Belovodje
- Detaļas
- Skatīts: 2205
Krievu - Беловодье.
Leģendāra krievu brīvības zeme XVII-XIX gs. tautas teiksmās, par kuru raksta savos tekstos krievu vecticībnieki. Vecticībnieki tās atrašanās vietu norāda kaut kur Austrumos. Tās reālais prototips – Buhtarminas novads Altajā.
Šis novads tika uzskatīts par svētlaimīgo zemi un tur tiecās apmesties vecticībnieki. Pēc viņu uzskatiem te dzīvoja tie krievi, kas bija bēguši no XVII gs. reliģiskajiem ķīviņiem. Te esot baznīcas, kurās noturot dievkalpojumus pēc vecajām grāmatām, par caru neaizlūdz, krustās ar diviem pirkstiem. Tā ir dievišķa vieta, kur nav noziegumu, tiesu un uradņiku. Visi te dzīvo kristīgā garā. Nokļūt tajā varot tik tāds, kas stiprs ticībā. Citiem zeme tiks ar miglu aizklāta.
Visu XVIII un XIX gs. Belovodje tika meklēta. Vecticībnieku vidū pat bija pazīstams ceļojuma maršruts „Ceļotājs,” kurā pēdējais reālais ģeogrāfiskais pieturas punkts tika minēta Buhtarmas upes ieleja. Pēc ilgiem un nesekmīgiem meklējumiem par Belovodji daudzi meklētāji sāka uzskatīt Buhtarminas novadu – „zemi bez ierēdņiem un popiem.”
Cara valdība par šiem nomaļajiem ciemiem Altajā zināja jau no XVIII gs. 40.gadiem, bet pirmo no tiem uzgāja tikai 1761.gadā praporščiks Zeļonijs. Viņš ar izrakteņu pētnieku grupu tuvojās Buhtarmai un pie tās pietekas Turgusunas pamanīja būdiņu, kuras iemītnieks steidzīgi noslēpās. Bez tās šur un tur ielejā bija pa vienai vai vairākām būdiņām, ļaudis nodarbojās ar zvejošanu, zemes apstrādi un medīšanu.
Ar laiku šeit dzīvojošie sāka atvirzīt mītisko zemi uz DA – sanāca Uigurijas teritorijā.
Pasākumi Belovodjes meklēšanai.
1791.gads. Belovodjes leģendas rašanās.
1807.gads. Pirmo reizi nostāsts par Belovodji fiksēts oficiālā dokumentā – Iekšlietu ministrijas vēsturnieks N.Varadinovs to pierakstīja pēc nometnieka Bobiļova vārdiem.
1825.-1826.gads. Pirmā dokumentāli fiksētā Belovodjes meklēšana. No Semipalatinskas apgabala pārvaldes arhīva izcelts dokuments, kurā vēstīts, ka ķīniešu sardze Buhtarmas kreisajā krastā aizturējusi 43 zemniekus, kas ieradušies no Kolivanas-Voskresenskas rūpnīcām.
1839.gads. Uz Belovodji bēga 300 cilvēki no Buhtarminas pagasta ar brāļiem S. un P.Ogņeviem un P.Murzincevu priekšgalā.
1840.gads. Kārtējā zemnieku bēgšana uz Belovodji no Buhtarminas ciemiem.
1858.gads. Uz Belovodji aizbēga Semjons un Hrizanfs Bobrovi.
1861.gads. Bēgšana uz Belovodji H.Bobrova vadībā.
1869.gads. Kārtējā zemnieku bēgšana uz Belovodji no Buhtarminas ciemiem.
1888.gads. Kārtējā zemnieku bēgšana uz Belovodji no Buhtarminas ciemiem.
1897.gads. Kārtējā zemnieku bēgšana uz Belovodji no Buhtarminas ciemiem.
1903.gads. Viena no pēdējām bēgšanām uz Belovodji.
1923.gads. Belovodjes meklēšana ar „Vanadzi” priekšgalā (N.Rēriha dati).
Vispazīstamākās ir bēgšanas uz Belovodji brāļu Bobrovu vadībā. Pašu šo bēgšanu dalībnieku stāstus pierakstīja ceļotāji N.Preževaļskis, M.Pevcovs, P.Kozlovs, G.Grums-Gržimailo u.c.
Bobrovu vienība pārvarēja Džungārijas stepes, Tjaņšaņa kalnus, izgāja pie Bagraškela ezera un Karašāras pilsētas. Tad pagrieza uz dienvidiem un pēc dažādiem piedzīvojumiem nonāca Čarklikas ciemā uz DR no Lobnora ezera. Šeit tie izlēma apmesties, apstrādāja zemi, uzcēla zemnīcas. Uzturējās te mazliet ilgāk par gadu. Tad mazākā daļa devās atpakaļ, bet vairums devās tālāk uz dienvidiem. Tie devās pa labi zināmo ceļu uz Hasa ezeru, tālāk uz Čonjaru Nogingolas upes iztecē. Vecticībnieki no jauna ķērās pie zemkopības. Vēlāk Preževaļska ekspedīcija šais vietās uzgāja viņu arumu pēdas.
Mazāk kā pēc gada kopienā atkal notika šķelšanās un dažas ģimenes atgriezās Buhtarminas ielejā. Čonjarā palika kādi 50–100 cilvēki (aprēķins veikts izejot no maksimālā cilvēku skaita vienībā gājiena sākumā – 200 cilvēku\). Daļa no tiem, nezin kādā tieši veidā, atkal parādījās Krievijā. Tai skaitā arī nenogurdināmais Hrizanfs Bobrovs 1869.gadā uzradās kā Altaja vecticībnieku vedējs gājienā uz Mongoliju. Tikmēr kāda viņa „vecā” grupa joprojām atradās vēl Tibetā.
Par to savos aprakstos vēsta ceļotājs V.Rokhills: „Dažiem no Caidamanas mongoļu bērniem ir eiropeiski vaibsti, pie kam tik stipri izteikti, ka nesen tibetiešu varas iestādes nepielaida tos svētceļojumā pie Lhasas (Tibetas galvaspilsētas) svētvietām, sakot, ka tie – krievi. Pašiem mazākajiem no šiem „jaukteņiem” bija 6-7 gadi.”
Tādējādi XIX gs. 80.gados Tibetas Caidamā dzīvoja krievu vecticībnieku grupa. Visdrīzāk no Bobrova atvestajiem. Kas ar tiem notika tālāk – nav zināms.
Saites.
Šambala.
