Bikts, grēksūdze
Vidusaugšvāciski - bīht.
Viens no kristiešu (pareizticīgo un katoļu) sakraments rituālās tīrības atjaunošanai.
Tās laikā ticīgais izstāsta (izsūdz) savus "sliktos" darbus priesterim un saņem no viņa grēku "piedošanu." Grēksūdze ir ļoti sens reliģisks rituāls. Pirmatnējo religiju piekritēji uzskatīja, ka ļaunums jeb grēks ir nalabais gars, kas piesējies cilvēkam. Ļaudis ticēja, ka šo ļaunumu par padzīt vai iznīcināt. Par vie u no paņēmieniem, kā ar to tikt galā, uzskatīja grēksūdzi, jo vārdam tika piedēvēta maģiska nozīme.
Līdz pat XII gs. kristietībā grēksūdze bija atklāta, t.i. garīdzniecības un ticīgo klātbūtnē katrs kristietis skaļā balsī uzskaitīja savus grēkus.
Sākot ar XIII gs. nostiprinājās slepenā grēksūdze, kad ticīgais atzīstas grēkos vienam priesterim.
Izšķir individuālo un vispārējo (draudzes) grēksūdzi. Individuālā bikts informē garīdzniecību par ticīgo noskaņojumu un tiek izmantota mērķtiecīgai reliģiozitātes noskaņošanai.
Saskaņā ar reliģijas mācību pat visbriesmīgākie grēcinieki, noziedznieki, slepkavas, atzīdami savu vainu, var kļūt bezgrēcīgi, pat taisni un svēti. Evaņģēlijā, piemēram, ir leģenda par muitnieku, kas piesavinājies savākto nodevu lauvas tiesu, ziedojis zināmu daļu no sazagtā baznīcai, pēc tam lūdzies Dievu un tāpēc "aizgājis attaisnots Dieva priekšā."
Vēsturiski grēksūdzi daudzu valstu slepenie dienesti izmantojuši savu pilsoņu izspiegošanai, piemēram, čekistiskajā Krievijā un PSRS.
Saites.
Sakramenti.
Kristietība un kristieši.
