Britu milzu suņi
- Detaļas
- Skatīts: 1942
Milzīga izmēra suņi (arī kaķveidīgie), kuru mistiska parādīšanās biedējusi Britu salu iedzīvotājus.
XX gs. beigās vienas desmitgades laikā Maikls Gross pētījis ziņojumus par mīklainiem gaļēdājiem radījumiem Lielbritānijā, kas izskatās kā milzīgi kaķi vai suņi. Gross apgalvo, ka tādi radījumi Britu salās redzēti 70 reizes.
Izskats. Dažkārt vienu no šiem mīklainajiem radījumiem apraksta kā dzeltenbrūnu, 3 m garu kaķi. Daži redzējuši kā tas aprij citu dzīvnieku līķus, un to arī darot kā kaķis. Citi liecinieki, kas mēģinājuši nogalināt dzīvnieku, kas Stokenčērčā saplosījis gandrīz 100 aitu, apgalvo, ka tas līdzinās lielam sunim.
1577.gada Elles izdzimums. Britu vēsturniekiem labi pazīstams šāds nostāsts: "Blitburgas pilsētā nezin no kurienes radies "neticamu izmēru melns suns ar sarkanām acīm" ar neticamu spēku izmētāja garāmgājēju ļaužu grupu, nogalinādams divus vīriešus un pusaudzi, ar uguni apsvilinādams daudzus citus..."
Daudz detalizētāks šī suņa apraksts rodams 1577.gadā izdotā grāmatā ar nosaukumu "Dīvains un šaušalīgs Brīnums, kas gadījies pavisam nesen kādas Bangas baznīcas draudzē, kas nav visai tālu no Noridžas pilsētas, bet precīzāk, Tā Kunga 1577.gada vasarā ceturtajā augustā, stipras vētras un lietavu, zibens un pērkona laikā, kādi mēdz būt retumis. Ar briesmīgas ārienes radījuma parādīšanos, kuru skaidri redzējuši ļaudis, kas tobrīd tur bija savākušies." Pierakstīts un uzzīmēts parastā veidā saskaņā ar Ābrahama Fleminga rakstīto dokumentu."
Grāmatā aprakstīts kā pērkona vētras laikā baznīcā ielauzies briesmīgs dzīvnieks, kas līdzinājies sunim. Tas pārkodis rīkles vairākiem dievlūdzējiem un pazudis. Tomēr burtiski pēc dažām minūtēm tas pats briesmonis parādījies citā baznīcā 11 km attālumā no iepriekšējās, kur veicis līdzīgas slepkavības.
Tā nu vietējie iedzīvotāji bijuši ārkārtīgi pārbiedēti no notikušā, bet Doils ņēma šo notikumu par pamatu savam literārajam darbam.
Leģenda par Devonšīras skvairu. Devonšīrā dzīvojis kāds ļauns skvairs Ričards Keibls. Dzērumā tas sitis sievu, bijis nežēlīgs pret dzīvniekiem medību laikā un, kā mēļoja vietējie iedzīvotāji, pārdevis arī savu dvēseli velnam. 1672.gadā sieva, nespēdama to paciest, no viņa aizbēgusi. Bēgles ceļš vedis cauri purvam. Keibls, kas tobrīd dzīrojis ar draugiem, meties tai pakaļ - panācis to un nogalinājis ar kinžalu. Tomēr nākamā mirklī to saplosījis milzīgs melns suns, ko skvaira drauģeļi aprakstījuši kā "Melno velnu."
Ar to baisais stāsts vēl nebeidzas. Kapsētas uzraugi stāstīja, ka pēc skvaira bērēm pie viņa kapa nācis milzīgs melns suns un gaudojis uz Mēnesi. Šo kapu mūsdienās var apmeklēt jebkurš interesents Bakfāstlas pilsētas kapsētā.
Šis stāsts pilnībā pārstāstīts arī A.Konana-Doila "Bāskervilu sunī."
A.Konana-Doila Bāskervilu suns. 2021.gadā apritēja 120 gadu kopš šī auora vienas no vispazīstamākās grāmatas "Bāskervilu suns" publikācijas. Ļoti interesanti ir tas, ka grāmatas sižets balstīts uz patiesiem notikumiem - 1577.gada stāstu par briesmīgu melnu suni. Ir labi zināms, ka autors savas dzīves laikā bijis liels spiritisko seansu cienītājs un uzcītīgi vācis Anglijas leģendas un mistisku notikumu stāstus.
Reiz rakstnieka paziņa Fletčers Robinsons pastāstīja viņam par milzīgu suni, kas agrīnajos viduslaikos esot parādījies no nekurienes un iedzinis šausmas visas valsts austreņu daļas iedzīvotājiem. Vietējie iedzīvotāji to nosaukuši par "Melno velnu" dēļ tā asinskārības. Fletčera stāstītais ir labi zināms arī britu vēsturniekiem.
Jaunāki novērojumi. Viens no šiem dzīvniekiem 1982.gada vasarā redzēts austrumos no Londonas, Fobingas purvos. Kāds ūdensapgādes sabiedrības darbinieks ticis izbiedēts no savāda suņa. Pēc dažām dienām kāds garāmgājējs šai vietā redzējis to pašu dzīvnieku izlecam no dzīvžoga. Neviens no abiem aculieciniekiem tomēr nav bijis drošs – redzējis suni vai kaķi.
1983.gada beigās trīs cilvēki, no kuriem vienam bija binoklis, novēroja kādu dzīvnieku 1,5 km no Fobingas purvājiem. Visi nelokāmi apgalvoja, ka redzējuši milzīgu pantēru.
Skaidrošanas mēģinājumi. XX gs. pētnieki mēģinājuši rast kādu skaidrojumu "melno suņu" fenomenam, protams, atmetot jebkādu mistiku. Visus "suņus" vienojis to lielais augums, asinskārība un spēja pārvietoties ar ārkārtīgi lielu ātrumu - tas bija dažās minūtēs pārvarējis 11 km attālumu starp divām baznīcām (1577.gada stāsts).
Tika apsekoti purvi ap vietām, kur rādījies "elles izdzimums." Šie meklējumi esot devuši negaidītus rezultātus - vilnas paraugus. To ģenētiskā analīze parādījusi, ka purvos dzīvojusi nevis milzīgu suņu populācija, bet gan gepardu dzimtes pārstāvji - leopardi vai pantēras.
Bez tam, aculiecinieku aprakstītais plēsoņas tēls tiešām stipri atgādinājis pantēru, kas pārvietojas ātri un bez skaņas kā viesis no Viņpasaules, pārkož rīkles. Tomēr šādi kaķveidīgi plēsoņas Lielbritānijā nedzīvo.
Pētnieki piedāvāja pavisam vienkāršu atrisinājumu - viduslaiku aristokrāti savās pilīs, sekojot tā laika modei, turēja personīgās zvērnīcas ar dažādiem eksotiskiem dzīvniekiem, to skaitā arī pantērām u.c. kaķveidīgajiem plēsoņām. Periodiski šie dzīvnieki izbēga. badā būdami, tie uzbruka vietējiem iedzīvotājiem, kas tos noturēja ne par ko citu kā par "elles izdzimteņiem." Gepards var attīstīt ātrumu līdz pat 150 km/st. un 11 kilometru pārvarēšana starp abām baznīcām tam aizņemtu nieka 5 minūtes.
Kā vēl viens pierādījums šai versijai - jau mūsdienās "Melnā velna" parādīšanās vietās purvos tika uziets liela kaķveidīga plēsoņas galvaskauss.
Saites.
Kaķveidīgo dzimta.
Arturs Konans-Doils.
