Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Kazanova (1725.-?)

Pilnā vārdā - Džakomo Džirolamo Kazanova de Seingalts.

Raksturojums. Rakstnieks un avantūrists, viņa vārds nesaraujami saistīts ar pavedināšanas mākslu. Esot bijis personīgi pazīstams ar grāfu Senžermēnu, saka, ka lielāku pļāpu savā mūžā nav redzējis.

Biogrāfija. Dzimis 1725.gadā.
Uzauga Venēcijā pie vecmāmiņas Marsijas, jo viņa tēvs agri mira, bet māte pameta, jo kā aktrise ceļoja pa Eiropu.
9 gadu vecumā zēns pārcēlās uz Paduju, kur aizbildniecību pār viņu uzņēmās priesteris. Sākot iet skolā, kazanova apguva arī vijoļspēli.
Viņā iemīlējās priestera jaunākā māsa Betina. Šis pirmais romāns 11 gadu vecumā Kazanovu nolika uz mīlas dēku ceļa un tas kļuva par viņa dzīves galveno jēgu.
12 gados Kazanova iestājās Padujas universitātē. Azartspēļu atkarība noveda viņu līdz parādiem. Tikai Venēcijas senatora labvēlība ļāva tam turpināt mācības. Par to viņš pie pirmās izdevības paveda labvēļa radinieces – māsas Nanetu un Mariju.
17 gadu vecumā Kazanova pabeidza universitāti ar grādu tiesībās. Strādāja par rakstvedi pie kardināla. Bijis vizītē pie pāvesta. Tad pameta neinteresanto rakstveža darbu.
Īsu brīdi sabija armijā.
21 gada vecumā pieņēma vijolnieka darbu kādā Venēcijas teātrī. Tur viņš žūpoja ar mūziķiem un izklaidējās, izsūtot viltus izsaukumus ārstiem un vecmātēm.
Beidzot Kazanovam uzsmaidīja veiksme – viņš izglāba dzīvību Venēcijas augstmanim Bragadinam, kad to vairs nespēja glābt vietējie ārsti. Tas radīja pārliecību, ka viņš pārvalda dziedniecību, un izglābtais kļuva par viņa patronu.
Nākamie 3 gadi pagāja vienā uzdzīvē un mīlas dēkās. Reiz viņš gribēja izjokot kādu piekrāptu vīru, un pārbiedēja ar svaigi izraktu līķi. Pārbiedēto ķēra trieka, iestājās paralīze un Kazanovam bija jābēg no Venēcijas.
Pēc tam sekoja garākās attiecības viņa mūžā: Parmā viņš satika kādu francūzieti Henrietu un pārdzīvoja īstu mīlu – „dziļāko no visām, ko jebkad esmu piedzīvojis.” Romāns risa 3 mēnešus.
Kazanova apceļoja Eiropu ar apbrīnojamu vieglumu iesaistīdamies mīlas dēkās.
Lionā viņš iestājās brīvmūrnieku ordenī, Parīzē darbojās teātrī. Tomēr nemitīgie konflikti ar policiju lika tam doties tālāk.
1755.gadā Kazanova atgriezās Venēcijā, kur viņu apsūdzēja kabalismā, zaimošanā un spiegošanā – piesprieda 5 gadus cietumā.
Ar izcilu izdomu Kazanova izbēga un atgriezās Parīzē. Liekot lietā savas finansista dotības, 1757.gadā izglāba Francijas valsts kasi ar loteriju, iemantojot naudu un slavu. Tomēr no finanšu ministra posteņa un goda pilsoņa titula atteicās.
Slavas zenītā Kazanova tikās ar Albrehtu fon Helleru un Voltēru, Romā saņēma augstu ordeni no pāvesta.
1764.gadā pa ceļam uz Pēterpili Kazanova viesojās arī Rīgā. Tomēr it visur viņš nonāca konfliktā ar likumu un bija spiests doties tālāk.
1785.gadā Kazanova kļuva par Bohēmijas grāfa Valdšteina pils bibliotekāru un tā pavadīja mūža atlikušo daļu, Viņu vajāja domas par pašnāvību, no kurām atturēja tikai vēlme pabeigt autobiogrāfisko romānu „Stāsts par manu dzīvi.”
Viņš mira Bohēmijā dziļā vientulībā.

Kazanovas darbs „Stāsts par manu dzīvi” tulkots gandrīz visās Eiropas valodās, tam ir izcila loma XVIII gs. kultūras vēsturē.  

Saites:
Mistiķi.