Aliens

Psiholoģiskie tipi, K.G.Junga darbs

Karls Gustavs Jungs
No angļu valodas tulkoja Raimonds Tauriņš, 1993

 

Psiholoģiskie tipi
(Collected Works, Vol.6 )

 

1921-1950

 

KARLS GUSTAVS JUNGS UN ANALĪTISKĀ PSIHOLOĢIJA

Grāmatā «Atmiņas, sapņi, pārdomas» Jungs raksta, ka viņa dzīve ir bezapziņas pašrealizācija, kas visprecīzāk izsakāma mītā. Taču mitoloģizētās atmiņas ietver arī informāciju, kas ļauj re­konstruēt ierasto dzīves gaitas aprakstu, kaut arī pats Jungs lielāku vērību veltījis «iekšējai» dzīvei, un tas galarezultātā arī noteicis visai skopās biogrāfiskās ziņas.[1] Jungs, bet vēlāk arī viņa pēcnācēji nav īpaši vēlējušies atklāt dažas dzīves gājuma epizodes, un tāpēc radušies visdažādākie minējumi vai, pareizāk sakot, pārsteidzīgi vērtējumi. Ierastā ārējās dzīves biogrāfija, kas kļuvusi pat par oficiālu normu un nezin kāpēc tiek uzska­tīta gandrīz vai par vienīgo iespējamo aprakstu, attiecībā uz Jungu neattaisnojas. Taču, neņemot to vērā, it viegli var krist pretējā galējībā un aprobežoties ar iekšējās pasaules aprakstu, neapzināti sekojot Junga vēlmēm un atkārtojot viņa atziņas.
Karls Gustavs Jungs ir dzimis 1875.gada 26.jūlijā Kesvilā pie Bodenezera, Šveicē, vai, kā izsakās īru rakstnieks Dž. Džoiss, — «gara dabasparkā». Viņš piedzimst evaņģēliski reformētās baznīcas mācītāja Johanna Paula Junga (1842—1896) un Emīlijas Jungas (dz. Preisverka, 1848—1923) ģimenē. Junga senči pa tēva līniju ir dzīvojuši Vācijā: vecvectēvs Ignacs Jungs (1759—1831) pārcēlies no Maincas uz Manheimu un Na­poleona karu laikā vadījis lazareti, bet viņa brālis Zigismunds (1745—1824) bijis Bavārijas kanclers un precējies ai[2] F. Sleier-mahera jaunāko māsu. Vectēvs Karls Gustavs Jungs (1794—1864) strādājis par ārstu (kā vēsta ģimenes leģenda, viņš bijis (letes ārlaulības dēls). Divdesmit astoņu gadu vecumā pēc vācu filozofa A. fon JHumbolta rekomendācijas viņš pārceļas uz Sveici, lai strādātu Bazeles universitātē. Junga tēvs ir guvis teoloģisku izglītību un doktora grādu filoloģijā, bet māte nākusi no visai turīgas birģeru ģimenes, kuras dzimtas pārstāvji vairākās pa­audzes bijuši mācītāji. Tam, ka Junga ģimenes tradīcijās reliģija un medicīna ir gājusi rokroka, acīmredzot ir bijusi liela nozīme arī Kārla Gustava Junga dzīve.
Zēna gados Jungs ir visai noslēgts sevī un īpaši nemeklē kāda draudzību. Ar grūtībām viņš pielāgojas apkārtējai pasaulei un labprāt gremdējas savos sapņos un pārdomās, tādējādi uz­skatami pauzdams paša vēlāk aprakstīto introvertās ievirzes tipu. Divpadsmit gadu vecumā Jungs cieš no neirozes, kas viņam liedz apmeklēt skolu. Taču, nejauši noklausoties sarunu, kurā tiek spriests par viņa bīstamo stāvokli, viņš apzinās draudošās bries­mas un uzsāk cīņu ar savu slimību (slieksmi krist bezsamaņā). Tādejādi viņš sev nosaka disciplīnu, kuru ievēro visu mūžu.
Būdams četrus gadus vecs, Jungs redz sapni, kas viņam šķiet nozīmīgs pat 65 gadu vecumā. To viņš saista ar savas teorijas izveides pirmsākumiem. Sapnī Jungs atceras redzam zemē atveri, pa kuru, ziņkārības dzīts, viņš nolaižas lejup un ierauga zelta troni ar fallisku_ simbolu. Kristīgajā gaisotnē augošajam zēnam šis sapnis šķiet īpaši nozīmīgs. Vēlāk viņš to apraksta un inter­pretē ka bezapziņas ielaušanos, pirmējo pieredzi. Jaunībā izvei­dojas arī Junga negatīvā attieksme pret reliģiju, pareizāk sakot, pret sava laika reliģiskajiem priekšstatiem un bezjēdzīgajām, ne­dzīvajam ceremonijām, kurās tiek attaisnotas sadzīviskās vaja­dzības, bet Kristus pārvērsts par moralizētāju un politisku aģi­tatoru. Teoloģiskie darbi un reliģiskie sacerējumi Jungām šķiet muļķības kalngals. Pēc viņa uzskata, dievišķā pieredzējums ro­dams vienīgi vīzijās un sapņos.
Junga sapņos sastopams vēl viens motīvs: dubultības vai div-vienības motīvs, kuru var traktēt kā iekšējā un ārējā cilvēka pro­blēmu. Ikdienā biklais zēns sapņos skata savu otro «es», kas nav līdzīgs personai dienā un aicina pilnīgi identificēties ar sevi. Taču Jungs novēršas no šiem sapņojumiem un pievēršas ārpa­saulei — to prasa mācības, darbs un bēdīgā pieredze, kas gūta, lasot F. Nīčes «Tā runāja Zaratustra», kurā arī aprakstīta šī dubultošanās, kā turpmāk uzskata Jungs, arī paša Nīčes dubul­tošanās. Šis motīvs atbalsojas Junga vēlāk izstrādātajā mācība par individuāciju un psihoterapijā, kurā viņš tiecas savienot «iekšējo» un «ārējo» cilvēku, liekot uzsvaru uz iekšējo dzīvi. «Iekšējā cilvēka» meklējumos Jungs nav vientuļš — šiem meklē­jumiem ir sena vēsture, turklāt gadsimtu mijā` skaidri izpaužas jaunā meklējumi, sastingušo dzīves un kultūras formu noliegums, dažādo transformāciju sāpīgs pārdzīvojums un nojauta par drau­došajām briesmām. Šajā gaisotnē aizsākas Junga uzskatu vei­došanās, aizraušanās ar modernām teorijām, aizmirstu tekstu likalatklāšana un iedziļināšanās nopietnās studijas par cilvēka būtību un sūtību. Protams, to visu nevar reducēt uz ietekmēm, ko Jungs piedzīvojis, un tādējādi izskaidrot viņa uzskatu rašanos un attīstību. Taču ietekmēt var tikai to, kas jau pats ir kaut kas, to, kas spējīgs uztvert ietekmes.
Junga jaunības sapnis ir kļūt par arheologu, taču Bazeles universitātē tolaik to nemāca, bet doties uz citu universitāti nav iespējams trūcīgo apstākļu, dēļ. Jurisprudence un teoloģija ne­atbilst Junga iedabai un tālaika interesēm (no teoloģijas studi­jām dēlu atrunā pat tēvs), tāpēc viņš pievēršas medicīnai, taču gandrīz līdz pat studiju beigām nespēj izvēlēties savu speciali­zāciju. Nejauši Junga rokās neilgi pirms valsts eksāmeniem no­kļūst vācu psihiatra Riharda fon Krafta-Ebinga grāmata par psi­hiatriju, un tas arī nosaka viņa turpmāko ceļu. Tolaik psihiatrija tiek uzskatīta par vienu no nepopulārākajām disciplīnām, kas ne­sola panākumus nedz individuālajā dzīvē, nedz zinātnes lauka. Taču Junga izpratnē tā ir nozare, kas ļauj izzināt dabiska un kul­turālā, naturālā un vēsturiskā, materiālā un garīga mijiedarbību. Pēc universitātes beigšanas Jungs dodas nevis uz paredzēto Min-henes klīniku, kas ieguvusi lielu prestižu, bet uz Cīrihi un sak strādāt Burghelcli dziedinātavā, kuru vada viens no ta laika ievē­rojamākajiem psihiatriem Eižens Bleilers (1857—1939).
Bāzele un Cīrihe Junga izpratnē ir Eiropas gara dzīves divi poli, un to simbolisko nozīmi viņš izmanto, lai pamatotu savu uzskatu atšķirības no dominējošiem pliekani pozitīvistiskiem un instrumentāliem uzskatiem. Bāzele glabā sevī Eiropas gara dzī­ves atmiņu, universitātē ir dzīva piemiņa par Roterdamas Erasmu un Fridrihu Nīči, kuri šeit mācījuši. Jungu vēl ietekmē arī viņa vectēvs, kurš šeit bijis profesors (1822—1864) un kura portrets iemūžināts universitātes aulā. Jungs pats reiz izteicies^ ka spē­cīgi izjūtot savu saistību ar jautājumiem, kurus uzdevuši priekš­teči, bet uz kuriem nav snieguši apmierinošas atbildes. Sī sais­tība rosina interesi par pagātni, par to it kā pagājuša daļu,_ kas saglabājas arī tagadnē un neredzami ietveras nākotne. Bāzelē kultūrvēsturiskā un filozofiskā izglītība ir elementārs un pašsa­protams jebkura izglītota cilvēka (arī ārsta) kultūras aspekts, kuru neviens negrasās pat apšaubīt un kas sekmē Junga kultūr­vēsturiskās un filozofiskās studijas. Turpretī Cīrihē interese par filozofiju šķiet kaut kas nepraktisks un nevajadzīgs, bet nodar­bošanās ar` kultūrvēsturiskajām studijām tiek attaisnota, ja gū­tās zināšanas iespējams izmantot lietderīgi. Tādējādi arī Junga apvienojas pagātnes garīguma tradīcijas un mūsdienas, alķīmija un dabaszinātnes, gnosticisms un psiholoģija. Taču vienlaikus Bāzele un Cīrihe simbolizē gara dzīves sašķeltību: Bazele sak­ņojas pagātnē, bet Cīrihe ietiecas nākotnē. Moderna civilizācija cenšas aizmirst savu sakņotni, kas sastingusi nedzīvās formās, bet pagājušais, slīgstot dogmatismā un tradicionālismā, izvairās no dzīvei nozīmīgu problēmu risināšanas, sekmē utilitāru prag­matismu un empīrismu. Sājā Bāzeles un Cīrihes pretstatā iezī­mējas problemātika, kuru Jungs risina visu dzīvi, proti, cilvēka mūsdienīguma problēma. Ne jau pašlaik dzīvojošais cilvēks ir mūsdienīgs, mūsdienīgi cilvēki ir ārkārtīgs retums, jo cilvēku lielākā daļa saglabā arhaiskas psihes struktūras un tikai ārēji izrāda savu saistību ar mūsdienām. Tas rada ne vien individuā­las psihiskās komplikācijas, bet ari masveida neirozes un psiho­zes, nemierus un sacelšanās, dziļus satricinājumus, kas šķeļ un grauj moderno dzīvi.
Studiju gados Jungs aizraujas ari ar tolaik populāro okul­tismu, piedalās spiritisma seansos un iepazīstas ar astroloģisko un parapsiholoģisko literatūru. Okultie (pārdabiskie, ar viņpa­sauli saistītie) fenomeni Junga izpratnē ir nevis māņi vai tum­sonības izpausmes, bet zinātniskas izpētes cienīgas parādības. 1902.gadā tiek publicēta Junga doktora disertācija «Par tā sau­camo okulto fenomenu psiholoģiju un patoloģiju», kurā saskatā­mas turpmākās mācības iezīmes: ideja par psihi kā daudzveidīgu multiplu vienību un tās autonomajiem kompleksiem, sinhronicitātes ideja. Šajā darbā Jungs apraksta eksperimentus ar savu māsīcu, kurai bijušas izteiktas gaišreģa spējas (šādas spējas pie­mīt arī Jungām un viņa senčiem pa mātes līniju). Transa stā­voklī viņa, neizglītota un nemākslota jaunava, spējusi pāriet no Šveices vāciešu izrunas uz literāro vācu valodu, izklāstīt gnostiķu kosmoloģiju u.tml. Tādējādi pie atziņas par bezapziņas vei­dojumiem Jungs nonāk pirms iepazīšanās ar Z.Freida darbiem, turklāt ideja par bezapziņu, neapzināto, dzīves «nakts» pusi ir 19. gadsimta raksturīga iezīme, nevis gadsimtu mijas atklājums, kas veikts Z.Freida vadībā.
Divdesmit astoņu gadu vecumā Jungs apprecas ar Emmu Raušenbahu (1882—1955) un 1906. gadā pārceļas uzšāvu namu Kīsnahte pie Cīrihes, kur arī nodzīvo visu mūžu. Arēji Junga dzīve it kā norisinās ļoti mierīgi: bērnu dzimšana (Agate, Grēta, Francs, Marianne un Helene), psihiski slimo ārstēšanas rutīna, darbs pie grāmatas «Par Dementia praecox psiholoģiju» (1907). Jungs izstrādā asociatīvu testu, kas ļauj eksperimentāli fiksēt bez­apziņas struktūras. Iesākumā šis tests ir vārdu saraksts, uz kuru jāsniedz momentāna atbilde — pirmais prātā ienākušais vārds, lai fiksētu reakcijas ātrumu. Pakāpeniski tests tiek pilnveidots, t.i. tiek mērīts ne tikai reakcijas ātrums, bet fiksētas arī da­žādās fizioloģiskās reakcijas. Šai eksperimentā tiek gūta atziņa, ka pastāv vārdi, uz kuriem cilvēkam grūti rast tūlītēju atbildes vārdu vai arī viņš atbild veseliem teikumiem, kā arī vārdi, kas izraisa stomīšanos, aiztures u. tml. Tādējādi Jungs secina, ka šie traucējumi vai deformācijas ir saistīti ar īpašiem enerģētiski uz­lādētiem kompleksiem, autonomiem psihiskiem veidojumiem, kas ai rodas ārpus apziņas. Veseliem cilvēkiem šī disociācija nav tik Izteikta kā šizofrēniķiem, kurus raksturo psihes šķelšanās un sa­brukšana vairāk vai mazāk patstāvīgu kompleksu virknē. Ar šiem eksperimentiem Jungs gūst slavu un atzinību akadēmiskajās ap­rindās, bet tajos gūtās atziņas vēlāk tiek izmantotas dažādos projektīvos testos (arī melu detektorā). Laika gaitā Jungs precizē eksperimentālos rezultātus: kompleksus viņš attiecina uz indivi­duālo bezapziņu, bet kolektīvās bezapziņas veidojumus iedēvē par arhetipiem, kas laiku pa laikam uzrodas cilvēka individuālajā psihē un nosaka tās veidolu un virzību. No klīnisko gadījumu interpretācijas un eksperimentēšanas Jungs pamazām pāriet uz cilvēces vēstures faktu — mītu, reliģisko, alķīmisko un poētisko tekstu izpēti.
Šajā ceļā Jungs sastopas ar Zigmundu Freidu (1856—1939), kas strādā līdzīgā virzienā. Viņu tikšanās ir zināmā mērā neno­vēršama, taču nenovēršama ir arī šķiršanās, kas rada ne visai patīkamas atmiņas un aizvainotību, ko nespēj mazināt laika dis­tance. Junga pretrunīgo attieksmi pret psihoanalīzi iezīmē jau viņa ieviestais nosaukums «analītiskā psiholoģija» — sava veida apvērsts «psihoanalīzes» variants. Savu eksperimentu interpre­tācijā Jungs izmanto Freida teoriju un viens no pirmajiem (jau 1901.g.) referē par to Burghelcli dziedinātavā. Uzmanīgi seko­dams Freida teorētiskajiem uzskatiem, bezapziņas interpretācijā Jungs tomēr iet savu, relatīvi neatkarīgu ceļu, kur noteicoša no­zīme ir E. Bleileram un Pjēram Zanē (1859—1947), pie kura kādu laiku viņš arī mācās. Bleilers ir ieviesis patlaban populāro nosaukumu «dzīļu psiholoģija», kā ari rakstījis par personības dubultošanos, apzīmējot to ar jēdzienu «šizofrēnija» (aizstājot E. Krēpelina terminu dementia praecox), par «autisko domāšanu» u. tml. No Zanē Jungs ir iemantojis enerģētiski dinamisko psihes koncepciju, kas raksturīga mūsdienu psihiatrijai un psiholoģijai (Zanē formulējis, ka līdz ar psihiskās enerģijas samazināšanos pazeminās ari mentālais līmenis). Tomēr tikšanās ar Freidu iezīmē Junga zinātniskās jaunrades pirmā posma apogeju un ne­pieciešamību izstrādāt savu mācību.
Pēc tam kad Jungs nosūta Freidam savu darbu «Diagnostis­kās asociācijstudijas» (1906), sākas vēstuļu apmaiņa. Tai seko personiska tikšanās, kura pāraug ciešā sadarbībā. Jungs nodi­bina psihoanalīzes biedrību Cīrihē, kļūst par Starptautiskas psi­hoanalītiķu savienības pirmo prezidentu, kaislīgu psihoanalīzes aizstāvi un psihoanalītiskās kustības organizētāju. Taču Freida ietekme lielākoties attiecas uz psihoterapeitisko ārstēšanu, kuru Jungs principā attīsta psihoanalīzes iezīmētajā jomā, bet cilvēka filozofiskajā redzējumā Junga un Freida uzskati atšķiras. Šī atšķirība ir saistīta ar Junga «metafiziskajām», «okultajām» pār­domām un Freida «seksuālo teoriju». Jungs norāda, ka ārsta praksē ne jau visas psihiskās komplikācijas var izskaidrot ar sek­suālajiem sarežģījumiem, kaut arī seksualitātes nozīmi viņš ne­noliedz. Daudz būtiskāka ir iebilde pret to, kā Freids interpretē kultūras un gara fenomenus. Taču arī Freida nosļāja nepavisam nav tāda, kas attaisnotu populāros pārspriedumus par panseksuālismu. Arī Freids paplašina seksualitātes jēdzienu tiktāl, ka zūd tā konkrētība. Līdzīgi rīkojas Jungs, traktēdams libido kā meto­doloģisku fikciju vai apzīmējumu psihiskai enerģijai, kas var transformēties visdažādākajās izpausmju formās. Jungs daudz smalkāk atklāj seksuālo un incestuālo motīvu simboliskās nozī­mes, nesaistot tos tikai ar agrīniem bērnības pārdzīvojumiem. Viņš atklāti pievēršas «okulto» fenomenu izpētei, turpretim Freids savu interesi par «mistisko» cenšas neatklāt vai ari traktē vis­notaļ dabaszinātniskā garā. Pret šo dabaszinātniskumu, kas trak­tēts naturālistiski un pozitīvistiski, arī ir vērsti galvenie Junga iebildumi, jo viņš uzskata, ka centienos izprast cilvēku nepiecie­šams iziet ārpus dabaszinātniskuma ietvariem un pievērsties kul­tūras vēsturei. Taču arī Jungs kultūras interpretācijā saglabā zināmas naturālisma iezīmes, turklāt pārsvarā kultūru skata kā mitoloģiju, reliģiju un mākslu. Līdz ar to parādās arī dažādi akcenti bezapziņas interpretācijā: Freidam pirmajā vietā ir ap­ziņas un seksuāli ietonētās bezapziņas konflikts, bet Jungām ap­ziņa un bezapziņa ir savstarpēji papildinošas instances, kas ļauj īstenot sākotnējo vienotību.
Pretrunīga, bet nekad iznīcinoši noliedzoša vai pilnīgi norai­doša ir arī Junga attieksme pret pašu Freidu. Jurfgs nenoliedz (arī pēc attiecību pārtraukšanas 1913.gadā) Freida nopelnus («Zigmunds Freids kā kultūrvēsturiska parādība» u.c.), taču, atsaucot atmiņā Nīčes darbu «Dievekļu mijkrēslis. Filozofēšana ar veseri», salīdzina to ar atbrīvotāju no važām un dievekļu satriecēju, kas darbojas ar veseri. Freida personā Jungs sastop ve­cāku un pieredzējušu zinātnieku, kuru pieņem par savu garīgo tēvu, un arī Freids saskata Jungā savu garīgo dēlu vai «troņ­mantnieku» (kā pats izsakās) un psihoanalītiskās kustības va­doni. Šajā simboliskajā «tēva un dēla» attieksmē acīmredzot arī slēpjas Freida un Junga attiecību produktivitāte un neiespēja­mība. Kamēr Jungs pieņem dēla lomu, tikmēr attiecības ir nor­mālas, bet, tiklīdz viņš izrāda patstāvību un sāk attīstīt savas idejas, Freids jūtas apdraudēts tēva (un līdz ar to arī psihoana­līzes radītāja) lomā. Diezgan izplatīts šo attiecību skaidrojuma veids ir atsaukšanās uz Junga «nepateicību», «skaudību» un Freida «autoritatīvismu» vai «augstprātību», kas nereti dominē abpusīgi iekarsīgajos «freidiešu» un «jungiešu» strīdiņos. Šāda veida polemika ir viens no psihoanalīzes ietvaros funkcionējošajiem mītiem (ko nereti pieņem arī ārpus tās stāvošie nespeciā­listi). Ar šā mīta palīdzību tiek vienkāršotas divu oriģinālu do­mātāju traģiskās savstarpējās attiecības.
Šā gadsimta pirmajos desmit gados Freids ir ārkārtīgi norū­pējies par to, lai psihoanalīze netiktu uzskatīta par ebreju «pa­darīšanu», ebrejisku zinātni. Freida izpratnē Jungs ir piemērota persona, lai novērstu šo sadzīviskā antisemītisma ekstrapolāciju, jo viņš nav ebrejs, toties ir atzīts zinātnieks akadēmiskajās ap­rindās. Taču šo ieceri aptumšo incidents, kas nedara godu nedz Freidam, nedz Jungām. Runa ir par Junga pacienti Sabīnu Spīlreinu (1885—1941), kas cenšas samierināt Freidu un Jungu, no­rādot, ka viņu teorētiskās atšķirības nemaz nav tik lielas. Starp Jungu un Špīlreinu acīmredzot ir pastāvējušas intīmas attiecī­bas. Tas bijis zināms arī Freidam, kas vēstulēs atļāvies lietot ār­kārtīgi cionistiskus izteikumus par Jungu, uzskatot viņu par sava veida psihoanalīzes goju. Spīlfeina ir tulkojusi Junga darbus krieviski un izvirzījusi dažas hipotēzes, kuras vēlāk izvērstas psi­hoanalīzē, bet kuru autorību Freids ir aizmirsis. Šajā konteksta iekļaujas arī Junga indiskrētie apgalvojumi, ka Freidam bijuši intīmi sakari ar sievasmāsu Minnu Bernaisu. Dzīļu psiholoģijas abu ciltstēvu personiskās dzīves intīmas norises diezin vai ir vairs rekonstruējamas, lai gan attiecību saraušanas pamata ir ne tikai personiskās rakstura iezīmes un īpašības, bet ari dažādie teorētiskie uzskati.
1912.gadā Jungs publicē darbu «Libido metamorfozes un sim­boli», kas tiek izmantots kā formāls attiecību pārtraukšanas iemesls. Šādu iespēju sniedz nevis tas, ka Jungs deseksualizē libido, bet gan no Freida atšķirīgas incesta un bezapziņas inter­pretācijas piedāvājums. Incesta problemātikā Jungu vairāk inte­resē tā simboliskā nozīme, cilvēka paštapšanas un atdzimšanas alku izpausme. Apziņa, pēc Junga ieskata, izaug no bezapziņas, nemitīgi dzimst šajā mātišķajā klēpī, tāpēc bezapziņa ir sava veida dvēseles māte, bet incests simbolizē dažādo psihisko veido­jumu apvienošanās tendenci. Sapņos un mītos sastopamais lau­lību vai incesta motīvs simbolizē apziņas iegremdēšanos bezap­ziņa, un tas var beigties arī traģiski. Jaunībā tādējādi izpaužas vēlme patverties mātišķajā pasaulē un izvairīties no ārpasaules, bet brieduma gados — alkas rast mūžīgo patiesību, kas var izrā­dīties regresīva. Šāda interpretācija nesaskan ar tolaik objektīvistisko Freida skaidrojumu, kas, tiesa, tā arī nekad nav ticis pil­nīgi izvērsts.
Atšķirība ir vērojama arī bezapziņas koncepcijā, lai gan vēlāk Freids uzsver dažas bezapziņas iezīmes, kas ir ļoti tuvas Junga mācībai. Jungs izšķir kolektīvo un individuālo bezapziņu, kuru Freids identificējis ar bezapziņu kopumā un kurā pirmām kār­tām atrodas izstumtais un aizmirstais. Tāpēc, kā domā Jungs, Freids gandrīz vai visu uzmanību pievērš agrīniem bērnības pār­dzīvojumiem, taču dzīļu psiholoģijai ir jāielūkojas visas cilvēku dzimtas bērnībā, atsedzot tās struktūras, kas piemīt visiem cil­vēkiem, ko tie pārmanto no paaudzes uz paaudzi un kas nosaka arī individuālās psihes veidolu. Kolektīvajā bezapziņa pastāv vi­siem raksturīgie instinkti, ievirzes un tipiskas reakcijas, univer­sālas «programmētājiekārtas», kas ģenerē aprioras priekšstatu, pārdzīvojumu un izturēšanās formas. Jungām uzturot draudzī­gas attiecības ar Freidu, viņa idejas ir tikai intuīciju līmenī, un Freids pat necenšas tajās iedziļināties un 1914.gada darbā «Par psihoanalītiskās kustības vēsturi» izslēdz Jungu no psihoanalī­tiķu apvienības.
Pēc attiecību saraušanas Junga dzīvē iestājas drūms periods, jo apsīkst zinātniskā jaunrade un pārtrūkst koleģiālās attiecības ar daudziem psihoanalītiķiem. Jungs jūtas vientuļš un izolēts, noslēdzas sevī un dažbrīd ir nobažījies par savu psihisko vese­lību. Šajā laikā sākas ilgstoša psihiskā krīze, un Jungs, pēc paša atziņām, ir tuvu neprātam, jo viņa apziņu pārņem murgaini tēli un vīzijas. Viena no tēlu virknēm pārstāj rādīties 1914.gada augustā, kad murgi Jungām kļūst par acīm redzamu īstenību. Šajās vīzijās viņš saskata kolektīvās bezapziņas pastāvēšanas apstiprinājumu — viņa psihē parādījušies eiropiešu kopējās bez­apziņas dzīlēs snaudošie spēki. Kad tie projicējas uz āru un ma­terializējas, nedaudz rimst arī Junga iekšējais konflikts. Taču ar to viņa iegremdēšanās bezapziņas dzelmīgajās vērpetēs neapstā­jas, viņš turpina uzsākto ceļojumu un fiksē to līdz šim nepubli­cētā apjomīgā darbā «Sarkanā grāmata». Dažas nojausmas par šo ceļojumu var rast mitoloģizētajā autobiogrāfija «Atmiņas, sapņi, pārdomas»: šīs iegremdēšanās rezultātā Jungs izstrādā turpmākās teorijas pamatus un rada aktīvās imaginācijas — psi­hes izpētes un terapijas metodi. Pēc četriem pašiedziļināšanās gadiem dzelmīgie izvirdumi un ieslīgšana izbijušajā kļūst retāki, un 1916. gadā Jungs cenšas izteikt pārdzīvoto gnostiskas iedabas poēmā «Septem Sermones Ad Mortios». Tajā ir apkopotas viņa vīzijas, pieredzējumi pašiedziļināšanās fāzēs un turpmākā darba noģieda. Sākotnēji šī poēma publicēta tikai privātai lietošanai, lai gan jau tad Jungs ar to vēlas sākt savu īsteno darbu at­skaiti. Vēlāk tā iekļauta autobiogrāfijā, kurā publicētas arī «Vē­līnās pārdomas», ar kurām pats Jungs iesaka sākt iepazīšanos ar viņa darbiem.
1918.gadā Jungs beidz eksperimentus ar sevi un jūt nepie­ciešamību un spēkus analizēt pārdzīvoto zinātniski. Šā perioda pirmā lielākā publikācija, kas vairākkārt pārskatīta un papildi­nāta, ir 1921. gadā publicētais darbs «Psiholoģiskie tipi». Šajā traktātā Jungs izvērš mūsdienās plaši pazīstamo domu par di­viem ievirzes tipiem — introverto un ekstraverto tipu — un apraksta četras psihes funkcijas: domāšanu, jūtas, sajūtas un intuīciju.
Šā darba ietvaros Jungs pamato savas un Freida uzskatu atšķirības, norādot, ka psihoanalīzes pamatlicējs pārstāv ekstraverto tipu un tāpēc pasauli redz citādi nekā viņš. Taču daudz būtiskāks (vismaz Junga attīstības ceļā) ir grāmatas apakšvirs­raksts «Individuācijas psiholoģija». Pirmo reizi šāds nojēgums sastopams periodā, kad Jungs intensīvi nodarbojas ar savām vīzijām un sapņiem, cenšoties izprast šīs psihes manifestācijas. Individuācija ir psihiskās nobriešanas un transformācijas process patības izveides virzienā. Tas ir spontāns un dabisks process, kurā tiek apvienoti, integrēti psihes dažādie (arī pretējie) veido­jumi. Individuācija jeb paštapšana ir nevis lineārs, bet gan vir­tuāli koncentrisks process — nemitīga tuvošanās patībai. Tāpēc cilvēks vienmēr ir ceļā uz sevi. So ceļu nevar apiet, un tā sim­bols ir kvadrāts aplī vai mandala. Pievērst uzmanību radniecī­giem simboliskiem tēliem ir rosinājis arī Junga draugs sinologs Rihards Vilhelms (1873—1930), norādot uz ķīniešu alķīmisko traktātu «Zelta Zieda noslēpums». Šajā tekstā Jungs atpazīst paša tēlu aprakstus un metodes, ar kuru palīdzību tie sasniegti. Tādejādi Jungs atrod savas pieredzes vēsturiskās paralēles, proti, viduslaiku alķīmijas izstrādes, kas kļūst par noturīgu visas dzī­ves studiju objektu. Darbs «Psiholoģiskie tipi» atklāj Junga pat­stāvīgās zinātniskās jaunrades posmu, bet «Komentārs par «Zelta Zieda noslēpumu»» (1929) aizsāk alķīmijas interpretāciju ana­lītiskās psiholoģijas garā («Psiholoģija un alķīmija» (1944), «Aions» (1951), «Mysterium Coniunctionis» (1955) u.c.).
Divdesmitajos gados pieaug Junga popularitāte, pie viņa do­das mācīties cilvēki no visām pasaules malām. Viņš kļūst par psi­holoģijas profesoru Šveices Federālajā tehniskajā augstskolā (vēlāk arī Bāzeles universitātē), ceļo (uz ASV, Āfriku, Indiju), uzstājas ar lekcijām, saņem goda nosaukumus dažādās pasaul­slavenās universitātēs: Hārvardas universitātē (1936), Jēlas uni­versitātē (1937), Oksfordas universitātē (1938). Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados ir publicēti arī Junga galvenie psiholo­ģiskie darbi, taču šajā laika posmā norisinās arī daži notikumi, kas liek runāt par viņa noslieci uz nacionālsociālismu. Parasti Jungām kolaboracionismu (dzimtenes nodevību, sadarbošanos ar okupantiem) piedēvē, atsaucoties uz viņa stāšanos Vispārējās ārstniecības sabiedrības prezidenta amatā pēc E.Krečmera, kas bija atkāpies, protestējot pret ebreju izslēgšanu, un nacisma ideo­loģijas garā izdotā žurnāla «Zentralblatt für Psychotherapie» no­minālo pārstāvēšanu. To cenšas pierādīt arī ar Junga publiska­jiem izteikumiem — atziņām etnopsiholoģijā (ebreju un āriešu psiholoģisko atšķirību uzsvēršana) un sociālpolitiskā vērtējuma rezignējošo toni. Pat Junga skolnieki atzīst, ka viņš izrādījis pārlieku lielu vieglprātību un ļāvis manipulēt ar savu vardu. t.i.ii Jungs nekad nav bijis apzināts nacionālsociālists un anti­semīts. Šīs insuācijas ar faktiem nav viegli pierādāmas, lai gan nevar noliegt, ka dažkārt politiskajā ziņā Jungs ir bijis pārak Vientiesīgs. Jau 1933. gada februāra lekcijās Ķelnē viņš norada, ka Vācijā vērojama atgriešanās pie kolektīvā cilvēka, kas ieslēpies anonīmajā masā un izvairās no atbildības. 1936.gada raksta "Votans» Jungs analizē Vācijas garīgo dzīvi un uzrāda masu psihozes simptomus, bet divus gadus vēlāk intervijā «Diktatoru diagnosticēšana» viņa pozīcijas iezīmējas vēl skaidrāk. 1938.gadā, lasot Vācijā lekcijas, Jungs noraida atbildības pārnešanu uz valsti un vadoni, jo tādējādi tiek sagrauta cilvēka personība. Turklāt nacionālsociālisti iznīcina Junga darbus. Pie viņa toties strādā daudzi no Vācijas emigrējušie ebreju izcelsmes psihoana­lītiķi, kuru liecības neapstiprina izdaudzināto Junga sadarbību ar fašismu. Taču šāda fakta iespējamība acīmredzot slēpjas paša Junga mācībā, kurā saglabājas zināmas naturālisma un vitālisma iezīmes, varas un politikas psiholoģiskā aspekta uzsvēr­šana, — mācībā kuru Jungs veido kā sevis pašattīstišanas mākslu un zinātni, bet kuru acīmredzot nav pilnīgi iestrādājis pats sevī.
Izklāstīt Junga uzskatus ir vienlaikus nepatīkami un patīkami. Nepatīkami tāpēc, ka viņa tekstuālā pasaule ir ārkārtīgi nesiste­mātiska (tas nenozīmē, ka tajos nav iekšējā sistēmiskumā). Tas izpaužas pat stilistikā: nav gandrīz neviena darba, kura viņš būtu sistemātiski izklāstījis savu teorētisko koncepciju. Savus darbus un izteikumus Jungs nemitīgi ir papildinājis un mainījis, tādējādi atstājot daudznozīmīgas interpretācijas iespējas. Junga darbi ir tiešām fundamentāli pētījumi, bet lielākoties tie ir zināt­nisku eseju virknējumi, un koncentrēts mācības izklāsts atstāts skolnieku ziņā. Šo nesistemātiskumu un nepabeigtību var uztvert kā nostāšanos pret tradicionālās zinātnes un psihoanalīzes visizskaidrošanas pretenzijām. Junga pieticība un atteikšanās no savu uzskatu sistēmas izvēršanas sabalsojas ar romantismu, kas noniecina apziņu un visu racionālo. Savā ziņā tas Junga uz­skatu izklāstu vērš patīkamu, jo ikvienam ir iespējas izvēlēties sev tīkamo, tuvāko un paust klāt arī paša atziņas. Turklāt Junga teksti ir uz to pat virzīti — tajos ir nevis viennozīmīgi izkārtoti analīzes izklāsti, bet gan aicinājums uz sarunu, pārdomām. Arī Jungs pats atzīst, ka viņa tekstu izpratne ir atkarīga no lasītāja ievirzes. Viņš ne tik daudz pierāda, cik cenšas iesaistīt radošā apjēgsmē. Junga teksti suģestē un apelē pie katra bezapziņas. Turklāt Jungs ir nevis sistēmu veidotājs, bet gan radošs meklē­tājs ceļā, kuru nav iespējams apiet.
Junga koncepcijā centrālo vietu ieņem nojēgums par cilvēka esotnes apriorajiem veidojumiem, proti, par bezapziņu un arhetipiem. Jungs uzsver, ka «bezapziņa» ir nevis metafizisks vai filo­zofisks, bet gan psiholoģisks jēdziens, kas aptver tos psihiskos procesus un veidojumus, kuri nav apzināti un neietilpst apziņā, taču šā jēdziena traktējumā viņš pieļauj ambivalentu daudznozīmību. Dažkārt Jungs atzīst, ka bezapziņa ietilpst gan priekš-apziņa un zemapziņa, gan izstumtais, neapzinātais un aizmir­stais, bet dažkārt cenšas atsegt pašu bezapziņu, t. i., cilvēka esot-nes neracionālos, aprioros strukturētājģeneratorus. Jungs izšķir individuālo, personisko bezapziņu (bezapziņas virsējo slāni vai subjektīvo psihi) un kolektīvo bezapziņu, kas ir objektīva un sak­ņojas cilvēkā, saplūstot ar dzīvniecisko un vielisko pasauli. Šā­dos visai riskantos dabaszinātniskajos ekskursos Jungs pieļauj, ka bezapziņa tiek izprasta kā naturāls veidojums, kas pastāv līdzās apziņai. Taču to, ka bezapziņas jēdziena ieviešanos ir ne­sacījusi nepieciešamība vērsties pret naturalizētu apziņas traktē­šanu un praktizēto antipsiholoģismu, Jungs ne vienmēr ievēro. Principā jēdziens «bezapziņa» ir tehnisks konstruējums, kas pa­līdz analizēt apziņu kā apziņu un psihes pašdetermināciju. Sis jēdziens norāda uz paplašinātu apziņas izpratni tad, kad nedar­bojas naturāli telplaiciskie parametri. Bezapziņas problēmas iz­strāde rāda, ka apziņa ir simboliski daudz sastāvīgs, daudz slāņains veidojums, kurā uzrodas tādas formas, kurās cilvēks var iesaistīties, neapzinādamies vai pat vispār neatjēgdams tās. Tādē­jādi tiek pārveidots tradicionāli klasiskais priekšstats par apziņu kā par viendabīgu, pilnīgi pārskatāmu un caurskatāmu fenomenu un izstrādāta atziņa par to, ka pastāv neapzināta apziņas pašdeterminācija, kas apziņas laukā nav saskatāma. Bezapziņa ro­das vai pastāv idejas un ievirzes, kas var strauji pārņemt cilvē­kus un tautas, pat ja tie savā starpā nekontaktē.
Kolektīvās bezapziņas veidojumiem — arhetipiem un to kom­binācijām — ir raksturīga visuresamība, tie neatvairāmi un pastāvīgi izpaužas ne tikai visdažādāko tautu mitoloģijā un ticēju­mos, bet arī mūsdienu cilvēka sapņos, vīzijās, mākslas darbos, psihozēs u.tml. Turklāt šos veidojumus nav determinējusi ārpa­saule, tie ir psihes pašdeterminācijas mehānismi un to ģenerāci­jas, kas saistītas ar cilvēka ieaugšanu pasaulē. Tādējādi Jungs fiksē, ka bezapziņa ģenerē noteiktas shēmas, kas kārto un struk­turē cilvēka priekšstatus un izturēšanos. Tās ir piedzimtas for­mas, kuras nodrošina noteiktu pārdzīvojumu un darbību iespē­jamību. Šo shēmu apzīmēšanai 1912.gadā Jungs ievieš terminus «pirmatnējie tēli» un «pirmtēli», bet 1919.gadā — «arhetipi», taču to lietošanā nav konsekvents, jo arhetips ir nevis tēls, bet gan nepriekšstatāms bezapziņas faktors. Arhetips ir forma, fenomenoloģiska struktūra, un cilvēka priekšstatos parādās nevis paši arhetipi, bet gan to tēli. Arhetipi ir sava veida psihes orgāni, kas garantē psihiskās dzīves līdzsvaru, taču, ja to tēli pārplūdina cilvēka dzīvi, iespējama neiroze, psihoze vai pat bojāeja. Kaut iri arhetipi ir formāli, tie spēj «aizraut» cilvēku. Arhetipos iemī­loša enerģija, pārņem cilvēku, radot gan praviešus, skolotājus, māksliniekus, gan tirānus, demagogus u. tml. Arhetipiem piemīt emocionāla, bipolāra struktūra, kas no aksioloģiskā viedokļa ir neitrāla, t. i., tā nav nedz pozitīva vai laba, nedz negatīva vai slikta. Taču Jungs neskata arhetipus kā vēsturiskus veidojumus un neveido to tēlu vēsturisko fenomenoloģiju, turklāt vēl pieļauj, ka arhetipi tiek izprasti gan kā instinktformas vai to korelāti, gan sociālajām formām radniecīgi veidojumi.
Vispilnīgāk Junga mācība par arhetipiem izstrādāta, rakstu­rojot cilvēka paštapšanu, sevis atrašanu un izveidošanu. Šo pro­cesu Jungs dēvē par individuāciju vai paštapšanu, pašīstenošanos. Turklāt individuācijas procesā viņu interesē ne tik daudz tā arējā, cik iekšējā izpausme, t.i., iekšpasaules iniciācija (vai Freida formulējumā — tikšanās ar «iekšējām ārzemēm»). Iniciāciju ārpasaulē Jungs interpretē kā Es un Personas (Maskas) veidošanos: Es ir priekšstatu komplekss, kas šķiet esam apziņas S centrs, bet Persona — attiecības, kas veidojas ar ārpasauli, kompromiss starp indivīdu un sabiedrību. Persona ir mākslīga personība, kas ļauj pielāgoties sabiedrībai un cilvēku attiecībās pilda ` maskas funkciju (tituli, amati, lomas u.tml.). Taču pilnīga iden­tifikācija ar Personu ir deflācija, kas nepieļauj cilvēka paštap­šanu un var radīt psihiskas komplikācijas. Ar Es un Personu ir saistīts vēl viens process, ko Jungs dēvē par inflāciju, t.i., sevis dievišķošana, neņemot vērā bezapziņas saturu. Tas galarezultātā rada smagas psihiskās saslimstības gan indivīda, gan tautu dzīvē. Patīgā dzīve, pēc Junga izpratnes, ir atrodama un iespē­jama tikai iekšpasaule, tiekoties ar dažādām bezapziņas figū­rām. Jungs izšķir vairākas iekšējā ceļa pakāpes: tikšanos ar Ēnu, Animu un Animus, Gudro vīru un Lielo māti un Patības sasnieg­šanu, kas ir individuācijas ceļojuma mērķis un ceļa sākums. Paš-tapšanas figūras var parādīties visdažādākajos simboliskajos vei­dolos, turklāt Patības simboli ir vienkāršākie un reizē arī jēgsaturīgākie simboli (mafidala, krusts u.tml.), ap kuriem grupējas un caur kuriem var izpausties visi pārējie arhetipiskie tēli. Pirmā iniciācija paštapšanā ir tikšanās ar Enu, t.i., ar sevis (indivi­duālo, savas tautas un laikmeta) tumšo pusi, kas dažādu iemeslu dēļ ir nepieņemama un noraidāma. Tikai tiekoties ar savu Enu, cilvēks var pāriet nākošajā individuācijas fāzē, taču tā ir arī pirmā drosmes pārbaude, jo prasa pilnīgu godīgumu un patie­sumu, visas atbildības uzņemšanos uz sevi.
Kolektīvās bezapziņas un arhetipu teorijas izstrāde, psiho­loģisko tipu klasifikācija ir saistīta ne tikai ar psihoterapijas pro­blēmām un vecumpsiholoģiju, bet arī ar pašas kultūras pastāvēšanas faktu. Savas hipotēzes Jungs pierāda izmantojot ne tikai psihoterapeitisko praksi, bet arī visu kultūras vēsturi. Tādējādi Junga mācība izvēršas par antropoloģiju, kas interpretē cilvēka esotnes un kultūras formu pastāvēšanas psiholoģisko dimensiju. Cilvēks vienmēr atrodas arhetipisko tēlu pavadā, arhetipi ir mi­toloģijas, reliģijas un mākslas mātišķais klēpis. Sājos veidoju­mos, izmantojot mītus un rituālus, cilvēks pārdzīvo un pārvar savu atrautību no dabas, dabiskās sākotnes cilvēku dzimtā un dzīvajā dabā. Taču mūsdienās, pēc Junga ieskata, šī tuvība un prasme ieklausīties dabiskajā balsī ir zudusi, zudušas ir arī ar arhetipiem saistītās simboliskās zināšanas. Šis pārrāvums izpau­žas ne tikai kā masveidīgas neirozes un psihozes, bet arī kā so­ciālpolitiski konflikti un kolektīvs neprāts (nacionālsociālisms, komunisms u.tml.), ko raksturo arhaizēta simbolika un ceremo­nijas. Pirmo triecienu šīm simboliskajām zināšanām, kā domā Jungs, ir devusi kristietība, bet protestantisms uzsācis simbolu galīgo noārdīšanu. Pati par sevi kristietība nav nedz pozitīva, nedz negatīva, taču tā ir vienpusīgs pasaules redzējums un cil­vēka izpratne. Eiropas vēsture, pēc Junga domām, ir simbolu de­gradācijas vēsture, taču tas nenozīmē vēstures galu, jo aizsākas jauns laikmets, jauns aions, kurā,cerams, radīsies dzīvīgi simboli, kas ļaus līdzsvarot psihisko enerģiju un iekļauties pasaules kārtībā. Mūsdienās vērojamā pievēršanās Austrumu reliģijām un simboliem Junga izpratnē ir attaisnojama, taču tā ir tikai ārēja simbolikas apgūšana. Jungs uzskata, ka nekādi aizguvumi no Aus­trumiem nelīdzēs, šos Austrumus (un vienlaikus savas patības avotus) nepieciešams atklāt sevī, un tāpēc savu mācību nereti dēvē par Rietumu jogu vai 20.gadsimta alķīmiju.
Taču pats Jungs turpina dzīvot iekšēji koncentrēto, introverto dzīvi. 1923. gadā viņš sāk būvēt Bollingenā savu pili, kas ar laiku gūst viduslaikiem raksturīgās iezīmes. Dzīves beigās viņš pats kļūst_ par leģendāru gaišreģi, pie kura ierodas cilvēki no malumalām un pie kura namdurvīm stāv uzraksts: «Vocatus ni que non vocatus deus aderit»[3]. Jungs tiek uztverts kā bezapziņas pravietis, lai gan pats no šī goda atsakās. Tomēr gribot negribot Jungs uzstājas kā paštapšanas mistagogs (priesteris, kasparzina mistērijas) — nereti viņš ir ne tik daudz psihologs, cik individuacijas mitologs.
Pēc ilgstošas slimības mūsdienu Merilins mirst 1961. gada 6.jūnija.

Igors Šuvajevs

 

IEVADS

Platons un Aristotelis! Tās nav tikai divas sistēmas, tie ir ari divi atšķirīgi cilvēciskās dabas tipi, kuri kopš senseniem laikiem tiek pretstatīti viens otram. Tie nežēlīgi cīnās no vi­duslaikiem līdz mūsu dienām, un šī cīņa ataino agrīnās baznī­cas vēstures būtību. Lai kādu domātāju, filozofu vārdus šī vēsture arī izvirzītu, tie visi ir saistīti ar Platonu un Aristoteli. Sapņotāji, mistiķi, platoniki no savu dvēseļu dārgumu` krātu­vēm rada kristietības idejas un tām atbilstošos simbolus, tur­pretim praktiķi, kārtības dibinātāji, Aristoteļa gara skolnieki veido no šīm idejām un simboliem noturīgu sistēmu, dogma-tiku un kultu.

H. Heine

Ārsta praktiskajā darbā ar nervu slimniekiem es jau sen esmu pamanījis, ka bez daudzajām cilvēka psihes individuālajām at­šķirībām pastāv arī tipiskasatšķirības. Līdz ar to pir­mām kārtām izdalāmi divi krasi atšķirīgi tipi, kurus esmu nosau­cis par introversijas un ekstraversijas tipu.
Aplūkojot dzīves ritumu, redzam, ka viena cilvēka likteni gal­venokārt nosaka viņa interešu objekti, turpretim otra likteni — vispirms jau viņa paša iekšējā dzīve, viņa subjekts. Bet, tā kā mēs visi zināmā mērā esam pakļauti novirzēm uz vienu vai otru pusi, tad, dabiski, lietas uztveram un saprotam tā, kā tas rak­sturīgi tipam, pie kura paši vairāk vai mazāk piederam.
Jau no paša sākuma atgādinu par šo apstākli, lai novērstu, iespējamās neskaidrības vai domstarpības. Saprotams, ka tas būtiski apgrūtina mēģinājumu sniegt vispārīgu tipu aprakstu. Man jārēķinās ar lielu sava lasītāja labvēlību, ja gribu, lai mani pareizi saprastu. Situācija kļūtu relatīvi vienkārša, ja ikviens la­sītājs zinātu, pie kura vispārīgā tipa viņš pats pieder. Taču ne­reti ir ļoti grūti izlemt, vai kāds pieder pie viena vai otra tipa, īpaši, ja jautājums tiek uzdots sev pašam. Turklāt spriedumi par paša personību vienmēr izceļas ar īpašu neskaidrību. Šī subjek­tīvās spriedumu gaitas «aizplīvurošanās» ļoti bieži/vērojama tā­pēc, ka katram spilgti izteiktam tipam ir raksturīga īpaša ten­dence uz viņa tipa vienpusības kompensāciju, li udence, kas bioloģiski ir mērķtiecīga, jo tiecas saglabāt garīgo līdzsvaru. Līdz ar to veidojas sekundārie raksturi jeb tipi, kas pirstāv teļus, kuri ļoti grūti pakļaujas interpretācijai un atminē-ļumam. Sie precizējumi kļūst vēl jo vairāk sarežģīti tāpēc, ka mūsos dominē nostāja vispār noliegt tipu eksistenci un pieņemt vienīgi individuālās atšķirības.
Man jāpaskaidro šīs grūtības, lai attaisnotu zināmu tālākā Izklāsta īpatnību: varētu likties, ka visvienkāršākais ceļš būtu bijis aprakstīt divus konkrētus gadījumus un, sadalot tos, pret­nostatīt. Taču ikvienā cilvēkā ir «iemontēti» abi mehānismi — gan ekstraversija, gan introversija un tikai viena vai otra mehā­nisma relatīvs pārsvars konkretizē attiecīgo tipu. Tālab nepiecie­šams īpašs izcēlums, lai aina kļūtu pietiekami reljefa. Turklāt vēl jāpiebilst, ka cilvēka psiholoģiskā reakcija ir ārkārtīgi sarežģīta un tāpēc arī man tik tikko izdodas sniegt absolūti pareizu tās ainu. Nepieciešamības spiests, es sākumā ierobežošos ar problēmas pamatu izklāstu, kas abstrahēts no atsevišķiem detalizētiem novērojumiem. Turklāt te nav izmantota dedukcija a priori, kā varētu likties, bet dots empīriski iegūtu uzskatu deduktīvs iz­klāsts. Šie uzskati, kā es ceru, zināmā mērā izskaidros dilemmu, kas ne tikai analītiskajā psiholoģijā, bet arī citās zinātnes nozarēs un īpaši personiskajās attiecībās starp cilvēkiem (interpersomilajās attiecībās) ir izraisījusi un joprojām izraisa domstarpī­bas un pārpratumus. Tādējādi kļūst skaidrs, kāpēc divu atšķirīgu tipu eksistence ir jau sen zināms fakts, kas vienā vai otrā formā ir izpaudusies kā spēja atpazīt cilvēkos viņu īsto seju vai kā do­mātāja mokoša refleksija, kā Gētes intuīcija, kā visaptverošs sístolesun diastolesprincips. Termini un jēdzieni, ar kuriem saprot ekstraversijas un introversijas mehānismus, ir ļoti atšķirīgi un vienmēr piemērojami individuālā novērotāja vie­doklim. Lai gan formulējumi ir dažādi, vienmēr var pamanīt kādu kopēju pamatatziņu: proti, vienā gadījumā tā ir interešu slieksme objekta virzienā, bet otrā gadījumā — interešu slieksme no objekta uz subjektu un viņa personiskajiem psihiskajiem pro­cesiem. Pirmajā gadījumā objekts iedarbojas uz subjektīvajām tendencēm kā magnēts, tas pievelk šīs tendences, tādējādi lielā mērā determinējot subjektu, kurš atsvešinās pats no sevis (no savas subjektīvās realitātes) un maina savas īpašības, pielīdzi­not sevi objektam tik lielā mērā, ka rodas pārliecība par objekta universālo un pat izšķirošo nozīmi subjekta eksistencē un par to, ka pilnīga subjekta pakļaušanās objektam kļūst par viņa dzīves nu likteņa absolūtu determinanti ar īpašu jēgu. Otrajā gadījumā, pilnīgi pretēji, subjekts ir un paliek visu interešu centrs. Var pat teikt, ka rodas iespaids, it kā visa dzīves enerģija būtu vērsta subjekta virzienā un tāpēc vienmēr pretojas tam, lai objekts ra­dītu jebkādu iedarbību uz subjektu. Šķiet, ka enerģija aizplūst no objekta un subjekts ir tas magnēts, kas vēlas pievilkt pie sevis objektu.
Šo pretrunīgo uzvedību attiecībā uz objektu viegli saprotamā un skaidrā veidā ir grūti raksturot, un pastāv liels risks nonākt pie pilnīgi paradoksāliem formulējumiem, kuri vairāk radītu vis­pārēju jucekli nekā patiesu izskaidrojumu. Pašā vispārīgākajā veidā introverto viedokli varētu definēt kā tādu, kas jebkuros apstākļos cenšas personību un subjektīvās psiholoģiskās parādī­bas nostādīt augstāk pār objektu vai objektīvo eksistenci, vai arī jebkurā gadījumā nofiksēt tās attiecībā pret objektu. Tāpēc šī pozīcija subjektam piešķir vairāk vērtības nekā objektam. Ievē­rojot iepriekšminēto, objekts vienmēr atrodas zemākās vērtības līmenī un tam ir otršķirīga nozīme, dažreiz tas kļūst tikai par subjektīvā satura ārējo objektīvo simbolu, idejas iemiesojumu, turklāt būtiska ir un paliek vienīgi ideja vai arī objekts simbo­lizē emocijas priekšmetu. Taču vienlaikus pats galvenais tomēr ir emocionālais pārdzīvojums, nevis objekts savā reālajā indivi­dualitātē. Ekstravertētā pozīcija, pretēji iepriekšējai, paceļ ob­jektu augstāk par subjektu, pie tam objektam pieder noteicošā vērtība. Subjektam pastāvīgi ir tikai sekundāra nozīme. Reizēm subjektīvās parādības liekas vienīgi traucējošs, nevajadzīgs ob­jektīvi notiekošā piedēklis. Skaidrs, ka psiholoģijai, ievērojot šos divus savstarpēji viens otru izslēdzošos viedokļus, jāsadalās di­vās pilnīgi atšķirīgās orientācijas. Viena no tām pasauli vērtē pēc savas izpratnes, otra — par kritēriju visam pieņem objektīvi notiekošo.
Šīs pretrunīgās nostādnes pirmām kārtām ir pierādījums tam, ka pastāv divi pretrunīgi mehānismi: 1) diastoliska kustība ob­jekta virzienā un objekta uztvere, 2) sistoliska koncentrācija un enerģijas «atņemšana» uztvertajam objektam. Katram cilvēkam piemīt abi šie mehānismi kā dabiskā dzīves ritma paudēji, kuru Gēte, protams, ne jau nejauši ir apzīmējis ar fizioloģiskiem jē­dzieniem, kas raksturo sirdsdarbību. Ritmiskai abu psihiskās dar­bības formu nomaiņai būtu jāatbilst normālam dzīves ritumam. Tomēr sarežģītie ārējas vides apstākļi, kuros mums jādzīvo un, iespējams, vēl sarežģītākie mūsu individuālās psihiskās predisponētības[4] apstākļi reti pieļauj ideālu psihiskās darbības ritmu. Ārējie apstākļi un iekšējās psihiskās predisponētības nosacījumi ļoti bieži ir labvēlīgi viena mehānisma attīstībai, vienlaikus iero­bežojot un liekot šķēršļus otra mehānisma attīstībai. Dabiski, ka, pastāvot šādai situācijai, rodas noteikta mehānisma pārsvars. Ja šis stāvoklis jebkādā veidā kļūst ilgstošs, pastāvīgs, tad tā re­zultātā arī rodas tips, t. i., pierasta pozīcija, kurā viens mehā­nisms pastāvīgi dominē, vienlaikus tomēr nebūdams spējīgs pil­nībā apspiest otru, jo arī tas ir viennozīmīgi nepieciešams psi­hiskās darbības uzturēšanai. Tieši tāpēc nav iespējama tīra tipa eksistence tajā nozīmē, ka tas pilnībā izmanto vienu mehānismu, otram mehānismam vienlaikus pilnīgi atrofējoties. Tipisks stā­voklis vienmēr nozīmē tikai nosacītu viena mehānisma pārsvaru.
Ekstraversijas un introversijas konstatēšana pirmoreiz deva iespēju atšķirt divas psiholoģiski visaptverošas indivīdu grupas. Tomēr šie grupējumi ir tik virspusēji un vispārināti, ka nepie­ļauj neko vairāk par vispārīgu sadalījumu. Precīzākos to indi­vīdu psiholoģijas pētījumos, kuri iekļaujas vienas vai otras gru­pas robežās, uzreiz parādās lielas atšķirības starp atsevišķiem indivīdiem, kuri, neraugoties uz šīm atšķirībām, pieder pie vie­nas un tās pašas grupas. Tieši tāpēc mums jāsper vēl viens so­lis, lai mēs spētu noteikt, no kurienes rodas to indivīdu atšķirī­bas, kuri pieder pie vienas un tās pašas grupas. Mana pieredze ir pierādījusi, ka indivīdus pašā vispārīgākajā veidā var sadalīt ne tikai pēc universālās atšķirības (ekstraversijas vai introversijas), bet arī pēc atsevišķām psihiskajām pamatfunkcijām.
Tāpat kā ārējie apstākļi un iekšējā predisponētība izraisa ekstraversijas un introversijas pārākumu, tie veicina indivīdā arī noteiktas pamatfunkcijas pārākuma veidošanos. Spriežot pēc sa­vas pieredzes, par pamatfunkcijām, t. i., funkcijām, kas būtiski atšķiras no pārējām, es uzskatu domāšanu,emocijas,sa­jūtas un intuīciju. Ja dominē viena no šīm funkcijām — un tā tas parasti arī notiek, rodas attiecīgais tips. Tāpēc es iz­šķiru domājošo (mentālo), emocionālo, sensorisko un intuitīvo tipu. Katrsnošiemtipiemturklātvarbūtarī introvertētsvaiekstravertēts atkarībā no savas uz­vedības pret objektu tā, kā tas aprakstīts iepriekš[5]. Divos savos iepriekšējos pētījumos par psiholoģiskajiem tipiem es nebalstījos uz šeit izklāstīto metodi, bet apvienoju domājošo tipu ar intro­verto un emocionālo tipu ar ekstraverto. Izrādījās, ka šī metode ir nepilnīga, problēmu izstrādājot un analizējot dziļāk. Lai izvai­rītos no pārmetumiem, es lūgtu lasītāju ievērot šīs fiksētās atšķi­rības.

TIPU VISPĀRĪGS APRAKSTS

1. IEVADS

Vispirms centīšos sniegt tipu psiholoģijas vispārīgu apskatu. Sākotnēji to nepieciešams izdarīt attiecībā uz abiem vispārīga­jiem tipiem, kurus esmu nosaucis par intröverto (introvertiert) un ekstraverto (extravertiert) tipu. Papildinot šo raksturojumu, apskatīšu tos speciālos tipus, kuru savdabību nosaka apstāklis, ka indivīds pielāgojas videi un orientējas tajā, galvenokārt iz­mantojot savu visvairāk diferencēto funkciju. Introverto tipu un ekstraverto tipu es uzskatu par vispārīgiemnoorga­nismapsihiskāsorganizācijasunievirzesatka­rīgiemtipiem, kas atšķiras viens no otra ar interešu virzī­bas un libido (sk. 94. Ipp.) plūsmu, bet speciālos tipus — par funkcionāliemtipiem.
Vispārīgo tipu atšķirības pamatā ir savdabīgā ievirze attie­cība pret objektu. Introvertais tips (indivīds, kam dominē intro-versijas mehānisms) objektu cenšas abstrahēt, un tā galvenais mērķis ir tikai libido atņemšana objektam, it kā būtu jānovērš objekta pārsvars (Übermacht). Turpretim ekstravertais tips (indi­vīds, kura psihē dominē ekstraversijas mehānisms) pret objektu izrāda tikai labvēlīgu attieksmi. Sis tips apstiprina objekta nozī­mību ar to, ka savu subjektīvo ievirzi pastāvīgi orientē uz ob­jektu un attiecina uz to. Par visa pastāvošā pamatu pieņemtais objekts nekad šim tipam neliksies pietiekami vērtīgs, lai neva­rētu kļūt vēl vērtīgāks, un tāpēc tā nozīmību nepieciešams palie­lināt. Abi tipi ir tik atšķirīgi un pretstats ir tik acīmredzams, ka to pastāvēšana ir saprotama arī nespeciālistam psiholoģijas lie­tas, ja vien .tiek vērsta uzmanība uz to. Ikvienam ir zināmi tie noslēgtie, ar grūtībām izzināmie, bieži vien kautrīgie raksturi, kas ir pilnīgs pretstats otrajiem — atvērtiem, saticīgiem, bieži vien jautriem vai vismaz draudzīgiem un viegli pieejamiem rak­sturiem, kuri ar visiem spēj sadzīvot un pat strīdoties tomēr spēj ietekmēt citus vai pieļaut citu ietekmi uz sevi. Parasti šādas at­šķirības vispirms gribas uzskatīt tikai par savdabīga rakstura veidošanas individuāliem gadījumiem. Bet tas, kuram bijusi iespēja pamatīgi iepazīt daudzus cilvēkus, viegli atklāj, ka, pativol šādam pretstatam, tādi gadījumi nepavisam nav indivi­duāli gadījumi, bet drīzāk tipiskas ievirzes, kas ir daudz vispā­rīgākas, nekā to varētu iedomāties cilvēki ar vāju pieredzi psiho­loģija. Patiesībā jāaplūko fundamentāls pretstats, kas gan ir vairāk vai mazāk precīzi saskatāms, bet vienmēr pamanāms indivīdos ar zināmā pakāpē izteiktu personību. Šādus cilvēkus mēs sastopam ne tikai starp izglītotajiem, bet vispār visos sabiedrības līņos, arī starp vienkāršiem-strādniekiem un zemniekiem, starp lauri specializētiem jebkuras nācijas ļaudīm. Tieši tāpat šajā lomā neko nemaina arī dzimumatšķirības. Visu iedzīvotāju slāņu Sievietēm ir raksturīgi tie paši pretstati.
Šī vispāraptverošā izplatība diezin vai būtu iespējama, ja tā tiktu saistīta ar apziņas faktu, t.i., ar apzinātu un iepriekš izraudzītu ievirzi. Sajā gadījumā, protams, lokāli ierobežots iedzīvo­tājuslānis ar vienādu audzināšanu un izglītību būtu šādas ievirzes galvenais nesējs. Taču tā tas nekad nav, tieši pretēji — tipi sadalās šķietami patvaļīgi. Vienā un tajā pašā ģimenē viens bērns ir introverts, bet otrs — ekstraverts. Tādējādi atbilstoši Siem faktiem ievirzes tips kā vispārīgs un šķietami nejauši izpla­tītsfenomens nevar būt apzināta sprieduma vai nodoma fakts, Un tā eksistences pamatā ir kaut kas neapzināts un instinktīvs. Tāpēc tipu pretstatam kā vispārīgam psiholoģiskam fenomenam ļābūt kaut kādiem bioloģiskiem priekšnosacījumiem.
Attiecības starp subjektu un objektu, ja tās aplūko bioloģiski, Vienmēr ir pielāgošanās attiecības, jo jebkuras attiecības Starp subjektu un objektu paredz modificējošu mijiedarbību (tā maina gan objektu, gan subjektu). Sīs modifikācijas rada pie­lāgošanos (adaptāciju). Tāpēc tipiskās ievirzes pret objektu ir adaptācijas procesi. Dabā pastāv divi fundamentāli atšķirīgi adaptācijas veidi un šo veidu noteiktās dzīvā organisma pastā­vīgas eksistences iespējas. Viens no veidiem ir paaugstināts aug­līgums līdztekus atsevišķa indivīda relatīvi vājai aizsardzības Spējai un īsam dzīves ilgumam. Otrs veids — tā ir indivīda no­drošinātība ar daudzveidīgiem pašsaglabāšanās līdzekļiem līdz­tekus relatīvi niecīgam auglīgumam. Sis bioloģiskais pretstats, man šķiet, ir ne tikai analoģija, bet arī abu psiholoģiskas adap­tācijas veidu vispārējs pamats. Seit varētu ierobežoties ar vispā­rēju norādi, no vienas puses, uz ekstravertā tipa īpašību pastāvīgi deklarēt sevi un visā izplatīties un, no otras puses, uz intro-vertā tipa tendenci aizsargāties no ārējām prasībām, pec iespē­jas atturēties no jebkādas savas enerģijas izmantošanas, kas at­liecas tieši uz objektu, lai ar šīs tendences palīdzību radītu sev pēc iespējas nodrošinātāku un stiprāku pozīciju. Tāpēc Bleiks (Blake) intuitīvi neslikti ir apzīmējis abus tipus ka auglīgais [prolific) un rijīgais (devouring). Kā rāda vispārīga bioloģija, abi šie veidi ir vienlīdz iespējami un savā ziņā veiksmīgi, glužitāpat ka arī tipiskas ievirzes. To, ko viens sasniedz, izmantojot visas iespējamas attiecības, otrs īsteno ar monopola palī­dzību.
Tas fakts, ka dažreiz bērnam pat pirmajos dzīves gados ir precīzi saskatāma viena no tipiskajām ievirzēm, liek pieņemt, ka noteikta ievirze nekāda ziņā nerodas cīņā par eksistenci, kā to parasti saprot. Var jau, protams, pietiekami pamatoti iebilst, ka arī mazs bērnsun pat zīdainis ir spiests veikt neapzinātu psiho­loģiskas adaptācijas procesu, jo ikvienas mātes savdabīga iedar­bība jo īpaši var izraisīt bērna specifiskas reakcijas. Šo argu­mentu var pamatot ar neapstrīdamiem faktiem, taču tas kļūst visai apšaubāms, ja atgādina tikpat neapstrīdamu faktu, ka di­vus vienas matēs bērnus jau ļoti agri var klasificēt kā pretsta­tītos tipus, turklāt matēs attieksmē nav iespējams pierādīt ne ma­zākas pārmaiņas. Lai gan es nekādā gadījumā negribētu novēr­tēt par zemu vecāku ietekmes bezgalīgo daudzveidību, tomēr šī pieredze liek man atzīt, ka izšķirošais faktors meklējams bērna dispozīcija. Beidzot, tieši individuālā dispozīcija ir tas, ka, pa­stāvot iespējami vienādiem ārējiem apstākļiem, viens bērns veido vienu tipu, otrs — otru tipu. Šeit es, protams, domāju tikai tos gadījumus, kuri realizējas normālos apstākļos. Pretējā gadījumā, t.i., tad, kad vērojama galēji stingra, turklāt nenormāla mātes nostādne, ar vardarbības palīdzību var tikt uzspiesta relatīvi viendabīga pozīcija jeb nostādne pār bērnu individuālo predispo-netību, kas, iespējams, ļautu attīstīties citam tipam, ja tikai ne­traucētu nenormālie ārējie apstākli. Tur, kur parādās šāda ārējo apstākļu determinēta tipa izkropļošana, indivīds savā tālākajā dzīve bieži kļūst neirotisks un viņa izdziedināšana iespējama, tikai atklājot indivīdam dabiski atbilstošo ievirzi.
Attiecībā uz savdabīgo predisponētību varu tikai teikt, ka acīmredzot eksistē indivīdi, kas loti viegli vai tad, kad tas ir per­soniski izdevīgi, spēj pielāgoties videi noteiktā veidā. Šeit būtu jāizvirza jautājums par šīs parādības fizioloģisko pamatu, kas nav pieejams musu izziņai. To, ka šāda bāze pastāv, varu apgal­vot, balstoties uz savu pieredzi, kas rāda, ka tipa izmaiņas no­teiktos apstākļos rada lielu ļaunumu organisma fizioloģiskajai labklājībai un bieži kļūst par garīgo un fizisko spēju izsīkuma cēloni.

2. EKSTRAVERTAIS TIPS

Lai izklāsts būtu pēc iespējas īsāks un skaidrāks, aprakstot ekstraverto tipu un arī pārējos tipus, nepieciešams atdalīt apziņas psiholoģiju no bezapziņas psiholoģijas. Vispirms pievērsīsi­mies apziņasfenomenam.

2.1. APZIŅAS VISPĀRĪGA IEVIRZE

Katrs cilvēks orientējas pēc informācijas, ko viņam sniedz Īrēja pasaule, taču varam arī novērot, ka tas notiek lielākā vai mazākā mērā atšķirīgi. Viens, ņemot vērā to, ka uz ielas ir vēss laiks, uzskata par nepieciešamu uzvilkt mēteli, turpretī otram tas šķiet nevajadzīgi, jo viņš vēlas norūdīties. Viens jūsmo par jaunu tenoru tāpēc, ka visi to dara, bet otrs par šo dziedātāju nejūsmo un ne jau tāpēc, ka viņam šis tenors nepatīk, bet tāpēc, kaviņš uzskata: «Tas, par ko sajūsminās visi, nepavisam nav apbrīnas vērts.» Viens pakļaujas konkrētajām attiecībām tāpēc, ka nekas cits, kā rāda pieredze, nav iespējams, bet otrs tikmēr ir pārliecināts: ja jau tūkstoš reižu ir noticis tieši tā, tad tūkstoš pirmajā reizē var notikt gluži citādi utt. Pirmais orientējas uz konkrētiem ārējiem faktiem, bet otrajam saglabājas noteikta uzskatu sistēma, kas viņu norobežo no objektīvajam atziņām. Ja orientācija uz objektu un objektīvo informāciju kļūst tiktai dominējoša, ka visbiežāk rīcību un galveno lēmumu pieņemšanu nosaka nevis subjektīvie uzskati, bet objektīvās attiecības, tad tā ir ekstraverta ievirze. Ja tas notiek pastāvīgi, tad runa jau ir par ekstraverto tipu. Kad cilvēks domā, jūt un rīkojas, vardu sakot, dzīvo tā, kā tas tieši atbilst objektīvajam attiecībām un to prasībām gan labā, gan arī sliktā nozīmē, tad viņš ir ekstraverts. Šis cilvēks dzīvo tā, ka objektam kā determinējošam lielumam viņa apziņā nepārprotami ir lielāka nozīme nekā viņa subjektīvajam viedoklim. Protams, viņam piemīt subjektīvi uzskati, taču tos noteicošais spēks ir mazāks par ārējo objektīvo apstākļu spēku. Tāpēc ekstravertais tips nekad nedomā meklēt un arī atrast beznosacījuma (neapšaubāmu) faktoru sevī paša, jo tad i viņam ir zināmi tikai ārpus viņa paša. Līdzīgi Epimetejam[6], viņa dvēselē pakļaujas ārējām prasībām, protams, ne jau bez cīņas, taču tās iznākumu vienmēr nosaka ārējie apstākļi. Visa šā cilvēka apziņa ir vērsta uz ārpasauli, jo galvenais un izšķirošais viņā ienāk tieši no turienes. No šās pamatievirzes izriet visas viņa psiholoģiskās īpatnības, ja tikai tās netiek balstītas uz noteiktas psiholoģiskās funkcijas dominanti vai individuālam īpatnībām.
Interesi un uzmanību izraisa objektīvi notikumi, pir­mām kārtām tie, kas noris cilvēka tiešā tuvuma. Interesi modina ne tikai personas, bet arī lietas. Atbilstoši tam arī darbība bal­stās uz personu un lietu ietekmi. Darbību nepastarpināti determinē objektīvā realitāte un cēloniskie faktori; vadoties no tiem, to iespējams arī izsmeļoši izskaidrot. Pat tad, ja viņa darbība nav tieša reakcija uz apkārtējās vides kairinājumu, tad tomēr tā pielāgojas reālajām attiecībām un vienlaikus objektīvās situāci­jas ietvaros var pietiekami plaši un attiecīgi izvērsties. Darbībai vispār nepiemīt nopietnas tendences pārkāpt šos ietvarus. Tas pats attiecas arī uz interesēm: objektīvie notikumi ir neizsīkstošs kai­rinājuma avots, tā ka interesēm parasti nekas cits nav vajadzīgs. Ekstravertā tipa rīcības morālie likumi ir pakļauti attiecīgajām sabiedrības prasībām, respektīvi, valdošajiem morāles jēdzieniem. Ja valdošie uzskati būtu citi, tad citādas veidotos arī subjektī­vās ekstravertā tipa morāli virzošās tendences, vienlaikus neko nemainot vispārējā psiholoģiskajā būtībā.
Taču šī stingrā determinētība, ko izraisa objektīvie apstākļi, nepavisam nenozīmē, kā varētu šķist, pilnīgu vai pat ideālu spēju piemēroties dzīves apstākļiem. Protams, no ekstravertā redzesviedokļa šāda saderība[7] ar ārējiem apstākļiem (Einpassung) varētu likties kā pilnīga spēja adaptēties, jo citu kritēriju šim uzskatam nevar būt. Plašāks skatījums liecina, ka objektīvi notiekošais ne jau visos apstākļos ir normāls. Objektīvie apstākļi var būt vēs­turiski vai telpiski nenormāli. Kaut gan indivīds, kas piemērojas šīm attiecībām ar objektīvajiem apstākļiem, pielāgojas apkār­tējās vides nenormālajam raksturam, tomēr viņš kopā ar visu apkārtējo vidi atrodas nenormālā stāvoklī attiecībā pret vispār-obligātajiem dzīves likumiem. Cilvēks iet pretim bojāejai ar tādu pašu pārliecību, ar kādu viņš iepriekš ir piemērojies objektīvajai realitātei. Atsevišķs cilvēks, protams, šādā stāvoklī var dzīvot zaļas dienas, taču tikai līdz tam brīdim, kamēr viņš ar visu, kas viņam ir visapkārt, neaiziet bojā vispārīgo dzīves likumu neievē­rošanas dēļ. Viņam piemīt saderība (Einpassung), nevis spēja pielāgoties, jo spējai pielāgoties nepieciešams kaut kas vairāk par bezierunu pakļaušanos apkārtējās vides noteikumiem. (Šeit es at­saucos uz Kārla Špitelera (1845—1924) Epimeteju.[8]) Tāpēc jā­ievēro tādas sakarības, kuras ir vispārīgākas par vietējo un vēs­turisko apstākļu noteiktajām likumībām. Vienkāršā saderība no­rāda uz normāla ekstravertā tipa ierobežotību. Par savu normālo^ stāvokli ekstravertajam tipam jāpateicas, no vienas puses, tam` kaviņš bez īpašām pretrunām īsteno savu saderību ar konkrē­tam, objektīvām attiecībām un, dabiski, viņš nevēlas neko citu. katikai realizēt konkrētas iespējas, piemēram, izvēlēties profe­siju, kura attiecīgajā laikā un vietā paver daudzsološas iespējas, vai ražot to, kas konkrētajā laikā nepieciešams apkārtējiem cilvē­kiem un ko tie gaida no viņa, vai atturēties no jebkuriem jaun­ievedumiem, ja tikai tos pašus par sevi nav nepieciešams ieviest, vai arī visiem spēkiem censties realizēt apkārtējo cilvēku vēlmes. Taču, no-otras puses, ekstravertā tipa normalitāte pamatojas arī uz tādu svarīgu faktoru, ka viņš ņem vērā. savu subjektīvo vaja­dzību realitāti. Vājais punkts ir tieši šim tipam raksturīgā ten­dence vērsties šādā veidā ārpus sevis paša. No visiem subjektī­vajiem faktoriem pat tas, kas visvairāk ir saistīts ar sajūtām, proti; somatiskā (ķermeniskā) veselība, kā nepietiekami objek­tīvs, ārējs, pārāk maz tiek ņemts vērā, un tādējādi elementāro vajadzību apmierināšanai, kas nodrošinātu fizisko labsajūtu, ne­tiek pievērsta pietiekama uzmanība. Tā visa rezultātā cieš ne tikai ķermenis, bet arī dvēsele. Ekstravertais tips parasti tikpat kā nepamana to, un tāpēc tas kļūst jo redzamāks viņam apkārt­esošajiem tuvajiem cilvēkiem. Līdzsvara zudumu viņš sāk ievērot vienīgi tad, ja rodas nenormālas izjūtas, kas saistītas ar ķermeņa fizisko stāvokli. Saprotams, ka tam ekstravertais tips nevar ne­pievērst uzmanību. Dabiski, ka viņš to uzskata par konkrētu un «objektīvu» faktu, jo sava garīgā veidola raksturošanai viņam nekas cits neeksistē. Citu cilvēku spriedumā par sevi viņš tūlīt pamana iztēles augļus. Pārāk ekstravertā ievirze var tādā mērā neņemt vērā subjektu, ka tas tiek upurēts tā "saucamajām objek­tīvajām prasībām, piemēram, pastāvīgai feņēmumu palielināša­nai tikai tāpēc, ka ir daudz pasūtījumu un nedrīkst laist garām nevienu iespēju.
Ekstravertā tipa briesmas slēpjas tajā apstāklī, ka viņš iesaistās objektos un pats sevi tajos pilnīgi pazaudē. Funkcionālajiem (nervu) un somatiskajiem traucējumiem, kas cēlušies šāda stā­vokļa rezultātā, ir kompensējoša nozīme, jo tie piespiež subjektu pašierobežoties. Ja simptomi ir funkcionāli, tad ar savām īpat­nībām tie var simboliski izpaust psiholoģisko situāciju. Tā, pie­mēram, dziedātājam, kura popularitāte pārāk strauji aug, prasot no viņa pārāk lielu enerģijas patēriņu, rodas neirotiska aizture un negaidīti zūd spēja izdziedāt augstos toņus. Cilvēkam, kas sācis ļoti pieticīgi un ātri sasniedz ietekmīgu un daudzsološu so­ciālo stāvokli, psihogēniski parādās visi kalnu slimības simptomi. Ja kāds nodomājis precēt šaubīga rakstura sievieti, kuru viņš dievina un stipri pārvērtē, viņam rodas tādas kakla, spazmas, ka Sienā viņš spēj izdzert tik tikko divas piena krūzītes, turklāt, lai izdzertu katru krūzīti, nepieciešamas vismaz trīs stundas. Tas stipri vien traucē satikties ar līgavu, jo cilvēks ir aizņemts vienīgi ar sava. ķermeņa barošanu. Cilvēkam, kas vēl nav spējīgs veikt sarežģītu darbu neparasti ātri augošā uzņēmumā, kuru viņš par tādu ir izveidojis, parādās neirotiskas slāpju lēkmes, un tā rezultātā viņš drīz vien saslimst ar alkoholismu. Pēc manām do­mām, histērija ir ekstravertā tipa izplatītākā neirozes forma. Kla­sisko histērijas gadījumu vienmēr raksturo pārmērīgi cieši sakari ar apkārtējām personām. Šāda gadījuma raksturīga īpatnība ir arī viennozīmīgi atdarinoša saderība ar ārējās vides apstākļiem. Histēriskā rakstura galvenā iezīme ir pastāvīgā tendence būt inte­resantam un atstāt ietekmi uz apkārtējiem. Par šīs parādības korelātu var nosaukt iespaidojamību, neaizsargātību pret citu per­sonu ietekmi. Klaja ekstraversija atklājas arī histēriskajā tieksmē pateikt, pastāstīt, paziņot pēc iespējas vairāk, dažreiz pat ko ab­solūti fantastisku. Līdz ar to rodas apvainojumi histēriskajos me­los. Histērisks raksturs sākotnēji ir normālas ievirzes pārspīlē­jums; tikai pēc tam tas, bezapziņas ietekmēts, kļūst sarežģītāks un papildinās ar kompensācijas reakcijām. Tās ar somatisko fun­kciju bloķēšanas vai citādu traucējumu palīdzību iedarbina introversijas mehānismu, tādējādi līdzsvarojot ekstraversijas izjaukto psihiskās enerģijas bilanci. Bezapziņas reakcijas izraisa citu sim­ptomu kategoriju, un šiem simptomiem ir vairāk introverts rak­sturs. Pirmām kārtām jāatzīmē slimīgi paaugstināta fantāzijas darbība. Pēc šī vispārīgā ekstravertās ievirzes raksturojuma pievērsīsimies tām pārmaiņām, kas rodas psiholoģiskajās pamat­funkcijās ekstravertās ievirzes rezultātā.

2.2. BEZAPZIŅAS IEVIRZE

Var šķist dīvaini, ka es runāju par «bezapziņas ievirzi». To­mēr esmu jau pietiekami parādījis, ka bezapziņai attiecībā pret apziņu manā skatījumā piemīt kompensējoša funkcija. Saskaņā ar šo uzskatu bezapziņai, gluži tāpat kā apziņai, arī ir iespējama sava ievirze.
Iepriekšējā daļā es. atgādināju par ekstravertās ievirzes ten­denci uz zināmu vienpusību, proti, par objektīvā faktora priori­tāro stāvokli psihiskā akta gaitā. Ekstravertajam tipam vienmēr ir kārdinājums neapzināti upurēt sevi objekta labā, asimilēt savu subjektu objektā. Izsmeļoši esmu norādījis uz sekām, kas var pa­rādīties, ja pārspīlē ekstraverto pozīciju, t.i., uz kaitīgo subjek­tīvā faktora apspiešanu. Tāpēc būtu gaidāms, ka apzinātas eks­travertās pozīcijas psihiska kompensācija īpaši akcentēs subjek­tīvo momentu, t. i., mums vajadzētu pierādīt spēcīgas egocentriskas tendences eksistenci bezapziņā. Ar to ir veicies, iegūstot faktoloģisko materiālu praktiskās pieredzes gaitā. Es neiedziļināšos atsevišķos gadījumos. Precīzu analīzi atstāju nākošajām noda­ļām, kuraspacentīšos izveidot raksturīgo bezapziņas ievirzi ikvie­nam funkcionālajam tipam. Tā kā šajā nodaļā runa ir tikai par vispārīgas ekstravertās ievirzes kompensāciju, tad es ierobežo­šos ar bezapziņas kompensējošās ievirzes vispārīgu raksturojumu. Lai bezapziņas ievirze patiesi papildinātu apzināto ekstraverto Ievirzi, tai jābūt introvertām raksturīpašībām īstenojoties bezapziņas ievirzei, enerģija tiek koncentrēta uz subjektīvo momentu, t. i., uz visām vajadzībām un stimuliem, kuri ir apspiesti un izstumti pārāk ekstravertās apzinātās ievirzes dēļ. Viegli saprast (kā jau tam vajadzētu būt skaidram no iepriekšējās nodaļas), ka orientācija uz objektu un objektīvo realitāti apspiež gandrīz jebkurus subjektīvos nodomus, viedokli, vajadzības, vēlmes un at­rauj no tiem enerģiju, kurai dabiskā veidā tiem ir jāpieder. Cil­vēks nav mašīna, kuru ik brīdi var pārbūvēt pilnīgi citam mērķim un kura pēc šīs procedūras pilnīgi citā veidā tāpat funkcionē absolūti pareizi kā agrāk. Cilvēks vienmēr nes sev līdzi ne tikai personisko, bet arī visas cilvēces vēsturi. Taču vēsturiskais faktors izgaismo dzīves nepieciešamību pēc saprātīgas ekonomijas, proti, visam, kas bijis līdz šim mirklim, kaut kā jāparādās jaunajā un jāsadzīvo ar to. Tāpēc pilnīga asimilācija ar objektu sastop protestu no jau agrāk bijušā, no paša sākuma pastāvošā kompleksa, kurā ietverta gan pieredze, gan mainīgais pasaules redzējums, gan subjekta mijiedarbība ar vidi. No šī samērā vispārīgā sprieduma viegli saprotams, kāpēc ekstravertā tipa bez­apziņas prasībām ir raksturīgs primitīvisms, infantilisms un ego­centrisms.Kad Freids runā par bezapziņas vienīgo spēju — «tikai «vēlēties», tad tas lielā mērā attiecas uz ekstravertā tipa bezapziņu. Saderība ar objektīvo realitāti un asimilācija ar to traucē «apzināties nepiepildītās subjektīvās tieksmes un nodomus. Šīs subjektā dzimstošās tendences (domas, vēlmes, afekti, vajadzī­bas, sajūtas, emocijas utt.) atbilstoši to izstumtības pakāpei kļūst regresīvas, t.i., jo mazāk tās ir apzinātas, jo infantilākas un ar­haiskākas tās kļūst. Ekstraversijas deformētā apziņas ievirzes ag­resīvā attieksme pret šīm tendencēm izjauc to enerģijas sadales kārtību, ar kuru tās var zināmā mērā rēķināties normālos apstāk­ļos, un atstāj tām tikai to enerģiju, kuru šī ievirze nespēj at­ņemt. Enerģijas atlikums, kura spēku tomēr nevajadzētu novēr­tēt par zemu, ir tas, kas jāapzīmē kā sākotnējais instinkts. In­stinktu nevar mainīt atsevišķa indivīda patvaļīgas darbības; tieši otrādi, lai mainītu instinktu, būtu nepieciešama lēna, organiska pārmaiņa daudzu paaudžu laikā, jo instinkts ir noteiktas orga­niskas noslieces enerģētiska izpausme. Tādējādi katras apspies­tas tendences rīcībā galu galā paliek nozīmīgs enerģijas pārpa­likums, kas atbilst instinkta spēkam; šī tendence saglabā savu spēku, lai arī tā kļūtu neapzināta noteiktas enerģijas daļas zu­duma dēļ. Jo pilnīgāka ir apzinātā ekstravertā ievirze, jo infantilāka un arhaiskāka ir bezapziņas ievirze. Šeit visā pilnībā var atrast tās incesta tieksmes, par kurām runā Freids. Pats par sevi saprotams, ka tas viss ir absolūti neapzināts un paliek pa­slēpts arī nepieredzējuša novērotāja skatienam tik ilgi, kamēr ekstravertā apziņas ievirze nav sasniegusi pietiekami augstu līmeni. Taču, ja apzinātais viedoklis tiek pārspīlēts, tad simptomātiski atklātībā izpaužas arī bezapziņa, t. i., neapzinātais egoisms, infantilisms un arhaisms zaudē savu sākotnējo kompensatorisko raksturu tai brīdī, kad tie nostājas vairāk vai mazāk atklātā opo­zīcijā attiecībā pret apziņas ievirzi. Vispirms tas parādās jau tā (apzinātā) viedokļa absurdā pārspīlējumā, kuram jāapspiež bez­apziņas mehānisms, bet kurš parasti beidzas ar apziņas ievirzes reductio ad absurdam (novešanu līdz absurdam), t. i., sabru­kumu. Katastrofa var būt objektīva, jo objektīvie mērķi mazpamazām izkropļojas, pārvēršoties subjektīvajos mērķos. Tā, pie­mēram, burtlicis ilgā un grūtā divdesmit gadu darbā no parasta kalpotāja kļūst par patstāvīgu ietekmīga uzņēmuma īpaš­nieku. Uzņēmums arvien vairāk un vairāk paplašinās, un šis cil­vēks arvien dziļāk un dziļāk tajā iesaistās. Tai pašā laikā jeb­kuras citas viņa intereses pazūd. Šis uzņēmums paņem visus viņa spēkus un noved pie bojāejas šādā veidā: lai kompensētu viņa izteikti lietišķās intereses, atdzīvojās dažas viņa bērnības atmi­ņas. Viņš atcerējās, ka viņam kādreiz bija ļoti paticis gleznot un zīmēt. Tā vietā, lai izmantotu šo savu spēju kā kompensējošu blakus nodarbību, viņš savā uzņēmumā saka fantazēt par ražo­jumu «māksliniecisku» izpildi. Par nelaimi, fantāzija kļuva par īstenību, un viņš patiesi sāka ražot izstrādājumus pēc savas per­soniskās primitīvās un infāntilās gaumes ar tādiem «panāku­miem», ka pēc dažiem gadiem viņa uzņēmums bankrotēja. Viņš darbojas saskaņā ar Rietumu «kultūras ideālu», pēc kura ener­ģiskam cilvēkam viss jākoncentrē uz galamērķi. Šoreiz cilvēks to­mēr bija aizgājis par daudz tālu un nokļuvis savu subjektīvo infantilo tieksmju varā.
Katastrofālam atrisinājumam var būt vēl arī subjektīva iedaba. Tas izpaužas kā nervu satricinājums un notiek tāpēc, ka bezapziņas opozīcija vienmēr ir spējīga galarezultātā paralizēt apziņas darbību. Ja tā notiek, bezapziņas prasības kategoriski tiek uzspiestas apziņai un līdz ar to izraisa postošu apziņas šķel­šanos, kas pa lielākajai daļai ir saskatāms tajā stāvoklī, ka cil­vēki vairs nezina, ko viņi paši grib, viņiem vairs nav nekādu interešu vai arī viņi uzreiz vēlas ko pārāk daudz, grib to, kas nav iespējams. Uz kultūras tradīcijām balstītā infantilo un pri­mitīvo tieksmju apspiešana viegli rada neirozi vai sekmē ļaun­prātīgu tādu narkotiku lietošanu kā alkohols, morfijs, kokaīns utt. Vēl smagākos gadījumos apziņas šķelšanās beidzas ar paš­nāvību. Neapzināto tendenču visspilgtākā īpašība ir šāda: apziņas ievirzes noraidošas attieksmes ietekmē, zaudējot savu ener­ģiju, tās kļūst apziņu destabilizējošas jeb destruktīvas, tiklīdz pārstāj būt kompensatoriskas. Šīs tendences pārstāj darboties kompensējoši tad, kad tās nonāk mūsu kultūras līmenim absolūti neatbilstošā stāvoklī. No šī brīža bezapziņas tendences veido bloku, kurš jebkurā nozīmē ir pretējs apziņas ievirzei un kura pastāvēšana izraisa atklātu konfliktu. Tas, ka bezapziņas ievirze kompensē apziņas ievirzi, parasti izpaužas psihiskā līdzsvara veidā. Normāla ekstraverta ievirze, protams, vēl nenozīmē, ka indivīds visur un vienmēr rīkosies tikai pēc ekstravertās shēmas. Jebkuros apstākļos vienam un tam pašam indivīdam var novērot psihiskos procesus, kurus iespējams izskaidrot tikai ar introverk-sijas mehānismu. Par ekstravertu mēs saucam tikai tādu indivīda ārējo izpausmi, kurā dominē ekstraversijas mehānisms. Šajā ga­dījumā diferencētākā funkcija pastāvīgi ir pakļauta ekstraversijai, bet mazāk diferencētās funkcijas atrodas introvertīvā lieto­šanā, t. i., pati pilnvērtīgākā funkcija ir arī apzinātākā funkcija un tiek kontrolēta caur apziņu un apzinātiem nodomiem. Turpretim mazāk diferencētās funkcijas ir arī mazāk apzinātas, respektīvi, daļēji neapzinātas un daudz mazākā mērā pakļautas apzinātai gribai. Pilnvērtīgākā funkcija vienmēr ir apzinātās personības daļas, tās nodomu, gribas un darbības izpausmes līdzeklis, bet mazāk diferencētās funkcijas vairāk attiecas uz to, kas ar cil­vēku notiek. Tās var būt arī netiešas pārteikšanās vai pārrakstī­šanās vai citas kļūdas un neveiksmes. Šīs funkcijas var atvasi­nāt arī no lielākās daļas nodomu, tā ka mazāk diferencētās fun­kcijas ir arī mazāk apzinātas. Šīs situācijas klasisks piemērs ir ekstravertais emocionālais tips, kuram ir brīnišķīgas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, bet kuram dažreiz gadās izteikt ārkārtīgi netaktiskus spriedumus. To rāšanās cēlonis ir šā tipa maz dife­rencētā un maz apzinātā domāšana, kuru viņš tikai daļēji kon­trolē un kuru turklāt nepietiekami nosaka objekts. Tāpēc šī tipa domāšana var viņam pavēlēt rīkoties, nerēķinoties pilnīgi ne ar ko.
Mazāk diferencētajām funkcijām ekstravertajā ievirzē vienmēr ir raksturīga ļoti spilgta subjektīvā atkarība no stipri izteiktā egocentrisma un personiskajām kaislībām, tādējādi atklājot savu ciešo saikni ar bezapziņu. Bezapziņa šādās funkcijās pastāvīgi atrod iespēju parādīties dienasgaismā. Vispār nebūtu vēlams iedo­māties bezapziņu kā uz visiem laikiem iebalzamētu mūmiju zem viena vai otra skaita uzslāņojumu, kas zināmā veidā var atklā­ties tikai rūpīgos «izrakumos». Bezapziņa, tieši otrādi, pastāvīgi ielavās apzinātos psiholoģiskos procesos un atgādina par sevi pat tik lielā mērā, ka novērotājam reizēm grūti izlemt, kādas rakstura īpašības jāattiecina uz apzināto personību un kādas — uz neapzināto. Šīs grūtības gan rodas galvenokārt ar personām, kas savas pašizteiksmes ziņā stipri pārsniedz vidusmēru. Pro­tams" daudz kas vēl ir atkarīgs arī no novērotāja pozīcijas un viņa spējas ātrāk uztvert apzināto vai neapzināto personas pusi, Parasti saprātīgāks novērotājs ātrāk izprot apzināto personas pusi, turpretī novērotājs ar perceptīvu (juteklisku) uztveri vai­rāk ir pakļauts bezapziņas ietekmei, jo mūsu saprāts vairāk pie­vēršas psihiskā procesa apzinātai motivācijai, turpretī uztvere fiksē parastu notikumu. Taču, tā kā mēs vienādā mērā izmanto­jam gan saprātu, gan uztveri, tad viegli var izveidoties situācija, kad mums kāda persona var likties vienādā mērā introverta un ekstraverta, tā ka mēs nespējam precīzi pateikt, kādai ievirzei atbilst pilnvērtīgākā funkcija. Šādos gadījumos pareizu situāci­jas izpratni var veicināt tikai šīs funkcijas īpašību fundamentāla analīze. Turklāt jāpievērš uzmanība tam, kādas funkcijas pilnīgi pakļaujas apziņas kontrolei un motivācijai un kādām funkcijām ir spontāns gadījuma raksturs. Pirmās funkcijas vienmēr ir vai­rāk diferencētas nekā pēdējās funkcijas, kas turklāt ir samērā infantilas un primitīvas. Parasti pirmās funkcijas šķiet normas ro­bežās, turpretim pēdējām piemīt zināma patoloģija vai anormalitāte.

2.3. PSIHOLOĢISKO PAMATFUNKCIJU ĪPATNĪBAS EKSTRAVERTAJĀ IEVIRZĒ

2.3.1. Domāšana

Vispārīgās ekstravertās ievirzes dēļ domāšana orientējas uz objektu un objektīvo realitāti. No domāšanas šādas orientācijas izriet skaidri izteikta īpatnība. Domāšanu vispār, no vienas pu­ses, stimulē subjektīvi, galarezultātā neapzināti avoti un, no ot­ras puses, objektīvā īstenības uztvere ar maņu orgāniem (percep­cija) . Ekstraverto domāšanu daudz lielākā mērā nosaka otrs faktors nekā pirmais. Spriedums vienmēr konstituējas noteiktā mēroga: ekstravertam spriedumam galvenokārt par reālu un no­teicošu tiek atzīts mērogs, kas iegūts, balstoties uz objektīvajām attiecībām, turklāt, vienalga, vai tās var izteikt ar nepastarpi­nāti objektīvu, sensoriski uztveramu faktu vai ar objektīvu ideju, jo objektīva ideja arī ir kaut kas ārēji pastāvošs, ņemts ārpus subjekta, pat ja subjekts to uzņēmis labvēlīgi. Ekstŗavertajai do­māšanai tāpēc nepavisam nav jābūt pavisam konkrētai faktiskai domāšanai, tā tikpat labi var būt arī tīri idejiska domāšana, ja tikai tiek pierādīts, ka idejas, ar kurām operē domāšana, lielā mēra ņemtas ārpus subjekta, t.i., tās veidojušās no tradīcijām, audzināšanas un izglītības gaitā. Lai noskaidrotu, vai domāšana ir ekstraverta, jābalstās uz to, kādā mērogā iekļaujas spriedums, vai šis mērogs ir ņemts ārpus subjekta vai arī tam ir subjektīva izcelsme. Tālākais kritērijs var būt slēdziena virziens un, proti, jautājums par to, vai domāšanā tiek dota priekšrocība virzienam" ārpus subjekta vai ne. To, ka domāšana ir aizņemta ar konkrē­tiem priekšmetiem, nevar uzskatīt par pierādījumu tas ekstraver­tajam raksturam, jo es varu domās būt aizņemts ar konkrētiem priekšmetiem, vienlaikus savu domāšanu abstrahējot no tiem un tikai konkretizējot to caur šiem priekšmetiem. Pat ja mana do­māšana ir aizņemta ar konkrētām lietām un šajā ziņā to var no­saukt par ekstravertu, tad tomēr paliek neskaidrs un būtisks tas, kādu virzienu ieņem, domāšana un, proti, vai tā savā turpmākajā gaitā vēlreiz nonāks līdz objektīvajai realitātei, ārējiem faktiem vai vispārīgiem, jau dotiem jēdzieniem vai arī ne. Tirgoņa, teh­niķa, dabaszinātnieka praktiskajai domāšanai virzība uz objektu ir pati par sevi saprotama. Turpretim, apskatot filozofa domā­šanu, var rasties šaubas, ja viņa domāšanas virziena mērķis ir ideja. Tādā gadījumā nepieciešams izpētīt, no vienas puses, vai šīs idejas nav visparastākā abstrakcija, kas radusies, eksperimen­tējot ar objektiem, un tātad tās nav nekas cits kā augstāki ko­lektīvie jēdzieni, kas ietver sevī objektīvu faktu summu; no otras puses, jāizpētī, vai šīs idejas rodas tradīciju ietekmē (tad tas nav tiešas pieredzes abstrakcijas) vai arī tās nāk no apkārtējas ga­rīgās pasaules. Ja uz šādu jautājumu var atbildēt apstiprinoši, tad tādas idejas tāpat pieder pie objektīvās realitātes kategori­jas un tātad šādu domāšanu būtu jāsauc par ekstravertu.
Lai gan es nebiju domājis izklāstīt introvertas domāšanas būtību šeit, bet gan vienā no nākošajām nodaļām, man šķiet, to­mēr nepieciešams mazliet paskaidrot šo domāšanas veidu. Tas jādara tāpēc, ka, labi pārdomājot to, kas iepriekš teikts par eks­traverto domāšanu, viegli var secināt, ka es, laikam gan, šai terminā esmu ietvēris visu to, ko saprot ar jēdzienu «domāšana». Domāšana, kas nav vērsta ne uz objektīviem faktiem, ne uz vis­pārīgām idejām, it kā nav pelnījusi, lai to sauc par domāšanu. Es apzinos, ka mūsu laiks un tā spilgtākie pārstāvji zina un at­zīst tikai ekstraverto domāšanas tipu. Tas notiek daļēji tāpēc, ka parasti jebkura domāšana, kas parādās un iekaro augstākās pa­saules virsotnes zinātnē, filozofijā un pat mākslā, vai nu rodas tieši no objekta, vai arī saplūst ar vispārīgām idejām. Tādējādi domāšana šķiet ja ne gluži vienmēr patiesa, tad tomēr pamatvil­cienos saprotama un līdz ar to relatīvi noderīga. Šajā nozīmē var teikt, ka ir zināms vienīgi ekstravertais intelekts, tieši tas, kurš orientējas uz objektīvo realitāti. Taču līdztekus tam ek­sistē — un šeit es sākšu runāt par introverto intelektu — arī pa­visam cita veida domāšana, uz kuru ar grūtībām var neattiecināt nosaukumu «domāšana», tāda domāšana, kas neorientējas ne uz tiešo objektīvo pieredzi, ne uz objektīvi iegūtām idejām. Es nonāku līdz šim otrajam domāšanas veidam šādi: kad es savās domās esmu aizņemts ar konkrētu objektu vai vispārīgu ideju un, proti, tādā veidā, ka manu domu virziens mani galu galā atkal noved pie manu domu priekšmeta, tad šī intelektuālā parādība nav vienīgais psihiskais process, kas tajā mirklī manī noris. Es norobežojos no visām iespējamām sajūtām un jūtām, kas izpau­žas manu pārdomu gaitā un vairāk vai mazāk traucē to, norādot uz to, ka manu domu gaita, kas izriet no objektīvās realitātes un tiecas uz objektīvo, līdztekus pastāvīgi atrodas arī attiecībās ar subjektu. Šīs attiecības ir obligāts nosacījums (conditio sine qua non), jo bez tām domu gaita vispār nav iespējama. Pat ja manu domu gaita tiek vērsta uz objektīvo realitāti ar visu iespējamo spēku, tā tomēr paliek mana subjektīvā domu gaita, un tā ne­var ne traucēt subjektīvās realitātes iejaukšanos, ne arī iztikt bez tās. Pat tad, kad es domāju par to, lai piešķirtu savai domu gai­tai objektīvu virzienu jebkurā nozīmē, es tomēr nevaru pretoties paralēlajam subjektīvajam procesam un tā pastāvīgai līdzdalī­bai, vienlaikus vispār neiznīcinot savu domu gaitu. Šim proce­sam piemīt dabiska un tikai vairāk vai mazāk novēršama ten­dence subjektivizēt objektīvo realitāti, t. i., asimilēt to sub­jektā. Ja galvenais akcents tiek likts uz subjektīvo procesu, tad rodas otrais domāšanas veids, kas ir pretējs ekstravertajam tipam un, proti, uz subjektu un subjektīvo realitāti orientēts vir­ziens, kuru es saucu par introvertu. Pamatojoties uz šo orientā­ciju, rodas domāšana, kuru nenosaka objektīvie faktori un kura nav vērsta uz objektīvo realitāti, t. i., domāšana, kas, tāpat kā objektīvi orientētā domāšana, izriet no reālās esamības (jēdzienā «reālā esamība» tiek ietverts ne tikai ārpus subjekta pastāvošajā pasaulē esošo faktu kopums, bet arī subjektā «dzīvojošās» parā­dības un fakti), un tā atšķirībā no objektīvi orientētās domāša­nas tiek virzīta uz subjektīvajām idejām un subjektīva rakstura faktiem. Es nevēlos šeit sīkumos analizēt šo domāšanas veidu, gribu tikai apliecināt tā eksistenci, lai ar to sniegtu nepiecie­šamo papildinājumu ekstravertajai domu gaitai un tādējādi iz­skaidrot tās būtību. Tas nozīmē, ka ekstravertā domāšana īste­nojas tikai tad, ja objektīvajai orientācijai ir zināms pārsvars. Šis apstāklis gan neko nemaina domāšanas loģikā, tas ir kļuvis tikai par cēloni atšķirībai starp domātājiem, kuru Viljams Džemss saistīja ar temperamentu. Orientācija uz objektu maina, kā jau teikts, nevis domāšanas funkcijas būtību, bet tikai tās izpausmes. Tā kā šī domāšana ir orientēta uz objektīvo realitāti, tad tā tiek saistīta ar objektu tādējādi, it kā tā nespētu eksistēt bez ārējas orientācijas. Šķiet, ka ekstravertā domāšana ir ārējo faktu sekas vai arī tā acīmredzot sasniedz savas virsotnes, tiklīdz iemieso­jas vispāratzītā idejā. Liekas, uz šo domāšanu pastāvīgi iedar­bojas objektīvā realitāte un tā var izdarīt secinājumus tikai sa­skaņā ar šo realitāti. Tieši tāpēc ekstravertā domāšana atstāj sa­saistītas domāšanas iespaidu, dažkārt pat tā šķiet tuvredzīga, ne­skatoties uz tās mobilitāti telpā, ko ierobežo tikai objektivitātes noteiktie ietvari.
Tas, ko šeit aprakstu, ir tikai iespaids, ko rada ekstravertās domāšanas izpausmes uz novērotāju, kuram jānostājas pretējās pozīcijās tikai tāpēc vien, ka citādi viņš nespētu novērot ekstra­vertās domāšanas parādības. So pretējo pozīciju dēļ novērotājs var saskatīt tikai domāšanas izpausmes vai īpatnības, nevis jēgu. Tikai tas, kurš pats ir iedziļinājies šās domāšanas būtībā, ir spējīgs saprast tās jēgu, taču vienlaikus viņš zaudē spēju sa­skatīt tās izpausmes. Spriedumi, kas izdarīti, tikai pamatojoties uz izpausmes veidu, nevar būt pareizi attiecībā uz būtību, un tā­pēc tie lielākoties ir noraidoši. Taču patiesībā šī domāšana ir ne mazāk produktīva un radoša kā introvertā domāšana, tikai tā kalpo citiem mērķiem. Šī atšķirība īpaši jūtama tad, kad ekstra­vertā domāšana sāk nodarboties ar tēmu, kas ir specifisks sub­jektīvi orientētas domāšanas priekšmets. Šādu gadījumu var novērot, ja, piemēram, subjektīvā pārliecība tiek izskaidrota analī­tiski, pamatojoties uz objektīviem faktiem, vai kā sekas un seci­nājums, kas izriet no objektīvajām idejām. Atšķirība starp abiem domāšanas veidiem mūsu dabaszinātniski un vēsturiski orientē­tajai apziņai kļūst vēl vairāk pamanāma, kad subjektīvi orien­tētā domāšana cenšas iekļaut objektīvo realitāti attiecībās, kas objektīvi nav dotas, t. i., pakļaut to subjektīvajai idejai. Kā viens, tā otrs domāšanas veids rada neattaisnojamas patvaļas iespaidu, turklāt kļūst redzamas savstarpējās iedarbības ēnas puses, kas pastāv starp abiem domāšanas veidiem. Tādā gadījumā subjektīvi orientētā domāšana šķiet tīra patvaļa, bet ekstravertā do­māšana, gluži otrādi, — pliekana un banāla nejēdzība. Abi redzesviedokļi atrodas pastāvīgā karastāvoklī. Varētu domāt, ka (šim strīdam viegli pārcirst saknes, nodalot subjektīva rakstura priekšmetus no objektīva rakstura priekšmetiem. Diemžēl šāda nodalīšana nav iespējama, lai gan ir bijuši daži mēģinājumi to veikt. Pat ja šāda nodalīšana būtu iespējama, tai neizbēgami rastos katastrofālas sekas, jo abas orientācijas ir vienpusīgas un tikai līdz zināmai pakāpei patstāvīgas; tieši tāpēc tām ir nepie­ciešama savstarpējā ietekme. Kad objektīvā realitāte (vēl) ne­daudz intensīvāk pakļauj domāšanu savai ietekmei, notiek do­māšanas sterilizācija, padarot to par vienkāršu objektīvās reali­tātes piedēkli. Tādējādi domāšana jebkurā nozīmē vairs nav spējīga atbrīvoties no objektīvās realitātes, lai veidotu no tās ietekmes atbrīvotu jēdzienu. Domāšanas process šādā gadījumā ierobežojas ar vienkāršu «spriedelēt» (Nachdenken), nevis ar «pār­domāt» (Überlegung) nozīmi, ar tādas parastas imitācijas nozīmi, kas būtībā parāda tikai to, kas jau ir acīmredzams un tieši pastāv objektīvajā realitātē. Šāds domāšanas process, dabiski, aiz­ved atpakaļ objektīvajā realitātē, nekad neizklāstot no tās un arī nekad nepievienojot subjektīvo pieredzi objektīvajai idejai, un, otrādi, kad šīs domāšanas priekšmets ir objektīvā ideja, tad tā nav spējīga sasniegt noteiktu praktisko pieredzi, bet paliek vienā un tai pašā tautoloģiskajā stāvoklī.
Kad ekstravertā domāšana, pastiprinoties determinējošai ten­dencei no objektīvās realitātes puses, pakļaujas objektīvajai rea­litātei, tā pilnīgi «izšķīst» vienotajā pieredzē un veido tikai vai­rāk vai mazāk pārstrādāta (sagremota) empīriskā materiāla kondensātu. Lielākā daļa vairāk vai mazāk saistīto atsevišķo piere­džu rada domas disociācijas stāvokli, turklāt šī daļa, no otras puses, parasti prasa psiholoģisko kompensāciju, kas slēpjas tik­pat vienkāršā un vispārīgā idejā: jāpalīdz sasaistīt vienkopus sa­vākto, bet iekšēji autonomās daļiņās sadalīto veselumu vai vien­kārši sajust šo saikni/ 3im mērķim piemērotas idejas ir «matē­rija» un «enerģija». Ja domāšana nav tik spēcīgi saistīta ar ārējiem faktiem kā ar sasniegto ideju, tad no domāšanas šāda rakstura nabadzības kompensācijas uzkrājas vēl lielāks daudzums faktu, kuri vienpusīgi tiek sagrupēti nosacīti aprobežotā un ne­auglīgā viedokļa dēļ. Sakarā ar to pilnīgi izzūd daudzu lietu vēr­tīgu un dziļu īpašību atklāsme. Mūsdienu tā saucamās zinātnis­kās literatūras galvu reibinošā pārpilnība diemžēl lielā mērā ir radusies šās nepareizās orientācijas dēļ.

2.3.2. Ekstravertais mentālais (domājošais) tips

Kā rāda pieredze, psiholoģiskās pamatfunkcijas vienam un tam pašam indivīdam reti vai gandrīz nekad nav apveltītas ar vienādu spēku vai līdzvērtīgu attīstības pakāpi. Parasti viena vai otra funkcija dominē gan spēka, gan attīstības ziņā. Kad domāšanai pieder pārsvars pār citām psiholoģiskajām funkcijām, t. i., kad indivīda dzīvē rīcību nosaka galvenokārt racionāla do­māšana un kad jebkura kaut cik nozīmīga rīcība izriet no intelek­tuāli apdomātiem motīviem vai vismaz tiek veidota saskaņā ar šo tendenci, tad cilvēks pieder pie m e n t ā 1 ā (domājošā) tipa. Šāds tips var būt gan introverts, gan ekstraverts. Sai no­daļā vispirms runāsim par ekstravertodomājošotipu. Tātad saskaņā ar-iepriekš teikto pie šā tipa pieder cilvēks, kuram piemīt tieksme (protams, tikai tādā mērā, ciktāl viņš ir tīrs tips) visas savas dzīves izpausmes tieši pakļaut intelektuālajiem seci­nājumiem, kas galu galā ir vienmēr orientēti uz objektīvo reāli­ja t. i. objektīvajiem faktiem vai vispāratzītām idejām. Šī tipa cil­vēks visu izšķir — ne tikai attiecībā pret sevi, bet arī pret apkār­tējo vidi — atkarībā no objektīvās realitātes, respektīvi, no šīs realitātes orientētās intelektuālāsformulas. Pēc šīs for­mulas tiek noteikts labais n ļaunais, skaistais un neglītais. Pareizs ir viss, kas atbilst šai formulai, nepareizs — tas, kas ar to ir pret­runā, bet nejaušs tas, kas radies «no malas», neatkarīgi no šīs for­mulas. Tā kā šīs formula šķiet" atbilstoša pasaules garam, tad tā kļūst arī par pasaules likumu, kuram jābūt spēkā vienmēr un visur, atsevišķajā un vispārīgajā, personiskajā un sabiedriskajā. Tāpat kā ekstravertais mentālais tips dzīvo saskaņā ar savu formulu, tad savas labklājības vārdā arī visam pārējam, apkār­tējai videi ir tai jāpakļaujas, jo ikviens, kas tā nedara, ir nepa­tiess, pretojas pasaules likumam un tāpēc ir nesaprātīgs, netiku­mīgs un negodīgs. Ekstravertā mentālā tipa morāle aizliedz vi­ņam pieļaut jebkādus izņēmumus, jo viņa ideālam jāīstenojas jebkuros apstākļos. Šis ideāls, viņaprāt, ir objektīvās realitātes vispatiesākais un tīrākais formulējums, un tāpēc tam jābūt vispār­atzītai patiesībai, kas nepieciešama cilvēces labklājībai. Tam jā­notiek nevis tuvākā mīlestības, bet gan visaugstāko patiesības un taisnīguma ideālu vārdā. Viss, kas pēc savas dabas ir pretrunā ar šo formulu, ir nepilnīgs, tā ir nejauša «pārteikšanās», kas drīz vien tiek atmesta vai, ja tas neizdodas, pasludināta par patolo­ģisku. Kad iecietība pret slimo, cietēju, nenormālo iekļaujas for­mulā, tad tās īstenošanai tiek mēģināts radīt speciālas iestādes, piemēram, slīcēju glābšanas stacijas, hospitāļus, cietumus, kolo­nijas, respektīvi, plānus un projektus šim mērķim. Lai šos mēr­ķus patiesi realizētu, parasti nepietiek ar vispārīgiem taisnīguma un patiesīguma motīviem, tam vēl ir nepieciešama īsta mīlestība uz tuvāko, kas vairāk saistīta ar emocijām, nevis ar intelektuālo formulu. Frāzēm «patiesību sakot, vajadzētu» un «būtu nepiecie­šams» ir ļoti liela nozīme. Taču, ja formula ir pietiekami plaša, tad šis tips sabiedriskajai dzīvei var būt ārkārtīgi noderīgs kā reformators, sabiedriskais apsūdzētājs un tikumu sargs vai sva­rīgu jaunievedumu propagandētājs. Turpretim, jo šaurāka ir for­mula, jo vairāk šis tips kļūst par snobu, prātvēderu un pašapmie­rinātu kritiķi, kura kaislākā vēlēšanās ir iespiest sevi un apkār­tējos kādas noteiktas shēmas ietvaros. Ar šiem piemēriem ir parādīti divi robežpunkti, starp kuriem atrodas vairums šī tipa pārstāvju.
Atbilstoši ekstravertās ievirzes būtībai šo personu rīcība un spriedumi ir jo labvēlīgāki un konstruktīvāki, jo tālāk ārpus sub­jekta tie notiek. Šīs rīcības un spriedumu labākais aspekts atro­das to darbības sfēras perifērijā. Jo dziļāk ieskatās šo spriedumu vai rīcības iespaida varas sfērā, jo redzamākas kļūst to tirānijas nepatīkamās sekas. Perifērijā vēl pulsē arī cita dzīve, kas sajūt formulas klātbūtni un patiesumu kā vērtīgu papildinājumu. Taču, jo vairāk cilvēks pakļaujas šās formulas varai, jo vairāk tiek no­nicināta jebkura dzīve, kas tai neatbilst. Pa lielākajai, daļai ekstravertās formulas smagās sekas sāk sajust ekstravertā men­tālā tipa tuvākie radinieki. Tomēr visbiežāk no šīs formulas cieš pats subjekts, un šeit mēs nonākam pie šī tipa psiholoģijas otras puses.
Tas, ka intelektuālā formula, t. i., formula, kas varētu uztvert un precīzi izteikt dzīves pilnasinību un tās iespējas, nekad nav eksistējusi un arī nekad neeksistēs, — pretojas citu svarīgu dzī­ves formu un norišu realizēšanai, respektīvi, pilnīgi izslēdz to pastāvēšanas iespēju. Šā tipa cilvēkam vispirms jau ir apspiestas visas dzīves formas, kas atkarīgas no emocijām, piemēram, estē­tiskie pārdzīvojumi, gaume, nosliece uz mākslu, draudzības izkop­šana. Dzīves iracionālās formas (reliģiskā pieredze, kaislības u. t. jpr.) bieži tiek apspiestas līdz pilnīgai neapzinātībai. Šīs dažkārt ļoti svarīgās dzīves formas aizņem lielu neapzinātās esa­mības daļu. Lai arī ir sastopami īpaši indivīdi, kas spējīgi upu­rēt visu savu dzīvi noteiktai formulai, vairums cilvēku visas sa­vas dzīves laikā to nespēj. Agri vai vēlu ārējo apstākļu vai iekšē­jās predisponētības dēļ netieši kļūst jūtams, ka intelektuālā nostādne apspiež dzīves formas, jo tās traucē apzināto dzīvesveidu. Ja šis traucējums sasniedz samērā augstu pakāpi, tad runā par neirozi. Vairumā gadījumu tas, protams, neaiziet tik tālu, jo in­divīds instinktīvi atļauj sev dažus pašaizsargājošus formulas at­vieglojumus, bez tam, izmantojot ērto mentālo maskēšanos, šādā veidā tiek radīts drošības ventilis.
Daļēja vai pilnīga neapzinātā stāvokļa dēļ apziņas ievirzes izstumtās tendences un funkcijas paliek relatīvi neattīstītas. Tās ir nepilnīgas salīdzinājumā ar apziņas funkcijām. Ciktāl šīs fun­kcijas ir neapzinātas, tās saplūst ar bezapziņas pārējo saturu, un tā rezultātā tām veidojas samērā dīvains raksturs. Ciktāl funkci­jas ir apzinātas, tām ir mazsvarīga loma, lai gan tās ir ļoti nozī­mīgas vispārējā psiholoģiskajā ainā. Apziņas radītajai kavēša­nai vispirms tiek pakļautas emocijas, jo tās visasāk ir pretrunā ar sastingušo intelektuālo formulu un tāpēc arī visintensīvāk tiek apspiestas. Nevienu no pamatfunkcijām nav iespējams pil­nīgi izslēgt; tās vienīgi var tikt ievērojami izkropļotas. Ciktāl emocijas brīvi var veidoties un pakļauties, tām jāatbalsta apzi­ņas intelektuālā ievirze un jāpiemērojas šīs ievirzes plāniem. To­mēr tas iespējams tikai līdz zināmai robežai; daļa emociju tā arī paliek «nepaklausīgas» un tāpēc jāapspiež. Ja apspiešanas pro­cedūra ir noritējusi veiksmīgi, emocijas aizslīd no apziņas un zem apziņas sliekšņa attīsta apzinātajiem nodomiem pretēju darbību. Zināmos apstākļos tā sasniedz efektu, kura parādīšanās cēlonis paliek indivīdam pilnīgs noslēpums. Tā, piemēram, apzināts, bieži vien pārspīlēts altruisms krustojas ar slēptu, pašam indivīdam neizprotamu egoismu, kas uzliek pašlabuma zīmogu būtībā nesavtīgai rīcībai. Tīri ētiski nodomi var novest indivīdu kritiskā stā­voklī, kurā reizēm nozīme ir nevis ētiskajiem, bet pavisam citiem motīviem. Brīvprātīgie glābēji vai tikumības policisti negaidot paši ir glābjami vai tiek sakompromitēti. Viņu nodoms glābt ro­sina viņus izmantot tādus līdzekļus, ar kuriem iespējams izraisīt tieši to, kas nepavisam nav gribēts. Ir sastopami ekstravertie ideālisti, kas tik spēcīgi tiecas īstenot savu cilvēku glābšanas ideālu, ka paši neapstājas ne melu, ne citu netikumīgu līdzekļu priekšā. Zinātnē atrodami ļoti daudzi skumji piemēri, kad nopel­niem bagāti pētnieki, būdami dziļi pārliecināti par savas formu­las patiesumu un universālumu, ir falsificējuši pierādījumus sava ideāla labā. Tas noticis pēc formulas: mērķis attaisno līdzekļus. Izcilus cilvēkus šādos maldu ceļos noved vienīgi nepilnīgā emo­cionālā funkcija, kas viņus maldina neapzināti.
Emocionālo jūtu nepilnvērtība šim tipam izpaužas vēl arī ci­tādā veidā. Apziņas ievirze, kā tas atbilst iepriekš noteiktajai objektīvajai formulai, vairāk vai mazāk ir bezpersoniska, bieži pat tādā mērā, ka personiskās intereses stipri cieš. Ja apziņas ievirzes ekstravertā deformācija sasniedz galēju stāvokli, tad in­dividuālās attiecības, arī tās, kas saistās ar pašu personību, netiek vairs ņemtas vērā. Par veselību vairs netiek domāts, sociā­lais stāvoklis pazeminās, bieži cilvēks neievēro ģimenes sagla­bāšanai svarīgas intereses, pat kaitē savai veselībai, finansiāla­jam stāvoklim, morālei — un tas viss notiek idejas vārdā. Nav pietiekamas personiskās sadarbības ar apkārtējiem, ja tikai viņi gadījumā nav šīs pašas formulas vergi. Tāpēc nereti mēdz būt tā, ka vistuvākie ģimenes locekļi, piemēram, bērni, šādu tēvu pa­zīst tikai kā drūmu tirānu, turpretim plašāka sabiedrība ar atzi­nību izsakās par šīs personas cilvēcību. Ne jau pretrunā ar aug­sto apziņas ievirzes bezpersoniskuma pakāpi, bet tieši pateicoties tai, emocijas visā tajā, kas attiecas uz personību, ir neapzināti ārkārtēji jutīgas un mēdz būt par cēloni dažiem slēptiem aiz­spriedumiem, proti, zināmai gatavībai, piemēram, ieņemt objek­tīvu opozīciju pret formulu ar visu tās nelabvēlīgo nostādni pret subjektu vai pastāvīgi meklēt negatīvās īpašības citā personā, lai ar to jau iepriekš atņemtu tās argumentiem spēku un iespaidu, tādējādi aizsargājot paša jūtīgumu. Neapzinātā jūtīguma dēļ, piemēram, ļoti bieži paaugstinās runas tonis, tas kļūst asāks, ag­resīvāks. Nereti tas izraisa insinuācijas[9]. Emocijām, kā tas at­bilst nepilnīgai funkcijai, ir papildinājuma raksturs, t.i., tās seko pēc notikumiem. No šejienes izriet krasi izteiktā nosliece uz nai­dīgumu. Lai cik lieliska arī būtu personiskā upurēšanās intelek­tuāla mērķa labad, emocijās tomēr dominē sīkumaina neuzticība, kaprīzes un konservatīvisms. Viss jaunais, kas vairs neiekļaujas formulā, tiek skatīts caur neapzināta nicinājuma, naida priekš­karu un atbilstoši tam arī apspriests. Pagājušā gadsimta vidū ar savu humanitāti izslavēts ārsts draudēja padzīt asistentu tikai par to, ka tas lietojis termometru, jo formulā ir noteikts, ka dru­dzi diagnosticē pēc pulsa. Līdzīgu faktu ir ļoti daudz. Jo stiprāk tiek apspiestas emocijas, jo sliktāk un slēptāk tās ietekmē domā­šanu, kas citādi var būt nevainojami organizēta. Intelektuālais viedoklis, kas, iespējams, ar savu faktisko vērtību varētu gūt vis­pārēju atzinību, neapzinātā personiskā jūtīguma ietekmē zīmīgi mainās: tas kļūst dogmatiski sastindzis. Personības pašapliecinā­šanās tiek pārnesta uz to. Vairs netiek pieļauts patiesības dabis­kais izgaismošanās process. Identificējot patiesību ar subjektu, tā tiek traktēta kā jūtīga lelle, kam ļauns kritiķis dara sāpes. Patiesība jānoved līdz tādam stāvoklim, kamēr publikai kļūst skaidrs, ka runa vairs nav tik daudz par patiesību, cik par tās radītāja personību.
Reizēm intelektuālā viedokļa dogmatisms, neapzinātajām per­soniskajām emocijām iejaucoties, pārdzīvo vēl. dziļākas savdabī­gas metamorfozes, kuras balstās ne tik daudz uz emocijām vārda tiešajā nozīmē kā uz tādu bezapziņas faktoru iejaukšanos, kas bezapziņā ir saliedēti ar apspiestajām emocijām. Lai gan pats saprāts pierāda, ka jebkura intelektuālā formula ir uzskatāma par patiesu realitāti tikai ar zināmiem ierobežojumiem un tāpēc nekad nevar izvirzīt pretenzijas uz vienvaldību, tomēr praktiski formula dominē tiktāl, ka līdzās tai jebkuri citi viedokļi un iespē­jas atkāpjas otrajā plānā. Šī formula aizstāj jebkuru vispārīgāku, mazāk noteiktu un tāpēc vienkāršāku un patiesāku pasaules uz­skatu. Tieši tāpēc formula arī izvirzās tā vispārīgā uzskata vietā, kuru sauc par reliģiju. Turklāt formula kļūst par reliģiju, pat ja savā būtībā tai nav nekā kopīga ar kaut ko reliģisku. Līdz ar to formulai tiek piešķirts arī reliģijai raksturīgais absolūtisms. Tā kļūst, tā sakot, par intelektuālu māņticību. Taču visas psiholo­ģiskās tendences, kuras šī formula apspiež, uzkrājas bezapziņā kā pretdarbība un izraisa šaubu uzplūdus. Lai aizsargātos no šaubām, apziņas nostādne kļūst fanātiska, jo fanātisms nav ne­kas cits kā pārāk kompensētas šaubas. Šī attīstība galu galā no­ved pie apziņas pozīcijas aizsardzības pārspīlējuma un, izejot no tā, pie absolūti pretējas bezapziņas pozīcijas rašanās. Šī po­zīcija, piemēram, pretstatā apzinātajam racionālismam ir ārkār­tīgi iracionāla, pretstatā mūsdienu apzinātā viedokļa zinātniskumam — pilnīgi arhaiska un māņticīga. Tādējādi ir radušies tie zinātnes vēsturē sastopamie aprobežotie un smieklīgie uzskati, kuri galarezultātā bijuši klupšanas akmeņi daudziem ievēroja­miem zinātniekiem. Šādi orientētam cilvēkam neapzinātā puse iemiesojas sievietē.
Šis droši vien lasītājam labi pazīstamais tips ir sastopams, pēc manas pieredzes, galvenokārt starp vīriešiem, jo vispār do­māšana ir funkcija, kas dominē tieši vīriešiem un daudz vairāk raksturīga viņiem, nevis sievietēm. Kad domāšana kļūst dominē­joša sievietei, tad jārunā, cik es par to varu spriest, drīzāk par domāšanu, kas ir intensīvas intuitīvi garīgas darbības sekas.
No vienas puses, ekstravertā mentālā tipa domāšana ir po­zitīva. Tas nozīmē, ka tā rada. Tā ved vai nu pie jauniem faktiem, vai arī pie disparata[10] pieredzes materiāla vispārīgas izpratnes. Šā tipa spriedumi visā visumā ir sintētiski. Pat tādā gadījumā, ja viņa domāšana veic analīzi, t.i., dalīšanu, — tā konstruē, jo analizējot vienmēr tiecas meklēt jaunas saites, ar kurām sadalītais atkal tiek savienots citā veidā, vai tādējādi attiecīgajam priekšmetam pievienojas kaut kas jauns. Tāpēc vis­pārinot šo spriešanas veidu var nosaukt par predikatīvu[11]. Jebkurā gadījumā raksturīgi ir tas, ka šī domāšana nekad nav pilnīgi postoša un neatņem vērtību, bet pastāvīgi nomaina vienu «novecojušos» vērtību ar citu. Šo īpašību nosaka tas, ka men­tālā tipa domāšana ir, tā sakot, kanāls, pa kuru galvenokārt plūst viņa dzīves enerģija. Šā tipa domāšanā izpaužas vienmēr uz priekšu traucošā dzīve, un līdz ar to viņa domas kļūst argumen­tētas un progresīvas. Domāšana neiestrēgst un neregresē. Tādas ir šās domāšanas īpatnības tad, kad šim tipam domāšana ne­ieņem galveno vietu apziņā. No otras puses, ja domāšana zināmā mērā ir zaudējusi savu nozīmību, tad tai nepiemīt arī pozitīvs, vitāls raksturs. Domāšana šādā situācijā ir pakļauta citām fun­kcijām; tā kļūst epimētiska[12], jo paliek it kā par «aizmugurējo prātu», kas vienmēr apmierinās ar to, ka cilvēks pārdzīvo, pār­domā pagātni un jau notikušo, to sadalot un analizējot. Tā kā šajā gadījumā radošais spēks un potenciāls pieder citai funkci­jai, domāšana vairs neprogresē, bet stāv uz vietas. Tās spriedumi gūst krasu i n h e r e n t u[13] iedabu (Inhāranzcharakter), t. i., tā pilnīgi ierobežo sevi ar sava priekšmeta apjomu, nekur neizejot ārpus tā robežām. Domāšana ierobežojas ar vairāk vai mazāk abstraktu konstatāciju, nepapildinot pieredzes priekšmetu ar kādu vērtību, kas jau agrāk nebūtu tajā eksistējusi. Ekstravertās do­māšanas inherentie spriedumi ir orientēti uz objektu, t.i,, tāskonstatējumi vienmēr rodas, pamatojoties uz objektīvo pieredzi. Tāpēc tā paliek ne tikai objektīvās realitātes orientējošā ietekmē,» bet arī atsevišķas pieredzes varā un pauž par šo pieredzi tikai to, kas jau dots, pateicoties šai pieredzei. Šo domāšanas tipu nav grūti novērot tiem cilvēkiem, kuri, iespaida vai pieredzes ietek­mēti, nekavējas izdarīt saprātīgu un neapšaubāmi ļoti pareizu iebildumu, kas tomēr nekādā veidā neatrodas ārpus pieredzes jau iepriekš dotā apjoma. Šāds iebildums savā būtībā tikai paziņo: «Es to esmu sapratis, es par to varu padomāt.» Taču ar to šī iebilduma jēga ir izsmelta. Šāds spriedums labākajā gadījumā nozīmē konkrētās pieredzes iekļaušanu kādā objektīvā sakarībā, turklāt pieredze acīmredzot jau ietilpst šajās robežās.
Tomēr, ja apziņā nedaudz vairāk dominē cita funkcija nevis domāšana, tad domāšanas raksturs, ciktāl tā vispār tad ir apzi­nāta un ciktāl tā neatrodas dominējošās funkcijas tiešā atkarībā, kļūst negatīvs. Tā kā domāšana tomēr ir pakļauta dominē­jošai funkcijai, tā, protams, var likties pozitīva, taču, tuvāk izpē­tot, var pamanīt, ka tā vienkārši dublē dominējošo funkciju, pa­stiprina to ar argumentiem, kas bieži ir pilnīgā pretrunā ar do­māšanai raksturīgiem loģikas likumiem. Šī domāšana tādējādi šobrīd nav mūsu apskates objekts. Mēs apskatām drīzāk tās do­māšanas īpatnības, kas nevar pakļauties citai funkcijai, bet pa­liek uzticīga pati savam principam. Ir grūti novērot un pētīt šādu domāšanu, jo konkrētā gadījumā tā nokļūst vairāk vai mazāk ap­spiestā stāvoklī, ko rada apziņas ievirze. Tāpēc visbiežāk nepie­ciešams šo domāšanu «izvilināt» no apziņas dzīlēm, ja tikai tā nejauši aizmāršības, izklaidības brīdī neuzpeld apziņas virspusē. Pa lielākajai daļai to var panākt ar šādu jautājumu: «Bet ko jūs pats savā visdziļākajā būtībā domājat par šo priekšmetu?» Var arī lietot viltību un jautājumu formulēt tā: «Kā jūs domā­jat, ko es domāju par šo priekšmetu?» Šo pēdējo jautājuma formu var izvēlēties tieši tad, ja īstā domāšana ir neapzināta un tāpēc to nepieciešams projicēt. Tādā veidā apziņas virspusē izvilināta­jai domāšanai ir raksturīgas īpašības, kuru dēļ es esmu to no­saucis par negatīvu. Tās habitus[14]vislabāk raksturo vārdi «nekas cits kā». Gēte iemieso šo domāšanu Mefistofeļa tēlā. Vis­pirms šai domāšanai piemīt tendence reducēt sprieduma priekš­metu līdz kādai banalitātei un atņemt tā patstāvīgo nozīmi. Tas notiek, iztēlojoties šo priekšmetu, it kā tas būtu atkarīgs no citas banalitātes. Ja starp diviem vīriešiem notiek acīmredzot objektī­vas dabas konflikts, tad negatīvā domāšana saka: «Cherchezla femme!» («Meklējiet sievieti!») Ja kāds aizstāv vai popularizē kādu faktu, tad negatīvā domāšana taujā nevis pēc fakta jēgas, bet «cik viņam par to maksā?». Holandiešu fiziologam Jakobam Molešotam (1822—1893) piedēvētie vārdi «cilvēks ir tas, ko viņš ēd» pieder pie tās domu graudu un izteikumu kategorijas, pēc kuru burtiskas uztveršanas nav nekādas nepieciešamības. Šīs do­māšanas destruktivitāte, kā arī ierobežotais labums katrā kon­krētajā gadījumā ir redzami tik skaidri, ka nav nepieciešamības pēc turpmākiem paskaidrojumiem. Eksistē arī vēl cita negatīvās domāšanas forma, kuru pirmajā acu uzmetienā diezin vai par tādu varētu atzīt — tā ir teozofiskā[15] domāšana, kas mūs­dienās ātri izplatās visās pasaules malās, iespējams, kā tieša reakcija uz iepriekšējā laikmeta materiālismu. Šķiet, ka teozo­fiskā domāšana nepavisam nereducē, bet paceļ visu līdz transcen­dentālām un pasaulizzinošām idejām. Sapnis, piemēram, jau vairs nav tikai parasts sapnis, bet ir pārdzīvojums kādā citā dimensijā. Pagaidām vēl neizskaidrojamos telepātijas faktus vien­kārši pamato ar «vibrācijām», kas pārvietojas no viena subjekta uz otru. Parasta nervu lēkme parasti tiek izskaidrota ar to, ka kaut kas noticis ar astrālo ķermeni. Visiem zināmās Atlantijas piekrastes iedzīvotāju antropoloģiskās īpatnības mēģina pamatot ar Atlantīdas nogrimšanu okeānā utt. Pietiek atvērt teozofiskā satura grāmatu, lai apziņa tiktu nomākta ar to, ka viss jau ir izskaidrots un ka «zinātnē par garu» vairs nav nekādu mīklu. Ja sapņa cēloni reducē līdz pārpildītam kuņģim, tad ar to vēl nav izskaidrots pats sapnis, un, kad telepātiju izskaidro ar «vib­rāciju», tad ar to tikpat maz tiek izskaidrota procesa būtība. Pa­tiesi, kas tad īsti ir «vibrācija»? Abi izskaidrojumi ir ne tikai bezspēcīgi kaut ko atklāt, tie vēl ir arī destruktīvi, jo tie traucē nopietni izpētīt problēmas, ar melīgu izskaidrojumu palīdzību atņemot jebkuru tālāku interesi par izpētes priekšmetu un atsauk­damies pirmajā gadījumā uz kuņģi, otrajā — uz iedomātām vib­rācijām. Abi veidi ir neauglīgi. Negatīvā domāšanas būtība sak­ņojas šīs domāšanas vājajā spējā kaut ko pierādīt un vājajā ra­došajā enerģijā; šī domāšana velkas nopakaļus citām funkcijām.

2.3.3. Emocijas

Emocijas ekstravertā ievirzē orientējas uz objektīvo realitāti, t.i., objekts kļūst par jūtu nepieciešamu nosacījumu. Tās pilnīgi atbilst objektīvajām vērtībām. Tam, kas emocijas pazīst tikai kā subjektīvu stāvokli, nav lemts tieši saprast ekstravertās emocio­nalitātes būtību, jo ekstravertā emocionalitāte pēc iespējas ir at­brīvojusies no subjektīvā faktora un ar to pilnīgi pakļāvušies objekta ietekmei. Pat tur, kur šī emocionalitāte šķiet neatkarīga no konkrēta objekta īpašībām, tā tomēr atrodas tradicionāla vai kāda cita vispāratzīta vērtējuma varā. Es varu izjust, ka mani pievelk īpašības «skaists» vai «labs» ne jau tāpēc, ka, pamato­joties uz subjektīvo emocionālo pārdzīvojumu, es esmu pārlieci­nāts par šīm objekta īpašībām, bet gan tāpēc, ka to ir vaja­dzīgs saukt par «skaistu» vai «labu», proti, ir vajadzīgs tiktāl, cik tajā pretējs spriedums kaut kādā mērā neizjauc vispārīgo emo­cionālo stāvokli. Ja emocionālie spriedumi šādā veidā tiek pielā­goti, runa principa ir nevis par simulāciju vai meliem, bet gan Par. adaptācijas aktu. Tā, piemēram, gleznu var nosaukt par skaistu jau tāpēc vien, ka tā atrodas ievērojamā galerijā un uz tās ir slavena gleznotāja paraksts, vai tāpēc, ka predikāts «nejē­dzīga» ,var apbēdināt laimīgā autora ģimeni, vai arī tāpēc, ka apmeklētāji vēlas radīt patīkamu emocionālo atmosfēru un līdz ar to nepieciešams, lai viss šķistu patīkams. Šādas emocijas ro­das saskaņa ar objektīvajam determinantēm. Tās ir patiesas, un. to darbībā pilnvērtīgi izpaužas emocionālā funkcija. Tieši tāpat kā ekstraverta domāšana, cik iespējams, atbrīvojas no subjektī­vās ietekmes, ekstravertajai emocionalitātei jāiziet zināms dife­renciācijas process, līdz tā atbrīvojas no jebkuriem subjektīvajiem piejaukumiem. Ar emocionāla akta palīdzību iegūtais vērtē­jums atbilst vai nu tieši objektīvajai vērtībai, vai arī vismaz da­žiem tradicionāliem un visur izplatītiem vērtību standartiem. Tieši šis emocionalitātes veids ir pamats tam, ka vairums cilvēku apmeklē teātrus, koncertus vai baznīcu, izjūtot vispārpieņemtas, atbilstošas un pozitīvas standartemocijas. Tam parādā ir arī mode un — kas ir daudz vērtīgāk — pozitīvā un plaši izplatītā palīdzība sociālajam, filantropiskajam un kultūras iestādēm. Šajās sfēras izpaužas ekstravertās emocionalitātes radošais faktors. Bez šīm emocijām nav iedomājama, piemēram, harmoniska sa­biedrība. No šī viedokļa raugoties, ekstraverta emocionalitāte ir tikpat labdabīgs spēks, kas darbojas saprātīgā virzienā, kā eks­traverta domāšana. Šis labdabīgais iespaids tomēr zūd ikreiz, kad objekta ietekme kļūst pārmērīga. Tādā gadījumā pārāk stipri ekstraverta emocionalitāte ievilina personību objekta dzīlēs, t. i., objekts asimilē personību un tāpēc zūd emociju personīgā iedaba, kas arī ir to pati pievilcīgākā iezīme. Tieši šīs asimilācijas dēļ jūtas kļūst aukstas, objektīvas un vairs neizraisa uzticību. Tajās izpaužas slēptie nodomi, un jebkurā gadījumā tās vismaz izraisa šādas aizdomas neitrāla novērotājā. Šīs jūtas vairs nerada patī­kamu un veldzējošu iespaidu, kas vienmēr raksturīgs patiesām emocijām, toties ir jūtama poza vai izlikšanās jau tad, kad egocentriskie nodomi, iespējams, vēl ir pilnīgi neapzināti. Lai arī šādā ekstravertās emocionalitātes pārspīlējumā estētiskajam pār­dzīvojumam ir zināma jēga, tomēr tā pārstāj runāt uz sirdi un attiecas tikai uz sajūtām vai, vēl sliktāk, tikai uz prātu. Šāda ekstraverta emocionalitāte gan var estētiski attaisnot radušos stāvokli, bet ar to arī aprobežojas. Tā ir kļuvusi neauglīga. Ja šis process turpinās, attīstās ievērojami pretrunīga emocionalitātes disociācija[16]: tā pakļauj sev ikvienu objektu, emocionāli to novēr­tējot un tādējādi radot daudzveidīgu attiecību aizmetņus, kas iekšēji ir pretrunā cits ar citu. Tā kā, pastāvot kaut cik izteiktam subjektam, tas nebūtu iespējams, patiesi personiska viedokļa pē­dējās paliekas acīmredzami tiek apspiestas. Subjektu tiktai asi­milē atsevišķi emocionālie procesi, ka novērotajam rodas iespaids, it kā pastāvētu tikai pats emocionalitātes process, bet emociona­litātes subjekta vispār nav. Emocionalitāte šajā stāvoklī absolūti zaudē savu sākotnējo cilvēcisko siltumu, tā rada pozas, viegl­prātības, nedrošības, neuzticības un pat histērijas iespaidu.

2.3.4. Ekstravertais emocionālais tips

Tā kā emocionālie pārdzīvojumi salīdzinājumā ar domāšanu neapšaubāmi ir vairāk raksturīgi sievietes psiholoģijai, tad paši izteiktākie emocionālie tipi ir atrodami starp sievietēm. Kad ekstraverta emocionalitāte dominē, tad mēs runājam par ekstraverto emocionālo tipu. Piemēri, kas, pieminot šo tipu, nostājas manā acu priekšā, ir saistīti gandrīz vienīgi ar sievietēm. Šā tipa sievietes dzīvi nosaka viņas emocijas. Tas izglītības un audzināšanas gaitā ir attīstījušās pielāgotas un apziņas kon­trolei pakļautas funkcijas ietvaros. Gadījumos, kas nav galēji, emocijām vēl piemīt personisks raksturs, lai gan subjektīvais lielā mērā jau ir apspiests. Šķiet, ka personība ir pielāgojusies objektīvajām attiecībām. Emocijas atbilst objektīvajiem stāvok­ļiem un vispārpieņemtam vērtībām īpaši skaidri tas izpaužas tā saucamajā mīlestības objekta izvēlē: tiek mīlēts piemērots cilvēks un nevis kāds cits. Šis cilvēks ir piemērots ne jau tāpēc, ka pil­nīgi atbilst subjektīvajai, slēptajai sievietes būtībai — par to viņa lielākoties vispār neko nezina —, bet tāpēc, ka viņš pēc sa­vam zināšanām, vecuma, stāvokļa, auguma un izcelsmes atbilst visām saprātīgajām prasībām. Šādu formulējumu kā ironisku un pazemojošu, protams, varētu atmest, ja vien es nebūtu absolūti pārliecināts par to, ka mīlestības jūtas šādai sievietei pilnīgi at­bilst viņas izvēlei. Tas nav sadomāts prātojums, tā ir realitāte. Saprātīgi noslēgto laulību ir bezgala daudz, un tās nepavisam nav sliktākās. Tādas sievas ir labas draudzenes saviem vīriem un labas mātes, ciktāl viņu vīri vai bērni ir apguvuši konkrētajā valstī pieņemto psihisko konstitūciju. «Pareizi» just var tikai tad, ja nekas cits netraucē emocijām. Tomēr nekas cits tā nespēj trau­cēt emocijām ka domāšana. Tādējādi kļūst pilnīgi skaidrs, ka domāšana šim tipam tiek apspiesta, cik vien tas iespējams. Tas, protams, nenozīmē, ka šāda sieviete vispār nedomā, gluži otrādi, viņa doma varbūt pat ļoti daudz un ļoti gudri, taču viņas domā­šana nekad nav sui generis[17], tā vienmēr ir tikai epimētiska pie­deva viņas emocijām. To, ko sieviete nevar pārdzīvot emocionājā līmenī, viņa nespēj arī apzināti apjaust. «Es taču nevaru domāt par to, ko es nejūtu» aizvainotā tonī man kādreiz ir teikts līdzīgā situācija. Ciktāl atļauj emocijas, sieviete var domāt ļoti sakarīgi, bet katrs kaut visloģiskākais secinājums, kas varētu traucēt jutām, a limine[18]tiek noraidīts. Par to viņa vienkārši nedomā. Tādējādi tiek cienīts un mīlēts viss, kas tiek uzskatīts par labu saskaņa ar objektīvo vērtējumu; viss pārējais, kā šķiet, vienkārši pastāv pats par sevi. Taču šī aina mainās, līdzko ob­jekta nozīme kļūst vel lielāka. Kā jau iepriekš paskaidroju, šajā mirklī notiek subjekta tāda asimilācija objektā, ka emociju sub­jekts vairāk vai mazāk vispār izzūd. Emocijas zaudē personisku raksturu, tas kļūst par emocijām sevī, un rodas iespaids, it kā personība pilnīgi «izšķīst» jebkurā emocijā. Taču dzīvē situāci­jas pastāvīgi mainās; tās rada dažādas vai savstarpēji pretrunī­gas emocionālas nianses, un personība «izšķīst» tikpat daudzās dažādas emocijas. Dažreiz šī personība atkarībā no situācijas kļūst par kaut ko vienu, dažreiz — par pavisam kaut ko citu. Reāli šāda personības daudzveidība nav iespējama. Personības fundaments tomēr paliek identisks pats sev un nostājas pilnīgā opozīcija pret mainīgajiem emocionālajiem stāvokļiem. Līdz ar to novērotājs vairs neuztver demonstrēto emociju kā subjekta personības izpausmi, bet drīzāk kā viņa personības izmaiņu, t. i., kaprīzi. Atkarība no disociācijas intensitātes pakāpes starp per­sonību un īslaicīgo emocionālo stāvokli vairāk vai mazāk parā­dās arī nesavienojamība ar sevi pašu, t. i., sākotnēji kompensatoriskā bezapziņas ievirze kļūst par klaju opozīciju apziņā val­došajam emociju kaleidoskopam. Tas vispirms parādās emociju pārspīlēta izpausmē, piemēram, skaļos un uzmācīgos emocionā­lajos predikātos, kuri tomēr nepelna uzticību. Tie skan tukši, ne­pārliecinoši un uzvedina pat uz domām, ka ar to palīdzību pār­spīlēti tiek" kompensēta kāda pretdarbība un ka tāpēc tāds emo­cionālais spriedums būtu jāuzskata par neviennozīmīgu, nedaudz vēlāk šīs aizdomas arī apstiprinās. Situācijai tikai nedaudz jā­mainās, un tūlīt rodas tā paša objekta pretējs vērtējums. Tāpēc, ievērojot pieredzi, novērotājs vairs nevar uzņemt nopietni ne vienu, ne otru spriedumu. Viņš sāk sargāt pats savu personisko viedokli. Taču, tā kā ekstravertajam emocionālajam tipam īpaši svarīgi ir nodibināt intensīvu emocionālo saskarsmi ar apkārtējiem, ir nepieciešamas divkāršas pūles, lai pārvarētu apkārtējo atturīgumu. Šāda nepieciešamība pēc intensīvas emocionālas sa­skarsmes veicina situācijas virzību uz circulus vitiosus[19]līdzīgu stāvokli. Jo stiprāk tiek likts uzsvars uz emocionālajam attiecī­bām ar objektu, jo stiprāk jūtama bezapziņas opozīcija.
Mēs jau redzējām, ka ekstravertais emocionālais tips vairumā gadījumu apspiež savu domāšanu, jo domāšana ir visraksturīgā­kais traucēklis emocijām. Tāpat arī domāšana tad, kad tā tiecas iegūt kaut nedaudz skaidrākus rezultātus, gandrīz vienmēr iz­slēdz emociju klātbūtni, tāpēc ka nekas cits tā nespēj traucēt do­māšanu un izkropļot to kā emocionālais vērtējums. Tāpēc domā­šana ekstravertajam emocionālajam tipam, ciktāl tā izpaužas ka patstāvīga funkcija, atrodas apspiesta stāvokli. Kā jau minēju, tā ir apspiesta nevis pilnīgi, bet tikai tāda mērā, kāda tās neno­gurdināmā loģika spiež izdarīt slēdzienus, kas nav pieņemami emocijām. Taču vienlaikus domāšanai ir atļauts spēlēt emociju kalpa, pareizāk sakot, verga lomu. Tās mugurkauls ir pārlauzts, tā nevar vairs eksistēt patstāvīgi, atbilstoši saviem likumiem. Tā kā joprojām eksistē loģika ar tās nepielūdzami nemaldīgajiem slēdzieniem, tad tie kaut kur arī rodas, taču nevis apziņā, bet bezapziņā. Tāpēc šī tipa bezapziņas saturs, pirmām kārtām, iz­raisa savdabīgu domāšanu. Šī domāšana ir infantila, arhaiska un negatīva. Kamēr apzinātā emocionalitāte ir subjektīva jeb, citiem vārdiem, kamēr personību nav asimilējuši atsevišķi emo­cionālie stāvokļi, bezapziņas domāšana darbojas kompensatoriski. Līdzko personība disociējas un «izšķīst» atsevišķos, pretru­nīgos emocionālos stāvokļos, personības identitāte zūd un subjekts kļūst neapzināts. Tā kā subjekts šajā gadījumā arī ir da­ļēji neapzināts, tas asociējas ar neapzināto domāšanu un dažkārt neapzinātā domāšana kļūst apzināta. Jo stiprāka ir apzinātā emo­cionālā attieksme un tātad jo vairāk tā jūtas padara bezperso­niskas, jo stiprāka ir bezapziņas opozīcija. Tas izpaužas tā, ka tieši ap visvērtīgāko objektu koncentrējas neapzinātās domas un ar nesaudzīgu kritiku norauj šim objektam emocionalitātes ra­dīto auru. Domāšana «tas nav nekas cits kā» šeit ir īsti vieta, tāpēc ka tā sagrauj objektam piesaistīto emociju pārsvaru. Ne­apzinātā domāšana parādās apziņā destruktīvu dīvainību forma, bieži ar uzbāzīgu nokrāsu. Visu šo dīvainību raksturs vienmēr ir negatīvs. Tāpēc ekstravertā emocionālā tipa sievietēm mēdz būt brīži, kad sliktākās domas tiek vērstas tieši uz to objektu, kuru jūtas vērtē visaugstāk. Negatīvā domāšana izmanto visdažādā­kos infantilos aizspriedumus vai salīdzinājumus, kas ir spējīgi likt šaubīties par emocionālo vērtējumu un piesaista visus primitīvos instinktus, lai spētu izskaidrot emocijas ar «tas nav ne­kas cits kā». Šeit arī varētu piebilst, ka tādā pašā veidā tiek pie­saistīta arī kolektīvā bezapziņa, to sākotnējo ainu kopums, kuru pārstrāde rada iespēju atjaunot nostādni uz cita pamata.
Šī tipa galvenā neirozes forma ir histērija ar tai raksturīga neapzināto infantili seksuālo priekšstatu pasauli.

2.3.5. Racionālo tipu vispārīgs apskats

Es nosaucu abus iepriekš aprakstītos tipus par racionāliem jeb saprātīgiem tāpēc, ka tiem ir raksturīgs saprātīgas sprieša­nas funkcijas pārsvars. Abu tipu kopīga pazīme ir tā, ka to dzīve lielā "mērā ir pakļauta saprātīgiem spriedumiem. Mums, protams, jāņem vērā, vai mēs to sakām no indivīda subjektīvās psiholo­ģijas viedokļa vai arī no tāda novērotāja viedokļa, kas uztver un tiesā no ārpuses. Šis novērotājs viegli varētu nonākt pie pretēja sprieduma, proti, tad, kad viņš intuitīvi izprot notiekošo un lemj par to. Šī tipa dzīve kopumā gandrīz nekad nav atkarīga tikai no saprātīgiem spriedumiem; tā vienmēr gandrīz tādā pašā mērā ir atkarīga arī no neapzinātās nespējas spriest saprātīgi. To, kurš tikai novēro notiekošo, nerūpējoties par indivīda apziņas iekšējo struktūru, visbiežāk var samulsināt indivīda dažu neapzināto spriedumu gadījuma raksturs un nesaprātīgums pat -vairāk nekā viņa apzināto nodomu un motīvu atbilstība saprātīgam pamato­jumam. Savu spriedumu es pamatoju ar to, ka indivīds apzināto psiholoģiju jūt kā savu psiholoģiju. Taču es piekrītu tam, ka tādu psiholoģiju iespējams saprast un izklāstīt tieši otrādi. Tāpat es esmu pārliecināts, ka es gadījumā, ja man būtu cita individuālā psiholoģija, pamatojoties uz neapzināto, kļūdainā veidā aprakstītu racionālos tipus kā iracionālus. Tas ievērojami apgrūtina izklāstu, sarežģījot psiholoģisko faktu skaidrību, kā arī ne­ierobežoti palielinot pārpratumu iespējamību. Strīdi, kas rodas šo pārpratumu dēļ, parasti ir bezcerīgi, jo tiek runāts, nerēķino­ties citam ar citu. Šī pieredze ir kalpojusi man par vēl vienu iemeslu pamatot savu izklāstu uz subjektīvi apzināto indivīda psiholoģiju, jo tādējādi tiek panākts vismaz zināms, noteikts ob­jektīvs pamatojums, kas pilnīgi izzūd, ja psiholoģiskās likumsa­karības grib balstīt uz zemapziņu. Šai gadījumā tieši subjekts vairs nevarētu ņemt dalību apspriešanā, jo tas zinātu daudz vai­rāk par visu pārējo nekā par savu zemapziņu. Līdz ar to spriedums par situāciju būtu pilnīgi nodots novērotāja rokās — tas ir drošs garants, ka viņš balstīsies uz savu personisko individuāl­psiholoģiju un mēģinās uzspiest to novērojamam indivīdam. Tas notiek, manuprāt, kā Z. Freida, tā arī A. Ādlera psiholoģijā. Indi­vīds ar to pašu pilnīgi tiek pakļauts spriedumu izsakošā novē­rotāja objektivitātei. Taču tas nevar notikt, ja par pamatu tiek ņemta novērojamā indivīda apzinātā psiholoģija. Šai gadījumā tieši novērojamais indivīds ir kompetents, jo tikai viņam ir zi­nāmi paša personiskie apzinātie motīvi.
Abu šo tipu spēja spriest un apzināti virzīt savu dzīvi nozīmē to, ka viņi spēj apzināti izslēgt nejaušo un saprātam neatbil­stošo. Saprātīgs spriedums šo tipu psiholoģijā ir spēks, kas reā­lās īstenības nesakārtotību vai nejaušību cenšas iekļaut noteiktā formā. Tādējādi, no vienas puses, starp dažādām dzīves iespē­jām tiek veikta zināma izlase, jo apzināti tiek pieļauts tikai tas, kas ir saskaņā ar saprātu, bet, no otras puses, būtiski samazi­nās to psihisko funkciju patstāvība un ietekme, kuras kalpo no­tiekošā uztverei. Sajūtu un intuīcijas ierobežošana, protams, nav absolūta. Šīs funkcijas pastāv tāpat kā visas citas, tikai to pro­dukti tiek pakļauti saprātīgā sprieduma izvēlei. Ne jau sajūtas absolūtais spēks, piemēram, ir izšķirošais rīcības motivācijā, bet gan pats spriedums. Tādējādi uztveres funkcijām zināmā mērā» ir tāds pats liktenis kā emocijām pirmā tipa gadījumā un kā do­māšanai — otrā tipa gadījumā. Tās ir relatīvi apspiestas un tā­pēc atrodas mazāk diferencētā stāvoklī. Līdz ar to abu aplūkoto tipu bezapziņai tiek piešķirta savdabīga nokrāsa: tas, ko šie cil­vēki dara apzināti un ar nodomu, atbilst saprātam (viņu saprā­tam!), bet tas, kas ar viņiem notiek, atbilst, no vienas puses, in­fantili primitīvo sajūtu būtībai un, no otras puses, tieši tādai pa­šai intuīcijai. To, kas jāsaprot ar šiem jēdzieniem, esmu centies izklāstīt nākamajās nodaļās. Katrā ziņā tas, kas notiek ar šiem tipiem, ir iracionāls (protams, no viņu viedokļa). Tā kā ir ļoti daudz cilvēku, kas vairāk dzīvo ar to, kas ar viņiem notiek, nekā ar to, ko viņi dara, balstoties uz saprātīgiem nodomiem, tad viegli var gadīties, ka cilvēks, kas pieder pie viena no abiem iepriekš iztirzātajiem tipiem, pēc rūpīgas analīzes tiek uzskatīts par iracionālu. Jāatzīst, ka pat samērā bieži cilvēka bezapziņa rada daudz spēcīgāku iespaidu nekā viņa apziņa un viņa rīcība bieži ir daudz nozīmīgāka nekā viņa saprātīgie motivējumi.
Abu tipu saprātīgums ir objektīvi orientēts un atkarīgs no ob­jektīvās realitātes. Tas atbilst vispārpieņemtajam priekšstatam par saprātīgo. Subjektīvi šiem tipiem saprātīgs šķiet tikai tas, kas vispār par tādu tiek uzskatīts. Taču arī saprā.ts lielā mērā ir individuāls un subjektīvs. Šai gadījumā individuālais un subjektīvais ir apspiesti, un, proti, jo lielāka ir objekta nozīme, jo ap­spiestība ir pilnīgāka. Subjektam un subjektīvajam saprātam vienmēr draud apspiešana, un, kad tā tiešām ir notikusi, tad gan subjekts, gan subjektīvais saprāts nokļūst bezapziņas varā.
Neapzinātajam šai gadījuma piemīt virsai nepatīkamas īpatnības. Par šo tipu domāšanu mēs jau runājām. Tai pievienojas vēl ari primitīvas sajutās, kas izpaužas sajūtu uzmācīgumā, piemēram, nenormālas, uzmācīgas tieksmes pēc baudas, kā arī primitīvā intuīcija, kas klust par īstu lāstu gan pašam subjektam, gan apkārtējiem. Veidojas priekšstats, ka viss ir vai būs slikts, grūts, pretīgs, nepatīkams, nejēdzīgs, turklāt runa lielākoties ir par pus­patiesībām, kuras vairāk nekā jebkas cits spēj radīt visnepatīka­mākos pārpratumus. Ir skaidrs, ka bezapziņas satura spēcīgā, pretrunīga ietekme un apziņas ievirze izraisa arī saprāta apzi­nāto noteikumu biežus pārkāpumus, kas izpaužas paradoksālajā šo notikumu sasaiste ar nejaušībām. Šīs nejaušības vai nu sajū­tas intensitātes dēļ, ko tās izraisa, vai arī to neapzinātās nozī­mes rezultātā iegūst piespiedu rakstura ietekmi uz apziņas ievirzi.

2.3.6. Sajūtas

Ekstravertajā ievirzē sajūtas nosaka galvenokārt objekts. Tā ka sajūtas tiek uztvertas ar maņu orgāniem, tās, dabiski, ir atka­rīgas no objekta. Taču tieši tikpat dabiski tās ir atkarīgas no sub­jekta, jo eksistē arī subjektīvās sajūtas, kas savā ziņā ir pilnīgi atšķirīgas no objektīvajam sajūtam. Ekstravertajā ievirzē sajutu subjektīva daļa, ciktāl jautājums skar to apzināto izmantošanu, ir kavēta vai apspiesta. Tieši tāpat sajūtas kā iracionāla funkcija nosacīti ir apspiestas, ja dominē domāšana vai emocijas, t. i., sajutās funkcionē apzināti tikai tādā mērā, kādā apziņas spriedumu veidojoša ievirze pieļauj gadījuma uztvērumus apziņas sa­turā, citiem vārdiem sakot, realizē tos. Sajūtu orgānu funkcija vārda tiešajā nozīme, protams, ir absolūta, piemēram, mēs re­dzam vai dzirdam visu, cik tas fizioloģiski iespējams, taču ne­būt ne viss sasniedz^ to sliekšņa augstumu, ar kuru jābūt apvel­tītam sajūtam, lai tās arī vēl tiktu reāli uztvertas. Šis stāvoklis mainās tad, kad neviena cita funkcija, izņemot pašas sajūtas, nav dominējoša. Šajā gadījumā no sajūtām, kas raksturo objek­tus, nekas netiek izslēgts vai apspiests (izņemot subjektīvo daļu, ka jau minēts). Sajutās determinē galvenokārt objekts, un tiem objektiem; kuri izraisa stiprākās sajūtas, ir arī lielākā nozīme indivīda psiholoģija. Tas nosaka skaidri izteikto sensoro saistību ar objektu. Tāpēc sajūtas ir vitāla dzīvības funkcija, un tām piemīt ārkārtīgi stiprs dzīvības spēks. Ciktāl objekti rada sajutās, tie ir reāli un pilnīgi iekļaujas apziņā (tādā mērā, kādā tas vispār iespējams percepcijā) neatkarīgi no tā, vai tie atbilst sapratīgam spriedumam vai ne. Objektu vērtības vienīgais kritē­rijs ir sajutu spēks, ko nosaka tikai objektīvās īpašības. Tā re­zultātā apziņa iekļaujas visas objektīvās parādības, ciktāl tās vispār rada sajūtas. Taču tikai konkrēti ar sajūtam uztverami objekti un parādības modina kaut kādas sajutās ekstravertajā tipā, proti, tikai tādi objekti un parādības, kuras ikviens vienmēr un visur sajūt kā konkrētas. Indivīdi tāpēc orientējas uz tīri ju­teklisko realitāti. Spriedumu radošās funkcijas stāv zemāk par konkrēto sajūtu faktu un tāpēc ir nepilnīgi diferencētas, t.i., tas ir zināmā mērā negatīvas ar infantili arhaiskam iezīmēm. Pro­tams, visspēcīgāk tiek apspiesta sajūtām pretēja funkcija, t.i., neapzinātās uztveres funkcija — intuīcija.

2.3.7. Ekstravertais sensorais tips

Cilvēku vidū nav cita tipa, kas spētu līdzināties ekstravertajam sensorajam tipam realitātes uztveres un reālisma ziņa. Šī tipa realitātes sajūta ir neparasti attīstīta. Sava dzīve viņš uz­krāj pieredzi no konkrētiem objektiem, un, jo stiprāk ir izteiktas šī tipa īpatnības, jo mazāk tas izmanto savu pieredzi. Viņa pār­dzīvojumi zināmos gadījumos vispār nekļūst par kaut ko tādu, ko varētu nosaukt par «pieredzi». Viss, ko viņš sajūt, viņam kalpo tikai par cēloni jaunām sajūtām, un viss jaunais, kas iekļūst viņa interešu lokā, parādās tur, pateicoties sajūtam, un tam jākalpo tikai šim mērķim. Tā kā valda zināma tieksme uz­skatīt stipri izteiktas jūtas attiecība pret tīru realitāti par kaut ko ļoti saprātīgu, šādus cilvēkus uzskata par sapratīgiem. īste­nībā viņi, protams, tādi nepavisam nav, jo viņi vienāda mera ir pakļauti sajūtām, kuras izraisa gan iracionālas iespējas, gan racio­nālie notikumi. Šis tips (vairumā gadījumu pie tiem acīmredzot pieder vīrieši), protams, nedomā, ka ir «pakļauts» sajūtam. Viņš drīzāk izsmies šo izteikumu kā pilnīgi nepatiesu, jo viņam saju­tās ir konkrēta dzīves izpausme; tas viņam nozīme reālās dzī­ves pilnasinību. Viņa nodomi un tikumība ir vērsti uz konkrētas baudas sasniegšanu, tāpēc ka patiesai baudai piemīt sava īpaša morāle, īpaša likumsakarība, īpaša pieticība, īpaša atteikšanas no sevis un gatavība uz upuri. Viņam nepavisam nav jābūt juteklī­gam vai rupjam cilvēkam, viņš spēj diferencēt savas sajutās līdz augstākajai estētiskajai tīrībai, nekad nenodot savus objektīvas sajušanas principus, pat pašā abstraktākajā sajuta. (V.Vulfena grāmata «Baudas cilvēks, dzīves bezprātīgas baudīšanas Cice­róns»[20] ir patiesa šī tipa pašatklāsme. Grāmata no šā viedokļa man šķiet izlasīšanas cienīga.)
Zemākā attīstības pakāpē šis tips var būt «taustāmas realitā­tes» cilvēks bez tieksmes uz pārdomām un analīzi, bez varaskā­riem nodomiem. Viņa pastāvīgais motīvs ir sajust objektu, būt sajūtu īpašniekam un pēc iespējas baudīt tās. Šis cilvēks jūs ne­atstums, tieši otrādi, viņam bieži piemīt patīkami vitāla spēja baudīt. Dažreiz viņš ir jautrs biedrs, dažreiz estēts ar izsmalci­nātu gaumi. Pirmajā gadījumā dzīves lielās problēmas lielākoties ir atkarīgas no laba pusdienu galda, otrajā gadījumā šīs problē­mas ir saistītas ar labu gaumi. Kad viņš ko sajūt, viss būtiskais viņam ir pateikts un izpildīts. Viss var būt vienīgi konkrēts vai reāls, blakus pieņēmumi attiecībā uz šo aksiomu ir iespējami tikai tiktāl, ciktāl tie pastiprina sajūtas. Tiesa, protams, nav jāpastip­rina šīs sajūtas tikai patīkamajā virzienā, jo šis tips nav paras­tais saldkaislais baudītājs, viņš tiecas tikai pēc pašām spēcīgā­kajām jūtām, kuras viņš saskaņā ar savu dabu ir spējīgs saņemt tikai no ārpuses. Tas, kas plūst no iekšienes, viņam šķiet slimīgs un viņa necienīgs. Tā kā viņš domā un jūt, viņš pastāvīgi atgrie­žas pie objektīvajiem pamatiem, t.i., pie ietekmes, kas nāk no objekta, neņemot vērā pat stiprāko atkāpšanos no loģikas. Jeb­kuros apstākļos tikai taustāmā realitāte dod viņam iespēju brīvi uzelpot. Attiecībā uz to viņš ir negaidīti lētticīgs. Psihogēno simptomu viņš nešaubīgi attiecina uz zemu atmosfēras spiedienu, bet psihiskais konflikts viņam šķiet nenormāla sapņošana. Viņa mīlestība neapšaubāmi balstās uz objekta juteklisku kairinājumu. Būdams normāls cilvēks, viņš ir pilnīgi piemērots konkrētajai realitātei, pilnīgi tāpēc, ka šī realitāte viņam vienmēr ir acīmre­dzama. Viņa ideāls ir realitāte, un pret to viņš vienmēr ir pilns cieņas un pietātes. Viņam nav idejisko ideālu un tāpēc arī nav pamata darīt ko tādu, kas neatbilst faktiskajai realitātei. Tas iz­paužas jebkurā ārējā rīcībā. Viņš atbilstoši saviem apstākļiem labi ģērbjas, viņa mājās var labi paēst, ērti pasēdēt vai vismaz saprast, ka viņa izsmalcinātā gaume izvirza īpašas prasības pret visu apkārtējo. Viņš pat ir pārliecināts, ka zināmi upuri par labu stilam noteikti atmaksāsies.
Taču, jo lielāku pārsvaru sajūtas gūst pār objektu, jo nepa­tīkamāks ir šis tips. Viņš kļūst vai nu par rupju cilvēku, kas tiecas pēc baudas, vai ari par pedantisku, rafinētu estētu. Lai cik arī viņam būtu nepieciešams kāds objekts, tas tomēr kā kaut kas būtisks sevī un caur sevi zaudē savu vērtību. Šis objekts no­ziedzīgi tiek apspiests un izspiests, jo to vispār izmanto tikai sa­jūtu izraisīšanai. Saikne ar objektu tiek novesta līdz galējībai. Tādējādi zemapziņa tā vietā, lai veiktu kompensatoriskas funkci­jas, ir spiesta nostāties atklātā opozīcijā. Vispirms ietekmi iegūst apspiestā intuīcija, kas projicējas uz objektu. Rodas avantūristiski projekti: ja runa ir par seksuālu objektu, tad liela nozīme ir greizsirdīgai fantāzijai un baiļu stāvoklim. Smagos gadījumos attīstās dažāda rakstura fobijas un īpaši uzmācības simptoms. Patoloģiskos stāvokļus raksturo vērā ņemama irealitāte, bieži ar morālu vai reliģiozu nokrāsu. Bieži vērojamas viltīgas mahinā­cijas, smieklīga skrupuloza tikumība un primitīva, māņticīga un «maģiska» reliģiozitāte, kas izpaužas neizprotamos rituālos. Tas viss rodas no apspiestajām nepietiekami diferencētajām funkci­jām, kas šajā gadījumā stūrgalvīgi nostājas opozīcijā pret ap­ziņu un realizējas jo krasāk, jo uz muļķīgākiem priekšstatiem tās šķiet balstītas un jo vairāk tās neatbilst realitātes izjūtai. Visa domāšanas un jūtu kultūra šajā otrajā personībā šķiet izkropļota līdz slimīgam primitīvismam: saprāts — kļūst par tukšu prāto­šanu un pedantismu, morāle — par lieku moralizēšanu un acīm­redzamu farizejismu, reliģija — par bezjēdzīgu māņticību, spēja paredzēt (šī cilvēkam dotā cildenā dāvana) — par personisku dīvainību, deguna bāšanu katrā vietā. Pretstatā tam, lai domā­šana un jūtu kultūra kļūtu dziļāka, tā sašaurinās līdz pārāk jūta­mai sīkumainībai.
Neirotiskā simptoma speciālais, uzmācīgais raksturs ir apzi­nāts pretnostatījums vienas sensorās nostādnes apzinātai morā­lai nepiespiestībai, kas — no racionālā sprieduma viedokļa — bez izvēles pieņem notiekošo. Ja pat hipotēžu trūkums sensorajam tipam nenozīmē to, ka nepastāv robežas un likumsaka­rības, tad viņam nav ari ierobežojuma, ko uzliek domāšana. Ra­cionālais spriedums ir saistīts ar apzinātu piespiešanos, kuru racionālais tips uzņemas it kā brīvprātīgi. Šī piespiešanās sensorajam tipam notiek neapzināti. Turklāt racionālā tipa saiknei ar objektu tieši sprieduma pastāvēšanas dēļ nekad nav tāda nozīme kā sensorā tipa nepieciešamajai attieksmei pret objektu. Kad viņa ievirze sasniedz patoloģisku vienpusību, tad sensorais tips tā re­zultātā tiek pakļauts tikpat lielām briesmām nonākt bezapziņas varā, kādās viņš nonāk, būdams apzinātā atkarībā no objekta. Taču, ja viņam ir radusies neiroze, tad ar viņu ir daudz grūtāk apieties saprātīgā veidā, jo funkcijas, uz kurām iedarbojas ārsts, atrodas relatīvi nediferencētā stāvoklī un tāpēc uz tām var maz paļauties vai pat vispār nevar paļauties. Lai kaut ko aizvadītu līdz sensorā tipa apziņai, kad viņš atrodas neirozes stāvoklī, bieži ir nepieciešami afektīvi iedarbības līdzekļi.

2.3.8. Intuīcija

Intuīcija kā neapzinātās uztveres funkcija ekstravertajā ievirzē tiek pilnīgi vērsta tikai uz ārējiem objektiem. Tā kā intuīcija ir galvenokārt neapzināts process, tad apzināti izprast tās būtību ir ļoti grūti. Apziņā intuitīvā funkcija tiek aizstāta ar zi­nāmu gaidu pozīciju — ar apceri un vērošanu, turklāt tikai pēc rezultāta var konstatēt, cik ir ieraudzīts no tā, kas patiesi ir bijis reālajā objektā. Ja sajūtas dominē, tās nav tikai reaktīva parādība, kas objektam neko nenozīmē, bet drīzāk aktivitāte (actio), kuras laikā objekts tiek uztverts un pārveidots. Tāpat arī intuī­cija, atrodoties dominējošā stāvoklī,- ir nevis tikai uztvere, parasts uzskats, bet gan aktīva, radoša parādība, kas no objekta tikpat daudz ņem, cik dod. Līdzīgi tam, kā šis tips neapzināti iegūst uzskatāmu priekšstatu, viņš arī neapzināti ietekmē objektu. In­tuīcija, protams, vispirms paver iespēju ieraudzīt tikai tēlus vai tādus uzskatāmus priekšstatus par saiknēm un attiecībām, kurus ar citām funkcijām vai nu vispār nav iespējams iegūt, vai ari iegūst ilgos apkārtceļos. Šiem tēliem ir noteiktu zināšanu vērtība, kuras, ciktāl intuīcijai ir galvenā nozīme, izšķiroši ietekmē rīcību. Domāšana, emocijas un sajūtas ir nosacīti apspiestas, turklāt vislielākajā mērā tas attiecas uz sajūtām, tāpēc ka tās kā sajūtu orgānu apzinātā funkcija visvairāk traucē intuīcijai. Sajūtas iz­jauc tīro, naivo, uzskatāmo priekšstatu, rodoties sajūtu orgānu uzmācīgajiem kairinājumiem, kas vairāk vērsti uz lietu virspu­sējo uztveri, t. i., tieši uz to, aiz kā cenšas iekļūt intuīcija. Tā kā intuīcija ekstravertajā ievirzē ir galvenokārt vērsta uz objektu, tad, patiesību sakot, tā stipri vien pietuvojas sajūtām raksturī­gajai funkcijai, jo uz ārējiem objektiem orientētā ievirze var vien­līdz bieži izmantot kā sajūtas, tā intuīciju. Taču, lai intuīcija va­rētu īstenoties, sajūtām jābūt stiprā mērā apspiestām. Ar sajū­tām šajā gadījumā es saprotu tiešas un vienkāršas maņu orgānu . sajūtas kā skaidri aprakstītu fizioloģisku un psihisku faktu. Tas precīzi jānosaka jau pašā sākumā, jo tad, kad es intuitīvā tipa pārstāvim pajautāšu, uz ko viņš orientējas, viņš stāstīs man par lietām, kuras precīzi atbilst maņu orgānu sajūtām. Intuitīvais tips bieži izmanto terminu «sajūtas». Viņam patiešām arī ir šīs sajūtas, taču viņš nebalstās uz sajūtām, — tās viņam kalpo tikai par atbalsta punktu uzskatāmo priekšstatu veidošanai. Š6 sajūtu izvēle notiek viņa bezapziņā. Galvenā vērtība piemīt nevis fizio­loģiski pašām stiprākajām sajūtām, bet kaut kam citam, kura vērtību būtiski paaugstina intuitīva neapzinātā ievirze. Tādējādi sajūtas nejauši iegūst galveno nozīmi, un intuitīvā tipa apziņai šķiet, ka tā ir tikai sajūta. Taču patiesībā tas tā nav. Dominējot sajūtām ekstravertajā ievirzē, tās tiecas sasniegt pašu pilnīgāko realitāti, jo, tikai pateicoties tam, rodas pilnasinīgas dzīves iespaids. Tāpat arī intuīcija, ja tā ir visdiferencētākā, cenšas ap­tvert vislielākās iespējas, tāpēc ka priekšnojauta vislabāk darbojas caur iespējamību uzskatāmu priekšstatīšanu. Intuīcija tiecas atklāt iespējas objektīvajā realitātē, tāpēc tā kā papildu funkcija (tieši tad, ja tā nav dominējošā) kļūst par palīglīdzekli, kas darbojas automātiski, ja neviena cita funkcija nespēj atrast izeju no bezizejas stāvokļa. Taču, ja intuīcijai ir prioritāte, tad visas parastās dzīves situācijas šķiet slēgtas telpas, kuras intuī­cijai jāatver. Tā pastāvīgi meklē izeju jaunās ārējās dzīves iespē­jamībās. Intuitīvajai domāšanai katra dzīves situācija īsā laikā kļūst par cietumu, par smagām važām, no kurām jāatbrīvojas. Objektiem laiku pa laikam, kā šķiet, tiek piedēvēta pārspīlēta vērtība, turklāt tieši tad, kad tie varētu veicināt atrisinājumu, atbrīvošanos, jaunu iespēju meklējumus. Tikko objekti ir izpildī­juši savu pakāpiena vai pārejas tiltiņa pienākumu, tie acīmredzot zaudē jebkuru vērtību un tiek atmesti kā apgrūtinošs balasts. Faktam ir nozīme tikai tiktāl, ciktāl tas ietver sevī iespēju, kas iziet ārpus tā robežām, iespēju indivīdam atbrīvoties no sevis. Radušās iespējas kļūst par piespiedu motīviem, no kuriem intuī­cija nespēj atbrīvoties un kuriem tā upurē visu pārējo.

2.3.9. Ekstravertais intuitīvais tips

Tur, kur valda intuīcija, rodas savdabīga psiholoģija, kuru nevar nepazīt. Tā kā intuīcija orientējas uz objektu, ir jūtamā stipra atkarība no ārējiem apstākļiem. Šī intuīcija ir pilnīgi at­šķirīga no sensorā tipa atkarības. Intuitīvais tips nekad neatrodas tur, kur mēdz būt vispāratzītas, patiesas vērtības, bet vien­mēr ir tur, kur pastāv iespējas. Viņam ir smalka nojauta attiecībā uz daudzsološas nākotnes iedīgļiem. Šis tips nekad neat­rodas starp noturīgām, sen nostabilizētām un pamatotām vispār­atzītām attiecībām, kurām ir ierobežota vērtība. Tā kā viņš vien­mēr meklē jaunas iespējas, viņam šķiet, ka šādas noturīgas attie­cības nosmacēs. Viņš Uztver jaunus objektus un rīcības veidus ar lielu intensitāti, dažreiz ar neparastu entuziasmu, lai bez jeb­kāda žēluma un acīmredzot bez līdzjūtības aukstasinīgi tos at­mestu, tiklīdz noteikts to apjoms un turpmāk nav sagaidāma to­tālāka būtiska attīstība. Kamēr pastāv iespēja, intuitīvais tips ir liktenīgi saistīts ar to. Šķiet, ka visa viņa dzīve uzplaukst jaunā stāvoklī. Rodas iespaids, it kā viņš šajā mirklī tikko būtu sasnie­dzis izšķirošo dzīves pagriezienu, it kā viņš nespētu ne par ko citu ne domāt, ne just. Lai cik tas arī būtu saprātīgi un mērķtie­cīgi, pat tad, kad visi racionālie un iedomājamie argumenti lie­cina noturībai par labu, nekas neattur šo tipu no tā, lai vienā jaukā dienā to pašu situāciju, kura viņam šķitusi kā atrisinājums un atbrīvošanās, viņš nesāktu uzskatīt par savu cietumu un attie­cīgi nerīkotos. Ne saprāts, ne emocijas nevar atturēt vai atgrūst viņu no jaunas iespējas, pat ja zināmos apstākļos tā ir pretrunā ar viņa iepriekšējo pārliecību. Domāšana un emocionalitāte — pārliecības nepieciešamās sastāvdaļas — šim tipam ir nepietie­kami diferencētas funkcijas, un tām nav īpašas nozīmes. Tieši tāpēc tās nevar ilgstoši pretoties intuīcijai. Tomēr šīs funkcijas ir spējīgas patiesi kompensēt intuīcijas pārsvaru, jo piešķir intui­tīvajam spriešanas spēju, kas viņam kā tipam ir pilnīgi atrofējusies. Intuitīvā tipa tikumība nav ne intelektuāla, ne emo­cionāla, taču tai ir sava privāta morāle, proti, uzticība saviem uzskatāmajiem priekšstatiem un labprātīga pakļaušanās to spē­kam. Apkārtējo labvēlība nav nozīmīgāka par šiem priekšstatiem, un paša intuitīvā tipa fiziskā labsajūta nav pietiekami pamatots arguments. Ar tikpat mazu cieņu intuitīvais tips var izturēties ari pret apkārtējo cilvēku dzīves pārliecību vai ieradumiem un tāpēc bieži tiek uzskatīts par netikumīgu un vieglprātīgu avantū­ristu.- Tā kā viņa intuīcija ir vērsta uz ārējiem objektiem un pa­redz ārējās iespējas, tad viņš labprāt pievēršas profesijām, kurās viņam ir iespējams daudzpusīgāk attīstīt savus dotumus. Daudzi tirgotāji, biznesmeņi, uzņēmēji, aģenti, politiķi pieder pie šā tipa.
Šo tipu biežāk var sastapt starp sievietēm nekā vīriešiem. Sie­vietēm intuitīvā darbība atklājas ne tik daudz aicinājumā kā sa­biedriskajā vidē. Šādas sievietes prot izmantot visas sociālās iespējas, nodibināt sabiedriskos kontaktus, atrast izdevīgus vīrie­šus, taču, paveroties jaunai iespējai, viņas atsakās no tā visa.
Pats par sevi saprotams, ka ekstravertajam intuitīvajam ti­pam no tautsaimniecības un kultūras attīstības viedokļa ir ārkār­tīgi būtiska nozīme. Kad šis tips nav pārāk egoistiski ievirzīts, tad viņš kā iniciators vai vismaz kā jebkura pasākuma veicinā­tājs var izdarīt neparasti daudz. Viņš ir dabisks advokāts visam tam, kas notiek reti, bet kam ir daudzsološa nākotne. Ja šis tips ir vairāk orientēts uz cilvēkiem nekā uz lietām, viņš intuitīvi sa­skata tajos spējas un priekšrocības un tos arī rada. Nevienam tipam nav tādu spēju uzmundrināt savus tuvākos, iedvesmot cil­vēkus jauniem pasākumiem, lai gan visu to pēc brīža viņš var nodot. Jo stiprāka ir viņa intuīcija, jo subjekts stiprāk saplūst ar saskatīto iespēju. Viņš to iedzīvina, uzskatāmi demonstrē un īs­teno ar pārliecinošu degsmi. Tā ir nevis spēle, bet liktenis.
Šai nostādnei ir arī savas bīstamās puses, jo intuitīvais tips pārāk viegli izšķiež savu dzīvi, iedvešot dzīvību cilvēkiem un lie­tām. Tādējādi dzīvo nevis viņš, bet citi. Ja šis tips spētu ilgstoši saistīt savu uzmanību pie kāda objekta, viņš plūktu arī sava darba augļus; taču viņš nemitīgi dzenas pēc jaunām iespējām un atstāj aiz sevis tikko kā apsētus laukus, kuru ražu pļaus citi. Galu galā viņš iztukšojas. Kad intuitīvais tips nonāk tik tālu, tad pret viņu nostājas paša bezapziņa. Viņa bezapziņai ir zināma līdzība ar sensorā tipa bezapziņu. Domāšana un sajūtas ir rela­tīvi apspiestas un bezapziņa veido domas un emocijas, kuras va­rētu salīdzināt ar sensorā tipa domām un emocijām. Tās tāpat izpaužas intensīvas ieceru plānošanas veidā un ir tikpat bezjē­dzīgas kā sensorajam tipam, tikai tām trūkst, kā man šķiet, mis­tiskā rakstura un tas attiecas pa lielākajai daļai uz konkrētām šķietami reālām lietām — uz seksuālajām, finansiālajām un ci­tām iespējām, piemēram, uz slimības priekšnojautu. Šo atšķirību cēlonis acīmredzot ir apspiestās reālās sajūtas. Šīs sajūtas gandrīz vienmēr izpaužas tādējādi, ka intuitīvais tips negaidot no­kļūst absolūti nepiemērotas sievietes rokās (pretējā gadījumā — nepiemērota vīrieša rokās) — un tieši tāpēc, ka šī persona ir aiz­skārusi sajūtu arhaisko sfēru. Tādējādi veidojas neapzināta piespiedu saikne ar neapšaubāmi bezcerīgu objektu. Šāds gadījums jau var liecināt par uzmācības simptomu, kas šim tipam ir ārkār­tīgi raksturīgs. Viņš pieprasa tādu pašu brīvību kā sensorais tips, jo savus lēmumus veido, izejot nevis no racionālajiem sprie­dumiem, bet gan no nejaušu iespēju uztveršanas. Intuitīvais tips atbrīvo sevi no saprāta ierobežojumiem, un tāpēc viņam rodas ne­apzināti uzspiesta neiroze, viņš sāk spriedelēt un veidot piespiedu saikni ar sajūtām, ko izraisa objekts. Apziņā viņa attieksmē pret sajūtām un sajūtamajiem objektiem izpaužas neierobežots pārā­kums un vieglprātība. Tas nav tāpēc, ka viņš gribētu būt viegl­prātīgs vai izrādīt savu pārākumu, — vienkārši viņš neredz ob­jektu, kuru var redzēt jebkurš, un bēg no tā tāpat kā sensorais tips, kas gan neredz objekta dvēseli. Par to objekts intuitīvajam tipam atmaksā, radot viņā hipohondriskas uzmācīgas idejas, fobijas un visdažādākās nepatīkamās somatiskās sajūtas.

2,3.10. Iracionālo tipu vispārīgs apskats

Ekstraverto sensoro tipu un ekstraverto intuitīvo tipu es no­saucu par iracionāliem, pamatojoties uz iepriekšējo izskaidro­jumu par to, ka visa viņu darbība ir balstīta nevis uz saprāta spriedumiem, bet gan uz uztveres absolūto spēku. Abu tipu uz­tvere ir virzīta tikai uz notiekošo, turklāt tas nekādi netiek izvēr­tēts ar spriedumu palīdzību. Šajā ziņā šie tipi ir būtiski pārāki par ekstraverto domājošo un ekstraverto emocionālo tipu, kas bal­stās uz spriedumiem. Objektīvi notiekošais ir likumsakarīgs un nejaušs. Ciktāl notiekošais ir likumsakarīgs, tas ir pieejams sa­prātam; ciktāl notiekošais ir nejaušs, tas ir saprātam nepieejams. Var teikt arī citādi: mēs notiekošajā par likumsakarīgu saucam to, kas mūsu saprātam tāds liekas, bet par nejaušu — to, kurā mēs nespējam saskatīt nekādas likumsakarības. Universālās likumsakarības postulāts paliek tikai mūsu saprāta postulāts, bet nav mūsu uztveres funkciju postulāts. Tā kā šīs funkcijas ne­kādā veidā nebalstās uz saprāta principu un tā postulātiem, tad tās savā būtībā ir iracionālas. Tāpēc arī uztveres tipus atbilstoši to būtībai es saucu par iracionāliem tipiem. Taču būtu pilnīgi nepareizi uztvert šos tipus kā «nesaprātīgus» tikai tāpēc, ka sprie­dumi viņiem ir otrajā vietā aiz uztveres. Šie tipi gluži vienkārši ir augstākā pakāpē empīriski, tie pamatojas vienīgi uz pie­redzi, pat tādā mērā, ka viņu spriedumi lielākoties neiet kopsolī ar viņu pieredzi. Neskatoties uz to, sprieduma funkcijas eksistē, taču galvenokārt tikai bezapziņā. Ciktāl bezapziņa būdama šķirta no apzinātā subjekta, tomēr parasti izpaužas, tiktāl ari iracionālo tipu dzīvē ir konstatējami dīvaini spriedumi un dīvaini gribas akti maldinošas «pārgudrības» vai auksta racionālisma veidā. Šīm īpašībām piemīt infantila vai primitīva nokrāsa; dažkārt tās ir dīvaini naivas, dažkārt vieglprātīgas, asas vai vardarbīgas. Racionālajam tipam viegli var likties, ka šie cilvēki patiesībā ir racionāli sliktākajā nozīmē. Taču šis spriedums būtu pareizs tikai attiecībā pret viņu bezapziņu, bet nekādā gadījumā to nevarētu attiecināt uz viņu apzināto psiholoģiju, kas visa ir virzīta tikai uz uztveršanu un savas iracionālās būtības dēļ pilnīgi nesapro­tama tam, kura spriedumi balstīti uz domāšanu. Racionālās ievir­zes tipiem var galu galā likties, ka šāda varbūtību koncentrācija vispār nav cienīga psiholoģijas vārda. Iracionālais tips attiecībā uz šo vērtējumu nepaliek parādā racionālajam tipam, kas uz viņu atstājis noteiktu iespaidu: viņš uzskata šo tipu par kaut ko pus­dzīvu, kura eksistences vienīgais mērķis ir visu dzīvo iekalt sa­prāta važās un nožņaugt ar saviem spriedumiem. Tās, protams, ir rupjas galējības, taču tās pastāv. Pēc racionālā tipa domām, iracionālais tips viegli būtu pielīdzināms zemākas kvalitātes ra­cionālajam tipam tieši tad, kad par viņu spriež pēc tā, kas ar viņu notiek. Ar iracionālo tipu notiek ne jau tas, ko nevar pare­dzēt, — tieši pār to viņš valda, — viņa virzītājspēks ir saprā­tīgais spriedums un saprātīgais nodoms. Racionālajam tipam tas ir pilnīgi nesaprotams fakts, kura neiespējamību var salīdzināt vienīgi ar iracionālā tipa izbrīnu tad, kad tas atradīs cilvēku, kurš saprāta ideju vērtē augstāk par dzīvu un patiesu realitāti. Kaut kas tāds viņam šķiet pilnīgi neiespējams. Pa lielākajai da­ļai ir bezcerīgi vispār ieteikt viņam kaut ko principiālu šajā vir­zienā, tāpēc ka racionālais paskaidrojums viņam ir tikpat svešs un pat pretīgs, cik racionālajam tipam liekas neiespējami noslēgt līgumu bez savstarpējas vienošanās un pienākumu sadales.
Šajā punktā esmu nonācis līdz problēmai par psihiskajām at­tiecībām starp dažādu tipu pārstāvjiem. Jaunā psihiatrija, pa­matojoties uz franču hipnozes skolas terminoloģiju, psihiskās at­tiecības sauc par raportu. Raports pirmām kārtām, neskatoties uzminētajām atšķirībām, ir definējams kā pastāvošas vienprātības, savstarpējas saskaņas sajūta. Pat eksistējošo atšķirību atzīšana, ja tā ir abpusēja, jau ir raports, vienprātības sajūta. Ja šo radu­šos sajūtu mēs padarām par pietiekami apzinātu, tad atklājam, ka tā ir ne tikai sajūta, kuras īpašības nepakļaujas tālākai ana­līzei, bet arī ideja vai izziņas saturs, kuru saskaņas punkta iz­klāsta veids ir pieejams domāšanai. Šim racionālajam izklāstam ir nozīme tikai attiecībā uz racionālo tipu, turpretī iracionālais tips balsta savu sapratni nevis uz spriešanu, bet uz notiekošā un dzīvās realitātes paralēlumu. Viņa saderības sajūta izpaužas vis­pārējā uztverē vai intuīcijā. Racionālais tips teiktu, ka raports ar iracionālo tipu ir balstīts uz tīru nejaušību. Kad objektīvie stāvokļi nejauši sakrīt, rodas kaut kādas iekšējas personiskas attiecības, taču neviens nevar zināt, kāda nozīme ir šīm attiecī­bām un cik ilgi tās pastāvēs. Racionālajam tipam bieži vien mo­kas sagādā tas, ka attiecības turpinās vienīgi tik ilgi, kamēr ārējie apstākļi nejauši ir bijuši kopīgi. Tas viņam šķiet cilvēka necienīgi. Turpretī iracionālais tips saskata šajā apstāklī īpaši skaistu cilvēcības iezīmi. Tādējādi viens no abiem tipiem uzskata, ka ar otru nevar atrasties nekādās attiecībās, jo tas ir cilvēks, uz kuru nekad nav iespējams paļauties un ar kuru nekad nevar salabt. Šāds uzskats, protams, var rasties tikai tad, kad cilvēks apzināti cenšas novelt no sevis visu atbildību par attiecībām ar savu tuvāko. Taču, tā kā šāda psiholoģiska tendenciozitāte nav visai parasta, tad bieži gadās, ka, neskatoties uz absolūti atšķi­rīgajiem viedokļiem, nostiprinās zināms raports, proti, šādā veidā: viens klusēdams pieļauj, ka otram būtiskajos jautājumos ir tāds pats viedoklis, bet otrs jūt vai sajūt objektīvo kopību, par kuru pirmajam nav apzinātas nojausmas un kuras eksistenci viņš pat apstrīd, tieši tāpat kā iracionālais nekad neiedomājas, ka viņu savstarpējās attiecības jābalsta uz racionālu (vārdos fiksētu) vienprātību. Šāds raports mēdz būt visbiežāk; tas ir balstīts uz priekšstatiem, kuri vēl kļūst par pārpratumu avotu.
Ekstravertajā ievirzē psiholoģiskās attiecības vienmēr regulē objektīvie faktori, ārējie apstākļi. Savstarpējo attiecību partnera subjektīvajai pašizjūtai nekad nav bijusi izšķiroša nozīme. Mūs­dienu kultūrā ekstravertā pozīcija kalpo par cilvēcisko attiecību pamatu; introvertais princips, protams, arī pastāv, taču tiek uz­skatīts par izņēmumu un apelē pie laikabiedru pacietības.

3. INTROVERTAIS TIPS

3.1. APZIŅAS VISPĀRĪGĀ IEVIRZE

Kā jau ir izklāstīts 2.1. nodaļā, introvertais tips atšķiras no ekstravertā tipa ar to, ka viņš galvenokārt orientējas nevis uz objektu vai objektīvo realitāti, bet uz subjektīviem faktoriem. Šajā nodaļā es, starp citu, esmu norādījis, ka introvertajam tipam starp objekta uztveri un personisko rīcību iespiežas subjektīvais viedoklis, kas ir par šķērsli tam, lai rīcība iegūtu objektīvajai realitātei atbilstošu raksturu. Tas, protams, ir speciāls gadījums, ko es minēju kā piemēru, lai šo parādību vienkārši un uzskatāmi paskaidrotu. Pats par sevi saprotams, ka šeit mums jāmeklē vis­pārīgāki formulējumi.
Lai arī introverta apziņa uztver ārējos apstākļus, tomēr par izšķirošo kritēriju tā izveļas subjektīvos nosacījumus. Tāpēc introvertais tips orientējas uz tādu uztveres un izziņas faktoru, kurš pauž subjektīvu tieksmi novērst sajutu orgānu kairinājumu. Tā, piemēram, divas personas_ redz vienu un to pašu objektu, taču saskata to ta, ka abas iegūtās ainas nav pilnīgi identiskas. Bez dažādas sajūtu orgānu uztveres asuma pakāpes un personiskās nivelēšanas bieži mēdz parādīties arī dziļas un būtiskas atšķirī­bas uztvertā tēla psihiskas asimilācijas raksturā un apjomā. Ekstravertais tips vienmēr dod priekšroku tam, ko viņš saņem no objekta, turpretim introvertais tips pamatojas uz to, kas subjektā izraisa arēja iespaida konstelaciju[21]. Atsevišķos gadījumos atšķi­rība percepcijā, protams, var būt ļoti smalka, taču kopumā psi­holoģiskajā struktūra tā ir labi pamanāma, un proti, Esrezervāta forma. Paskaidrosim to: es domāju, ka Veiningera uzskats, pēc kura šo nostādni varētu nosaukt par autoerotisku, egocentrisku, subjektīvistisku vai egoistisku, savā būtībā mūs maldina un atņem tai tas patieso vērtību. Tas atbilst aizspriedumam par ekstravertās nostādnes pārākumu salīdzinājumā ar introverto nostādni. Nekad nedrīkst aizmirst (ekstravertais domāšanas veids to aizmirst pā­rak viegli), ka jebkuru uztveri un izziņu nosaka ne tikai objek­tīvais, bet arī subjektīvais. Pasaule pastāv ne tikai pati par sevi (an und fūr sich), bet arī tā, kā tas man šķiet. Patiesību sakot, mums nav pat kritērija, lai noteiktu, vai konkrētais spriedums par pasauli ir vai nav asimilējies ar subjektu. Nepamanīt sub­jektīvo faktoru nozīmē noliegt to, ka absolūtās zināšanas ir stipri apšaubāmas. Pārvērtējot objektīvās izziņas iespējas, mēs mazi­nām subjektīva faktora nozīmi, t. i., paša subjekta nozīmi. Bet kas tad ir subjekts? Subjekts — tas ir cilvēks, ari mēs esam subjekts. Nedrīkst aizmirst to, ka arī izziņai ir subjekts, «izziņa vispār» ka tāda nepastāv, un tāpēc mums pasaule neeksistē tur, kur neviens nesaka «es izzinu», ar to vien jau izsakot jebkuras izziņas subjektīvo ierobežotību. Tas pats attiecas arī uz jebkuru psihisko funkciju: tam ir subjekts, kas ir tikpat nepieciešams, cik objekts. Mūsdienu ekstra vērtajam vērtējumam ir raksturīgi, ka vārds «subjektīvi» parasti skan gandrīz vai kā nosodījums. Katrā gadījuma «tikai subjektīvi»_ nozīmē bīstamu ieroci, kas domāts, lai satriektu ikvienu, kas vēl nav galīgi un neatgriezeniski pār­liecinājies par objekta prioritātes_ nepieciešamību. Tāpēc mums skaidri jāsaprot, kas šaja pētījumā ir domāts ar izteicienu «sub­jektīvs». Par subjektīvo faktoru es saucu psiholoģisko darbību vai reakciju, kas, savienojoties ar objekta ietekmi, rada jaunu psihisku faktu. Taču, ciktāl subjektīvais faktors no neatminamiem laikiem visām tautām paliek gandrīz pilnīgi identisks pats sev — elementārie uztvērumi un izziņas akti, tā sakot, visur un vienmēr ir vieni un tie paši, — tad tas ir tikpat pamatota realitāte, cik ārējais objekts. Ja stāvoklis būtu citāds, nevarētu runāt par pa­stāvīgu un savā būtībā nemaināmu realitāti un saskaņa ar tra­dīcijām nebūtu iespējama. Tādēļ subjektīvais faktors ir tieši tā­pat kaut kas nemainīgi dots kā jūras dzelme un Zemes rādiuss. Šādā nozīmē subjektīvajam faktoram ir pasauli noteicoša kritē­rija jēga, kuru nekad un neviens nevar atļauties ignorēt. Subjek­tīvais faktors ir otrs pasaules likums, un tas, kas uz to balstās, apliecina tikpat lielu ticamību, stingrību un realitāti kā tas, kas atsaucas uz objektu. Taču, tāpat kā objekts un objektīva reali­tāte nekad nepaliek nemainīgi, jo ir pakļauti dēdēšanai un gadī­juma ietekmei, tā ari subjektīvais faktors ir pakļauts nepastāvī­bai un individuālām nejaušībām. Tāpēc arī šī faktora vērtība ir tikai relatīva. Introverta viedokļa pārmērīga attīstība apziņa sti­mulē nevis labāku un patiesāku subjektīvā faktora izmantošanu, bet gan apziņas mākslīgu subjektivizēšanu, kurai nevar nepār­mest to, ka tā ir «tikai subjektīva». Līdz ar to rodas apziņas desubjektivizācija kā pretnostatījums pārspīlētajai introvertajai no­stādnei, kas būtu pelnījusi Veiningera doto nosaukumu «mizautiskā». Tā kā introverta nostādne balstās uz. visur eksistējošo reālo un absolūti nepieciešamo psiholoģiskās piemērošanas nosa­cījumu, tad tādi izteikumi kā «filautiskais», «egocentriskais» un tamlīdzīgi ir nevietā un nosodāmi drīzāk jau tāpēc, ka tie mo­dina aizdomas, it kā runa vienmēr būtu tikai par to pašu Es. Nav nekā maldinošāka par šādu pārliecību. Taču tā ir bieži sa­stopama, pētot ekstraverto personību spriedumus par introvertaiem tipiem. Šo kļūdu es attiecinātu ne tikai uz ekstraverto tipu, bet drīzāk uz mūsdienās valdošo ekstraverto uzskatu kurš neierobežojas tikai ar ekstraverto tipu, bet vienādā mēra skar arī otro — introverto tipu. Introvertajam tipam var pat ar pilnam tiesībām aizrādīt, ka viņš krāpj sevi pašu, turpretim ekstravertajam tipam vismaz šajā ziņā neko nedrīkst pārmest.
Introverta ievirze normālos apstākļos pielāgojas ģenētiski no­teiktai konkrētai psiholoģiskai struktūrai — subjektam piemīto­šajam lielumam. Taču šī ievirze nepavisam nav jāuzskata par identisku ar subjekta apzināto personību — tas notiktu iepriekš minētajos apstākļos, — tā ir uzskatāma par subjekta psiholo­ģisko struktūru .tikai līdz apzinātā Es attīstības aizsākumam. Reāli pastāvošais subjekts, pareizāk sakot, tā bāze un, konkrēti, Kitība ir daudz aptverošāka, pilnīgāka par apzināto Es, jo patība aptver arī bezapziņu, turpretim apzināta personība būtība ir tikai apziņas centrs. Ja apzinātā personība būtu identiska personībai kopumā, tad nebūtu iedomājams, ka sapņos mēs sevi re­dzētu absolūti citā veidā un nozīmē. Katra ziņa introvertajam tipam ir raksturīga īpatnība, ka viņš, personiskajām nosliecēm sekojot tikpat daudz kā vispārpieņemtajam aizspriedumam, sa­jauc savu apzināto personību ar savu personību kopumā un paceļ savu apzināto personību psiholoģiskā procesa subjekta līmenī. Tādējādi viņš veiksmīgi ir paveicis tieši to iepriekš minēto sli­mīgo apziņas subjektivizāciju, kura atsvešina no viņa jebkuru objektu. Psiholoģiskā struktūra ir tas pats, ko R. Semons[22] ir ap­zīmējis par mnēmi[23], bet es — par kolektīvobezapziņu. Individualitāte kopumā ir uzskatāma par noteiktu psiholoģiskā procesa īpatnību daļu, šķērsgriezumu vai pārstāvniecību, kas at­rodas visur, ikvienā dzīvā būtnē noteiktā, tikai šai dzīvajai būt­nei raksturīgā attīstības pakāpē. Turklāt šī psiholoģiskā procesa konkrētā attīstības pakāpe iedzimst aizvien no jauna. Šāda iedzimta darbībasveida īpatnība kopš seniem laikiem tiek saukta par instinktu. Objekta psihiskās izpratnes īpatnību es iesaku apzīmēt par arhetipu. To, kas jāsaprot ar instinktu, es varētu pieņemt par visiem zināmu. Citādi ir ar arhetipu. Es ar šo jēdzienu saprotu to pašu, ko agrāk, balstoties uz J. Burkhartu (1818.—1897.), nosaucu par «pirmatnējo tēlu» (sk. 92. lpp.). Arhetips ir simboliska formula, kas iekļaujas funkcijās visur, kur vai nu neparādās apzinātie jēdzieni, vai arī tādi, ievērojot iekšē­jos vai ārējos nosacījumus, vispār nav iespējami. Kolektīvās bez-apziņas saturs apziņā ir pārstāvēts ar skaidri izteiktām noslie­cēm, tendencēm un uzskatiem. Indivīds parasti domā, ka tos de­terminējis objekts (būtībā viņš maldās), jo tie rodas no psihes neapzinātās struktūras un kļūst saskatāmi, t. i., pieejami apzi­ņai, tikai objekta ietekmes rezultātā. Sīs subjektīvās noslieces un uzskati ir spēcīgāki par objekta ietekmi, un to psihiskā vērtība ir augstāka, jo tie aizklāj jebkurus ārējos iespaidus. Tieši tāpat kā in­travertajam tipam šķiet nesaprotami, ka objektam vienmēr ir jā­ieņem visnozīmīgākā vieta, tā arī ekstravertajam tipam paliek noslēpums, kā subjektīvais viedoklis var būt spēcīgāks par objek­tīvo situāciju. Viņš neizbēgami secina, ka introvertais tips ir vai nu stipri sevi pārvērtējošs egoists, vai arī fanātisks doktrīnu ra­dītājs. Ekstravertais tips drīz vien izteiktu hipotēzi, ka introver­tais tips atrodas neapzināta varas kompleksa ietekmē. Šādu aiz­spriedumu introvertais tips neapšaubāmi attaisno ar savu pilnīgi noteikto un stipri vispārināto pašizteiksmes veidu, kurš acīmre­dzot no paša sākuma nepieļauj nekādu citu viedokli, tādējādi at­balstot šo ekstraverto aizspriedumu. Turklāt jau subjektīvā sprie­duma noteiktība un nelokāmība, kas a priori stāv pāri visai objektīvajai realitātei, var būt pietiekamajai radītu stipra egocen­triskuma iespaidu. Pret šo aizspriedumu introvertajam tipam lie­lākoties nav pareiza argumenta: viņam trūkst informācijas par neapzinātajiem, bet vispārizmantotajiem sava subjektīvā sprie­duma priekšnosacījumiem vai par savu subjektīvo uztveri. Atbil­stoši sava laika stilam viņš meklē cēloni ārpus savas apziņas, nevis aiz tās, respektīvi, zemapziņā. Ja introvertajam tipam ir neliela neiroze, tad ir vērojama vairāk vai mazāk pilnīga apzi­nātas personības identitāte ar personību kopumā. Tā rezultātā personība kopumā savā nozīmē reducējas līdz nullei, bet apzi­nātā personība tieši pretēji, neierobežoti «uzpūšas». Neapšaubā­mais pasauli determinējošais subjektīvā faktora spēks tad iespie­žas apzinātajā personībā, un tāpēc rodas pārmērīgas pretenzijas uz varu un jau pieminētais bezjēdzīgais egocentrisms. Psiholo­ģija, kas reducē cilvēka būtību līdz neapzinātai tieksmei pēc va­ras, ir dzimusi tieši no šiem avotiem. Tā, piemēram, daudzas F. Nīčes bezgaumības par savu eksistenci var pateikties apziņas subjektivizācijai.

3.2. BEZAPZIŅAS IEVIRZE

Subjektīvā faktora prioritārais stāvoklis apziņā nozīmē to, ka objektīvais faktors tajā ir nepilnvērtīgs. Objektam nav tās no­zīmes, kāda būtu nepieciešama. Ekstravertajā ievirzē objekta no­zīme ir pārāk liela, turpretim introvertajā ievirzē — pārāk maza. Atbilstoši tam, kā introvertā tipa apziņa ir subjektivizējusies un līdz ar to piešķīrusi apzinātajai personībai nepelnītu nozīmi, at­tiecībā pret objektu tiek ieņemta pozīcija, kas ar laiku kļūst ļoti svārstīga. Ja apzinātā personība ir kaut kas ļoti ierobežots un nepastāvīgs, tad objekts ir lielums, kam piemīt neapšaubāms spēks. Citāda situācija rodas, ja objektam tiek pretnostatīta per­sonība kopumā. Personība kopumā un pasaule ar tās objektiem ir savstarpēji salīdzināmi lielumi. Tāpēc normālā introvertā ievirze ir tikpat noderīga esamības atspoguļošanai un izziņai kā normālā ekstravertā ievirze. Taču tad, kad apzinātā personība tiecas sev piešķirt subjekta[24] nozīmi, dabiskas kompensācijas pro­cesā notiek objekta ietekmes neapzināta nostiprināšanās. Šīs pār­maiņas izpaužas tādējādi, ka objekts un objektīvā realitāte ārkār­tīgi spēcīgi ietekmē dažkārt pat drudžainās pūles nodrošināt ap­zinātās personības pārākumu. Šī ietekme ir jo nepārvaramāka, jo vairāk pārvalda indivīda bezapziņu un tādējādi tiek uzspiesta apziņai bez jebkādas pretdarbības. Līdz ar to, ka apzinātajai per­sonībai ir nepareiza attieksme pret objektu (tieksme pēc uzkun­dzēšanās objektam nav pielāgošanās), bezapziņā rodas kompensatoriska attieksme pret objektu, kura izpaužas apziņā kā nepie­ciešama un nepārvarama saikne ar to. Jo vairāk apzinātā perso­nība cenšas nodrošināt sev jebkādu brīvību un neatkarību, pā­rākumu un atsvabināšanos no pienākuma, jo vairāk tā nokļūst objektīvas realitātes verdzībā. Gara brīvība tiek piesieta apkau­nojoša finansiālas atkarības ķēdē, rīcības neatkarīgums laiku pa laikam bikli atkāpjas sabiedriskas domas priekšā, morālais pā­rākums iestieg nepilnvērtīgu attiecību muklājā, tieksme pēc varas beidzas ar skumīgām ilgam pēc mīlestības, zemapziņa vispirms nodibina attiecības ar tāda veida un rakstura objektu, kuram dzi­ļākajā būtība piemīt spēja sagraut varas ilūziju un fantazēšanu par apziņas pārākumu. Lai gan objekta nozīme apziņā samazi­nās, zemapziņā tā ietekme kļūst ļoti liela. Tā rezultātā apzinātā personība_ vel vairāk pūlas nošķirties no objekta un pārvarēt to. Galu gala apzināta personība apjož pati ap sevi drošības pasā­kumu formālu sistēmu — aizsargvalni (kā to pareizi ir norādījis individualpsiholoģijas dibmātajs A. Adlers), kas cenšas visādā ziņa vismaz attaisnot pārākuma ilūziju. Taču līdz ar to introvertais tips sevi pilnīgi nošķir no objekta un izšķiež visus savus spēkus, no vienas puses, aizsardzības pasākumos, bet, no otras puses, neauglīgos mēģinājumos patikt objektam un pastāvēt par sevi. Šie centieni nepārtraukti saduras ar dominējošiem iespai­diem, kurus rada objekts. Introvertajam tipam pret viņa gribu objekts pastāvīgi imponē un neatkāpjas no viņa ne soli, un tas iz­raisa viņa apziņa ļoti nepatīkamus un ilgstošus afektus. Intro­vertajam tipam vienmēr jāpatērē ļoti daudz enerģijas, lai sevi savaldītu. Tāpēc viņa neirozes tipiska forma ir psihaste­nija, slimība, kuru, no vienas puses, raksturo liels jūtīgums, bet, no otras puses, — liels vājums un hronisks nogurums.
Introvertā tipa personiskās bezapziņas analīze atklāj tajā ļoti spēcīgu fantāziju. Tajā ir ietvertas bailes no varmācīgi atdzīvi­nātiem objektiem, par kuru upuri ļoti viegli kļūst introvertais tips. Proti, no bailēm objekta priekšā attīstās savdabīgs gļēvums sevi izpaust vai izteikt savu viedokli, jo introvertais tips visvai­rāk baidās no objekta ietekmes pastiprināšanās. Viņu biedē citu cilvēku afekti, un viņš tik tikko spēj atbrīvoties no nepārtrauk­tam bailēm nokļūt svešas ietekmes varā. Objekti introvertajam tipam ir spēcīgas, bailes izraisošas kvalitātes. Lai gan viņš šīs kvalitātes apzināti nepamana, taču, kā viņš domā, tās tiek uz­tvertas viņa zemapziņa. Tā kā introvertā tipa apzinātā attieksme pret objektu ir relatīvi apspiesta, tad tā tiek filtrēta caur bez-apziņu un iegūst bezapziņas īpatnības. Tās pirmām kārtām ir infantili arhaiskas. Tādējādi šī tipa attieksme pret objektu kļūst primitīva un iegūst visas tās īpatnības, kas raksturo primitīvu attieksmi pret objektu. Tieši tad viņam liekas, ka objektam pie­mīt maģisks spēks. Sveši, pilnīgi jauni objekti izraisa viņā bai­les un neuzticību, it kā tie slēptu sevī neizprotamas briesmas, toties sen zināmie objekti saista viņa dvēseli it ka ar neredza­mām saitēm, katra pārmaiņa tiek uztverta ja ne ka tieši bīstama parādība, tad katrā ziņā kā traucējums, t.i., viņam šķiet, ka ir notikusi objekta maģiska atdzīvošanās. Vientuļa sala uz kuras kustas tikai tas, kam atļauts kustēties, kļūst par ideālu. F.Višers romānā «Auch Einer»[25] lieliski parāda šo introvertā tipa dvēseles stāvokļa pusi kopā ar kolektīvās bezapziņas slēpto sim­boliku, kuru es šajā tipu analīzē atstāju nomaļus, jo tā tomēr attiecas ne tikai uz introverto tipu, bet ir vispārīga.

3.3. PSIHOLOĢISKO PAMATFUNKCIJU ĪPATNĪBAS INTROVERTAJĀ IEVIRZĒ

3.3.1. Domāšana

Aprakstot ekstraverto domāšanu, es jau esmu devis introvertās domāšanas raksturojumu,- un uz to atkal varu atsaukties. In­trovertā domāšana pirmām kārtām ir orientēta "uz subjektīvo fak­toru. Subjektīvais faktors izpaužas vismaz subjektīva orientācijā, kas galu galā arī nosaka spriedumu. Dažkārt par sprieduma . mērauklu tiek izmantots vairāk vai mazāk pabeigts tēls. Domā­šana var operēt ar konkrētiem vai abstraktiem lielumiem, bet iz­šķirošajā brīdī tā vienmēr orientējas uz subjektīvo realitāti. Tāde­jādi no konkrētās pieredzes tā ved atpakaļ nevis pie objektīvas lietas, bet vēlreiz pie tās subjektīvi interpretētā satura. Ārējie fakti nav ne šīs domāšanas cēlonis, ne mērķis, lai gan introvertais tips ļoti bieži piešķir savai domāšanai šādu šķietamību. Taču šī domāšana sakas subjektā un ved pie subjekta pat tad, ja tā veic vispla­šākos ekskursus reālās īstenības laukā. Tāpēc jaunu faktu no­skaidrošanas ziņā introvertā tipa domāšanai piemīt netieša vēr­tība, jo tās produkti galvenokārt ir jauni uzskati un daudz ma­zākā mērā jaunu faktu apzināšana. Introvertā domāšana izvirza jautājumus un rada teorijas, tā paver iespēju ieskatīties tāluma un dziļumā, taču attiecībā uz faktiem tā pauž zināmu atturību. Fakti introvertajam tipam vajadzīgi kā ilustrējoši piemēri, taču domāšanā tie nekad neiegūst pārsvaru. Fakti tiek vakti tikai ka līdzeklis, lai kaut ko pierādītu, bet nekad pašu faktu dēļ. Ja tā tomēr notiek, tad tas tikai papildina ekstraverto stilu. Introver­tā jā domāšanā faktiem ir sekundāra nozīme. Galveno vērtību tā piešķir subjektīvās idejas un simboliskā pirmtēla attīstībai un izklāstam, turklāt šis pirmtēls ir vairāk vai mazāk izplūdis intro­vertā tipa iekšējā skatiena priekšā. Tāpēc šī domāšana nekad ne­tiecas rekonstruēt konkrēto realitāti; tās galvenais uzdevums vienmēr ir pārvērst neskaidru tēlu skaidrā idejā. Tā mēģina no­kļūt līdz patiesībai un ieraudzīt faktus tā, kā tie iekļaujas šā tipa idejās. Viņa radošais spēks izpaužas domāšanas spējā radīt pat tādas idejas, kas nav sameklējamas ārējos faktos un tomēr ir šo faktu vispiemērotākā abstraktā izpausme. Introvertās domā­šanas uzdevums ir izpildīts, ja tās radītā ideja šķietami izriet no ārējiem faktiem un ar tiem var tikt pierādīta šīs idejas realitāte.
Taču tikpat maz, cik ekstravertajai domāšanai izdodas radīt derīgu, uz konkrētiem faktiem un pieredzi balstītu jēdzienu vai jaunus faktus, tikpat maz veicas arī introvertajai domāšanai, pa­stāvīgi pārvēršot sākotnējo tēlu idejā ar tai pielāgotiem faktiem. Tāpat kā pirmajā gadījumā tīri empīrisks faktu uzkrājums izkropļo domas un apspiež prāta darbību, tā arī introvertajā domāšanā iz­paužas bīstama tendence patvarīgi piešķirt faktiem sava tēla formu vai arī pavisam tos ignorēt, lai varētu izvērst savas fantāzijas ainu. Šajā gadījumā attēlotā ideja nevar noliegt to, ka tā cēlusies no neskaidrā arhaiskā tēla. Introvertā domāšana piešķir savai idejai mitoloģisku nokrāsu. To izskaidro kā «oriģinalitāti» vai pat kā dīvainību, jo zinātnieki, kam nav pazīstami mitoloģiskie mo­tīvi, idejas arhaisko raksturu vispār nepazīst. Šādas idejas sub­jektīvais pārliecības spēks parasti ir liels, un tas ir jo lielāks, jo mazāk ideja saskaras ar ārējiem faktiem. Lai arī cilvēkam, kurš aizstāv ideju, var likties, ka viņa skopais faktu materiāls ir viņa idejas realitātes un patiesīguma pamats un cēlonis, tomēr reāli tas tā nav, jo ideja gūst pārliecības spēku no sava neapzi­nātā arhetipa, kas kā viena no kolektīvās bezapziņas simbolizē­tajām formulām ir patiess un vienmēr būs patiess. Taču šis pa­tiesums ir tik vispārīgs un simbolisks, ka šai idejai vispirms jā­iekļaujas jau atzītās vai konkrētā laikā atzīstamās zināšanās, lai kļūtu par kādas noteiktas dzīves vērtības praktisku patiesību. Ko vērta būtu, piemēram, cēlonība, kas neizpaustos nekādos praktis­kajos cēloņos un nekādās praktiskajās darbībās?
Introvertā domāšana viegli nomaldās subjektīvā faktora ne­aptverami plašajā realitātē. Tā rada teorijas teoriju dēļ, acīm­redzami ņemot vērā reālos vai vismaz iespējamos faktus, taču ar krasi izteiktu tendenci pāriet no ideālā pie vienas konkrētas tēlu sistēmas. Šī domāšana paver ceļu daudzām iespējamībām, no kurām neviena tomēr netiek īstenota, un galu galā tiek radīti tēli, kas vispār jau vairs neatspoguļo ārējo realitāti, bet ir tikai neizzināmā kaili simboli. Tādējādi šī domāšana kļūst mistiska un tieši tikpat neauglīga, cik domāšana, kas realizējas tikai objek­tīvo faktu robežās. Ekstravertā domāšana nolaižas līdz konkrētā priekšstata līmenim, turpretim introvertā domāšana paceļas līdz priekšstatam par neizzināmo, kas atrodas pat viņpus jebkuras tē­lainības. Konkrētais priekšstats, bez šaubām, ir patiess, jo sub­jektīvais faktors ir izslēgts un fakti paši pierāda sevi. Tāpat arī priekšstats par neizzināmo ir apveltīts ar subjektīvi nepastarpi­nātu, pārliecinošu spēku un pierāda sevi ar savu eksistenci. Pir­mais pauž: «Est, ergo est» («Esmu, tātad esmu»); otrais tieši pretēji: «Cogito, ergo est» («Domāju, tātad esmu»). Galēji intro­vertā domāšana nonāk līdz savas subjektīvās esamības a cīni re­dzamībai, turpretim ekstravertā domāšana — pie acīmredzamas un absolūtas identificēšanās ar objektīvajiem faktiem. Tāpat kā viena noliedz pati sevi līdz ar pilnīgu izšķīšanu objektā, tā otra atbrīvojas no jebkura satura un apmierinās pati ar savu eksis­tenci vien. Tādējādi abos gadījumos turpmākā dzīves virzība tiek izspiesta no domāšanas funkcijas citu psihisko funkciju sfērā, kuru eksistence iepriekš bijusi relatīvi neapzināta. Objektīvo faktu lielā nabadzība introvertajā domāšanā tiek kompensēta ar neap­zināto faktu bagātību. Jo vairāk domāšanas funkcija iesloga ap­ziņu šaurā un tukšā lokā, kurā tomēr, kā šķiet, introvertajam tipam ir ietverta visa dievišķā pilnība, jo vairāk neapzinātā fan­tāzija bagātinās ar arhaiski tēlainiem faktiem, ar maģisku un iracionālu lielumu dēmonisku panteonu. Šie fakti un lielumi at­karībā no funkcijas, kura pirmā aizstāj domāšanas funkciju kā dzīvības nesēju, iegūst īpašu veidu. Ja tā ir intuitīvā funkcija, tad zemapziņas ievirze skatāma ar Kubīna un vācu rakstnieka G. Meirinka acīm. Ja turpretim tā ir emocionālā funkcija, tad ro­das līdz tam nepieredzētas emocionālas attiecības un pretrunīgi un nesaprotami emocionāli spriedumi. Ja apziņā domāšanas vietā sāk dominēt sensoriskā funkcija, tad sajūtu orgāni atklāj kaut ko jaunu, nekad iepriekš neizjustu iekšpus un ārpus personiskā ķer­meņa. Tuvāka šo pārmaiņu izpēte viegli parāda to, ka radusies primitīva psiholoģija ar visām tās pazīmēm. Iegūtās pieredzes saturs, protams, ir ne tikai primitīvs, bet arī simbolisks, un, jo senāks un primitīvāks tas šķiet, proti, jo dziļāki, fundamentālāki un vitālāki ir tajā atrodamie simboli, jo patiesāks tas ir attiecībā uz nākotni. Ir skaidri zināms, ka vissenākais mūsu bezapziņā no­zīmē nākamību. Taču parastos apstākļos domāšana tik viegli vis neatdod savas dominējošās pozīcijas apziņas frontē, nemaz jau nerunājot par atvieglojošu apzinātās attieksmes pret objektu fil­trāciju caur bezapziņu. Šādai dominējošo funkciju nomaiņai ap­ziņā būtisku pretestību izrāda apzinātās personības pretdarbība pret tās pakļaušanu neapzinātajai īstenībai, kas nosaka zemap­ziņā valdošā objekta realitāti. Šis stāvoklis tiek saukts par disociāciju, citiem vārdiem, tā ir neiroze, kam raksturīgs iekšējs pa­gurums un pieaugoša galvas smadzeņu pārpūle, psihastēnija.

3.3.2. Introvertais domājošais (mentālais) tips

Tieši tāpat kā Č.Darvins ir uzskatāms par normālu ekstraverto domājošo tipu, tā arī I. Kantu varētu raksturot kā pretējā — introvertā domājošā — tipa pārstāvi. Č. Darvins operē ar faktiem, bet I. Kants balstās uz subjektīvo faktoru. Pirmais tie­cas aptvert iespējami plašāku objektīvās realitātes lauku, otrais, tieši pretēji, sniedzis vispārēju izziņas kritiku. Ja mēs salīdzinā­jumam pretstatītu franču dabaszinātnieku Ž.Kivjē un vācu filo­zofu F.Nīči, tad kontrasts būtu vēl lielāks.
Introverto domāšanu raksturo iepriekš aprakstītās domāšanas mehānisma pārsvars. Šī domāšana, tieši tāpat kā ekstravertajā ievirzē, atrodas ideju ietekmes varā, tomēr šīs idejas rodas ne­vis no objektīvās pasaules, bet uz subjektīvās realitātes pamata. Introvertais tips, tāpat kā ekstravertais tips, seko savām idejām, taču pretējā virzienā, proti, nevis uz ārpusi, bet uz iekšpusi. Tas tiecas uz iedziļināšanos, nevis uz paplašināšanu. Tāpēc šis tips būtiski un neapšaubāmi atšķiras no viņam paralēlā ekstravertā tipa. Ekstravertā tipa atšķirīgā iezīme, proti, viņa intensificētā attieksme pret objektu, parasti gandrīz pilnīgi trūkst introvertajam mentālajam tipam. Ja objekts ir cilvēks, tad šis cilvēks skaidri sajūt, ka tieši viņš tiek uztverts tikai negatīvi, t.i., labā­kajā gadījumā šis cilvēks jūt, ka ir lieks, turpretī ļaunākajā ga­dījumā viņš jau skaidri apzinās, ka viņu atstumj, uzskata par šķērsli. Šī negatīvā attieksme pret objektu, šī vienaldzība līdz pat atstumšanai raksturo ikvienu introverto tipu un līdz ar to vispār ļoti apgrūtina šā tipa aprakstu. Viss viņā pauž tendenci pazust un noslēpties. Viņa spriedums šķiet auksts, neelastīgs, patvaļīgs un vieglprātīgs, tāpēc ka tas mazāk attiecas uz objektu nekā uz subjektu. Šajā spriedumā vispār nav jūtams, ka objek­tam tiek piešķirta kaut nedaudz lielāka vērtība; vēl vairāk — spriedums vienmēr nedaudz notušē objekta nozīmi un liek sajust subjekta pārākumu. Pieklājīgums, laipnība var būt acīmredzama, taču bieži tā izpaužas kopā ar īpašu kautrīgumu, kas atklāj slēpto nodomu atbruņot pretinieku. Objekts jānomierina, citādi viņš sāk traucēt. Viņš pat netiek uzskatīts par pretinieku, taču, ja viņam piemīt smalkjūtība, viņš sajūt, ka viņu kaut kādā veidā atstumj, varbūt pat ne par ko neuzskata. Objekts vienmēr zināmā mērā tiek ignorēts vai, vēl sliktāk, attiecībā pret viņu tiek veikti pil­nīgi lieki aizsardzības pasākumi. Tādējādi introvertais domājo­šais tips viegli pazūd aiz pārpratumu miglas, kas kļūst jo bie­zāka, jo vairāk viņš kompensācijai cenšas ar savu nepietiekami diferencēto funkciju palīdzību uzspīlēt pieklājības masku, kas vienlaikus ir vislielākajā kontrastā ar viņa reālo būtību. Ja, vei­dojot savu ideālo pasauli, šis tips nebaidās no pašas pārdrošākās uzdrīkstēšanās un neatmet nevienu domu tikai tāpēc, ka tā var būt bīstama, revolucionāra, erotiska vai apvainojoša jūtām, tad brīdī, kad pārdrošībai jākļūst par ārējo realitāti, viņu pārņem ļoti liela kautrība un mulsums. Tas ir nepieņemami viņa dabai. Ja introvertais domājošais tips arī atklāj pasaulei savas domas, tad viņš šīs domas pavada kā rūpīga māte savus bērnus, palaiž tās ārpasaulē un ļoti nožēlo, ka tās pašas necērt sev ceļu. Viņa ļoti lielā praktiskā nepiemērotība un viņa aizspriedumi attiecībā pret reklāmu jebkurā nozīmē tikai veicina šādu viņa rīcību. Ja viņa produkcija viņam pašam šķiet subjektīvi pareiza un patiesa, tad tai arī jābūt pareizai un citiem atliek tikai noliekt galvu šīs īstenības priekšā. Viņš nepakustinās ne pirkstu, lai pārvilinātu kādu savu ideju pusē, īpaši jau cilvēku, kurš ir uzmanības centrā. Un, ja introvertais domājošais to dara, tad lielākoties tik nemā­kulīgi, ka iegūst savam nodomam pilnīgi pretēju rezultātu. Ar konkurentiem savā specialitātē viņam parasti ir sliktas attiecības, jo viņš nekad nav pratis iekarot citu labvēlību; parasti viņš pat dara tiem zināmu, cik tie viņam ir nenozīmīgi. Savu ideju īsteno­šanā šis tips lielākoties ir ietiepīgs, neatlaidīgs un nepakļaujas nekādai ietekmei. Tikai retumis izpaužas kontrasts — viņu iedvesmo cita cilvēka ietekme. Ja objekts šķiet nekaitīgs, tad in­trovertais mentālais tips ir ārkārtīgi pieejams tieši nepilnvērtīgiem elementiem, kuri pakļauj viņu caur bezapziņu. Viņš ne­iebilst pret rupju apiešanos ar sevi un ļauj ekspluatēt sevi pašā apkaunojošākā veidā, ja tikai viņam netraucē īstenot viņa idejas. Šis tips neredz, ka aiz viņa muguras viņu aplaupa un praktiski dara viņam ļaunu, jo viņa attieksmei pret objektu ir sekundāra nozīme un viņa produkcijas objektīvais novērtējums viņam nav zināms. Kad viņš apdomā savas problēmas atrisināšanas iespēju, viņš to sarežģī, un tāpēc viņu bieži pārņem visu iespējamo šaubu uzplūdi. Šim tipam ir skaidra savu domu iekšējā struktūra, bet viņš nepavisam nezina, kur un kad tās atradīs vietu reālajā pa­saulē. Viņš tikai ar grūtībām spēj iedomāties, ka tas, kas ir skaidrs viņam, var nebūt skaidrs citam. Viņa rīcību lielākoties apgrūtina visāda veida balasts, ierobežojumi, piesardzība, šau­bas, ko rada viņa neuzticība. Darbs viņam virzās uz priekšu ar grūtībām. Viņš vai nu ir klusētājs, vai arī nokļūst starp cilvē­kiem, kuri viņu nesaprot; šādā veidā viņš iegūst pierādījumus neizmērojamai cilvēku muļķībai. Taču cilvēku, kurš viņu nejauši saprot, viņš vieglprātīgi pārvērtē. Introvertais domājošais tips viegli kļūst par upuri godkārīgai sievietei, kas-prot izmantot viņa nekritisko attieksmi pret objektu. Mizantropisku jauniešu priekšā viņš atklāj savu bērna sirdi. Bieži viņa ārējā uzvedība, vairoties no uzmanības, ir neveikla: viņš kļūst pedantiski rūpīgs vai jū­tami bezrūpīgs, pilns bērnišķīgas naivitātes. Sava darba speci­fiskajā laukā šis tips izraisa spēcīgus iebildumus no apkārtējo puses. Viņš nezina, kā uz tiem reaģēt, vai arī sava primitīvā afekta dēļ atļauj sevi iesaistīt tikpat dzēlīgā, cik neauglīgā pole­mikā. Plašās aprindās viņš tiek uzskatīts par nekautrīgu un val­donīgu. Taču, jo tuvāk viņu iepazīst, jo labvēlīgāka kļūst attiek­sme pret viņu. Viņam tuvie cilvēki augstu vērtē ciešas attiecības ar viņu. Svešākiem cilvēkiem viņš šķiet spītīgs, nepieejams, augst­prātīgs, bieži vien pat ļaunuma pārņemts savu nelabvēlīgo brī­dinājumu dēļ pret citiem. Ja šis tips ir skolotājs, viņam ir maz autoritātes, jo viņš nezina savu skolēnu prāta uzbūvi. Mācīšana pašos pamatos viņu pat neinteresē, izņemot gadījumus, kad tā viņam kļūst par teorētisku problēmu. Viņš ir slikts skolotājs, jo mācīšanas laikā viņš pārdomā mācību priekšmetu, nevis apmieri­nās ar tā izklāsta procesu.
Pastiprinoties šā tipa ievirzei, viņa pārliecība kļūst arvien cie­šāka, nelokāmāka. Blakusietekmes tiek izslēgtas, un svešiem cil­vēkiem viņš kļūst vēl jo nesimpātiskāks un tādējādi tikai pa­vairo atkarību no tuviniekiem. Viņa valoda kļūst aizvien indivi­duālāka un mazāk saistīta ar normām, viņa idejas — dziļākas, taču tās vairs nav iespējams apmierinoši izklāstīt, balstoties. uz konkrēto materiālu. Trūkumi tiek kompensēti ar emocionalitāti un percepciju. Svešā objektīvās pasaules ietekme, kuru ārēji viņš asi noraida, «satver» viņu no iekšienes, no bezapziņas puses, un viņš ir spiests vākt pierādījumus pret to, bieži vien tieši pret lie­tām, kas svešiem cilvēkiem šķiet absolūti nevajadzīgas. Tā kā viņš objektam neveltī vajadzīgo vērību un viņa apziņa ir subjektivizējusies, tad pats svarīgākais viņam šķiet tas, kas visvairāk atbilst viņa personības dziļumiem. Līdz ar to viņš sāk jaukt savu subjektīvo patiesību un savu personību. Lai gan šis tips nevienu nepiespiež mainīt uzskatus, viņš tomēr indīgi, aizskarot perso­nību, uzbrūk jebkurai, pat taisnīgai kritikai. Tādējādi viņš pakā­peniski sevi izolē jebkurā ziņā. Viņa sākotnēji auglīgās idejas kļūst destruktīvas, jo tiek sagandētas ar naida duļķēm. Vienlai­kus ar izolāciju no ārpuses pastiprinās arī cīņa ar paša bezap­ziņas ietekmi, kas pakāpeniski sāk viņu paralizēt. Pastiprinātajai ietekmei pēc vientulības būtu jāaizsargā viņu no bezapziņas ietek­mes, taču parasti tā tikai padziļina konfliktu, kas iekšēji viņu novājina.
Introvertā tipa domāšana ir pozitīva un sintētiska tādu ideju attīstības ziņā, kuras arvien nemaldīgāk tuvojas sākotnējo tēlu mūžīgajai patiesībai. Taču, ja šo ideju saikne ar objektīvo piere­dzi pavājinās, tad tās kļūst mitoloģiskas un mūsdienīgajai uz­skatu sistēmai nepieņemamas. Tieši tāpēc šī domāšana ir lietde­rīga laikabiedriem tikai tiktāl, ciktāl tā ir skaidri un saprotami saistīta ar konkrētajā laikā zināmajiem faktiem. Taču, ja domā­šana kļūst mitoloģiska, ārpasaulei tā šķiet sveša un noris tikai pati sevī. Šādai domāšanai pretnostatītās relatīvi neapzinātas funkcijas — emocijas, intuīcija un sajūtas — ir nepilnvērtīgas. Tām piemīt primitīvs ekstraverts raksturs, kam jāpiedēvē visas apgrūtinošās ietekmes, kuras izraisa objekts un kuram ir pa­kļauts introvertais domājošais tips. Pašaizsardzības un norobe­žošanās līdzekļi, ko šā tipa cilvēki parasti izmanto, ir tik labi zināmi, ka es tos šeit neaprakstīšu. Tie visi aizsargā no «maģis­kām» ietekmēm. Pie pašaizsardzības pieder arī bailes no sieviešu dzimuma.

3.3.3. Emocijas

Introverto emocionalitāti nosaka galvenokārt subjektīvais fak­tors. Tas nozīmē, ka introvertā emocionalitāte tikpat būtiski at­šķiras no ekstravertās emocionalitātes kā introvertā domāšana no ekstravertās domāšanas. Bez šaubām, introvertā emocionālā procesa inelektuāls izklāsts vai pat tikai aptuvens apraksts pie­der pie pašiem grūtākajiem uzdevumiem, lai gan šīs emociona­litātes savdabīgā būtība īpaši duras acīs, ja tikai tai vispār pievērš uzmanību. Tā kā introvertā emocionalitāte galvenokārt pa­kļaujas subjektīvajiem priekšnoteikumiem un šai gadījumā objek­tam ir tikai otršķirīga nozīme, tad tā izpaužas daudz mazākā mērā un parasti tiek saprasta ačgārni. Šī emocionalitāte acīm redzami atņem objektam tā nozīmi, un lielākoties izpaužas nega­tīvā veidā. Negatīvo emociju eksistenci var konstatēt tikai netieši. Šīs pret objektīvo realitāti negatīvi ietonētās emocijas cenšas ne-pielāgoties objektīvajam un nostāties augstāk par to, vienlaikus cenšoties īstenot subjektā esošos tēlus. Tāpēc tās vienmēr tiecas uz tēlu, kas reāli nav atrodams un kas zināmā mērā tām ir pa­rādījies agrāk. Emocijas acīmredzami slīd garām jebkuram ob­jektam, nepievēršot tam nekādu uzmanību, un ir skaidrs, ka tas nekad nebūs piemērots to mērķim. Tās tiecas pēc iekšējas intensi­tātes, kurai objekti būtu tikai ierosinātāji. Par šo emociju dzi­ļumu var tikai nojaust, skaidri uzzināt to nav iespējams. Emo­cijas pārvērš cilvēku par noslēgtu klusētāju, jo tās objekta rup­jības priekšā ieraujas sevī līdzīgi mimozas ziedam, lai aizpildītu subjekta dziļumu. Aizsardzībai emocijas izvirza negatīvus emo­cionālus spriedumus un pauž uzsvērtu vienaldzību.
Sākotnējie tēli, kā zināms, ir vienlīdz pareizi nosaucami gan par idejām, gan arī par emocijām. Tāpēc arī pamatidejas, pie­mēram, Dievs, brīvība un nemirstība, tiktāl ir arī emocionālas vērtības, ciktāl tām ir nozīme kā idejām. Tāpēc visu to, kas ir pateikts par introverto domāšanu, var attiecināt arī uz introverto emocionalitāti, tikai tas viss, ko iepriekšējais tips pārdomā, šis tips pārdzīvo. Taču fakts, ka domas parasti ir izsakāmas skaid­rāk par emocijām, introvertās emocionalitātes gadījumā nosaka nepieciešamību pēc neparastām filoloģiskām vai mākslinieciskam izteiksmes spējām, lai tikai aptuveni varētu izpaust vai nodot šās emocionalitātes bagātību ārpasaulei. Tā kā subjektīvā domā­šana ir ļoti neatkarīga un tikai ar grūtībām uztverama adekvāti» tad varbūt vēl lielākā mērā tas attiecas uz subjektīvo emociona­litāti. Lai emociju līmenī varētu saprasties ar otru cilvēku, tām jāatrod ārējās izpausmes forma, kas spētu, no vienas puses, at­bilstoši izteikt subjektīvās jūtas un, no otras puses, nodot šīs emocijas partnerim tā, lai viņā rastos paralēls process. Tā kā starp cilvēkiem mēdz būt relatīvi liela iekšēja (arī ārēja) līdzība, šis efekts ir panākams, lai gan ir ārkārtīgi grūti atrast emocijām atbilstošu formu, jo tieši emocionalitāte, īstenojoties savās izpaus­mēs, orientējas galvenokārt uz sākotnējo tēlu dārgumu krātuvi. Taču, ja egocentriskuma dēļ emocijas kļūst viltotas, tās zaudē savu simpātisko veidolu, jo šajā gadījumā tas primāri ir saistīts ar apzināto personību. Šādā gadījumā emocionalitāte katrā ziņā rada aizdomas par sentimentālu pašiemīlēšanos, vēlmi ieinteresēt un pat par slimīgu patmīlību. Tāpat kā introvertā domātāja subjektivizētā apziņa tiecas pēc abstrakciju abstrahēšanas un ar to sasniedz tikai tukša, sevī vērsta domāšanas procesa augstāko intensitāti, tā arī egocentriskās emocijas padziļinās līdz bezsaturiskam kaislīgumam, kas jūt un redz tikai pats sevi. Šī pakāpe ir mistiski ekstātiska un tikai sagatavo pāreju uz emocionalitātes apspiestajām ekstravertajām funkcijām.
Tāpat kā introvertajai domāšanai tiek pretnostatītas primi­tīvas emocijas, kurām objekti tiek uzspiesti ar maģisku spēku, arī introvertajai emocionalitātei tiek pretnostatīta primitīva do­māšana, kas izpaužas konkrētībā un verdziskā padevībā faktiem. Emocionalitāte arvien vairāk norobežojas no pakļautības objek­tam un rada sev tikai subjektīvi saistītu rīcības un morāles brī­vību, kas konkrētā gadījumā ir atšķirīga no vispārpieņemtā. Līdz ar to neapzinātā domāšana vēl vairāk nokļūst objektīvās reali­tātes varā.

3.3.4. Introvertais emocionālais tips

Esmu noskaidrojis, ka introvertās emocionalitātes pārsvars ir raksturīgs galvenokārt sievietēm. Sakāmvārds «Klusie ūdeņi ir tie dziļākie» attiecas tieši uz šā tipa sievietēm. Viņas pa lielāka­jai daļai ir klusas, grūti pieejamas, neizprotamas un bieži slēp­jas aiz brīnišķīgas vai banālas maskas. Viņas mēdz būt arī me­lanholiķes. Šīs sievietes nekad nav zvaigznes un neizvirzās priekšplānā. Tā kā viņas galvenokārt pamatojas uz savām sub­jektīvi orientētajām emocijām, viņu patiesie motīvi paliek apslēpti. Introvertā emocionālā tipa sievietes ne ar ko neizjauc ārējo har­moniju, viņās valda patīkams miers, simpātisks paralēlisms, ku­ram raksturīga nevēlēšanās piespiest otru cilvēku, ietekmēt vai pat audzināt un pārmainīt viņu. Ja šī uz ārpasauli vērstā attiek­sme ir nedaudz izteiktāka, tad parādās vieglas indiferences un vēsuma nianses, kas var pastiprināties līdz vienaldzībai pret otra nelaimi vai veiksmi. Tādējādi ir skaidri jūtams, ka emocijas no­vēršas no objekta. Normālam tipam tas, protams, mēdz gadīties tikai tad, ja objekts kaut kādā veidā pārāk stipri ietekmē sub­jektu. Emociju harmoniskā proporcionalitāte attiecībā uz subjek­tīvo un objektīvo realitāti tāpēc ir iespējama vienīgi tik ilgi, ka­mēr objekts apvaldītu emociju stāvoklī ietekmē subjektu caur mazāk diferencētajām funkcijām, neskarot emociju funkcionālo kanālu. Patiesās emocijas, kas saistītas ar objektu, nevis pavada, bet gan mīkstina un apvalda, pareizāk sakot, «atvēsina» nega­tīvs emocionālais spriedums. Lai gan vienmēr tiek saglabāta ga­tavība mierīgi un harmoniski pastāvēt līdzās, attieksmē pret svešu objektu parādās nevis labvēlība vai sirsnīga laipnība, bet šķie­tama vienaldzība, pat necieņa. Dažkārt šī tipa pārstāvji sāk iz­just savas eksistences nevajadzīgumu. Attiecībā pret objektu, kam raksturīgs entuziasms un jūtu uzliesmojumi, viņi sākotnēji iz­rāda labvēlīgu neitralitāti, dažkārt ar neliela pārākuma vai kri­tikas nokrāsu, un tas uz objektu atstāj atvēsinošu iespaidu. Taču agresīvās emocijas tiek ar iznīcinošu vēsumu asi noraidītas, ja tikai tās nesāk valdīt pār indivīdu caur bezapziņu, t. i., citiem vārdiem sakot, atdzīvina kādu sākotnējo, emocionālo tēlu un ar to iekaro introvertā tipa emocionālo pasauli. Šajā gadījumā sie­viete izjūt acumirklīgu šoku, kuram seko stipra pretdarbība, kas var trāpīt objekta Ahilleja papēdī. Attieksme pret objektu tiek saglabāta iespējami mierīgā un drošā emociju vidusstāvoklī starp kaislību apvaldīšanu un neierobežotību. Tāpēc emociju izpaus­mes ir mērenas un objekts aizvien jūt sevis pienācīgu nenovēr­tēšanu, ja tikai viņš apzinās to. Tas, protams, notiek ne jau vienmēr, jo nojauta par nepietiekamo novērtējumu ļoti bieži ir neapzināta. Taču ar laiku, cilvēkam neapzināti tiecoties pēc emocijām, attīstās simptomi, kas piesaista pastiprinātu uzma­nību. Tā kā šis tips lielākoties ir auksts un atturīgs, tad pēc virspusīga sprieduma tas ir cilvēks bez emocijām. Taču šāds sprie­dums ir maldinošs pašos pamatos, jo emocijas šai gadījumā ir nevis ekstensīvas, bet intensīvas. Tās attīstās dziļumā. Tā, pie­mēram, ekstensīvā līdzjūtība izpaužas īstajā vietā vārdos un rī­cībā un cilvēks tūlīt atkal atbrīvojas no tās, turpretim intensīvā līdzjūtība neatzīst nekādas ārējās izpausmes formas un pat kļūst slimīga, ieslīgstot visas pasaules nelaimēs. Līdz ar to līdzjūtība «zaudē valodu». Iespējams, ka tā pēkšņi izpaudīsies pārspīlētā , veidā un izraisīs apbrīnojamu varonīgu rīcību, pret kuru tomēr ne objekts, ne subjekts nespēj rast pareizu attieksmi. Ekstravertā tipa ārēji aklajai acij šī līdzjūtība šķiet vēsums, jo tā jū­tami neizpaužas, un neredzamiem spēkiem ekstravertā apziņa ne­spēj noticēt. Šāda veida pārpratumi ir raksturīgi šī tipa dzīvē un parasti tiek minēti kā svarīgs arguments pret jebkuru dziļu emo­cionālo attieksmi pret objektu. Taču par to, kas ir šo emociju reālais priekšmets, pat normāls tips var tikai minēt. Pats sev viņš izpauž savu mērķi un savu iekšējo saturu, iespējams, no profāna acīm slēptā un rūpīgi glabātā reliģiozitātē vai līdzīgā, apbrīnu neizraisošā poētiskā formā, taču tas notiek ne jau bez slēptas godkārīgas tieksmes parādīt savu pārākumu pār objektu. Sievietes savos bērnos iegulda daudz ko no šīs introvertās emo­cionalitātes īpatnībām, nemanāmi iedvešot viņiem savu dedzību.
Lai gan normālajam tipam minētā tendence tieši un atklāti pacelt slēptās emocijas augstāk pār objektu vai vardarbīgi uz­spiest tās objektam nav traucēklis un nekad nopietni nemēģina par to kļūt, taču personiskajā attieksmē pret objektu tas kaut. kādā veidā izpaužas. Bieži vien tā ir grūti nosakāma dominējo­šas ietekmes forma. Šī ietekme rada nospiedošu vai slāpējošu sajūtu, kas atgrūž visu apkārtējo. Līdz ar to šis tips iegūst pa­zīstamo noslēpumaino spēku, kas var lielā mērā savaldzināt tieši ekstraverto cilvēku, jo tiek aizskarta viņa bezapziņa. Šī spēka avots ir pārdzīvotie neapzinātie tēli. Tā kā šo spēku viegli var pārnest no bezapziņas uz apzināto personību, tā ietekme izkropļojas, pārvēršoties personiskā tirānijā. Taču tad, kad neapzinā­tais subjekts identificējas ar apzināto personību, intensīvo emo­ciju noslēpumainais spēks pārvēršas banālā un augstprātīgā tieksmē pēc varas, liekā rosībā un tirāniskā stūrgalvībā. Ar to ir izskaidrojams sievietes tips, kura sliktās puses iezīmē slimīga godkārība un cietsirdīgs skarbums. Šāda virzība rada neirozi.
Kamēr apzinātā personība jūt sevi kā kaut ko zemāku par ne­apzināto subjektu un emocijas ir kaut kas augstāks un varenāks nekā apzinātā personība, tips ir normāls. Lai ari neapzinātā do­māšana ir arhaiska, tā kompensē, palīdzot izskaust nejaušos mēģinājumus palielināt apzinātās personības nozīmi subjektā. Tomēr, ja neapzinātās domāšanas kompensatoriskā ietekme tiek pilnīgi apspiesta, tad neapzinātā domāšana nostājas opozīcijā un projicējas objektos. Līdz ar to subjekts, kas kļuvis egocentrisks, sāk just vērtību zaudējušā objekta spēku un nozīmi. Ap­ziņa sāk sajust, «ko domā citi». Protams, citi ir aizdomājušies līdz visām iespējamām nelietībām, perina ļaunu, vērpj aiz mugu­ras intrigas utt. Subjektam tas viss ir jānovērš, pašam ātrāk par objektu sākot vērpt intrigas un visu un visus turot aizdomās, sākot izlūkot un kombinēt. Viņš nokļūst baumu varā, un viņam drudžaini jāpūlas, lai draudošo atkarību pārvērstu iespējami lie­lākā pārākumā. Rodas nebeidzama konkurences cīņa, un šajās nežēlīgajās sadursmēs tiek lietoti jebkuri līdzekļi, lai tikai pa­nāktu uzvaru. Ļaunos nolūkos tiek izmantoti pat labdari. Šāda virzība rada nogurumu un novājēšanu. Neirozes forma ir ne tik daudz histēriska kā neirastēniska. Sievietēm bieži novēro­jami smagi somatiski stāvokļi, piemēram, anēmija ar visām tās sekām.

3.3.5. Racionālo tipu vispārīgs apskats

Abi iepriekš aprakstītie tipi jāuzskata par racionāliem, jo tie pamatojas uz saprātīgus spriedumus radošām funkcijām. Saprā­tīgie spriedumi balstās ne tikai uz objektīvo, bet arī uz subjek­tīvo realitāti. Viena vai otra faktora pārsvars, ko bieži nosaka no agras jaunības pastāvošā psihiskā predisponētība, protams, no­māc saprātu. īsti saprātīgam spriedumam vienlīdz jābalstās gan uz objektīvo, gan arī uz subjektīvo faktoru un jāsniedz gandarī­jums abiem. Taču tas būtu ideāls gadījums, kas radītu iespēju līdzvērtīgi attīstīties gan ekstraversijai, gan introversijai. Diem­žēl šie abi virzieni izslēdz viens otru, un, kamēr to dilemma pa­stāv, tie var labākajā gadījumā eksistēt viens otra ēnā vai vis­pār nespēj eksistēt viens otram līdzās. Tādējādi parastos ap­stākļos ideāls saprāts ir neiespējams. Racionālo tipu raksturo saprāts, kam piemīt tipiskas pārmaiņas. Tā introvertajiem racio­nālajiem tipiem neapšaubāmi piemīt saprātīgi spriedumi; tikai tie aptver subjektīvo faktoru. Nav nekādas vajadzības vardarbīgi piemērot loģiku šai pieejai, jo vienpusības saknes meklējamas priekšnosacījumā, kas ir pirms jebkura slēdziena vai sprieduma jau pastāvošais subjektīvā faktora pārsvars. Tam a priori piemīt pati par sevi saprotama lielāka vērtība nekā objektīvajam faktoram. Turklāt, kā jau minēts, runa ir ne tikai par kaut kādu iegūtu vērtību, bet par dabisku predisponētību, kas pastāv jau pirms jeb­kura vērtājuma. Tāpēc saprātīgs spriedums introvertajam tipam dažās niansēs šķiet pilnīgi cits nekā ekstravertajam tipam. Ja apskatām šo jautājumu vispārīgākajā veidā, introvertajam tipam tā slēdzienu ķēde, kas ved pie subjektīvā faktora, liekas nedaudz saprātīgāka par to, kura ved uz objektu. Konkrētā gadījumā šī sākotnēji niecīgā, gandrīz nemanāmā atšķirība lielākā mērogā izraisa nesavienojamas pretrunas, kas kaitina jo vairāk, jo mazāk ir apzināta viedokļa minimālā nobīde caur psiholoģisko predispo­zīciju. Nepareiza galvenokārt ir cenšanās pierādīt kļūdu slēdzienā, nevis atzīt atšķirību psiholoģiskajā predispozīcijā. Šāda atziņa jebkuram racionālajam tipam ir ļoti grūti uztverama. Tā acīmre­dzami grauj šā tipa pamatprincipa absolūto nozīmi un ir nodevība pret šo principu par labu tā pretstatam. Racionālajam tipam tā ir katastrofa.
Introverto tipu nesaprot, iespējams, pat vēl vairāk par eks­traverto tipu, un ne jau tāpēc, ka ekstravertais tips attiecībā pret viņu ir vēl nesaudzīgāks un kritiskāks, nekā viņš pats va­rētu būt, bet tāpēc, ka laikmeta stils, kuru viņš mēģina atdari­nāt, ir pret viņu. Introvertais tips ir mazākumā — pat ne skait­liski, bet emocionālā nozīmē — nevis attiecībā pret ekstraverto tipu, bet pret mūsu vispārīgo rietumniecisko pasaules uzskatu. Tā kā viņš visiem spēkiem mēģina atdarināt vispārīgo stilu, viņš rok bedri pats sev, jo mūsdienu stils ar tam raksturīgo gandrīz vienīgi tikai redzamā un sajūtama atzīšanu ir pret viņa principu. Viņam subjektīvais faktors jāpadara bezvērtīgs tikai tāpēc, ka tas ir neredzams, un jāpiespiež sevi atdarināt ekstravertā objekta pārvērtēšanu. Pats viņš novērtē subjektīvo faktoru pārāk zemu un tāpēc izjūt nepilnvērtību. Tāpēc nav nekā dīvaina, ka tieši mūsu laikā, īpaši tajās kustībās, kas izvirzījušās nedaudz priekšā laikam, subjektīvais faktors izpaužas pārspīlēti, līdz ar to bezgau­mīgā un kariķētā veidā. Es runāju par mūsdienu mākslu. Perso­niskā principa nenovērtēšana pārvērš introverto tipu par egoistu un uztiepj viņam apspiestā psiholoģiju. Jo egoistiskāks viņš kļūst,, jo vairāk viņam liekas, ka citi, kas it kā pilnīgi spēj atdarināt mūsdienu stilu, ir apspiedēji un pret tiem viņam jāaizstāvas. Iņtrovertais tips lielākoties nepamana savu galveno kļūdu — to, ka viņš nebalstās uz subjektīvo faktoru ar tādu paļāvību un uzti­cību, ar kādu ekstravertais tips pamatojas uz objektu. Personiskā principa nenovērtēšanas dēļ viņa tieksme uz egoismu kļūst neiz­bēgama, turklāt viņš izraisa pret sevi ekstravertā tipa aizsprie­dumu. Turpretī tad, ja viņš paliktu uzticīgs savam principam, viņa nostādnes pieļaujamība tiktu apliecināta ar vispārīgu rīcību un izkliedētu visus pārpratumus.

3.3.6. Sajūtas

Sajūtām, kas savā būtībā nevar eksistēt bez objekta un ob­jektīva kairinājuma, introvertajā ievirzē tiek pakļautas būtiskām izmaiņām. Tām arī piemīt subjektīvais faktors, jo līdzās objek­tam, kas tiek sajusts, stāv subjekts, kurš sajūt un kurš objektī­vajā kairinājumā iekļauj subjektīvo predisponētību. Introvertajā ievirzē sajūtas galvenokārt pamatojas uz percepcijas subjektīvo daļu.
īpaši skaidrs tas kļūst, aplūkojot mākslas darbus, kuri ataino ārējos objektus. Ja, piemēram, vairāki mākslinieki glezno vienu un to pašu ainavu, cenšoties to precīzi attēlot, tomēr gleznas at­šķiras cita no citas. Šo atšķirību nosaka ne tikai vairāk vai ma­zāk attīstīts profesionālisms, bet galvenokārt katra mākslinieka savdabīgs redzējums. Dažās gleznās krāsu un figūru izvietojuma un kustībā ir skaidri saskatāma pat psihiskā atšķirība. Šīm īpatnībām ir vairāk vai mazāk tiešs sakars ar subjektīvo faktoru. Sajūtu subjektīvais faktors būtībā ir tāds pats kā citām funkci­jām, par kurām jau runāts. To var definēt kā neapzinātu predis­ponētību, kas maina sajūtu orgānu uztveri jau sajūtu rašanās laikā, tādējādi atņemot tām tikai tīras objekta iedarbības rak­sturu. Šajā gadījumā sajūtas galvenokārt attiecas uz subjektu un tikai pēc tam uz objektu. To, cik ārkārtīgi spēcīgs var būt subjektīvais faktors, visskaidrāk atklāj māksla. Subjektīvā fak­tora pārsvars dažkārt pat pilnīgi apspiež vienkāršu objekta dar­bību, tomēr sajūtas paliek sajūtas, lai gan tādā gadījumā tās, protams, kļūst par subjektīvā faktora uztveri un objekta darbība ierobežojas vienīgi ar sajūtu ierosināšanu. Introvertā percepcija attīstās šajā virzienā. Lai gan sajūtu orgānu uztvere netiek iz­kropļota, tomēr šķiet, ka objekti tiek iemiesoti subjektā nevis īstā veidā, bet tā, it kā subjekts redzētu lietas pavisam citādi vai pat redzētu citas lietas nekā pārējie cilvēki. īstenībā subjekts pilnīgi adekvāti uztver tās pašas lietas, kuras uztver jebkurš cits cilvēks, taču viņš neierobežojas ar objekta iedarbību vien, bet pievēršas subjektīvajai uztverei, kuru ierosinājis objektīvais kairinājums. Subjektīvā uztvere jūtami atšķiras no objektīvās uztveres. Tā vai nu objektā vispār nav atrodama, vai arī labākajā gadījumā ir saskatāma kā mājiens, t. i., lai gan tā var būt līdzīga citu cilvēku uztverei, to nevar tieši pamatot ar lietas objektīvo dar­bību. Subjektīvā uztvere neatstāj apziņas produkta iespaidu, jo tā ir par daudz dabiska. Taču tā rada psihiskās sakārtotības un hierarhijas iespaidu, jo tajā ir atrodami augstākās psihiskās dar­bības elementi. Diemžēl šī darbība un apziņas saturs disharmonē viens ar otru. Runa ir par priekšnosacījumiem vai predisponē­tību kolektīvajā bezapziņā, par mitoloģiskiem tēliem, priekšstatu sākotnējām iespējamībām. Subjektīvajai uztverei piemīt simbola raksturs. Tā pauž vairāk nekā tīrs objekta tēls, protams, tikai tam, kuram subjektīvais faktors vispār kaut ko izsaka. Citiem liekas, ka radītajam subjektīvajam iespaidam nav pietiekama līdzība ar objektu un tāpēc tas nesasniedz savu mērķi. Subjek­tīvā sajūta izzina drīzāk psihiskās pasaules dziļumus nekā tās virskārtu. Par izšķirošo kļūst nevis objekta realitātes izjūta, bet subjektīvā faktora realitātes izjūta, proti, to sākotnējo tēlu reali­tātes izjūta, kuru kopums ir psihiskās pasaules atspoguļojums. Tam tomēr piemīt savdabīga spēja attēlot pašreizējo apziņas sa­turu nevis mums pierastajā formā, bet zināmā mērā sub specie aeternitatis (no mūžības viedokļa), t. i., apmēram tā, kāda būtu apziņa, ja tai būtu miljons gadu. Šāda apziņa tādējādi spētu ieraudzīt lietas rašanos un izzušanu vienlaikus ar tās pašreizējo esamību un ne tikai to, bet arī visu, kas eksistējis līdz tās raša­nās brīdim un eksistēs pēc tās izzušanas. Pašreizējais moments šādai apziņai liktos vienkārši nenozīmīgs. Protams, tas ir tikai tē­lains salīdzinājums, kurš man tomēr nepieciešams, lai introvertās sajūtas vismaz kaut kādā mērā kļūtu uzskatāmas. Subjektī­vās sajūtas rada tēlu, kas atveido objektu, aizsedzot to ar bijušās un turpmākās subjektīvās pieredzes uzslāņojumu. Tādējādi sa­jūtu orgānu izraisīts parasts iespaids attīstās dziļumā, kas ba­gātīgi apveltīts ar nojausmas iespējām, turpretim ekstravertās sajūtas izzina tagadni un skaidri saredzamas sadzīviskas lietas.

3.3.7. Introvertais sensorais tips

Introvertās sajūtas pārsvars rada noteiktu tipu, kas atšķiras no visiem pārējiem ar zināmām īpatnībām. Introvertais sensorais tips pieder pie iracionālajiem tipiem, jo no notiekošā viņš veic atlasi, izmantojot nevis saprātīgus spriedumus, bet gan galveno­kārt balstoties uz to, kas patiešām notiek. Ekstravertais senso­rais tips tiek noteikts, pamatojoties uz objekta iedarbības inten­sitāti, turpretim introvertais tips — atkarībā no subjektīvās sajū­tas intensitātes, ko izraisa objektīvs kairinājums. Turklāt acīm­redzot rodas neproprocionāla saikne starp objektu un sajūtām, un, cik var spriest, šī saikne ir pilnīgi nenoteikta un patvaļīga. Tāpēc ārēji nekad nav iespējams paredzēt, kas radis iespaidu un kas to neradīs. Ja eksistētu sajūtu intensitātei proporcionāla spēja un apņēmība izpausties, tad šī tipa iracionalitāte būtu ļoti viegli pamanāma. Tā mēdz, piemēram, notikt, ja indivīds ir produktīvs mākslinieks. Taču, tā kā tas ir izņēmuma gadījums, tad introvertajam tipam raksturīgās pašizpausmes grūtības vienlai­kus slēpj ari viņa iracionalitāti. Viņš var, tieši otrādi, pievērst sev uzmanību ar savu mieru vai pasivitāti, vai ari ar saprātīgu pašsavaldīšanos. Šai īpatnībai, kas ieved maldu ceļos virspusīgu spriedumu, jāpateicas par savu eksistenci introvertā sensorā tipa neatkarībai no objekta. Normālā gadījumā objekta vērtība apzi­nāti netiek devalvēta, taču objekta valdzinošā ietekme tūlīt tiek aizstāta ar subjektīvu reakciju, kurai vairs nav nekāda sakara ar objekta realitāti. Tādējādi, protams, objektam tiek atņemta vērtība. Šāds tips viegli var kādam pajautāt, kāpēc objekti vis­pār eksistē un ar ko tie attaisno savu eksistenci, jo viss būtis­kais notiek bez objektu līdzdalības. Šīs šaubas ir vietā galējos gadījumos, nevis normālā situācijā, jo objektīvais kairinājums ir nepieciešams sajūtas izraisīšanai. Diemžēl tas izraisa kaut ko citu nekā to, ko varētu paredzēt pēc lietu ārējā stāvokļa. Arēji tas izpaužas tā, it kā objekta iedarbība vispār nenonāktu līdz subjektam. Šis iespaids ir pareizs tiktāl, ciktāl subjektīvais, no bezapziņas nākošais saturs iespiežas starp subjektu un objektu, pārtverot objekta iedarbību. Šī iejaukšanās var notikt tik krasi, ka rodas iespaids, it kā indivīds aizsargātos no tiešas objekta ietekmes. Kaut kādam faktoram pastiprinoties, šī aizsardzība īste­nojas dzīvē. Kad bezapziņas ietekme kaut nedaudz pastiprinās, sajūtu subjektīvā puse kļūst tik dzīva, ka tā gandrīz pilnīgi no­māc objekta ietekmi. Pastāvot šādai situācijai, no vienas puses, objektā rodas pilnīgas bezvērtības izjūta, bet, no otras puses, subjektā — iluzora realitātes izpratne, kas, protams, tikai slimī­gos gadījumos var aiziet tik tālu, ka indivīds nav vairs spējīgs saredzēt atšķirību starp reālo objektu un tā subjektīvo uztveri. Lai arī šī svarīgā atšķiršanas spēja pilnīgi izzūd tikai stāvoklī, kas tuvs psihopātiskajam stāvoklim, tomēr subjektīvā uztvere jau ilgi pirms tam var ietekmēt domāšanu, jūtas un rīcību, neskato­ties uz to, ka objekts skaidri saskatāms visā tā realitātē. Gadī­jumos, kad objekta iedarbība īpašos apstākļos, piemēram, pastā­vot īpašai intensitātei vai pilnīgai analoģijai ar neapzināto tēlu, nonāk līdz subjektam, pat normāls šī tipa indivīds ir spiests rī­koties atbilstoši savam neapzinātajam oriģinālam. Šādai rīcī­bai attiecībā pret objektīvo realitāti ir iluzors raksturs, un tāpēc tā šķiet ārkārtīgi dīvaina. Tādējādi uzreiz izpaužas šā tipa sub­jektivitāte, kurai realitāte ir sveša. Taču tur, kur objekta ietekme nav varējusi pilnīgi izpausties, tā sastopas ar mazaktīvu labvē­līgu neitralitāti, kura ir spiesta nepārtraukti nomierināt un izlī­dzināt. Pārāk zemais tiek mazliet pacelts, pārāk augstais — ne­daudz piezemēts, entuziasms mīkstināts, ekstravagance klusināta un neparastais novests līdz «patiesai» formulai — viss tas no­tiek tikai tādēļ, lai objekta iedarbību noturētu nepieciešamajās robežās. Tādējādi šis tips uz apkārtējiem neiedarbojas nomācoši, ja tikai viņa pilnīgais nekaitīgums nerada ne mazākās šaubas. Taču šajā gadījumā indivīds viegli kļūst par citu cilvēku agresi­vitātes un varaskāres upuri. Šis tips parasti ļauj sevi ļaunprā­tīgi izmantot, atmaksājot par to ar pastiprinātu pretestību un stūrgalvību nepiemērotā vietā. Ja indivīdam nav spējas sevi izteikt mākslā, tad visi iespaidi plūst uz iekšējo pasauli dziļumā un nepieļauj apziņas darbību, atņemot tai iespēju iegūt pārsvaru pār valdzinošo iespaidu ar apzinātu izpausmi. Lai izteiktu savus iespaidus, šī tipa nosacītajā rīcībā ir tikai arhaiskas iespējas, jo domāšana un emocijas ir relatīvi neapzinātas, bet, ciktāl tās ir apzinātas, to rīcībā ir vienīgi banāli un ikdienišķi izteiksmes līdzekļi. Kā apzinātās funkcijas tās ir pilnīgi nespējīgas adek­vāti attēlot subjektīvos uztvērumus. Tāpēc šis tips tikai ar ārkār­tīgām pūlēm atklājas objektīvai sapratnei un pat sev līdzīgiem viņš lielākoties paliek nesaprasts. Šī tipa īpatnību attīstība no­šķir viņu galvenokārt no objektīvās realitātes un atstāj paša sub­jektīvo uztvērumu varā. Tie orientē viņa apziņu uz arhaisko rea­litāti, lai gan šis fakts salīdzinošās spriešanas nepilnības dēļ pa­liek viņam pilnīgi neapzināts. Patiesībā introvertais sensorais tips mīt mitoloģiskā pasaulē, kurā cilvēki, dzīvnieki, dzelzceļš, mājas, upes, kalni šķiet pa daļai labvēlīgi noskaņoti dievi, pa da­ļai ļaundabīgi dēmoni. To, ka šīs lietas viņam tādas šķiet, viņš neapzinās. Taču tās iedarbojas uz viņa spriedumiem un rīcību kā tādas. Viņš domā un rīkojas tā, it kā viņam būtu darīšana ar šādiem dieviem un dēmoniem. Šis tips to pamana tikai tad, kad viņš atklāj, ka viņa sajūtas ir pilnīgi atšķirīgas no realitātes. Ja viņš vairāk nosliecas uz objektīvo saprātu, šī atšķirība viņam liekas patoloģiska. Ja viņš, gluži otrādi, paliek uzticīgs savai iracionalitātei un ir gatavs piešķirt savai sajūtai realitātes vērtību, tad objektīvā pasaule viņam kļūst par komēdiju un rēgu. Tomēr jāatzīst, ka līdz šai dilemmai introvertais sensorais tips nonāk tikai galējos gadījumos. Parasti indivīds ir apmierināts ar savas realitātes noslēgtību un banalitāti. Bezapziņā viņš to traktē kā arhaisku.
Viņa bezapziņas darbība izpaužas galvenokārt, apspiežot in­tuīciju, kurai ir ekstraverts un arhaisks raksturs. Ekstravertā intuitīvā tipa intuīcijai ir raksturīga spēja nojaust ceļus uz visām objektīvās realitātes iespējamībām, turpretim arhaiskajai ekstravertajai intuīcijai, pastāvot apziņas introvertajai ievirzei, piemīt jūtīgums pret visām divdomīgajām, tumšajām, netīrajām un bīs­tamajām realitātes aizkulisēm. Šādai intuīcijai subjekta patiesais un apzinātais nodoms neko nenozīmē, taču aiz tā šī intuīcija no­jauš visas šāda nodoma arhaiskās sagatavošanas iespējas. Tāpēc tā ietver sevi pat kaut ko bīstamu, graujošu, kas bieži vien asi kontrastē ar apziņas labvēlīgo nekaitīgumu. Kamēr indivīds nav īpaši attālinājies no objekta, neapzinātā intuīcija darbojas kā labdabīga kompensācija nedaudz fantastiskai un uz lētticību vir­zītai apziņas nostādnei. Taču, ja bezapziņā nostājas opozīcijā apziņai, tad intuīcija parādās virspuse un demonstrē savu var­darbīgo ietekmi, uztiepjot sevi indivīdam un radot pašus nepa­tīkamākos uzmācīgos priekšstatus par objektu. Šādā veidā radu­sies neiroze parasti ir uzmācības neiroze, kurā aiz pārguruma simptomiem slēpjas histēriskas iezīmes.

3.3.8. Intuīcija

Intuīcija introvertajā ievirzē tiek vērsta uz iekšējiem objek­tiem, kurus ar pilnām tiesībām var nosaukt par bezapziņas elementiem. Iekšējo objektu attiecības ar apziņu ir pilnīgi analoģis­kas tās attiecībām ar ārējiem objektiem, kaut arī iekšējiem objektiem piemīt nevis psihiska, bet subjektīvi psiholoģiska reali­tāte. Iekšējie objekti intuitīvajai uztverei šķiet lietu subjektīvie tēli, kurus nevar atrast ārējā pieredzē, bet kuri veido bezapziņas saturu un galarezultātā arī kolektīvās bezapziņas saturu. Šis sa­turs pats par sevi, protams, nav pieejams pieredzei — šajā no­zīmē tas ir līdzīgs ārējiem objektiem. Tāpat kā ārējie objekti tikai diezgan nosacīti ir tādi, par kādiem mēs tos uztveram, arī iekšējo objektu izpausmes formas ir relatīvas — tie ir mums nepieeja­mas būtības un savdabības intuitīvo funkciju produkti. Tāpat kā sajūtām, arī intuīcijai ir savs subjektīvais faktors, kas ekstraver­tā jā ievirzē ir cik vien iespējams apspiests, bet introvertajā ievirzē kļūst par mērauklu. Pat tad, ja introvertās intuīcijas aktivizēša­nās iemesls ir ārējie objekti, tā nepakavējas pie ārējām iespējām, bet gan pievēršas iekšējam stāvoklim, kas ir ārējo apstākļu ra­dīts. Kamēr introvertās sajūtas ierobežojas galvenokārt ar iner­vācijas[26] savdabīgo parādību uztveri caur bezapziņu un koncen­trējas uz tām, intuīcija apspiež šo subjektīvā faktora pusi un uztver tēlu, kas ir izraisījis inervāciju. Tā, piemēram, ja kādam sākas psihogēniski galvas reiboņi, sajūtas pievēršas inervācijas savdabīgajām traucējumu īpatnībām un uztver visas šīs īpatnī­bas, traucējumu intensitāti, gaitu, to rašanos un izzušanu visos sīkumos, nepaceļoties augstāk par tiem un nenonākot līdz to sa­turam, kas tos izraisījis. Intuīcijai, tieši otrādi, sajūtas ir tikai iegansts tūlītējai rīcībai. Intuīcija cenšas ielūkoties aiz šīm sajū­tām un vienlaikus uztvert iekšējo tēlu, kas izraisījis sajūtamo parādību, proti, galvas reiboņus. Intuīcija saskata krītoša cilvēka tēlu, kura sirdi ķērusi bulta. Šī tēla ietekmē intuitīvā darbība tiek apburta, pievēršas šim tēlam un pūlas par to savākt ziņas visos sīkumos. Intuitīvā darbība stingri saglabā tēlu un ar visdzīvāko līdzdalību konstatē, kā tas mainās, attīstās un beidzot izzūd. Tā­dējādi introvertā intuīcija uztver visas apziņas dziļākās parādī­bas gandrīz ar tādu pašu precizitāti un skaidrību, ar kādu ekstra­vertā sajūtas uztver ārējos objektus. Tāpēc intuīcijas skatījumā neapzinātajiem tēliem piemīt materiālu lietu vai objektu vērtība. Taču, tā kā intuīcija nepieļauj vienlaicīgu darbību kopā ar sajū­tām, tad tā vispār nesaņem vai arī saņem nepilnīgas ziņas par inervācijas traucējumiem, par bezapziņas tēlu ietekmi uz ķer­meni. Tādējādi šķiet, ka tēli ir nošķirti no subjekta un eksistē paši par sevi, bez kāda sakara ar personību. Tā rezultātā iepriekš minētajā piemērā ar galvas reiboņiem introvertajam intuitīvajam tipam pat prātā neienāk doma, ka uztvertajam tēlam var būt iespējams sakars ar viņu pašu. Ievirzei, kas rada spriedumus, tas, protams, šķiet gandrīz neiespējami, tomēr tas ir fakts, ko esmu novērojis šim tipam.
Manāmi indiferentā attieksme, kas raksturīga ekstravertajam intuitīvajam tipam pret ārējiem objektiem, introvertajam intuitī­vajam tipam izpaužas attiecībā pret iekšējiem objektiem. Tāpat kā ekstravertais intuitīvais tips nemitīgi nojauš jaunas iespējas, seko tām, neņemot vērā ne savu, ne citu labklājību vai nelaimes, nerēķinoties ar cilvēciskiem apsvērumiem, pēc tam pamet tās un mūžīgā tieksmē pēc kaut kā jauna sagrauj tikko uzcelto, tāpat arī introvertais intuitīvais tips, dzenoties pakaļ visām bezapziņas dotajām iespējām, maldās no tēla pie tēla, neveidojot nekādu saikni starp sevi un parādību. Tāpat kā cilvēkam, kurš pasauli uztver tikai ar sajūtām, reālā pasaule nekad nekļūst par morā­les problēmu, tā arī intuitīvajam tipam par morāles problēmu nekad nekļūst tēlu pasaule. Kā vienam, tā otram tipam tā paliek par estētisku problēmu, uztveres jautājumu, «sensāciju». Tādējādi no intuitīvā tipa aizslīd viņa ķermeniskās eksis­tences apziņa un apziņa par tās ietekmi uz citiem. No ekstravertā viedokļa par šo tipu varētu teikt: «Realitāte viņam neeksistē, viņš nododas neauglīgiem sapņiem.» Tādu bezapziņas tēlu apcerēšana, kuru radošais spēks pauž neizsmeļamu pilnību, protams, ir ne­auglīga tikai no tieša, racionāla labuma viedokļa. Tā kā šie iespēju tēli ir priekšstati, kas konkrētā gadījumā var piešķirt enerģijai jaunu virzienu, tad arī šī funkcija, kura ir vissvešākā ārējai pasaulei, ir nepieciešama psihiskajam kopumam, tāpat kā attiecīgajam tipam jābūt savai vietai tautas psihiskajā dzīvē. Izraēlai nebūtu savu praviešu, ja neeksistētu šis tips. Introvertā intuīcija izzina tēlu, kas rodas a priori, t. i., pārmantojot bezapziņas gara pamatus. Sie arhetipi, kuru slēptākā būtība nav pie­ejama pieredzei, pārstāv daudzu paaudžu psihiskās funkcionēšanas nogulas, kas uzkrātas, miljoniem reižu atkārtojoties, un konden­sējušās tipos no organiskās esamības pieredzes vispār. Tāpēc ša­jos arhetipos ir pārstāvēta jebkura pieredze, kas kopš vissenāka­jiem laikiem ir pastāvējusi uz šīs planētas. Jo biežāk un intensī­vāk šādas pieredzes veidi realizējušies, jo skaidrāk saskatāmi tie ir arhetipos. Arhetips, ja izsakās I. Kanta vārdiem, ir tēla nūmens[27], kuru intuīcija uztver un izpauž uztvērumā. Tā kā bez-apziņa ir nevis kaut kas vienkārši mierā esošs kā psihisks caput mortuum[28], bet drīzāk gan kaut kas tāds, kas dzīvo līdzās apzi­ņai un pārcieš iekšējas metamorfozes, kas pret visu notiekošo at­tiecas iekšēji, tad introvertā intuīcija caur iekšējo procesu uztveri dara pieejamu kaut kādu informāciju, kurai var būt milzīga no­zīme, lai saprastu visu notiekošo. Intuīcija var pat vairāk vai ma­zāk skaidri paredzēt jaunas iespējas un to, kas turpmāk patiešām notiks. Intuīcijas pravietiskie paredzējumi ir izskaidrojami ar tās attieksmi pret arhetipu, kas ir jebkuras ar pieredzi izzināmas lie­tas likumsakarīgs nobeigums.

3.3.9. Introvertais intuitīvais tips

Sasniedzot zināmu pārākumu, introvertās intuīcijas savdabība rada īpatnēju cilvēka tipu, proti, no vienas puses, mistisku sap­ņotāju un gaišreģi, no otras puses, mākslinieku un fantastu. Ot­rajam gadījumam vajadzētu būt normālam, jo šiem cilvēkiem ir nosliece ierobežoties ar intuīcijas perceptīvo raksturu. Intuitīvais tips parasti ierobežojas ar uztveri, un, tā kā viņš mēdz būt pro­duktīvs mākslinieks, tad vislielākā problēma viņam ir uztvērumu pārvēršana tēlos. Turpretim fantasts apmierinās ar vērošanu un apceri, caur kuru viņš sevi izsaka, t. i., determinē. Intuīcijas pa­dziļināšanās, protams, ārkārtīgi attālina indivīdu no taustāmās realitātes, tā ka viņš kļūst par mīklu pat savu tuvāko cilvēku lokam. Ja viņš ir mākslinieks, tad viņa māksla cildina visu ne­parasto, zemes dzīvei tālo, kas «kliedz» ar visām krāsām un kas ir vienlaikus nozīmīgs un banāls, brīnišķīgs un grotesks, izcils un dīvains. Ja šis tips nav mākslinieks, tad bieži vien viņš ir ne­atzīts ģēnijs, aizmirsta «zvaigzne», savā veidā gudrs pusmuļķis, psiholoģiskā romāna personāžs.
Introvertajam intuitīvajam tipam nav visai raksturīgi uztveri padarīt par morāles problēmu, jo tam nepieciešams pastiprināt spriedumus radošās funkcijas. Taču ir pietiekami relatīvi nedaudz diferencēt spriedumu, lai pārceltu apceri no estētisma plaknes morāles plaknē. No tā izriet šī tipa paveids, kas būtiski atšķiras no tā estētiskā paveida, taču tas ir bieži sastopams. Morāles pro­blēma rodas, kad intuitīvais tips sasaista sevi ar savu vīziju, kad viņš neapmierinās tikai ar vērošanu, tās estētisko novērtēšanu un iemiesošanu tēlos, bet uzdod sev jautājumu: kāda tai ir no­zīme priekš manis un priekš pasaules, vai man un pasaulei ar to tiek uzlikts kāds pienākums vai uzdevums? Tīrs intuitīvais tips, kas neļauj savam spriedumam aktivizēties apziņā vai attā­lina to no uztveres, būtībā nekad neuzdod sev šādu jautājumu, tāpēc ka viņa jautājums ir tikai par to, kā notiek uztvere. Viņš morālo problēmu uzskata par neizprotamu vai pat muļķīgu un, cik iespējams, attālina domāšanu no tā, ko viņš redz. Citādi rīko­jas morāli orientētais intuitīvais tips. Viņš ir aizņemts ar savas vīzijas nozīmi, par tās tālākajām estētiskajām izpausmēm rūpē­joties mazāk nekā par tās iespējamo morālo iedarbību, kas var izrietēt no tās saturiskās nozīmes. Viņa spriedums ļauj viņam sa­prast — bieži tikai neskaidri —, ka viņš kā cilvēks, kā veselums kaut kādi iekļaujas savā redzējumā, ka viņš nav tikai kaut kas novērojams, bet viņam var būt arī zināma nozīme savā subjek­tīvajā dzīvē kā nerealizētam potenciālam. Līdz ar to viņš jūt sevī pienākumu īstenot savas vīzijas personiskajā dzīvē. Tā kā viņš pašā galvenajā balstās tikai uz savām vīzijām, tad viņa morālais mēģinājums paliek vienpusīgs un viņš padara savu dzīvi par simbolisku. Šī dzīve gan ir pielāgota notiekošā mūžīgajai, iekšējai jēgai, bet nav piemērota pastāvošajai faktiskajai reali­tātei. Tādējādi viņš atņem sev iespēju ietekmēt tos, kuriem viņš paliek nesaprasts. Viņa valoda nav tāda, ko spētu saprast visi, tā ir pārāk subjektīva. Viņa argumentiem trūkst pierādījuma spēka. Viņa balss ir saucēja balss tuksnesī.
Introvertais intuitīvais tips visbiežāk apspiež objekta sajūtas. Viņa bezapziņa atšķiras ar to, ka tajā rodas kompensējoša un arhaiska introvertā sensoriskā funkcija. Neapzināto personību tāpēc visvieglāk aprakstīt kā zemākas, primitīvākas dabas ekstraverto sensoro tipu. Impulsīvums un mēra izjūtu trūkums ir šās percepcijas īpatnības, turklāt tas ir ļoti stipri saistīts ar sajūtu orgānu ietekmi. Šī īpašība kompensē apziņas ievirzes vieglo gai­sīgumu un piešķir tai noteiktu svaru, tādējādi novēršot pilnīgu sublimāciju. Taču, ja apzinātās ievirzes varmācīga pārspīlējuma dēļ iekšējā uztvere tiek pilnīgi apspiesta, tad bezapziņa nostājas opozīcijā un rodas uzmācīgi uztvērumi, kurus raksturo pārmē­rīga saistība ar objektu un kuri izrāda pretdarbību apziņas ievir­zei. Rodas uzmācības neiroze, kuras simptomi ir gan hipohondriskās parādības, gan sajūtu orgānu hiperestēzija (ārkārtīgs ju­tīgums), gan arī uzmācīga saistība ar noteiktām personām vai citiem objektiem.

3.3.10. Iracionālo tipu vispārīgs apskats

Abi iepriekš aprakstītie tipi gandrīz nav pieejami ārējai izpē­tei. Tā kā tie ir introverti un to spēja un tieksme izpausties ir minimāla, tad tie sniedz par sevi ļoti maz informācijas, lai par viņiem varētu izdarīt spriedumu. Viņu galvenā darbība ir vērsta uz iekšējo pasauli, un tāpēc no ārpuses pamanāma tikai attu­rība, noslēgtība, vienaldzība vai nedrošība un acīmredzama ne­pamatota kautrība. Ja kaut kas arī tiek izteikts, tad tā ir relatīvi neapzināto un nepilnvērtīgo funkciju izpausme. Pats par sevi sa­protams, ka šāda veida pašizteiksme izraisa apkārtējos cilvēkos aizspriedumus pret šo tipu. Tā rezultātā to visbiežāk nenovērtē vai arī dažkārt nesaprot. Tādā pašā mērā, kādā šā tipa cilvēki nesaprot paši sevi, tāpēc ka viņiem jūtami trūkst tieši sprieša­nas spēju, viņi tāpat nespēj saprast arī to, kāpēc viņus nekad pienācīgi nenovērtē sabiedriskā doma. Viņi nesaprot, ka rīcībai, kuru, viņi īsteno ārpasaulē, patiesībā pietrūkst īpašības, kas ne­pieciešamas, lai ārpasaule viņus atbalstītu un uztvertu adek­vāti. Viņu skatienu apbur subjektīvo notikumu bagātības. Viss, kas notiek subjektīvajā realitātē, ir tik aizraujošs un tik pilns ne­izsīkstošas burvības, ka viņi vispār nepamana, ka tajā, ko viņi par sevī notiekošo paziņo apkārtējiem, parasti nav ne nieka no tā, ko viņi paši pārdzīvo. Viņu lielākoties tikai fragmentārais un epizodiskais vēstījumu raksturs izvirza pārāk augstas prasības, lai tos saprastu apkārtējie, turklāt viņu vēstījumam trūkst ob­jektam piemītošā siltuma, kas vienīgais spēj pārliecināt. Tieši pretēji, iracionālie tipi ļoti bieži ārēji uzvedas rupji un nevērīgi, lai gan paši to nemaz neapzinās un nav domājuši tā darīt. Par šiem cilvēkiem spriestu taisnīgāk un pret viņiem izturētos daudz iecietīgāk, ja apkārtējie zinātu, cik grūti ir saprotamā valodā , atainot iekšējās vērošanas un apceres rezultātus. Taču šī iecie­tība nedrīkst būt tik liela, lai vispār atbrīvotu šos tipus no pie­nākuma darīt zināmus savus pārdzīvojumus. Viņiem tas būtu vislielākais iespējamais ļaunums. Pats liktenis šiem tipiem, iespē­jams, biežāk nekā citiem cilvēkiem, sagādā ārējas grūtības, kuru pārvarēšana viņus varētu atskurbināt no iekšējās apceres rei­boņa. Taču bieži, lai piespiestu šos tipus, uz cilvēcisku saskarsmi, jānotiek kaut kam ārkārtējam.
No ekstraverto un racionālo tipu viedokļa iracionālie tipi lai­kam gan ir paši nevērtīgākie no visiem cilvēkiem. Taču, skato­ties dziļāk, iracionālie tipi ir pierādījums tam, ka bagātā un dzīvā pasaule ar tās pilnasinīgo un reibinošo dzīvi eksistē ne tikai ār­pus subjekta, bet arī tā iekšienē. Protams, viņi ir dabas vienpu­sīgas izteiksmes iemiesojums, taču pamācoši ikvienam, kas ļauj sevi apžilbināt ar jebkuru garīgo modi. Šādas ievirzes cilvēki ir kultūras virzošais spēks un savā ziņā audzinātāji. Viņu dzīve māca apkārtējos vairāk nekā tas, ko viņi saka. Mēs varam sa­prast no viņu dzīves un, iespējams, pat daudz vairāk no pašas lielākās viņu nepilnības — saskarsmes spējas trūkuma — vienu no lielākajām mūsu kultūras kļūdām, proti, pārāk stipro ticību vārdiem un izklāstam, kā arī to, ka stipri tiek pārvērtētas izglī­tošanas verbālās metodes. Bērnam, protams, imponē vecāku cēlie vārdi. Mēs sākam pat ticēt, ka ar šādiem vārdiem varam audzi­nāt bērnu. Patiesībā bērnu audzina tas, kā vecāki dzīvo, turpretim verbālie «žesti» ārkārtīgi mulsina bērnu. Tas jāņem vērā arī skolotājam. Ticība metodēm ir ļoti stipra. Ja kāda no metodēm tiek uzskatīta par labu, tad šķiet, ka arī skolotājs, kas to izmanto, ir tikpat labs. Taču nepilnvērtīgs cilvēks nekad nevar būt labs skolotājs. Viņš aizsedz savu kaitīgo nepilnvērtību, kas slēpti sa­indē arī skolēnus, ar brīnišķīgu metodi un tikpat spožām intelek­tuālās izpausmes spējām. Protams, pieaugušam cilvēkam nav ne­pieciešams nekas vairāk kā zināšanas par lietderīgajām meto­dēm, tāpēc ka viņš jau ir paguris zem tās vispārīgās ievirzes nastas, kuras elks ir vienmēr uzvaru nesošā metode. Viņš jau ir uzzinājis, ka pats labākais skolēns ir tukšpauris, kas vislabāk prot mehāniski sekot metodei. Visi apkārtējie ar vārdiem un savu dzīvesveidu apliecina viņam vienu un to pašu: jebkura veiksme un laime atrodas ārējā pasaulē, un ir tikai nepieciešamas pareizas metodes, lai sasniegtu vēlamo. Varbūt viņa reli­ģiozā skolotāja dzīve rāda . viņam to laimi, kas staro no iekšējā satura bagātības? Protams, iracionālie introvertie tipi kā skolotāji nav paši pilnvērtīgākie cilvēki. Viņiem trūkst prāta un prāta ētikas, taču viņu dzīve māca izmantot un redzēt citas iespējas, kuru trūkumu mūsu kultūra liek izjust mokošā veidā.

3.3.11. Pamatfunkcijas un palīgfunkcijas

Ar iepriekšējiem aprakstiem es nepavisam neesmu gribējis radīt iespaidu, it kā psiholoģiskie tipi bieži būtu sastopami dzīvē tādā izteiktības un tīrības pakāpē. Zināmā mērā tās ir tikai Frānsisa Goltna[29] (Galton) ģimenes fotogrāfijas, kas uzkrāj un neproporcionāli akcentē vispārīgas un tāpēc tipiskas iezīmes, bet vienlaikus individuālās iezīmes arī neproporcionāli nolīdzina. Precīza individuālo gadījumu izpēte pierāda neapstrīdamu likum­sakarīgu faktu, ka līdzās visdiferencētākajai funkcijai apziņā vienmēr pastāv un to relatīvi nosaka arī otra funkcija, kurai ir otršķirīga nozīme un kura tāpēc ir mazāk diferencēta. Skaidrī­bas labad atkārtojot to vēlreiz, teiksim: apzināti var būt visu funkciju produkti, taču par apzinātu funkciju mēs runājam tikai tad, ja ne tikai tās darbība atrodas gribas pakļautībā, bet arī tās princips ir apziņas orientieris. Tas notiek tad, kad domāšana, pie­mēram, neklibo aiz liekām pārdomām un pārdzīvojumiem, bet kad tās spējai izdarīt slēdzienu piemīt absolūta realitāte, tā ka loģis­kais slēdziens katrā konkrētajā gadījumā ir gan praktiskās dar­bības motīvs, gan garants, kam nav nepieciešama vēl kāda acīm­redzama patiesība. Šis absolūti dominējošais stāvoklis empīriski vienmēr pieder tikai vienai funkcijai un arī var piederēt tikai vie­nai funkcijai, jo tikpat patstāvīga citas funkcijas iejaukšanās neizbēgami izraisa citu orientāciju, kas jebkurā gadījumā vismaz daļēji ir pretrunā ar iepriekšējo funkciju. Taču, tā kā skaidrs un viennozīmīgs mērķis ir apzinātā pielāgošanās procesa vitāli sva­rīgs nosacījums, tad likumsakarīgi tiek izslēgta šīs otrās fun­kcijas līdzvērtība ar pirmo funkciju. Tāpēc otrajai funkcijai var būt tikai otršķirīga nozīme, kas empīriski vienmēr arī apstipri­nās. Tās sekundāro stāvokli nosaka tas, ka tā katrā konkrētā gadījumā tiek uzskatīta nevis par vienīgo, absolūti drošo un iz­šķirošo kā galvenā funkcija, bet drīzāk kā papildfunkcija un palīgfunkcija. Par otršķirīgo funkciju, protams, var būt tikai tāda funkcija, kuras būtība nav pretrunā ar galveno funkciju. Tā, pie­mēram, līdzās domāšanai kā otra funkcija nekad nevar būt emo­cijas, jo šīs pamatfunkcijas būtība atrodas pārāk lielā pretrunā ar domāšanu. Domāšanai pilnīgi jāizslēdz emocijas, ja tikai tā grib būt patiesa, reāla un savam principam uzticīga domāšana. Tas, protams, nenozīmē to, ka nepastāv indivīdi, kuriem domā­šana ir vienā līmenī ar emocijām, turklāt abām piemīt vienāds apzināti motivēts spēks. Taču šajā gadījumā runa var būt nevis par diferencētu tipu, bet par relatīvi neattīstītu domāšanu un emocijām. Tāpēc šāda funkciju apzinātības un neapzinātības līdz­vērtība ir gara primitīvisma pazīme.
Pamatojoties uz pieredzi, sekundārās funkcijas būtība nekad nav tiešā pretrunā ar galveno funkciju, jo, piemēram, domāšana kā galvenā funkcija viegli var sadarboties ar intuīciju kā otršķi­rīgu funkciju vai tikpat labi ar percepciju, taču nekad, kā jau teikts iepriekš, ar emocijām. Intuīcija, tāpat kā sajūtas, nav pre­tējas domāšanai, t. i., tās nav jāizslēdz, jo — atšķirībā no emo­cijām, kas ir spriešanas funkcija un veiksmīgi konkurē ar domā­šanu, — ir uztveres funkcijas, kas domāšanai sniedz vēlamo palīdzību. Līdzko tās sasniedz ar domāšanu vienlīdzīgu diferen­ciācijas pakāpi, tās izraisa nostādnes maiņu, kas ir pretrunā ar domāšanas tendenci, proti, tās pārvērš saprātīgo spriedumu no­stādni par uztveres nostādni. Tādējādi domāšanai nepieciešamais racionalitātes princips tiek apspiests vienkāršas uztveres iracionalitātes labā. Palīgfunkcija ir iespējama un lietderīga tikai tik­tāl, ciktāl tā kalpo galvenajai funkcijai, neizvirzot tai prasības uz sava principa autonomiju.
Uz visiem tipiem, kurus iespējams sastapt praksē, attiecas pamatatzinums, proti: līdzās ar apzināto galveno funkciju tiem ir raksturīga arī relatīvi apzināta palīgfunkcija, kas visādā ziņā atšķiras no galvenās funkcijas būtības. Tādējādi rodas, piemē­ram, gan labi zināmais praktiskais intelekts, kas savienots ar sa­jūtām, spekulatīvais intelekts, kuru caurauž intuīcija, gan māk­slinieciskā intuīcija, kas, spriežot emocionāli, izvēlas un ataino savus tēlus, filozofiskā intuīcija, kura ar stipra intelekta palī­dzību pārnes savu redzējumu sapratnes sfērā, utt.
Atbilstoši funkciju apzinātajam saturam veidojas arī funkciju grupējumi bezapziņā. Tā, piemēram, apzinātajam praktiskajam intelektam atbilst neapzināta intuitīvi emocionāla ievirze, turklāt emocionalitātes funkcija tiek pakļauta relatīvi lielākai kavēšanai nekā intuīcija. Šī īpatnība izraisa interesi, protams, tikai tam, kurš nodarbojas ar šādu gadījumu praktisku psiholoģisko ana­līzi un kuriem ir svarīgi zināt par to. Esmu bieži redzējis, kā ārsts veltīgi pūlas ārkārtīgi intelektuāli orientētam tipam attīs­tīt emocionālo funkciju tieši no bezapziņas. Šāds mēģinājums ir lemts neveiksmei, jo tas nozīmē pārāk lielu vardarbību attiecībā pret apzināto viedokli. Ja vardarbību izdodas sekmīgi realizēt, pacients kļūst pilnīgi atkarīgs no ārsta. Viņam ar varu ir at­ņemts viņa apzinātais viedoklis, un ārsts kļūst par šā viedokļa iemiesotāju. Taču pieeja bezapziņai un apspiestajām funkcijām atklājas pati par sevi, vienlaikus nodrošinot apzinātā viedokļa neaizskaramību tikai tādā gadījumā, ja attīstības ceļš virzās caur sekundārajām funkcijām, piemēram, racionālajam tipam caur iracionālām funkcijām. Tās piešķir apzinātajam viedoklim tādu tālredzību un spēju ieskatīties aiz iespējamā un notiekošā, ka ap­ziņa tiek pietiekami pasargāta no bezapziņas graujošās ietekmes. Iracionālajam tipam, gluži otrādi, vairāk nepieciešams attīstīt apziņā lokalizētās racionālās palīgfunkcijas, lai viņš būtu gatavs uzņemt bezapziņas triecienu.
Bezapziņas funkcijas atrodas arhaiski animālā stāvoklī. To simboliskā izteiksme sapņos un fantāzijās lielākoties izpaužas divu dzīvnieku jeb divu briesmoņu savstarpējā cīņā.

Pielikums

JĒDZIENU SKAIDROJUMI

TĒLS

Šajā darbā runājot par tēlu, es ar to domāju nevis ārēja ob­jekta psihisku atainojumu, bet drīzāk koncepciju, kas rodas no poētiskā vārdos izteiktā dzīves iedzīvinājuma, proti, fantāzijas tēlu, kurš tikai netieši ir saistīts ar ārējā objekta uztveri. Šis tēls balstās galvenokārt uz fantāzijas neapzināto darbību. Kā tās produkts tas parādās apziņā vairāk vai mazāk negaidīti, līdzīgi vīzijām vai halucinācijām, tikai tēlam nepiemīt šo parā­dību patoloģiskais raksturs, t. i:, tas nepieder pie kādas slimības klīniskās ainas. Tēlam ir fantāzijas priekšstata psiholoģiskais raksturs, un tam nekad nav šķietami reālas halucināciju īpatnī­bas, t. i., tas nekad nenostājas objektīvās realitātes vietā, un, būdams iekšējais tēls, vienmēr atšķiras no īstenības, kuru uztver sajūtu orgāni. Parasti tēls nekad neprojicējas telpā, vienīgi izņē­muma gadījumos tas zināmā veidā var parādīties no ārienes. Šāds parādīšanās veids apzīmējams par arhaisku, ja tikai tas nav patoloģisks. Tas tomēr nekādā ziņā neatņem tēlam arhaisko raksturu. Savā primitīvajā pakāpē, t. i., iekļaujoties primitīvā cilvēka prāta uzbūves īpatnībās, iekšējais tēls, nebūdams pato­loģisks, viegli tiek pārnests telpā kā vīzija vai dzirdes haluci­nācija.
Lai gan parasti tēlam nav reālas vērtības, taču zināmos ap­stākļos tam var būt milzīga nozīme kā iekšējam pārdzīvojumam, t. i., liela psiholoģiska nozīme, kas pārstāv iekšējo «realitāti», kura kādā konkrētā gadījumā ir pārsvarā pār «ārējās» realitātes psiholoģisko nozīmi. Šajā gadījumā indivīds orientējas nevis uz pielāgošanos ārējai realitātei, bet gan uz iekšējām prasībām.
Iekšējais tēls ir komplekss lielums, kas sastāv no visdažādā­kajiem neviendabīgas izcelsmes materiāliem. Tomēr tas nav kon­glomerāts, bet sevī vienots produkts, kuram ir sava patstāvīga jēga. Tēls ir visas psihiskās situācijas koncentrēta izteiksme, ne­vis tikai pārsvarā kādas konkrētas bezapziņas satura daļas iz­pausme. Lai gan tēls ir visa bezapziņas satura izpausme, taču šis tēlā pārstāvētais saturs neaptver visas bezapziņas sastāvda­ļas vispār, bet tikai tās, kas konkrētajā brīdī ir konstelētas[30]. Šī konstelācija ir, no vienas puses, bezapziņas patvaļas rezultāts,, bet, no otras puses, — apziņas stāvoklis, ko konkrētajā brīdī vienlaikus ierosina apziņā lokalizēto sublimēto materiālu aktivi­tāte un kavē ārpus tās lokalizētie materiāli. Tātad tēla jēgas no­zīme nav atvasināma vienīgi no apziņas vai tikai no bezapziņas, bet gan vienīgi no to mijiedarbības.
Es dēvēju tēlu par pirmtēlu[31] tad, ja tam ir arhaisks rak­sturs. Par arhaisku raksturu es runāju tad, ja tēlam ir izteikta līdzība ar zināmiem mitoloģiskiem motīviem. Šajā gadījumā tēls, no vienas puses, ataino galvenokārt kolektīvās bezapziņas ma­teriālus, bet, no otras puses, pauž to ne tik daudz ar personiskās kā kolektīvās bezapziņas ietekmi uz apziņas stāvokli konkrētajā brīdī. Personiskajam tēlam nepiemīt ne arhaisks raksturs, ne ko­lektīvā nozīme, tas izsaka tikai personiskās bezapziņas saturu un personiski determinēto apziņas stāvokli.
Pirmtēls, kuru dažviet es esmu apzīmējis arī ar vārdu «arhe­tips»[32], vienmēr ir kolektīvs, t.i., kopīgs vismaz veselām tau­tām un laikmetiem. Iespējams, ka visu rasu un laikmetu galvenie mitoloģiskie motīvi ir kopīgi. Es varētu norādīt uz daudziem grieķu mitoloģijas motīviem, kas izpaužas garīgi slimu tīrasiņu nēģeru sapņos un fantāzijā.

DIFERENCĒŠANA

Diferencēšana nozīmē atšķirību attīstību, daļu izcelšanu no veselā. Es diferencēšanas jēdzienu šajā darbā lietoju galveno­kārt attiecībā uz psiholoģiskām funkcijām. Kamēr funkcija ir sa­liedēta ar vienu vai vairākām citām funkcijām — piemēram, do­māšana ar emocijām vai emocijas ar sajūtām — tādā pakāpē, ka tā nevar izpausties pati par sevi, tā atrodas arhaiskā stāvoklī, tā nav diferencēta, t.i., tā nav izdalīta no veselā kā atsevišķa daļa un tādējādi nepastāv pati par sevi. Nediferencēta domāšana nespēj domāt neatkarīgi no citām funkcijām, t.i., pie tās pastā­vīgi jaucas klāt sajūtas, emocijas vai intuīcija; nediferencētas emocijas var sajaukties ar sajūtām vai fantāziju, piemēram, emo­ciju un domāšanas seksualizēšanās neirozē (Z. Freids). Parasti nediferencētu funkciju raksturo vēl tas, ka tai piemīt ambivalen­ces[33]un ambitendences[34] īpašības, t.i., jebkura tās samazināša­nās jūtami ved līdz šīs samazināšanās noliegšanai, no kuras izriet raksturīgā kavēšana nediferencētas funkcijas darbībā. Nedi­ferencētai funkcijai ir raksturīga arī tās atsevišķo daļu saplū­šana. Tā, piemēram, nediferencētajai percepcijas spējai kaitē tas, ka sajaucas sajūtu orgānu dažādas sfēras (Audition colaree), piemēram, nediferencētām emocijām mīlestība ar naidu. Ciktāl funkcija ir pilnīgi vai daļēji neapzināta, tiktāl tā arī ir nedife­rencēta, taču savās sastāvdaļās saplūdusi ar citām funkcijām. Diferencēšana ir funkcijas atdalīšana no visām pārējām funkci­jām un tās atsevišķo daļu atdalīšana. Bez diferencēšanas nav iespējama funkcionāla mērķtiecība, virzība, jo funkciju virziens vai tās virzība ir balstīta uz norobežošanos un visa tai nepiede­rošā izslēgšanu. Ja notiek sajaukšanās ar to, kas neattiecas uz šo funkciju, kļūst neiespējama virzība. Uz virzību ir spējīga tikai diferencēta funkcija.

FUNKCIJA

Ar psiholoģisko funkciju es saprotu zināmu, mainīgos apstāk­ļos principiāli stabilu psihiskās darbības formu. Skatoties no enerģētiskā viedokļa, šī funkcija ir libido izpausmes forma, kas dažādos apstākļos principiāli paliek tā pati, apmēram tāpat kā fizisko spēku var aplūkot kā pastāvīgu fiziskās enerģijas izpaus­mes formu. Vispār es izšķiru četras pamatfunkcijas — divas ra­cionālas funkcijas un divas iracionālas funkcijas, proti, domā­šanu un emocijas, sajūtas un intuīciju. Es nevaru a priori pamatot, kāpēc tieši šīs četras funkcijas es atzīstu par pamatfunk­cijām, — varu tikai teikt, ka šāda izpratne veidojusies ilggadējas pieredzes rezultātā. Es atšķiru šīs funkcijas citu no citas, jo tās nevar būt reducētas viena uz otru. Domāšanas princips, piemē­ram, ir absolūti atšķirīgs no emociju principa utt. Es principiāli norobežoju šīs četras funkcijas no fantāzijas, jo fantāzija man šķiet tādas darbības savdabīga forma, kas var parādīties visās četrās pamatfunkcijās. Griba un tāpat arī uzmanība man šķiet pilnīgi otršķirīgas psihiskas parādības.

LIBIDO

Ar vārdu «libido» es saprotu psihisko enerģiju[35]. Psihiskā enerģija ir psihiskā procesa intensitāte, tā psiholoģiskā vērtība. Ar to nav jāsaprot morāles, estētikas vai intelektuālas vērtības, par kurām šeit nav runa. Psiholoģiskā vērtība ir nosakāma pēc tās determinējošā spēka, kas izpaužas noteiktās psihiskās dar­bībās. Ar libido es nesaistu psihisko spēku. Tā ir kļūda, kuru bieži pieļāvuši kritiķi. Es nehipostazēju[36] enerģijas jēdzienu, bet lie­toju to kā jēdzienu intensitātes vai vērtības apzīmēšanai. Jau­tājumam par to, vai eksistē specifisks psihisks spēks vai ne, nav nekā kopīga ar jēdzienu «libido». Es bieži lietoju terminu «libido» kā sinonīmu jēdzienam «enerģija». Pamatojumu tam, lai varētu saukt psihisko enerģiju par libido, visos sīkumos esmu izklāstī­jis zemsvītras piezīmēs norādītajos darbos.

JUNGA LIETOTO PAMATJĒDZIENU SKAIDROJUMI

Junga ieviestie jēdzieni nereti tiek lietoti, nepārzinot analī­tiskās psiholoģijas pamatlicēja izmantoto semantiku. Gadās tos sastapt gan ar atšķirīgu, gan pat ar pretēju nozīmi. Tiesa, daž­kārt to pieļauj arī paša Junga teksti, kas ietver sevī dažādas in­terpretācijas iespējas un pirmām kārtām ir virzīti uz pārdomām, nevis uz terminoloģisku precizitāti. Šajā skaidrojumā populārie jēdzieni izklāstīti, norādot uz Junga darbiem vai citiem avotiem (Junga darbi minēti pēc izdevuma Gesammelte Werke (turp­māk — GIF)[37], plašāku bibliogrāfiju sk.: Psihoanalītiskā antro­poloģija. — R., 1993. — 1.—2. d.). Iekavās pamatjēdzieni ir doti vācu valodā.

Alķīmija (Alchemie)
Pēc attiecību saraušanas ar Freidu Jungs iedziļinās un tiecas izprast pats savu bezapziņu un mītu. Šajā laikā viņš arī sasto­pas ar alķīmiju. Studējot alķīmiskos tekstus («Zelta Zieda noslēpums», 1928) un sistemātiski tos pētot (no 1934.g.), viņš no­nāk pie atziņas, ka alķīmijā ir bijusi ietverta izstrādājamās bez-apziņas psiholoģijas premisa (£, 209). Arī alķīmijai bijuši pazīs­tami simboli un tēli, ar kuriem paštapšanas, individuācijas pro­cesā saskaras mūsdienu cilvēks. Alķīmijas simbolus un jēdzienus Jungs izprot kā dvēselisku un garīgu pieredzi, kas projicēta ķī­miskās vielās un procedūrās. Alķīmijas aprakstītajās transfor­mācijās par zelta vai gudrības akmens iegūšanu Jungs saskata procesus, kas analogi terapijai, kura sekmē cilvēka paštapšanu. Gan alķīmijas, gan analītiskās psiholoģijas kopīgā tēma ir arī pretstatu apvienošana (vienā cilvēkā, attiecībās starp cilvēkiem, neirotiskās sašķeltības dziedināšanā). Savulaik alķīmija ir pil­dījusi kompensatorisko funkciju, jo kristietība izstūma kolektī­vajā bezapziņā daudzus garīgi dzīvīgus spēkus (£, 408). Mūs­dienās, pēc Junga ieskata, līdzīgu funkciju pilda arī dzīļu psiho­loģija. (Sk.: GW 9/11; 12; 13; 14.)
Sk. arī: Рабинович В. Л. Алхимия как феномен средневеко­вой кильтуры. — М., 1979. Он же. Образ мира в зеркале алхи­мии. — М., 1981.
Junga koncepcijā alķīmija ir saistīta arī ar astroloģiju, kas savu tagadējo nozīmi ieguva 18.gadsimtā. Līdz tam šāda no­zīme bijusi vārdam «astronomija» (sk.: Hūbner W. Die Begriffe «Astrologie» und «Astronomie» in der Aniike. — Stuttgart, 1990.).

Amplifikācija (Amplifikation)
Amplifikācija (lat. vai. amplification — izplatīšana, palieli­nāšana) ir sapņa satura paplašināšana, papildinot sapņa tēlus ar mītu, reliģiju, mākslas simboliem un tādējādi atsedzot to sais­tību ar universāliem cilvēces priekšstatiem un simboliem. Fiksē­jot šīs kopsakarības, Jungs atklāj sapņa dažādo aspektu nozīmi un iekļauj visaptverošā arhetipu kontekstā (GW 9/1 § 436). Am-plifikācijas metode paredz reflektīvi kontemplatīvas attiecības ar paša bezapziņu, izmantojot dzeju, mūziķu, glezniecību un tādē­jādi atklājot jaunus sevis paša aspektus (GW 10 § 900). Ar am-plifikācijas metodi Jungs aizstāj Freida izstrādāto «brīvo asociā­ciju» metodi, kura, viņaprāt, var novērst uzmanību no tā ceļa, kas tiek ieteikts, lai atbrīvotos no kāda kompleksa. Pretstatā Freida metodei amplifikācija ir nevis atvedināšana uz primārām figūrām un kauzāli saistītām asociācijām, bet gan paplašināšana ar visiem iespējamiem tēliem un simboliem, ko veic ne tikai pats sapņotājs, bet arī analītiķis. Turklāt, izmantojot amplifikācijas metodi, jāņem vēra visi sapņa elementi, lai no šīs kopainas izve­dinātu jēgu.
Sk.: GW 16; 18; par bērnu sapņiem — Supplementband.

Analīze (Analyse)
Analīze ir specifiska terapeitiska metode, lai izpētītu (un at­brīvotu) neapzināto _pieredzi_ un psihiskos procesus. Junga iz­pratnē analīze pirmām kārtam ir bezapziņas analīze (GW 17 § 180), kas atšķiras no Freida piedāvātās analīzes ar savu vir­zību: psihoanalīze ir analītiski reduktīva metode un kauzāli vēr­sta pagātnē, turpretim Junga analīze ir sintētiski hermeneitiska metode un orientēta prospektīvi. Junga analīzē svarīgs ir ne tikai pacienta devums, bet arī analītiķa līdzdalība (GW 16 § 11). Ana­līzē izveidojas savstarpēji uzticīgas, emocionāli saistošas attie­cības (pārnesums), kuras pacients un terapeits kopējā darbā, kas vienmēr ir individuals, atsedz neapzināto konfliktu, apstrādā to un atbrīvojas no ta.

Androgens (Androgyn)
Jungs izmanto androgīna (gr. val. anēr — vīrs, gynē — sieva) mitoloģisko simboliku, lai vīrietī atsegtu sievišķo, bet sievietē — vīrišķo. Androgīna simbola izpaužas vīrieša un sievietes personi­ficētas īpašības, kas cilvēka ir harmonizējamas, uzturamas līdz­svara, taču neraksturo dzimumspecifikas sajaukumu (hermafrodīts).
Sk.: Bāumann H. Das doppelte Geschlecht. — Berlin, 1955.

Anima
Anima (latí val. anima — dvēsele) ir psihes un sievišķā ar­hetips vīrieša bezapziņā, «dvēseles tēls», kas raksturo individuācijas otro posmu. Sis iekšējais tēls ir vīrietī psihiski iemantota adaptācijas sistēma (GW 17 § 338), ko var projicēt uz dažādām sievietēm: mati, sievu, mīļāko, māsu un citām sieviešu kārtas būt­nēm (GW 9/1 § 147). Apsēstība ar animu, proti, tās neiestrādātiba patībā, rada psihiskus traucējumus (GW 9/1 § 223). Anima var figurēt dažādos veidolos un tēlos, visbiežāk dažādu tās «pa­kāpju» vai aspektu elementu kombinācijā. Parasti tiek izdalīti četri animas aspekti: seksuāli iekarojama sieviete; erotiski pie­vilcīga sieviete romantizēta vai idealizētā skatījumā; garīgota, spiritualizēta sieviete (piem., jaunava Marija); dievišķota sieviete (piem., Atena)._ Anima var figurēt arī kā «augšējā»`un «zemā» forma — gaiša un tumša anima (piem., dieviete un ragana). Gaiša anima vērstapatības izveides virzienā, bet tumšā — dezintegracijas, degradācijas virzienā.
Pēdējā laika jungiešu publikācijās tiek uzsvērts, ka animas jēdziena pēc Junga koncepcijas domine patriarhālā ievirze.
Sk.: Jung E. Animus und Anima. — Zürich, 1967; Baum­gart ü. König Drosselbart und C. G. Jungs Frauenbild. — Öl­ten, 1987.

Animus
Animus ir vīrišķais dvēseles tēls sievietē vai sievietes bezap­ziņas logosa princips (GW 9/II § 29), apziņas un bezapziņas starpnieks (GW 9/II § 33). No daudzajiem izpausmes veidoliem un neapzinātajām personifikācijām parasti tiek izdalīti četri tipi: dabisks, maskulinizēts vīrietis (piem., Tarzans); romantizets vī­rietis; svētais; gudrais (GW 7§ 338). Būtībā animus ir arhetips, kas nav skatāms, — vērojami tikai dažādie arhetipiskie teli. Arī animus var būt gaišs un tumšs.

Apziņa (Bewußtsein)
Viena no psihes sfērām, kas mijiedarbojas (papildina) bezap-zinu. Apziņas subjekts ir ES, citiem vārdiem, apziņa aptver tās funkcijas un darbības, kas uztur psihisko veidojumu attiecības ar Es (GW 6 § 451). Jungs izšķir četras apziņas funkcijas: do­māšanu, intuīciju, jūtas un sajūtas.

Arhetips (Archetypus)
Arhetips (grieķu vai. archē — sākums, typos — forma, pa­raugs) ir viens no Junga mācības centrālajiem jēdzieniem, kas pieļauj dažādu interpretāciju. No 1912. gada Jungs lieto terminus «pirmatnējie tēli» un «pirmtēli» un tikai 1919. gada ievieš jē­dzienu «arhetips», kaut gan to lietošana ne vienmēr ir konsek­vents. Svarīgi atšķirt arhetipisko tēlu no arhetipa paša par sevi, jo arhetips ir nevis tēls, bet gan bezapziņas faktors, kas nav priekšstatāms (GW 8 § 417). Bezapziņā rodas vai pastāv no­teiktas shēmas, kas kārto un strukturē cilvēka priekšstatus un izturēšanos (GW 9/1 § 155), tās ir piedzimtas, pārmantotas for­mas, kuras nodrošina noteiktu priekšstatu un darbību iespēja­mību. Arhetipam piemīt emocionāla, bipolāra struktūra, kas no aksioloģiskā viedokļa ir neitrāla. Arhetipi ir savveida psihes or­gāni, kas garantē psihiskās dzīves līdzsvaru, taču, ja tie pārplu­dina cilvēka dzīvi, iespējama neiroze, psihoze vai pat bojāeja. Kaut arī arhetipi ir formāli, tie spēj «aizraut cilvēku». Arhetipiem piemītošā enerģija pariet uz cilvēku, radot -gan praviešus un māk­sliniekus, gan tirānus, demagogus u. tml. Jungs pieļauj,, ka arhe­tipi tiek izprasti gan kā instinktformas, gan kā sociālajam for­mām tuvi esoši veidojumi.
Mācību par arhetipu Jungs vispilnīgāk izvērsis saistībā ar individualizācijas procesu. 1970.gadā Džeimss Hilmens ieviesa terminu archetypal psychology un izstrādāja arhetipālo psiholo­ģiju.
Sk.: Hillman J. Archetypal Psychology. — Dallas, 1983.

Bērna arhetips (Kinderarchetypus)
Bērna arhetips rāda jaunas dzīves (vai atjaunotnes) sākša­nos nākamas iekšējas attīstības iespējas. Nereti bērna arhetips īpaši intensīvi atklājas cilvēka dzīves otrajā pusē, norādot uz lielam_ pārmaiņām. Bērna arhetips nav reducējams uz bērnības atminam un pārdzīvojumiem vai atvedināms uz ārpasaules reali­tāti (GW 9/1 § 273). Bērna arhetips var parādīties kā dievišķs bērns vai varoņberns, kuru raksturo īpaši dzimšanas apstākļi. Bertis var but atbrīvotājs, pretstatu apvienotājs, nākotnes ievēstītajs u. tml. Bērns gan iezīmē individuāciju (GW 9/1 § 289), gan arī var but patības simbols.

Mātes arhetips (Mutterarchetypus)
Mātes arhetips ir «mātišķuma» veidojošais faktors ikvienā cilvēkā. Tas nav identificējams ar dzimumspecifiskajiem momen­tiem un figūrām (GW 9/1 § 156). Mātes arhetipam var būt ne­gatīva, destruktīva, attīstību kavējoša nozīme vai arī pozitīva, pašattīstību un jaunradi stimulējoša nozīme (GW 9/1 § 158). Viens no mātes arhetipiem- ir tā sauktā Lielā Māte (GW 9/1 § 148), ko īpaši izstrādājis Junga skolnieks Erihs Neimanis (1905—1960).
Sk.: Neumann E. Die Große Mutter (1953). — Ölten, 1974; Kreativität des Unbewußten. Zum 75. Geburtstag von E. Neu­mann. —- Basel, 1980.

Tēva arhetips (Vaterarchetypus)
Tēva arhetips un mātes arhetips ir viena no arhetipa variā­cijām, kurā saistīti un atcelti visi pretstati (GW 4 § 728). Tēva arhetips ir ambivalents un divnozīmīgs, tā tēlā vienlaikus var iemiesoties gaišais un tumšais, pozitīvais un negatīvais. Tēva arhetipa tēli un simboli var būt debesis, vējš, zibens, fails, ieroči, burvji, varoņi, prinči u. tml.

Asociācija (Assoziation)
Psihoterapijā un sapņu interpretācijā tiek izmantota Freida izstrādātā brīvo asociāciju metode un Junga vērstās vai saistītās asociācijas (GW 16 § 320). Ar saistīto asociāciju palīdzību tiek rekonstruēts sapņa konteksts un tā saistība ar sapņotāja dzīvi (GW 16 § 319). Ar asociāciju palīdzību cilvēks tiecas atsegt ne vien komplikācijas un kompleksus, bet arī sapņa vēsti par iespē­jamo izdziedināšanos. Jungs ir izstrādājis speciālu testu, kurā, mērot reakcijas laiku, tiek fiksēts neapzinātais, emocionāli ieto­nētais komplekss (GW 2).

Bezapziņa (das Unbewußte)
Bezapziņa aptver visus tos psihiskos veidojumus, kas ne­ietilpst apziņā un nav saistāmi ar Es. Jungs uzsver, ka bezap­ziņa ir nevis metafizisks vai filozofisks, bet gan psiholoģisks jē­dziens (GW 6 § 915), taču tā traktējumā neiebilst pretambivalentu daudznozīmību. Dažkārt viņš pieļauj, ka bezapziņa ietilpst gan priekšapziņa un zemapziņa (Vorbewußtsein, Unterbe­wußtsein), gan izstumtais, neapzinātais un aizmirstais, bet daž­kārt cenšas atsegt pašu bezapziņu (Unbewußtsein, Unbewußte, Unbewußtheit). Jungs izšķir individuālo, personisko bezapziņu (bezapziņas virsējo slāni, subjektīvo psihi, ko dažkārt sauc arī par zemapziņu) un kolektīvo vai objektīvo bezapziņu, kas sakņo­jas cilvēka pastāvēšanas dzīlēs (GW 6 § 919). Bezapziņas trak­tējumā Jungs reizēm praktizē visai riskantus dabaszinātniski ontiskos ekskursus, pielīdzinot bezapziņu pasaulei vispār. Kolek­tīvās bezapziņas veidojumi var izpausties vienādi (vai līdzīgi) cilvēkos un tautās, kas savā starpā nekad nav kontaktējušies. Bezapziņa rodas (vai pastāv) idejas un ievirzes, kas var strauji pārņemt` plašus cilvēku slāņus, t. i., bezapziņa norisinās savveida sagatavošanās darbs (GW 8 § 594). Apziņa un bezapziņa ir sav­starpēji kompensatorās attiecībās. Atšķirībā no Freida Jungs uzsver nevis apziņas un bezapziņas pretdarbību, cīņu, bet gan sa­darbību.

Deflācija (Deflation)
Deflācija ir pilnīga identifikācija ar sociālo lomu, amatu vai nosaukumu. Tā nepieļauj paštapšanu.

Dvēsele (Seele)
Dvēsele ir ierobežots funkcionāls komplekss, kas manifestē iekšējo ievirzi uz bezapziņu (GW 6 § 883). Dvēsele var būt arī viss dzīvīgais cilvēkā, dzīvā izraisošais faktors (GW 9/1 § 56) vai komplekss, kas iedarbina un virza noteiktas darbības (GW 16 § 111). Dvēsele papildina apziņu un cilvēka raksturu, ietverot , sevī to, kas apziņā un raksturā neietilpst.

Dzīļu psiholoģija (Tiefenpsychologie)
Dzīļu psiholoģija ir Šveices psihologa un psihiatra Eižena Bleilera (1857—1939) 1910. gadā ieviests jēdziens, kas tiek iz­mantots kā «apziņas psiholoģijas» pretstats. Sākotnēji šis jēdziens_ bija saistīts ar Freída psihoanalīzi, taču pakāpeniski to attiecināja arī uz analītisko (komplekso) psiholoģiju, individuālpsiholoģiju, neoanalīzi un citām ar psihoanalīzi saistītām skolām vai virzieniem.
Sk.: Seifert F. Tiefenpsychologie. Die Entwicklung der Lehre vom Unbewußten. — Düsseldorf, 1955.
Wyss D. Die tiefenpsychologischen Schulen von den Anfängen bis zur Gegenwart. — Göttingen, 1961. Corsini R. (Ed.) Current Psychother apies. — Itaca, 1973. Schlegel L. Grundriß der Tiefenpsychologie. Bd 1—5 — Mün­chen, 1973—1979.
Pongratz L. Hauptströmungen der Tiefenpsychologie. — Stutt­gart, 1983.
Rattner J. Klassiker der Tiefenpsychologie. — München, 1990.

Ekstraversija (Extraversión)
Ekstra versija ir viens no ievirzes tipiem, kura intereses pir­mām kārtam ir saistītas ar ārējiem objektiem un realitāti (GW 6 § 799). Ja apziņa ir ekstraverta, tad bezapziņa ir introverta (un otrādi). Junga skolnieks Karls Meiers min šādas eks­traverta un introverta tipa īpašības un pazīmes (Psychologie des 20. Jahrhunderts. — Zürich, 1977. — Bd. 3. — S. 749):

introverts

kstraverts

pasīvs

aktīvs

atturīgs

pretimnākošs

vēss

silts

pesimistisks

optimistisks

izturīgs

līdzdalīgs

uzmanīgs

bezrūpīgs

taupīgs

izšķērdīgs

diskrēts

atklāts

precīzs

aptuvens

dziļš

plašs

smalks

populārs

Es(Ich), Es-komplekss (Ich-Komplex)
Es ir apziņas centrs, neliela patības daļa (GW 6 § 810). Tas ir saistošs apziņas faktors, kas koordinē atminas tēlus un apzi­ņas funkcijas (GW 8 § 611).

Ēna(Schatten)
Ena ir visas negatīvās, nepatīkamās, izstumtās īpašības un rakstura iezīmes, kas pastāv neapzināti, traucē paštapšanu un cilvēkā nereti grūti atšķiramas no dzīvnieciskā (GW 7 § 35). Ēna ir morāles problēma, pirmais solis (tikšanās ar ēnu — drosrnīguma pārbaude) ceļā uz paštapšanu (GW 9/II § 14; GW 11, § 140). Ja ēna netiek ņemta vērā vai tiek radikāli noraidīta, var rasties smagas psihiskās komplikācijas (GW 16 § 134). Jungs izšķir individuālo ēnu un kolektīvo (laikmeta, tautas, grupas u. tml.) ēnu.

Fantāzija (Phantasie)
Arhetipiskie tēli parādās gan sapņos, vīzijās un jaunradē, gan arī fantāzijā. Fantāzija ir saistīta ar atmiņām un pieredzi, kas papildinātas ar neapzinātu saturu. Fantāzijas var būt spontā­nas, neapzinātas vai arī apzināti virzītas (aktīvā imaginācija): Jungs izšķir aktīvo un pasīvo fantāziju: aktīvā fantāzija apzīmē neapzināto veidojumu intuitīvu uztveri, bet pasīvā fantāzija vis­biežāk tiek piedzīvota vīziju formā (GW 6 § 858). Fantāzijai pa­rasti piemīt personiska iedaba, t.i., tā izriet no personiskajiem pārdzīvojumiem, atmiņām un izstumtā satura. Taču fantāzija var būt arī pārpersoniska, t.i., izrietēt no kolektīvās bezapziņas un parasti izpausties noteiktos arhetipiskos tēlos un mitoloģiskos motīvos. Fantāzijai iespējams izšķirt manifestēto un latento no­zīmi (proti, atklāto, apziņas noteikto norisi un nozīmi) un no­zīmi, kas apziņai ir apslēpta. Fantāzija tiek traktēta vai nu kauzāli, izprotot to kā noteiktu simptomu, vai arī prospektīvi, ska­tot tajā galvenokārt simbolus, kas norāda psihiskās attīstības turpmākās iespējas. Fantāzija ir iztēle, kas cilvēku paceļ pāri ikdienišķībai un ierastībai (GW 16 § 98).

Identifikācija(Identifikation)
Identifikācija ir neapzināts psihiskais process. Tajā cilvēks aizgūst citu īpašības un iezīmes, kurā konstituējas un attīstās (diferencējas) kā patība. Identifikācija ir nepieciešams posms ikviena cilvēka paštapšanas ceļā, taču tā var būt vērsta gan pro­gresīvā, gan regresīvā virzienā (piem., pilnīga identifikācija ar Ēnu, lomu, amatu u. tml.) (GW 6 § 819).

Identitāte (Identität)
Identitāte ir neapzināts fenomens, kurā cilvēks neatšķir sevi no citiem cilvēkiem, objektiem un lietām (GW 6 §821). Identifi­kācija ir pielīdzināšanās citiem, turpretim identitāte ir tāpatība, vienādums ar citiem,. Identitāte var būt pozitīva un negatīva, īpaši svarīga tā ir cilvēka attīstībā. Tā, piemēram, bērns vēl ne­var atšķirt sevi no vecākiem, bet viņam jau ir neapzināta iden­titāte ar vecākiem. Tā palīdz uztvert un pārdzīvot viņu konflik­tus u. tml.

Imaginadla (Imagination)
Aktīvā imaginācija (lat. val. imago — tēls, līdzība) ir viena no svarīgākajām Junga terapeitiskajām metodēm, ar kurām tiek ietekmētas dvēseles noskaņas un bezapziņas veidojumi. Aktīvās imaginācijas procesā Es tiek izskaidrots ar tēliem un fantāzijām, bet neapmierinošais sapnis pārtulkots tēlos ar apzinātas iztēles palīdzību, t. i., to izstāstot, aprakstot vai uzgleznojot. Aktīvo imaginaciju_ Jungs atklāj pēc attiecību saraušanas ar Freidu 1913. gada, pārvarot savu iekšējo pretošanos un bailes (£, 182). Ima­ginācijas procesa bezapziņas veidojumi tiek personificēti un uz­tverti kā reālas figūras (£, 189). Šajā procesā Ar svarīgi ne tikai ļauties tēlu plūsmai, bet arī izprast to vēstījumu (£, 196).
Viens no mūsdienu psihoterapijas novirzieniem, ko var saistīt arī ar Junga mācību, ir pašterapija (sk.: Cousins N. Der Arzt in uns selbst. Anatomie einer Ķrankheit aus der Sicht des Be-trof ferien. — Hamburg, 1981).

Incests (Inzest)
Incesta (lat. val. — incestus — nešķīsts) simbolikā, pēc Junga ieskata, izpaužas cilvēka paštapšanas un atdzimšanas alkas. Incests pauž nevis seksuālo iekāri, bet gan dziļi iekšēji mītošo nepieciešamību apvienoties ar sevi pašu, integrēties (GW 16 § 419). Vienlaikus incests aizkavē uz māti un tēvu vērsto sek­suālo Jekari un rosina fantāziju rast citas iespējas un simbolis­kās nozīmes. Incestu simboliskā izpratne ļauj saprast cilvēka paštapšanu un paver personiskās brīvības iespēju. Junga izpratnē incests nozīme psihisko apvienošanos ar līdz tam neintegrētajām psihes daļām un vispusīgu attiecību izveidošanu ar šiem dzīvī­gajiem speķiem. Incestualo aizliegumu pārliecīga uzsvēršana var radīt dzīves intelektualizaciju un racionalizāciju vai arī fantas-matisku seksualizaciju (GW 14/1 § 104).
Sk. arī:
Livingston F. B. Genetic, Ecology and the Origins of Incest and Exogamy // Current Anthropologu. — Glasgov, 1969 — Vol. 10. — Nr. 1.
Jakobson R. La Linguistique// Tendences principíales de la recherde dans les sciences sociales et humaines. — Paris, 1970.

Individuācija (Individuation)
Individuācija ir psihiskās nobriešanas un transformācijas pro­cess patības izveidošanas virzienā (GW 6 § 825). Individuācija (paštapšana, pašīstenošanās) ir spontāns, dabisks, autonoms process, kas nereti norisinās pilnīgi neapzināti. Individuācijas procesa Jungu vairāk interesē netik daudz ārējā, cik iekšējā iz­pausme, t.i., «iekšpasaules iniciācija». Iniciācija ārpasaulē no­risinās kā Es un Personas veidošanās. Jungs izšķir četras iekšēja ceļa pakāpes: tikšanos ar Enu, ar Anima un Animus, Gudro viru un Lielo māti un Patības sasniegšanu, kas ir ceļojuma mērķis un ceļa sākums. Individuācija ir diferenciācijas process, kura cil­vēks izaug no kolektīvajām normām un kolektvas psihes struk­tūrām. Nereti šai procesā izraisās iekšēji un arēji konflikti (GW 6 § 828).

Inflācija (Inflation)
Inflācija apzīmē procesu, kad Es pārkāpj savu ierobežotību un ietiecas patības jomā. Identifikācija ar kolektīvo bezapziņu rada arhetipu invāziju Es jomā. Šis process ir bīstams, jo rada sevis dievišķošatiu un sakralizēšanu (GW 12 § 563).
Vārds «inflācija» Junga terminoloģija ir saistīts ar teoloģisko frazeoloģiju un aptuveni nozīmē «augstprātība», «uzpūtība» (sal.: «Un jūs vēl esat uzpūtušies, kur vajadzeja būt noskumu­šiem, lai tas, kas to darījis, tiktu izmests no jūsu vidus.» — Pāvila I vēstule korintiešiem, V, 2).
Inflācijas apstākļos izpaužas cilvēka lielummānija, ārkārtīgi saasināta savas vienreizības un izredzetības izjūta vai arī mazvērtības izjūta, depresijas un mānijas.

Introversija (Introversion)
Introversija ir ievirzes tips, kura intereses galvenokārt vēr­stas uz iekšējiem procesiem un savu subjektivitāti (GW 6 § 833). Sk. Ekstraversija.

Kompensācija (Kompensation)
Kompensācija ir process, kurā līdzsvarojas apziņa un bezapziņa, ievirzes un orientācijas tipi. Tā ir psihiska aparāta pašregtiläcija psihiskās veselības uzturēšana (GW 6 § 839). Kompen­sācijas procesā saistās divas dažādas psihiskas pasaules, un to var salīdzināt ar tiltu, kas savieno upes pretējos krastus.

Kompleksi (Komplexe)
Kompleksi ir cilvēka sapņu arhitekti un dvēseles dzīves kārto­tāji, sava veida psihes enerģētiskie lauki. Kompleksi var kļūt par autonomiem veidojumiem (GW 8 § 204), kas funkcionē neatka­rīgi no pārējās psihes. Tie ir emocionāli uzsvērti vai ietonēti vei­dojumi, kuru iedarbība var būt gan pozitīva, gan negatīva, t.i., radīt psihoneirotiskus traucējumus. Kompleksu emocionāla uzlādētība norāda to autonomstes pakāpi (GW 8 § 201). Ja starp apziņu un kompleksiem nav nekādu attiecību, var rasties pat ap­sēstība, kas izpaužas tipiskos tēlos (velns, ragana, gari, dēmoni, mūžīgie ienaidnieki u. tml.). Kompleksiem Jungs piešķir ārkār­tīgi lielu nozīmi psihoterapijā, jo, atjaunojot to radītos simpto­mus par simboliem, izdodas panākt psihisko līdzsvarotību un iz­veseļošanos (GW 16 § 196).

Mātes komplekss (Mutterkomplex)
ātes komplekss ir Mātes arhetipa un tēlu psihoenerģētiskā iedarbība. Tas apzīmē arī pozitīvo un negatīvo pieredzi attiecībā pret savu māti un transpersonālo mātišķumu (GW 9/1 § 161). Mātes komplekss iedarbojas dažādi uz zēniem un meitenēm, vīrie­šiem un sievietēm: negatīvs mātes komplekss vīrietī parasti ir saistīts ar seksuālo impotenci, homoseksuālismu un bailēm no ilg­stošām attiecībām, turpretim pozitīvais mātes komplekss rada empātijas, audzināšanas spēju un mākslinieciskuma priekšnoteiku­mus. Sievietē šī kompleksa iedarbība vēl nav pietiekami labi izpē­tīta (GW9/ll § 162).

Tēva komplekss (Vaterkomplex)
Tēva komplekss ir dzīvē gūtā pieredze par tēvu vai patēvu un psihē iemītošais tēva arhetips. Tēva komplekss var iedarbo­ties pozitīvi un negatīvi (GW 9/11 § 396). Tēva kompleksam pie­mīt īpašs psihoenerģētisks spēks, kas sakņojas identitātē ar Tēva arhetipu (GW 4 § 744). Tēva kompleksa iedarbe var izpausties kā individuālajā, tā arī transpersonālajā jomā (piem., Dievs Tēvs un Viņa Dēls, kas savieno dievišķo un cilvēcisko).

Konjunkcija (Conjunctio)
Konjunkcija (lat. vai. coniunctio — savienojums) ir pretstatu, divu pretēju psihisko vai dzimuma veidojumu apvienošana vienā veselumā (GW 14/1—II).
Kvaternitāte, četrdaļība, četrvienība (Quaternitāt, Vierheit, Vierteiligkeit)
Kvaternitāte (lat. Val. V quaterni — pa četri) ir viens no tēlu un simbolu pasaules pamatarhetipiem, veseluma (pilnības) priekš­noteikums (GW 11 § 246). Šis arhetips var izpausties visdažā­dākos tēlos (debespuses, gadalaiki, evaņģēlisti u. tml.). Mūs­dienu cilvēkā Jungs rod četrdaļīgu simbolu, ko dēvē par iekšējo Dievu (GW 11 § 103). Mūsdienās kvaternitāte pilda kompensatorisku funkciju, jo reliģiskie simboli ir zaudējuši savu spēku; kvaternitāte ir cieši saistīta ar trīsvienību.
Sk. arī: Топоров В. H. О числовых моделях в архаических текстах // Структура текста. — М., 1980. — С. 3—58: Он же. Числа // Мифы народов мира. — М., 1982. — Т. 2. - С. 629— 631 (ar bibliogrāf.).

Libido
Libido ir jēdziens, kas apzīmē psihiskās enerģijas vai dzīves spēku kopumu. Tas ir fizikas jēdziena «enerģija» analogs, abstrakcija vai metodoloģiska fikcija, lai izteiktu psihes dinamis­kās attiecības. Vienlaikus libido var apzīmēt arī vēlmes, kaislu gribu, iekāri. Jungs šo jēdzienu atvedina uz Cicerona tekstiem (Tusc. quest. Lib. IV).

Nūminozs (Numinosität)
Nūminozs (lat. vai. nümen — mājiens, dievība) ir arhetipa galvenā īpašība (GW 8 § 405) un pauž dvēseles spēku varenumu un baisumu (GIF 8 § 216). Nūminozs ir teologa un reliģijas filo­zofa Rūdolfa Oto (1869—1937) ieviests termins, lai apzīmētu ne­izsakāmo, noslēpumaino, biedējošo, «pilnīgi citu», kas attiecas uz dievišķo.
Sk.: Otto R. Das Heilige. — 1917.

Patība (Selbst)
Ar patības jēdzienu Jungs apzīmē visa psihiskā kopuma cen­tru, paštapšanas sākumu un mērķi (GW 6 § 891). Patība ir kār­tojošais un formējošais arhetipiskais faktors. Patība ir ne vien konstrukcija, kas norāda attiecību iespējas ar kosmosu, cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem, bet arī sava veida «iekšējais Dievs» cilvēkā (GW 7 § 398).

Pārnesums (Übertragung)
Pārnesums ir viens no centrālajiem psihoanalītiskās ārstēša­nas fenomeniem, ko teorētiski izprast mēģinājis jau Z.Freids.
Sk.: Laplanche J., Pontalis J.-B. Vocabulaire de la Psychana­lyse. — Paris, 1967.
Pateicoties īpašam (ne tikai racionālam, bet arī afektivam) pacienta attiecībām ar psihoterapeitu, pārnesums atdzīvina ag­rāko pieredzi, saistības u. tml. Tas paver iespēju dziedināšanai (GW 16 § 283). Pārnesums ir specifiska projekcijas forma, jo psihiskie veidojumi tiek pārnesti uz citu personu vai objektu (GW 18/1 § 312).

Persona (Persona)
Persona ir apzināti iedomāta un priekšstatīta sevis paša bū­tiskākā daļa. Persona ir mākslīga personība, kas cilvēku savstarpējās attiecībās pilda maskas funkciju (tituli, amati, lomas, stan­darti u. tml.) (GW 7 § 305). Persona ir cilvēka pielāgošanās sabiedrībai, ietveršanās tajā, taču pilnīga identifikācija ar personu — dvēseles pretstatu — rada psihiskas komplikācijas (GW> 9/1 § 221).

Pretpārnesums (Gegenūbertragung)
Pretpārnesums (kontrtransference) apzīmē visas apzinātās un neapzinātās izjūtas, jūtas un reakcijas, ko terapeits attiecina vai saista ar pacientu. Ikdienā pārnesuma procesi parasti norisi­nās nekontrolēti, bet analīzē un terapijā ārsts tos kontrolē, lai integrētu sevī. Kontroli un analīzi terapeits var veikt tikai tad, ja viņš apguvis mācību analīzes kursu, iepazīstot savus kom­pleksus (GW 16 § 239) un iemācoties pretoties «psihiskajai in­fekcijai» (GW 16 § 23), ko var inducēt pacienta pārnesums un bezapziņas veidojumu atsegšana (GW 16 § 364).

Projekcija (Projektion)
Projekcija ir paša neapzināto veidojumu attiecināšana uz ci­tiem vai savu īpašību, iedomu piedēvēšana citiem. Jungs izšķir aktīvo un pasīvo projekciju. Pasīvā projekcija ir slimīga savu īpašību attiecināšana uz citiem vai savu komplikāciju piedēvē­šana citiem un to apkarošana. Arī ikdienišķā vai «normālā» pro­jekcija ir pasīva, t. i., neapzināta. Aktīvā projekcija ir empātija, iejušanās citos (GW 6 § 870). Cilvēku savstarpējās attiecībās projekcija var būt nemitīgu pārpratumu un sarežģījumu avots (GW 8 § 507).

Regresija (Regression)
Regresija ir atgriešanās pie cilvēka eksistences saknēm un pielāgošanās iekšpasaulei, atdzīvinot agrākās un senākās (gan individuālās, gan kolektīvās) izturēšanās formas. Atgriešanās bērnības agrākās pakāpēs vai arhaiskos psihes stāvokļos var būt pozitīva un negatīva (GW 6 § 569). Negatīva regresija rada disociāciju, psihoneirotiskas komplikācijas u. tml. Regresijas po­zitīvā nozīme izpaužas kā neapzināto iespēju atklāšana un atdzī­vināšana (GW 8 § 65).

Simbols(Symbol)
Jungs nemitīgi uzsver simbola atšķirību no zīmes (GW 6 § 894), taču tā jēdziena saturu nav pilnīgi izvērsis. Analītiskajā psiholoģijā simbols galvenokārt ir psihisko procesu enerģētisks transformators, kura pastāvēšanā tiek izcelti četri aspekti: tēlai­nība, psihodinamika, simbolizācija un pilntapšana.

Sinhronicitāte (Synchronizitdt)
Sinhronicitāte apzīmē divu vai vairāku notikumu (iekšēju un ārēju) vienlaicīguma jēgsaturību, ja šie notikumi nav saistīti kauzāli (GW 8 § 959). Jungs izšķir trīs jēgsaturīgo sakritību veidus: 1) psihiska stāvokļa sakritību ar objektīvu, ārēju notikumu; 2) psihiska stāvokļa sakritību ar ārēju notikumu, kas nav atbilstošā cilvēka pieredzes lokā; 3) psihiska stāvokļa sakritību ar laika ziņā distancētu notikumu (GW 8 § 974).

Tipologija(Typologie)
Jungs izšķir četrus strukturējošos funkcionālos tipus (domā­šanu, jūtas, izjūtas, intuīciju) un divus ievirzes tipus — ekstra-versiju un introversiju (GW 6 § 913).
Transcendentā funkcija (Transzendente Funktion)
Transcendentā funkcija (lat. vai. transcendens — tāds, kas pārsniedz robežas) ir nevis filozofisks vai metafizisks jēdziens, bet gan individuācijas procesa psihiska funkcija. Apziņas un bez­apziņas integrācijā transcendentā funkcija dara iespējamu pāreju no vienas ievirzes uz otru, proti, tas nozīmē apziņas paplašinā­šanu (GW 8 § 145).

BIBLIOGRĀFIJA[38]

К.G.JUNGA DARBI

Jung С. G. Gesammelte Werke. —Zürich; Ölten, 1966 ff. — Bd. 1—20.
Jung C. G. Collected Works. — N. Y.; London, 1967 ff. — Vol. 1—20.
Jung C. G. Grundwerk. — Ölten, 1984—1985. — Bd. 1—9. Das C. G. Jung Lesebuch. Ausgewählt von F. Alt — Ölten, 1983;
Юнг К. Г. Избранные труды по аналитической психологии. —-Цюрих, L939. — Т. 1—3.
Jung С. G. Briefe. — Ölten, 1972—1973. — Bd. 1—3.
Jung С. G. Speaking: Interview and Encounters. — Princeton, 1977.
C. G. Jung im Gespräch. — Zürich, 1986.
Freud S., Jung C. G. Briefwechsel. — F. а. M., 1974.
Evans R. I. Dialogue with C. G. Jung. — N. Y., 1981.
Evans R. I. Gespräche mit C. G. Jung. — Zürich, 1967.

VISPĀRĒJA RAKSTURA DARBI, URNĀLI

Bernet W. С. G. Jung // Tendenzen der Theologie im 20. Jahr­hundert. — Stuttgart, 1966.
Caruso I. A. Bios, Psyche, Person. Eine Einführung in die allge­meine Tiefenpsychologie. — Freiburg i. Br., 1957.
Die Psychologie des 20. Jahrhunderts. — Zürich, 1977. — Bd. 3.
Ellenberger H. F. The Discovery of the Unconscious. — N. Y., 1970.
Hannach В. C. G. Jung. Sein Leben und Werk. — Fellbach, 1982.
Hübscher А. C. G. Jung // Denker unserer Zeit. — München, 1958.
Какабадзе В.Л. Теоретическиепроблемыглубиннойпсихоло­гии. — Тбилиси, 1982.
ongratz L. J. Hauptströmungen der Tiefenpsychologie. — Stutt­gart, 1983.
Rattner J. Klassiker der Tiefenpsychologie. — München, 1990. Riklin F. N. C. G. Jung — ein Porträt // Was weiss man von der Seele? — Stuttgart, 1967.
Rubenis A., Reņģe V. Cilvēks un kultūra. — R., 1989.
Samuels A. A critical Dictionary of Jungian analysis. — London,1987.
Samuels A. Wörterbuch Jungscher Psychologie. — München, 1989.
Vlncie J. C. G. Jung and analytical psychology. — N. Y., 1977.
Wyss D. Die tiefenpsychologischen Schulen von den Anfängen bis zur Gegenwart. — Göttingen, 1961.
Analytische Psychologie. Zeitschrift für Analytische Psychologie und ihre Grenzgebiete. — Basel, 1969 ff. Annual of Italian Analytical Psychologists. — Venedig, 1977 ff.
Gorgo. Zeitschrift für archetypische Psychologie und Bildhaftes Denken. — Zürich, 1985 ff.
Internationaler Kongress für analytische Psychologie. — London, 1961 ff.
Journal of Analytical Psychology. San Francisco Jung Institute Library.

GRĀMATAS UN RAKSTI

Avens R. Imagination is Reality. — Dallas, 1980.
Adler G. Entdeckung der Seele. — Zürich, 1934.
Adler G. Zur analytischen Psychologie. — Zürich, 1952.
Adler G. Psychotherapeutische Probleme. — Zürich, 1964 (Stu­dien, aus dem C. G. Jung-Institut. XVII).
Adler G. Lebendige Symbole. — München, 1968.
ffemann R. Psychologie und Religion. — Stuttgart, 1957.
Ammann A. N. Aktive Imagination. — Ölten, 1978.
Аверинцев С. С. «Аналитическая психология» К. Г. Юнга и за­кономерности творческой фантазии // О современной бур­жуазной эстетике. — М., 1972. — С. 110—155.
BakerI.(Ed.) Methods of Treatment in Analytical Psycho­logy. — Fellbach, 1980. Balmer H. H. Die Archetyptheorie von С. G. Jung. — Berlin, 1972.
Bartning G. Das Neue und das Uralte. — Bonn, 1978.
Barz H. Uber das Weibliche im Menschen: Analytische Psycho­logie und Feminismus // Tiefenpsychologie und Probleme un­serer Zeit. — Basel, 1983.
Barz H., Kast V., Nager F. Heilung und Wandlung. C. G. Jung und die Medizin. — Zürich, 1986.
Bash H. W. Die analytische Psychologie im Umfeld der Wissen­schaften. — Bern, 1988.
Baudouin Ch. L`oeuvre de C. G. Jung et la psychologie com­plexe. — Paris, 1963.
Baumann G. Der archetypische Heilsweg. H. Hesse, C. G. Jung und die Weltreligionen. — Rheinfeld, 1990.
Baumgart U. König Drosselbart und C. G. Jungs Frauenbild. — Ölten, 1987.
Bennet E. A. C. G. Jung. — London, 196.1.
Bernet W. Inhalt und Grenze religiöser Erfahrung. — Bern, 1959.
Bodkin M. Archetypical Patterns in Poetry // Psychological Stu­dies of Imagination. — N. Y., 1958.
Böhler E. Die, Bedeutung der komplexen Psychologie C. G. Jungs für die Geisteswissenschaften und die Menschenbildung. — Zürich, 1955.
Böhler E. Der Mythos in Wirtschaft und Wissenschaft. — Frei­burg, 1955.
Böhler E. Zukunft als Problem des modernen Menschen. — Frei­burg, 1966.
Boltanski E. De la psyché au soma. — Toulouse, 1981.
Brome V. Jung: Man and Myth. — London, 1980.
Brunner C. Die Anima als Schicksalsproblem des Mannes. — Zürich, 1963 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. XIV).
Bomke O. Die Psychoanalyse und ihre Kinder. — Berlin, 1938.
Campbell J. The Hero with a Thousand Faces. — Princeton, 1968.
Campbell J. The Masks of Gold. — N. Y., 1959—1970. — Vol. I—IV.
Carotenuto A. Diaro di una segreta simmetria: Sabina Spielrein tra Jung und Freud. — Roma, 1980.
Carotenuto A. (Hg.) Tagebuch einer heimlichen Symmetrie. Sa­bina Spielrein zwischen Jung und Freud. — Freiburg, 1986.
Christoffe! J. Neue Strömungen in der Psychologie von -Freud und Jung. — Ölten, 1989.
Corbin H. L`imagination créatrice dans le Soufisme d`Ibn Arabi. — Paris, 1958.
Corrie J. C. G. Jungs Psychologie im Abriss. — Zürich, 1929.
Coward H. Jung and Eastern Thought. — N. Y., 1985.
Cox p. Jung and St. Paul. — London, 1959.
Dieckmann H. Methoden der analytischen Psychologie. — Ölten, 1979.
Dittrich K. Freud und Jung. Beziehungsdinamik und Bruch in ihrer Bedeutung für die psychoanalytische Bewegung und eine institutionalisierte Psychoanalyse // Psyche. — 1989. — Nr. 1. — S. 19—43.
Dry A. M. The Psychology of Jung. — London, 1962.
Durand G. Les structures anthropologiques de l`imaginaire. In­troduction à l`archétypologie générale. — Grenoble, 1960. Eissler K. R. Psychologische Aspekte des Briefwechsels zwischen Freud und Jung // Jahrbuch der Psychoanalyse. — Stuttgart, 1982. — Beiheft 7. Eliade M. C. G. Jung und die Alchemie // Schmiede und Alchemisten. — Stuttgart, O. J. Evers T. Mythos und Emanzipation. — Hamburg, 1987.
Feminist archetypal Theory. — Knoxville, 1985.
Fierz H. K. Klinik und analytische Psychologie. — Zürich, 1963(Studien aus dem C. G. Jung-Institut. XV).
Fierz H. K. Die Psychologie C. G. Jungs und die Psychiatrie. — Zürich, 1982.
Fordham F. Eine Einführung in die Psychologie C. G. Jungs. — Zürich, 1959.
Fordham M., Gordon R., Hubback J., Lambert K. Technique in Jungian analysis. — London, 1974.
Fordham M. Explorations into the Seif. London, 1986.
Fordham M. Jungian Psychotherapy. — Chichester, 1978.
Franz M. L. von. Symbole des Unus Mundus // Dialog über den Menschen. Hg. v. G. Zacharias. — Stuttgart, 1968.
Franz M. L. von. Der Individuationsprozess // Der Mensch und seine Symbole. — Ölten, 1968.
Franz M. L. von. C. G. Jung — sein Mythos in unserer Zeit. — Frauenfeld, 1972.
Franz M. L. von. Das Weibliche in Märchen. — Stuttgart, 1977.
Franz M. L. von. Spiegelungen der Seele. — Stuttgart, 1978.
Franz M. L. von. Traum und Tod. — München, 1984.
Franz M. L. von. Psyche und Materie. — Einsiedeln, 1988.
Фрейденберг О.M. Мифилитературадревности. — М., 1978.
Frey-Röhn L. Von Freud zu Jung. — Zürich, 1980.
Gay V.P. Reading Jung. Science, psychology and religion. — Chico, 1984.
Gebser J. Abendländische Abhandlung. — F. a. M., 1956.
Gerster G. Eine Stunde mit C. G. Jung // Eine Stunde mit F.a.M., 1956.
Giegerich W. Die Atombombe als seelische Wirklichkeit. — Zürich, 1988.
Giegerich W. Drachenkampf oder Initiation ins Nuklearzeital­ter. — Zürich, 1989.
Glover E. Freud or Jung. — N. Y., 1950.
Gottschalk H. C. G. Jung. — Berlin, 1960.
Harms E. C. G. Jung, Defender of Freud and the Jews // Psy­chiatrie Quarterly. — 1946. (20). — P. 199 ff.
Hediger H. u. a. Die Angst. — Zürich, 1959 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. X).
Henderson J. Der Moderne Mensch und die Mythen // Der Mensch und seine Symbole. — Ölten, 1968.
Herwig H. J. Therapie der Menschheit. Studien zur Psychoana­lyse Freuds und Jungs. — München, 1969.
Herzog E. Psyche und Tod. Wandlungen des Todesbildes im Mythos und in den Träumen heutiger Menschen. — Zürich, i960 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut, XI).
Hillman J. Insearch: Psychology and Religion. — Dallas, 1979 (1967).
Hillman J. The Myth of Analysis. — Evanston, 1972.
Hillman J. Loose Ends. — Dallas, 1975.
Hillman J. Revisioning Psychology. — N.T., 1975. Hillman J. Archetypal Psychology. — Dallas, 1983.
Hillman J. Anima. An anatomy of a personified notion. — Dallas, 1986.
Hochheimer W. Die Psychologie von C. G. Jung. — Bern, 1966.
Hohmann J. Friede, Wirkungsgeschichte und kollektives Unbe­wußtes. Phänomenologische Parallelen bei H. G. Gadamer und C. G. Jung. — F.a.M., 1984.
Homans P. Jung in Context Modernity and the Making of a Psy­chology. — Chicago, 1979.
Hostie R. Jung und die Religion. — Freiburg i. Br., 1957.
Hupfer J. Der Begriff des Geistes bei C G. Jung und bei R. Stei­ner // Abhandlungen zur Philosophie und Psychologie. — 1951 (1).
Hurwitz S. Die Gestalt des sterbenden Messias. Religionpsycho­logische Aspekte der jüdischen Apokalyptik. — Zürich, 1958 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. VIII).
Imboden J. Die Staatsformen. — Basel, 1959.
Instinkte und Archetypen im Verhalten der Tiere und im Erlebendes Menschen. Hg. v. H. Heusser. — Darmstadt, 1976.
Jacobi J. Die Psychologie von C. G. Jung. — Zürich, 1940. — 6. Aufl. — Ölten, 1972.
Jacobi J. Komplex, Archetyp, Symbol in der Psychologie C.G.Jungs. — Zürich, 1945; 1957. Jacobi J. Der Weg zur Individuation. — Zürich, 1965. Jacobi J. Two Essays on Freud and Jung. — Zürich, 1958. Jacobi J. Symbole auf dem Weg der Reifung // Der Mensch und seine Symbole. — Ölten, 1968.
Jacobi J. Das Selbst und die Welt der Objekte. — F.a.M., 1978.
Jacobi J. Vom Bilderreich der Seele. — Ölten, 1981.
Jacobsohn II. u.a. Zeitlose Dokumente der Seele. — Zürich, 1952
(Studien aus dem C. G. Jung-Institut. III). Jacoby M. Individuation und Narzissmus. Psychologie des Selbst bei C. G. Jung und H. Kohut. — München, 1985.
Jacoby M. Psychotherapeuten sind auch Menschen. Übertragung und menschliche Beziehung in der Jungschen Praxis. — Öl­ten, 1987.
Jaffé A. Geistererscheinungen und Vorzeichen. — Zürich, 1958.
Jaffé A. Der Mythos vom Sinn im Werk von C. G. Jung. — Zürich, 1967.
Jaffé A. C G. Jung und die Parapsychologie // Parapsycho­logie — Entwicklung, Ergebisse, Probleme. Hg. v. H. Ben­der. — Darmstadt, 1966.
Jaffé A. Bildende Kunst als Symbol // Der Mensch und seine Symbole. — Ölten, 1968.
Jaffé A. Aus Leben und Werkstatt von C. G. Jung. — Zürich, 1968.
Jaffé A. (Hg.) C. G. Jung — Bild und Wort. — Ölten, 1977.
Jaffé A. Parapsychologie, Individuation, Nationalsozialismus. Themen bei C. G. Jung. —- Zürich, 1985.
Jaffé A. Aus C. G. Jungs letzten Jahren und andere Aufsätze. — Einsiedeln, 1987.
C. G. Jung-Institut: Studien zur analytischen Psychologie C. G. Jungs. Festschrift zum 80. Geburtstag. — Zürich,1955. — Bd.
1—2. C. G. Jung im Leben und Denken unserer Zeit. Vorträge zum 100. Geburtstag an der ETH Zürich.— Ölten, 1975.
Der unwahrscheinliche Jung. Beiträge zum 100. Geburtstag von C. G. Jung. — Zürich, 1977.
Jung E. Animus und Anima. — Zürich, 1967.
Jung E.v Franz M. L. von. Die Graalslegende in psychologischer Sicht. — Zürich, 1960 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. XII).
Kast V. Mann und Frau im Märchen. — Ölten, 1983.
Kast V. Paare. Beziehungsphantasien oder Wie Götter in Men­schen spiegeln. — Stuttgart, 1984.
Kast V. Wege zur Autonomie. — Ölten, 1985.
Kast V. Der schöpferische Sprung. — Ölten, 1987.
Kast V. Imagination als Raum der Freiheit. Dialog zwischen Ich und Unbewusstem. — Ölten, 1988.
Keintzel R. C. G. Jung. Ergebnisse seiner Psychologie. — Bonn, 1977.
Kerenyi K. u. a. Das Böse. — Zürich, 1961 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. XIII). Knapp B. L. Music, archetype and the writer. A. Jungian view. — University Park, 1988.
Kreativität des Unbewußten. Zum 75. Geb. von E. Neumann. — Basel, 1980.
Kunst und schöpferisches Unbewusstes. — Zürich, 1980.
Kurthen M. Synchronizität und Ereigniss: Uber das Selbe im Denken Ç, G. Jungs und M. Heideggers. — Essen, 1986.
Lambert К. Analysis, repair and individuation. — London, 1981.
Langer R. Komplex und Archetypus in sozialpsychologischer Sicht. — Bonn, 1983.
Lauer H. E. Die Rätsel der Seele. Tiefenpsychologie und Anthro­posophie. — Freiburg i. Br., 1960.
Leeuw P. J. van der. Über die wissenschaftsgeschichtliche Bedeu­tung des Briefwechsels zwischen Freud und Jung // Psy­che. — 1977. — Jg. 31. — S. 1021—1044.
Лейбин В. M. 3. Фрейд и К. Юнг: попытки психоаналитичес­кого решения проблемы бессознательного // Бессознатель­ное. — Тбилиси, 1978. — Т. 1.
Loewenich W. von, Luther und Neuprotestantisrnus. — Witten, 1964.
Marks S. Hüter des Schlafes. Politische Mythologie. — Berlin, 1983.
Marti H. Urbild und Verfassung. — Bern, 1958.
Matton M. A. Jungian Psychology in perspective. — N. Y., 1981.
Meier С. A. Antike Inkubation und moderne Psychotherapie. — Zürich, 1949 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. I).
Meier С. A. Traum und Symbol. — Zürich, 1963.
Meier С. A. Lehrbuch der Komplexen Psychologie. — Zürich, 1967 ff. — Bd.
1—4. Meier С. A. Die Bedeutung des Traumes. — Ölten, 1972.
Meier С. A. Jung`s analytical Psvchologv and religion. — Carbon-dale, 1977.
Мелетинский E. M. Аналитическая психология и проблема про­исхождения архетипических сюжетов // Вопросы филосо­фии. — 1991. — № 10. — С. 41—47.
Meurs J. van. Jungian literary criticism. — Metuchen, 1988.
Moacanin R. Jung`s Psvchology and Tibetan Buddhism. — Lon­don, 1986.
Morawitz-Cadio A. Spirituelle Psychologie. —- Wien, 1958.
Neumann E. Ursprungsgeschichte des Bewusstseins. — Zürich, 1949.
Neumann E. Zur Psychologie des Weiblichen. — Zürich, 1953.
Neumann E. Die grosse Mutter: Eine Phänomenologie der weib­lichen Gestaltungen des Unbewussten. — Zürich, 1956 (Öl­ten, 1985).
Odajnyk V. W. C. G. Jung and Politik. — N. Y., 1976.
OXonnor P. Innere Welten. C. G. Jung verstehen — sich selbst verstehen. — Berlin, 1986.
Pannwitz R. Beiträge zu einer europäischen Kultur. —- Nürn­berg, 1954.
Pauli W. Der Einfluss archetypischer Vorstellungen auf die Bil­dimg naturwissenschaftlicher Theorie bei Kepler // Naturer-klärung und Psyche. — Zürich, 1952 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. IV).
Pauson M. Jung the philosopher. — N. Y., 1988.
Philp H. L. Jung and the Problem of Evil. — N. Y„ 1959.
Post L. van der. Jung and the storv of our time. — London, 1976.
Progoff I. Jungs Psychology and its Social Meaning. — London, 1953.
Progoff I. Das Erwecken der Persönlichkeit. — Zürich, 1967.
Psychologischer Klub Zürich (Hg.). Die kulturelle Bedeutung der komplexen Psychologie (zu Jungs 60. Geburtstag). — Berlin, 1935.
Quispel G. Die Gnosis als Weltreligion. — Zürich, 1951.
Quispel G., Puech H., Malinive M, (Hg.). Evangelium Veritatis. — Zürich, 1956.
Quispel G., Puech H., Malinive M. (Hg.). De Resurrectione. — Zürich, 1963.
Rittmeister J. Voraussetzungen und Konsequenzen der Jungschen Archetypenlehre // Psychoanalyse und Nationalsozialis­mus. — F.a.M., 1984. — S. 146—155.
Robertson R. C. G. Jung and the archetypus of the collective uncouscious. — N.Y., 1987.
Rorarius W. C. G. Jungs Einsicht in die Seele und die Anrede des Evangeliums // Glaube und Psychotechnik. — Pfullin­gen, 1964. — S. 45—70.
Rosinska Z. Jung. — Warszawa, 1982.
Rudin J. C. G. Jung und die Religion // Psychotherapie und r.e-ligiöse Erfahrung. Hg. v. W. Bitter. — Stuttgart, 1965.
Samuels A. Jung and the post-Jungians. — London, 1985.
Sanford J. A. Gottes vergessene Sprache. — Zürich, 1966 (Stu­dien aus dem C. G. Jung-Institut. XVIII).
Sas S. Der Hinkende als Symbol. — Zürich, 1964 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. XVI).
"Sborowitz A. Beziehung und Bestimmung. Die Lehre von M. Bu­ber und C. G. Jung in ihrem Verhältnis zu einander. — Darmstadt, 1955.
Schär H. Religion und Seele in der Psychologie von C. G. Jung.— Zürich, 1946.
Schär H. Erlösungsvorstellungen und ihre psychologischen As­pekte. — Zürich, 1950 (Studien aus dem C.G. Jung-Institut. II).
Schmitz O. Märchen aus dem Unbewussten. — München, 1932.
Seidmann P. Tiefenpsychologie. — Stuttgart, 1982.
Seifert F., Seifert-Helwig R. Bilder und Urbilder. Erscheinungs­formen des Archetypus. — München, 1965.
Seifert T. Lebensperspektiven der Psychologie. — Ölten, 1981.
Serranö M. Meine Begegnungen mit C G. Jung und H, Hesse. — Zürich, 1968.
Shelburne W. Mythos and logos in the thought of C. Jung. — Albany, 1988.
Silberen H. Probleme der Mystik und ihrer Symbolik, —< Wien, 1914. — 2. Aufl. — Darmstadt, 1961.
Singer J. Boundarines of the soul. — London, 1973.
Spies D. Das Weltbild der Psychologie C. G. Jungs. — Fellbach, 1984.
Stein M. Jung`s Treatment of Christianity. — Wilmette, 1985.
Stevens A. Archetype. A natural histöry of the Seif. — London, 1982.
Stern P. C. G. Jung. Prophet des Unbewussten. — München, 1977.
Trüb H. Heilung aus der Begegnung. Eine Auseinandersetzung mit der Psychologie C. G. Jungs. — Stuttgart, 1951.
Uhsadel W. Der Mensch und die Mächte des Unbewussten. — Kassel, 1952.
Urbilder und Geschichte. C. G. Jungs Archetypenlehre und die Kulturwissenschaften. — Basel, 1989.
Vasavada A. U. Jungs analytische Psychologie und indische Weischeit // Abendländische Therapie und Östliche Weisheit. Hg. v. W. Bitter. — Stuttgart, 1968.
Wagner W. Frieden ist ein Weg: Beitrag der Tiefenpsychologie CG. Jungs zum Problem des Friedens. — Tübingen, 1986.
Walder P. Mensch und Welt bei C. G. Jung. — Zürich, 1953.
Wehr D. Jung & feminism. — Boston, 1987.
Wehr G. C. G. Jung. — Reinbek, 1969.
Wehr G. C. G. Jung und R. Steiner. Konfrontation und Synopse. — Stuttgart, 1972.
Wehr G. Wege zu religiöser Erfahrung. Analytische Psychologieim, Dienst der Bibelauslegung. — Ölten, 1974.
Wehr G. C. G. Jung und das Christentum. — 1975.
Wehr G. C. G. Jung — Leben, Werk, Wirkung. — München, 1985.
White V. Gott und das Unbewusste. — Zürich, 1957.
Whorf B. L. Language, Thought and Reality. — Cambridge, 1956.
Wiekes F. G. Von der inneren Welt des Menschen. — Zürich, 1953.
Wilson C. Herr der Unterwelt. — München, 1987.
Wolff O. C. G. Jungs «Antwort auf Hiob» // Dialog über den Menschen. — Stuttgart, 1968.
Zacharias G. Psyche und Mysterium. -—Zürich, 1954.
(Studien aus dem C. G. Jung-Institut. V). Zarncke L. Psychologie und Glaube. — Berlin, 1960.
Zbinden H. u. a. Das Gewissen. —- Zürich, 1958 (Studien aus dem C. G. Jung-Institut. VII).

K.G.JUNGA NOZĪMĪGĀKIE DARBI, KAS PUBLICĒTI DZĪVES LAIKĀ (pirmā publikācija)

Par tā saucamo okulto fenomenu psiholoģiju un patoloģiju (Zur Psychologie und Pathologie sogennanter okkulter Phäno­mene. — Leipzig, 1902)
Diagnostiskās asociācijstudijas (Diagnostische Assoziationsstu­dien. — Leipzig, 1906. — Bd. I)
Par Dementia praecox psiholoģiju (Uber die Psychologie der De­mentia praecox. — Halle, 1907)
Sieviete Eiropā (Die Frau in Europa // Jahrbuch für psychoana­lytische und psychopathologische Forschungen. — Leipzig, 1909)
Diagnostiskas asociācijstudijas (Diagnostische Assoziationsstu­dien. — Leipzig, 1910. — Bd. 2)
Libido metamorfozes un simboli (Wandlungen und Symbole der Libido. — Leipzig, 1912)
Psihoanalītiskās teorijas izveides mēģinājums. 9 lekcijas, kas 1912. gadā lasītas Fordhama (Ņujorka) universitātē (Ver­such einer Darstellung der psychoanalytischen Theorie. — Leipzig, 1913)
Psihozes saturs (Der Inhalt der Psychose. — Wien, 1914) Psiholoģiskie tipi (Psychologische Typen. — Zürich, 1921. Piek­tais, pārskatītais izdevums 1960. gadā Kopoto rakstu 6. sē­jumā)
Tēva nozīme atsevišķa cilvēka liktenī (Die Bedeutung des Vaters für das Schicksal des Einzelnen // Europäische Revue. — Berlin, 1927. — Nr. 7. Trešais, pārstrādātais izdevums. — Zürich, 1949)
Attiecības starp Es un Bezapziņu (Die Beziehungen zwischen dem Ich und dem Unbewußten. — Darmstadt, 1928)
Par dvēseles enerģētiku (Uber die Energetik der Seele. — Zürich, 1928)
Zelta zieda noslēpums. R. Vilhelma tulkojums, K. G. Junga ko­mentāri (Das Geheimnis der goldenen Blüte. — München, 1929. Piektais, papildinātais izdevums — Zürich, 1957)
Tagadnes dvēseles problēmas (Seelenprobleme der Gegenwart. — Zürich, 1931. Piektais, pilnīgi pārstrādātais izd. — 1950. gadā)
Psihoterapijas attiecības ar dvēseles aprūpi (Die Beziehungen der Psychotherapie zur Seelsorge. — Zürich, 1932)
Dvēseles īstenība. Jaunākās psiholoģijas pielietošana un progress (Wirklichkeit der Seele. — Zürich, 1934)
Psiholoģija un reliģija. 1937. gada lekcijas Jēlas universitātē
(Psychologie und Religion. — Zürich, 1940. Ceturtais, pār­skatītais izdevums — 1962. gadā) Ievads mitoloģijas būtībā (kopā ar K. Kerenjī. Einführung in das Wesen der Mythologie. — Amsterdam, 1941. Ceturtais, pārska­tītais izdevums — Zürich, 1951)
Paracelsika. Divi priekšlasījumi par ārstu un filozofu Paracelsu (Paracelsica. — Zürich, 1942)
Par bezapziņas psiholoģiju. Uzlabots un papildināts «Das Unbe­wußte im normalen und kranken Seelenleben» izdevums (Ober die Psychologie des Unbewußten. — Zürich, 1943)
Psiholoģija un alķīmija (Psychologie und Alchemie. — Zürich, 1944)
Psiholoģija un izglītība (Psychologie und Erziehung. — Zürich, 1946)
Raksti par laikmetu (Aufsätze zur Zeitgeschichte. — Zürich, 1946)
Pārnesuma psiholoģija (Die Psychologie der Übertragung. — Zürich, 1946)
Gara simbolika. Studijas par psihiskā fenomenoloģiju (Symbolik des Geistes. — Zürich, 1948)
Par sapņu psihisko enerģētiku un būtību (Über psychische Ener­getik und das Wesen der Träume. — Zürich, 1948. Otrais, papildinātais «Par dvēseles enerģētiku» izdevums)
Bezapziņas veidoli (Gestaltungen des Unbewußten. — Zürich, 1950)
Aions. Pētījumi simbolu vēsturē (Aion. — Zürich, 1951) Metamorfozes simboli (Symbole der Wandlung. — Zürich, 1952.
«Libido metamorfozes un simboli» paplašināts un pārstrādāts_ izdevums)
Atbilde Ijabam (Antwort auf Hiob. — Zürich, 1952. Trešais, pār­skatītais izdevums — 1961. g.)
Sinhronicitāte kā akauzālo sakarību princips (S y Chronizität als ein Prinzip akausaler Zusammenhänge // Jung C. G., Pauli W. Naturerklärung und Psyche. (Studien aus dem C. G. Jung­institut. — Zürich, 1952). — Bd. IV
Par apziņas saknēm. Studijas par arhetipiem. (Von den Wurzeln des Bewußtseins. — Zürich, 1954)
Mysterium Coniunctionis. Pētījumi par dvēseles pretstatu šķir­šanu un savienošanu alķīmijā (Mysterium Coniunctionis.` — Zürich, 1955—1957. — Bd. 1—3)
Tagadne un nākotne (Gegenwart und Zukunft. — Zürich, 1957)
Kāds mūsdienu mīts. Par lietām, kas redzamas pie debesīm (Ein moderner Mythos. — Zürich, 1958)
Psiholoģiski apcerējumi. (Psychologische"Betrachtungen. — Zü­rich, 1945. Sastādījusi un izdevusi J. Jakobi)
Psihes pasaule (Welt der Psyche. — Zürich, 1954. Sast. A. Jafe un G. P. Zahariass) Apzina un bezapzina (Bewußtes und Unbewußtes. — F.a.M., 1957. Sast. A. Jafē)

KĀRLA GUSTAVA JUNGA KOPOTIE RAKSTI
(Gesammelte Werke)

Līdz 1971.gadam izdoti: Zürich, Rascher Verlag, pēc 1971. gada — Ölten, Walter-Verlag. Iekavas atzīmēti darbu pirmpublikācijas vai sarakstīšanas gadi.

1. sēj. 1966; 3. izd. 1981 Psihiatriskās studijas

Par tā saucamo okulto fenomenu psiholoģiju un patoloģiju(1902)
Par histērisko parlasīšanos (1904)
Kriptomnēzija (1905)
Par mānijas noskaņojumu (1903)
Par kāda apcietinātā histēriskā stupora gadījumu (1902)
Par garīgo traucējumu simulāciju (1903)
Ārsta slēdziens par vienu garīgo traucējumu simulāciju (1904)
Galīgs vārds par diviem pretrunīgiem psihiatrijas slēdzieniem (1906)
Par nozieguma psiholoģisko diagnostiku (1905)

2. sēj, 1979; 2. izd. 1987 Eksperimentālie pētījumi

Studijas vārdu asociācijas jomā
Eksperimentāli pētījumi par veselo cilvēku asociācijām (1904/1906; kopā ar Franci Riklinu)
Kāda epileptiķa asociāciju analīze (1905/06)
Par reakcijas laika aizturi asociatīvajā eksperimenta (1905/06)
Atmiņas spēju eksperimentālā novērošana (1905)
Psihoanalīze un asociatīvais eksperiments (1905/06)
Nozieguma psiholoģiskā diagnoze (1905/06)
Asociācija, sapnis un histērijas simptomsj 1906/09)
Asociatīvā eksperimenta psihopatoloģiskā nozīme (1906)
Par reprodukcijas traucējumiem asociatīvajā eksperimentā(1907/09)
Asociācijas metode (1910)
Familiārās attiecības (1910)

Psihofiziskle pētījumi
Psihofiziskās blakusparādības asociatīvajos eksperimentos (1907)
Veselo un garīgi slimo cilvēku psihofiziskā izmeklēšana ar galvanometru un pneimogrāfu (1907; kopā ar Frederiku Peteronu)
Turpmākie pētījumi par veselo un garīgi slimo cilvēku galvanis­kajiem fenomeniem un respirāciju (1907; kopā ar Rikšeru)
Statistiski dati par rekrūšu iesaukšanu (1906)
Kriminālpsiholoģijas jaunie aspekti (1908)
Cīrihes psihiatriskajā klīnikā izmantojamās psiholoģiskās izpētes metodes (1910)
Īss pārskats par kompleksu mācību (1911)
Par nozieguma psiholoģisko diagnostiku (1937)

3. sēj. 1968; 3. izd. 1985
Garīgo slimību psihoģenēze
Par Dementia praecox psiholoģiju (1907)
Psihozes saturs (1908/14)
E.Bleilera kritika. Par šizofrēnā negatīvisma teoriju (1911)
Par bezapziņas nozīmi psihopatoloģijā (1914)
Par garīgo slimību psihoģenēzes problēmu (1919)
Garīgā slimība un dvēsele (1928)
Šizofrēnijas jaunākās interpretācijas (1956/59)
Šizofrēnija (1958)

4. sēj. 1969; 3. izd. 1985 Freids un psihoanalīze
Freida mācība par histēriju (1906)
Freida teorija par histēriju (1908)
Sapņu analīze (1909)
Pie baumu psiholoģijas (1910/11)
Pie zināšanām par skaitļu sapņiem (1910/11)
Kritiska recenzija par Morton Prince «The Mechanism and In-terpretation of Dreams» (1911)
Par psihoanalīzes kritiku (1910)
Par psihoanalīzi (1912)
Psihoanalītiskās teorijas izveides mēģinājums (1913/55)
Psihoanalīzes vispārējie aspekti (1913)
Par psihoanalīzi (1916)
Psihoterapijas jautājumi (korespondence ar R. Loju) (1914)
Priekšvārdi izdevumam «Collected Papers on Analytical Psychology» (1916/17/20)
Tēva nozīme atsevišķā cilvēka liktenī (1909/62)
Ievads Kranefeldt W.M. «Die Psychoanalyse» (1930)
Freida un Junga pretstats (1929/69)

5.sēj. 1973; 5. izd. 1988
Metamorfozes simboli (1952, pārstrādāta 1912. gada grāmata «Libido metamorfozes un simboli»)

1.daļa
Ievads
Par diviem domāšanas veidiem
Priekšvēsture
Radīšanas himna
Dziesma par kodi

2.daļa
Ievads
Par libido jēdzienu
Libido metamorfozes
Varoņa rašanās
Mātes un atdzimšanas simbols
Cīņa par māti un tās atbrīvošana
Upuris
Nobeigums
Pielikums: Milleres fantāzijas

6. sēj. 1960; 15. izd. 1986
Psiholoģiskie tipi (1921/1950)
Ievads
Tipu problēma antīkajā un viduslaiku gara vēsture
Par Sillera idejām tipu problemātika
Apolloniskais un dionīsiskais
Tipu problēma cilvēkzinībā
Tipu problēma dzejā|
Tipu problēma psihopatoloģijā
Tipiskās ievirzes problēma estētikā
Tipu problēma mūsdienu filozofijā
Tipu problēma biogrāfijā
Tipu vispārējs apraksts
Definīcijas
Nobeigums
Pielikums: Četri darbi par psiholoģisko tipoloģiju (1913/25/28/36)

7. sēj. 1964; 4. izd. 1989 Divi raksti par analītisko psiholoģiju
Par bezapziņas psiholoģiju (1943/66)
Attiecības starp Es un Bezapziņu (1928/66)
Pielikums
Psiholoģijas jaunie ceļi (1912) Bezapziņas struktūra (1916)
8. sēj. 1967; 15. izd. 1987 Bezapziņas dinamika
Par dvēseles enerģētiku (1928)
Transcendentālā funkcija (1916)
Vispārējas piezīmes par kompleksu teoriju (1934)
Konstitūcijas un iedzimtības nozīme psiholoģijā (1929)
Cilvēku izturēšanas psiholoģiskās determinantes (1936)
Instinkts un bezapziņa (1928)
Dvēseles struktūra (1928)
Teorētiskie apsvērumi par psihiskā būtību (1947)
Vispārēji viedokļi par sapņa psiholoģiju (1928)
Par sapņu būtību (1945)
Rēgticības psiholoģiskie pamati (1928)
Gars un dzīve (1926)
Tagadnes_psiholoģijas pamatproblēma (1931)
Analītiska psiholoģija un pasaules uzskats (1931)
Īstenība un virsīstenība (1933) Dzīves pagrieziens (1931) Dvēsele un nāve (1934)
Sinhronicitāte kā akauzālo sakarību princips (1952) Par sinhronicitati (1952)

9. sēj. 1. daļa, 1976; 6. izd. 1985 Arhetipi un kolektīvā bezapziņa
Par kolektīvās bezapziņas arhetipiem (1935)
Par kolektīvās bezapziņas jēdzienu (1936)
Par arhetipu, it īpaši par jēdzienu «anima» (1936)
Par arhetipa «Māte» psiholoģisko aspektu (1939)
Atdzimšana (1940)
Par arhetipa «Bērns» psiholoģiju (1940)
Par Kores psiholoģisko aspektu_(1941)
Par gara fenomenoloģiju pasakas (1946)
Par trikstera psiholoģiju (1954)
Apziņa, bezapziņa un individuacija (1939)
Par individuācijas procesa empīriju (1934)
Par mandalas simboliku (1938)
Mandalas (1955)

9. sēj. 2. daļa 1976; 6. izd. 1985
Aions (1951)
Es
Ena
Sizigija: Anima un Animus Patība
Kristus — viens no patības simboliem Zivs zīme
Nostrdamusa pareģojumi
Par Zivs vēsturisko nozīmi
Zivs simbola ambivalence
Zivs alķīmija
Vispārējas piezīmes par kristīgi alķīmiskās simbolikas ģiju
Patības gnostiskie simboli
Patības struktūra un dinamika
Nobeigums

10. sēj. 1974; 3. izd. 1986 Civilizācija pārejā
Par bezapziņu (1918)
Dvēsele un zeme (1931)
Arhaiskais cilvēks (1931)
Mūsdienu cilvēka dvēseles problēma (1928)
Par studentu mīlestības problēmām (1928)
Sieviete Eiropā (1927)
Psiholoģijas nozīme tagadnei (1933)
Par psihoterapijas tagadējo stāvokli (1934)
Priekšvārds grāmatai «Aufsätze zur Zeitgeschichte» (1946)
Votans (1936)
Pec katastrofas (1945)
Cīņa ar ēnu (1946)
Pēcvārds grāmatai «Aufsätze zur Zeitgeschichte» (1946)
Tagadne un nākotne (1957)
Kāds moderns mīts. Par lietām, kas redzamas pie debesīm (1958)
Sirdsapziņa psiholoģiskā skatījumā (1958)
Labais un ļaunais analītiskajā psiholoģijā (1959)
Priekšvārds (Toni Wolf «Studien zu C. G. Jungs Psychologie») (1959)
Šveices līnijas nozīme Eiropas spektra (1928)
Jaunas pasaules uzrašanās (1930)
Keizerlinga jaunā grāmata «La Revolutionmondiale et la respon­sibility de l`esprit» (1934)
Amerikāņu psiholoģijas komplikācijas (1930) Indijas sapnīgā pasaule (1939) Ko Indija var mums mācīt (1939) Dažādi (Deviņi īsi raksti 1933—1938)
11. sēj. 1963; 5. izd. 1988 Par Rietumu un Austrumu reliģiju psiholoģiju Rietumu reliģijas Psiholoģija un reliģija (1940)
Trīsvienības dogmas psiholoģiskās interpretācijas mēģinājums (1942)
Metamorfozes simbols mise (1942)
Priekšvārds (Withe V. «Gott und das Unbewußte») (1952) Priekšvārds (Werblowsky Z. «Lucifer und Prometheus») (1952) Brālis Klauss (1933)
Par psihoterapijas attiecībām ar dvēseles aprūpi (1932) Psihoanalīze un dvēseles aprūpe (1928) Atbilde ījabam (1952)
Psiholoģisks komentārs grāmatai «Das tibetanische Totenbuch»
(1955) Joga un Rietumi (1936)
Priekšvārds (Suzuki D. T. «Die groß Befreiung in den Zen-Buddhismus») (1939) Par Austrumu meditācijas psiholoģiju (1943) Par indiešu svētajiem. Ievads Zimmer H. «Der Weg zum Selbst» (1944)
Priekšvārds «Idzin» (1950)
12. sēj. 1972; 5. izd. 1987
Psiholoģija un alķīmija (1944)
Priekšvārds 2. angļu izdevumam (1967)
Ievads alķīmijas reliģiski psiholoģiskajā problemātikā (1943)
Individuācijas procesa sapņu simboli (1936)
Atbrīvošanās priekšstati alķīmijā (1937) Epilogs
13. sēj. 1978; 2. izd. 1982
Studijas par alķīmiskajiem priekšstatiem
Komentārs grāmatai «Das Geheimnis der goldenen Blūte» (1929)
Zosimas vīzijas (1938)
Paracelss kā garīga parādība (1942)
Merkūrija gars (1943)
Filozofijas koks (1945)
14. sēj. 1968; 4. izd. 1984 Mysterium coniunctionis (1955)

1. daļa
Konjunkcijas komponenti Paradokss
Pretstatu personifikācijas
Austrumu reliģija
Psiholoģisks komentārs grāmatai «Das tibetanische Buch -der Großen Befreiung» (1955)

2. daļa
Rex un Regina Adams un Ieva Konjunkcija

3. daļa
Aurora Consurgens (1971, izd. un koment. Marija. Luīze fon Franca)
15. sēj. 1971; 4. izd. 1984
Par gara fenomenu mākslā un zinātnē
Paracelss (1929)
Paracelss kā ārsts (1941)
Zigmunds Freids kā kultūrvēsturiska parādība (1932)
Zigmunds Freids (1939)
Riharda Vilhelma piemiņai (1930)
Par analītiskās psiholoģijas attiecībām ar poētisko jaunradi (1922)
Psiholoģija un poētiska jaunrade (1930)
«Uliss» (1932)
Pikaso (1932)
16.sēj. 1958; 4. izd. 1984
Psihoterapijas prakse
Psihoterapijas vispārējās problēmas
Principiālais psihoterapijas praksē (1935)
Kas ir psihoterapija? (1935)
Mūsdienu psihoterapijas daži aspekti (1930)
Psihoterapijas mērķi (1929)
Mūsdienu psihoterapijas problēmas (1929)
Psihoterapijas un pasaules uzskats (1943)
Medicīna un psihoterapija (1945)
Psihoterapija mūsdienās (1945)
Psihoterapijas pamatjautājumi (1951)
Psihoterapijas speciālās problēmas
Atreaģēšanas terapeitiskais ceļš (1921)
Sapņu analīzes praktiskais lietojums (1934)
Pārnesuma psiholoģija (1946)

7.sēj. 1972; 5. izd. 1985
Par personības attīstību
Par bērnu dvēseles konfliktiem (1910)
Ievads (Wiekes F. G. «Analyse der Kinderseele») (1931)A
nalītiskās psiholoģijas nozīme izglītībā (1923)

 

 

Par personības pagriezienpunktiem (1934)

 

 

Laulības kā psiholoģiskas attiecības (1925)

 

 

 

 

 

18. sēj. 1981 Simboliskā dzīve

 

 

1. daļa

 

 

Par analītiskās psiholoģijas pamatiem (1935) Simboli un sapņu interpretācija (1961) Simboliskā dzīve (1939) Papildinājumi pie GW 1, 3, 4

 

 

 

 

 

2. daja

 

 

Papildinājumi pie GW 5, 7—17

 

 

19. sēj. 1983 Bibliogrāfija

 

 

 

K. G. Junga publicētie darbi (oriģināldarbi un tulkojumi) K. G. Junga Kopotie raksti K. G. Junga semināri

 

 

 

 

 

20. sēj. (vēl nepubl.) Vispārējs rādītājs

 

 

 

Pielikuma sējums (Supplementband), 1987

 

 

 

 

 

Bērnusapņi

 

 

1936.-1941. gada priekšlasījumi (izd. Lorencs Jungs un Marija Meijere-Grase)

 

 

 

 

 

 

 

 

«éranos» gadagrāmatu (eranos-jahrbuch, f. a. m.) tematiskais rādītājs

 

 

 

 

 

 

1.

 

 

 

(1933

 

 

 

) Yoga und Meditation im Osten und im Westen

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

2.

 

 

 

(1934

 

 

 

) Ostwestliche Symbolik und Seelenführung

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

3.

 

 

 

(1935

 

 

 

) Westöstliche Seelenführung

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

4.

 

 

 

(1936

 

 

 

) Gestaltung der Erlösungsidee in Ost und West. I.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

5.

 

 

 

(1937

 

 

 

) Gestaltung der Erlösungsidee in Ost und West. II.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

6.

 

 

 

(1938

 

 

 

) Gestalt und Kult der Großen Mutter

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

7.

 

 

 

(1939

 

 

 

) Die Symbolik der Wiedergeburt un der religiösen Vorstellung der

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Zeiten und Völker

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

8.

 

 

 

(1940

 

 

 

/1941) Trinität, christliche Symbolik und Gnosis

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

9.

 

 

 

(1942

 

 

 

) Das hermetische Prinzip in Mythologie, Gnosis und

 

 

 

Alchemie

 

 

 

 

 

 

10.

 

 

 

(1943

 

 

 

) Alte Sonnenkulte und die Lichtsymbolik in der Gnosis

 

 

 

und

 

 

 

im

 

 

 

 

 

 

 

 

 

frühen Christentum

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

11.

 

 

 

(1944

 

 

 

) Die Mysterien

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

12.

 

 

 

(1945

 

 

 

) Studien zum Problem des Archetypischen. Als C. G. Jung zum 70. Geburtstag

 

 

 

Festj

 

 

 

?abe

 

 

 

für

 

 

 

13.

 

 

 

(1945]

 

 

 

Der Geist

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

14.

 

 

 

(1946;

 

 

 

Geist und Natur

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

15.

 

 

 

(1947)

 

 

 

Der Mensch. I

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

16.

 

 

 

(1948)

 

 

 

Der Mensch. II

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

17.

 

 

 

(1949)

 

 

 

Der Mensch und die mythische Welt

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

18.

 

 

 

(1950)

 

 

 

Aus der Welt der Urbilder. Als Festgabe für C. G. Geburtstag

 

 

 

Jung

 

 

 

zum

 

 

 

75.

 

 

 

19.

 

 

 

(1950)

 

 

 

Mensch und Ritus

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

20.

 

 

 

(1951)

 

 

 

Mensch und Zeit

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

21.

 

 

 

(1952)

 

 

 

Mensch und Energie

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

22.

 

 

 

(1953)

 

 

 

Menschfund Erde

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

23.

 

 

 

(1954)

 

 

 

Mensch und Wandlung

 

 

 

24.

 

 

 

(1955)

 

 

 

Der Mensch und die Sympathie aller Dinge

 

 

 

25.

 

 

 

(1956)

 

 

 

Der Mensch und das Schöpferische

 

 

 

26.

 

 

 

(1957)

 

 

 

Mensch und Sinn

 

 

 

27.

 

 

 

[1958)

 

 

 

Mensch und Frieden

 

 

 

28. `

 

 

 

;i959)

 

 

 

Die Erneuerung des Menschen

 

 

 

29.

 

 

 

[i960)

 

 

 

Mensch und Gestaltung

 

 

 

30.

 

 

 

;i96i)

 

 

 

Der Mensch im Spannungsfeld der Ordnungen

 

 

 

31.

 

 

 

¡1962)

 

 

 

Mensch, Führer und Geführter im Werk

 

 

 

 

32.

 

 

 

,1963)

 

 

 

Vom Sinn der Utopie

 

 

 

 

33.

 

 

 

[1964)

 

 

 

Das menschliche Drama in der Welt der Ideen

 

 

 

 

34.

 

 

 

(1965)

 

 

 

Form als Aufgabe des Geistes

 

 

 

 

35.

 

 

 

(1966)

 

 

 

Schöpfung und Gestaltung

 

 

 

 

36.

 

 

 

(1967)

 

 

 

Polarität des Lebens

 

 

 

 

37.

 

 

 

(1968)

 

 

 

Tradition und Gegenwart

 

 

 

 

38.

 

 

 

(1969)

 

 

 

Sinn und Wandlungen des Menschenbildes

 

 

 

 

39.

 

 

 

(1970)

 

 

 

Mensch und Wort

 

 

 

 

40.

 

 

 

(1971)

 

 

 

Die Lebensalter im schöpferischen Prozeß

 

 

 

 

41.

 

 

 

(1972)

 

 

 

Die Welt der Farben

 

 

 

 

42.

 

 

 

(1973)

 

 

 

Die Welt der Entsprechungen

 

 

 

 

43.

 

 

 

(1974)

 

 

 

Normen im Wandel der Zeit

 

 

 

 

44.

 

 

 

(1975)

 

 

 

Die Vielheit der Welten

 

 

 

 

45.

 

 

 

(1976)

 

 

 

Einheit und Verschiedenheit

 

 

 

 

46.

 

 

 

(1977)

 

 

 

Der Sinn des Unvollkommens

 

 

 

 

47.

 

 

 

(1978)

 

 

 

Zeit und Zeitlosigkeit

 

 

 

 

48.

 

 

 

(1979)

 

 

 

Denken und mythische Bildwelt

 

 

 

 

49.

 

 

 

(1980)

 

 

 

Grenzen und Begrenzung

 

 

 

 

50.

 

 

 

(1981)

 

 

 

Aufstieg und Abstieg

 

 

 

 

51.

 

 

 

(1982;

 

 

 

Das Spiel der Götter und der Menschen

 

 

 

 

52.

 

 

 

(1983

 

 

 

Physische und Geistige Körperwelt

 

 

 

 

53.

 

 

 

(1984;

 

 

 

Die Schönheit der Dinge

 

 

 

 

54.

 

 

 

(1985

 

 

 

i Der geheime Strom des Geschehens

 

 

 

 

55.

 

 

 

(1986

 

 

 

Spiegelung in Menschen und Kosmos

 

 

 

 

56.

 

 

 

(1987

 

 

 

1 Wegkreuzungen

 

 

 

 

 

 

 

 

[1]Var minēt dažas informatīvākās Junga biogrāfijas, kuras lielākoties sarakstījuši viņa sekotāji un piekritēji, kas ne vienmēr spējuši būt kritiski vai drīkstējuši publicēt zināmo. Sk.: Bennet E. A. C. G. Jung. — London, MX) I; Wehr G. C, G. Jung. — Reinbek, 1969; Frey-Rohn L. Von Freud zu fmg. — Zürich, 1980; Hannach B. C. G. Jung. — Fellbach, 1982; Wehr G. <:. d Jung — Leben, Werk, Wirkung. — München, 1985. ^

 

 

 

[2]Var minēt dažas informatīvākās Junga biogrāfijas, kuras lielākoties sarakstījuši viņa sekotāji un piekritēji, kas ne vienmēr spējuši būt kritiski vai drīkstējuši publicēt zināmo. Sk.: Bennet E. A. C. G. Jung. — London, MX) I; Wehr G. C, G. Jung. — Reinbek, 1969; Frey-Rohn L. Von Freud zu fmg. — Zürich, 1980; Hannach B. C. G. Jung. — Fellbach, 1982; Wehr G. <:. d Jung — Leben, Werk, Wirkung. — München, 1985. ^

 

 

 

[3]«Saukts vai nesaukts, dievs būs šeit». Friča Garā tulkojumā — «šis pats lūgts vai nelūgts, iešot viņiem palīgā» (Tūcidids. Peioponēsiešu karš — R , 1930. — 83. lpp.).

 

 

 

[4]Ar jēdzienu «predisponētība» šajā grāmatā jāsaprot gan apzinātas, gan neapzinātas indivīda tieksmes vai noslieces introversijas vai ekstra versijas mehānisma virzienā.

 

 

[5]Jung. Contribution a l`étude des types psychologiques. Arch, de Psy-hologie, I. XIII, p. 289.

 

 

Id. Psychological. Types. Collected Papers on Analytical ` Psychologie. London. 1917, p. 287.

 

 

Id. Psychologie der unbewussten Processe. Zurich. H Auflage. 1918. S. 63.

 

 

[6]Epimetejs — viens no grieķu mitoloģijā pazīstamajiem titāniem, Pro­meteja, Atlanta un Menetija brālis. Nebūdams sevišķi tālredzīgs, viņš apņēma par sievu Zeva sūtīto Pandosu, lai gan Prometejs viņam bija aizliedzis kaut ko pieņemt no Zeva rokām.

 

 

[7]Jēdziens «saderība» šajā tulkojumā semantiski nav pilnīgi adekvāts,taču oriģinālvalodā tas ir termins (Einpassung), kas apzīmē gan spēju pie­lāgoties jeb adaptāciju kā procesu, kam nepieciešama indivīda jeb subjekta aktīvalīdzdalība un kas notiek saskaņā ar indivīda apzinātu gribu, gan «saderību» jeb subjekta pasīvu p i e`m ērošanos videi bez subjekta atgriezeniskās mijiedarbības uz vidi. Jēdziens «saderība» šajā tulkojumā tiks lietots tikko minētajā nozīmē. — Tulk. piez.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

[8]Cari Spitteler. Prometheus und Epimetheus. Jena, 1915 1. Aufl. 1.880/8L

 

 

[9]Insinuācija (lat. val. insinuatio — pieglaimošanās) — melīgs izdomā­jums, lai kādu nomelnotu, kādam celtu neslavu.

 

 

[10] Disparāts — šķirts, nesavienojams, nesalīdzināms. Disparāti jēdzieni,piemēram, patiesība un četrstūris, pēc sava satura un nozīmes nav salīdzi­nāmi. Disparātos spriedumos subjekti ir disparāti jēdzieni, piemēram, suns ir uzticīgs, sieviete — viltīga.

 

 

[11] Predikāts loģikā — tas, kas spriedumā teikts par sprieduma priekš­metu

 

 

[12] Epimētiskā domāšana (sk.iepriekš)

[13]Inherence – kādas realitātes ietveršana citā

[14]Habituss (lat. vai. habitus) -— izskats, āriene.

 

 

[15]Teozofija (gr. vai. theos — dievs, sophia — gudrība) — reliģiski filo­zofiska mācība par iespēju intuīcijas un atklāsmes ceļā nonākt kontaktā ar Dievu.

 

 

[16]Disociācija (lat. val. dissociaiio —- atvienošana, atšķiršana, atdalī­šana) — psihisko procesu savstarpējo sakaru traucējumi.

 

 

17 Sui generis (lat. val.) — sava veida, savdabīgs. Šeit — tāda domāšana, kas nerodas pati par sevi.

 

 

[18]A limine (lat.) — «uzreiz.

 

 

19 Circulus vitiosus (lat, vai.) -— apburts loks; tādas tezcs izvirzīšana par pierādījumu, kura pati jāpierāda; bezizejas stāvoklis.

 

 

[20] Willem van Wulfen. Der Genußmensch, ein Cicerone in rücksichtslosen Lebensgenuß. München, 1911.

 

 

 

[21]Konstelācija (no lat. val.) — zināms apstākļu un nosacījumu sagru-pējums, kas vajadzīgs, lai notiktu kāda parādība.

[22]Richard Sernon. Die Mnemeals erhaltendes Princip im Wechsel des organichen Geschehens. Leipzig, 1904.

[23]Mnēme (no grieķu vai.) — atmiņa.

[24]Ar jēdzienu «subjekts» šajā pētījumā tiek saprasts tas pats, kas ar jē­dzienu «patība».

[25]Vischer F. Th. Auch Einer. Leipzig, 1902. (9. Anfl.).

[26]Inervācija (lat. in iekšā j+ nervus nervs) — sajūtu orgāna ierosinā­šana, ierosas nokļūšana kādā orgānā.

[27]Nūmens (grieķu val. noumenon) - neizzināma «lieta sevī».

[28]Caput mortuum (no lat. val.) - miroņgalva.

[29]Fransiss Goltns (1822-1911) ir angļu dabaszinātnieks, kas atklājis likumu par cilvēku līdzību ar senčiem. Viņš aprēķinājis, ka 2/3 no savām īpatnībām pēcteči mantojuši no saviem vecākiem, bet 1/3 — no saviem senčiem.

[30] Konstelācija (no lat.val. constellatio – zvaigžņu stāvoklis) – zināms apstākļu un nosacījumu sagrupējums, kas nepieciešams, lai notiktu kāda parādība; apstākļu sagadīšanās.

[31] Pamatojoties uz J.Burkharta izteikumiem. Sal. Jungs. Wandl. U. Symb. Der Libido, 35. lpp.

[32]Arhaiskā tēla ievērības cienīgu piemēru var atrast šādā darbā: Jung. Wandl. u. Symb. d. Lib., 94. lpp. u. c.

[33]Ambivalence (lat. val. ambo — abi, valēre — iespēt, nozīmēt) — jē­dziens, ar ko raksturo cilvēka afektu divējādu un pretēju virzienu vienā un tai pašā laikā. Šī psihiskās dzīves polaritāte sevišķi raksturīga ir bērniem, neirastēniķiem un pirmatnējām tautām. Ambivalence izpaužas dzimumu mīles­tībā, vecāku un bērnu attiecībās, reliģiskā kultā, ja mēs kādu cilvēku reizē mīlam un ienīstam, dievinām un nicinām.

[34]Bleuler. Die negative Suggestibilitât. Psych. Neur. Wochenschr. 1901, S. 27—28. ;Idem. Zur Theories des schizophrenen Negativismus. Psych. Neur. Wo­chenschr. 1910, S. 18—21.;Idem. Lehrb. der Psychiatrie. S. 92, 285.

 

 

 

[35]Jung Wandl. und Symbole der Libido. S. 119.

 

 

 

Idem. Darstellung der psycho-analytischen Theori. S. 30 ff.

[36]Hipostazēt (no grieķu val. hypostasis — būtība, viela) — piedēvēt abstraktiem jēdzieniem patstāvīgu eksistenci, vispārīgas īpašības un īpatnī­bas (piemēram, domāšanu, gribu uzskatīt par patstāvīgiem objektiem).

[37]Junga biogrāfizētās atziņas — Jung C. G. Erinnerungen, Träume, Gedanken. — Zürich, 1963 (6. Aufl. 1988) — turpmāk E.

[38] Izmantojot bibliogrāfisko rādītāju, būtu vēlams ievērot, ka 1) tas nav pilnīgs; 2) grāmatām lielākoties ir uzrādīts zināmais izdošanas gads vai arī izdevumi dažādās valodās, kas nereti saturiski atšķiras; 3) tas neaptver visus rakstus par K. G. Jungu un grāmatas, kurās ir runa par viņu. (Sastādītājs.)