Slāvu mitoloģija
Pirms kristietības pieņemšanas austrumslāvi bija pagāni. Slāvu vissenākajiem pagāniskajiem kultiem bija raksturīga dabas spēku - ūdens, uguns, zemes, kā arī augu un dzīvnieku pielūgšana. Slāvu galvenās dievības bija saules dievs - Daždj-dievs, mājlopu dievs - Veless, vēja dievs - Stribogs, uguns dievs - Svarogs, negaisa dievs - Peruns. Bez tam pastāvēja liels skaits sīku dievību. Piemēram, slāvi ticēja, ka mežā dzīvo meža gari, kurus tie uzskatīja par medību aizgādņiem. Dodamies medībās, mednieki nesa meža garam upuri - nolika maizes donu uz celma. Zvejnieki upurēja ūdens garam, t.i. dievam, kas, pēc viņu ticējumiem, dzīvo upē. Mājsaimniecību, pēc slāvu ticējumiem, pārzināja īpašs dievs - mājas gars. Katrai ģimenei bija savs mājas gars; pārceļoties uz citu dzīvesvietu, veica īpašas ceremonijas, uzskatot, ka tā var likt arī mājas garam pārcelties uz jauno mājokli. Šie ticējumi atspoguļoja pirmatnējās kopienas ģints iekārtas sabiedriskās attiecības.
Senslāvu, senkrievu mītos Donava kā "Nepazīstamā upe," "Tālais ūdens" un uzlūkota kā tāda, kuras ūdeņiem ir burvju pievilkšanas spēks, sakrāla vieta, visu slāvu dzimtene.
Vasarsvētki Krievijā. Krievijā Vasarsvētku nozīme vēlreiz mainījās. Kad kristietība sāka ieviesties Krievzemē, Trīsvienības svētki jeb vasarsvētki saplūda ar senslāvu vietējiem semiku svētkiem un aizguva tā saturu. Senslāvu semikam bija daudzpusīgs raksturs. Tas bija pavasara darbu nobeigums un tika svinēts sakarā ar rūpēm par labību tās ziedēšanas un vārpošanas svarīgajā laikā. Ar īpašu rituālu palidzību slāvi centās, no vienas puses, ietekmēt labības un zāles augšanu, no otras puses - pasargāt to no ļauniem gariem, izdzīt šos garus no sevis, mājokļiem utt.
Otra slāvu semika rituālu grupa bija tieši saistīta ar mirušo kultu. Pastāvēja uzskats, ka ģimenes senču un vispār mirušo gari var nodrošināt virs zemes dzīvojošo cilvēku saiimniecisko un personīgo labklājību: labības ražu, lopu pieaugumu, cilvēku veselību un pat dzīvību. Slāvi ticēja, ka pavasarī, atdzīvojoties dabai un sākoties svarīgiem saimnieciskajiem darbiem, zemes virsū iznākot mirušo gari, labie gari, kas var palīdzēt dzīvajiem, vai otrādi, ļaunie gari, kas spējīgi kaitēt. Tāpēc slāvi savas saimnieciskās dzīves izšķirošos brīžos pievērsās "vecākiem,""vectēviem" un centās ar ziedojumiem uz kapiem viņus apmierināt, pielabināt, labvēlīgi noskaņot. Šis paradums saglabājies līdz pat mūsu dienām. Ticīgie atceras mirušos un godina viņus tā dēvētajā Mirušo piemiņas dienā, apmeklē savu mirušo vecāku, bērnu, radinieku kapus, izpušķo tos ar bērzu zariem un ziedeim, uzliek tur uzkožamos, piemin un apraud mirušos, mielojas paši, aicina nelaiķus piedalīties mielastā un cer, ka par to gari viņiem palīdzēs saimnieciskajos darbos.
Vasarsvētki vēl joprojām ieņem nozīmīgu vietu ticīgo dzīvē.
Saites.
Slāvu tautas.
