Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Mūki, mūķenes

Monaxos - "vientuļnieks," "atsevišķi dzīvojošs" (grieķu val.). Sakne monos nozīmē „viens.”

Atsevišķi saskaņā ar reliģisku nolikumu vai statūtiem savrup dzīvojoši cilvēki (mūki), kas veidoja kopienas - klosterus. Atdaloties no sabiedrības, kristīgie mūki vēlējās demonstrēt savu tiekšanos uz pilnību, līdzinoties Kristum tā Zemes dzīves laikā; budistu mūki - līdzinoties Budam tā Zemes dzīves laikā utt. Līdz ar to mūki nebija precēti, tiem nebija pastāvīgas dzīvesvietas, viņi dzīvoja brīvprātīgā trūkumā, pavadot naktis lūgšanās. Līdīgi Krietum, kristīgie mūki devās tuksnesī, lai attīrītos no Zemes grēkiem un sadzīviskiem kārdinājumiem.

No visām lielākajām reliģijām tikai judaismā nav mūku.

Ar laiku mūkiem parādījās 3 eksistences formas:
      1.  Vientuļniecība. Pati senākā forma, kuras rašanos saista ar Antoniju Lielo (250.-356.g.), koptu vientuļnieku;
      2.  Kopienas dzīve. Tās dibinātājs ir kopts Pahomijs Lielais (286.-346.g.). Viņa izveidotajā komūnā bija 9 vientuļnieki, kas, pēc būtības, arī bija pirmie kristiešu mūki.
      3.  Skitu dzīve. Pusvientuļniecība, radusies IV gs. Skita tuksnesī (Nitrijā uz rieteīem no Nīlas deltas). Šai mūku opienā bija ap 5000 dalībnieku. Viniem bija pat baznīca, kurā savācās sestdienās un svētdienās. Pārtika no pašu pītu grozu pārdošanas. Pēcāk no skitu mūkiem cēlišies vairāki pazīstami askēti, kas ēda visu tikai jēlu, visu nakti stāvēja kājās, badojās utt.

Vēsture. 
Mūki kristietībā. Pirmo reizi klosteri kā kristīgās Baznīcas iestādījumi bija sākuši veidoties jau IV gadsimtā Romas impērijas Austrumu provincēs - Ēģiptē. Tie parādījās akurāt tad, kad tika pārtrauktas vajāšanas pret kristiešiem.
No Ēģiptes klosteri un mūki izplatījās pārējā pasaulē, V–VI gadsimtā parādījās arī Rietumeiropā. Tos veidoja cilvēki, kas vēlējās attālināties no laicīgās dzīves, veltīt savu mūžu vienīgi Baznīcai, tādēļ viņus dēvēja par mūkiem.
Mūki strādāja fizisku darbu, dzīvoja ļoti pieticīgi, no darba brīvo laiku veltīdami lūgšanām un reliģiskām apcerēm. Laika gaitā klosteru zemes īpašumi paplašinājās, galvenokārt pateicoties valdnieku un citu dižciltīgo dāvinājumiem, pieauga to skaits. Klosteri kļuva par sava laika kultūras centriem, tajos tika ierīkotas skolas Baznīcas kalpotāju sagatavošanai, slimnīcas, nespējnieku patversmes. Mūki sava vienkāršā dzīvesveida dēļ, kā arī pateicoties kariatīvajai darbībai, guva samērā lielu ietekmi plašās ļaužu masās.
Pirmais Eiropā mūku lietu ieviesa kristiešu dievvārdis Jānis Kasiāns, kas to nodibināja Gallijā. Liela loma šai lietā bija arī Aleksandrijas Atanāsijam, Tūras Mārtiņam, svētlaimīgajam Augustīnam u.c. agrīnās kristietības darbiniekiem. Pateicoties viņiem, mūku kustība izplatījās Itālijā, Spānijā un pārmetās uz britu salām.
VI gadsimtā sāka veidoties klosteru apvienības – mūku ordeņi, kuru darbību noteica īpaši statūti (no latīņu valodas statutum – "nolikums") jeb regulas (no latīņu valodas regula – "mēraukla"). Senākais mūku ordenis Eiropā izveidojās ap 530.gadu Montekasīnas klosterī Itālijā un nosaukts tā pamatlicēja Nursijas Benedikta vārdā par benediktīniešu ordeni. Pateicoties viņa izstrādātajiem visai elastīgajiem klostera statūtiem, kas kļuva par pamatu arī citos klosteros Eiropā, VIII gs. beigās gandrīz visi Eiropas monarhi bija benediktīnieši, izņemot Īriju un dažus Spānijas klosterus.
Saskaņā ar Kārļa Lielā iecerēm, klosteriem vajadzēja kļūt par galvenajiem kultūras dzīves veidotājiem, tādēļ par vienu no svarīgākajām mūku nodarbēm kļuva garīgās literatūras, kā arī klasisko autoru darbu pārrakstīšana un izplatīšana, - pateicoties šai darbībai tika saglabāti un nodoti nākamajām paaudzēm daudzi antīkās kultūras rakstiskie pieminekļi.

Nekādus starpniekus starp cilvēkiem un Dievu, piemēram, mūkus, neatzīst baptisti.

Padzīšana. Garīdznieku vai mūku kārtas atņemšana personām, kas vainīgas civila vai sakrāla rakstura pārkāpumos. Kad vainīgajam nolasīts rīkojums, ka viņam tiek atņemta kārta, tam novelk garīdznieka vai mūka drēbes (garīdznieka virstērpu, apakšējos svārkus, kamilavku, klobuku), nogriež matus un bārdu, apģērbj civilās, pasaulīgās drēbes.

Raksti.
Budistu mūķenēm – vegānēm – kaulu blīvums nav zemāks, kā sievietēm, neveģetārietēm.

Saites.
Klosteri.