Masoretu bībele
Masora - "nostāsts" (senžīdu val.).
Senākie VD raksti. Pirms Kumranas alu atradumiem vecākie zināmie jūdu manuskripti bija sagabājušies pavisam maz: vecākais no tiem bija Nešas papiruss (150.g.pmē.-100.g.), kā arī 1890.gadā Kairas sinagogas bēniņos atrastie teksti.
Kumranas un Murabatas alu atradumi no 1947.-1952. gadam sniedza visai plašu materiālu izpētei. Tālāk seko masoretu (gāmatnieku) teksti, kas radušies laikā no 700.- 1000.gadam. Tie bija teksti, kurus masoreti sakārtoja un papildināja ar patskaņiem.
Lai gan eksistēja dziļas un senas rakstu kopēšanas tradīcijas, seno kopiju ir saglabājies visai nedaudz. Tas izskaidrojams ar nebeidzamo karadarbību reģionā, kā arī ar pašu žīdu tradīciju kļūdainos un nolietotos rakstus apglabāt. Bez tam rakstīts tika uz pergamenta un vēl vājākā papirusa, kas visai švaki pārdzīvoja sliktus apstākļus.
Iespējams, ka vecāko rakstu eksemplāru iznīcināšana notika visai sistemātiski, kad rabīns Akiba un viņa palīgi (100.-130.g.), vēlāk arī masoreti, bija veikuši tekstu standartizāciju un vokalizāciju. Masoretu mērķis bija nodot tālāk mantotos tekstus neizmainītā formā.
Rūpīga VD tekstu pārrakstīšana mācītu vīru kontrolē zināmā mērā kompensē veco kopiju trūkumu. Kopš seniem laikiem eksistējusi gandrīz vai māņticīga bijība seno tekstu pārrakstīšanas sakarā.
VD masoretu versija tika radīta II–III gs. Pēc tam, kad pareģojumi par Mesiju, esoši īstajos vecajos tekstos, piepildījās iemiesojoties Jēzū Kristā, žīdu grāmatnieki-masoreti (glabātāji) II–III gs. veica Bībeles bezprecedenta labojumus. Tika izņemtas mesiāniskās vietas vai arī būtiski izkropļota to jēga. Vēlāk īstenoja Tanahas (Likuma, Rakstu un Praviešu grāmatu jūdiskais nosaukums) eksemplāru nomaiņu visas pasaules visās sinagogās.
Cits avots vēsta, ka revidētu žīdu kanonu masoreti ieviesa jau ap 100.gadu.
Masoreti. Tie bija jūdu rakstu zinātāji, kas laikā starp 500. un 950.gadu piešķīra VD tekstam tā tagadējo formu. Masoretu darbība norisinājās divās galvenajās skolās vai centros – Babilonas un Palestīnas, kas lielā mērā bija savstarpēji neatkarīgas. Visslavenākās masoretu ģimnes Palestīnas Tibērijā 9.gs. beigās un 10.gs. bija – Mozus ben Ašers ar savu dēlu Āronu un Mozus ben Naftali. Šo divu ģimeņu sagatavotajos VD tekstos ir tikai dažas nebūtiskas interpunkcijas atšķirības.
895.gadā Mozus ben Ašers pārrakstīja Praviešu grāmatas un papildināja tās ar patskaņiem un masorām. Viņa dēls Ārons sagatavoja interpunkciju un masoras visai jūdu VD. Rabīns Maimonīds (miris 1204.g. Tibērijā) pasludināja, ka ben Ašera teksts un vokalizācija kopš tā laika un arī turpmāk jāpieņem par standartu. Tomēr tika lietota arī ben Nafali akcentu sistēma. Rezultātā radās žīdu textus receptus – oficiāls standarts, kas tika vispārpieņemts ap 1300.g.
Masoretu teksta standartizācija. Masoreti uzņēmās šo milzīgo teksta rediģēšanas un standartizēšanas darbu. Teksts, ko masoreti glabāja, tiek saukts par masoretu tekstu. Ja masoretiem kas likās nepareizs, viņi to nelaboja, bet gan pieraktīja savus labojumus kā piezīmes uz lapas malām. Viņu labojumus sauca par kqere („lasīt” – žīdu val.). Teksta mantotais variants – kethiv („rakstīts” – žīdu val.) palika nemainīts. Pārsvarā šīs kethiv-kqere izmaiņas bija tikai ortogrāfiskas un attiecās vienīgi uz vārdu rakstību, neietekmējot to nozīmi (apm. 3500 gadījumos no 5000). Uz lappaspuses malām rakstītās piezīmes sauca Massora parva („mazā masora – tradīcija”), bet lappaspuses augšmalā un apkšmalā rakstītās – Massora magna („lielā masora”). Šodien šis masoretu teksts ir žīdu Bībeles teksta (kanona) standarts.
Tā kā žīdu valoda kā sarunvaloda bija izzudusi, bija nepieciešams ieviest patskaņus un citu lasīšanas zīmju sistēmu (piemēram akcentus), lai pareizi varētu izlasīt līdzskaņu tekstus – ar pareizu vokalizāciju un izrunu. Tibērijas masoreti vairumā gadījumu to lika zem līdzskaņiem, bet Babilonijas masoreti novietoja virs rindiņām. Tos sauca par masoretu tekstiem, jo viņi saglabāja mutvārdu tradīciju. No Sopferim viņi saņēma līdzskaņu tekstu bez pieturzīmēm un ievietoja trūkstošos patskaņus, kas katram vārdam piešķīra tā pareizo izrunu un gramatisko formu.
Viņi pat zināmā mērā nodarbojās ar teksta kritiku. Ja vien viņiem radās aizdomas, ka vārds, uz ko norādīja līdzskaņu teksts, ir kļūdains, viņi to laboja ļoti atjautīgā veidā: īstos līdzskaņus neaiztika, bet iestarpināja punktus, kas atbilda jaunā vārda, ar ko viņi aizvietoja veco, patskaņiem, un tad paša jaunā vārda līdzskaņus sīkiem burtiem uzrakstīja uz lapas malām.
Masoreti bija disciplinēti un pret tekstu izturējās ar vislielāko godbijību, kādu vien var iedomāties. Viņi izstrādāja sarežģītu aizsardzības sistēmu pret rakstības kļūdām. Viņi, piemēram, skaitīja, cik reizes katrs burts parādas katrā grāmatā; viņi izcēla vidējo Pentateiha burtu un vidējo burtu visā žīdu Bībelē un veica daudzus vēl sīkākus aprēķinus par šiem. Šķiet, bija saskaitīts viss, ko vien varēja saskaitīt. Viņi bija sastādījuši memnonikas, ar kuru palīdzību šos dažādos skaitļus varēja viegli atcerēties.
Masoreti bija pirmie, kas textus receptus – savu VD standartu, sadalīja aramiešu un žīdu tekstus paragrāfos un pantos. Šis dalījums tika saglabāts arī tulkojumos.
Žīdu kanons. Jau pats vārds kanons ir semītisks: žīdu vārds QāNeH nozīmē „niedres nūja,” un no tā atvasināts grieķu vārds kanon, kas nozīmē to pašu un vēl arī garuma mēru, likumu, standartu, normu. Atanasijs ap 352.g. bija pirmais, kas šādā nozīmē vārdu lietoja attiecībā uz bibliskajiem rakstiem.
Masoretu žīdu Vecajai Derībai ir 3 daļas:
1. „Bauslība” (ToRaH) – 5 Mozus grāmatas, Pentateihs.
2. „Pravieši” (NeVī’īM). Senie praveši: Jozuas grāmata, Soģu grāmata, 1. un 2.Samuēla grāmatas, 1. un 2.Ķēniņu grāmatas. Vēlākie pravieši: Jesajas grāmata, Jeremijas grāmata, Ecekiēla grāmata un 12 mazo praviešu grāmatas.
3. „Raksti” (KeTUūVīM): Psalmi, Zālamana pamācības, Ījaba grāmata, Zālamana Augstā dziesma, Rutes grāmata, Raudu dziesmas, Zālamans mācītājs, Esteres grāmata, Daniēla grāmata, Ezras grāmata, Nehemijas grāmata, 1. un 2.Laiku grāmata.
Žīdu bībeles izdošana. Dažas jūdu VD daļas pirmo reizi tka iespiestas 1477.gadā. Visu jūdu VD pirmo reizi un pilnā apjomā izdeva Soncino 1488.gadā. Jakobs ben Šaijims izdeva rabīnisko VD četros sējumos un to iespieda Daniels Bombergs 1524.- 1525.g. Venēcijā. Šis izdevums bija VD standarts līdz pat 19.gs. Pirmie divi plaši izplatītās Rūdolfa Kitela Biblia Hebraica izdevumi 1906. un 1912.gadā galvenokārt pamatojās uz Šaijima tekstu. Trešajā izdevumā, kuru sagatavoja Pauls Kāle 1937.gadā tika publcēts ben Ašera teksts „vistīrākajā veidā”, un tajā bija ietvertas kritiskas piezīmes par lasīšanas variantiem. Vēl vienu tās izdevumu ar kritiskām piezīmēm 1926.g. publicēja C.D.Ginsburgs. Britu un ārzemj Bībeles biedrība 1958.g. izdev N.H.Sneita sagatavotu ebreju VD, kas bija ofiiāls izdevums ar masorām un kritiskām piezīmēm.
Amerikas jūdu vadītāji sagatavoja paši savu VD tulkojumu 1916.gadā un izdeva 1917.gadā. Tas pēc būtības bija rabīna Akibas sagatavotais teksts. „Jūdu izdevniecības biedrība” (Jewish Publication Society) 1982.gadā izdeva jaunu – literārāku DV teksta tulkojumu angļu valodā no žīdu teksta.
Saites.
Masoreti.
Vecā derība.
