Ķeltu valodas
Ķeltu valodas veido vienu no lielās indoeiropiešu valodu saimes atzariem. Ķeltu valodās runājošās ciltis apdzīvoja visai plašas teritorijas Eiropā no Donavas vidusteces austrumos, Vezeras upes ziemeļrietumos, Kaledonijas (mūsdienu Skotijas) rietumos līdz pat Gibraltāram dienvidos. Ķeltu pasaules centrs bija Reinas upes baseinā un Gallijā.
Pēc vienas teorijas, ķeltu valodas attīstījušās no protķeltu valodas, kurā runāja vēlā bronzas laikmeta urnukapu (1200.-800.g.pmē.) kultūras radītāji. Protoķeltu valoda, saskaņā ar XIX gadsimtā dzimušu teoriju, tika lietota urnukapu kultūras beigu periodā vai Halštates kultūras sākumā, I g.tk.pmē. Ķeltu valodu izplatīšanās līdz Ibērijai, Īrijai un Britānijai, iespējams, notika I g.tk.pmē. pirmajā pusē.
Citi zinātnieki domā, ka gan Īrijā un Britānijā, gan Eiropas kontinenta daļā senie cilvēki ķeltu valodās runājuši ilgi pirms tā dēvētā ķeltu kultūras perioda. 2006.gadā Oksfordas universitātes ģenētiķi publicēja profesora Braiena Saiksa vadībā veikta pētījuma rezultātus, kas atklāja, ka lielākā daļa no Britu salu iedzīvotājiem cēlušies no senās Ibērijas (Spānijas) cilšu senčiem, kuri, domājams jūras laivās šķērsojot Biskajas līci, mūsdienu Lielbritānijā ieradušies pirms aptuveni 6000 gadiem.
Ķeltu valoda(s), attīstoties vairākus gadsimtus, sadalījās Ibērijas ķeltu, ģēļu un britu valodās.
Ķeltu rakstība. Senākie ķeltiskie teksti ir Piealpos (Ziemeļitālijā) dzīvojošās gallu cilts lepontu uzraksti Lugano apkaimē, no kuriem vecākie datējami ar laiku pirms Latēnas kultūras. Citi seni gallu uzraksti, kas radīti Masīlijas apgabalā no Latēnas perioda sākuma līdz laikam, kad romiešu leģioni Jūlija Cēzara vadībā iekaroja gallu apdzīvotās zemes, ir rakstīti grieķu alfabētā. Ibērijas ķeltu uzraksti, kuri tapuši izmantojot seno paleospāņu jeb ibēriešu alfabētiski-sillabisko rakstu sistēmu, domājams, parādījās vēlāk, II gs.pmē.
Par kontinentālo ķeltu valodām šodien liecina vairs gandrīz tikai senie uzraksti un vietvārdi. Reinas un Donavas augštecēs, kur, kā uzskata virkne ķeltologu, notika ķeltu etnoģenēze daudzi upju nosaukumi ir ķeltiskas cilmes.
Senākie salu ķeltu valodu rakstu pieminekļi ir ar IV gadsimtu datētie, ogāmiskajā sistēmā tapušie senīru uzraksti. Ķeltu literārās tradīcijas sākumu atspoguļo vecākie īru teksti, kas uzrakstīti mūsu ēras VIII gadsimtā.
Daudzi seno īru valodā rakstītie literārie darbi, piemēram, Olsteras cikla episkais stāsts “Kualnges buļļa nolaupīšana" ("Táin Bó Cúailnge"), ir pārdzīvojuši vairākas rediģēšanas. Šī literatūra sniedz ieskatu pirmskristīgās ķeltu vadonības sabiedrības heiroskās karotāju elites tradīcijās un dzīvesziņā.
Mūsu ēras I gadu tūkstoša pirmajā pusē, Romas impērijas ekspansijas un Lielās tautu staigāšanas rezultātā, ģermāņu ciltīm ienākot ķeltu zemēs, ķeltu valodā runājošās ciltis Eiropas vidienē un dienvidos izzuda. Ķeltu valodās runājošās tautas un to kultūra saglabājas tikai Īrijā, Lielbritānijas salas ziemeļu un rietumu rajonos (Skotija, Velsa un Kornvola), Menas salā un Bretaņā. Laikā starp V un VIII gadsimtu ķeltu valodās vēl runājošās, Atlantijas okeāna piekrastes reģionos dzīvojošās ciltis kulturāli saliedējās uz kopējā lingvistiskā un reliģiskā mantojuma pamata. Savukārt viduslaikos un modernajos laikos salu ķeltu valodas sadalījās ģēļu (īri, skoti un Menas salas ķeltu grupa) un britu grupā (velsieši, kornieši un bretoņi).
Saites.
Ķelti.
