Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Ņevas kauja (1240.g.)

Kauja 1240.gada 15.jūlijā pie Ņevas upes, kurā novgorodieši kņaza Aleksandra vadībā sakāva Birgera Magnusona vadīto zviedru karaspēku, kas devās ieņemt Novgorodu.

Politiskā situācija pirms kaujas. Pēc sakāves Saules kaujā 1236.gadā Vācu ordenis atmeta domu par uzbrukumiem Lietuvai, bet savu militāro resursu vērsa pret Pleskavu un citām zemēm ziemeļos. Vatikāns bija nolēmis turpu izplatīt katoļticību (jarla Birgera krusta karš Ingrijā), kas uzlūkojams par mēģinājumu tikt Ņevas tirdzniecības ceļu pārvaldes. Neilgi pirms tam krievu zemes bija pārstaigājis un izpostījis hans Batijs - izpostīja Kijevu, Vladimiru, Suzdaļu, Rjazaņu, Tveru, Čerņigovu, tādēļ zviedri negaidīja, ka novgorodiešiem varētu palīdzēt dienvidu kņazistes.
Vācieši un zviedri bija noslēguši savienību jaunu zemju sagrābšanai - šoreiz Pleskavu un Novgorodu. Tos vilināja Novgorodas bagātības, kas atradās izdevīgā vietā tirdzniecībai ar ziemeļu un Urālu tautām, īpaši kažokādām.
1240.gada vasarā zviedru kuģi ar karavīriem parādījās Ņevas upē. Romas mudinātā karavadoņa Birgera Magnusona mērķis bija sagrābt teritoriju uz ziemeļiem no Ņevas, jo zināja, ka dienvidu kņazistes diezin vai nāks palīgā Novgorodai. Kā vēl viens no zviedru mērķiem bija pievērst šo teritoriju iedzīvotājus katoļu ticībai. Zviedri jarlu Birgera un Ūlafa Fasa vadībā izsēdās krastā Ižoras upes grīvā (Ižora ietek Ņevā).
Tobrīd Novgorodā valdīja kņazs Aleksandrs, kuram bija tikai 22 gadi. Redzot draudošās briesmas, viņš noslēdza mieru ar mongoļiem, piekāpjoties to noteikumiem. Tā nodrošinājies pret draudiem no vienas puses, Aleksandrs sāka gatavoties kaujai ar zviedriem, bet pašu pilsētu - iespējamajam aplenkumam. To izdarīt nebija viegli, jo Novgorodas bagātie tirgoņi un aristokrātija bijās Aleksandra ietekmes pieauguma uz pilsētas iedzīvotājiem, tādēļ uzstājās pret kņazu. Tomēr Aleksandrs līdz zviedru atnākšanai paspēja sagatavot nelielu, bet labi organizētu karadraudzi.
Ižoras krastos dzīvoja somugri - emu tautiņa, kas labi satika ar novgorodiešiem - tirgojās ar tiem un netika apspiesti. Emi izpildīja sargu lomu - lūkoja, kas notiek upes krastos. Hronika stāsta, ka sardze pamanījusi, ka pa Ņevu iet zviedru kuģi un tūdaļ par zviedru iebrukumu nosūtījuši ziņu uz Novgorodu. Kņazs tūdaļ nolēmis ienaidniekam stāties pretī.

Kaujas gaita. Zviedri iekārtoja upes krastā nometni. Augstdzimušajiem un karavadoņiem uzbūveja koka laipas no kuģiem un atvēlēja greznas teltis. Birgers nosūtīja Aleksandram vēstuli, kurā paziņoja par savu ierašanos un izsauca uz kauju. Birgers bija tik zemās domās par novgorodiešu karamākslu, ka pat neizstādīja nometnei sardzi.
Tikmēr Aleksandrs bija jau netālu no zviedru nometnes, viņš steidzās ar uzbrukumu, nesasauca Novgorodas veči un pat nesavāca visus Novgorodas iedzīvotājus, kas vēlējās doties kaujā pret zviedriem. Nesūtīja pēc papildspēkiem arī uz Jaroslavļu pie tēva, lai nezaudētu dārgo laiku.
Kņazs nevēlējās tikties ar zviedriem atklātā kaujā, jo tie bija labāk bruņoti un kaujas iznākumu paredzēt būtu grūti. Viņš izmantoja pārsteiguma momentu, izveda karadraudzi kaujā un uzbruka zviedru nometnei, kas vēl nebija pilnībā nocietināta pret uzbrukumiem. un kurai pat nebija izlikta sardze.
Uzbrukuma sekas zviedriem bija katastrofiskas. Zviedru bruņinieki nebija gatavi uzbrukumam un daudzi no tiem gāja bojā, pat nepaspējot satvert zobenus. Ižoriešu cilšu karavīri nojauca tiltiņus, kas savienoja sauszemi ar kuģiem un pat iespeja 3 zviedru kuģus nogremdēt. Pēc asiņainā slaktiņa tikai neliela daļa zviedru kuģu ar Birgeru vadībā spēja aizpeldēt pa upi. Krievu hronika vēsta, ka Aleksandrs esot "iezīmējis" ar savu zobenu arī jarla Birgera seju ("изби множество бесчисленное римлян (то есть шведов) и самому королю возложи печать на лице острым своим мечом").
Hronikas arī raksta, ka kņaza palīgs Gavrila Oleksičs (Гаврило Олексич) dzinies pakaļ zviedriem, kas stiepuši prom ievainoto Birgeru uz kuģi, jāšus ielauzies tajā, ticis nosviests ūdenī, palicis dzīvs un no jauna meties kaujā - nogalinājis bīskapu un kādu augstdzimušu zviedru vārdā Spiridons.
Kņaza Sava (kняжий отрок Савва) izlauzies līdz zviedru nometnes vidum un aizcirtis Birgera telts centrālo stabu un tā sagāzusies, izraisīdama paniku zviedru rindās.
Zviedri tika sakauti. Tieši izlēmība un pēkšņums bija galvenie faktori, kas kaldināja novgorodiešu uzvaru.

Kaujas rezultāti. Novgorodiešu zaudējumi bija nenozīmīgi - 20 cilvēki.
Zviedri ar nogalēto bruņinieku līķiem piekrāvuši 3 kuģus un vēl daudzi palikuši krastā.

Kaujas nozīme. Kaujai bija liela politiska nozīme. Zviedriem tā arī neizdevās atgriezt Novgorodu no jūras, sagrābt Ņevas un Somu līča krastus. Sakaujot zviedrus ziemeļos, novgorodieši izjausa saskaņotos zviedru-vācu iekarošanas plānus. Tas lielā mērā paglāba Batija izpostīto Krievzemi no Rietumu agresijas.
Kņazam Aleksandram šī bija pirmā militārā pieredze, viņš parādīja sevi kā spējīgu karavadoni, no tās viņš ieguva pievārdu "Ņevskis." To "novērtēja" arī Novgorodas bajāri, kas viņā saredzēja autoritātes pieaugumu, tādēļ pielika visus spēkus, lai Aleksandrs būtu spiests pamest Novgorodu.Tomēr pēc gada pilsētai draudēja nākamās briesmas, tādēļ atkal nācās saukt palīgā uzvarošo karavadoni.

Saites.
Kauju saraksts.