Senēģiptiešu arhitektūra
Galvenais Senās Ēģiptes mākslas veids.
Arhitektūra Senajā Ēģiptē bija saistīta ar reliģiju, dievam pielīdzinātā faraona kultu. Tādēļ tajā tika ievēroti senatnē pieņemti kanoni, katrai formai bija nemainīgs, idejiski simbolisks raksturs.
Ražošanas līdzekļu un pieejama darbaspēka koncentrācija deva iespēju radīt grandiozas inženiertehniskas būves (apūdeņošanas kanālu sistēmas, nocietinājumus), laicīgās un sakrālās arhitektūras paraugus. Senajā Ēģiptē veidojās jauns cilvēku apmetnes tips - pilsēta, radās daudzas arhitektūras klasikas formas (piramīda, obelisks, kolonna). Tika izstrādāti stingri arhitektūras kompleksu principi, pēc kuriem veidoja svētnīcu un piļu ansambļus, kam pamatā bija vienota, idejiski arhitektoniska sistēma.
Senās Ēģiptes arhitektūras raksturīgākie tipi ir kapenes, piramīdas un svētnīcas (virszemes vai klinšu). Celtnēm raksturīgi grandiozi mērogi, simetrija, skaidrs ritms, masivitāte.
Arhitektūras attīstības vēsture. Senākie ēģiptiešu arhitektūras pieminekļi attiecas uz neolītu un eneolītu (V-IV g.tk.pmē.). Primitīvo, ovālas formas niedru un māla mājokļu vietā pakāpeniski sāka būvēt jēlķieģeļu un koka celtnes; to taisnstūrveida plānojums tika pārņemts arī kapeņu un svētnīcu veidojumā.
Pirmsdinastijas posmā. Šā perioda mākslas principi veidojās IV un III g.tk.pmē. mijā un Agrajā valstī (t.s. Ēģiptes arhaikas periodā) kļuva par kanonu. Īpaši izvirzījās ar apbedījuma kultu saistīta sakrālā arhitektūra. Nozīmīgs celtnes tips bija mastaba.
Senajā valstī. Tolaik tika celti grandiozi kapeņu un svētnīcu kompleksi, radās jauns celtnes tips - piramīda. Pirmā no tādām bija akmens piramīda, ko XXVIII gs.pmē. cēlis arhitekts Imhoteps faraona Džosera apbedījumu kompleksā Sakārā - tā bija pakāpju, 60 m augsta. Nozīmīgi klasisko piramīdu paraugi ar taisnām sienu slīpnēm atrodami Gīzas kompleksā - Lielā (arhitekts Hemiuns), Hefrēna un Mikerīna piramīdas, ap kurām veidoti piemiņas ansambļi. Parasti slēgta eja savienoja piramīdas ar aizlūguma svētnīcām, kas sākumā sastāvēja no hipostila, vēlāk arī no kolonnām ieskauta pagalma. radās t.s. "saules svētnīcas," kas bija saistītas ar Ra kultu. Tās parasti bija veidotas uz paaugstinājuma, pēc taisnstūra plānojuma, to centrā - pagalms, kurā novietots augšgalā apzeltīts akmens obelisks (saules simbols), apkārt pagalmam - lūgšanu telpas (Ra svētnīca Abusīrā).
Vidējās valstī. Tai laikā palielinājās provinču kulturālā ietekme. Tika celtas mazākas piramīdas (akmens karkass ar citu būvmateriālu pildījumu), izplatījās klinšu kapenes, kā arī celtnes, kurās piramīdas apvienotas ar klinšu kapenēm. Apbedījuma kompleksu veidoja ieeja ar kolonnu portiku, hipostili, ar pandusiem savienotas terases; aizlūgumu svētnīcas bieži nodalītas no kapenēm (faraona Mentuhotepa I ansamblis Deirelbahrā).
Jaunajā valstī. Pēc pagrimuma, ko izraisīja hiksu iebrukums, arhitektūra īpaši uzplauka Jaunās valsts laikā. Pastiprinājās tieksme pēc grandiozitātes, izsmalcinātības, dekoratīvisma, greznības. Tika celti monumentāli arhitektūras ansambļi. Aizlūguma svētnīcu pilnīgi atdalīja no kapenēm. Izveidojās 3 galvenie svētnīcu tipi: virszemes (Karnakā, Luksorā), daļēji klintīs iebūvētie (Hatšepsutas svētnīca Dairelbahrā, arhitekts Senmuts) un klinšu svētnīcas, kā arī noteikta sistēma telpu izvietojumā un plastiskajā noformējumā. Uz svētnīcu veda ar sfinksu rindām norobežots ceļš. Ieeju veidoja piloni, kam priekšā bija novietoti karogu masti. Piloniem piekļāvās obeliski un gigantiskas faraonu skulptūras - Amenhotepa III skulptūras, t.s. Memnona kolosi. Šaura eja veda uz kolonnām ietvertu pagalmu, aiz tā atradās hipostili un svētnīca.
Nozīmīgas pārmaiņas mākslā norisinājās t.s. Amārnas periodā (XV-XIV gs. pmē.) sakarā ar Amenhotepa IV (Ehnatona) reliģiskajām reformām. Tika uzcelta jauna galvaspilsēta - Ahetatona (Amārna).
Amārnas perioda tradīcijas ietekmēja Jaunās valsts arhitektūras attīstību arī pēc Ehnatona reformu likvidēšanas. Joprojām cēla aizlūgumu svētnīcas (hipostils Karnakā, Ramzesa II klinšu svētnīca Abusimbelā).
Pēdējā senās Ēģiptes uzplaukuma posmā Saīsas dinastijas valdīšanas laikā raksturīga pievēršanās dažādu laikmetu arhitektūras tradīcijām un eklektiska to apvienošana. IV gs.pmē. Senā Ēģipte iekļāvās helēnisma kultūras, bet I-IV gs.mē. - Senās Romas kultūras sfērā. Šā posma arhitektūrai raksturīga antīko un Senās Ēģiptes arhitektonisko formu sintēze.
Celtniecības materiāli. Tieksmē pēc mūžīgā senie ēģiptieši šīs celtnes veidoja akmenī. Tāpēc arī tās daļēji saglabājušās līdz mūsu dienām, turpretim no niedrēm, koka un ķieģeļiem celto piļu, māju un agrīno tempļu formas pazīstamas tikai pēc izrakumu materiāliem, atveidiem un analoģijas ar sarkofāgiem. Akmens celtnēm arhitekti izmantoja granītu, diorītu, dzeltenīgo un sarkano cieto smilšakmeni, dažādus kaļķakmens paveidus, visbiežāk alabastru, jo Ēģipte bija akmeņiem bagāta zeme.
Celtniecības metodes. Ārkārtīgi interesants ir jautājums par modernām akmens apstrādes tehnoloģijām, jo tādu atstātās pēdas sastopamas Ēģiptē ārkārtīgi daudz un plaši, piemēram, Ozireonā.
Senēģiptiešu arhitektūrā pirmo reizi akmenī realizēta siju balstu konstrukcija - svētnīcās veidoja hipostilus, kuru gigantiskajās kolonnās atdarinātas vietējo augu, galvenokārt papirusa un lotosa formas.
Senēģiptiešu arhitektūra nesaraujami saistīta ar senēģiptiešu monumentālo mākslu.
Saites.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).
Arhitektūra un arhitekti.
