Aliens

Birmieši

Mjanmas pamatiedzīvotāji, lielākā tauta Mjanmas savienībā.

Skaits. 24 300 000. Vairāk kā 73% no Majanmas iedzīvotājiem (1975.g.).

Dzīvo galvenokārt plašajās Irivadas un Sitaunas ielejās, Arakanas un Tenaserimas piekrastēs.

Valoda. Birmiešu, pieder tibetiešu-birmiešu valodu grupai.

Vēsture. Birmiešu senči tagadējā teritorijā ienāca no Tibetas kalnienes DA daļas galvenokārt VIII-IX gs., dažas grupas nāca vēl līdz pat XVII gs.
Ilgs karos atspieda un asimilēja agrākos iedzīvotājus - monus.
XVI gs. Mjanmas DA daļā uzplauka birmiešu valsts Taunga. Pēc tās sabrukuma birmiešu feodālis Alaunpaja (1714.-1760.g., Konbaunu dinastijas aizsācējs) 1752.gadā aizsāka Mjanmas apvienošanu. XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā Konbaunu valsts sasniedza savu lielāko uzplaukumu, tika likvidēts feodālais separātisms, izveidots centralizēts valsts aparāts.
kopš tā laika birmieši reģionā spēlējuši valstsnācijas lomu, savā valstī ar varu iekļaujot arī daudz citu tautu apdzīvotās teritorijas.

Reliģija. Budisti, Arakanā - musulmaņi. Kalnieši saglabājuši tradicionālos ticējumus.

Nodarbošanās. Zemkopība, zvejniecība, attīstīta amatniecība. Daļa birmiešu nodarbinata rūpniecībā.

Birmiešu tautas māksla. Augsti attīstīta daiļamatniecība: bronzas lējumi (ale figūriņas opija tirdzniecības laikā), kokgriezumi (smalki griezumi koka pilī Mandalajā no XIX gs. 2.puses). sudraba kalumi, perlamutra un lakas izstrādājumi (ļoti izturīgi un elastīgi lakas slāņu trauciņi).
Grāmatas rotātas ar akvareļtehnikā darinātām ilustrācijām.
Nacionālās profesionālās glezniecības pamati likti XIX gs. beigās (portretists U Čouns). Eļļas glezniecību birmiešu mākslinieki apguvuši XX gs. 20.gados (U Ba Njans, U Ba Zo).
Pirmie arhitekti kļuvuši pazīstami  XX gs. 30.gados (U Tins).

Birmiešu literatūra. Birmiešu rakstu pieminekļi no XI gs. Rakstības pamatā viens no Dienvidindijas raksta veidiem.
Nozīmīgs laicīga satura daiļdarbs - galma dzejnieka Anandaturijas "Pirmsnāves dziesmas" (1173.g.).
XIV-XVII gs. izveidojās klasiskā dzeja, radās jauni dzejas žanri - ečhins (oda ar veltījumu), pjou (reliģiska poēma), jadu (liriska poēma mūzikas pavadījumā). Nozīmīgākie autori: Šin Mahatilavunta, Šin Maharatatara, Šin Utamadžo, Navadeidži, Taunbila Shajado.
Birmiešu valoda kļuva par galveno literāro valodu XVIII gs. Sāka attīstīties proza ar tautas dzīves tematiku (Tingaza, Šin Ugandamana). Uzplauka dzeja (Levetoundara, U Tou) un drāma (dramaturgi Mjavadi U Sa XVIII gs., U Čin U un U Poun Nja XIX gs.). Pēc Birmas pakļaušanas Lielbritānijai dominēja Rietumu izklaidējošā literatūra. Līdz ar nacionālās atbrīvošanās cīņu XX gs. radās romantisma un kritizētāja reālisma darbi, attīstījās sociālā proza, romāna žanrs (U La, Takins Kodo Hmains, Zodži, Minduvuns, Maun Tins). II Pasaules kara priekšvakarā dibinājās progresīva Literātu asociācija.
Pēc neatkarības iegūšanas galvenās tēmas literatūrā, ņemot vērā valsts sociālistisko ievirzi, bija cīņa par progresu, mieru, sociālas un morālas problēmas (Dagouns Taja, Ma Ma Le, Ban Mo Tin Auns, Aun Lins). 

Birmiešu tautas mūzika. Galvenokārt vienbalsīga, pentatoniska. Tās attīstības sākumi rodami senajos reliģiskajos rituālos, kur teatralizētos uzvedumos tika ietverta arī mūzika un dejas. Muzikālās kultūras uzplaukums iezīmējās Paganas valsts (XI-XIII gs.) laikā. XVI gs. 1.pusē izveidojās savdabīgs tautas instrumentālais orķestris - sains, kura sastāvā ietilpst patsains (dažādā augstumā uzskaņotas 21 bungas), čeivains (18 gongu), patala (ksilofona paveids), sauns (arfas paveids). Instrumentālo mūziku plaši izmantoja teātra izrādēs. 
XVIII gs. vidū radās jauna skatuves māksla, kuras kompozicionālajos darbos tautas mūzikas tradīcijas bagātināja siāmiešu muzikālās intonācijas. XVIII-XIX gs. lielu ieguldījumu birmiešu muzikālajā kultūrā devuši dzejnieki komponisti Mjavadi U Sa, Padaitajaza, dzejnieces komponistes Hlainthei  Khaun Tina, Ma Ma Le. 
XX gs. attīstījās profesionālā mūzika. Rangūnā, Mandalajā tika nodibinātas muzikālās skolas, noorganizēts Valsts orķestris, deju ansamblis.

Birmiešu teātris. Arī teātra pirmsākumi saistīti ar reliģiskajiem un tautas svētkiem. Pirmās izrādes notika XI gs. XV gs. popularitāti ieguva mistērijas teātra - nibatkinga izrādes ceļojošo aktieru interpretācijā. XVIII gs. 2.pusē izveidojās galma teātris, kas iestudēja lugas ar indiešu eposa "Ramajāna" tematiku, t.s. nandvinzas (galma drāmas). Ievērojamākie nandvinzu autori: Mjavadi U Sa, Padaitajaza. Nibatkinga un nandvinzu izrādēs bija daudz mūzikas, dziesmu un deju. 
XIX gs. attīstījās jauns drāmas žanrs - pjanza, kur dejai un mūzikai bija maza nozīme. Ievērojamākie pjanzu autori: U Čin U, U Poun Nja. Laikā, kad Birma bija pakļauta Lielbritānijai, teātra attīstība apsīka. Pēc neatkarības atgūšanas visās lielajās pilsētās nodibināja teātra trupas. Rangūnā darbojās Valsts teātris. Izrādes galvenokārt muzikāli horeogrāfiskas. 
Kopš XVI gs. izplatīts arī leļļu teātris un ēnu teātris. Ir valsts un privātās teātra skolas. 

Saites.
Mjanma.