Aliens

Renlešatas noslēpums

Rennes-Le-Chateau.
Viduslaikos šo pilsētu sauca par Redā.
Tā īsu laiku bija Vestgotu karalistes pēdējā galvaspilsēta. Kaut ko šeit meklēja esesietis Oto Rāns. Rennlešatas iedzīvotāji stāsta, ka pēdējo reizi apkārtnē kādus noslēpumus meklējuši franču specdienesta ļaudis 20.gs. 60.gados.

Beranžē Sonjērs.
Biogrāfija. Dzimis 1852.gada 11.aprīlī kā vecākais dēls Marijas Igo (?-1909.g.) un Žozefa Sonjēra (1823.-1895.g.) daudzbērnu ģimenē. Mācījiās Sv.Luīsa skolā Limo. 1874.gadā iestājās Karkasonas lielajā seminārā. Par garīdznieku kļuva 1879.gada jūnijā. Kalpoja Aletā no 1879.gada 16.jūlija līdz 1882.gadam. Par garīdznieku Klatas draudzē (282 dvēseļu) kalpojis no 1882.gada 16.jūnija līdz 1915.gadam. Pauda atklāti antirepublikāniskus uzskatus un tādēļ vietējā prefektūra atstādināja to no draudzes vadīšanas 1885.gada 1.decembrī. Līdz 1886.gada jūlijam vadīja kursus Narbonas seminārā. Tad municipalitātes spiediena dēļ prefekts savu lēmumu atcēla un Beranžē atgriezās savā amatā. Par disciplīnas trūkumu savā baznīcā pazemināts amatā un nozīmēts uz Renlešatu (298 dvēseļu). 1890.gada maijā paralēli vadīja rīta mesas arī Antunjakas draudzē.
Beranžē atkāpās no garīdznieka amata 1909.gada 1.februārī un izbeidza savu darbību no 1911.gada. 1915.gadā to apsūdzēja dievgaldu ceremonijas tirgošanā. Līdz pat savai nāvei dzīvojis visai trūcīgi, pārdodot reliģioza satura medaļas un rožukroņus Bainas kampaņā ievainotajiem kareivjiem. Tika arī apvainots par to, ka uzņēmis pie sevis vācu spiegus.

Pētījumi. Viņš ir templiešu pēctecis. Bija pazīstams ar savas dzimtas seno leģendu par templiešu slepeno mantojumu un, domājams, uz Renlešatu atbrauca ar nodomu atminēt kādu senu noslēpumu. Viņš tam bija rūpīgi sagatavojies: izmācījies latīņu, sengrieķu un senžīdu valodas, kā arī apguvis novada vēsturi un nostāstus.
Būdams jauns kirē, savus amata pienākumus sāka pildīt 1883.gada 1.jūnijā. Viņš bija visai izglītots un tālredzīgs vīrs. Ap 1891.gadu viņš ar lielu entuziasmu ķērās pie ciema vecās baznīcas atjaunošanas. Darba gaitā viņš noņēma veco altāra plāksni, kas atradās uz vestgotu pamata. Ar pārsteigumu viņš atklāja, ka viens no pamatiem ir dobs, un tajā ievietotas četras aizzīmogotas koka caurules. Nav zināms kas tieši tajās atradies. Iespējams, runa ir par svarīgiem 1244., 1644. un 1780.gadu pergamentu tekstiem, turklāt pēdējā autors bija Sonjēra priekšgājējs abats Antuāns Bigū.
1780.gadā rakstītie dokumenti sastāvēja no latīņu tekstiem un izvilkumiem no Jaunās derības, kas bija uzrakstīti, neieturot atstarpes starp vārdiem. Klāt bija pierakstīti burti bez saskatāmas jēgas. Turpat bija pievienots vēl otrs tā paša laika pergaments. Rindiņas izskatījās aprautas, burti rakstīti dažādā lielumā. Teksts vēstīja:
„BERGERE PAS DE TENTATION QUE POUSSIN TENIERS GARDENT LA CLEF PAX DCLXXXI PAR LA CROIX ET CE CHEVAL DE DIEU J’ACHEVE CE DAEMON DE GARDIEN A MIDI POMMES BLEUES.”
„Aitu gane, nekrīti kārdinājumā! Ka Pusēnam Tenjē pieder atslēga; miers 681. Pie krusta un šī Dieva zirga es pusdienlaikā piebeigšu šo sargu, kas ir dēmons. Zili āboli.”
Pirms dažiem gadiem britu TV BBC šīs rindiņas pārraidīja kādā raidījumā par Monsegīru un no kāda anonīma skatītāja saņēma šādu ar izceltiem burtiem pamatotu atšifrējumu: „A DAGOBERT II ROI ET A SION EST CE TRESOR ET IL EST LA MORT” - „Šie dārgumi pieder karalim Dagobēram II un Cionai, un tur viņš guļ miris.”
Tā šo tekstu varētu būt atšifrējis arī Sonjērs. Parīzē viņš nodibināja sakarus ar ievērojamiem augstmaņiem. Pēc atgriešanās viņš atrada VII vai VIII gs. akmens plāksni ar citām slepenām zīmēm. Vēl uz kāda kapakmens baznīcas pagalmā tika atrasta anagramma ar tāda paša satura papildu ziņām, kuru abats iznīcināja.
Viņš sāka sarakstīties ar ārzemēs dzīvojošām ietekmīgām personām, piemēram, ar Austrijas imperatora Franča Jozefa I brālēnu Johanu Salvatoru fon Hābsburgu, un pēkšņi viņa rīcībā atradās ievērojamas naudas summas. Daļu naudas viņš ieguldīja ciema modernizācijā, bet par pārējo uzbūvēja torni un lika restaurēt baznīcu sevišķi īpatnējā veidā.
Sonjērs reiz īpašumā ieguva gleznu „Arkādijas gani.” Tajā redzams arī sarkofāgs, kas tika atrasts 10 km no Rennlešatas un 5 km no Blanšforas. Uz gleznā attēlotā kapakmens samanāms gandrīz izdzisis uzraksts: ET IN ARCADIA EGO – „Arī es Arkādijā,” un šim teicienam trūkst darbības vārda. Linkolns, Bežēns un Lī sniedz pārsteidzošu anagrammas atšifrējumu: I TEGO ARCANA DEI – „Vācies projām! Es turu paslēptus Dieva noslēpumus.”

Rennlešattas baznīca. Virs tās ieejas dīvains uzraksts: TERRIBLE EST LOCUS SITE – „Šī vieta ir briesmīga.” Sonjērs personīgi licis uzstādīt baznīcā dēmona Asmoda tēlu - pēc senas jūdu leģendas tas palīdzējis Zālamanam Jeruzālemes tempļa būvniecībā. Baznīcas iekārtojumā nav žēlotas krāsas. Apsīdā zem violeta zvaigžņota baldahīna atrodas altāris. Šeit Sonjērs arī atrada slepenrakstā rakstītos dokumentus. Altāra apakšējā daļā var aplūkot Marijas Magdalēnas attēlu, kas BBC autorus Henriju Linkolnu, Mišelu Bežēnu un Ričardu Lī rosināja izdarīt pārdrošus secinājumus un sacerēt savu teoriju par to, ka Jēzus nav miris pie krusta, bet gan apprecējis Mariju Magdalēnu un radījis jaunu karaļu dinastiju, kas vēl šodien dzīvojot mūsu vidū.
Domā, ka Sonjērs ar visu to dīvaino baznīcas remontu atstājis mums visiem kādu vēstījumu.
Jau 1917.gada 12.janvārī ekonomiste Sonjēram pasūtīja zārku. 17.janvārī viņu ķēra trieka. Kad viņš bija jau uz gultas, tika atsaukts kaimiņu draudzes mācītājs. Tas satriekts esot iznācis no mājas un liedzis savam kolēģim sakramentu (minējumi: pašnāvības mēģinājuma dēļ vai kāda briesmīga noslēpuma dēļ?). Sonjērs mira 1917.gada 22.janvārī bez dieva žēlastības un paņēma savu noslēpumu līdzi kapā. Pie viņa uzceltā torņa 1917.gadā notika savdabīga abata izvadīšanas ceremonija.

Tālākie meklējumi.
Nacistu uzdevumā apkārtni pārmeklēja oberšturmbanfīrers vācietis Oto Rāns, kas vietējo valodās pārvērties par leģendu. Miris noslēpumainā nāvē – tā līķi uzgāja kalnos pie Kufšteinas 1939.gada 10.maijā. Versijas – sākot no pašnāvības līdz pat slepkavībai. Neilgi pirms tam tas tika zvanījis savam izdevējam Oto Fogelzangam un licies „atraisīts, noskaņots nākotnei un jautrs.” Bez tam viņš gatavojies arī kāzām pavisam drīzā nākotnē un kāzu viesu sarakstā bija H.Himlers un K.M.Viliguts.
1960.gados pēc vietējo iedzīvotāju atmiņām apkārtni pārmeklēja arī franču specdienests.

Teorijas un minējumi. Daļa ciemata iedzīvotāji uzskatīja Sonjēru par jukušu, bet citi domā, ka viņš nācis uz pēdām kādam lielam noslēpumam.
Tiek minēts, ka Rennlešatā bijušas paslēptas gotu bagātības, Dagobēra II bagātības, varbūt pat septiņzaru svečturis, kas tika romiešu nolaupīts Zālamana templī. Domā arī, ka mācītājs dārgumus tomēr nav atradis, jo viņa nauda nāca no citiem avotiem.
Vairums pētnieku domā, ka šī nauda ir samaksa par viņa klusēšanu kāda atklājuma sakarā.