Smilšu zīmējumi
Tāda tipa māksla raksturīga Ziemeļamerikas DR iedzīvotājiem (navahiem, zuni, apačiem, papago u.c.).
Zīmējumus veido no kukurūzas graudiem, ogles gabaliņiem, ziedlapiņām, un krāsainām smiltīm. Zīmējumu veido uz baltas briežādas fona, kas atrodas uz parastas mītnes – hoganas, grīdas. Vairums zīmējumu ir tradicionāli, ar nelielām jaunievedumu detaļām. Tie stāsta par tautas nostāstiem.
Citiem zīmējumiem – „dziesmām,” piedēvē dziednieciskas īpašības. Ārstējamais tiek nosēdināts zīmējuma centrā maģisku simbolu ielenkumā. Šie simboli likvidējot ļaunumu un sāpes. Ornamenta komplicētais un skaistais izskats kalpoja kā garu-dziednieku pievilinātājs.
Ceremonija sākās ar attīrīšanas rituālu – indiāņu pirti, rituālās vannas, ārstniecības augu lietošanu un dzimumatturību. Tad pacients bija gatavs tikties ar gariem.
Visi mākslinieki bija īpašas dzimtas-ģildes locekļi. Šo ornamentu māksla tika nodota no paaudzes uz paaudzi. 700 gadus atpakaļ viņu senči bija nonākuši šais apvidos un „sausās zīmēšanas” mākslu varētu būt mācījušies no vietējiem pueblo vai anasazi indiāņiem (tiem pašiem, kuriem pieder alu pilsētas Dušeles kanjonā un Kasagrande).
Mitoloģija saka, ka šo mākslu indiāņiem ierādījuši „svētie ļaudis.” Sen sen pirms Lielajiem plūdiem šie nezināmie labdari esot dalījušies gara spēkā ar Vēja Tautu, kura šīs zināšanas nodevusi navahiem. Leģendā tiek stāstīts par jūras dievu Te-o-sol-ni, kas licis okeāna viļņiem celties, lai pievārētu kādu koijotu, kas nolaupījis tā meitu. Ļaudis bijuši spiesti bēgt un glābties no plūdiem Amerikā. Kad tie atrada koijotu un nodeva to jūras dievam, ūdeņi atkāpās. Šo notikumu laikam attēlo kāds no „sausajiem zīmējumiem.”
Tsil-ol-ni („riņķojošie baļķi”) – šis zīmējums vēsta citu stāstu. Ūdens Tauta nolaupīja Zemes varoni ar līdzbiedriem un nogādā tos savā mājā jūras dibenā. Tie lūdza palīdzību Melnajam Dievam, kas draudēja sūtīt uguni no debesīm. Ūdens tauta atlaida gūstekņus un kā atlīdzību par sagādātajām ciešanām dalījās ar galveno no tiem un tā ģimenes locekļiem dziedniecības zināšanās. Viņi kļuva par navahu tautas aizsācējiem.
Pēcāk varonis ieraudzīja apļojošu baļķu izkārtojumu ar melnu un baltu yei („viedie gari”), kas stāvējuši izveidotā baļķu krusta galos. Gari deva tam sēklas un padomus zemes apstrādē, kas tad arī kļuva par navahu dzīves pamatu DR.
Tsi-ol-ni jeb ugusnskrusta zīmējums bieži tiek izmantots dziednieku ceremonijās. Ir divi tā varianti (it kā atbilstot diviem dažādiem plūdiem – austrumos un rietumos?).
Tas, kas uz kreiso pusi, bija veltīts tiem, kas, izdzīvojuši katastrofā, ieradās no austrumiem (Atlantīda?). Labās puses ugunskrusts simbolizē daudz agrāko migrāciju no rietumiem – no Lemūrijas/Mu.
Pēc rituālās zīmēšanas beigām indiāņi savāc visu zīmējumā izmantoto materiālu un apglabā to mītnes ziemeļu stūrī, kurš simbolizē izeju uz mirušo pasauli.
Līdzības ar tibetiešu mandalu zīmējumiem. Šāda pat māksla vērojama citā pasaules malā – Tibetā. Tibetiešu Kalačkaras mandala ir indiāņu Tsil-ol-ni analogs.
1. Zīmējumu veidošanu pavada monotons dziedājums.
2. Zīmējumos ir galvenās līnijas, kuras ir noteiktu krāsu.
3. Zīmējumos noteikti ir centrālais kalns un 4 citi ap to.
4. Smiltis vai graudi (indiāņiem), kas izmantoti zīmējumā, rūpīgi tiek utilizētas pēc ceremonijas beigām.
5. Navahu indiāņu šamaņiem pazīstama arī tibetiešu lūgšanu nūjiņa.
6. Kā papildus pazīme – abās pasaules malās pazīstams ugunskrusts ar saliektiem galiem.
