Bioelektriskie potenciāli
Elektriskie potenciāli dzīvās šūnās un audos, to bioelektriskās aktivitātes rādītāji.
Šūnu membrānās izšķir miera potenciālu (MP) un darbības potenciālu (DP). Membrānas MP ir potenciālu starpība starp šūnas ārpusi un iekšpusi (citoplazmu) fizioloģiskā miera stāvoklī. Membrānas ārpuse ir pozitīva, bet citoplazma - negatīva. MP raksturīga zināma stabilitāte; nervu un muskuļu šūnās MP sasniedz 70-90 mV. Mainoties šūnu funkcionālajam stāvoklim, piemēram, ierosas laikā šūnās ļoti strauji un apgriezeniski mainās membrānas polarizācija; rodas darbības potenciāls (DP). Tā lielums nervu un muskuļu šūnās var sasniegt 120 mV. DP var reģistrēt arī audos un orgānos kā elektrisko potenciālu starpību starp aktīvo, ierosas procesu ietekmēto un neaktīvo, ierosas neskarto rajonu. To bieži nosaka klīnikās kā potenciālu starpību starp dažādiem ķermeņa virsmas punktiem. Šāda bioelektrisko potenciālu reģistrēšana ir pamatā klīniskai sirds, galvas smadzeņu un muskuļu izmeklēšanas metodēm - elektrokardiogrāfijai, elektroencelogrāfijai un elektromiogrāfijai.
Bioelektrisko potenciālu veidošanās procesā būtiska nozīme ir šūnu membrānu īpašībām. Šūnu membrānas ir selektīvi caurlaidīgas, un fizioloģiskā miera stāvoklī jonu izvietojums membrānas abās pusēs ir asimetrisks. Membrānas ārpusē augstāka ir Na un Cl jonu, bet iekšpusē - K jonu koncentrācija. Jonu asimetriju palīdz uzturēt aktīvais jonu transports jeb jonu sūkņi. MP veidošanos nosaka galvenokārt K un Cl joni; DP rašanos izskaidro ar asinhronām, diferencētām galvenokārt Na un K jonu plūsmām ierosas procesa laikā.
Saites.
Bioenerģētika.
