 |
 |
| Jaunumi |
 |
Drīzumā (komentēt - 55) |
|
Ielūkojieties šeit! Šai vietā regulāri mēģināsim informēt Jūs, Godājamie lasītāji, par mūsu plāniem un centieniem. Tāpat lūdzam Jūs šai vietā iesūtīt prekšlikumus un komentārus, kas palīdzētu mums uzlabot portāla darbību. Lai arī palēnām un pamazām, bet dažādus jaunievedumus tomēr ieviesīsim.
"Senās civilizācijas" sadalījuma lapai būtu nepieciešams dizains. Tā nu tagad gaidām Mūzu, kas mums atnesīs par to ideju. Ja kādam ir priekšlikumi, lūdzu sūtiet, jo par Mūzu var būt ikviens.
Patlaban strādājam pie universālas matricas, lai būtu iespējams publicēt visus maiju un acteku bilžu kodeksus.
Gribam tehniski noorganizēt paši savu serveri filmētā materiāla ievietošanai. Izrādās - tas nav vienkārši! |
|
09.09.2007 |
Lasīt tālāk » |
|
|
 |
Ķēniņa Pakala sarkofāga plāksne no Palenkes (komentēt - 2) |
|
Laikā no 1949.-1952.gadam meksikāņu arheologs Rūzs stipri noņēmās ar Palenkes senpilsētas Uzrakstu tempļa iekšējo telpu attīrīšanu, kas vainagojās ar visai interesantiem rezultātiem - ķēniņa Pakala kapeņu atklāšanu. Pats interesantākais atradums tajās, ja neskaita pašu Pakalu, bija dīvaina zīmējuma rotāta sarkofāga vāka plāksne. Tā bija monolīta akmens plāksne 3,8 m garumā, 2,2 m platumā un 25 cm biezumā. Tās svars apmēram 9 t. Iesākumā to noturēja par grīdu, bet starp tās malām un tempļa sienām bija gandrīz metra atstatums. Tādējādi arheologiem tapa skaidrs, ka viņu priekšā ir nevis grīda, bet gan gigantiska plāksne, kas sedz kādu garenisku veidojumu - šai gadījumā sarkofāgu. Plāksnes pacelšana prasīja daudz pūļu. Zem tas atradās pats Palenkes ķēniņš, kurš itin mierīgi varetu izrādīties viens no maiju tautas civilizatoriem - lemūriešiem.
|
|
03.09.2010 |
Lasīt tālāk » |
|
|
 |
Džons Dī ( 1527 .- 1608.g. ) (komentēt - 15) |
|
Dzimis 1527.gadā un gājis Čelmsfordas skolā. No turienes viņš iestājās kembridžas universitātē, vēlāk - Sv.Jāņa koledžā un Trīsvienības koledžā. 20 gadu vecumā 1547.gadā viņš devās savā pirmajā ceļojumā uz kontinentālo Eiropu, kur vairumu laika pavadīja diskusijās ar holandiešu mācītajiem ļaudīm. Nākamajā ceļojumā uz Eiropu viņš apmeklēja Lovanas universitāti Francijā un ieguva tur doktora grādu. 1551.gadā viņš iepazinās ar karaļa Edvarda VI galmu un apmetās tajā. Divas no tā grāmatām ir veltītas šim karalim. 1553.gadā viņš atgriezās jau Marijas I Tjūdores galmā. Tur viņš nodarbojās ar horoskopu sastādīšanu un pirmo reizi - ar eksperimentālo maģiju. Par to viņš ātri iekūlās nepatikšanās, jo kāds vīrs vārdā Džordžs Ferijs apsūdzēja viņu viena sava bērna nozūmēšanā, bet otra padarīšanā par aklu. Būdams vēl jauns astrologs Marijas I Tjūdores galmā, viņš secināja, ka Marija palicis pavisam neilgi valdīt. Šo savu gara darbu viņš darīja zināmu Elizabetei, jo horoskops vēstīja, ka nākamā tronī kāps Elizabete.
|
|
21.11.2009 |
Lasīt tālāk » |
|
|
 |
Nu kā tad ar Lemūriju? (komentēt - 48) |
|
Terminu Lemūrija pirmo reizi rakstītajā vēsturē sākuši lietot romieši. Tas ir bijis kāds sens rituāls – tāds kā Helovīns, ko svinējuši katru gadu 9., 11. un 13.maijā. Tā mērķis bijis nomierināt tādu mirušo dvēseles, kas gājuši bojā varmācīgi vai priekšlaicīgi. Romieši/etruski ticēja, ka tās ir to senču dvēseles, kas gājuši bojā, kad to tālā pirmdzimtene pazudusi mežonīgā katastrofā. Eksistē pat filoloģiska hipotēze, ka Romuls un Remuls ir izceļotāji no šīs tālās pirmdzimtenes – Lemūrijas. Ceremonijas beigās mazās figūriņas, kas simbolizēja bojā gājušās dvēseles, meta Tibrā. Tas simbolizēja to bojāeju Lielajos plūdos. Figūriņas sauca par lemūriem. Tieši tā zoologu untumainās iegribas dēļ 19.gs. tika nodēvēti Austrumāfrikas primāti – dēļ to lielajām spulgojošām acīm, kādas esot bijušas arī mirušo spokiem pēc leģendām. Pēcāk ar šo pašu grimušo kontinentu izskaidroja pērtiķveidīgo lemuru izplatību gan Madagaskarā, gan Borneo, t.i. - abpus Indijas okeānam. Romiešu ģeogrāfi stingri nodalīja Atlantīdu Atlantijas okeānā no Lemūrijas, kas noteikti tika novietota tālu austreņos.
|
|
23.08.2010 |
Lasīt tālāk » |
|
|
 |
Nacistu Tibetas ekspedīcija (komentēt - 7) |
|
Vācu mednieks un biologs Ernsts Šēfers (Ernst Schäfer) piedalījās divās ekspedīcijās uz Tibetu 1931. un 1932.gadā. Tās bija sportiska un pētnieciska rakstura ekspedīcijas. Ahnenerbe sponsorēja trešo viņa vadīto ekspedīciju (1938.-1939.gadā). Tā notikusi pēc Tibetas valdības ielūguma. Vizīte sakritusi ar Tibetas kontaktu atjaunošanu ar Japānu. Iespējamais uzaicinājuma izskaidrojums ir, ka Tibetas valdība vēlējās saglabāt sirsnīgas attiecības ar Japānu un viņu vācu sabiedrotajiem kā balansu pret britiem un ķīniešiem. Tā, Tibetas valdība uzņēma vācu ekspedīciju 1939.gada jaunā gada svētkos Lhasā. Grāmatā Fest der weissen Schleier: Eine Forscherfahrt durch Tibet nach Lhasa, der heiligen Stadt des Gottkönigtums (Festival of the White Gauze Scarves: A Research Expedition through Tibet to Lhasa, the Holy City of the God Realm) (1950.g.), Ernsts Šēfers apraksta savu pieredzi ekspedīcijas laikā.
|
|
19.08.2010 |
Lasīt tālāk » |
|
|
 |
Tomasa Mincera zemnieku karš Vācijā (1524.-1525.g.) (komentēt - 4) |
|
Tikmēr nemieri vērsās plašumā. Rietumvācijā muižnieku vienības, pārkāpdamas pamiera noteikumus, pēkšņi uzbruka zemniekiem. Atbildot uz to, sacelšanās dalībnieki triecienā ieņēma ķeizara radinieka pili un piesprieda sagūstītajiem muižniekiem apkaunojošu un mokpilnu nāvi – viņus uzdūra uz pīķiem. Tas firstu vidū izraisīja īstu paniku. Visnoteiktāk dumpinieki rīkojās Tīringenes apgabalā (centrālā Vācija). Šeit notikumus vadīja pats Tomass Mincers. Viņa vadītajiem zemniekiem pievienojās kalnrači un pilsētu trūcīgie iedzīvotāji. Jau no pašas cīņas sākuma Mincers atradās Mīlhauzenē. Šajā pilsētā tauta padzina agrāko domi, kurā saimniekoja bagātnieki. Jaunajā domē darbojās Mincera piekritēji. Gatavodamies cīņai pret feodāļiem, sacelšanās dalībnieki mācījās karot, lēja no baznīcu zvaniem lielgabalus. Tūkstošiem zemnieku ieradās Mīlhauzenē klausīties Mincera dedzīgās runas. Viņš aicināja dumpiniekus apvienot spēkus. Tomēr tas bija grūti izdarāms un katrā apgabalā zemnieki joprojām darbojās patstāvīgi.
|
|
19.08.2010 |
Lasīt tālāk » |
|
|
 |
Marks Tvens. Vēstules no Zemes (komentēt - 141) |
|
Stāstu krājums par reliģijas tēmu. Liela daļa krājumā ietverto darbu pēc autora vēlēšanās publicēti tikai pēc viņa nāves. Lai gan Marks Tvens bija pārliecināts kristietības pretinieks, sievas, kura bija priekšzīmīga kristiete, un draugu dēļ, viņš savus antikristietiskos uzskatus atklāti nepauda. 1870. gadā Tvens apprecēja Olīviju Lengdoni. Olīvija bija dziļi reliģioza sieviete, kas centās padarīt savu vīru par «priekšzīmīgu kristieti». Tvens negribēja sievu sarūgtināt un apsolīja tai darīt visu iespējamo. Taču tas bija grūti: «ticības apskaidrība» kā nenāca, tā nenāca. «Grūti garā būt kristietim,» viņš rakstīja vienā no savām vēstulēm.Olīvijas pūles pārvērst vīru par pārliecinātu kristieti deva pavisam citus rezultātus. Tvens vēl un vēlreiz pārlasīja bībeli un secināja, ka «šī grāmata ir trakoti interesanta.
|
|
17.08.2010 |
Lasīt tālāk » |
|
|
 |
Nospiedumi, rētas, implanti - NLO atstātas materiālās liecības (komentēt - 41) |
|
Izvilktie implanti uzrādīja ārkārtīgi interesantas fizikālās īpašības. 3 no tiem bija nemetāliski, bet 5 – metāliski. Nemetāliskie implanti izskatījās kā gaiši pelēkas krāsas zirnīši. Metāliskie bija klāti ar dīvainu tumši pelēku apvalku, kas bija ārkārtīgi stiprs. Metalisko implantu sastavā bija vairāk ka 20 ķīmisko elementu mūsu tehnoloģijam neiespējamās kombinācijās. Visvairāk tajos bija ogleklis, kas radīja versiju par implantu kā molekularo datoru (nanodatoru). Bez tam doktors Leirs ziņo par implantu pilnīgi anomālo uzvedību: „...Te tie bija cieti kā akmens, te pārvērtās želejveidīgā masā, pēcāk atkal „pārakmeņojās.” No 5 metāliskajiem implantiem 3 bija ovālas formas, viens – „T” veida, vēl viens – trijstūra formas. Visi tie bija klāti ar ļoti izturīgu apvalku, kuru varēja pārgriezt ar skalpeli tikai pēc 34 stundu paraugu žāvēšanas. Pateicoties šai „vivisekcijai,” kļuva iespējams veikt apvalka ķīmisko analīzi.
|
|
26.07.2010 |
Lasīt tālāk » |
|
|
 |
Eiropeīdi Centrālāzijā (komentēt - 67) |
|
Artefaktu daudzums no Tarimas baseina mūmiju apbedījumiem ir nodrošinājis nozīmīgus pierādījumus par senu zirgu jāšanas mākslu. Tie ietver koka laužņus un ādas pavadu/grožus, zirga pātagu, kas sastāv no vienas vienīgas ādas strēmeles, kas piestiprināta pie koka kāta, koka sēžamvietas daļa ar ādas siksnām un polsterētas ādas, izsmalcinātas apdares seglus. Tas šķiet apliecina, ka mūmijas piederēja mobilai jātnieku kultūrai, kas izplatījās no Austrumeiropas līdzenumiem. Tas arī atbalsta augošo arheologu pārliecību, ka indoeiropiešu gēnu, kultūras un valodas izplatīšanās bija saistīta ar pakāpenisku zirgu jāšanas mākslas un ratu vadīšanas tehnoloģiju izplatīšanos no sava pirmavota Eiropā pirms 6000 gadiem. Šiem atklājumiem ir nozīmīgas sekas izpratnē par Ķīnas civilizācijas izcelsmi, kopš ir pierādīts, ka kaujas rati ienāca Ķīna tikai ap 2.g.tk. vidu pmē., aptuveni tajā paša laikā tur attīstījās bronzas metalurģija un rakstība.
|
|
10.08.2010 |
Lasīt tālāk » |
|
|
 |
Gotfrīds Augusts Birgers. Minhauzens (komentēt - 0) |
|
Savu ceļojumu uz Krieviju es uzsāku ziemas vidū, jo gluži pareizi secināju, ka beidzot ari bez gaužām gādīgo un augsti godājamo valsts pārstāvju īpašiem izdevumiem sals un sniegs būs izlabojis Vācijas ziemeļapvidu, Polijas, Kurzemes un Vidzemes ceļus, kas pēc visu ceļotāju aprakstītiem esot vēl nožēlojamāki par tiem, kas ved uz pašu Tikumības templi. Ceļojumā es devos jāšus, jo šāds pārvietošanās veids ir pats ērtākais, protams, ja zirgs un jātnieks ir savu uzdevumu augstumos. Tad nav jābaidās, ka varētu izraisīties jebkāda vārdu maiņa goda jautājumos ar labi audzinātu pasta meistaru vai arī būtu jāļauj slāpēs tvīkstošam vedējam sevi vazāt no kroga uz krogu. Nebiju necik silti ģērbies un, jo tālāk uz ziemeļiem, jo jūtamāk to manīju. .
|
|
29.07.2010 |
Lasīt tālāk » |
|
|
|
|
|