Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Kalanišas komplekss

Megalītisks akmens aplis, unikāls Britu salām.

Kali – domā no indoeiropiešu vārda kari – „akmens.” Niš – sens indoeiropiešu vārds, kas nozīmē „zīme.” Tātad, iespējamais tulkojums – „akmens zīme.”

Atrašanās vieta. Skotija, Ārējo Hebridu Luīsas sala (viena no Ārējo Hebridu salām). Uz dienvidiem no neliela ciema Kalaniašas, apmēram 40 km no Stornovejas (Luīsas salas administratīvais centrs).



Mītiskā izcelšanās. Saskaņā ar leģendu Kalanišas apli uzbūvējis varens priesteris-ķēniņš, kas bijis tērpts no pīļu spalvām darinātā tērpā (līdzīgs tuigen – īru bardu tērpam). Ķēniņu esot pavadījuši daudzi „melnie cilvēki,” kas atpeldējuši uz šejieni laivās un ar savu spēku un gudrību izveidojuši šo kompleksu. 

Izpēte. Džons Tolands (1670.-1721.g.), panteists, kas atdzīvinājis seno druīdu reliģisko virzienu, uzskatīja, ka Kalanišas komplekss bijis domāts saules un mēness pielūgšanai.
Astronoms Boils Somervils, kura attiecīgais raksts tika publicēts 1913.gadā, secināja, ka kompleksa ziemeļu aleja orientēta uz Kapellas (spilgtākās Возничего zvaigznāja zvaigznes) lēkta punktu no 1 800.g.pmē. decembra līdz maijam. Viņš uzskatīja, ka rietumu akmens rinda orientēta uz saulrieta punktu ekvinokcijas dienās, bet austrumu aleja (kuras tagad vairs nav) - norāda uz Plejādu zvaigznāja lēktu 1750.g.pmē. Bez tam, Somervils arī uzskatīja, ka dienvidu akmeņu rinda orientēta stingri uz dienvidiem. Atsevišķi novietotie akmeņi apļa iekšpusē norādot uz ZA un DR, uz mēness maksimumu, kas atkārtojas katrus 18,61 gadu.
Kompleksu pētījis arī Džeralds Houkinss - slavenais Stounhendžas un Eivberijas kompleksa skaitļotājs. Hronoloģiski viņš šo vietu saistījis ar 1500.g.pmē. Viņš secinājis, ka šis senais komplekss ir mēness observatorija norādot, ka šais platuma grādos „mēness trajektorijas zemākajā punktā slēpjas aiz horizonta.” Taču mēness orbīta reizi 18,61 gados (Mēness cikls) tikai pieskaras horizontam dienvidos, ja lūkoties gar dienvidu akmeņu rindu.
Aleksandrs Toms tāpat pētīja kompleksa astronomisko nozīmi. Viņš apstiprināja Somervila hipotēzi par to, ka akmeņu dienvidu rinda stingri orientēta pēc ass Z-D precīzāk – leņķis ir 180 grādfi un viena minūte), tādējādi tas kalpo kā meridiāns. Bez tam viņš izteica hipotēzi, ka austrumu rinda orientēta uz Altaīru (spožākā Ērgļa zvaigznāja zvaigzne) 1760.g.pmē., bet ziemeļu aleja – uz Kapellu 1790.g.pmē. Tālākos pētījumos noskaidrojās, ka, ja novērotājs lūkosies gar ziemeļu aleju uz DR, tad viņš ieraudzīs mēness trajektorijas zemāko punktu virs Klishemas kalna nogāzes, kas atrodas 25,5 km attālumā uz Harisas salas.
Nu jau ar lielu ticamības pakāpi tiek atzīts, ka Kalanišas komplekss kalpojis kā daudzfunkcionāla observatorija, kurā novēroja sauli, mēnesi un zvaigznes. Taču nesaskaņas pētnieku vidū radīja objekta datēšana laikā, jo Somervila, Toma un Houkinsa apsvērumi balstījās uz ne visai senu pagātni – periodu no 1800.–1500.g.pmē. tādējādi šo pētnieku piedāvātā zvaigžņu orientācija ir bezjēdzīga agrākā laika posmā ap 3200.g.pmē.
XX gs. 80.gados kompleksu pētīja pētnieku grupa K.L.N.Raglsa vadībā. Rezultātā viņi publicēja redzamā horizonta panorāmu no punkta, kas atradās apļa iekšienē (Ruggles. Megalithic Astronomy: A new Arheological and Statistical Study of 300 Western Scottish Sites.). Taču pats galvenais – šī grupa noteica slīpņu leņķus starp zvaigznēm un debesu polu.
Obrijs Berls analizēja ziemeļu aleju.

Apraksts. Megalītisks akmens aplis, unikāls Britu salām.
Vairākas rindas augstu un plānu akmeņu ar nelīdzenām virsmām veido pagarināta ķeltu krusta formu.
13 akmeņi veido ovālu ar izmēriem 13,1 m un 11,3 m. Tā centrā atrodas neparasts menhīrs (vertikāls akmens) ar augstumu 4,75 m. Tas balsta rietumu malu kādam piramidālam akmens krāvumam, kurā ir iekšējās telpas.
Piramīdai ir vēlīnāks datējums un tās ieejas koridors orientēts austrumu virzienā.
No akmens apļa uz ziemeļiem iet 82,3 m gara akmeņu aleja. Tā orientēta uz ZA un beidzas ar diviem milzīgiem akmeņiem.
No apļa uz dienvidiem atiet cita aleja – 27,4 m garumā. 150 m attālumā skatu no šīs alejas bloķē akmeņains paugurs – tas aizsedz skatu un tādējādi šī aleja nav izmantojama astronomiskiem novērojumiem, bet kalpo tikai kā orientieris.
Uz austrumiem no apļa novietots tikai viens akmens, kas liecina, ka arī šeit kādreiz stiepusies aleja. No apļa austrumu un rietumu virzienos arī atiet izpostītas akmeņu rindas.

Hipotēzes.
Sena observatorija. Izplatītākā un arī pamatotākā hipotēze.