Aliens

Platona Atlantīda

Par Atlantīdas mītisko salu pasaule pirmo reizi uzzināja tieši no Platona, kura dialogos „Tīmajs” un nepabeigtajā „Krītijs” pirmo reizi to aprakstīja. Šajos dialogos pierakstīta Atēnu politiķa Solona sniegtā informācija, iegūta no ēģiptiešu Amona priesteriem Saīsā.

Dialogā „Likumi” Platons sarunājas ar kādu viesi no Atēnām, ar Kleiniju no Krētas un lakedemonieti Megilu. Viņi runā arī par seniem laikiem. Atēnietis saka: „Aplūkojot tuvāk, redzams, ka gleznas un izrotātās kolonnas, kas radītas pirms desmittūkstoš gadiem, ar to domājot tiešām desmittūkstoš gadus, nevis kādu aptuvenu, nenoteiktu skaitli, nav ne skaistākas, ne arī neglītākas...”
Šajās citētajās rindās grieķis īpaši akcentē, ka viņš desmittūkstoš gadus domājis vārda tiešajā nozīmē. Tas ir saprotams, jo senie grieķi visu, kas lielāks par skaitli 10 000 uzskatīja par kaut ko vidēju starp „lielu” un „bezgalīgu.”
Turpinājumā vīri pilnīgi nopietni pārrunā agrāko kultūru bojāeju. Viņi nerunāja par nelielām tautu grupām, kas cietušas no dabas kaprīzēm vai kara. Vīri runāja par globālu katastrofu, kuru izraisīja lieli plūdi. Platons raksta, ka tikušas iznīcinātas veselas zemes un pilsētas. Izdzīvojušas nelielas cilvēku grupas, kas bija patvērušās kalnos. Izdzīvojušie cilvēki pārvaldīja podnieka mākslu, prata medīt, izgatavot audumus un vienkāršos saimniecības priekšmetus, taču viņa neizmantoja metāla darbarīkus. Regress. Civilizācija bija gājusi bojā katastrofā un cilvēkiem vajadzēja visu sākt no jauna. Kāda dievība iemācīja cilvēkiem iegūt metālu, „lai grūtajos apstākļos, kādos atradās cilvēku dzimums, tas atkal iegūtu jaunu stimulu un augšanas spēku.
Platons detalizēti apraksta, kā pilsētas, kas atradās pie jūras un līdzenumos, nogrima, un visas metālu raktuves tika aizbērtas, kā dēļ metāla rūdu nebija vairs iespējams iegūt. Cilvēki zaudēja darbarīkus, zināšanas daudzās jomās, tai skaitā valsts pārvaldes mākslu. Nākamajām paaudzēm, kas nāca pēc šis katastrofas, nebija ne mazākās nojausmas, ka bija pagājuši daudzi jo daudzi tūkstoši gadu.

Par zudušajām civilizācijām Platons runa ne tikai dialogā „Likumi.” Dialogos „Tīmajs” un „Krītijs” Platons izklāsta Atlantīdas salas vēsturi, kas vienā ļauna naktī un dienā gāja bojā milzīgos plūdos un zemestrīcēs.

Dialogā „Politiķis” Platons raksta: „Tas bija saules un citu zvaigžņu lēkta un rieta apgriešanās brīnums. Proti, tur, kur tās tagad aust, pirms tam tās bija rietējušas un pretējā pusē atkal uzausa...”
Par ko ir runa? Par Zemes ass apgriešanos, tās virziena maiņu? Zemes ass nobīde tiešām būtu izraisījusi milzīgus plūdus.

Uz Atlantīdas teorijas bāzes Platons pamatoja savu mācību par valsti savā dialogā "Valsts."
Diemžēl dialoga "Krītijs" beigas ir pazaudētas, citur gan teikts, ka tas ir nebabeigts. Domājams, tajā tika aprakstīta Atlantīdas bojāeja. Teksts apraujas ar frāzi, kurā teikts, ka pār nelaimīgo salu gāzušās dievu dusmas. Par bojāeju minēts arī dialoga sākumā - dēļ lielās salas nogrimšanas okeāns ais Hērakla stabiem kļuvis nekuģojams lielā platībā sekluma un dūņu dēļ. 

Daudzi Platona laikabiedri viņam neticēja, pat viņa tuvākais skolnieks Aristotelis. Arī vēlāko laiku pētnieki skaitļus un datus nosauca par fantastiskiem. Pats Platons pilnībā apzinājās sava stāstītā neticamību un tamdēļ vairākkārt no jauna atkal apliecināja, ka viss rakstītais nav viņa izdomāts, bet atreferēts tā, kā to stāstija Solons.
Daudz faktu no dialogiem liecina par labu Platonam. Atlantīdā dzīvojušo dzīvnieku un augošo augu apraksti saskan ar Amerikā esošajiem un grieķiem nepazīstamiem. Tāpat tajos parādās tādas zināšanas ģeogrāfijā un astronomijā, kādas grieķiem tā kā nebija vis. Darbā ir apraksts, kurā Platons tēlo Atēnai iedalīto zemju ģeoloģiju Ledus laikmetā, kas visai labi saskan ar mūsdienu priekšstatiem par to.

Dažus citātus no senajiem dialogiem latviešu valoda ir sagrābstījis arī Mazais Zaļais. Lūk tie:
"Pirms deviņiem tūkstošiem gadu... Pieraksti vēsta par to, kāds jūsu pilsētai kādreiz bijis apslēpts spēks, kas nekaunīgā kārtā ticis vērsts uzreiz pret visu Eiropu un Āziju no Atlantijas okeāna puses. Tad šī jūra vēl bija kuģojama, vēl eksistēja sala tā šauruma priekšā, kuru jūs savā valodā saucat par Hērakla Stabiem. Šī sala izmēros bija lielāka par Lībiju un Āziju kopā ņemtām, un no tās atklājās jūrniekiem pieeja citām salām, bet no tām salām - visam pretējam kontinentam, kuru ierobežoja viss patiesais Ponts. Jo no šauruma iekšējās puses, par ko runājam, jūra ir [tikai] līcis, kas līdzīgs šaurai ieejai, bet to [kas no ārpuses] var jau nosaukt par īstu jūru, tāpat kā to ietverošo zemi pēc visas taisnības - par patiesu un pilnīgu kontinentu. Šai salā, kuru sauca par Atlantīdu, radās pārsteidzoši cēla un varena valsts, kuras ķēniņu vara sniedzās pār visu salu, pār daudzām citām salām un pār daļu kontinenta. Bez tam arī šaipus jūras šauruma viņi valdīja pār Lībiju līdz pat Ēģiptei un Eiropu līdz pat Tirēnijai. Visa šī lielvalsts, kopā savākusies. gatavojās gan jūsu valsti, gan mūsu, un visu šai šauruma pusē esošo zemju plašumu paverdzināt ar vienu triecienu. Tad arī, Solon, jūsu pilsētas kareivji drošsirdīgi un stingri guva slavu visu ļaužu priekšā. Pārspējot visus vīrišķībā un kara paņēmienu viltībā, jūsu pilsēta tad karoja helēņu priekšgalā, tad, kad citi atkāpās, nepoeiciešamības spiesta pretimstāvēja viena pati un pakļāva sevi galējām briesmām. Bet visbeidzot pievārēja uzbrūkošos ienaidniekus, svinēja pār tiem uzvaru, stājās ceļā tiem pakļaut vēl nepakļautos un mūs visiem vispār, dzīvojošiem šajā Hērakla robežu pusē, bez šaubām, atkaroja brīvību.
Pēc laika, kad norisinājās briesmīgas zemestrīces un plūdi, vienā dienā un bēdu pilnā naktī viss jūsu kareivju spēks iegāzās zemē, un arī Atlantīdas sala izzuda, nogrimusi jūrā. Tamdēļ arī turienes jūra izrādījās nekuģojama: peldēšanai traucē daudz pārakmeņojušos dubļu, ko aiz sevis atstājusi nogrimusī sala."
Saskaņā ar Platonu, Atlantīdas zemi loterijā ieguvis Poseidons un ieradies tajā atrada tur dzīvojam jau mirstīgu tautiņu: "...nometināja tur savus pēctečus, kurus dzemdēja mirstīga sieviete, no šejienes vietām. No jūras, virzienā uz vidieni, visā salā atradās līdzenums, runā, ka brīnišķīgākais no visiem līdzenumiem un pietiekami auglīgs. Līdzenuma malā, atkal virzienā uz salas vidu, piecdesmit stadiju attālumā, bija kalns, neliels pēc apkārtmēra. Tai kalnā dzīvoja viens no ļaudīm, kas bija tur dzimis no zemes pašā sākumā, vārdā Evenors, kopā ar savu sievu Leikipoju; tiem bija vienīgā meita Kleito. Kad meitene jau sasniedza precību gadus, tās māte un tēvs nomira."
Poseidons iemīlēja Kleito un apmetās ar to dzīvot uz kalna. Pēc tam: "...ar stipru nožogojumu aplī norobežoja kalnu, uz kura tā dzīvoja, uzcēla vienu pēc otra lielākus un mazākus apļus pēc kārtas no jūras ūdeņiem un zemes, precīzāk, divus no zemes un trīs no ūdens, it visur vienādā attālumā vienu no otra, it kā izgreba tos no salas viduča, tā ka tas kalns kļuva cilvēkiem nepieejams, jo kuģu un kuģošanas tais laikos vēl nebija."
Kleito viņam dzemdējusi veselus piecus dvīņu pārus - tie arī pēcāk sastādīja Atlantīdas ķēniņu dinastiju. Pirmais no Poseidona pusdievišķajiem dēliem bija Atlass/Atlants, no kā cēlies arī salu valsts nosaukums un arī šodienas Atlantijas okeāna nosaukums, kas kalpoja arī par lielu tirdzniecības centru. Kalns, uz kura dzīvoja Kleito, pamazām pārvērtās par lielu un apdzīvotu pilsētu - Poseidoniju.
Ķēniņi piedāvāja izrakt lielus koncentriskus grāvjus un mākslīgās salas kā nākamās valsts galvaspilsētas pamatu. Poseidoniju savienoja ar jūru pa kanālu. Pašā salas centrā iekšējā aplī uzcēla gigantisku Poseidona svētnīcu.
Pēc Platona vārdiem Atlantīda bija ļoti bagāta ar derīgajiem izrakteņiem un ļoti auglīga: "Tālāk, gan sulīgs auglis, gan sauss, kas kalpo mums par pārtiku, un viss tas, ko mēs izmantojam par garšvielām un daļu kuru vispār saucam par dārzeņiem, un tas koku auglis, kas dod gan dzērienu, gan ēdienu, gan smēri, un tas grūti saglabājamais dārza koka auglis, kas parādījies pasaulē izklaides un baudas dēļ, un tie, kas atvieglo no pārsātinājuma, nogurušajam laipnie augļi, ko mēs pasniedzam pēc maltītes, un visu to sala, kamēr bija zem saules, ienesa apbrīnojami brīnišķu augļu veidā un bezgalīgā vairumā."
Atlantiem esot bijusi varena tirdzniecība "Arsenāli bija piepildīti ar triērām, un visas tās apgādātas pilnībā ar triērām nepieciešamo aprīkojumu... Taču, pārejot pāri ostai, bet to bija veselas trīs, sastapa sienu, kas sākās no jūras, gāja visriņķī piecdesmit stadiju attālumā no lielā gredzena un ostas, un noslēdza savu apli pie kanāla sašaurinājuma, kas atradās pie jūras. Visa šī platība bija cieši apbūvēta ar daudzām mājām, bet ūdensceļš un lielākā no ostām mudžēja no kuģiem un tirgoņiem, kas ieradās no visurienes, kas savā vairumā dienu un nakti piepildīja apkārtni ar saucieniem, klaudzieniem un juceklīgu troksni."
Atlantiem bijusi varena armija - 70 000 kaujasratu. Šis skaitlis ir pavisam fantastisks, ja ņem vērā, ka pat lielās un varenās antīkajās armijās to nebija vairāk par tūkstoti. Tikpat milzīgs bija arī kaujas kuģu skaits - 1200. Par piemēru jāmin kaut vai kauja pie Salamīnas - viena no lielākajām antīkajām jūras kaujām un tajā no abām pusēm piedalījās ap 300 kuģu.
Par atlantu likumu sistēmu: "Daudzām paaudzēm turpinoties, kamēr tajās dievišķa daba bija [to vietu ļaudīs] vēl pietiekama, tie palika paklausīgi likumam un izturējās draudzīgi radnieciskai dievībai. Kā nekā tie pieturējās patiesi un īsti cildenam domu veidam, izrādot samierināšanos un lēnprātību pret parastām dzīves nejaušībām, kā arī attiecībās vienam pret otru. Tādējādi, uzlūkojot visu, izņemot labdarību, ar nevērību, viņi daudz neuztraucās par to, kas tiem bija, zelta daudzumu un citus dārgumus uzlūkoja vienaldzīgi, kā jūgu, un nekrita gar zemi krāšņuma reibumā, bagātības dēļ zaudējot varu pār sevi; nē, skaidru prātu tie pilnībā izprata, ka , ka viss tas izaug no draudzīguma un labdarības, bet, ja veltīt bagātībai daudz rūpju un piešķirt lielu nozīmi, sabrūk arī tā pati, un kopā ar to viss. Pateicoties tādiem uzskatiem un tanī saglabājušos dievišķo dabu viņiem guva panākumus viss, uz ko mēs iepriekš sīki norādījām."
Diemžēl dialoga "Krītijs" beigas ir pazaudētas, citur gan teikts, ka tas ir nebabeigts. Domājams, tajā tika aprakstīta Atlantīdas bojāeja. teksts apraujas ar frāzi, kurā teikts, ka pār nelaimīgo salu gāzušās dievu dusmas. Par bojāeju minēts arī dialoga sākumā - dēļ lielās salas nogrimšanas okeāns ais Hērakla stabiem kļuvis nekuģojams lielā platībā sekluma un dūņu dēļ.

Par Atlantīdas bojāeju. "Kad dievišķuma daļa biežu un bagātīgu sajaukšanos ar mirstīgo dabu viņos visbeidzot izsīka, cilvēciskā daba tad ņēma virsroku, tad, nespējot vairs paturēt savu laimi, tie izvirta, un tam, kas spēja to atšķirt, tie likās netikumīgi ļaudis, jo no visvērtīgākajiem labumiem tie sagandēja tieši pašus brīnišķākos; to skatījumā, kas nespēj atpazīt patiesi dievišķas dzīves apstākļus, tie šajā pārsvara laikā arī bija pilnīgi nevainojami un laimīgi, kad bija nepareiza savtīguma gara un spēka piepildīti. Dievu dievs Zevs, valdošs atbilstoši likumiem kā radījums, kas spējīgs to atšķirt, ņēma vērā, ka godīgā cilts kritusi nožēlojamā stāvoklī, un nolēma to sodīt, lai tā apdomātos, kļūtu pieticīgāka.

Vai Platons melo? Daudzi Platona laikabiedri viņam neticēja. Arī vēlāko laiku pētnieki skaitļus un datus nosauca par fantastiskiem. Pats Platons pilnībā apzinājās sava stāstītā neticamību un tamdēļ vairākkārt no jauna atkal un atkal apliecināja, ka viss rakstītais nav viņa izdomāts, bet atreferēts tā, kā to stāstīja Solons.
Daudz faktu no dialogiem liecina par labu Platonam. Atlantīdā dzīvojušo dzīvnieku un augošo augu apraksti saskan ar Amerikā esošajiem un grieķiem nepazīstamiem. Tāpat tajos parādās tādas zināšanas ģeogrāfijā un astronomijā, kādas grieķiem tā kā nebija vis. Darbā ir apraksts, kurā Platons tēlo Atēnai iedalīto zemju ģeoloģiju Ledus laikmetā, kas visai labi saskan ar mūsdienu priekšstatiem par to.
Bez tam arī Platona skolnieks Krantors sakās esam pats redzējis slavenās kolonnas Saīsā. Diemžēl sīkāk laikam nekas nav zināms.

Saites.
Platons (~429./427.-347.g.pmē.).
Solons (638.-559.g.pmē.).
Krantors (IV gs.pmē.).