Hubilajs (1260.-1294.g.)
Mongoļu pēcnāves tituls - Sečenhans. Kahans - hanu hans.
Ķīniešu tempļa vārds - Ši-Czu. Marko Polo viņu sauca par Kublajhanu.
5. lielais mongoļu hans, Juaņu dinastijas un impērijas dibinātājs - tajā ietilpa Mongolija, Ķīna, Dienvidsibīrija, Koreja un Birmas ziemeļu daļa.
Radniecība. Brāļi – Munke, Hulaghans un Arigbugs.
Dzīvesgājums. Dzimis 1215.gada 23.septembrī.
Brāļa Munkes valdīšanas laikā tika nozīmēts par tās armijas pavēlnieku, kas devās iekarot Ķīnu. Iekaroja un valdīja pār lielu daļu Ķīnas.
1259.gadā pienāca ziņa par vecākā brāļa Munkes nāvi. Viņš Hubilajam atstāja mantojumā daļu no savas Mongoļu impērijas – austrumu zemes kopā ar Ķīnas zemēm.
Pēc Munkes nāves sagrāba varu un tā kļuva par Lielo hanu, taču neveica īpašus pasākumus, lai nodibinātu savu varu pār Mongoļu impēriju kopumā.
1260.gdā pārnesa galvaspilsētu no Karakorumas uz Ķīnas teritoriju - sākumā uz Kaipinu, bet 1264.gadā uz Čžundu (mūsdienu Pekinu).
1271.gada 18.decembrī mongoļu čingizīdu dinastijai piešķīra ķīniešu nosaukumu Da Juaņ (Juaņu dinastija).
Veda ilgstošu cīņu ar citiem troņa tīkotājiem - brāli Arigbugu un Ugedeja pēcteci Haidu.
1279.gadā pabeidza Dienvidu Sunu impērijas sagrāvi un tādejādi pakļāva visu Ķīnu.
Hubilajs sarīkoja divas ekspedīcijas uz Japānu - 1274. un 1281.gadā, vienu uz Javu - 1293.gadā, bet tās visas trīs bija neveiksmīgas.
Pirmais Japānas karagājiens. Pakļāvis sev Ķīnu un Koreju, Hubilajs nolēma to pašu paveikt arī ar Japānu.
1274.gada novembrī 900 kuģu liela flote ar 40 000 mongoļu, ķīniešu un korejiešu karotājiem pietuvojās Hakatas līcim Kjusju salā. Kauju dienas laikā salinieki zaudēja, bet uzvarētāji, tiklīdz satumsa, atgriezās uz saviem kuģiem. Taču naktī uznāca vētra, kas rāva nost kuģus no enkuru ķēdēm un tiem bija jāiziet atklātā jūrā. Hronikas ziņo, ka nogrimuši 200 kuģi.
Tā desantu Japānā nācās atlikt uz veseliem 7 gadiem.
Otrais Japānas karagājiens. Hubilajs sāka gatavoties otram iebrukumam Japānas salās. 1281.gada vasarā bija gatava pavisam milzīga eskadra. Šī desanta operācija tiek uzskatīta par otro lielāko pasaules vēsturē (pēc II Pasaules kara desanta operācijas Overlord). Uzbrukumā devās divas eskadras - viena no Korejas, bet otra no Dienvidķīnas. Angļu vēsturnieks Stīvens Ternbuls, izanalizējies pieejamos ķīniešu avotus, aplēsis, ka ziemeļu eskadra sastāvējusi no 900 kuģiem ar 27 000 kareivju un komandas locekļu, bet dienvidu - no 3500 kuģiem ar 160 000 kareivju un komandu locekļiem.
Japāņi pretim varējuši likt ap 150 000 kareivju, taču tie bijuši izkaisīti pa Japānas salām. Toties japāņi pa to laiku paspēja Hakatas līcī uzcelt sienu apmēram 2,5 m augstumā un 20 km garumā.
Jau sākumā Hubilaja karavadoņi pieļāva virkni kļūdu. Tā, piemēram, ziemeļu eskadra nonāca pie Kjusju salas mēnesi agrāk un tās mēģinājumi izsēdināt desantu, tika viegli atsisti. Pēc tam admirāļi nemaz nemēģināja uzbrukt japāņiem cita vietā, bet vienkarši novietojās reidā iepretim Hakatai (Kjusju sala). Rezultātā kuģi sāka pūt un kaeivju vidū izcēlās dizantērijas epidēmija.
Jūlija beigās ieradās arī dienvidu eskadra un mongoļu apvienotie spēki (arī ķīnieši un korejieši, kam piemita jūrasbraukšanas mākas) uzbruka Takasimai un gatavojās iebrukumam pašā tālākajā dienvidu salā - Kjusju. Uzbrukumu Kjusju salai japāņi atkal atvairīja. Lieta tā, ka 4000 kuģu nevarēja tuvoties Japānas piekrastei vienlaicīgi un visu laiku ar japāņiem cīnījās tikai 50 kuģu gara līnija. Pārējie kuģi tikai novēroja, nepējot kā praktiski palīdzēt. Kjusju samuraji atbildēja ar pretuzbrukumiem - nelielās laivās pirmās japāņu "jūras kājnieku" vienības izgāja jūrā un ieņēma neveiklos mongoļu kuģus abordāžas kaujās, tā iznīcinot desantu un nodedzinot arī pašus kuģus. tas viss notika tik ātri, ka aizmugurē noenkurotie kuģi nespēja atsteigties palīgā.
Mongoļu karavadoņi neatģidās rīkoties pavisam vienkārši - sadalīt savu floti vairākās grupās un mēģināt desantēties vairākās vietās, gan Kjusju salā, gan citās japānas salās un samurajiem tad neizdotos uzvarēt. Arī laika zīmju vērotāji nebija savos augstumos. saskaņā ar aculiecinieku vēstīto, piemās gaidāmās vētras pazīmes bija manāmas jau vairākas stundas pirms vētras - arī samuraji pārtrauca savus izbrukumus ar laivām. Tikām mongoļu flotē netika veikti nekādi pasākumi vētras sagaidīšanai.
Tenno un tā līdzbiedru lūgšanas laikam uzklausīja dabas spēki un mongoļu flotei uzbruka taifūns - "Dievišķais vējš" jeb kamikadze japāņu valodā. Vēsturnieki lēš, ka taifūna rezultātā nogrima apmēram 4000 mongoļu kuģu - visa mongoļu flote! Bojā gāja, iespējams, vairāk nekā 100 000 karotāju - noslīka un gāja bojā sadursmēs.
No tā laika mongoļi vairs neapdraudēja Uzlēcošās saules zemi.
Mongoļu flotes atradumi. 7 gadsimtus armādas atliekas netraucēti gulēja jūras dibenā. Tikai retumis japāņu zvejnieki tīklos izvilka kādas atlūzas. lai gan nogrimuši bija 4000 kuģi, ilgu laiku nevienu no tiem nebija izdevies atrast.
1980.gadā pētīja jūras dibenu, bet visas atliekas bija iegrimušas jūras smiltīs un nebija atrodamas pat ar smagu pārsijāšanas darbu. Nevarēja palīdzēt pat tolaik modernas sonārās zondes, izgatavotas Japānā. tomēr arheologu un inženieru neatlaidībai bija jādod kādi rezultāti. Veiksme uzsmaidīja, kad netālu no Nagasaki ar sonora palīdzību 25 m dziļumā tika uziets 12 m gara kuģa karkass, domājams, no XIII gs. mongoļu flotes. Vraks bija apmēram metru iegrimis smiltīs, kamdēļ arī labi saglabājies.
Atradums kļuva par zemūdens arheoloģijas sensāciju, jo tik sens kuģis un tik labā stāvoklī speciālistu rokās vēl nebija nonācis. Kuģis bijis krāsots pelēkbalts, to vēl joprojām kopā saturēja naglas un tajā tika uzieti vairāk nekā 4000 artefakti: milzīgi balasta akmeņi, lielgabalu lodes, keramikas lauskas un akmens enkuri. pateicoties šim atradumam vēsturnieki uzzināja krietni vairāk par mongoļu jūras karagājienu.
Īpaši interesanti bija lielgabalu ložu atradumi, kas, visdrīzāk, tika izmantotas šaušanai no nelieliem bronzas dižgabaliem - tādus izmantoja Ķīnā no XI gs. Līdz šim vēsturnieki nezināja kā izprast frāzi no hronikas "Taiheki": "Kad sākās kauja, tika izšautas milzīgas dzelzs bumbas, sauktas par teppo. Tās ripoja lejup pa nogāzēm kā smagi rati, dārdēja kā pērkons, bet izskatījās pēc zibeņiem. Divus vai trīs tūkstošus [šāva?] reizē, un daudzi kareivji sadega līdz nāvei."
Bez tam ilustrācija "Mongoļu iebrukuma tīstoklim" (Mjoko surai ekotoba), kas bija uzzīmēta uzreiz pēc kara, ataino brīdi ar vienu šādu "dzelzs lodi," kad tā sprāgst japāņu karavīra priekšā. Tātad mongoļu un viņu sabiedroto kuģiem bija lieliska artilērija. Tomēr vairums vēsturnieku līdz šim uzskatīja, ka šos teppo nemeta ar sprāgstošu vielu palīdzību, t.i. - no lielgabaliem, jo nebija nekādu ziņu,m ka ķīniešu un korejiešu kuģi būtu ar tādiem aprīkoti. Viņi uzskatīja, ka ložu mešanai izmantotas kādas katapultām vai ballistām līdzīgas ietaises - tāda tehnika ar kuģiem tolaik tika pārvadāta, jo pazīstami tādi XI-XiII gs. ķīniešu rasējumi. Nu bija kļuvis skaidrs, ka Hubilaja kuģi bija bruņoti ar lielgabaliem. Lai gan paši lielgabali joprojām vēl nav uzieti, ložu forma nepārprotami liecina, ka tās šautas ar artilēriju - katapultām izmantoja pavisam citas formas munīciju. Turpmākos pētījumos būtu jānoskaidro, vai šīs lodes bija masīvas, jebšu tām bijuši ar sprāgstpulveri pildīti dobumi, par ko liecina epzode no "Taiheki" hronikas.
Ja versija par lielgabaliem galīgi apstiprināsies, tad mongoļu desanta operācija Kjusju salā kļūs par pirmo vēsturē desanta operāciju, kas atbalstīta ar artilērijas uguni no jūras. Lai gan jau iepriekš desantus tika izsēdinājuši feniķieši jau II g.tk.pmē., bet senie romieši savu jūras desantu jau atbalstīja ar kuģu ballistu un katapultu "uguni," tomēr līdz šim bija zināms, ka desanta atbalsts ar artilērijas uguni no kuģiem tika sākts praktizēt tikai no XIV gs. Tuvajos Austrumos, bet Eiropā - no XV gs. Bet Hubilaja karavadoņi tātad bijuši daudz ātrāki.
Tikpat neveiksmīgas bija arī 1257.-1288.gadu karagājieni uz Vjetnamu un 1277.-1287.gadu karagājieni uz Birmu.
Hubilajhans Ķīnā realizēja nežēlīgu nacionālās apspiešanas politiku.
Hubilaja armija. Tajā kalpoja daudz tautu pārstāvji. Piemēram, no krieviem tajā bija Suzdaļas kņaza komandētā 10 000 karavīru pīķnešu vienība.
Hubilajs un reliģija. Tajā laikā darbojās jauna, ļoti enerģiska daoistu skola Csjuaņčžiņ. Šī skola tika dibināta XI gadsimtā, un XII gadsimta sākumā tai jau skaitījās 4000 klosteru un ap 20 000 priesteru. Ap 1250.gadu Csjuaņčžiņ mūki klejoja pa visu Ķīnu, sev pievācot nelielus budistu klosterus un tos pārtaisot par daosu. Vēl ļaunāk, šo klosteru svētās grāmatas viņi sameta kaudzēs un sadedzināja. Un protams, tāpat kā visi pārējie, viņi arī centās iekļūt mongoļu galmā, meklējot sev ietekmīgus patronus. Tieši tur arī sākās strīdi starp daosiem un budistiem. Hubilaja priekštecis kahans Munke jau divas reizes bija sarīkojis debates, 1255. un 1256.gadā, kurās budistus pārstāvēja mīklains mūks vārdā Namo. Otrais Karmapa, Karma Pakši, tajā laikā atradās kahana Munkes galmā un arī piedalījās 1256.gada debatēs.
Tās bija pirmās, sākotnējās sadursmes. Bet izšķirošās debates noritēja Hubilaja valdīšanas laikā. Hubilaja budisma skolotājs tolaik bija Čjogjals Phagpa, Sakja skolas dibinātājs, un pateicoties hana labvēlībai, arī Tibetas pārvaldītājs. Phagpu ļoti apbēdināja daosu darbība, un viņš lūdza Hubilaju sarīkot vēl vienas debates. Taču šoreiz ar augstākām likmēm – zaudētājs pats atdos savus svētos tekstus sadedzināšanai.
Saites.
Mongoļu hani (1162.-1335.g.).
