Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Ēģipte

  • Baltkrievija

    Valsts Viduseiropā.

    Galvaspilsēta - Minska.

    Karogs. Tajā attēlots Kosteliščes ciema zemnieces Matrjonas Markevičas 1917.gadā austais ornaments "Uzlecošā saule."
    Laikā no neatkarības pasludināšanai 1991.gadā līdz 1995.gadam Baltkrievijas karogs bija sarkanbaltsarkanais, bet Lukašenoko, nacis pie varas to nomainīja.

    Vēsture. Pēc Vācijas impērijas sakāves I Pasaules karā tās armija sāka pamest saskaņā ar 1918.gada Brestas mieru iegūtās teritorijas - Baltiju, Ukrainu, Baltkrieviju. Vāciešiem aizejot varu uz vietām mēģināja ņemt vietējās valdības, kas pamatā orientējās uz Antanti, jo pēc Vācijas sagrāves lielas izvēles arī nebija.
    Baltkrievija pasludināja savu neatkarību 1918.gada 25.martā.
    Savukār Krievijas lielinieku valdība šai situācijā saredzēja iespēju sagrābt zemes rietumos, kas iepriekš bija atradušās Krievijas impērijas sastāvā. Jau 1919.gada sākumā sarkankrievi pieņēma lēmumu izveidot Rieteņu un Ukrainas frontes, kurām praktiski būtu jāveic šo zemju sagrābšana. Jau 1919.gada janvārī Rieteņu frontes armijas nopietni sakāva poļu un Baltijas valstu bruņotos spēkus - tas bija tik nopietni, ka sarkankrievu kontrolē iekarotajās teritorijās Baltkrievijā un Baltijā tika pat izveidoti padomju varas orgāni. 
    Tomēr poļu armija spēja apturēt un smagi sakaut sarkankrievu okupantus, tādēļ 1920.gada vasaras sākumā J.Pilsudska vadītā poļu armija gandrīz pilnīgi jau kontrolēja Baltkrieviju. 
    Vācu pretpartizānu operācijas. Par akciju vadītāju H.Himlers iecēla augstāko SS un policijas vadītāju F.Jekelnu.
    Sumpffieber – „Purva drudzis”, norisa 1942.gada augustā.
    Operācijas bilance:
    1. Iznīcinātas 49 partizānu apmetnes, bunkuri un atbalsta punkti, kā arī vairākas apdzīvotas vietas purvainos apvidos, kur partizāņi slēpušies.
    2. 389 partizāņi nogalināti cīņās, 1274 aizdomās turētas personas notiesātas un nošautas, iznīcināti 8350 žīdi.
    3. 1217 personas evakuētas.
    Winterzauber – „Ziemas burvība,” norisa 1943.gadā no janvāra līdz aprīlim. Partizāņu apkarošana notika pie Latvijas DA robežas Baltkrievijas teritorijā. Tās laikā nogalināja 3904 personas, spaidu darbos nodeva 7465 personas, no kurām 2000 nonāca Salaspils nometnē.
    II Pasaules karš. Baltkrievijas infrastruktūra tika nopostīta par 96%.
    Vācu okupācija (1941.g.). 1941.gada 23.jūnijā, pašā vācu-krievu kara sākumā Sarkanā Armija mēģināja doties pretuzbrukumā pie Brestas, un 24.jūnijā pie Grodņas, taču sarkankrievu panākums bija īslaicīgs un vācieši uzbrukumu atsita.
    Baltkrievijas iekarošana (1944.g.). Vasarā situācija vācu-krievu frontes centrālajā daļā neapmierināja padomju pusi, ko šeit vācu karaspēks bija ieķīlējies padomju karaspēka daļu izvietojumā, izveidojot tā saucamo "Baltkrievijas balkonu." Ja Ukrainā no 1943.gada rudens krievi veda visai veiksmīgas uzbrukuma operācijas, tad 1943.-1944.gada ziemā krievpadomju karaspēka uzbrukumu operācijas norisa visai smagi un lielu panākumu šeit nebija. Šis apstāklis visai nomierināja vācu komandierus, kas uzskatīja, ka krievi turpinās uzbrukt tieši Ukrainā. Purvainajā un mežainajā Baltkrievijā krievu uzbrukumu visai viegli varētu apturēt, pat ja tas sāktos.
    Tomēr vērmahta vadība šai ziņā fatāli kļūdījās, 1944.gada pavasarī krievi sāka gatavoties vērienīgam uzbrukumam Baltkrievijā. Kā pirmos izdarīja secinājumus no iepriekšējām ziemas neveiksmēm - no amata noņēma Rieteņu frontes komandieri ģenerāli V.Sokolovski (В.Д.Соколовский). Pašu fronti sadalīja divās: 2.Baltkrievijas frontē dienvidos ar G.Zaharovu (Г.Ф.Захаров) priekšgalā un 3.Baltkrievijas frontē ziemeļos ar I.Čerņahovski (И.Д.Черняховский) priekšgalā.
    Jau pēc kara plaši izskanēja notikumi ar diviem galvenajiem triecieniem. K.Rokosovskis piedāvāja veikt divus triecienus, nevis vienu, kā bija nolemts iepriekš. Pēc viņa domām trieciena vietā, kas bija purvaina, uzbrūkošais karaspēks ceļu mazā skaita dēļ traucēs pats sev. Tāpēc to vajadzēs iesaistīt kaujās pa daļām, bet tādēļ vāciešiem aizsargāties būs vienkāršāk. Par Rokosovska piedāvājumu daudzi šaubījās, jo uzskatīja, ka bīstami ir izkliedēt spēkus. G.Žukovs pēcāk atzīmēja, ka uzbrukuma plānu Ģenerālštābs bija sagatavojis jau līdz 22.maija apspriedei, kurā notika pazīstamais gadījums, kad Staļins piedāvāja Rokosovskim "iziet un padomāt" par savu priekšlikumu. Kā stāstīja pats Rokosovskis, "iziet un padomāt" viņam nācies veselas divas reizes.
    Galu galā tika apstiprināts divu triecienu plāns, kura rezultātā vācu armijas grupa "Centrs" patiesi tika sagrauta.
    2015.gada 11.oktobra vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja līdzšinējais valsts līderis A.Lukašenko ar 83,49% rādītāju - labāko līdz šim.
    Rudzupuķu revolūcija (2006.g.). Pēc modīgo "krāsaino revolūciju" šnites tika mēģināts apstrīdēt Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu rezultātus. Tomēr prezidents Aleksandrs Lukašenko - skaitā nedaudzo dalībnieku telšu pilsētiņa Minskas centrā tika likvidēta, bet aktīvisti arestēti.
    PretLukašenko nemieri (2020.-2021.g.). Saistībā ar 2020.gada 9.augusta vēlēšanām izcēlās pret Lukašenko vērsti nemieri, jo bija skaidrs, ka baķka rupji viltojis to rezultātus. Neformālas protesta akcijas sākās jau maijā, kad dalība vēlēšanās tika liegta trim galvenajiem opozicionāriem. Viena no viņiem - varas iestāžu apcietinātā Sergeja Tihanovska - dzīvesbiedre Svetlana Tihanovska kļuva par galveno opozīcijas kandidāti.
    Ielu nemieri Baltkrievijā sākās vienlaikus ar provizorisko vēlēšanu rezultātu paziņošanu. saskaņā ar tiem par pārliecinošu uzvarētāju tika pasludināts Lukašenko (viņam 80%, Tihanovskai - 10% balsu). Par protestu organizētāju kļuva Polijā bāzētais Telegram kanāls Nexta. Varas iestādes pret protestētājiem vērsās ar brutālu spēku, tāpalielinot iedzīvotāju nepatiku pret režīmu.
    Masveidīgākās protesta akcijas notika 16.augustā, kad demonstrācijā Minskā piedalījās 400-500 tūkstošu cilvēku (opozīcijas aplēses, oficiāli - 50 tūkstoši) un 23.augustā - 300-450 tūkstoši (20 tūkstoši). Opozīcijai tā arī neizdevās panākt vispārēju streiku sākšanos lielajos valsts uzņēmumos. Varas iestāžu darbības rezultātā vairākums aktīvistu vai nu apcietināja, vai arī pameta Baltkrieviju.
    Pamazām demonstrācijas kļuva mazskaitlīgākas un to mērogi vairs neradīja apdraudējumu Lukašenko režīmam.

    Aplūkojamie objekti.
    Minskas apgabals.
    (Минская область)
    Minska.
    Vileika.
    NLO parādīšanās vieta.
    Kopilas AZ. NLO aktivitāšu vieta.
    Lotvina. Minskas apgabals. NLO parādīšanās vieta.

    Laukakmeņu muzejs. Minskā (?), pe Minskas (?).

    Miras pils. Iekļauta UNESCO sarakstā. Pils kompleksu ieskauj iespaidīgi aizsardzības vaļņi un angļu parks.

    Nesviža. Radzvilu galvenā rezidence. Bastionu ieskauta pils, kas pilnībā atjaunots 2012.gadā. Pils greznajās zālēs izstādīti oriģinālie eksponāti, kas piederējuši Radzivilu dzimtai vai viņu laikabiedriem. Pili ieskauj brīnišķīgs XIX gs. veidots parks, kas savulaik bija lielākais ainavu parks Eiropā.

    Dudutki. Etnogrāfisks ciematiņš. masļeņnica, folkloras kopas,viduslaiku bruņinieku cīņas, umurkumurs. Karstas pankūkas un vietējais samogons.Vējdzirnavas, dzirnavnieka māja, keramikas darbnīca, veca smēde, salmu aušana - visu amatnieku paraugdemonstrējumi. Svētku kulminacijā salmu lelles Marenas sadedzināšana uz sārta.

    Pripetes upes ieleja. Te, pateicoties noslēgtībai, saglabājušās unikālas paražas un tradīcijas. Visur nelielas sādžas ar nesteidzīgu dzīves ritmu.
          Taputas ciems. Svētakmeņi.
          "Stroičiči." Brīvdabas muzejs.
          Turova.
           Kudriči.
    Sādža, kur iebraukt var tikai vasarā, jo pavasarī, kas Pripete pārplūst, ietikt var tikai ar laivu. Te saglabājušās neparastas vēstures liecības - baznīca ar akmens krustu, kapsēta ar diviem no zemes ārā augošiem svētajiem krustiem.
           Motoļas etnogrāfiskais ciemats. Augustā tajā notiek festivāls "Motoļas gurmandīzes," kas iekļauts Baltkrievijas kulinārajā mantojumā.
          Te kaut kur vēl ir vietas, kur joprojām tiek pielūgti seni cilvēkveidīgi akmens tēli - t.s. "akmens bābas."

    Stoļinskas rajona sādžas.
          Pružani. XIX gs. Saimniecība. Novadpētniecības muzejs, "akmens bābas."

    Vitebska. (Витебская область) Te dzimis Šagāls
          Korzunova.(Корзуново) Pie Vitebskas, NLO novērošanas vieta, veidojas Apļi laukos.
          Lučesa. (Лучеса) Vitebskas apgabalā, NLO novērošanas vieta.
          Kamjaņas megalīts. (Камяни)
          Vitebskas rajonā arī novēroti Apļi laukos. 
          Papšiči. (Папшичи) Ciems, kurā parādās NLO.

    Aleksandrovka. Prezidenta Lukašenko dzimtais ciems. Ļoti sakopts un restaurētas namu fasādes. Te tradicionāli viskrāšņāk tiekot svinēti Kupalas svētki - mūsu Jāņu analogs. Te (?) ir brīvdabas etnogrāfiskais komplekss - teatralizētas izrādes un nacionālā virtuve. Amatnieku radošās darbnīcas - kalēji, podnieki, audēji, salmu darbnīca.

    Grodņas apgabals.(Гродненская область)
    Grodņa. Viena no nozīmīgākajām un skaistākajām senās Lietuvas valsts pilsētām Nemunas upes ielejā. Vēl XIX–XX gadsimtā tagadējās Baltkrievijas teritorijā, Grodņas apkaimē dzīvojuši daži tūkstoši seno jātvingu pēcteči, kuri saglabājuši savas tautas etnogrāfiskās iezīmes; arī Lietuvā vietām sastopama jātvingu etniskās grupas – dainuvju kultūra
           Koložas baznīca. Celta vēl pirms Meinarda ierašanās Ikšķilē. Redzama arī šodien.
           Grodņas pils. Tajā pēdējais Polijas karalis un Seims piekrita Polijas galīgai sadalīšanai. Sic transit gloria mundi...
          Korobčiči.
    Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja komplekss. Vietējā koka arhitektūra, neskaitāmas skulptūras, dažādi mājdzīvnieki. Iespēja izbraukt zirgu pajūgos pa ainavisko apkārtni.
    Oļšanskas pils. (Ольшанский замок, Черный замок, Гродненская область) Skaistākā viduslaiku pils Baltkrievijā. Krievu ufologi to uzrāda kā AP vietu.
          Žirovičas peldvieta. Vieta ar brīnumainas izdziedināšanās īpašībām.

    Belovežas gārša. Atrodas abpus Baltkrievijas un Polijas robežai, UNESCO sarakstā Tas ir viens no pēdējiem un lielākajiem atlikušajiem Eiropas līdzenumu dižmežiem. Parka teritorijā nav saskatāmas tikpat nekādas cilvēka darbības pēdas - meži te nekad nav tikuši nedz izcirsti, nedz arī stādīti. 200 gadu un vecākas mežaudzes. Dabas muzejs, simtgadīgas ozolu un skābaržu audzes, pastaiga gar voljēriem ar sumbriem, lāčiem, aļņiem, briežiem, tarpāniem, meža cūkām u.c. savvaļas dzīvniekiem.

    Bresta. (Брестская область) Pilsēta ar ļoti bagātu un raibu vēsturi. Cietoksnis būvēts XIX gs., tajā tagad iebūvēts II Pasaules kara memoriāls. Tūkstošgades piemineklis, kurā attēlota Baltkrievijas rašanās. Brestas gājēju ielā vakaros pēc plkst. 9:00 senatnīgā apģērbā tērpti "gaismas vīriņi" aizdedz vecās gāzes lampas, kas rada īpatnu gaisotni.
    Pare. (Паре - удивительная деревня).

    Polocka. Senākā Baltkrievijas pilsēta, bijusi Hanzas savienībā.

    Mogiļova. 
          Sv.Nikoļskas klosteris. XVII gs. UNESCO saraksta kandidāts.

    Pinska. Brestas apgabalā.

    Lida.
          Vecpilsēta.
          Pils.
          Baltkrievijas senākā alus darītava.
          Berezovkas stikla rūpnīca.
    Te top labākais Baltkrievijas kristāls.

    Belovežas Gāršas rezervāts. Atrodas abpus Baltkrievijas un Polijas robežai, UNESCO sarakstā Tas ir viens no pēdējiem un lielākajiem atlikušajiem Eiropas līdzenumu dižmežiem. 

    Gomeļas apgabals.
    Gomeļa. Rumjancevu muiža un parks.omeļas, te saglabājušās vecticībnieku tradīcijas.
    Rečica. Vieta, kur baltkrievi sūknē savu naftu.
    Жировическая купель. Mistiska/okulta vieta.
    Kamjaņi. (Камяни) Nezināmas funkcijas apbūve.

    Venēra. Ciems ar šādu neparastu nosaukumu atrodas Minskas apgabalā. Nosaukuma izcelsme nezināma. Nokļūšana: uz ziemeļiem no Minskas pa M-3 trasi caur Plešenicai (Плешеницa), kas ir 157 km no Minskas. Tālāk caur Žerdjāru (Жердярье), Horošeju (Хорошея), Zadorji (Задорье) vēl 30 km līdz Venērai. 

    Bobrovika. Anomāla zona.

    Novogrudovkas pilskalns.
    Pieminekis Ādamam Mickēvičam.
    Babci.
    Vieta, kur no zemes aug ārā seni krusti.

    Berezinas Biosfēras rezervāts. Blakus dabas vērtību sargāšana notiek arī seno tradīciju un ticējumu glabāšana. Te apmeklētājiem durvis vēris Mitoloģijas muzejs ar ekspozīciju par baltkrievu ticējumiem, ar pasaules koka modeli, kā arī mitoloģijas taka ar dažādiem meža, purva un ūdens iemītnieku tēliem.

    Mioras Dievmātes debesbraukšanas baznīca.
    Braslavas ezeraines valsts dabas parks.
    Zdravņeva.
    Iļjas Repina muzejmāja.
    Gorodoks. Pilsētiņa, kurā kādreiz dzīvoja daudz latviešu.

    Senprūšu pēdas Baltkrievijā. Pinskas rajona Sininas ciemā baltkrievu arheologi atrada senus prūšu kapus – prusskije moglicy. No tiem ar arheologa Jura Urtāna palīdzību izdevās uziet divus vecus kapakmeņus. Vienā no tiem ar cilvēka roku darināta gareniska rene.
    Līdz 60.gadiem Pinskā bija Mindauga kalns, bet XIV gs. te valdīja Ģedimina dēls Narimunts. 

    Tradīcijas.
    Dožinki. Svētku pirmsākumi meklējami pagānu tradīcijās, kad rudens sākumā notika rituāli bagātīgas ražas veicināšanai. Kristietības laikos tos pašus rituālus izpildīja jau ar dievvārdiem un svētbildēm. Padomju laikos kolhozos un skolās svinēja kā ražas svētkus.
    Tagad katru gadu tie notiek citā pilsētā, kas cīnās par tiesībām svinēt. Svētku budžets tiek rēķināts vairākos miljonos dolāru.  

    Kupalas svētki. Baltkrievu saulgrieži.

    Pares apbedīšanas tradīcijas. Pare ir neliels ciems Brestas apgabala Pinskas rajonā, kurā notiek neparasti apbedīšanas rituāli. 2001.gadā ekspedīcija Jurija Rafajeva (Юрий Рафеев) vadībā fiksēja viekni īpatnību, kas nebija raksturīgi šim apvidum un par kādām līdz šim nebija zināms baltkrievu folkloristiem. Ciema raksturīgie apbedīšanas rituāli - kaps obligāti jānosedz ar ozola šķilām (дубовой колодой, нарубом), kas mirušā radiniekiem jāsagatavo naktī pēc pirmām Lieldienām. Pēc bērēm pašiem tie no meža jāatnes un jāsaliek uz kapa pirms saullēkta. Līdz tam uz kapa ir jābūt uzliktam akmenim. Daži ilgdzīvotāji atceras, ka agrāk ar tādu rituālu  apzīmogojuši tikai sliktu cilvēku kapus vai tādu, kas miruši nelāgā nāvē ("lai nepieceltos"). Tomēr tādi gadījumi, kas novestu līdz šādiem rituāliem, nav fiksēti. Daudz vēlākos laikos šāda paraža tikusi attiecināta uz visiem neleiķiem, bet mūsdienās kapus visā to garumā aizlej ar cementu. Līdzīgu apbedīšanas rituālu nav pat tuvākajos Ladorožas (Ладорож) un Ostrovas (Остров) ciemos.
    Interesants ir arī obrika nešanas (принесения обрика) rituāls: visos krustojumos uzstāda milzīgus krustus 5-6 m augstumā, kas rotāti ar daudzkrāsainām lentām. To uzstādīšanas mērķis bija novērst no ciema nelaimes, slimības, sausumu utt. Vīriešiizvēlētās dienas naktī gāja uz mežu un izcirta krustu. Paši to atnesa, kamēr sievieši tai pašā laikā auda krāsainās lentes. Visi darbi krusta pagatavošanai, uzstādīšanai un aprīkošanai beidzas pirms saullēkta.
    Parē var nokļūt ar reisa autobusu no Pinskas, kas iet reizi dienā. Vai arī doties uz Fedoru (Федоры)  ciemu, pēc tam 25 km ar kājām vai autostopu.

    Saites.
    Baltkrievi.

  • Bušmeņi

    Cilšu grupa, kas mūsdienās dzīvo galvenokārt Kalahari tuksnesī un Etošas ieplakā Namībijā, Botsvānā, arī Angolā un DĀR.

    Skaits. Kopskaits - ap 50 000. (1970.g.)

    Etnoģenēze. Bušmeņi ir vissenāko Dienvidāfrikas un Austrumāfrikas iedzīvotāju pēcteči. Agrāk bušmeņi dzīvoja visā Dienvidāfrikā, bet bantu tautas no ziemeļiem un eiropiešu kolonizatori no dienvidiem tos atspieda vai iznīcināja. 
    Tanzānijā pie Ejasi ezera dzīvo hadzapi - ap 1000 cilvēku, kas ir bušmeņu cilšu atliekas Austrumāfrikā. Kopā ar hotentotiem bušmeņi veido īpašu rasi, kurai negroīdās pazīmes (ļoti stiprs matu sprogojums) apvienotas ar dažām mongoloīdām iezīmēm (dzeltena āda, plakana seja, epikants).

    Uzskata, ka lauva var pārvērsties par cilvēku.
    Bušmeņi savos klejojumos pārvarējuši lielus attālumus.
    Šodien ir palikuši vēl bušmeņi Namībijā un Kalahari. Tanzānijā pie Ejasi ezera dzīvo hadzapi - ap 1000 cilvēku, kas ir bušmeņu cilšu atliekas Austrumāfrikā.

    Sani. Iespējams, ka tieši sanu bušmeņi (vai to senči) zīmējuši Apolona-11 alā – pirms apmēram 27 000 gadu, kas ir vecākie klinšu zīmējumi Āfrikā. Sanu klinšu gleznojumi atsākās tikai pēc 10 000 gadiem, un turpinājās līdz pat XIX gs., kad sanu kultūru iznīcināja baltie. XIX gs. iespējams, ka tādu ilgu laika periodu sanu bušmeņi pavadīja kur citur Āfrika dēļ klimata izmaiņām.
    Sani vienmēr bijuši mednieki un vācēji, jau no akmens laikmeta, un šis dzīvesveids tiem bija saglabājies līdz pat XIX gs.

    Kopdzīve ar bantu valodas citīm. Jaunāki ienācēji no ziemeļiem bija šīs ngunu ciltis (kosi, zulusi, tembi), kas runāja bantu valodās. Vairāgu gadsimtu ilga līdzāspastāvēšana bija mierīga. Tās laikā bušmeņi pārņēma ko no ngueniem, bet ngueni – no bušmeņiem. Lai gan kultūras atšķirības bija jūtamas, tie tomēr kopīgi vadīja reliģiskus rituālus.

    Sanu bušmeņu iznīcināšana. Balto valdīšana Dienvidāfrikā līdz pat 1927.gadam atļāva burtiski izšaut bušmeņus kā tādus lopiņus. DĀR baltie iedzīvotāji varēja nesodīti nogalināt bušmeņus, pie tam nogalināto ķermeņus izstādīja kā tādas medību trofejas. Tāda likumīgā rasisma un genocīda apstākļos sanu kultūra galīgi izzuda XX gs. vidū. Palika vien vecīši, kas atrada mājvietu kaimiņu cilšu – zulusu, kosu, sotu, tembu u.c. vidū, kas runāja bantu saimes valodās. Kad nomira arī šī pēdējā paaudze, tad sanu valoda kļuva par mirušu valodu, zuda tūkstošiem gadu rūpīgi glabātā mitoloģija un folklora. Klusums nolaidās arī pār viņu klinšu zīmējumiem. Mazliet līdzēja tika eiropiešu etnogrāfu pieraksti.

    Sanu kultūras pārmantošana. Sanu kultūra bija laika gaitā spējusi ietekmēt arī jaunākās no ziemeļiem atnākušās ngunu grupas ciltis (zulusus, tembus, kosus u.c.), kā rezultātā ngunu valodā parādījās no saniem pārņemtas klakšķošas skaņas. Kosiem, piemēram, šīs skaņas aizņem apmēram 1/6 daļu valodas.
    Bez tam sanu bušmeņi savas zināšanas nodevuši arī jaunajiem atnācējiem – dziedniecību, zāles, arī narkotiskos halucinogēnus: „Saskaņā ar ngunu nostāstiem, sanu šamaņi deva šīs cilts mācekļiem kādas zāles, kas pēdējiem ļāvušas saprast sanu valodu... Tad šamaņi deva mācekļiem citas zāles, ar kuru palīdzību tie spēja „skaidrāk redzēt sapnī.” Sapņu laikā un transa stāvoklī šamanis un viņa mācekļi devās garu pasaulē un tur kopā redzēja savvaļas zvērus... Pēc ngunu vārdiem, daži no šiem radījumiem bijuši īsti briesmoņi, kas nebija parastu ļaužu redzei samanāmi.”
    Sanu bušmeņu šamaņi regulāri pievienojušies ngunu ciltīm lietus izsaukšanas rituāla laikā.
    Vairums sanu zīmējumu veikti ar minerāliem pigmentiem, tā, ka tos nav iespējams datēt.

    Bušmeņu valodas. Runā dažādās bušmeņu valodās, kas veido savrupu valodu grupu, kā arī bantu valodās.

    Etnogrāfija. Atstājuši daudz prasmīgu klinšu zīmējumu, kas darināti ar dabā sastopamām krāsvielām un saglabājušies DĀR, Lesotā, Dienvidrodēzijā un Namībijā. To tapšanas laiks ir dažāds: senākiem ir daži gadu tūkstoši, bet jaunākie no XIX gs.
    Bušmeņi klejo nelielās grupās pa 50-100 cilvēkiem. Nodarbojas ar medībām un vākšanu.

    Sanu reliģija.Saglabājuši pirmatnējus animiskus ticējumus. Daļa bušmeņu ir kristīgi - protestanti.
    Kagens. Augstākā dieva-radītāja vārds saniem ir Kaggen, kas burtiski nozīmē „dievlūdzējs.” Sākotnēji viņš tika attēlots cilvēka veidolā (kā šamanis vai mednieks), taču nav izslēgts, ka tas varētu būt attēlots kā teriantrops – cilvēks ar dievlūdzēja galvu (sievietes-dievlūdzēja attēls no Brandhekas alas Rietumkapas provincē DĀR). Kādā aizā karu reģionā klinšu zīmējumā Kagens attēlots brīdī, kad tas pārvēršas no cilvēka par lielu dievlūdzēju.
    Kagens var parādīties arī kā čūska, ērglis vai kanu antilope, tātad ir sastopams ļoti daudzos veidolos.
    Lietus izsaukšana. Sanu šamaņi iegāja transā, pēc tam iegāja garu pasaulē. Tur tie saķēra „lietus dzīvnieku” (saniem tas bija kas sajaukts no vērša un nīlzirga) un atveda to uz Zemi. Tur tas tika „nokauts” vai „izslaukts” virs apgabala, kas cieta no sausuma.

    Kalahari bušmeņi - Ju/boansi.
    Dzīvo Kalahari tuksnesī (Botsvānā un Namībijā). Tie laikam ir vienīgie bušmeņi, kas izdzīvojusi līdz mūsdienām.

    JuX(kaut kāds ķeburs slīpa Siguldas spieķa veidā)boansi, vēl pazīstami arī kā !Kung.
    Viņi runā citā valodā nekā to dienvidu kaimiņi sani. Bez tam tiem nav arī tādu māksliniecisko tradīciju.
    Tomēr viņiem eksistē tā pati deja, ar kuras palīdzību arī senatnē bušmeņi nonāca IAS. Viņiem apmēram ½ pieaugušo vīriešu un 1/3 pieaugušo sieviešu ieskaitāmi šamaņu kategorijā.

    Etnogrāfiskie pieraksti.
    Blika un Loidas. Sanu bušmeņu etnogrāfiskie pieraksti bija ierakstīti ~100 burtnīcās ar ~12 000 lapaspusēm. Visas sarunas bija notikušas XIX gs. 80.gados Keiptaunas rajonā. Par aptaujājamiem kalpoja sanu bušmeņu vecākie no Labās cerības raga kolonijas. Pierakstu un sarunu autori – vācu filologs Vilhelms Blanks un viņa svojačeņica Lūsija Loida. Abi šie pētnieki bija novērtējuši sanu kultūras iznīkšanas briesmas un tādēļ darīja visu, lai sanu kultūru saglabātu nākamajām paaudzēm.
    Tādēļ viņi savā mājā nometināja cilšu vecākos, kas bija arestēti par lopu zagšanu un citiem „noziegumiem” pret baltajiem. Tā vairāku gadu laikā vecajie stāstīja ko zināja.
    Pēc V.Blanka nāves 1975.gadā iesākto turpināja L.Loida. diemžēl viņai nebija nepieciešamās pieredzes un sakaru, tādējādi tā nepiesaistīja pietiekamu zinātnieku uzmanību. Tādēļ kopumā pieraksti tā arī palika nepublicēti, izņemot nelielu fragmentu 1911.gadā. 1914.gadā nomira arī L.Loida un viss tika piemirsts līdz pat XIX gs. 30.gadiem, kad kāds Eiropā visai mazpazīstams dienvidafrikāņu žurnāls publicēja vēl vairākus pierakstu fragmentus. Tad atkal sekoja miera periods, līdz beidzot par pierakstiem 60.-70.gados ieinteresējās nopietnā zinātne. Pamatojoties uz šais pierakstos atrodamām ziņām dienvidafrikāņu paleoarheoloģijas speciālists Deivids Luīss-Viljams izvirzīja alu zīmējumu „Neiropsiholoģisko teoriju.”
    Patlaban šie pieraksti tiek glabāti (saukti par „Blika un Loidas dokumentiem”) Keiptaunas Universitātes bibliotēkā. Katrs buš’meņu stāstītais notikums pierakstīts bušmeniski (tās rakstu valodu-transskripciju izdomāja pats Bliks) un turpat ir tulkojums angliski.
    Arbuses un Doma. XIX gs. 30.gados franču misionāri Toms Arbuse un Frānsiss Doma savos pierakstos aprakstīja sanu rituālus un paražas.

    Orpēna pieraksti. XIX gs. 70.gados. Angļu ierēdnis Džozefs Milards Orpēns vairākus mēnešus ceļoja pa Drakona kalniem kopā ar pavadoni – sanu bušmeni vecajo vārdā Kings. Tie bieži apmetās naktsguļai nomaļās vietās ar bagātīgiem klinšu gleznojumiem. Kings par zīmējumu jēgu un dažādiem saistītiem notikumiem bija stāstījis, dažādus zīmējumus Orpēns bija centies pārzīmēt.
    Stova pieraksti. XIX gs. 70.gadi. ģeologs Džordžs Viljams Stovs, kam bija labas zīmētāja dotības, nokopēja daudzus sanu klinšu zīmējumus. 1875.gadā šos zīmējumus nosūtīja uz Keiptaunu Vilhelmam Blikam, kas par to bija šausmīgi priecīgs. Blika sanu stāstnieki par šiem zīmējumiem uzreiz izteicās, sniedza komentārus un vairumam jēgu varēja izskaidrot.

    Sanu bušmeņu valoda. XIX gs. beigās tajā runāja vairs tikai daži simti cilvēku. To prata arī vācu filologs Vilhelms Bliks.
    Tagadiņ tā ir mirusi valoda.

    Bušmeņu reliģija un šamanisms. Pateicoties vācu filologu Blika un Loidas, kā arī citu autoru etnogrāfiskajiem pierakstiem, tapa zināms, ka klinšu un alu zīmējumus radījuši sanu bušmeņu burvji/šamaņi - !gi:ten („pārdabiska spēka pilnie”).

    Zīmējumu funkcija bija saites atainošana starp cilvēku un garu pasaulēm (atbilstoši XIX gs. sanu bušmeņu vecajo stāstītajam). Tās bija – klimata kontrole (pirmām kārtām lietus izsaukšana), dzīvnieku migrācijas kontrole (tā atviegloja medības), māka uzmeklēt draugus un radiniekus (reizēm tie atradās simtiem kilometru tālu), dziedniecība (pamatīgas zināšanas augu farmakoloģijā – šādas zināšanas, pēc bušmeņu domām, varēja iegūt tikai garu pasaulē).

    Vissenākā tauta. Pēc šodien visatzītākās teorijas cilvēks izceļojis no Āfrikas pirms 200 000 gadu. Daži no mūsu senčiem palikuši dzīvot tur, un, tā kā dzīves vide nav būtiski mainījusies pa šo laiku, domājams, arī viņi nav mainījušies. No ģenētikas viedokļa senākie cilvēki varētu būt sani jeb bušmeņi. Sanu vīriešiem konstatēta pati pirmatnējākā Y hromosomas versija no visām, kādas atrastas dažādām pasaules tautām. Reizē vissenākā ir arī viņu mitohondriju DNS versija, kas tiek pārmantota pa mātes līniju. Taču ir iespējams, ka sanu kultūra attīstījusies pavisam nesen, lai gan arheologi konstatē, ka nemainīga kultūras forma šai apvidū eksistējusi 30 000 gadu. 

    Bušmeņu zīmējumu vietas.
    Twyfelfontein. Seni bušmeņu klinšu zīmējumi un gravējumi.
    Bušmeņa aiza. Dabas rezervāts Ciedru kalnos DĀR, kurā saglabājušies bušmeņu klinšu zīmējumi.

    Saites.
    Namībija.
    Dienvidāfrikas Republika.

  • Meņšikovs, Aleksandrs (1673.-1729.g.)

    Krieviski - Александр Данилович Меншиков.
    Krievu militārais un politiskais darbinieks, kņazs.

    Radniecība. Galma zirgu puiša dēls.

    Dzīvesgājums. Kopš 1707.gada kņazs, ģeneralisimuss kopš 1725.gada.
    Galma zirgu puiša dēls, Leforta kalps un Pētera I denščiks.
    No 1693.gada Preobraženskas pulka bombardieris.
    Azovas karagājienu (1695.-1696.g.) dalībnieks.

    Lielā Ziemeļu kara laikā (1699.-1721.g.). Kopā ar ķeizaru Pēteri I atradās pie aplenktās Narvas pašā Lielā Ziemeļu kara sākumā. Tomēr 29.novembrī, t.i. tikai dienu pirms kaujas pie Narvas, kopā ar ķeizaru Pēteri I pameta savu karaspēku pie aplenktās Narvas un kopā ar ģenerālfeldmaršalu Fjodoru Golovinu (Федор Головин) devās uz Novgorodu, it kā vezumu sagaidīšanai un tikties ar sabiedroto Polijas karali un Saksijas kūrfirstu Augustu II.
    1702.gadā Noteburgas komendants.
    1704.gada jūnijā kopā ar Pēteri I atkal nonāca pie zviedru Narvas cietokšņa un izplānoja kara viltību ar "maskarādi." Pārģērbuši divus pulkus un vēl dragūnus zviedru formās, viņi imitēja zviedru papildspēku vienības pienākšanu pie Narvas - viltuszviedru korpuss ar pašu Pēteri I priekšgalā nonāca pie Narvas un tam "uzbruka" krievu armija Aleksandra Meņšikova vadībā. Narvas garnizona komandieri noticēja, ka zviedri tikušies kaujā ar krieviem un no cietokšņa palīgā savējiem izsūtīja spēcīgu karaspēka vienību no 800 kājniekiem un 150 kavalēristiem - tā bija gandrīz 1/3 daļa garnizona. Lai gan zviedri visai laicīgi atklāja krievu viltību, tomēr cieta krietnus zaudējumus. Narvu krieviem gan bija jāaplenc un krievu rokās tā krita augustā.
    Pēc Pētera I 1708.gada 29.decembrī pasludinātās administratīvās reformas Ingenmarlandes (vēlākās Pēterburgas) guberņas gubernators. Kurējis Pēterpils un Kronštates celtniecības darbus.
    Pie zviedru aplenktās Poltavas pirmais 1709.gada maija sākumā nonāca tieši kņaza A.Meņšikova komandētais karaspēks, tomēr neko aplenktajiem nespēja palīdzēt. Poltavas kaujā 1709.gadā komandējis kreiso spārnu.

    Uzraudzīja valsts nodokļu ievākšanu, pie reizes neaizmirsdams arī savu kabatu.

    A.Meņšikovs - akadēmiķis. 1714.gadā viņš tika ievēlēts par Londonas Karaliskās biedrības locekli, tādejādi kļūstot par pirmo krievu šai organizācijā. Vēstuli par Meņšikova ievēlēšanu nosūtīja pats Īzaks Ņūtons. Pats Meņšikovs gan centās šo faktu neafišēt, lai gan teorētiski tādai atzinībai bija jābūt glaimojošai. Tomēr praksē viss bija citādi. Lai gan Ņūtons bija atzīmējis Pētera I favorīta nopelnus "labu grāmatu un zinātņu" izplatīšanā, pats Meņšikovs jau nu gan lieliski zināja, ka neko ievērības cienīgu šai ziņā nav veicis. Arī par īpaši izglītotu viņu diezin vai varēja saukt. Tomēr, ņemot vērā vispārējo toreizējās Krievijas tumsonības līmeni, Meņšikovs apgaismībā bija apsteidzis daudzus ķeizara padotos un vēl pašu ķeizaru turklāt - Pēteris I bija kļuvis par Francijas Zinātņu akadēmijas locekli 1717.gadā. Tas arī bija pirmais iemesls, kādēļ Meņšikovs ar savu jauno titulu nelielījās. 
    Briti viņu uzņēma savā biedrībā galvenokārt politisku cēloņu dēļ, jo tādejādi caur ietekmīgo Meņšikovu kā Pētera I favorītu gribēja noregulēt attiecības ar Pēteri I. Nebija nekāds noslēpums, ka angļi Lielajā Ziemeļu karā atbalstīja zviedru karali Kārli XII, taču pēc Poltavas kaujas 1709.gadā tiem tapa skaidrs, ka jaunais reģionālais noteicējs tagad būs Krievija. Otrs iemesls bija pavisam prozaisks - nauda. Karaliskajā biedrībā cerēja, ka Meņšikovs dāsni tai atlīdzinās par izrādīto godu. Liecību par to, ka būtu maksāts, gan nav. Vēl vairāk - pats A.Meņšikovs nekad un nekur nav minējis par to, ka sastāvētu Londonas karaliskajā biedrībā, lai gan nebūt nebija no kautrīgajiem.

    Strīds ar diplomātu Šafīrovu. 1723.gada sākumā Meņšikovs dāvinājumā saņēma Počolas (Почеп, tagad Brjanskas apgabalā) pilsētu. Meņšikovam ar to likās par maz un viņš pavēlēja piemērīt klāt uzdāvinātajām zemēm vēl vairākus zemes gabalus. Pret to iebilda vietējie kazaki, vairākus cilvēkus ieslodzīja aiz restēm. 
    Šo patvaļu nolēma atmaskot viens no spējīgākajiem Pētera I diplomātiem - barons Pjotrs Šafīrovs (Пётр Павлович Шафиров). pats Pēteris I viņam uzticēja daudz svarīgu darbu, kurus tas paveica spīdoši. Kā jau daudziem, arī Šafirovam bija nelabvēļi, arī pats viņš ne pārāk ieredzēja daudzus no Pētera I apkārtnes.
    Šafirovs apgalvoja, ka A.Meņšikovam palīdzēja arī pulkvedis Bogdans Skorņakovs-Pisarevs (Богдан Скорняков-Писарев), oberprokurora Grigorija Skorņakova-Pisareva (Григорий Скорняков-Писарев) brālis, tātad iemantoja vēl vienu ienaidnieku. Par atbildi oberprokurors apsūdzēja Šafīrova brāli valsts apzagšanā. Papildus vēl pažēlojās it kā diplomāts dzērumā būtu mēģinājis viņu nodurt ar rapieri. Šafīrovs iepriekš bija vadījis pasta iestādi, par kuras izzagšanu arī tika apsūdzēts. Kad viņa lietu izskatīja valdības senātā, Šafīrovs atteicās pamest sēžu zāli un ņēmās strīdēties ar pašu kņazu A.Meņšikovu. Galu galā Šafīrovam atņēma titulus, amatus un muižas. Vēl vairāk - viņam piesprieda nāvessodu, ko Pēteris I nomainīja ar izsūtījumu Sibīrijā. Traki, bet par sodu maiņu Šafīrovam paziņoja tikai tad, kad viņš jau bija atvests uz ešafotu.
    Līdz Sibīrijai tomēr Šafīrovs nenobrauca - viņam tika atļauts apmesties Ņižņijnovgorodā. Pēc Katrīnas I kāpšanas tronī jaunā ķeizariene atsauca viņu no trimdas un uzdeva sastādīt Pētera I valdīšanas vēsturi. Ķeizarienes Annas valdīšanas laikā Šafīrovs ne reizi vien izpildīja svarīgus uzdevumus Krievijas impērijas interesēs.

    Loma Katrīnas I tronī kāpšanā. Pēc Pētera I nāves 1725.gadā kopā ar Alekseju Ostermani (faktiskais Krievijas ārpolitikas vadītājs) sekmēja viņa sievas un savas bijušās mīļākās Katrīnas I kāpšanu tronī. Drīzi pēc Pētera I nāves Aleksandrs Meņšikovs sasauca īpašu sapulci, kurai bija jāizlemj jautājums par troņa mantošanu. Tajā ņēma dalību senatori, Sinodes locekļi un vadošie militāristi. Katrīnas atbalstītāji bija nodrošinājušies arī ar gvardes atbalstu, kareivji ielauzās apspriežu telpā un paziņoja par savu atbalstu Katrīnai. Visai iespaidīgs bija arī skats, kad Semjonovas un Preobraženskas pulki bija nostādīti ierindā ēkas priekšā. Tā tronī kāpa Katrīna I.

    Meņšikovs un Kurzemes hercogiste. Laikā, kad uz Kurzemes Annu cerējās Saksijas Morics, Meņšikovs, uzzinājis par šo Kurzemes muižnieku lēmumu, steidzami pats devās uz Rīgu, tikās ar Annu un pieprasīja atcelt kāzas. Pēc tam viņš devās uz Mītavu (Jelgavu), kur apspriedās ar Moricu un muižniekiem. Sarunas tās īsti nebija - Meņšikovs pieprasīja hercogistes valdnieka jaunas vēlēšanas, pretējā gadījumā piedraudot ievest karaspēku.
    Kurzemes muižnieki nesteidzās izpildīt Meņšikova prasības. Jautājums tika nodots Polijas Seimā izskatīšanai, kas 1726.gada oktobrī nolēma izveidot komisiju - tai bija jārisina hercogistes pārvaldes problēma.
    Tikmēr Meņšikovs nebija aizmirsis par Kurzemi. Pēc tam, kad bija mirusi Elizabete I, viņš nolēma izpildīt draudus par militārā spēka pielietošanu un deva pavēli Rīgā esošajam krievu karaspēkam arestēt Moricu un viņa svītu. Pavēli izpildīja, tomēr ne pilnībā - Moricam tomēr izdevās izbēgt - paglābās salā Usmas ezerā, kas tagad nes viņa vārdu. Kurzemē viņš vairāk neatgriezās, bet kļuva slavens kā karavadonis - 1747.gadā kļuva par Francijas galveno maršalu. Meņšikovs ar Kurzemi neko vairāk nepaspēja izdarīt, jo krita nežēlastībā un tika izsūtīts.

    Krišana nežēlastībā. Pēc Elizabetes I nāves pretinieki apsūdzēja Meņšikovu valsts nodevībā un valsts kases apzagšanā, 1727.gada septembrī krita nežēlastībā un pēc pāris mēnešiem tādeļ Pēteris II to izsūtīja ar ģimeni uz Berezovu, kur tas 1729.gadā arī mira.

  • Siamangi

    Siamangi.