Caurumaino akmeņu mīklas: Karaundžas megalītu komplekss Armēnijā

Armēnijas dienvidos, kalnu ietvertā plato, 1770 metrus virs jūras līmeņa, Daras upes aizas kreisajā krastā novietojies viens no pazīstamākajiem Kaukāza megalītu kompleksiem - Karaundža. Par tā ierīkošanas laiku, nozīmi un funkcijām - diskusijai īpaši izvēršoties par daudzos stāvakmeņos senatnē izurbto caurumu iespējamo pielietojumu - pastāv ļoti pretrunīgi viedokļi.

Karaundža. Kompleksa īstais nosaukums nav zināms, jo ne tā radītāji, ne apgabala vēlākie iedzīvotāji nekādas rakstiskas liecības nav atstājuši.

Vissenākais zināmais vēsturiskais nosaukums nāk no turku valodas - "Akmens armija" (Gošun Daš). 1980.gados turku nosaukums tika burtiski pārtulkots armēniski kā Zorac Kar (variants - Zorakarer).

Nosaukumu Karaundž (kara ("akmens") +undž, kura nozīme nav zināma) pirmā sāka lietot astrofiziķe Elma Parsamjana, kura pamanīja līdzību nosaukumos starp Karaundžas ciemu pie Gori un slaveno Stounhendžas megalītu Anglijā. Šai sakarā gan jāatzīmē, ka attālums no megalītu kompleksa līdz Karaundžas ciemam (vidū atstājot daudzas citas apdzīvotas vietas) ir aptuveni 30 km gaisa līnijā, bet henge valodnieki etimoloģiski saista ar senangļu hencg ("eņģe") jeb hen(c)en ("karāties").

2004.gada 29.jūlijā ar Armēnijas valdības pavēli Nr.1095 komplekss tika oficiāli nodēvēts par Karaundžas observatoriju.

Skatīt Eiropas civilizācijas un kultūras lielākā kartē

 

Atrašanās vieta. Armēnija, 3,5 km uz ziemeļiem no Sisiānas pilsētas. Pa kreisi, apmēram 700 m pirms Erevānas-Gori šosejas (M2) ir norāde. Sekojot norādei, akmeņains ceļš pēc 200 metriem aizved līdz kompleksam. Koordinātes: +39° 33' 6.12", +46° 1' 44.33"

Tūristam. No Sisiānas līdz Karaundžas megalītiem ir 40 minūšu gājiens. Komplekss ir brīvi pieejams un ieejas maksa netiek ņemta. Pie ieejas atrodas informācijas centrs, kurā var iegādāties suvenīrus un grāmatas.

Sisiānas muzejs. Izrakumos iegūtos materiālus var aplūkot vietējā Sisiānas Vēstures muzejā. Ieejas maksa ir 20 dramas, darba laiks - no otrdienas līdz svētdienai, 10.00-17.00 (fotografēt var par papildu samaksu). Ja durvis ciet, nav jākautrējas un droši jāklauvē - mazā apmeklētāju skaita dēļ muzejs var būt slēgts arī darba laikā, bet to atvērs pēc jūsu lūguma. Muzejā izstādīta neliela daļa Karaundžā uzieto atradumu - keramikas trauki, obsidiāna bultu uzgaļi, stikla aproces, dažādi bronzas izstrādājumi, daudz bronzas spoguļu. Vairums, un, šķiet, arī labākie eksponāti, atrodas Erevānas Vēstures muzejā.

Viens "acainais" akmens izvietots turpat pilsētas karadaran - akmeņu muzejparkā - pagalmā pie Sisiānas Vēstures muzeja.

Apraksts. Karaundžas komplekss aizņem vairāk nekā 7 ha lielu platību un tajā ietilpst senas kapenes, dolmeņi un uzkalniņkapi, kā arī vairāk nekā 220 stāvakmeņu.

Galvenie objekti (liels kapeņu lauks, stāvakmeņu Ovāls un menhīru Alejas) izvietoti kompleksa rieteņu daļā. 223 stāvošu (patlaban, pēc Lonely Planet ziņām, uz vietas ir 204) un gulošu akmeņu rindas stiejas vairāk nekā 250 m garumā, šķērsojot arī Ovālu. Vairāk kā 200 kapeņu un obelisku atrodas uz rieteņiem no Ovāla.

Stāvakmeņi ir sagrupēti - Centrālajā gredzenā (tas ir Ovāls), Akmens rindā, Centrālajā alejā, Ziemeļu (170 m) un Dienvidu (160 m) spārnos un Ziemeļaustreņu alejā.

Vēsture. Daži zinātnieki (P.Geruni) kompleksa izveidi saista ar 7500 gadu senu pagātni. Atradumi kapenēs turpretī droši liecina, ka tās sāktas ierīkot agrajā bronzas laikmetā (2000.-1800.g.pmē.).

Antīkajā periodā un, iespējams, arī viduslaikos komplekss izmantots kā apmetne patvērumam kara laikā.

XIX gs. vietējie armēņi kompleksam piedēvēja auglību veicinošas īpašības.

Kompleksa izpēte

Arheoloģija. Līdz pat XX gs. 80.gadiem profesionālu arheologu interesi šī vieta neizraisīja. Plaši izrakumi norisinājās 1980.gados un izpēte turpinājās visus nākamos 30 gadus, līdz pat mūsdienām.

Pirmie izrakumi šeit notika 1980.gadā, Armēnijas PSR Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas un etnogrāfijas institūta arheologa Onika Hnkikjana vadībā. Izrakumos atklāja bronzas un dzelzs laikmetu būves un ieguva ļoti bagātīgu arheoloģisko materiālu. Hnkikjana pētījumi apkopoti ASV 2002.g. izdotā grāmatā "Sjunika bronzas un dzelzs laikmetos" (Syunik During the Bronze and Iron Ages).

Kompleksa kapenes tikušas izlaupītas jau senos laikos, taču ieskatu vietējā kapeņu kultūrā snieguši izrakumi pavisam netālajā (2 km uz dienvidiem no Karaundžas) bronzas laikmeta kapsētā Sisiānas eksperimentālās stacijas pagalmā. Tā datēta ar II g.tk.pmē. pirmo ceturksni. Senākajos slāņos atrastās keramikas lauskas ir raksturīgas Sevana-Arcahas kultūrai (XIII gs.pmē. vidus).

Arheoastronomija. Jau O.Hnkikjans norādīja, ka akmeņi ar savām izurbtajām (izkaltajām?) atverēm, iespējams, bijuši novietoti tā, lai pa tām varētu redzēt konkrētus spīdekļus pie debesu juma.

Pirmo kompleksa astronomisko izpēti veica astrofiziķe Elma Parsamjana 1983.gadā. Pēc tam 1987.gadā E.Parsamjana veica atkārtotu izpēti kopā ar kolēģi Aleksandru Barsegjanu. Naksnīgo izpētes seansu laikā astronomi secināja, ka akmens "actiņas" kalpojušas debesu spīdekļu novērošanai un tiešām bijušas precīzi orientētas konkrētu debess spīdekļu virzienā. Pavisam tika uzieti 84 "acainie" stāvakmeņi, kuri atradās kompleksa rieteņu (visi vai vairums? - red.) daļā. Pati E.Parsamjana bija visai izbrīnīta par kompleksa apmēriem un "acaino" akmeņu lielo skaitu. Viņa atzīmēja, ka caurumainie akmeņi kalpojuši kā sava veida teleskopiskie instrumenti.

XX gs. beigās un XXI gs. sākumā arheoastronomiskos pētījumus Karaundžā veikuši visai daudzi - gan profesionāļi, gan arī amatieri. Pētnieku skaitā bija arī profesors Pariss Geruni (Armēnijas Zinātniski pētnieciskais radiofizikas institūts). Viņš kompleksā saskatījis jau pirms 7500 gadiem izveidotu observatoriju. Tādā gadījumā zvaigznes, kuras vēroja Karaundžas ierīkotāji, būtu Denēba, Arkturs, Vega un Kapella.

Kādas tieši zvaigznes laika gaitā bijušas vērojamas, skatoties caur stāvakmeņu "actiņām" noteikt ir visai grūti, jo jāņem vērā Zemes ass precesija, kā arī zemestrīces, kas salīdzinoši bieži notiek šajā reģionā.

Kompleksa funkcijas. Zinātnieku vidū nav vienota viedokļa par kompleksa funkcijām. Saprotams, ka tas kalpojis sociāli reliģiskām vajadzībām, taču tālāk domas dalās visai būtiski.

Objekti

Ovāls. Tas ir stāvakmeņu aplis, kas izveidots ovāla formā. Tā rieteņu daļā atrodas liels akmens kaps.

Alejas. Stāvakmeņu alejas stiepjas ziemeļu, dienvidu un austrumu virzienā no Ovāla. Daļa pētnieku uzskata, ka stāvakmeņi bijuši uzslieti agrāk nekā izveidotas kapenes.

Kapulauks. Ap 200 kapu atrodas laukā (dēvē arī par "ragu") uz rieteņiem no Ovāla. Topogrāfiski kapulaukam ir trijstūra forma un tā rieteņu malu veido klinšu krauja. Visa teritorija nosēta ar dažādām lielu akmeņu celtnēm-krāvumiem. Gan krāvumos, gan starp tiem tika uzieti daudzi akmens zārki - kā nelielas akmens nišas mirušo ievietošanai, aizbērtas ar zemi. To augšējās pārsedzes kaut kad pagātnē tikušas intensīvi kustinātas, kas uzvedina uz domām par kapeņu izlaupītājiem.

Kontrolizrakumos tika uzieti priekšmeti - keramikas lauskas ar melnu vai tumši brūnu virsmu, obsidiāna griežņi, graudberži, piekariņi un trauki.

Tika izpētītas vienīgās kapenes ar ieieju no ziemeļiem. Konstatēja, ka viduslaikos tās izmantotas dzīvošanai. Par to liecināja pavarda atliekas, daudz glazētas un neglazētas keramikas lauskas.

Dziļākos slāņos atrada bronzas laikmetam raksturīgas (precīzāk - agrīnā bronzas laimeta beigu un vidējā sākuma) keramikas lauskas.

Atradumi kapulauku ļauj datēt ar laika posmu no agrīnā bronzas laikmeta (2000.-1800.g.pmē.) līdz dzelzs laikmetam.

Lielais kaps atrodas Ovāla rieteņu malā. 1980.gadu sākumā to no akmeņu slāņa attīrīja armēņu arheologi Onika Hnkikjana vadībā. Kaps sastāvēja no divām daļām un daļēji bija aizbērts. Augšējie akmeņi bija nobīdīti, bet trim akmeņiem virs kapenēm bija izveidoti caurumi. Galējais, austreņos novietotais konstrukcijas akmens bija tumši sarkanā krāsā. Uzbērumu ietvēra kromlehs, kura akmeņi bija novietoti ar gludajām pusēm uz ārpusi.

Sisiānas kapulauks. Atrodas 2 km uz dienvidiem no Karaundžas kompleksa, Sisiānas eksperimentālās stacijas pagalmā. Kapulauks nebija izlaupīts un sniedza bagātīgu arheoloģisko materiālu par apvidus iedzīvotājiem vidējā bronzas un dzelzs laikmetā - keramikas lauskas, akmens un metāla darbarīkus, piekariņus, dunčus un dzīvnieku atliekas (to skaitā zirgu skeleti).

Apbedīšanas rituālā mirušie klāti ar mālainu masu, kurai virsū kurta uguns.

Hipotēzes

Akmeņi. Ilgu laiku valdīja viedoklis, ka akmeņi uzstādīti tikai estētisku iemeslu dēļ, bet caurumi to plānākajos augšgalos izveidoti, lai caur tiem varētu izvērt virves un ar jūga lopu palīdzību akmeņus transportēt. Šai domai nepiekrita O.Hnkikjans, kurš uzskatīja, ka praktiskāk akmeņus būtu pārvietot cilvēkiem pašiem. Lai gan pārsvarā internetā dominē viedoklis, ka atveres akmeņos izveidotas lai pa tām vērotu debesu spīdekļus, tomēr Armēnijas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas un etnogrāfijas institūta un Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitātes Tuvo austrumu arheoloģijas institūta arheologi, kas Karaundžas kompleksu apsekoja 2000.gadā, secināja, ka Alejas ir paliekas no kādreizējās patvēruma apmetnes aizsardzības sienas, kura bijusi veidota no smilšmāla konstrukcijas, kuru stiprinājuši vertikāli novietotie bazalta bluķi.

Caurumi. Nav zināms, kā tie izveidoti - kaļot vai urbjot. Turklāt tie visi ir līdzīgi un samērā regulāras formas, kāda nav nepieciešama, ja vajadzīgi tikai, lai izvērtu cauri auklu.

Interesanti, ka šāda tipa "acaino" akmeni turki savā Noāsa šķirsta muzejā demonstrē kā "šķirsta enkuru."

Senā observatorija. P.Geruni nonāca pie secinājuma, ka kompleksa teritorijā tikusi izveidota observatorija jau pirms 7500 gadiem. Liela daļa pētnieku, galvenokārt arheologi, tomēr šādam agrīnam datējumam nav piekrituši un šai sakarā armēņu pētnieku starpā ir izvērtusies karsta diskusija.

Hipotēzes aizstāvji vērš uzmanību uz senām astronomiskajām tradīcijām Armēnijas teritorijā vispār, kā piemēru minot par observatoriju sauktu Mecamoras senvietu kompleksu - menhīru rindas, stāvakmeņus un klints atsegumus ar petroglifu iekalumiem- to vecums tik datēts ar V-III g.tk.pmē.

Atsevišķi pētnieku uzskata, ka Karaundžas komplekss ir vesela astronomisko instrumentu virkne. Vieni akmeņi tiek izmantoti konkrētu debesu spīdekļu vērošanai, bet citi - pirmo koriģēšanai. Kā piemēru parasti min akmeņus nr.63, 62 un 60. Viens no tiem (nr.60) ir augstāks par pārējiem un pilda "tēmekļa" lomu akmenim nr.62, kam ir "actiņa," kurā redzama akmens nr.60 smaile. Arī akmenim nr.60 ir "actiņa" pa kuru var redzēt šo pašu virsotni, taču citā leņķī. Tādējādi akmens nr.60 varētu būt kalpojis nr.62 un nr.63 līdzsvarošanai un ticis izmantots pamata akmeņa regulēšanai, ja vizualizācijas laikā tas "izkritis" no kopējās ģeometrijas.

Šāda pieeja, protams, saņēmusi ievērojamu kritiku, taču lieliski iederās senās armēņu astronomijas koncepcijā.

Akmens Nr.137 - "periskops." Tas, šķiet, ir visīpatnējākais no šeit sastopamajiem, jo tajā iekaltais kanāls ir nevis taisns, bet gan liecas taisnā leņķī. Tas radījis hipotēzi saskaņā ar kuru tajā tikušas ievietotas optiskas lēcas. Vēl nez kādēļ uzskata, ka tieši šis akmens liecinot par kompleksa ārkārtīgo senumu. "Periskops" - ja tas darbotos - ļautu novērotājam skatīties tieši zenītā - stāvus, augšup no kompleksa.

Līdzība ar citiem pasaules megalītiem. Ne visi zinātnieki ir vienisprātis, ka šis Armēnijas megalītiskais komplekss līdzinās Eiropas menhīriem un kromlehiem (stāvakmeņu apļiem). Zināmu līdzību, vadoties pēc Apļa/Ovāla centrā un no tā atejošajām Alejām, Karaundžai, iespējams, var saskatīt, piemēram, ar Eivberijas kompleksu Viltšīras grāfistē, Dienvidanglijā.

Citi Armēnijas megalīti. Karaundža ir zināmākais, taču ne vienīgais Armēnijas megalīts. Līdzīgi veidojumi uzieti Širakā un daudzviet apgabalā starp Sevana ezeru un dienvidu Sjuniku. Arī tur sastopami raksturīgie bazalta stāvakmeņi 2-3 m augstumā un 10 t svarā, ar rūpīgi izveidotu caurumu stāvoša vai sēdoša cilvēka acu augstumā. Uz daudziem no šiem akmeņiem iegravēti kristietības simboli, daži pārvērsti par armēņu kristiešu stāvakmeņiem - hačkāriem, tā, ka par akmeņa seno izcelsmi vairs liecina tikai izurbtais caurums. Tādi "caurumainie" akmeņi atrodami laukos, kapsētās un iemūrēti baznīcu sienās. Visi tie ir un paliek megalītiskās kultūras pieminekļi. 

Avoti:
Karaundžas brīvdabas muzeja materiāli.
2009.gada Aliens.lv ceļojuma materiāli.

Attēlu galerija ŠEIT.

Pirmo reizi publicēts 10.12.2012.