Aliens

Mihails Romānovs (1613.-1645.g.)

Krieviski - Михаил Федорович Романов.
Pirmais Romanovu dinastijas Kievijas ķeizars no 1613. līdz 1645.gadam.

Radniecība. Tēvs - metropolīts Filarets.
Māte - Marfa.
Pirmā līgava - Marija Hlopova (Мария Хлопова).
Sieva - Marija Dolgorukova (Маря Долгоруковa). 

Dzīvesgājums. Pēc Vasīlija Šuiska gāšanas no troņa 1610.gadā toreizējais patriarhs Hermogēns piedāvāja Mihaila Romanova kandidatūru. Juku laiki noslēdzās ar Romānavu dinastijas nākšanu pie varas.1610.gadā Maskavijā līdz ar Borisu Godunovu (murza Guduns) beidzās čingizīdu dinastija. Tad tronī sēdināja Alekseju Košku (Алексей Кошка) no somu Kobilu (Кобылы) dzimtas. Laulību laikā viņam piešķīra Romānovu uzvārdu, kas it kā būtu ieradies valdīt pār Maskaviju no Romas.

Karš pret zviedriem (1614.-1617.g.). Karaļa Gustava II Ādolfa karasēks bija ienēmis gandrīz vai visas Novgorodas zemes un augustā viņa karavīri aplenca Pleskavu. Septembrī līdz aplenktajiem izlauzās vojevodas Ivana Pļeščova (Иван Плещеев) komandētā vienība, ko palīgos bija sūtījis ķeizars Mihails Romānovs. Pleskavu gan izdevās nosargāt, bet 1617.gada Stolbovas miera līgumā Krievija pilnīgi zaudēja pieeju Baltijas jūrai.

Mihails Romānovs un Novgoroda. Zviedru ieņemtās Novgorodas bajāri uz Maskavu nosūtīja sūtniecību ar arhimandrītu Kipriānu priekšgalā. Interesanti, ka novgorodieši lūdza Maskavas ķeizaru Mihailu Fjodoroviču iestāties par Novgorodas valsti. Maskavas ķeizars par atbildi izdeva divus rakstus: pirmajā, par ko paziņoja publiski, novgorodieši tika nodēvēti par nodevējiem (tā maskavieši vēlējās maldināt zviedrus), bet otrajā, slepenajā, ķeizars piedeva novgorodiešiem visu viņu vainu, ar to, pirmām kārtām domājot zvērestu princim Kārlim Filipam.

Precības. 1616.gadā Maskavā notika ķeizara līgavu skate. Tai bija svarīga valstiska nozīme, lai gan ķeizars bija jauns gados, taču nule dibinātajai dinastijai bija nepieciešams troņmantnieks.
Izvēlējās Mariju Hlopovu, kura nākamā gadā ievācās pilī. kalpotājiem tika pavēlēts izturēties pret viņu kā pret ķeizarieni, lai gan kāzas vēl nebija notikušas - sagatavošanās bija ilga. Liekas, jaunajam ķeizaram sava izvēlētā gāja pie sirds, jo viņš ik pa brīdim to pasvītroja, lai gan tā laika etiķete ļāva pirms kāzām viņiem tikties reti.
Hlopovu dzimtai, lai gan vecai un augstdzimušai, nebija ietekmes galmā, bet pēc tam, kad par līgavu ķeizaram tika izvēlēta viņu meita, nelabvēļu radās atliku likām. īpaši dentās Saltikovi, kas arī bija cerējuši saradoties ar Romānoviem. Marijai gadījās kuņģa sasāpēšanās, ko izmantoja Saltikovi, izplatot ziņas, ka ķeizara līgava ir neglābjami slima un tai nevar būt bērnu. Saltikovi meloja, ka to teicis galma ārsts, lai gan tas bijapaudis tieši pretējo. 
Iespējams, ka Hlopoviem būtu izdevies pārvarēt šo pārpratumu, ja ne ķeizara māte Marfa, kas nostājās Saltikovu pusē. Vai nu tā noticēja meliem, vai nu tai vienkāŗši nebija patikusi dēla izvēle. Marfa pieprasīja Marijas izvākšanos no pils. Īpaši šim jautājumam tika sasaukta Zemstes sapulce. Marijas tēvocis Gavrila mēģināja pierādīt, ka Marijai nekas nekait, taču viss velti. Marfas autoritāte bija tik liela, ka bajāri tai piekrita bez iebildumiem. Mariju kopā ar vairākiem radiniekiem izsūtīja trimdā uz Toboļsku. Lai kā nekā nolīdzinātu apvainojumu, ķeizars nozīmēja viņas tēvu par vojevodu Vologdā.
Tomēr nu radās cita problēma,jaunais ķeizars kategoriski atteicās izskatīt citas sievas kandidatūras. Viņs regulāri saņēma ziņas parMarijas veselību un ik pa laikam pasvītroja, cik tā viņam simpātiska.
1619.gadā no poļu gūsta atgriezās ķeizara tēvs metropolīts Filarets (nākamais patriarhs). Tas nebija apmierināts ar sievas rīcību un ar dēla mazdūšību. Pēc diviem gadiem Mariju pārveda uz Ņižņijnovgorodu, nometinot Kuzmas Miņina mājā. Tomēr kļūt par Mihaila Romānova sievu viņai nebija lemts. Iesākumā ķeizara tēvs meklēja līgavu dēlam ārzemēs. Kad tas neizdevās, Mihails vecākiem atkal atgādināja par Mariju. Tad arī noskaidroja patiesību par Saltikovu meliem. Likās, viss virzās uz kāzām ar Mariju, taču māte Marfsa izvirzīja ultimātu - ja apprecēs Mariju, tad viņa pametīs Maskaviju.
1624.gada septembrī 28 gadu vecumā Mihails apprecēja Mariju Dolgorukovu, pēc notikuma ar pirmo Mariju viņš vecpuišos bija nodzīvojis 8 gadus. M.Hlopova vairs neatgriezās Maskavā un mira 1633.gadā, pavadījusi savus pēdējos dzīves gadus Ņižņijnovgorodā. 

Ārpolitika. Ziemeļa Sibīrijas okupācija, Jeņisejas un Jakutijas guberņu nodibināšana, jakutu, tunguzu, jukagiru, čukču pakļaušana. Krievu armijas kontingentu izvietošana agrāk un no jauna okupētajās teritorijās, tostarp Vidzemē, Latgalē, Igaunijā; pārkrievoto tautu masveida izraidīšana uz jauniegūtajām un agrāk iekarotajām teritorijām, kas kļuva par paradumu visos nākamajos karos, ieskaitot Padomju impērijas laikus, kam sekoja mežonīga iekaroto un pakļauto tautu pārkrievošana.

Mihails Romānovs un Azova. 1637.gadā kazaki sagrāba turku cietoksni Azova.
Jau pēc cietokšņa sagrābšanas 1637.gadā krievu ķeizars nosūtīja sultānam Muradam IV vēstuli, kurā kazakus nosauca par "zagļiem" un visādi uzsvēra, ka viņam nav nekāda sakara ar notikušo, viņš nekādi nekavēs sultānam kazakus sodīt. Tai pat laikā ķeizars nosūtīja kazakiem pulveri un svinu, kā arī ķeizara karogu.
1641.gadā kazaki vairāk kā 3 mēnešus atsita turku uzbrukumus aplenktajā Azovā. Aplencēju skaitliskais pārsvars bija vairākas reizes lielāks, taču turki neko padarīt kazakiem nespēja. Pēc aplenkuma pārtraukšanas kazaki uz Maskavu nosūtīja delegāciju, kas piedāvāja ķeizaram pārņemt cietoksni "под свою руку." Tomēr krievu garnizona nometināšana Azovā nozīmētu kara sākumu ar Osmaņu impēriju. Bija skaidrs arī, ka pēc 1641.gada neveiksmīgā aplenkuma turki mēģinās revanšēties. Krievi resursu nepietiekamības dēļ nevarēja atļauties tagad karot vēl ar turkiem, jo pietika problēmas ar Reču Pospoļitu un Zviedriju.
1642.gada vasarā kazaki to pameta pēc tam, kad krievu valdība (ķeizars Mihails Fjodorovičs un Zemstes sapulce) atteicās nosūtīt karaspēku Azovas aizstāvēšanai. Turki atgriezās un ātri uzcēla jaunu cietoksni kazaku izpostītā vietā. 

Saites.
Krievijas ķeizari (?-1917.g.).