Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Lietuvas valsts (XIII.gs.2.puse-?)

Viduslaiku Eiropas valsts ar ļoti raibu nacionālo sastāvu, kas savas varenības laikā pletās no Baltijas līdz Melnajai jūrai.

Vēsture. Pirmā tās galvaspilsēta bija Ķērnava.
Liellietuvas valsts. XIII gs. šai valstī iekļāvās Polockas kņaziste un tās sastāvā atradās līdz pat XVIII gs. Lietuvas valsts dižkunigaiši bija sakši un lietuviski nemaz nerunāja.
Lietuvas valsts atzīšana. Tā notika līdz ar karaļa Mindauga kronēšanu 1253.gada 6.jūlijā. Tāds lēmums tika pieņemts no Romas pāvesta. Lietuva paplašināja savu valsti uz Krievijas rēķina, kas bija sadalīta un vāja. Livonijas pierobežā ar Krieviju un Lietuvu laiku pa laikam izcēlās nelielas sadursmes, kuras ātri varēja likvidēt.
Algirda karagājiens uz Livoniju 1343.gadā.
1385. — Lietuvas lielkņaziste noslēdza Krēvas ūniju ar Polijas karalisti par dinastiju savienību.
Pirmais kristīšanās mēģinājums. XIV gs. otrajā pusē izplatījās baumas, ka leiši ir gatavi kristīties. Uz Viļņu no pāvesta ieradās vesela delegācija, bet leiši no vāciem par to paprasīja visas zemes līdz Daugavai un Lubānam, un vēl lai iet cīnīties uz Krieviju pret tatāriem. Vācieši atteicās un tā šīs plāns izgāzās.
Leiši sakauj Vācu ordeni. Pēc smagās sakāves, ko cieta Vācu ordeņa karaspēks 1410.gadā kaujā pret poļu-lietuviešu spēkiem pie Tannenbergas Prūsijā, sākās ordeņa norieta periods. Pēc Livonijas ordeņa sakāves kaujā pret Lietuvu 1435.gadā, tika nolemts, ka karu drīkst uzsākt tikai tad, kad landtāgs devis tam savu piekrišanu.
Savienībā ar Lietuvu Pletenbergs 1501. un 1502.gadā uzvarēja krievus un noslēdza mieru uz 6 gadiem.
Polijas karaļa Jana I brāļa Aleksandra Kazimira vienlaicīga izvēlēšana par Lietuvas dižkunigaiti noveda pie īslaicīgas Lietuvas-Polijas ūnijas izjukšanas līdz 1501.gadam.
Lietuva Livonijas karā (1558.–1573.g.). Militārā pakta noslēgšana pret Maskaviju deva krieviem iemeslu tā saucamā Livonijas kara sākšanai.
1558.gadā krievu spēki pārgāja Livonijas robežu, un, nesastopot nekādu pretestību, ieņēma Narvu un Tērbatu, jo Livonijā neviens uzbrukumu nebija gaidījis. Ordeņa mestrs un pēc tam arī arhibīskaps lūdza palīdzību Lietuvā, bet par leišu palīdzību bija spiesti ieķīlāt visas savas pilis.
Lietuva, kas bija apvienota personālūnijā ar Poliju, bet citādi rīkojās pilnīgi patstāvīgi, konfliktā ar Jāni IV Briesmīgo iznesa galveno militāro nastu.
Sigismunds II Augusts bija Polijas karalis un Lietuvas lielkungs (lielhercogs). Lietuvas kanclers Nikolajs Radzivils (lietuviski Radvilas, poliski Radziwill) veda sarunas ar Livonijas vadītajiem. Tādējādi 1559.gadā Viļņā tika parakstīts aizsardzības līgums - Pacta Protectionis, kas paredzēja Lietuvas iesaistīšanos karā. Leišu vienības ātri apturēja moskoviešu krievus un ieņēma visu Livoniju, tikai Tērbatu ne. Sarunas tika turpinātas un 1561.gada beigās parakstīja jaunu - Padošanās līgumu (Pacta Subiectionis). Līdz ar šo līgumu beidza pastāvēt Livonijas konfederācija, gan bīskapi, gan pēdējais Vācu ordeņa mestrs Livonijā Gothards Ketlers nodeva zvērestu "Livonijas atbrīvotajam, Sigismundam II Augustam."
Livoniju sadalīja Kurzemes un Zemgales hercogistē (Ducatus Curlandiae et Semigalliae), par kuras pirmo hercogu kļuva Vācu ordeņa Livonijas mestrs Gothards Ketlers. Ketlers formāli izstājas no ordeņa un 1562.gada kļuva par hercogu un poļu-lietuviešu karaļa vasali. Vienlaikus tika izstrādātas arī strīdīgās Sigismunda II Augusta privilēijas, kas ordeņa vasaļiem deva paplašinātas mantošanas tiesības.
Pārējo Livonijas daļu iekļāva Lietuvas sastāvā kā Pārdaugavas hercogisti (Ducatus Transdunensis). Pret šādu risinājumu iebilda Polija. Pēc tikšanās Ļubļinā 1569.gadā šī Livonijas daļa kļuva par abu valstu kopīgi parvaldītu apgabalu (condominium). Tajā pašā gadā Lietuva un Polija apvienojās reālūnijā.
Livonijā tomēr domas par Padošanās līgumu dalījās. Pilsētas baidījās no Polijas-Lietuvas ne mazāk kā no Maskavijas. Rīgas pilsēta atteicās nodot sevi "neticīgo pavestiešu" varā un noturējas līdz pat 1581.gadam kā brīvpilsēta. Kurzemes un Sāmsalas bīskaps Johans fon Minhauzens (Johann von Mūnchhausen) 1559.gadā meklēja patvērumu Dānijā un pēc vienošanās ar Fredriku II pārdeva Sāmsalu dāņu karaļa brālim Magnusam.
1561.gadā Ziemeļigaunijā ieradās zviedru karaļa Ērika XIV karaspēks Klāsa Kristersona Hūrna (Klas Kristerson Horn) vadībā un padzina lietuviešu spēkus no Tallinas.
Lietuvas-Polijas dalība Ziemeļvalstu septiņgadu karā (1563.g.). Zviedrijas iejaukšanās Livonijā padarīja citas Baltijas jūrai piegulošās valstis nemierīgas, tās baidījās par savām militārajām pozīcijām un tirdzniecības interesēm. Tāpēc Zviedrijai 1563.gadā vajadzēja karot ar Dāniju, Lībeku un Poliju-Lietuvu. Karadarbība norisinājās Livonijā, tādējādi vēl vairāk veicinot zemes izpostīšanu.
Reālūnija ar Poliju (1569.-?.g.). 1569.gadā Lietuva un Polija apvienojās reālūnijā.
Livonijas "ķēniņš." Tādējādi Livonijas kaimiņi bija sadalījuši to bez karu sākušo krievu līdzdalības. Tad krievu karaspēks 1563.gadā ieņēma stratēģiski svarīgo leišu Polockas cietoksni. 1564.gada janvārī Radzvils ar mazākiem leišu spēkiem devās pretuzbrukumā un viņam izdevās krievus sakaut. Krievu virspavēlnieks kņazs Kurbskis aizbēga uz Lietuvu.
Tā kā krievu cara militārās akcijas cieta neveiksmi, tad Jānis IV Briesmīgais mainīja taktiku. Viņš uzskatīja, ka būs grūti ieinteresēt Livonijas muižniecību veidot savienību ar pareizticīgo un aziātisko Krieviju. Tāpēc viņš plānoja restaurēt Livonijas ordeņa valsti Maskavas protektoriātā. Bet abi pēdējie ordeņa mestri Firstenbergs (Fūrstenberg) un Ketlers nebija tajā ieinteresēti. Tad viņš 1570.gadā ielūdza dāņu hercogu Magnusu (viņš nopirka Sāmsalu) uz Maskavu, kur to izsludināja par "karali pār latviešu un igauņu zemi - Livoniju," iecēla par krievu karaspēka virspavēlnieku Livonijā un izprecināja sava brāļa meitu.
Magnusa pirmais uzdevums bija atkarot zviedriem Igauniju. 1570.gada augustā krievi aplenca Tallinu un bija ap to veselas 30 nedēļas. Tad bija spiesti atkāpties. Tikmēr pārējie krievu spēki turpināja laupīt un postīt, bet Jānis IV Briesmīgais jau sāka dalīt livoniešu muižas krievu bajāriem. 1577.gadā krievu armija paša cara Jāņa IV Briesmīgā vadībā stāvēja pie Tallinas un Rīgas vārtiem. "Livonijas karalis" Magnuss ievadīja slepenas sarunas ar jauno Polijas-Lietuvas karali Stefanu Batoriju. Krievi atklāja sazvērestību un sagūstīja Magnusu, bet kā cara radinieku apžēloja. Cars izlīgfa ar Magnusu, bet no savas valsts viņš varēja paturēt tikai nelielu daļu gar Rīgas jūras līci. Tur viņš nepalika, bet gan aizbēga uz Pilteni dāņu Kurzemē un padevās Batorija ļaudīm.
Krievu-zviedru karš (1654.-1661.g.). 1654.gadā krievi ieņēma Latgali un ielauzās zviedru Vidzemē. Mieru ar Krieviju noslēdza 1661.gadā Kardisā (Kardis). Ar ko cars Aleksejs atkal atteicās no visām prasībām uz Livoniju.
Leišu/poļu-zviedru karš (1654.(?)-1660.g.). Lietuvieši no savas puses centās sagrābt varu Rīgā, taču nesekmīgi. Mieru ar Poliju-Lietuvu noslēdza 1660.gadā Olīvā (Oliva – klosteris pie Gdaņskas).

Saites.
Leiši.