Vilnis Strods. Sābas ķēniņienes zemē jeb politnekorekts stāstiņš kaut kur iz Āfrikas

Vidusmēra latvietis par Etiopiju nezina neko. Kāds gan ir dzirdējis, ka tur nav ko ēst, vēl kāds dzirdējis par karu ar Eritreju vai atceras asiņaino komunistu diktatoru Mengistu Haili Mariamu. Nu aktuāli ir amerikāņu inspirētais Etiopijas iebrukums Somālijā. Kas gan mums tur kāda Etiopija, ja pašiem jādomā, kā krievam pret ēzeļa ausīm Abreni iemainīt vai tā labi jestri uzriet topošajam prezidentam, kas zoodārzā izraudzīts. Tā sacīt, arī bez abesīņiem šeptes gana.

Te nu jāatzīmē, ka arī etiopi tāpat visai labi iztiek bez mums – latviešiem. Un vienīgie trīs gadījumi, kad Latvija šeit tika atpazīta, bija pateicoties futbola komandai Skonto (2 gadījumi) un mikroautobusam Latvija (1 gadījums). Šai pašā mikroautobusā arī izdevās satikt etiopu onkuli, kurš personīgi bijis Rīgā, Maskavas studiju laikā. Bet paši mēs vēl pāris reižu notraušam lepnuma asaru, ieraugot aurojam Radiotehnikas 90 skandas kādā vietējā kroģelī Zilās Nīlas aizas malā.

Etiopijā var nokļūt pavisam vienkārši – galvenais ir ar uzvarošu brēcienu iebadīt netīru pirkstu kartē kaut kur Āfrikas raga rajonā, un puse darba jau paveikta. Pārējais ir ātri: jāaizdzen Upsalā dzīvojošā māsīca pēc vīzām uz Stokholmu (paldies viņai!) jānopērk biļete, jāsašpricējas pret dažnedažādām sērgām un jāizlūdzas mājiniekiem mēnesis laika, kamēr viņiem mūsu vietā būs jābaro bērni, jāmaksā kredīti, rēķini un jāpilda citas ar kapitālistisko iekārtu saistītās klaušas.

Kaut kā tā vēsturiski sanācis, ka ārzemniekus etiopi labāk redzējuši ejam nekā nākam - etiopu ķēniņi ilgstoši realizējuši norobežošanās politiku, ko tikai epizodiski pārtrauca kāda politiska kataklizma un it bieži komplektā ar to pašu eiropiešu parādīšanos. Ķēniņa Fasilidasa laikā baltiem cilvēkiem tika noliegts ierasties valstī. Turkiem, kas kontrolēja piekrastes ostas, tika maksāts zeltā par katru baltu galvu.

Boles strarptautiskajā lidostā Adisabebā, paldies dievam, par mūsu galvām neviens tā arī neieinteresējas. Mūs sagaida stipri melns šoferis Tariks ar daudzām jo daudzām bizītēm uz galvas. Viņš ir foršs.

Jā, esam nokļuvuši ne tikai citā vietā, bet arī citā laikā, jo visa Etiopija dzīvo pēc Jūlija kalendāra un tagad ir 1999.gada 11.marts.

Čau Āfrika!

Baltais Āfrikā

Baltais Āfrikā līdzinās tādam kā dieva vietniekam, staigājošam bankomātam un jampampiņam reizē. Saļam, farandži* – šo uzrunu jebkuršs Etiopiju apmeklējis baltais atcerēsies visu mūžu. Interese par balto cilvēku ir nenormāli liela, īpaši jau lauku apvidos. Paejot pa necilu lauku ceļu, 20 minūtēs vidēji savācas 30–40 cilvēku liels pūlītis, tā sacīt, neliela demonstrācija. Brīvprātīgo palīgu, gidu, pārdevēju un vienkārši – givmīsamsingu pulciņš ir pilnīgi dabiska un neatņemama Etiopiju apceļojoša baltā cilvēka ikdiena. Absolūts vairums balto tūristu vēro valsti tikai pa džipu logiem, tad uzmācība nav tik briesmīgi jūtama. Pavisam citādi ir ceļojot ar vietējo transportu un stopiem.

Galvenie balto tūristu "mocītāji" ir bērni, kuri ir visai priecīgi dabūt kādu rakstāmrīku, pilsētās vairāk prasa naudu. Bet koņču saņemt tie ir priecīgi visur un vienmēr. Uzmācības intensitāte ir stipri atkarīga no ģeogrāfijas. Piemēram, valsts ziemeļaustrumos dzīvojošo tigraju bērni un Harāras musulmaņi pie Somālijas izturas jūtami rezervētāk.

Ar visai kareivīgiem bērniem sastopamies soļodami uz 11 km attālo Debredamas (Debre Damo) klosteri pie Eritrejas robežas. Savas vēlmes tie izteikuši visai uzstājīgā, es pat teiktu – pārlieku uzstājīgā formā, taču neko nesaņēmuši, sāk izmantot iedarbīgākus līdzekļus – lidojošus akmeņus. Tādējādi situāciju krasi uzlabot spēj tikai viens kārtīgs krievu joptvaimaķs, pēc kura ļoti emocionālas izbrēkšanas puišeļi pašķīst kur kurais un pēcāk sadūšojas sekot tikai no palielāka attāluma.

Atminu „Dāvida šovā” kāds Rīgas nēģeris, laikam Džo vārdā, telefoniski sūdzējās, ka Rīgā, lūk, esot rasisms, jo uz viņu skatās. Esot pat rādījuši ar pirkstu. Taisni vai jāsmejas. Pielietojot šādu rasismu vētīšanas kritēriju, jāsecina, ka Etiopijā situācija ir galēji nopietna. Ķeras pie rokas, spļauj un berzē tavu balto ādu vietējie naturālisti, kas tomēr netic, ka āda patiesi var būt balta, plūc spalvas no rokām un krūšu galiem, ja gadījumā gadījies būt pusplikam. Bērni grib turēties pie rociņas, vēl trakāk - ik pa brīdim metas tās bučot kā tādam mesijai, reizēm vienlaicīgi no vairākām pusēm, un tas patiesi ir visai mulsinoši. Vaicā, interesējas un blenž. Jā. Blenž tā, ka vairāk nemaz nevar. Sapulcējas un skatās, skatās, skatās. Tiesa gan, tas viss notiek neviltotā sajūsmā un bez jebkādas agresivitātes pazīmēm. Lidojošie akmeņi ir retums.

Otra diedelētāju grupa ir ubagi. Tie ir visu veidu slimnieki ar spitālībā pazaudētām kājām, rokām un pirkstiem, ar pūžņojošām čūlām un kaitēm, kuru raksturu grūti pat izprast. Tie ir arī dažādi deklasēti elementi – dzērāji, vazaņķi un vienkārši simulanti. Ir visai grūti saprast, kurš tad ir patiesi slims, bet kurš par tādu izliekas. Čūlainas un nopuvušas kājas un rokas regulāri tiek bāztas iekšā pa auto logu. Lai nokļūtu līdz baznīcai dievkalpojuma laikā, jāiziet cauri veselam Dantes elles lokam, sastāvošam no dažāda veida grūtdieņiem. Tik daudz spitālības skartus cilvēkus nebija nācies redzēt nekad. Adisabebā praktizējošais krievu ārsts Andrejs mums piedāvā doties uz Meksikas laukumu pilsētā un pamēģināt nobildēt kādu nabaga cilvēku ar vienu aci pieres vidū un zīloņa snuķi. Es atsakos gluži vai māņticīgās šausmās.

Visai izplatīti ir „suņu cilvēki,” proti cilvēki, kuri pārvietojas tikai četrrāpus. Uz rokām un ceļgaliem uzauti kāju apavi, bieži apakšstilbi sasaitēti kopā ar augšstilbiem. Acīmredzot viņi to dara jau ilgi, jo izstrādājusies visai veikla un savdabīga gaita. Kamēr viņa tautieši aizņemti smagā un nogurdinošā darbā, šie subjekti mēģina pelnīt iztikai ar šo visai mulsinošo nodarbi. Es pat teiktu, ka tā ir parazitēšana.

Politika

Par to etiopi daudz nerunā un neinteresējas. Lielo kungu darīšanas ir viņu pašu ziņā, bet mazajam cilvēkam dzīve paiet smagā darba ikdienā. Tikai reizēm un visai spontāni dabūjam ko dzirdēt par valdību un valsti, kurā mums gadījies nonākt.

„Laipni lūdzam mūsu sapistajā valstī,” - kliedz kāds students, sēdēdams Adisabebā uz ietves apmales. Vai arī: „Ko Jūs te atbraucāt. Te ir tikai netīrība, slimības un nabadzība. Un vēl pilns ar pagāniem, kurus velns raus pie sevis!" - tā kāds vīrs Harāras nomalē, pēdējā piebilde laikam gan liecina par viņa fundamentālistiski reliģiskajiem uzskatiem. Turpat Harāras kristiešu tirgū esošais kurpju pārdevējs gan ir noskaņots uz nopietnāku diskusiju. Savu dzimteni viņš noliek līdz ar zemi. Tik naidīgi, ka mēģinu Etiopiju aizstāvēt, norādot acīmredzamos uzlabojumus valsts dzīvē: svaigi būvētos ceļus, sekmīgo cīņu ar pārtikas trūkumu un vētraino celtniecību pilsētās. Es tieku sparīgi pārtraukts, un viss manis minētais novētīts kā kamieļa sūds. Pavisam sarūgtināts mēģinu stāstīt, ka esmu saticis etiopus, kuri nemaz nevēlas pamest dzimteni un doties nez uz kādām Amērikām, kuriem patīk dzīve šeit. Uz to tirgonis reaģē ar kaut ko jau astmas lēkmei līdzīgu un dialogs būtībā sevi ir izsmēlis.

Taču tādus patiešām nākas satikt. Kaut vai mūsu pašu šoferis – Tariks. 26 gadus vecs, gan jau ar manāmu punci priekšā, ko pats sauc par pārtikas rezervi, iegādājies jaudīgu toijotas apvidus mašīnu un nodarbojas ar tūristu vadāšanu. Ar dzīvi ir visai apmierināts. Tomēr tas nav palīdzējis viņam izvairīties no sarežģījumiem personiskajā dzīvē: Tarika draudzene vinnējusi ASV loterijā tā dēvēto Zaļo karti un devusies uz Jauno Pasauli mācīties par medicīnas māsu. Nu vairs atgriezties ne par ko negrib, lai gan ar amerikāņu māsas diplomu labs darbs un alga kādā no Adisas slimnīcām ir gandrīz vai garantēta. Kādudien noeksperimentēju un pavaicāju vai Tariks atceras komunistu valdīšanas laikus. Lai gan tie rietumos drukātās grāmatās nodēvēti par „melnajiem gadiem,” tā arī neizdodas sastapt nevienu vietējo, kurš tādam apzīmējumam piekristu.

Citi, vēl optimistiskāk noskaņoti indivīdi daudz sastopami studējošās jaunatnes vidū. Tie ir patiesi pārliecināti par dzīves uzlabošanos valstī jau tuvākajā laikā. Ļoti jau nu gribas viņiem piekrist, jo valsts tiešām liekas atspērusies. Ieejot Adisabebas universitātes teritorijā ar lielisku parku, paveras Ēdenes dārza aina. Ne vēsts no uzmācīgas naudas diedelēšanas. Tas tādēļ, ka šeit pulcējušies valsts izredzētie – jaunieši, kuri tādā vai citā veidā ir spējuši samaksāt par savām studijām. Jebkura jaunā etiopa lielākais sapnis ir atrast kādu ārzemnieku, kurš samaksās par viņa mācībām. Mācītiesgriba ir būtiska valsts iezīme: gan pilsētās gan lauku apvidos skolas ir bagātīgi apmeklētas. Zilās skolas formās tērptie bērni un pusaudži straumēs plūst pa ceļiem uz skolām un atpakaļ. Katrs satiktais noteikti apgalvos, ka viņš ir student un ka viņam noteikti vajag pen.

Etiopu emigrācija skaitliski ir visai liela, vairāki miljoni dzīvo ASV. Arī viena no viņu slavenākajām dziedātājām Astere Aveke (Aster Aweke), kura ir tāda kā etiopu Tērnere. Diezgan regulāri reizi gadā viņa izdod jaunu albūmu un arī atbrauc koncertēt uz dzimteni, tad Adisabebas centrālais futbola stadions ir gluži vai piebāzts. Tāpat visai iecienīts ir kāds vīrs ar vienu kāju, kura vārds man gan ir piemirsies, bet asociējas ar veco labo Ārmstrongu. Jebkurā sarunā par šo tēmu, etiops noteikti iestarpinās, ka cienījamais mākslinieks dzivo in dī sī. Tikai pēc vairākkārtējas šīs dīvainās frāzes noklausīšanās pielec, ka ar to domāts Vašingtonas (Washington, D.C.) apgabals.

Valsts politiskā sistēma ir nosaucama par tādu kā aptuveni dekoratīvo demokrātiju. Valstī valda kāds vīrs Meless Zenavi, kurš premjerministra posteni ieņem jau visai sen, un arī negrasās to pamest. Etiopi runā par viņu ar tādu kā cieņu balsī, bieži raksturojot viņu kā „ļoti varens cilvēks” vai „liels Buša draugs.” Lielais Buša Draugs nav kautrīgs līdzekļu izvēlē – masveida demonstrācijas izdzenā bez liekām debatēm, diemžēl lietojot arī kaujas šaujamieročus, un vēlēšanu rezultāti tiek rakstīti pēc vajadzības. Dienā, kad paredzētas kādas pretvaldības demonstrācijas, viņš „palūdz” vietējo mobilo operatoru izslēgt sakarus vispār. Politiskās opozīcijas darbiniekiem visai bieži gadās pa kādai ķibelei: viens nošaujas medībās Kenijā, cits noripo lejā pa kalniņu ar automobīlīti. Tomēr nu jau otro gadu desmitu valstī valda relatīvs miers, kas jau pats par sevi ir iepriecinoši.

Kaimiņi

Etiopiem ar kaimiņiem patiesi nav paveicies. Ja neskaita kādreizējo franču koloniju Džibutiju ar galveno valsts eksporta ostu un visai mierīgo Keniju, tad visas pārējās kaimiņvalstis ir gatavās problēmas.

Robežkarš ar Eritreju, kas atdalījās no Etiopijas pēc Mengistu komunistu diktatūras sagrāves 1995.gadā, beidzās tikai 2004.gadā. No tā laika uz robežas izvietotas ANO „baltās ķiveres.” Tas gan neliedz abām iesaistītajām pusēm regulāri presē publicēt asus komunikē un pārmest ANO simpatizēšanu pretiniekam. Tādējādi, dodoties uz Debredamas klosteri pašā Eritrejas pierobežā, esam gatavi uz bezgalīgām dokumentu pārbaudēm un militāriem kontrolposteņiem. Pretēji bažām pārvietošanās robežas tuvumā nekādi nav apgrūtināta. Armijas klātbūtni nejūt, ja neskaita vienu dikti jautru robežsargu kompāniju ar bobiku, kas irgodamies un aurodami aizrauj mūs kādu gabaliņu uz priekšu pa tuksnesi, tādus arī neredzam un nesatiekam. No tā izdarām secinājumu par mierīgu politisku un militāru situāciju. Taču robežpārejas slēgtas joprojām, kaut gan Eritrejas galvaspilsēta Asmāra no šejienes būtu vai ar roku aizsniedzama un kājām aizejama. Pēdējā laikā eritrejiešiem „šuj” arī atbalstu Somālijas Islāma tiesu savienībai.

Sudāna. Attiecības starp valstīm ir labas. „Protams, mēs taču no viņiem pērkam naftu,” – saka Tariks, mūsu šoferis. Robežpunkti strādā, iebraukt tur var bez grūtībām, taču stāvokli par mierīgu vis nenosaukt. Visi vairāk vai mazāk dzirdējuši par krīzi Dārfūrā valsts austrumos. Taču apmēram tas pats notiek Sudānas dienvidu apgabalos, kas robežo ar Omo ielejas labā krasta rajoniem un Gambelas purvājiem Etiopijā, un tur regulāri atbalsojas kaimiņos notiekošā vardarbība. Sudānas arābu militārās vienības regulāri slepkavo dienvidu rajonu nēģeru cilšu iedzīvotājus, kuri nebūt nepaliek atbildi parādā. Viņi labi pārzina apkārtni, un sekmīgu partizānu karu ved kopā ar slavenāko Āfrikas krievu, kuru sauc par Kalašņikovu. Un jāpiezīmē, ka šauj viņi labi. Karš te ir tikpat dabisks stāvoklis kā miers. 2006.gada augusta sākumā vietējo cilšu nemiernieki Gambelas valsts parka teritorijā izkāva lauka hospitāli, kas bija ieradies palīdzēt cīņā pret holēru un malāriju. Esot gājuši bojā ap 65 ārstu, māsu un viņu palīgu.

Somālija. Nu tas ir smags variants. Dieva piemirsta zemīte. Vairāk nekā desmit gadu tur nebija centrālas valsts varas, katrā apvidū valdīja tādi kā vietējie Karakungi (angliski - War Lords), kurus, starp citu, arī atbalstīja ASV. Piedodiet, ja kaut ko nesaprotu, bet, manuprāt, tas nozīmē vienkārši bandītus. Kuram vairāk draugu Kalašņikovu, tas lielāks Karakungs. Situācija kļuva arvien neciešamāka, jo jaunizceptie feodāļi regulāri kārtoja rēķinus, mēģinot paplašināt savas ietekmes sfēras. Savstarpējās klanu cīņas par zemi un ūdeni pieņēma šausminošus apmērus. Bija jau arī valdība, kura neko nenoteica un nekur neiejaucās. Sēdēja klusi un neklepoja. Amerikāņu un ANO iejaukšanās vienreiz jau bija beigusies bēdīgi un pasaule bija šai zemītei atmetusi ar roku. Tā tas turpinājās visai ilgu laiku līdz situācija sāka atrisināties no apakšas. Stihiski radušās Islāma tiesas visai sekmīgi un ātri pārņēma kontroli pār plašiem apgabaliem valsts dienvidos, sakāva vietējos bandītu grupējumus un ieviesa šariata likumus. Valdība aizbēga uz mazu pierobežas pilsētiņu Baidoju un atkal sēdēja klusi un neklepoja. ASV sāka nervozēt un izdarīja spiedienu uz Etiopijas valdību, jo amerikāņi kopš vispārzināmiem notikumiem ir dikti jūtīgi uz visu, kam sakars ar pamatīgu islāmu. Lai kā negribēja, bet etiopi bija beidzot spiesti ievest savu armiju Baidojā, un apsargāt būtībā jau neesošu valdību. Mironim tika iepūsta dzīvība, un, etiopu armijas un amerikāņu naudas atbalstīta, mistiskā Somālijas valdība ved cīņas ar Islāma tiesām. Un nevienam nerūp, ka Valdību nemaz neatbalsta somālieši paši. 2006.gada 11.septembrī, divus mēnešus pirms mūsu brauciena, Islāma tiesas pieteica džihādu Etiopijai.

Protams, grūti iedomāties, ka viegli apbruņotās somāļu islāmistu vienības varētu šķērsot Somālijas tuksnesi un radīt militārus draudus Etiopijas valstij. Taču uzelpot arī pāragri. Ņemot vērā, ka apmēram trešā daļa iedzīvotāju ir musulmaņi, kā arī lielo somāļu bēgļu daudzumu, islāmistiem nebūtu grūti sarīkot sprādzienu sērijas Adisabebā, Hararā vai kādā citā lielā pilsētā. Šo rindu rakstīšanas brīdī jau ir noticis tas, kas tik ilgi brieda – plaša mēroga karš. Etiopu armija no pasīva atbalsta ir ķērusies pie plašām militārām operācijām ar tanku un bumbvedēju iesaistīšanu. Jau novembrī vietējie stāstīja, ka gar robežu neslēpjoties braukā arī amerikāņu militārā tehnika. Tomēr neko tādu Jūs nevarēsiet izlasīt vietējās avīzēs, pat tajās, kas raksta angliski (amāru valodā rakstošās jūs nekādi nevarēsiet izlasīt). Par Somāliju ir tikai vaimanas – ak, kādi tur briesmīgi islāmisti un teroristi, noteikti tos vada „Al Kaida” (liekas, „bāze” no arābu valodas) un atbalsta ļaunā Eritreja. Ne vārda par pašu militārajām aktivitātēm. Tāda lūk ir valdības kontrolētā prese.

Tikmēr somāļu bēgļi, kas lielā skaitā apmetušies Etiopijas pierobežā, šeit jūtas visai ērti. Vietējie tenko, ka katrs somālis, kas atzīst amerikāņu marionešu valdību, tiek ierindots uzticamajos un saņemot 500 (!!!) amerikāņu zaļos mēnesī kā pabalstu. Pat izdalot šo summu ar 10, kas varētu būt ticamāk, iegūstam vietējiem mērogiem visai palielu naudiņu. Nu ko, somāļi ir bagāti cilvēki! Galvenā viņu nodarbošanās ir preču kontrabanda, pierobežā ir pat vairāki kontrabandas tirgi – lielākais Džīgā, kuros var nopirkt it visu par nelielām naudiņām.

Novērot valdības cīņu pret kontrabandu darbībā mēs varam nakts pārbraucienā no Harāras uz Adisu. Mikroautobuss tiek stādināts neskaitāmas reizes, pasažieri izsēdināti, visas somas pārbaudītas. Ņemot vērā, ka milzīgs to daudzums uzsiets uz jumta, process ir visai darbietilpīgs. Pēdējā tāda pārbaude notiek jau pie iebraukšanas galvaspilsētā. Jāsaka, tā ir visīpatnējākā muitas pārbaude, ko līdz šim nācies redzēt, jo notiek valsts iekšienē.

Par Somālijas nākotni runā interesantas lietas. Ļoti iespējams, ka pašlaik mēs esam liecinieki veselas valsts aneksijai, kas mūsdienās ir liels retums. Par to liecina fakts, ka somāļiem tiek izsniegtas etiopu pases un apgrozībā laistas birras – etiopu nauda. Šāds pavērsiens būtu arī visai loģisks, Etiopija beidzot iegūtu plašu izeju pie jūras ar visām ostām, kā arī likvidētu savu nikno pretinieci Somāliju, kura ik pa brītiņam bija arī izteikusi pretenzijas uz Ogadenas apgabalu pierobežā.
Par politisko ietekmi Etiopijā cīnās lielvalstis. ASV sniedz pārtikas un militāro palīdzību. Krievija uztur hospitāli, kurš saglabājies vēl no PSRS laikiem un tagad ir īsta spiegu citadele. Itāļi un ķīnieši būvē ceļus. Nokia ievieš mobilos sakarus. Valsts mutuļo.

Cilvēki

„Apsvilušo seju zeme” – tā sengrieķu vēsturnieki sauca Etiopiju, no kā arī cēlies valsts nosaukums. Pretēji baltā cilvēka stereotipam, etiopi ir brūni, nevis melni, jo nav negroīdās rases pārstāvji, kaut gan var novērot arī ne mazumu patiesi melnu cilvēku. Valsts vidieni un ziemeļus apdzīvo divas lielākās tautas, kuras pieder semītu saimei – amāri un tigraji. Valsts dienviddaļā izvietojušies orōmi, kas vairumā ir islāmticīgi. Austrumos Hararā dzīvo lepni ļaudis, kas savas slavenās vēstures dēļ uzskata sevi par atsevišķu tautu. Turpat arī somāļi lielā vairumā, kuriem Etiopijā labi justies ļauj piederība pie amāru valodas lietotāju saimes. Ap Tanas ezeru izvietojušās agavu valodas saimes tautiņas, kuras valodā runāja arī Etiopijas melnie žīdi – falaši. Falaši ir tik interesanta un noslēpumaina parādība Āfrikā, ka ir atsevišķa raksta vērti.

Nu bet Āfrikas pirmiedzīvotājus visā krāšņumā var sastapt tikai Omo upes ielejas rajonā valsts dienvidos. Tieši viņi ir šīs zemes senākie iedzīvotāji un mitinās tur vismaz pēdējos 10 tūkstošus gadu. Tur izvietojas vairāki desmiti lielāku, mazāku un pavisam niecīgu cilšu, kuru dzīves veids saglabājies nemainīgs vēl no Pirmsplūdu laikiem. Turienes ciltīm ir savas visai interesantas tradīcijas. Nopietnu varu saglabājuši arī turienes karaļi. Piemēram pašreizējais Konso karalis Ašimagzde uzrauga vairāk par 120 tūkstošiem cilvēku, kuri pārstāv septiņus klanus. Nedublējot valsts funkcijas, viņš tomēr izšķir sadzīviskos strīdus par zemi, sievietēm un lopiem.

Zvēriņi

Lielo zvēru brīvā dabā nav. Tie visi ir nomedīti un apēsti. Zīloņi ir tikai rezervātos, daži tādi, arī žirafes, reizumis paši uz savu galvu ieklīst no Kenijas, kur zvēru pasaule ir stipri bagātāka. Dabas parkā pie Čamas (Chamo) ezera var izbraukt ar motorlaivu un aplūkot tuvāk nīlzirgus, krokodilus, flamingus. Prieka visai maz, jo vietējie no nīlzirgiem šausmīgi baidās, tādēļ laivas motoru neslāpē un laižas prom tikko „lielās ezera cūkas” sāk izrādīt kādu interesi par mums. Tādējādi veltas ir nabaga ceļotāju cerības, ka mierā un klusumā viņš varēs pavērot Āfrikas ezeru iemītniekus. Par nīlzirgiem stāsta briesmīgas lietas un tas patiesi esot bīstamākais Āfrikas dzīvnieks. Viņš varot skriet pa ezera dibenu ar ātrumu 40 km/st.! Nīlzirgi gandrīz pilnīgi izzuduši pat lielākajā Tanas ezerā, lai gan vēl laikā, kad Tūrs Heijerdāls brauca uz ezeru savam plostam Ra niedres lūkoties, viņi bija lielākais bieds papirusa laivu braucējiem.

Tāpat tikai dabas parkos var redzēt zebras, sīgas un visādas vēl citādas antilopes. Etiopijas vilku mums ieraudzīt Bales kalnos tā arī nepalaimējās. Brīvā dabā ir bezgala daudz mērkaķu, to starpā tādi, kas dzīvo tikai Etiopijā, kā piemēram - sarkankrūtains mērkaķis no Simiena kalniem. Visai bieži mūsu pavadoņi ir tādas divas mazas stirniņas – digi-digi (kādā vietējā valodā laikam nozīmē „lec-lec”). Viņas ir savstarpēji visai mīļas un dzīvojas tikai pa pāriem. Visai simpātiskas ir arī kārpucūkas, kuras neēd neviena no musulmaņu vai semītu tautām Etiopijā, un tādēļ tās droši staigā visur.

Vēsture

Nu tās šeit ir cik uziet. Ja Adisabeba kā galvaspilsēta ir visai neinteresanta vēsturiskajā ziņā, jo dibināta tikai XIX gs. vidū, tad pilnīgi cita aina paveras valsts perifērijā.

Ziemeļos plešās kādreiz varenā Aksūmas ķēniņvalsts, kas attīstībā nav diez ko atpalikusi no Senās Ēģiptes. Tur var aplūkot milzu stēlas - gan stateniskas, gan jau kritušas, veseliem laukiem. Izpētītā civilizācijas daļa tiek lēsta tikai ap 2% teritorijas. Stēlu pagatavošanas un uzstādīšanas noslēpumi zināmi vairs tikai pašiem autoriem. Zinātnieki neko sakarīgu pateikt nav varējuši. Vietējie stāsta visvisādus brīnumus. Piemēram, stēlas transportēšanai vietējais valdnieks izmantojis 3000 zīloņus. Mana piezīme, ka tāda ganāmpulka pabarošana dažās nedēļās novestu valstiņu līdz bankrotam paliek bez ievērības.

Turpat var atrast vēl vecākas kultūras pazīmes – no DR Arābijas ieceļojošo semītu-pagānu cilšu Mēness pielūdzēju templis Jehā, kas tiek uzskatīts par vecāko celtni Etiopijā, bet kuram ķīniešu ceļu strādnieki mūs aizrāva garām, jo Kanādas karšu drukātājiem ir visai miglains priekštats par Āfrikas ceļiem. Šī tempļa neredzēšanu varētu uzskatīt par ceļojuma lielāko neveiksmi.

Lalibelā var aplūkot klintīs izcirstas senās kristiešu baznīcas. Tās, kopskaitā 13, izvietotas dažās grupās pilsētas robežās un veidotas no monolītas klints. Tikai dažās vietās ir arī pavisam nelieli mūrējumi. Atstatus no pārējām atrodas visskaistākā no tām – Sv.Jura baznīca, kas lai gan ir neliela, toties ārkārtīgi izskatīga. Tās jumta daļai ir grieķu krusta forma, kura tad arī ir padziļināta klintī, kā rezultātā baznīca atrodas zem zemes.

Krietni grūtāk pieejamas jau ir klintīs cirstās baznīcas kalnu Tigrajā, par kurām Eiropā nezināja līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Tās atrodas apgabalā starp Tigrajas galvaspilsētu Mekeli un Adigratu. Ja nevēlaties īrēt padārgus apvidus auto, tad lieti noderēs pašu kājas. Ar to un neiztrūkstošo mello puiku palīdzību pusē dienas var apmeklēt dažas no tām. Pētera un Pāvila baznīca, piemēram, ir sasniedzama tikai rāpjoties pa klinti un katru roku un kāju kustību iepriekš apspriežot ar saviem pavadoņiem. Augšā mūs sagaida neiztrūkstošs sargs, kurš parāda uzzīmētus Pēteri un Pāvilu, 40 debesu Eņģeļu komandu un vietu, kur kādreiz stāvējusi Derības šķirsta kārtējā kopija. Tagad baznīca vairs nedarbojas, un kopija aiznesta uz to, kas uzcelta no jauna. Vienā no aplūkojamām baznīcām priesteris ar atslēgām izgājis uz tirgu, tādēļ apskate ir tikai daļēja un no ārpuses. Atpakaļceļā viens pēc otra mūsu mazajai grupiņai pievienojas visai ķildīgi noskaņoti ciematnieki. Viņu kreņķu iemesls ir nesaņemtā aplūkošanas maksa. Tās dēļ viņi sasauc pat tādu kā improvizētu ciema sapulci, kas tomēr nekādi nepalielina viņu honorāru. Vīrelis, kas no mums saņēmis desmitnieku, jestri pārstāv mūsu intereses viens pats bļaudams pret visu ciemu. Mēs visai klusu tikmēr notinamies.
Viduslaiku cienītājiem varētu likties interesanta Gondera ar ķēniņa Fasilidasa celto pili, kuru visai plašā teritorijā ķēniņš cēlis, kad uz šo pilsētu pārvietoja valsts centru. Jauno laiku mīļotājiem – pāris itāļu kolonizatoru fortu, no kuriem viens ir tieši ceļa malā pie Elsodas (El Sodo) sālsezera Kenijas pierobežā.

Ja nu tā visa vēl nav gana, tad laipni lūdzam pie Lūsijas – visai pagrūti būtu atrast vēl ko vecāku.

Mīļā Lūsija

Patiesi, nebiju jebkad pat cerējis viņu ieraudzīt savām acīm. Lūsija ar glauno titulu australophitecus afarensis ir apmetusies Adisabebas centrā, Valsts muzejā (National museum). Valdība visai laipni atvēlējusi tai atsevišķu istabu pagrabstāvā un ciemiņu te netrūkst. Un tas viss, neraugoties uz viņas nopietno vecumu – 3,8 miljoniem gadu.

Pasauli ar Lūsiju pirmais iepazīstināja amerikāņu arheologs un dabaspētnieks Džonsons 1973.gadā. Kādas netveramas meklētāja intuīcijas vadīts viņš bija iedūris lāpstu sausuma saplaisājušā zemē Hadaras tuvumā. Tas ir neviesmīlīgās Danakilas ieplakas pašā apakšā – tur, kur nesen it kā pazuda britu tūristi. Un jau pavisam drīz viņam uzsmaidīja veiksme – australopiteku meitene ieraudzīja dienas gaismu un tika nokristīta tobrīd skanošās The Beatless dziesmas vārdā – Lucy in the Sky vai kaut kā tamlīdzīgi. Amerikānim piemita ne tikai veiksme, bet arī ambīcijas: pēc neilga pārdomu brīža Lūsija tika nodēvēta par trūkstošo evolūcijas posmu, par pirmo stāvus staigājošo primātu un par vecāko atrasto puscilvēku uz Zemes. Par spīti kritiķu skepsei, ortodoksālā zinātne viņu par tādu daudzina vēl šodien. Un tas nekas, ka ceļu locītavas anatomiski nav bijušas pielāgotas ilgstošai staigāšanai stāvus, bet gan tikai īslaicīgai ķermeņa izsliešanai virs garās zāles, tolaik lekni saaugušai tais vietās. Ticība cilvēces ciltsmātei pāriet pavisam, tad, kad iepazīsties ar tādiem skaitļiem kā augums un svars. Pirmais ir 110 cm, bet otrais – 35 kg, dažos avotos min pat 30. Tāda, lūk, ciltsmāte, bet runa iet par pieaugušu indivīdu!

Visu Lūsijas doktrīnu jau var uzskatīt par mazliet aiz ausīm pavilktu, bet satikšanās vienalga saviļņo. Muzeja ekspozīcija izveidota talantīgi, kombinējot pirmcilvēku attēlus ar video un audio informāciju, tā ka var tikt pat aizkustināts. Šis muzejs ir viena no nedaudzajām vietām Adisabebā, kuru patiesi vērts apmeklēt.

Bez tam ir pamats cerēt, ka drīz blakus tiks iekārtota vēl viena istaba. Lūsijas jaunā kaimiņiene un konkurente Selama („miers”) atrasta nesen tai pašā apvidū un ir vēl vecāka. Vienu gan var apgalvot droši: kopš Lūsijas atrašanas vecu mērkaķu atlieku meklēšana pa visu Āfriku ir stipri aktivizējusies.

Reliģija

Šis fakts parasti daudzos izraisa izbrīnu, bet valsts pamatā ir pareiztīcīga. Kristīgā ticība tika atnesta uz Etiopiju jau III gs. pateicoties kādam sīriešu kristietim Frūmentijam, kas šeit nokļuva gūstā. Baznīca apgalvo, ka zeme bijusi pazīstama ar Kristus mācību jau apustuļu laikos. IV gs. sākumā Aksūmas ķēniņš Ezana padara to par valsts reliģiju un koptu baznīca Aleksandrijā Frūmentiju nozīmē par pirmo Etiopijas bīskapu. Kā vēsturiskie pierādījumi ir palikuši „Ķēniņa Ezanas uzraksts” uz stēlas Aksūmas centrālajā parkā un viņa kaltās monētas – laikam taču pirmās pasaulē ar krusta zīmi. V gadsimta beigās Etiopijā ieradās Deviņi svētie, laikam helēniskas izcelsmes, un sākās valsts kristianizācija. Pa visu zemi ir klīduši dažādi mūki, svētie un vienkārši dīvaiņi, dibinādami daudzskaitlīgus klosterus un ceļot baznīcas. Tad arī Bībele tika iztulkota abesīņu baznīcas vecvalodā – gjēzā.

Nu bet Cionas Marijas katedrāles Mazajā kapelā Aksūmas pilsētā glabājas ne vairāk un ne mazāk kā Bībelē aprakstītais Derības šķirsts, jūdu mēlē – Tabots, ko būvējis Mozus pēc paša Tā Kunga precīziem norādījumiem. Pēc gadsimtiem ilgām peripētijām nokļuvis līdz šejienei, un ir visas etiopu reliģiskās doktrīnas pamatā: kā nekā katrā no apmēram 20 tūkstošu ortodoksālo kristiešu baznīcām atrodas vismaz viena Šķirsta kopija. Tā nav acīm skatāma un ar roku aptaustāma, jo atrodas svētākajā baznīcas zonā, kur ieeja ļauta vienīgi priesteriem. Timkatas svētku laikā un dažos citos svētkos, Šķirsta kopijas, vīstītas drānās, iznes no dievnama, un mūzikas, dziesmu un tautas pavadībā nēsā pa apkārtni. Nekur neņem par pilnu mana ceļabiedra Māra draudzīgos aicinājumus nečakarēties un parādīt taču mums beidzot to Tabotu, līdz pilnīgi ne gaidīts, ne cerēts, brīnums tomēr notiek: Tigrajas klinšu baznīciņas priesteris atver durvis un ļauj to fotografēt. Visai vāji apgaismotā vietā stāv raibi apgleznota koka kaste. Iespējams, ka svarīga nav lāde, bet gan divas akmens plāksnes ar Mozus baušļiem tajās. Jāsaka, ka arī kopijām piedēvē brīnumainu spēku. Būtu gan interesanti iepazīties ar to slepeno galdniecību, kurā veic visus šos baznīcas pasūtījumus.

Pēcāk nāca smagie viduslaiki, jo bija jāizcīna smagi kari ar musulmaņiem, kuri mācās virsū pāri Sarkanajai jūrai no Arābijas pussalas, kā arī no Harāras svētās pilsētas. Muhameda sekotājiem uz šo zemi bija īpaša interese, jo saskaņā ar kādu leģendu, pravieti Muhamedu auklējusi etiopu sieviete. Īpaši kritisks laiks kristiešu valstij bija periodā no 1500.–1550.gadam, kad Harāras emīrs Ahmeds ar iesauku Kreilis bija sapulcējis visai iespaidīgu armiju, kurā bija gan turku musketieri, gan mežonīgo somāļu jātnieku bari. Viņš triecienā ieņēma un nopostīja Aksūmu – etiopu valsts un ticības galvaspilsētu. Musulmaņu karagājieni bija tik postoši, ka kristietībai un valstij likās pienācis gals. Tā nu etiopi var vienīgi pateikties brālīgajai portugāļu tautai, par 450 brašajiem muskatieriem un pāris dižgabaliem, kas 1541.gadā izsēdās krastā Masavā ar mērķi palīdzēt ticības brāļiem no „prezbitera Jāņa zemes.” Šī nelielā, bet kaujasspējīgā portugāļu vienība, kuru komandēja Vasko da Gamas dēls Kristofers, izglāba valsti un ticību, parādīdami izcilas drosmes piemēru. Pats Kristofers uzvaru gan nepiedzīvoja, jo šķīrās no galvas vārda tiešā nozīmē.

Kad pēdējā kaujā pie Tanas ezera kāds portugāļu virsnieks pašrocīgi nošāva Ahmedu, kurš nekādi neraksta ar labo roku, valstī atjaunojās miers un kārtība. Puse portugāļu vienības, kas bija izdzīvojusi kaujās, nekad mājās vairs neatgriezās, bet apmetās te uz dzīvi.

Un tā kristietisms vēl šo baltu dieniņu ir Etiopijas galvenā reliģija. Precīzāk - ortodoksālā pareizticība ar visai lielu savdabību – tāda kā judeokristietība, jo lielākā relikvija ir paša Mozus būvētais Vecās derības Šķirsts. Etiopu valsts ir otra vecākā kristiešu valsts pasaulē pēc armēņu, kur kristietību pieņēma jau 301.gadā.

Ar ticības lietām šeit ir nopietni. Par to liecina kaut vai balti gērbtie ļaužu pūļi pie baznīcām katru rītu, svētdienās un masveidīgie lāpu gājieni naktīs. Reliģisko svētku laikā auto var droši atstāt mājās. Ceļi ir pilni ar svētceļnieku kolonnām, nekam citam uz tiem vairs nav vietas.

Reliģiskie svētki ar lielu vērienu tiek svinēti Gonderā. Esam tur ieradušies no Aksūmas cauri Simiena kalniem, 14 stundas kratoties pa grambainu ceļu, un man, liekas, jau sākušās mutācijas. Rets gadījums, bet aizņemtas ir pilnīgi visas naktsmājas, ar lielām pūlēm tiek sameklēts kāds žurku midzenis, kurš manā ceļojumu pīķī turpmāk dalīs godpilno Šausmīgāko Naktsmāju nosaukumu ar kādu Sofijas ūķi Bulgārijā. Visu nakti klausāmies kaimiņu garīgo dziesmu koncertu aiz kartona aizlietņa, un no rīta var atskrāpēt palagā iesmērēto un tagad manai mugurai pielipušo košļeni no iepriekšējā midzeņa iemītnieka.

Plašākie no reliģiskajiem svētkiem ir Timkata 19.janvārī par godu Jēzus kristīšanai, un Epifānija svētki – par godu Sv.Helēnas inspirētajai Jēzus krusta atrašanai, kad pilsētu laukumos kur lielus sārtus. Pa ceļiem atkal tiek pārtraukta auto kustība, jo tie visi ir pilni ar svētceļniekiem.

Trešdaļa iedzīvotāju ir musulmaņi. Vairums to ir valsts dienvidos: Harāras iedzīvotāji, kuri sevi uzskata par atsevišķu tautu, orōmi un, protams, Ogadenas un bēgļu somāļi. Mošejās iekļūt mēs nevaram, aprobežojamies ar fotografēšanu. Pat Harāras medīnā, kurā esot pāri par 80 mošeju, mums tajās ieiet neļauj, lai gan tūristu ceļvežos atzīmēts, ka ieeja ir brīva un ka tās esot īstas miera ostas visu ticību cilvēkiem. Interesēties un līkņāt ap mošejām nav arī īsti droši, jo visu laiku jāuzklausa kādi aizrādījumi, ka šitā nevar, un ka tā arī nevar. Visos pārējos jautājumos, kas nav saistīti ar reliģiju, musulmaņiem gan nav ne vainas, īpaši ja esi gatavs pieņemt viņu kaulēšanās spēlītes.

Nīla un tās izteka

Paredzu, ka man oponēs, bet patiesā Nīlas izteka atrodas Etiopijā. Vispārzināms fakts ir, ka Nīla sadalās Zilajā un Baltajā pie Hartūmas Sudānā. Baltā turpinās visai tālu, kaut kur līdz pat Ugandai, bet tieši Zilā Nīla būtu uzskatāma par Nīlas tiesību un pienākumu pārņēmēju, jo 3/5 ūdens kopējā straumē dod tieši Zilā Nīla, bet Baltā lielāko daļu savu ūdeņu atstāj kaut kur Sudānas purvājos. Lai gan pati upe it kā iztek no Tanas ezera, tomēr tiek uzskatīts, ka Zilās Nīlas sākums ir Mazā Nīla (Mazā Abbay). Šī mazā Nīla ietek Tanas ezerā, bet pie Bahirdaras (Bahir Dar) pilsētas no ezera iztek jau īstā Zilā Nīla. Abu Nīlu radniecību varot konstatēt palu laikā, kad no gaisa esot redzami Mazās Nīlas duļķainie ūdeņi, kas straumes veidā šķērso Tanas ezeru un iztek jau kā Zilā Nīla.

Par Zilās Nīlas izteku rakstīja jau sengrieķu vēsturnieks Strabons. Visdrīzāk viņš nezināja neko par Mazo Nīlu, bet pirmais eiropietis, kas nokļuva pašā Nīlas iztekā bija portugāļu mūks Pedro Paiša ap 1618.gadu. Vēsture saglabājusi dīvainus stāstus par to kā Abesīniju apmeklējuši kādi Ēģiptes nedraugi un kaluši reālus plānus par to, lai mainītu Zilās Nīlas tecējumu un atstātu Ēģipti bez ūdens.

Šie plāni realizējušies tikai tagad: Etiopijas valdība uz Nīlas uzcēluši elektrostaciju un tikai 30% ūdens tagad nonāk slavenajā Tiss Isat – Zilās Nīlas ūdenskritumā. Nonākam pie viņa svētdienā, kad ūdens esot tā pavairāk. Šķērsojam Portugāļu tiltu un esam klāt. Skats vienalga iespaido, lai arī pilnā krāšņumā ūdenskritums tagad ir tikai uz pastkartēm.

Viltīgie etiopi nez kādēļ sadomājuši prasīt naudu par šī dabas objekta filmēšanu, kas vispār ir uzskatāms par galēju bezkaunību. Tādēļ arī filmēju, bet nemaksāju, izkontrolēt pagrūti. Lejā pie ūdenskrituma tvaiks, migla un tik slidens, ka regulāri gāžamies un izvārtāmies dubļos. Atceļā ejam cauri mitrai pļavai. Saule jau riet, putni klaigā un viss tik zaļš – viena no skaistākajām ainavām valstī. Krastā dežūrē motorlaiva. Atgrūžamies no krasta un ar pāris mēģinājumiem sāk pukšķināt motors. Kādreiz taču viņš var arī neiedarboties, bet laivā nav pat kārts, nerunājot nemaz par kādu airi. 300 m zemāk dimd ūdenskritums. Nu tāda īsti afrikāniska padarīšana.

Ko un kā apēst vai tomēr neēst – nodaļa gardēžiem

Visu ēdienu virsēdiens etiopiem ir indžera ar ceptu gaļu. To ēd visi un visur. Indžera – skābas garšas mitri plāceņi, kurus cepj no kāda endēmiska, tikai Etiopijas kalnienē augoša graudauga. Plāceņus plēš ar rokām un ņem tajos visu pārējo: gaļu, mērces, dārzeņus. Porciju pasūta vienu lielu uz visu kompāniju un apēd zibenīgi, tādēļ liekas runas nebūtu vēlamas. Gaļa, sagriezta šaurās strēmelēs ir visai kārdinoša, taču vienmēr galēji sīksta. Tā var būt kaza, aita, liellops, bet tikai ne cūka. Tā ir tik sīksta, nu tik sīksta, cienījamais lasītāj, ka nekad normāli paēst tā arī nav bijis iespējams. Košļā, košļā, nesakošļā. Tomēr Harāras arābs Ahmeds sūdzējās, ka patiesi sīksta esot tikai kamieļa gaļa, un to pat viņš neēdot.

Tagad par cūkām. Ne reizi neredzējām, ka tās būtu mājlopu kārtā. Vietējā tradīcijā cūka ir nešķīsts dzīvnieks un etiopi to neēd. Judaisma kultūras mantojums. Kaut gan cūkgaļu Adisā kaut kur tomēr atrast var, jo pēdējā vakarā krievi no slimnīcas mūs uzcienā. Tāpat arī citus dzīvniekus gaļā izmanto tikai tad, ja tie nogalināti pareizā veidā pa žīdu modei, proti – košerēti. Nu arī saprotam, kādēļ kārpucūkas Bali Kalnu valsts dabas parkā jutās tik drošas. Tādas lūk lietiņas.

Vienīgais garšīgais atklājums ir kārtainas svaigās sulas vienlaikus no vairākiem augļiem, ieskaitot avokado.

Nu un īsta kafija – buna. Sakot „īsta” ir jāzina, ka Etiopija ir kafijas dzimtene, nevis Kolumbija vai Meksika. Nosaukums cēlies no Kefas provinces valsts dienvidrietumos, kur tā bijusi izplatīta. Iesākumā grauzdējuši un grauzuši pupiņas, bet dzērienu pagatavot iemanījās Jemenas arābi, no kuriem kafijas dzēriens izplatījās uz Eiropu. Kafija ir melna un mazliet pat smirdīga, bet laba gan. Lai gan haltūra iespējama it visā. Tā piemēram, hameru ciltī valsts pašos dienvidos mūs pacienā ar tādu blakšūdeni nosmulētā kaltētā ķirbī, ka tai ar slaveno etiopu kafiju kopīgs ir tikai šķidrais agregātstāvoklis.

Valsts ziemeļdaļā raksturīga kultūras sastāvdaļa ir kafijas ceremonija, kura vienādi cēli notiek gan pilī, gan būdiņā, un vairākas reizes dienā. Nesteidzīgi uz lēnas atklātas uguns pupiņas tiek sagrauzdētas, samaltas un pagatavots dzēriens. Ja pievienosiet pienu, iegūsiet baltu kafiju – makijato. Vienu no jaukākām ceremonijām var novērot Gonderā imperatora Fasilidasa pilī. Prombraucot Adisā atrodam veikaliņu, kur tikko grauzdētu un maltu kafiju sasver drēbes maisiņos. Viena no nedaudzajām vietām, kur sastapt baltos.

Vispār jau ar ēšanu ir dažādi. Kaut ko pasūtot, nebūt nenozīmē, ka to, vai vismaz kaut ko līdzīgu, arī saņemsiet. Varbūt neticēsi, cienījamais lasītāj, taču vaicājot pēc ceptām olām, deviņos gadījumos no desmit atnesīs jebko, tikai ne ceptas olas. Tā būs omlete, saceptas olas ar gaļu, vai vārītas olas, tikai ne ceptas. Un es pārspīlēju tikai mazliet, pavisam mazliet, lai būtu interesantāk.

Zivi var dabūt tikai pilsētās pie ūdeņiem, kā piemēram Arbaminčā (Arba Mincha) pie Čamas ezera vai Bahirdarā pie Tanas ezera. Citur tikai indžera ar gaļu. Vienīgā normālā mīkstā gaļa patiesi laba bifšteka veidā uzrodas tad, kad to vismazāk var gaidīt Adigratas pilsētā Tigrajā. Turpat arī burvīga tomātu zupa, kas ir kā balzāms uz vāts nabaga ceļiniekiem. Un kompānijā krievu lidotājs – algotnis, kas dien Etiopijas Gaisa spēkos.

Nu kā pēdējais – alkohols. Visai izplatīts ir viņu vīns. Pašbrūvētais šņabis smird briesmīgi, bet pa galvu dod kā pienākas. Alus vislabākais atzīts Meta – dzīvs un biezs, viens no nedaudzajiem gastronomiskajiem atklājumiem. Dzerams ir arī Dašens, kura rūpnīcu komunistu laikos uzcēluši čehi, par ko viņi tiek pieminēti ar labu vārdu. Paši vietējie lieto pabriesmīgu aforismu: „Izdzer pudeli Dašena un nogalini etiopu,” laikam ar to raksturodami kādu mums neizprotamu politisku procesu. Tādēļ paši lieto Sv.Jura vārdā nosaukto miestiņu.

Ak jā, dārgais lasītāj, pārskats nebūtu ne tuvu pilnīgs, ja netiktu minēts tedžs – abesīņu medalus. Salds un visai garšīgs. To pasniedz trauciņos, kas visai maz atšķiras no ķīmiskās kolbas. Lai arī maigs, viņš tikai izliekas par draugu. Pēc trim tādām kolbām rodas eiforiskas sajūtas kombinācijā ar ļimstošām kājām, te gan laikam vainojams arī augstkalnu gaiss.

Brīnumi

Jā, arī tādus var ieraudzīt.

Pirmais gadās jau otrajā ceļojuma dienā – Bali Kalnu dabas parkā ap 4000 m augstumā. Kāds dīvains strauts, šķērsojot ceļu sazarojas, un viena straumīte līksmi burbuļo pa ceļu, tecēdama pret kalnu. Tā viņa to dara vairāk kās simts metru, līdz, tāpat kā sākusi, turpina tecēt jau pa kalnu lejup. Viss – brīnuma beigas. Kādu laiciņu stāvam un vērojam. Neviens neko nesaka, neviens nebrīnas – nu tā kā ar bozi pa pieri! Kā vēlāk teica mans paziņa Jānis Rīgā – „brīnuma anestēzija,” manuprāt, izcili precīzs apzīmējums. Mūsu šoferis Tariks tā arī nekā vispār nekomentēja šo anomāliju, tā pilnībā pārstāvēdams visskeptiskāko mūsu mazās sabiedrības daļu. Kā nekā, dažas minūtes pirms nokļūšanas šai dīvainajā vietā, esam diskutējuši par NLO Etiopijā, un uzzinājuši Tarika viedokli, ka tas viss ir fufelis un CIP teijāteris.

Lai dzīve tomēr neliktos tik vienkārša, pēc divdesmit minūtēm nonākam vietā, kur vajadzētu būt Etiopijas vilkiem. Vilks viņ’ zin’ kādēļ, bet pelēču nav neviena, to vietā ir trīs ezeriņi, no kuriem viens ar izteikti slīpu līmeni. Pārējie taisni, bet šīs slīps. Vai nu augstuma, vai kā cita dēļ, bet vakarā pēc pārgājiena galva plīst vai pušu. Nelīdz pat vietējās ļergas malks.

Citu tādu brīnumu var vērot Etiopijas ziemeļos, Aksūmas pilsētas pievārtē. Neliels pārbrauciens 7 km garumā ar divriteņiem mūs paripina garām Sābas ķēniņienes pilsdrupām. Tālākais 20 minūšu kāpiens aizved mūs karaliskajās akmeņlauztuvēs, kuras apzīmētas ar klintī izkaltu Lauvas bareljefu. Šī ir tā vieta, kur ņemts materiāls Aksūmas stēlām – visai palieliem veidojumiem. Tepat jau ir viss, lai izsekotu senu akmeņkaļu darba procesam: iesākumā klintī tiek veikta vesela rinda urbumu, tad, laikam ar akmens vai koka ķīļu palīdzību, kuri sadzīti urbumos, bluķis tiek atšķelts no klints, un visbeidzot, iegūtais materiāls aiztransportēts uz apstrādes vietu. Interesantākais šai visā ir urbumu izdarīšanas veids. Viens no bluķiem tā arī nekad neaizvests, mētājas pie klints, un sniedz mums jauku izdevību iepazīties ar urbumu kanāliem šķērsgriezumā. Tā nu mēs redzam, ka senie meistari nu gluži kā sviestā ir izurbuši granītā apmēram pusotra metra garus caurumus, diametrā drusku mazākus par 4 cm. Kanāla sienas ir visai gludas un tā gals plakans nevis konisks, kā to varētu gaidīt. Oficiālā literatūra par to izsakās skopi – nu izurba, atšķēla un aizveda. Un tas viss IV gadu simtenī, varbūt mazliet agrāk.

Pie brīnumiem droši var pieskaitīt arī Lalibelas akmenī cirstās baznīcas. To pagatavošanas veids ir tik noslēpumains, ka iedzinis srupceļā jebkurus skaidrotājus. Gudri vīri bija sēdušies pie kalkulatora un skaitļojuši, cik daudz laika un darbaroku būtu nepieciešams, lai no klintīm izgatavotu šādus objektus, ņemot vērā diennakts gaišo stundu daudzumu šais platuma grādos. Leģendas par to vēsta visai teiksmaini: XII gs troņa kandidātu Lalibelu indē viņa brālēns. Pusnemaņas stāvoklī viņš redz Visaugstāko, kurš paredz tam ilgus dzīves gadus izsūtījumā, atgriešanos tronī un 13 brīnišķu baznīcu izveidošanu. Viena versija apgalvo, ka naktī lejā laidušies Eņģeļi un pielabojuši to, ko cilvēki pa dienu sastrādājuši, cita – ka celtniecību veikuši baltie cilvēki. Lielākajā no baznīcām – Bete Mariam ir kolonna, kas ietīta lupatās. Pēc leģendas ķēniņš uz tās licis ierakstīt kas un kā būvējis šīs baznīcas, taču izlasīt to nevar – svētums.

Kā pēdējāis – akmens Aksūmas stabi jeb stēlas. Visai līdzīgas senēģiptiešu. Lielāko ap 33 m augsto nogāzusi agavu cilšu vadone Judīte, latviski laikam Džudīte (man dikti patīk – Džusīte), kas agavu cilšu apvienības priekšgalā ap 980.gadu nopostīja pilsētu. Citu tādu, tikai nedaudz mazāku bija iekārojis Musolīni, un pārvedis uz Romu, kur tā netālu no Konstantīna arkas nostāvēja līdz pat 2004.gadam. Etiopi tomēr panāca viņas atdošanu un patlaban tā, sagriezta 3 gabalos, guļ aiz Ziemeļu parka stēlu lauka sētas un gaida savu atkaluzstādīšanas stundu. Stēlu pagatavošana, transportēšana un uzstādīšana ir pamatīga mīkla zinātniekiem un grūts uzdevums pat mūsdienu inženieriem.

Bez tam vajag izbraukt puspasauli, lai vienā etiopu pļavā ieraudzītu beidzamies varavīksni. Kā visiem zināms, tur taču manta norakta!

Ak jā, austrumu virzienā pie Nēho pilsētas esot jūdu ķēniņa Zālamana zelta raktuves, kuras gan neviens no aptaujātajiem nebija redzējis. Man ir aizdomas, ka dabā tās varētu izskatīties kā daži pusaizgruvuši caurumi zemē. Zeltu tai apvidū iegūst vēl šodien, bet uz Jeruzālemi gan vairs nesūta.

Pārvietošanās

Uz ceļiem nav daudz automobīļu, un tie gan vairāk tiek izmantoti lopu pārdzīšanai. Ceļi visai pabriesmīgi, taču centrālās trases asfaltētas un labas.

Melnie braucēji ir visai noslogoti. Tā piemēram, puisis, kuru nostopējam braucienam uz Adisu no Tanas ezera, kopumā, kā vēlāk aplēsām, bez nopietnas atpūtas vālēja 23 stundas. Viņa rīcībā bija maza Isuzu kravas automašīnīte. Tieši tādas visbiežāk varēja redzēt avarējušas ceļmalās, un to bija ļoti daudz. Parasti līkumos aizskrējušas taisni. Lai gan etiopi nelabprāt brauc naktīs laupītāju dēļ, tumsa mūs ir pārsteigusi tieši pie Zilās Nīlas aizas. Labi dūšīgi sakošļājies katu, populāru narkotisko augu, mūsu šoferis acis ieplētis 40 minūtes aklā tumsā laižas lejā un tikpat augšā pa aizas serpentīniem. Pats Sv.Juris mums stāv klāt, un pustrijos naktī mēs iebraucam Adisā jau puskomatozā stāvoklī. Brauciens vainagojas ar uzaicinājumu pārnakšņot pie puišiem viņu mājās. Pēc tā man arī kļūst skaidrs, kādēļ Adisabebā nav māju numuru, jo tie ir neskaitāmu haotiski izvietotu mazu būdiņu rajoni.

Mūsu džipa šofera Tarika braukšanas stils arī ir pieminēšanas vērts. Patiešām noslēpumā tītu iemeslu dēļ viņš braukšanai konstanti izmanto kreiso joslu. To viņš nemaina arī pirms asiem līkumiem. Laimīgā kārtā pretīm braucošo mašīnu skaits ir pavisam neliels un tās viņš apbrauc ar strauju stūres pagriezienu, atkal atgriežoties kreisajā joslā. It kā jau nekas, taču tāds stils uztur nemainīgi augstu stresa līmeni.

Pārvietošanās pa valsti arī ir iespējama dažnedažādos variantos. Pirmo ceļojuma daļu īrējām džipu ar šoferi un kā tipiski snobiski rietumu tūristi vērojām ainavu pa mašīnas logu. Otrā ceļojuma daļa tika veikta pārvietojoties ar stopiem un sabiedrisko transportu, un jāatzīmē - tā bija visai efektīva. Mašīnas stājas labprāt, un mellie vadītāji ir bezgala priecīgi paraut kādu gabalu divus baltus jampampiņus īsās biksēs. Vakarā gulētejot tikai vajag ieminēties par rītdienas mērķi, un no rīta pie viesnīcas jau dežurēs puika ar visu gatavu. Parasti tie ir fūrmeņi, par visai nelielām naudiņām. Bez tam daudzo ceļa pieturu laikā viņi viesmīlīgi centīsies izmaksāt brokastis un pusdienas, ko gan mēs, zinādami etiopu nelielo rocību, ļaunprātīgi vis neizmantojam. Visai izplatīti ir mazbusiņi, kuros var visādi izrunāties ar vietējiem, jo laika ir pietiekami. Būtībā pa Etiopiju varētu ceļot arī ar divriteņiem, ir tikai divas problēmas: nežēlīgā saule, ar to saistītā dehidratācija un putekļu mākoņi uz ceļiem. Toties visplašākais kontakts ar vietējiem garantēts.

Labs ir arī vienīgais valsts dzelzsceļš no galvaspilsētas līdz kaimiņvalstij Džibutijai. Visai smuka koloniāla celtne ir Adisas dzelzsceļa stacija. Sliedes pašauras un ātrums neliels. Harāras brauciena laikā mūsu autobuss ripo paralēli sliedēm labu gabalu un skats ir patiesi amizants: pēc lietus sezonas ūdens no aplūdušā dzelzsceļa krities, un tieši tagad ārā redzami tikai daži centimetri sliežu. Ūdens spogulis un divas tērauda līnijas.

Pēcvārds

Šķiršanās ir skumja. Skumjas sajūtamas pat cauri krietnajai šmigai, kuru pēdējā dienā esam atļāvušies, krievu daktera Andreja un viņa sievas Olgas kompānijā, jo esam apmetušies viņu dienesta viesnīciņā. Andrejs ir izstreipuļojis uz ielas, noķēris taksi un nu mēs divatā četrās valodās vēl izkaulējamies ar taksistu par braucienu līdz lidostai. Skumjākais, protams, ir tas, ka cilvēka dzīve ir par īsu, un diez vai man kādreiz vēl izdosies pabūt šajā aizraujošajā Apsvilušo Seju Zemē.

"Nu ko, bija vērts. Labi vismaz, ka lietus nelija," - tā ēzelītis Ī-ā.

Beigas

Vārdnīca:

Saļam, farandži - sveiks, ārzemniek! (amāru val.)

jautā par ceļojumu: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

Ceļojuma attēlu galerija Vilnis Strods. Sābas ķēniņienes zemē jeb politnekorekts stāstiņš kaut kur iz Āfrikas.

Raksts pirmo reizi publicēts 14.08.2007. aliens.lv iepriekšējā versijā.

Citi ceļojumu apraksti par Etiopiju:
Andžejs Neguliners. Etiopija - ceļojuma piezīmes.