Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Divpadsmit šiītu imāmu doktrīna

670.gadā Medīnā nomira Hasans (Muhameda mazdēls, Ali dēls) un alīdiem varas pretenzijās nācās pārorientēties uz jaunāko Ali dēlu – Huseinu. Pēc Huseina „mocekļa nāves” kaujā pie Kerbelas 680.gadā šiisms kļuva par patstāvīgu un neatkarīgu islāma strāvojumu. Huseina nogalināšana tika uztverta kā augstākā nodevības un vajāšanas izpausme, kas radīja „bezgrēcīgo imāmu pārmantošanas teoriju.”
Šiīti ar vārdu „imāms” saprot augstāko, pat pusdievišķo garīgo līderi, kamēr sunnītiem „imāms” ir tikai dievkalpojuma vadītājs mošejā. Šiīti uzskata, ka visi imāmi miruši vardarbīgā nāvē.

1.imāms – Ali ibn Abu Talibs (656.-661.g.).
Radniecība. Sieva – Fatima. Dēli – Hasans (vecākais), Huseins un Muhameds ibn Hanfija.
Biogrāfija. Ceturtais arābu kalifs pēc Muhameda nāves.
Lai gan viņš bija tuvākais Muhameda vīriešu kārtas radinieks, un viņam pienācās vara kalifātā pēc Muhameda nāves 632.gadā, tomēr musulmaņu šura Medīnā trijas reizes viņu apgāja un pirmie 3 arābu kalifi tika izvēlēti citi. Pats Ali acīmredzot šos lēmumus uzņēmis ar sapratni un nekad tā arī nepretendēja uz varu. Pat 3.kalifa Osmana valdīšanas laikā, kad tā koruptīvais varas stils 650.gadā izsauca arābu garnizonu neapmierinātību, Ali nepieslējās dumpiniekiem un palika uzticīgs kalifam Osmanam.
Kāpšana tronī. 656.gadā kalifu Osmanu Medīnas rezidencē nogalināja sacēlušies kareivji un par 4.kalifu pasludināja Ali. Viņu atbalstīja Medīnas cilšu vecākie, kas bija neapmierināti ar Mekas izceļotāju ansāru ietekmi, īpaši Umaijas klanu. Ali pusē nostājās arī harītu („tie, kuri izvairījās”) sekta. Dumpinieki loloja cerību, ka Muhamedam tuva cilvēka izvirzīšana saglabās islāma tīrību.
Brāļu karš kalifātā. Tomēr jauno kalifu neatzina visu. Pret Ali uzstājās Muvaijs ibn Abu Sufiāns (nākamais pirmais Abasīdu kalifs) Sīrijā un Aiša – Muhameda atraitne (iespējams, sacensības dēļ ar Fatimu – Ali sievu).
Ali stāvokli apgrūtināja arī tas, ka viņš nevēlējās sodīt kalifa Osmana slepkavas, lai gan līdzdalību tajā viņam nepiedēvēja. Nevēlējās arī distancēties no saviem atklātajiem atbalstītājiem – sauktiem par Alīdiem.
Balstoties uz saviem vecākajiem dzimtas locekļiem – Tallahu un Zubairu, Aiša radīja varenu Ali opozīcijas partiju. Tamdēļ sacēlās 656.gadā musulmaņu garnizons Basrā pret Ali. Pretimstāvēšana pastiprinājās, kalifāts liesmoja pilsoņu karā, kas ieguva fitnas („kārdināšanas laiks”) nosaukumu. Tā dēļ Ali pārnesa galvaspilsētu no Medīnas uz Kufu, kur tam bija stiprāks atbalsts. Aiša un tās sabiedrotie sekoja Ali uz Irāku un ierīkoja nometni Basrā, kur atkal uzjundīja dumpi. Tā paša 656.gada beigās Ali nolēma tiem uzbrukt. Abas armijas satikās netālu no Basras tā saucamajā „kamieļa kaujā” (nosaukumu ieguva no tā, ka Aiša cīņu vēroja sēžot kamieļa mugurā). Ali šo kauju vinnēja, Tallahs un Zubairs tika nogalēti, Aiša saņemta gūstā un nometināta Medīnā mājas arestā. Pats Ali tā arī palika Kufā un Medīna vairs nebija kalifāta administratīvais centrs.
Pamazām Ali zaudē varu. Neskatoties uz uzvaru viss 657.gads Ali ibn Abu Talibam pagāja stīvējoties ar saviem pretiniekiem un visā kalifāta teritorijā viņam varas nebija. Ali turpināja pretoties prasībai izdalīt iekarotās zemes saviem karotājiem, lai gan saviem tuvākajiem sekotājiem atļāva ieņemt auglīgo Savadas apgabalu uz dienvidiem no Kufas. Tikmēr Mekas elites pārstāvji gāza no amata Ali atbalstošo Ēģiptes vietvaldi. Damaskas vietvaldis Muavija ibn Abu Sufiāns joprojām pieprasīja sodīt kalifa Osmana slepkavas, savāca karapulku un uzbruka Ali pozīcijām Irākā. 3 dienu kaujā satikās pretinieku armijas pie Sifinas Eifratas augštecē. Kauja beidzās ar niču, puses sēdās pie sarunu galda. Karavadonis Amrs ibn al Ass (slavenais Ēģiptes iekarotājs) sarunās it kā guva pārsvaru, tomēr galu galā arī no tām nekas neiznāca. Muavija paturēja varu Sīrijā, bet Ali palika par kalifu, lai arī viņa vara ļodzījās.
Pēc Sifinas kaujas Ali atteicās atbalstīt harītu sekta, jo tā nebija mierā ar kalifa gatavību kompromisiem – „izvairījās” (no šejienes sektas nosaukums).
Ali iebilda pret to, ka Muavija 658.gadā Jeruzālemē pasludināja sevi par kalifu, taču tam nebija pietiekoša militāra spēka jaunā kalifa atbīdīšanai no varas.
Tai pašā 658.gadā harīti sāka bruņotu cīņu pret kalifu Ali Arābijā un Irākā. Ali izdevās sakaut galvenos sektas spēkus kaujā pie Nahravānas. Lai gan pēc kaujas viņš vajāja bēgošos harītu karotājus, kopumā kustību tā arī nespēja iznīcināt un liels to atbalsta punkts bija Basrā.
Tā arī nespēja samierināt pretrunīgās arābu sabiedrības daļas.
Kalifu Ali nogalināja harīts Ibn Muldžama Kufas mošejā 661.gadā, viņa motīvi nav skaidri – iespējams, atriebība.
Neskatoties uz Ali visai neveiksmīgo valdīšanu, šiītu ticīgie uzskata Ali par pirmo šiītu imamu rindā, uz kuras balstījās šiisms. 
Objekti.
Pēc nostāsta iespējams tieši viņš apbedīts Zilajā mošejā Afganistānas Mazarišarīfā (teikts, ka tā ir imāma Ali kapene).

2.imāms – Hasans ibn Ali (?-669.g.).
Biogrāfija. Ali ibn Abu Taliba vecākais dēls.

3.imāms – Huseins ibn Ali (?-680.g.).
Radniecība. Pravieša Muhameda mazdēls un Ali ibn Abu Taliba otrs dēls.
Biogrāfija. 680.gadā nomira pirmais Omeijādu dinastijas kalifs Muavija ibn Abu Sufiāns, kas kā savu pēcteci bija sagatavojis dēlu Jazīdu. Ar to nebija mierā vairāki arābu klani, arī alīdi, kas kalifa amatam rekomendēja Muhameda mazdēlu Huseinu.
Cerībā izmantot sacēlušos nemierus Kufā savā labā Huseins 680.gadā kopā ar nelielu pavadītāju grupu devās. Taču pirms viņš vēl bija ieradies pilsētā, tās valdnieks pārliecināja pilsētniekus, ka islāma vienotība ir svarīgāka nekā Huseina pretenzijas uz varu. Tā Huseina vienība, kurā bija arī sievietes un bērni, tika iznīcināta Kerbelas ielejā netālu no pilsētas. Saskaņā ar šiītu nostāstiem Huseins gājis bojā pēdējais, spiezdams pie krūtīm savu mazgadīgo bērnu.
Huseina pieminēšana. Kauja pie Kerbelas un Huseina „mocekļa nāve” kļuva par to brīdi, kad šiīti atšķēlās no sunītu islāma. Tāpat šis gadījums bija viens no tiem, kas noteica Otrās fitnas (musulmaņu brāļu karš)  sākumu. Šiīti viņu uzskata par mocekli un īsto islāmticīgo vadoni.
Sefevīdu Persijā šaha Huseina (1694.-?) valdīšanas laikā pie varas Isfahanā nāca šiītu kliriķi ar Muhamedu Bakiru al Madžlisi priekšgalā. Tā kā Madžlisi bija principiāls 12 imāmu koncepcijas piekritējs, tad viņš izdzina no Persijas pilsētām arī sūfijus. Al Madžlisi atbalstīja īpaša goda atdošanu 3.imāmam - Huseinam, bet apkaroja citu imāmu godināšanu. Tieši viņa mācība likusies pamatā tazijai - moscekļa Huseina godinātāju masu kustībai.
Ap 30.janvāri notiek Ašura svētki, kuros Huseinu godā. Tad šiītu pilsētās Nedžefā un Kerbelā pulcējas miljoni svētceļnieku.
Indieši savā islāma paveidā portretē to kā avatāru – vienu no dieva Višnu inkarnācijām.
Objekti.
Kapene Kerbelā. Huseins laikam iesākumā ticis apbedīts Kerbelā. Kapene ilgus gadus kalpoja par svētceļnieku mērķi. Tomēr represijās pret šiītiem 855.gadā kapene tika sagrauta. Vēlāk tikusi atjaunota.
1801.gadā vahabīti Abd al Azīza (Muhameda ibn Saūda mazdēls) vadībā veica reidu no Arābijas uz Kerbelu Irākā. Apgānīja šiītu imāma Huseina kapeni un sarīkoja Kerbelā masu slaktiņu. 
Vēlāk Huseina pīšļi tikuši pārvesti uz Omeijādu mošeju Damaskā. 
Huseina kaps. Tas atrodas Omeijādu mošejā Damaskā un ir viena no lielākajām šiītu svētvietām. Sakarā ar sīriešu islāma demokrātisko stilu, kapu iespējams aplūkot arī kristiešiem (tūristiem) un pat fotografēt. 

4.imāms – Ali Zains al Abidīns (?-714.g.).
Radniecība. Huseina dēls.
Biogrāfija. Miris 714.gadā.

5.imāms – Muhameds al Bakīrs (?-731.g.).
Radniecība. Ali Zaina brālis. Dēls – Džafars al Sadiks.
Biogrāfija. Pēc 4.imāma nāves 712.gadā radās grūtības noteikt nākamo imāmu. Izvēle krita starp mirušā brāli Muhamedu al Bakīru vai Zaīdu ibn Ali (Ali Zaina jauniņo dēlu). Vairākums par imāmu atzina Muhamedu, taču Zaīda ibn Ali piekritēji atkal sastādīja jaunu grupējumu, kas ieguva nosaukumu zaidīti un „Piecinieka šiīti.” Šiīti Zaīdu atcerās kā mistiķi un skaistu lūgšanu autoru. Zaīds tika Omeijādu karavīru nogalināts 740.gadā.
Viņš savā mūžā izstrādāja tādu kā reliģisku priekšstatu, ka pa vīriešu līniju imāmiem tiek nodota kāda ezotēriska mācība – Muhameda mantojums.
Nomira 731.gadā. Zaīds tika Omeijādu karavīru nogalināts 740.gadā (kā tad ir īstenībā?). 

6.imāms – Džafars al Sadiks (?-763.g.).
Radniecība. Muhameda al Bakīra dēls.
Biogrāfija. Vairums šiītu viņu atzina kā 6.imāmu. Zinātnieks, kā pieņemts uzskatīt, ieviesis šiītismā misticisma elementus.
Abasīdu kalifs Al Mansūrs viņu ieslodzīja cietumā. Nelīdzēja arī 6.imāma samierinošie paziņojumi, ka Abasīdu vara valstī nebūtu apstrīdama.
Precīzi nav zināms viņa nāves laiks – 762.gada beigas vai 763.gadā, viņš nomira cietumā. Šiīti uzskata, ka viņš ticis noindēts.

7.imāms – Musa al Kazims (?-799.g.).
Radniecība. Džafara al Sadika dēls. Dēls – Ali al Rida.
Biogrāfija. Pēc 6.imāma Džafara nāves atkal notika strīdi par nākamo imāmu. Kandidatūras bija divas: abi Džafara dēli – Musa (atbalstīja „Divpadsmitu šiīti” jeb „imamīti”) un Ismaīls (tā piekritēji ieguva nosaukumu „ismailīti” vai „Septiņnieka šiīti”). Lai gan Ismaīls bija vecakais dēls, taču viņš bija miris jau 760.gadā, tā, ka praktiski nekādi nevarēja kļūt par imamu.
Šo domstarpību rezultātā radās jauns sektantisks novirziens, kas ieguva nosaukumu „ismailīti” jeb „Septiņnieka šiīti.”
Nomira 799.gadā, domā, ka noindēts.

8.imāms – Ali al Rida (770.-818.g.).
Radniecība. Musas al Kazima dēls. Dēls – Muhameds al Džavads. Sieva – Umm Habiba (kalifa Al Mamuna meita).
Biogrāfija. „Divpadsmita šiīti” viņu atzina par 8.imāmu.
Al Mamuns pat nogāja tiktāl, ka 817.gadā pasludināja šiītu autoritāti – 8.imāmu Ali al Rīdu par savu pēcteci, apejot savus dēlus pēc dinastiskās kārtības, un ar to izraisīja lielu sunnītiskā vairākuma neapmierinātību.
Vēlāk gan Al Mamuns apdomājās, jo saprata, ka šāda politika var viņu novest pie varas zaudēšanas. Rezultātā, iespējams, pat pavēlēja 818.gadā noindēt 8.imāmu un tā atbrīvojās no savām saistībām pret šiītiem varas jautājumā.
„Ali Rida ibn Musa nomira Tusā no vēdergraizēm, kad bija apēdis pārlieku daudz vīnogu. Runā, ka produkts bijis saindēts. Tas notika 201.hidžras gada (818.g.) safara mēnesī. Mamuns (kalifs) nolasīja apbedīšanas lūgsnas. Rida nomira piecdesmit triju vai, pēc citiem datiem, četrdesmit deviņu ar pusi gadu vecumā. Viņš dzimis Medīnā 153.hidžras gadā (770.g.). Mamuns atdeva Ridam par sievu savu meitu Umm Habibu, tā ka viena no māsām kļuva par sievu Muhamedam ibn Ridam, bet cita – par viņa tēva Ali Rida sievu.” (Al Masudi, „Zelta pļavas”)

9.imāms – Muhameds Al Taki al Džavads (?-835.g.).
Radniecība. Ali al Rida dēls. Dēls – Ali al Hadi. Sieva – viena no kalifa Al Mamuna meitām.
Biogrāfija. Kļuva par 9.imāmu.
819.gadā Al Mamuns ar saviem pretiniekiem panāca samierinājumu un atteicās no idejas kalifa varu nodot šiītu imāmiem. No pretiniekiem tika saņemts solījums vairs nezvirzīt par kalifu viņa tēvoci Ibrahimu.

10.imāms – Ali al Hadi (?-868.g.).
Radniecība. Muhameda al Džavada dēls.
Biogrāfija. 847.gadā kalifs Al Mutavakils pavēlēja arestēt 10.imāmu Ali al Hadi, ko no Medīnas nogādāja Samarrā. 868.gadā Samarrā nomira neskaidros apstākļos.

11.imāms – Hasans al Askari (868.-874.g.).
Radniecība. Tēvs - Ali al Hadi. Dēls – Muhameds al Muntazārs.
Biogrāfija. Pasludināja par 11.imāmu 868.gadā.
Nomira 874.gada 1.janvārī, tiek uzskatīts, ka viņš tika nogalināts.

12.imāms – Muhameds al Muntazārs (874.-940.g., bet vispār mūžam dzīvs!).
Radniecība. Tēvs - Hasans al Askari (11.imāms). Māte – Nardžisa Hatūna, bizantiešu piegulētāja. Ir bažas, ka viņš kā fiziska persona vispār nav pastāvējis.
Biogrāfija. Pēc 11.imāma Hasana al Askari nāves 874.gadā palika viņa mazgadīgais dēls, kas jau laikus esot ticis noslēpts viņa paša drošības labad. Tolaik šiīti uzskatīja, ka 12.imāms būs spiests slēpties līdz 940.gadam („Mazā slēpšanās”) un līdz šim laikam pastāv iespēja, ka viņš atgriezīsies pie šiītiem. Pēc 940.gada gaidīšanas laiks ieguva nosaukumu "Lielā slēpšanās." Bija skaidrs, ka cilvēka izskatā 12.imāmu vairs nesagaidīt. Šim laikam vairs nebija nekāda ierobežota termiņa un arī 4. (vienlaikus arī pēdējais) "starpnieks" (vakkil) Abdula Hasans ibn Muhameds Samari vairs nevēlējās nosaukt sava pēcteča vārdu. Tā vietā, guļot uz nāves cisām, viņš teica: "Viss Dieva rokās."
Šiīti tic, ka šis imāms ir vēl dzīvs un ieradīsies uz Zemes otro reizi kā Mahdi, nesdams zemei mieru un taisnību. Šiīti šo imāmu godā kā vakkilu („starpnieku”) līnijas turpinātāju.

Ideja par pēdējo pravieti Mahdi – „Gaidāmo imāmu,” kas varētu pārspēt pat Muhamedu, iegūlusi šiītu 12 imāmu doktrīnā, domājams, tā nākusi no mutazilītiem. Šis mītiskais imāms tā arī nekad neesot miris, atgriezīsies uz Zemes kā mahdijs un nodibinās te dievišķo kārtību.

Saites.
Šiīti.