Budisma arhitektūra
Vēsture. Vecākie budisma arhitektūras pieminekļi saglabājušies no III gs.pmē., kad Indijas apvienotājs, valdnieks Ašoka (ap 250.g.pmē.) padarīja Budas mācību par valsts reliģiju. Sākot ar Ašoku tika ieviesta akmens celtniecība, pirms tam sakrālās celtnes tika būvētas pamatā no koka, kas Indijas mitrā un karstā klimata dēļ ātri gāja bojā. Budisma arhitektūra līdz ar jauno pasaules reliģiju izplatījās pašā Indijā, Ceilonā (Šrilankā), Indoķīnā un tuvākajās salās, Ķīnā, Japānā un Tibetā.
Budisma arhitektūra Indijā dominēja 1000 gadus, līdz brahmanisma (hinduisma) atdzimšanai VI gs. Pēdējie budisma arhitektūras šedevri radās vēl pat XI gadsimtā, kad blakus Višnas un Šivas svētnīcām tika uzceltas pirmās uzvarošā islāma mošejas.
Raksturojums. Budisma arhitektūrai dažādajās zemēs trūkst formālās vienības. Indijā, Ķīna esošās Budas svētnīcas ir atšķirīgas, pie tam dažādība budisma arhitektūrā vērojama tajā pašā Indijā; Indijas ziemeļos un dienvidos.
Vēsturnieki pielikuši lielas pūles, lai izpētītu budisma arhitektūras attīstības gaitu. Cik, lielā mēra tas viņiem ir izdevies, pagaidām par to grūti spriest.
Pētot budisma arhitektūru Indijā, Kenninghems (Aleksandrs Kaningems) mēģināja izdalīt 2 formu tipus:
1. Persiešu-indiešu.
2. Grieķu-indiešu.
Taču vēlākie Grīnvēdela pētījumi pierādīja, ka šāds iedalījums neatbilst īstenībai. Pētnieki uzskata, ka vēlāka budisma akmens arhitektūra pārņēmusi daudzus koka arhitektūras elementus.
Celtņu tipi.
1. Stambas. Monolīti piemiņas stabi, kuru galā atradās kāda dzīvnieka figūra un kuru garums sasniedz pat 10 metrus; tās pavēlēja celt valdnieks Ašoka, liekot tajās iekalt valdnieka rīkojumus un budisma tekstus, kā arī ētiskos principus -, kuras augstums ir 15 metri. To rotā otrādi apgriezta lotoszieda formas kapitelis, bet virs kapiteļa atrodas lauvas figūra, kas simbolizē pasaules ziemeļu robežas apzīmējumu. Lielā skaitā atrodami Indijā (Delī, Bombejā, Sankisā).
2. Stūpas. Celtas Budas piemiņai, arī Budas relikviju glabāšanai. Stūpām ir puslodes forma, kam ir simbolisks raksturs: sfēriskā forma simbolizē debesis; trīs apaļās plāksnes virsotnē simbolizē budistu trīs pasaules, bet stūpas centrālā ass - pasaules koku, kas savieno debesis un zemi. Pazīstamākās ir Sanči, Benaresā un Amaravatī stūpas; šo stūpu mūra sētas un vārti ir saglabājuši kaut ko no koka arhitektūras formām.
3. Alu svētnīcas: lūgšanu telpas (čaitjas) un klosteri (viharas). Alu tempļi pēc plānojuma līdzīgi kristiešu bazilikām: telpa sadalīta trīs jomos un noslēdzās pretī ieejai ar apsīdai līdzīgu nišu. Nišas priekšā atrodas dagopas (kristiešu altāra vietā). Gaisma telpā iekļūst pa ieejas ailu vai pa logu virs tās. Pārsegumam šeit izmatotas visdažādākās formas, tajā skaitā arī smailais loks. Kā koka stila izpausmes šeit atzīmējamas ir tā sauktās ribas, kas atsevišķos gadījumos ir no koka (piemēram, Karlī). Visu kompozīciju reizēm papildina īpaša halle pie ieejas. Šis tips plaši sastopams Indijā (Biharā, Karlī, Bhadžā un Adžantā).
4. Klajā celtās svētnīcas. Indijā šis celtņu tips ir maz izplatīts (Buddha-Čaya). Turpretī citās budisma zemēs šie tempļi ir visai izplatīti. Piemēram, Pollanaruā Šrilankā, Borobudura templis Javā, tempļi Mjanmā, Kampučijā, Nankingā Ķīnā, Osakā Japānā.
