Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Krievu-zviedru, zviedru-krievu kari

      Zviedrijas-Novgorodas kari. Ņevas kauja (1240.g.), Kekisalmi kauja (1323.g.).
      Krievu-zviedru karš (1495.-1497.g.).
      Krievu-zviedru karš (1554.-1557.g.). Zviedriski - Stora ryska kriget.
      Livonijas karš (1558.-1582.g.). Zviedriski - Livländska kriget.
      Krievu-zviedru karš (1590.-1595.g.). Zviedriski - Nordiska tjugofemårskriget.
      Krievu—zviedru karš (1610.-1617.). Zviedriski - De la Gardieska fälttåget (1609.-1610.g.); Ingermanländska kriget (1610.-1617.g.).
      Otrais Ziemeļu karš (1656.-1661.g.). Zviedriski - Karl X Gustavs ryska krig.
      Lielais Ziemeļu karš (1700.-1721.g.). Zviedriski - Stora nordiska kriget.
      Krievu-zviedru karš (1741.-1743.g.). Zviedriski - Hattarnas ryska krig.
      Krievu-zviedru karš (1788.-1790.g.). Zviedriski - Gustav III:s ryska krig.
      Krievu-zviedru karš (1808.-1809.g.). Zviedriski - Finska kriget.

Pēc Zelta Ordas hana Tohta brāļa Tudana postošā karagājiena Krievzemē 1293.gadā Andrejs (Gorodcas un Kostromas kņazs) neveiksmīgi cīnījas pret zviedriem.

Krievu-zviedru karš (1558.-1582.g.). Faktiski zviedru karošana Livonijas karā.
Zviedru karaspēkam Igaunijā iecēla jaunu virspavēlnieku Pontu Delagardiju (Pontus de la Gardie), kas ievadīja veiksmīgu uzbrukumu pret krieviem. 1581.gadā krita krievu turētā Narva un uzbrukums turpinājās Nēteborgas (Nõteborg) virzienā. Ap 1581.gadu Stefans Batorijs karā pret krieviem bija pārņēmis iniciatīvu Livonijā. Kad Batorija karapulki jau stāvēja pie Pleskavas, Ivans IV Bargais saprata, ka kara turpināšana nekādus panākumus nenesīs. Ar pāvesta Gregora XIII starpniecību 1582.gada 15.janvārī Zapoļjē tika noslēgts miers uz 10 gadiem. Krievija atkal atteicās no visām pretenzijām uz Livoniju.
Livonijas kara rezultātā Maskava bija zaudējusi kontroli pār zemēm Baltijā un Karēlijā - Ivangorodu, Narvu, Korelu u.c.

Karš 1583.gadā? 1583.gadā kārtējais zvedru veiktais Orešekas aplenkums beidzās neveiksmīgi, kamdēļ tie noslēdza miera līgumu ar Maskaviju.

Stāvoklis starp kariem. Godunova valdība ķeizara Fjodora valdīšanas laikā nebija zaudējusi cerības atdabūt atpakaļ Livonijas kara rezultātā zaudētās zemes Baltijā un Karēlijā. Miera līgums ar zviedriem nebija noslēgts, tātad zviedru kontroli pār šiem cietokšņiem krievu varēja uzskatīt par laicīgu.
Tiesa, zviedru karalim Juhanam III bija pretējs viedoklis un ieņemtās zemes atdot krieviem viņš netaisījās. Zviedri gatavojās noslēgt miera līgumu, tādejādi oficiāli nostiprinot savus iekarojumus. Papildus pārliecību ar šādu notikumu gaitu Juhanam III deva fakts, ka viņa dēls Sigismunds Vāsa kļuva par Polijas karali. Tiesa, Sigismundam poļu aristokrātijas vidū bija ne mazums ienaidnieku, tomēr Zviedrija varētu cerēt uz dēla valdītās Polijas atbalstu karā pret krieviem.
Visu to saprata arī Maskavā, tādēļ krievi nolēma aktivizēt darbību zemju atgūšanā.

Krievu-zviedru karš (1590.-1595.g.). 1590.gada janvāra sākumā krievu armija no Novgorodas devās karagājienā pret zviedriem. Karaspēku komandēja pats ķeizars Fjodors, tiesa gan, nomināli, jo ar karavadoņa talantu neizcēlās. Uzbrukuma kampaņa šai gadā bija krieviem visai veiksmīga - netika atgriezta tikai Narva. Tomēr 1591.gadā situācija krasi mainījās, jo krievu armijas pamata daļai nācās atvairīt Krimas hana uzbrukumu. To izmantoja zviedri un izpostīja Solovecas klostera apkārtni, lai gan pašu klosteri ieņemt nespēja.
Kopumā karadarbība tomēr bija par labu Maskavijai. Zviedri cieta vairākas jūtamas sakāves un krievu armija aizgāja līdz Vīpuriem. Palīdzību no Polijas Juhans III tā arī nesaņēma.
Konflikts turpinājās 5 gadus - jāņem vērā, ka karadarbība mēdza pārtraukties uz ilgstošiem periodiem.
Konflikta iznākums bija miera parakstīšana 1595.gadā Teisenes ciemā (Teusina). Krievi bija atraduši jaunu tirdzniecības ceļu caur Arhangeļsku pie Baltās jūras. Saskaņā ar noslēgto mieru Maskavija atgrieza sev praktiski visas zemes Baltijā un Karēlijā, kuras bija zaudētas Livonijas karā. Līgums arī noteica zviedru-somu valsts robežu: tā gāja no Saimas dienvidos taisni uz ziemeļiem, uz Ledus okeānu.
Tomēr teritorijas krievi neatguva uz ilgu laiku, drīzumā pienākušajos Juku laikos visas šīs teritorijas kopā ar pilsētām atkal nonāca zviedru valdīšanā, galīgi tās pievienoja Krievijai tikai Pēteris I.

Krievu-zviedru karš (1609.-1617.g.). 1609.gadā izcēlās karš ar Zviedriju, un kara darbība pārsviedās uz Ingriju.
Vasīlija IV Šuiska valdības stāvoklis bija izmisīgs. Viņš bija cietis vairākas militāras sakāves un bija praktiski ieslodzīts Maskavā, palīdzību gaidīt nebija no kā.
Tādēļ 1609.gadā Vīborgā Maskavija un Zviedrija parakstīja traktātu, ar kuru nodibināja militāru savienību pret Poliju un poļu atbalstīto Viltusdmitriju II. Zviedri apņēmās palīgā maskaviešu karavadonim Mihailam Skopinam-Šuiskim atgādāt lielu karavīru vienību. Par to Zviedrija saņem savā īpašumā Korelas cietoksni un tam apkārt esošās teritorijas. Bez tam krievu valdība apņēmās segt zviedru karavīru uzturēšanas izdevumus. Tā zviedru karalis Kārlis IX izvilka labumu no Maskavas valsts grūtā stāvokļa Juku laikos. Zviedriem šis līgums bija visai izdevīgs, jo bija jādod tikai karaspēka vienība palīgos Šuiskim.
Mihails Skopins-Šuiskis patiesi ar zviedru korpusa palīdzību spēja vairākkārt sakaut poļu interventus un Viltusdmitrija II atbalstītājus. 
1611.gada februārī pie Orešekas nonāca zviedru karavadonis Jēkabs Delagardija. Zviedri uzspridzināja divus priekšējos vārtus, tomēr trešos uzspridzināt tiem neizdevās un tie atkāpās, zaudējuši divus desmitus cilvēku.
Oreškas cietokšņa ieņemšana. Tā paša gada septembrī zviedri ieradās vēlreiz - viņi bija izlēmuši cietoksni turēt aplenkumā. Pilsētnieki un garnizons tika bloķēti, palīdzību gaidīt nebija no kurienes. Pēc vairākiem mēnešiem zviedru spēku komandieris Everts Horns piedāvāja aplenktajiem kapitulēt uz godpilniem noteikumiem - pakļauties zviedru vietvaldim un izvietot cietoksnī zviedru garnizonu. Aplenkti kategoriski atteicās, tostarp pastāvīgi veikdami izbrukumus pret zviedriem. Tomēr 1612.gada aprīlī pārtikas krājumi cietoksnī bija izsīkuši. Maija vidū no 1300 cietokšņa aizstāvjiem dzīvi bija palikuši tikai daži simti, bet atlikušie miruši no bada un slimībām. Cietoksnis padevās. Saskaņā ar leģendu, pirms tam cietokšņa aizstāvji sienā paslēpuši Kazaņas Dievmātes svētbildi, ar kuras palīdzību bija iecerējuši atgriezt cietoksni Maskavijai. Zviedri pārdēvēja cietoksni par Noteburgu ("Riekstu pilsēta").
Pēc dažu gadu sekmīgas karošanas karalis Kārlis IX Stolbovā noslēdza mieru ar Krieviju, pēc kā Zviedrija paturēja Keksholmas lēni Somijā un Ingrijā.
Zviedri izmantoja juku laiku Maskavas valstī. 1609.gadā ķeizara Vasīlija Šuiska vojevoda Mihails Skopins-Šuiskis (Михаил Скопин-Шуйский) pēc ķeizara rīkojuma noslēdza ar zviedriem militāru savienību, kas bija vērsta pret poļiem. Tas rādījās visai loģiski gan krieviem, gan zviedriem. Tai pat gadā Novgorodā sāka ierasties zviedru karaspēks, ko vadīja Jēkabs Delagardija un Everts Horns - šiem karavīriem bija jādodas tālāk kopā ar vojevodu Skopinu-Šuiski karot ar poļiem.
Pēc diviem gadiem situācija bija krasi mainījusies - vojevoda bija jau pagalam, poļu armija bija ieņēmusi Maskavu un sagūstījusi ķeizaru Vasīliju Šuiski. Nu zviedri, izmantojot situāciju, sāka sagrābt novgorodiešu zemes - apkārtējās pilsētas Korelu, Ivangorodu, Koporji, Gdovu. 1611.gada jūlija zviedri sagrāba arī Novgorodu - pilsētā esošais krievu garnizons neizrādīja nekādu pretestību. Pēc dažām dienām starp Zviedriju un Novgorodu tika parakstīts līgums, saskaņā ar kuru zviedru princis Kārlis Filips tika pasludināts par Maskavas ķeizaru un Novgorodas lielkņazu. Līdz ar to pēc būtības Novgoroda tika pasludināta par neatkarīgu no Maskavas, kurā visu laiku atradās poļu garnizons. 

Krievu-zviedru Ingrijas karš (1614.-1617.g.). Šis karš karalim Gustavam II Ādolfam (kāpa tronī 1611.gadā) tika mantojumā, jo zviedri karoja pret krieviem jau kopš 1609.gada. Kara iemesls bija apstāklis, ka krievu ķeizara Vasīlija Šuiska valdība atsacījās maksāt par palīdzību, ko zviedri krieviem bija snieguši cīņā pret Viltusdmitriju II. 
Tādēļ zviedri uzsāka karadarbību. Tā bija visai veiksmīga, jo īsā laikā zviedru valdīšanā nonāca gandrīz visas Novgorodas zemes. Tas arī saprotams, jo Krievijā bija jukas, nekādas īstas varas nebija un nomales bija atstātas savā ziņā.
1613.gadā zviedri cieta neveiksmi Tihvinas aplenkumā.
1614.gadā sagrāba Gdovu.
1614.gadā Novgorodas zemēs esošō zviedru vienību priekšgalā nostājās Everts Horns, kam, atšķirībā no Delagardija, novgorodiešu intereses interesēja maz. Viņš pavēstīja, ka par Novgorodas valdnieku vēlas kļūt pats Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs, t.i. laupīja Novgorodai tās iluzoro neatkarību. Svešo varu tīkojumi Novgorodā nebija diez ko populāri un pēc Horna paziņojuma sākās novgorodiešu masveida bēgšana. Vietējie bajāri uz Maskavu nosūtīja sūtniecību ar arhimandrītu Kipriānu priekšgalā. Interesanti, ka novgorodieši lūdza Maskavas ķeizaru Mihailu Fjodoroviču iestāties par Novgorodas valsti. Maskavas ķeizars par atbildi izdeva divus rakstus: pirmajā, par ko paziņoja publiski, novgorodieši tika nodēvēti par nodevējiem (tā maskavieši vēlējās maldināt zviedrus), bet otrajā, slepenajā, ķeizars piedeva novgorodiešiem visu viņu vainu, ar to, pirmāmkārtām domājot zvērestu princim Kārlim Filipam.
Pleskavas aplenkums. 1615.gadā Gustavs II Ādolfs nolēma sagrābt Pleskavu. Zviedru armija pie pilsētas nonāca augusta sākumā un mēģināja pilsētu ieņemt pa tiešo, taču uzbrukums beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Bez tam zviedri zaudēja vienu no saviem karavadoņiem - Evertu Hornu. Neskatoties uz jaunību, viņš jau bija kļuvis par feldmaršalu un izdaudzināts par talantīgu karavadoni. Horna zaudējums atstāja lielu demoralizējošu efektu uz zviedru karaspēku. Tomēr karalis pavēlēja uzsākt pilsētas aplenkumu pēc visiem kara mākslas noteikumiem. Zviedri sāka apšaudīt pilsētu ar artilēriju.
Tomēr Pleskavas garnizons un iedzīvotāji netaisījās padoties. Zviedru artilērijas sagrautās aizsargsienas tika steidzami lāpītas. Aplenktie pastāvīgi tramdīja zviedrus ar izbrukumiem. Viena tāda izbrukuma laikā zvedri teju vai pazaudēja daļu aplenkuma artilērijas.
Septembrī līdz aplenktajiem izlauzās vojevodas Ivana Pļeščova (Иван Плещеев) komandētā vienība, ko palīgos bija sūtījis ķeizars Mihails (Михаил Федорович). Arī zviedri saņēma papildspēkus un otro reizi devās triecienā, pirms tam uz pilsētu izšaujot ap 700 degbumbu. Šī uzbrukuma laikā zviedriem izdevās ieņemt daļu aizsargmūra un vienu torni. Šo torni kopā ar uzbrucējiem aplenktie iespēja uzspridzināt gaisā. Galu galā zviedri tika padzīti no visām ieņemtajām pozīcijām.
Tuvojās aukstums un zviedru nometnē sāka izplatīties slimības. Pastāvējis pie pilsētas vēl pāris nedēļas, karalis nolēma izbeigt aplenkumu.
Miera noslēgšana. Pēc virknes militāru sadursmju 1617.gada martā beidzās karš, Gustavs II Ādolfs sāka miera sarunas un noslēdza 1617.gadā Stolbovas miera līgumu. 
Kara rezultāti. Līdz ar šī kara rezultātiem krieviem bija pilnīgi nogriezta izeja uz Baltijas jūru. Krievi zaudēja Jānilinnu (Ивангород), Jamu, Koporji, Orešeku, Korelu, bet zviedri krieviem atgrieza Novgorodu. Praktiski zviedri bija ieguvuši visas tās teritorijas, kuras karalis Kārlis IX vēlējās saņemt vēl no Borisa Godunova.

Krievu-zviedru karš (1654.-1661.g.). 
Stāvoklis pirms kara. Pēc iepriekšējā kara ar zviedriem un Stolbovas miera līguma 1617.gadā krieviem bija nogriezta izeja uz Baltijas jūru. Tābrīža stāvokli Eiropā varēja nosaukt kā "visu karu pret visiem," jo Rečpospoļita karoja pret B.Hmeļņicki Ukrainā, Maskavijas valsti un Zviedriju. Zviedri poļus bija visai skarbi sakāvuši, ieņēmuši lielu valsts daļu un faktiski Polijas valsts bija nonākusi uz sabrukuma sliekšņa. Daži leišu feodāļi ar Janušu Radzivilu (Lietuvas dižkunigaitis) priekšgalā jau atzina zviedru virsvaru. Līdz ar to krievi un Hmeļņicka kazaki automātiski kļuva par Zviedrijas pretiniekiem. Paši zviedri piedāvāja palīdzību poļiem karā pret Maskavas valsti.
Bec tam zviedru-protestantu uzvara pār poļiem-katoļiem tika sāpīgi uzņemta no Austrijā valdošo Hābsburgu puses, kas nevēlējās Zviedrijas ietekmes pieaugumu. Tādēļ Hābsburgi sparīgi aģitēja krievus Maskaviju un Dāniju par karu pret zviedriem. Tādi bija politiskie apstākļi, kas dvedināja krievu ķeizaru Alekseju I Romanovu sākt karu pret Zviedriju.
Pirms sākt karu ar zviedriem, Maskavija noslēdza mieru ar poļiem.
Kara gaita. Karš bija visai smags abām pusēm ar mainīgām militārām sekmēm.
1654.gadā krievi ieņēma Latgali un ielauzās zviedru Vidzemē.
Karagājienam pret zviedriem krievi sāka gatavoties jau 1656.gada ziemā, kad deva pavēli būvēt 600 strūgas pie Smoļenskas. Ar tām tika plānots pārvietot karaspēku pa upēm. Uzbrukumā krievi devās 1656.gada jūlija beigās un galvenais trieciens bija nolikts pa zviedru valdījumiem Baltijā.
1656.gada vasarā krievi sāka uzbrukumu Zviedrijai. Visai sekmīgi ar zviedriem karoja krievu karavadonis Pjotrs Potjomkins - viņa vienība sagrāba Ņienšances cietoksni. 1656.gada 1.augustā P.Potjomkina komandētā apmēram 1000 vīru lielā karaspēka vienība - Donas kazaki, Ladogas un Novgorodas strēļi,15 strūgās uzbruka trim zviedru galērām pie Kotlinas (Котлин) salas. Zviedru kuģi bija daudz lielāki par krievu kuģiem, pie tam bija bruņoti ar dižgabaliem. Neskatoties uz to, Potjomkina vienība izlauzās līdz flagmaņu galērai un sagrāba to abordāžas kaujā. Citi divi zviedru kuģi atkāpās. Tādejādi krievi pirmo reizi guva uzvaru jūras kaujā, kaut arī nelielā - līdz Gangutas kaujai vēl bija 58 gadi.
Rīgas aplenkums. Galvenais mērķis krievu karagājienam bija Rīga, ko krievi aplenca tā paša gada augusta beigās. Sagatavojušies bija labi, uzcelti tika nocietinājumi, kuros paglābties no apšaudēm, pievilkta liela artilērija. Rīgu katru dienu stipri apšaudīja un Rīgas pilsoņi visai drīzi sāka pieprasīt zviedru komandierim Magnusam Delagardijam pilsētu nodot krieviem. Tomēr krievi nespēja aplenkt pilsētu no jūras puses, lai gan bija cerība uz dāņu floti - tie gan tā arī nepalīdzēja, negribēja vai nespēja. Tādejādi zviedri saņēma pastiprinājumu pa ūdens ceļu, krievu armijas komandierus sasiedza arī baumas, ka pilsētā sācies mēris. Iespējams, tās izplatīja zviedri.
Aleksejs Mihailovičs sasauca apspriedi, kuras paikā painteresējās par tieša uzbrukuma iespējām. Viņš bija visai piesardzīgs karavadonis un neuzstāja uz tiešu uzbrukumu, jo saprata, ka tāds neveiksmīgs uzbrukumus var būt ar visai smagām sekām. Tādēļ deva rīkojumu par Rīgas aplenkuma pārtraukšanu, kas tika izdarīts 1656.gada oktobra sākumā.
1656.gada 31.jūlijā krievu-zviedru kara laikā krievi ieņēma Dinaburgu.
Kara beigas. Karadarbība izbeidzās 1558.gadā, kad tika noslēgts pamiers. Krievi bija ieņēmuši teritorijas un pilsētas Baltijas jūras austreņu krastā, lielākā - Dorpata (Tērbata), daļu no ieņemtajām teritorijām bija spējuši noturēt. Tomēr karagājiens tika atzīts par veiksmīgu, jo krievi ieņēma vairākas pilsētas mūsdienu Latvijas austreņos, kas bija labs placdarms karadarbībai Baltijā.
Tomēr 1660.gadā izmainījās politiskā situācija. Zviedrija noslēdza mieru ar Rečpospoļitu un poļi atsāka karadarbību pret Maskaviju. Nesekmīgās cīņas ar poļiem, kā arī tas, ka karadarbībā poļu pusē draudēja iesaistīties arī Zviedrija, piespieda noslēgt krievus mieru ar zviedriem uz gandrīz vai jebkuriem noteikumiem. Viens no tādiem noteikumiem bija krievu atkāpšanās no visām ieņemtajām teritorijām Baltijā.
Mieru noslēdza 1661.gada jūlijā Kardisā (Kardis - Igaunijā).
Kara rezultāti. Ar Kardisas miera līgumu ķeizars Aleksejs I Romānovs atkal atteicās no visām prasībām uz Livoniju, ieņemtajām teritorijām Piebaltijā ar Dorpatas pilsētu. Pēc būtības tika atjaunots Stolbovas stāvoklis 1617.gadā - atkal krieviem pilnīgi nogriezta izeja uz Baltijas jūru.
Miers tika nosaukts par "mūžīgu" un "mūžīgs" tas bija veselus 40 gadus. "Loga izciršanu" uz Eiropu caur Baltijas jūru nācās organizēt Alekseja I dēlam Pēterim I.

Kotošihina lieta. 1667.gada novembrī Stokholmā sodīja ar nāvi krievu diplomātu Grigoriju Kotošihinu (Григорий Карпович Котошихин). Viņš, būdams Sūtņu nodaļā (Посольсkий приказ) Maskavā, vairākus gadus bija ziņojis zvieru varas iestādēm. Skaidri zināms, ka Kotošihins sācis nodot zviedriem slepenas ziņas par naudas atlīdzību sarunu laikā starp Krieviju un Zviedriju 1661.gadā. Viņš bija krievu sūtniecības sastāvā un esot paziņojis zviedriem visai svarīgas ziņas.
Pēc tam viņš zviedrus vēl vairākus gadus informējis par to, kas notiek krievu galvaspilsētā un neviens no savējiem nav nojautis, ka Kotošihins kļuvis par nodevēju. Tieši otrādi - 1663.gada beigās Kotošihinam uzticēja svarīgu misiju - noturēt sarunas ar poļiem. Tādēļ viņu nosūtīja uz kņazu J.Čerkaska un I.Prozorovska armijām. Šeit viņš pieņēma lēmumu bēgt. Iemesls - jaunais vojevoda kņazs J.Dolgorukovs (Ю.А.Долгоруков) pieprasīja uzrakstīt ziņojumu par saviem priekšgājējiem. Kotošihins to darīt nevēlējās un nolēma bēgt uz Poliju, lai izvairītos no vojevodas atriebības.
Sākumā bijušais diplomāts piedāvāja savus pakalpojumus poļiem. Pēc tam nonāca vācu pilsētā Lībekā, kur satika Johanu fon Hornu, krievu slepeno aģentu. Tas palūdza nodot uz Maskavu slepenu ziņojumu, jo nezināja, ka runā ar nodevēju. Kotošihins piekrita, devās uz Narvu (toreiz tā piederēja zviedriem), no turienes uz Stokholmu, kur zviedriem arī nodeva ziņojumu.
Zviedrijā Kotošihins pārgāja luterticībā un viņu ieskaitīja darbā valsts arhīvā. Zviedru varas uzdevumā viņš uzrakstīja grāmatu par Krieviju, tās paražām un valsts iekārtu. Grāmata bija visai precīza, jo Kotošihinam bija visai plaša pieredze un zināšanas šai sakarā. Krievijā šo grāmatu izdeva tikai XIX gadā, bet pašā Zviedrijā piekļuve Kotošihina grāmatai bija visai ierobežotam cilvēku skaitam.
Krievu pieprasījumu izdot "zagli" zviedru vara noraidīja. Tomēr Stokholmā Kotošihins nodzīvoja neilgi. 1667.gada augustā viņš dzērumā nodūra kādu Daniēlu Anastasiusu, kas to apsūdzēja sakaros ar savu sievu. Kotošihinu arestēja un pēc dažiem mēnešiem nosūtīja uz ešafotu. Tā beidza dzīvi viens no pazīstamākajiem pirmspētera laika krievu nodevējiem.

XVIII gs. krievi ar zviedriem karoja 3 reizes.

Lielais Ziemeļu karš (1699.-1721.g.). 1700.gada novembrī krievu armija piedzīvoja graujošu sagrāvi kaujā pie Narvas. Faktiski, pēc tās krievi kādu laiku palika pilnīgi neaizsargāti pret zviedru armiju. Tomēr karalis Kārlis XII negrasījās vajāt Pēteri I un nodarbojās ar sev svarīgākām lietām.
1701.gadā Baltajā jūrā pie Arhangeļskas parādījās 7 zviedru kuģu eskadra. Tomēr to uzdevums nebija vis Arhangeļskas ieņemšana, bet gan Solombalas ostas un kuģu būvētavas sagrāve. Un tā, 1701.gada jūlija sākumā zviedri sagrāba pomorus Ivanu Sedunovu (Rjabovu) un Dmitriju Popovu. Ir versija, ka šie abi padevušies zviedriem tīši, lai iemānītu to kuģus uz sēkļa pie Novodvinskas cietokšņa. Rjabovam zviedri tiešām lika parādīt eju uz Novodvinskas cietoksni, bet Popovs darbojās kā tulks. Pomori izvadīja galeotu Tjova Letit un liellaivu Mjohunden uz sēkļa tieši cietokšņa dižgabalu priekšā un abi kuģi tika iznīcināti. Interesanti, bet lai to paveiktu, bija nepieciešama veselas 10 stundas ilga apšaude, pie tam abi kuģi bija nekustīgi. Grūti pat iedomāties ar ko beigtos kauja, ja tajā piedalītos septiņi manevrētspējīgi zviedru kuģi.
Rjabovu un Popovu zviedri nošāva, Ppovs patiesi gāja bojā, bet Rjabovs izlikās miris, iespēja pārmesties pār bortu un tikt līdz savējiem. Krievi izrīkojās sev raksturīgā stilā - Rjabovu arestēja un apsūdzēja sadarbībā ar ienaidnieku. Tomēr tai paša gada rudenī pomoru atbrīvoja saskaņā ar Pētera I personīgu rīkojumu. Tālāk par viņu nekas nav zināms.
Pēc sakāves pie Narvas 1700.gadā krievu ķeizars Pēteris I nolēma savu uzmanību no Baltijas pievērst Ingermanlandei - t.i. zemēm Ņevas krastos. Zviedriem šeit bija visai stipras pozīcijas - tie balstījās uz Noteburgas cietoksni (krievu Oreška - Орешек) un Nīenšanci. Šo cietokšņu garnizoni nebija diez ko lieli - no 450 līdz 600 karavīriem. Taču nocietinājumi gan bija izbūvēti un ierīkoti pēc to laiku labākajiem paraugiem, apgādāti ar artilēriju. To ieņemšana nebija vienkāršs uzdevums.
Vispār Pēteris I plānoja uzbrukt Noteburgai jau 1702.gadā - viņam bija plāns to izdarīt ziemā pa ledu, tomēr visai ātri saprata, ka nepagūs sagatavoties. Bija jāsagatavo armija pēc sakāves pie Narvas. Tāpat bija jāizpēta zviedru iespējas pievilkt papildspēkus no Baltijas un Vīborgas. Visam tam arī bija veltītas krievu karaspēka darbībai 1702.gada pavasarī-vasarā un uzdevums tika izpildīts, jo zviedri iespēja pievilkt Noteburgā tikai 50 cilvēku papildspēkus.
1702.gada septembra beigās krievu armija apsēda Noteburgu. Neskatoties uz nospiedošo pārsvaru - 12 500 krievu pret 450 zviedriem - krieviem klājās grūti. Piemēram, pēc vairāku dienu nepārtrauktas apšaudes visa krievu artilērija kļuva nederīga. Tas notika sliktas artilēristu apmācības dēļ.
Izsist robu nocietinājumos tā arī neizdevās, tomēr 22.septembrī Pēteris pavēlēja doties uzbrukumā. Niknas cīņas iznākumā zviedri kapitulēja, Pēteris I ļāva tiem aiziet uz Narvu. Krievu zaudējumi bija gandrīz 2000 cilvēku. Bez tam uzbrukuma laikā tika fiksēta karavīru bēgšana no kaujas lauka. Par to vainīgos sodīja, dažus cilvēkus no Semjonovas un Preobraženskas pulkiem - ar nāvi. Zviedriem krita un tika ievainoti 367 cilvēki.
Tomēr pats Pēteris I ar šo uzvaru ļoti lepojās. Noteburgas cietokšņa ieņemšanu pats cars Pēteris I atzīmēja ar vārdiem: "…зело жесток сей орех был, однако, слава богу, счастливо разгрызен." Vienlaicīgi Pēteris I arī uzslavēja krievu artilēriju, lai gan aplenkuma rezultāti parādīja, ka lepoties nav ar ko. Cietoksni pārdēvēja par Šliselburgu ("Atslēgas pilsētu") un ķeizars pats tajā vairākas reizes svinēja Noteburgas ieņemšanu.

Krievu-zviedru karš (1741.-1743.g.). Tajā Zviedrija ar Anglijas atbalstu vēlējās revanšēties Krievijas impērijai par sakāvi Lielajā Ziemeļu karā.
Beidzās ar Abo (Somijā) miera traktāta parakstīšanu 1743.gadā. Apstiprināja Nīstades miera līgumu (1721.g.), atzina Krievija steritoriālos ieguvumus Baltijā. Zviedrija atdeva Krievijas teritoriju Somijas DA daļā, robežu nospraužot pa Kimijoki upi. Abo miera traktats nostiprināja Krievijas ppozīcijas Baltijas jūrā un Pēterpils aizsardzību.

Krievu-zviedru karš (1788.-1790.g.). Frīdrihshamas airkuģu kaujā 1790.gadā zviedri sakāva krievu airu floti un piespieda to atkāpties.

Krievu-zviedru karš (1808.-1809.g.). 
Kara iemesli. Pēc tam, kad 1807.gadā Napoleons I piespieda krievu imperatoru Aleksandru I parakstīt Tilzītes mieru, Krievija bija spiesta pievienoties Lielbritānijas kontinentālajai blokādei. Neskatoties uz to, ka Krievijai tas bija ārkārtīgi neizdevīgi no ekonomiskā viedokļa, tā bija spiesta ne tikai pati ievērot šo blokādi, bet prasīt to arī no citām valstīm, piemēram, Zviedrijas, kas nebūt nevēlējās slēgt angļiem savas ostas. Protams, Pēterpilī vadījās ne tikai pēc franču imperatora vēlmēm, bet arī paši krievi vēlējās laupīt zviedriem jebkādas ambīcijas Baltijas reģionā. Krievi ar zviedriem XVIII gs. bija karojuši 3 reizes un zviedru galmā ik pa laikam atskanēja revanša aicinājumi atgūt Ziemeļu kara rezultātā zaudēto ietekmi.
Arī pašam Napoleonam I bija zināmas šīs starpvalstu attiecību nianses un viņš labprāt veicināja kara izraisīšanos starp abām valstīm. 1808.gada sākumā viņš Aleksandram I apsolīja pat atklātu atbalstu, ja tas izlems "atstumt zviedrus no savas galvaspilsētas." Vēl dažas nedēļas vēlāk franču imperators atklāti paziņoja Pēterim Tolstovam (Петр Толстй - krievu sūtnis Parīzē), ka nebūtu arī pretim, ja Krievija pakļautu visu Zviedriju.
Zviedri, savukārt, arī atrada spēcīgu sabiedroto - Lielbritāniju. Tobrīd Krievija jau karoja pret savu neseno sabiedroto Lielbritāniju, tiesa, ne visai aktīvi.
Kara gaita. 1808.gadā Krievija sāka karu pret Zviedriju, viens no iemesliem bija arī tas, ka Zviedrija nevēlējās pievienoties Kontinentālajai blokādei. Sākās arī karš pret Angliju, jo tā bija Zviedrijas sabiedrotā.
Lielā mērā karu var nosaukt par "dīvainu" - karojošās puses (krievi-angļi) gan cīnījās, taču abas izvairījās nodarīt pretiniekam lielus zaudējumus. Tas viss risinājās diezgan lielā ģeogrāfiskā areālā, jo "karadarbība" aptvēra Vidusjūru, Adrijas jūru, Barenca jūru, Baltijas jūru kā arī Atlantijas okeānu. Uz sauszemes gan faktiski karadarbība nenotika. Tās sadursmes jūrā, kas tomēr notika, beidzās par labu angļiem, jo viņu karaflotei līdzīgu tajos laikos nebija. Tā, piemēram, 1808.gadā Lisabonas ostā tika sagūstīta krievu eskadra, ko komandēja admirālis Dmitrijs Seņavins (Дмитрий Сенявин). 9 līnijkuģi un 1 fregate iegāja Portugāles galvaspilsētas ostā remonta nolūkos, bet pēc dažām dienām tur ieradās angļu eskadra. Lieta nenogāja līdz kaujai: puses vienojās, ka krievu kuģus paņems angļi glabāšanā līdz karadarbības beigām. 1813.gadā tā arī notika - angļi atgrieza 2 līnijkuģus, lielgabalus no pārējiem un izmaksāja kompensāciju.
Pašus lielākos zaudējumus 1808.gadā krievi cieta Baltijas jūrā. Vairākās sadursmēs angļi nogremdēja līnijkuģi "Vsevolods" un 3 lielgaballaivas. 1809.gadā pēc kaujas ar angļu fregati tika zaudēts kuteris "Pieredze" ("Опыт").
Miera noslēgšana. Galu galā Zviedrija karu zaudēja. 1809.gada septembrī Frīdrihshamnē tika noslēgts miers starp Zviedriju un Krievijas impēriju un karadarbība beidzās. Saskaņā ar šo līgumu Zviedrija atdeva Krievijai Somiju, kas nu iekļāvās Krievijas impērijā kā Somijas lielkņaziste. Stokholmā atviegloti nopūtās, jo bija izvairījušies no vēl lielākiem zaudējumiem.

Nākamos divus gadus vispār nebija nekādas karadarbības, bet 1812.gadā Krievija un Anglija no jauna kļuva par sabiedrotajām karā pret Napoleonu I. 

Saites.
Zviedrija.
Krievijas impērija.