Pat turīgie senēģiptieši ilgstoši cietuši no bada un slimībām

Asuānas reģionā 12. dinastijas laikā dzīvojošu seno ēģiptiešu apbedījumu izpēte liecina, ka pat valdošās kārtas pārstāvji šajā periodā nereti cietuši no bada, nepietiekama uztura un infekcijas slimībām, kā arī to vidū bijusi ļoti augsta zīdaiņu mirstība.

Skatīt Senās Ēģiptes pieminekļi lielākā kartē

Pie šādiem secinājumiem nonākuši spāņu arheologi un antropologi no Granādas un Jaen universitātes, kuri, kopā ar ēģiptiešu speciālistiem no Valsts senlietu pārvaldes, izanalizējuši Kubet el-Havas nekropoles 33. kapā atrasto 200 mūmiju un nemumificēto skeletu kaulus.

Kubet el-Hava ir uzkalns Nīlas rietumu krastā, Asuānas ziemeļos. Tajā atrodas ap 60 klintī izkaltu senēģiptiešu kapu, kā arī koptu kristiešu klosteris un baznīca, kas ierīkota vienā no kapenēm. Vairākums apbedījumu pieder Vecās un Vidējās valsts (2600.-1750.g.p.m.ē.) augstmaņiem.

Granādas universtitātes Fiziskās antropoloģijas laboratorijas vadītājs Migels Botella Lopess pastāstīja, ka pētījuma rezultāti atklājuši jaunus negaidītus secinājumus par seno ēģiptiešu fizisko uzbūvi, etnisko piederību un ikdienas dzīvi laikā no 1939. līdz 1760.g.p.m.ē. "Cilvēku atlieku antropoloģiskā analīze liecina, ka gan sabiedrība kopumā, gan valdošā sociālā kārta [12. dinastijas laikā] dzīvoja ārkārtīgi nelabvēlīgos apstākļos, kas krasi pasliktināja viņu veselību," Lopess stāsta. "Senēģiptiešu augstmaņi nedzīvoja tādā pārpilnībā, kā mēs mēdzam domāt." Daudzi no mirušajiem nāves brīdī bija tikai 17-25 gadus veci, bet vidējais dzīves ilgums nepārsniedza 30 gadus. Šeit gan jājautā, kāds ir pamatojums, lai no Sventetā, kā ēģiptieši sauca Asuānu, iegūtiem datiem izdarītu secinājumus nevien par šī Augšas Ēģiptes tālākā dienvidu apgabala, bet visas valsts iedzīvotāju veselību un nodrošinājumu ar pārtiku 170 gadu garā laika posmā?

Līdzās nepietiekamajam uzturam augstās mirstības cēlonis varēja būt arī infekcijas slimības, ar kurām aplipinājās, dzerot virulentām sīkbūtnēm pārpilno Nīlas ūdeni. Par to liecina daudzie bērnu apbedījumi, kuru kaulos Lopesa komanda neatrada nekādas ievainojumu vai patoloģiju pēdas.

Lai noskaidrotu atrasto mūmiju etnisko cilmi, zinātnieki veica DNS analīzes, kuras parādīja, ka Dienvidēģiptes apvidos, kas robežojās ar mūsdienu Sudānas ziemeļos atradušos nēģeru Kušas valsti bija plaši izplatītas jauktās laulības - vidusjūras tipa cilvēki kapenēs tikuši guldīti blakus negroīdiem.

Neskatoties uz ekonomiskajām grūtībām, ar kurām laiku pa laikam nācās saskarties "Ēģiptes vārtu" iedzīvotājiem, Sventetas noma kultūra bija augsti attīstīta. Vairākos Kubet el-Havas kapos atrastie uzraksti ir nenovērtējami Āfrikas vēstures avoti. Tā, piemēram, Ernesto Šiaparelli 19. gs. 90. gados, izdarot izrakumus nokropoles ziemeļaustrumu daļā, uzgāja vietvalža Harkūfa kapu. Hieroglifi uz tā fasādes vēstīja, ka Harkūfs devies vairākkārtējās tirdzniecības ekspedīcijās uz Nūbiju, iespējams, apmeklējot vēl tālākas vietas uz dienvidiem. No viena tāda brauciena Harkūfs atvedis pigmeju, par kuru rakstījis savā ziņojumā jaunajam faraonam Pepi II (valdīšanas gadi 2278.-2184.g.p.m.ē.). Faraonu mazais "punduris" ļoti ieinteresējis un viņš Herdžufam sūtījis atbildes vēstuli, kurā solījis bagātīgi atalgot, ja pigmeju izdotos dzīvu un veselu nogādāt uz galmu Memfisā, kas no Asuānas atrodas gandrīz 800 kilometrus uz ziemeļiem. Valdnieka vēstuli, kura ir senākais zināmais šīs savdabīgās, mūsdienās Kamerūnas teritorijā dzīvojošās, nelielā auguma tautas pieminējums vēstures avotos, vietvaldis uzskatījis par tik nozīmīgu savu tirdzniecības misiju panākumu apliecinājumu, ka licis to iekalt uz personīgo kapeņu sienas.

Augšējais attēls: Kubet el-Havas nekropole no Nīlas puses. Autors: Hannah Pethen.

Avots:

canal.ugr.es

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.