Kečvu mitoloģija
Raksturojums. Kečvu mitoloģija līdz XVI gs. bija izplatīta visā inku valsts - Tauansituju (mūsdienu Peru, Bolīvijas, Ekvadoras, Z-Čīles un ZR-Argentīnas teritorijā) teritorijā. Kečvu mitoloģija daļēji ir saplūdusi ar citu Tauantisuju impērijā dzīvojošo cilšu mitoloģiju.
Liela daļa kečvu mitoloģijas personāži ietilpa oficiālajā inku panteonā (inki bija valdoši kečvu cilšu apvienībā, vēlāk arī visā valstī).
Kečvu dievu panteons. Inku/kečvu panteonu veidoja debesu dievu triāde: saule, pērkons un mēness. Kā papildelements figurēja zvaigznājs Sietiņš. Saulei un pērkonam bija trīs hipostāzes. Saules dievs izpaudās kā trīsvienīgs saules disks Inti - kungs saule, dēls saule un brālis saule.
Ar saules gaismu cieši saistīts bija Pērkona dievs. Pērkona dievam bija trīs izpausmes veidi:
· „gaismas šķēps,” zibens,
· „saules stars” pērkons un zibens,
· Piena ceļš vai tikai Dienvidu Krusta zvaigznājs.
Pēc kečvu priekšstatiem Pērkona dievs ar lingas sviestu akmeni sasita debesu ūdens trauku un sūtīja zemei lietu.
Mēness bija sieviešu kārtas dievība. Saules māsa vai sieva.
Augstākais inka tika uzskatīts par saule dēlu un saules pārstāvi zemes virsū. No senākām Peru senkultūram kečvi pārņēma un savā dievu panteonā iekļāva dievu radītāju Kontiki Virakoču.
Kečvu kosmoloģija. Kečvu mīti vēsta, ka Zeme pastāvējusi vienmēr. Kečvi/inki Visumu uztvēra kā vienotu veselumu, sastāvošu no trim pasaulēm:
1. Augšējā pasaule (hananpača), kur mājoja debesu dievi,
2. Iekšējā pasaulē - šī pasaule, kurā dzīvojam mēs (ukupača),
3. Apakšejā pasaule (hurinapača) - htonisko dievību pasaule.
Ticēja, ka starp šim pasaulēm pastāv kanāli, pa kuriem īpaši sagatavoti cilvēki var brīvi pārvietoties no vienas dimensijas citā. Tuneļus uz paralēlajām pasaulēm kečvi apzīmēja ar jēdzienu punkučaka: punku nozīmē "vārti," "durvis," čaka - "tilts," "slieksnis." Vietas, kur šādi tuneļi atradās tika iezīmētas ar lieliem akmens vārtiem. Šis trīs pasaules vienoja divas milzu čūskas. Atrodoties apakšējā pasaulē tās dzīvoja ūdeni. Uz zemes viena čūska milzu koka izskatā pārvietojās vertikāli - no zemes līdz debesīm. Otra pārvērtās par Ukajali upi.
Augšējā pasaulē viena čūska kļuva par varavīksni, bet otra - par zibeni.
Apakšējā pasaule, kas bija tumšo spēku mājvieta, pēc dažiem mītiem bija arī cilvēku izcelšanās vieta.
Cilvēku izcelšanās un cilvēku vēstures cikliskums. Daudzi kečvu mīti vēsta, ka cilvēki caur ezeriem, avotiem, alām, iznākuši no zemes mātes - Pačamanas klēpja.
Kečvu mitoloģijā ir vairāki mīta varianti par inku cilts izcelšanos. Viens no tiem vēsta, ka tēvs saule (Inti vai Virakoča) un māte mēness sūtīja uz zemi savus bērnus - dēlu Manko Kapaku un meitu Mamu Oklo. Tēvs saule (Kontiki Virakoča) piešķīra Manko Kapakam zelta zizli, lai vieta, kur tas ieaugs zemē, saules bērni nodibina pilsētu, kurai bija lemts kļūt par varenas lielvalsts galvaspilsētu.
Manko Kapakam izdevās ietriekt zizli zemē Kusko ielejā, netālu no Vanakuri kalna. Šajā vietā Saules dēls Manko Kapaks - pirmais Inka - un viņa māsa un reizē sieva izpildīja tēva novēlējumu un nodibināja savu valsti.
Kečvu priekšstati par cilvēku vēstures cikliskumu ir saistīti ar mītiem par „četrām paaudzēm”:
1. „Senie cilvēki - virakočas.” Viņi nēsāja no lapām darinātu apģērbu, dzīvoja alās un pielūdza savu vienīgo dievu Virakoču. „Senie cilvēki - virakočas" atbrīvoja zemi no čūskām, plēsīgiem zvēriem, punduriem un mežoņiem un sāka apstrādāt zemi.
2. „Senie cilvēki.” Viņi apstrādāja laukus, ierīkoja apūdeņošanas kanālus, cēla mājas. „Senie cilvēki” nēsāja no dzīvnieku ādām darinātu apģērbu. Viņi pielūdza vienīgo dievu - Pērkonu, zibeni, kuram bija trīs hiostāzes (tēvs, vecākais dēls un jaunākais dēls).
3. „Mežonīgie cilvēki.” Viņi savairojās kā jūras smiltis. Šie cilvēki dzīvoja no akmeņiem celtās mājās, kuras bija klātas ar salmu jumtiem. Bija virsaiši. „Mežonīgie cilvēki” mācēja aust, viņi ierīkoja ceļus, audzēja daudz lopu, ieguva zeltu, sudrabu, varu, svinu un alvu. Viņiem bija attīstīti dažādi amati. Viņiem bija arī pastāvīgs karaspēks. Nereti notika kari par ganībām, laukiem un ūdeņiem. Viņi pielūdza Pačakamaku. Šī paaudze gāja bojā lielajos plūdos. Taču tik attīstītai sabiedrībai apzīmējums „mežonīgie cilvēki” šķiet nepiemērots.
4. „Karavīri.” Šie cilvēki atstāja daudzas saviem senčiem piederošas zemes un apmetās uz dzīvi grūti pieejamās vietās - kalnu virsotnēs un klintīs, kur uzcēla nepieejamus cietokšņus. Viņi bija drosmīgi mednieki un karotāji. Savus mirušos šie cilvēki apglabāja kapličās kopā ar ēdienu, apģērbu un nonāvētām sievietēm. Virsaiši tika godāti dažādi un viņiem varēja būt vairākas sievas. Savu dievu „karavīri” sauca par „cilvēku vadītāju.”
Kosmogonija. Vienīgais kosmogoniskais mīts attiecās tikai uz pēdējo cilvēces attīstības posmu. Dievs demiurgs Kontiki Virakoča radīja debess spīdekļus un tūlīt pēc arī pašlaik uz zemes dzīvojošos cilvēkus.
Kults. Debesu dievu kults. Kečvi pielūdza zemi. Ūdens kults (Kočamama un Pariakaka): upurēja ezeriem un upēm.
Katrā inku pilsētā bija tempļu ūdenskrātuves, kurās tika rīkoti rituāli. Kečvi pielūdza pumu, lāci, lapsu, kondoru, balodi un vanagu, tika pielūgti arī rāpuļi abinieki: čūskas un vardes.
Uzsākot aršanu un sēju, kā arī ražas novākšanas laikā, pielūdza augu garus: Saramamu - Kukurūzas aizbildni, Kokamamu - Kokas krūma aizbildni, Asomamu - kartupeļu aizbildni.
Plaši pielūdza ar pārdabisku spēku apveltītas svētnīcas - vakas (tempļi, elki, rituālie trauki, neparastas formas akmeņi).
Personiskā vaka bija sava veida cilvēka garīgais dubultnieks. Kopienas vaka - apdzīvotas vietas garīgais centrs.
Priekšstati par pēcnāves dzīvi un senču kults. Mirušie devās uz „mēmo zemi,” kuras atrašanās vieta, kečvu mitoloģijā, raksturota ļoti nenoteikti. Lai tur nokļūtu dvēselei melna suņa pavadībā bija jāšķērso matu tilts, kas veda pāri bezdibenim.
Uzskatīja, ka mirušie izaug cauri zemei dzīvu cilvēku veidā. Senču kults noteica regulāru upurēšanu; tika upurēta kukurūza, jūrascūciņas un lamas.
Cilvēku upurēšana. Nereti dievībām tika upurēti arī cilvēki. It īpaši upurēja bērnus līdz desmit gadu vecumam. Tas tika darīts sevišķi lielu nelaimju gadījumos.
Leģenda par Lielajiem plūdiem. Spāņu iekarotāji bija visai pārsteigti, konstatējot, ka lielāka daļa inku impērijā dzīvojošo cilšu ticējušas stāstam par briesmīgiem ūdens plūdiem, kas iznīcinājuši gandrīz visus cilvēkus, tika dažus Radītājs izglābis, lai pēc plūdiem cilvēce varētu no jauna atdzimt.
Saites.
Inki.
