Serapijs
Arī Serpijs, Serapīds, Sarapijs, Osarapijs.
Viens no hellēnisma laikmeta dieviem ptolemaju Ēģiptē.
Raksturojums. Serapijs bija sinkrētiska dievībā, kas radies, saplūstot Ēģiptē tik ļoti populārajiem dieviem Ozīrisam un Āpijam. Sākotnēji to sauca par Osarapiju. Serapijs, tāpat kā Ozīriss un Āpijs, bija auglības un mirušo dievs. Tā kā Serapijs bija saistīts ar mirušo kultu, grieķi viņu identificēja ar Aīdu. Serapijs tika pasludināts par stihiju un dabas parādību, par ūdeņu un plūdu valdnieku. Šajā ziņā Serapijs bija tuvs Poseidonam un šī iemesla dēļ Serapija tēlu novietoja kuģu priekšgalā. Kā Saules dievs Serapijs tika identificēts ar Apolonu utt.
Serapijs tika arī uzskatīts par glābēju no nelaimēm, pareģi un ārstu. Šajā funkcijā viņš bija tuvs Imhotepam (Imutesam).
Vēsture. Nedzīvais vērsis Āpijs tika identificēts ar Ozīrisu un tā mirstīgās atliekas tika balzamētas un apbedītas vienā no velvēm pazemes kapenēs, kas neatradās pie svētnīcas, pat ne pašā Memfisā. Pazemes kapenes atradās tuksnesī uz rietumiem no Memfisas, atstatus no tīrumiem. Pazemes kapenes Serapions radās faraonu laikā XIV gs.pmē., vēlāk virs tām tika uzcelta svētnīca, kas bija veltīta Ozīrisam-Āpijam - vienotam visu mirušo vēršu identificējumam. IV gs.pmē. šā dieva kultu pārņēma grieķi. Sākumā viņi šo dievību sauca par Osarapiju, vēlāk hellēniskajā pasaulē izplatījās cita šā vārda forma - Serapijs vai Sarapijs.
Serapija jeb Sarapija kultu Ēģiptē nostiprināja Ptolemaju dinastijas pirmais valdnieks Ptolemajs I Soters (305.-283.g.pmē.) kopā ar ēģiptiešu priesteri Manetonu un priesteru dzimtas atēnieti Tīmoteju. Radot Serapeja kultu Ptolemajs I vēlējās, lai jaunā sinkrētiskā dievība kļūtu par grieķu un ēģiptiešu kopējo dievību, lai tas kalpotu kā reliģiskais vienotājs un arī kā valsts vienotības simbols. Nav īsti skaidrs, kāpēc tieši Serapijs tika izraudzīts par jaunā kultā centrālo dievību. Lai nu, kā Ptolemajs, godinot vērsi Āpiju, sekoja Maķedonijas Aleksandra piemēram, un viņam sekoja nākamie Ptolemaji, kas līdzīgi faraoniem tika kronēti Memfisā.
Lai grieķi pārņemtu Serapija kultu, tika mainīti priekšstati par šo dievību. Viņš vairs netika saistīts ar vērsi. Kulta rituālos un lūgšanās Serapiju identificēja ar hellēņu dievībām:
· ar dievu un cilvēku valdnieku Zevu;
· ar pazemes un mirušo valdnieku Aīdu (Plūtonu);
· ar dziedniecības un medicīnas dievu Asklēpiju;
· un mirstošo un atdzimstošo dievu Dionīsu.
Memfisā Serapija svētnīca pielūdza ne tikai Serapiju, bet arī citus ēģiptiešu dievus: Izīdu, Imhotepu, Hatoru (Astarti) - grieķu Afrodīti u.c.
Ikonogrāfija. Serapiju attēloja kā bārdainu vīru spēka gados. Viņš tika attēlots grieķu drēbēs, ar kupliem matiem un bārdu, augļu grozu uz galvas.
Serapija kults. Serapiju vairāk pielūdza grieķi un romieši, nekā ēģiptieši. Gadsimtiem ilgi uz Serapeionu plūda svētceļnieki, nesot dāvanas upurēšanai dieviem. Svētceļnieki lūdza dievus, lai tie parādās viņiem sapņos un pavēstītu savu gribu, dotu padomus. Aizlūdza par veselību. Daži no svētceļniekiem deva uzticības zvērestu un palika svētnīcā kā brīvprātīgi gūstekņi. Svētceļnieku pūli netrūka arī dažādu blēžu, šarlatānu, kas uzdevās par sapņu tulkiem, viltus dziedniekiem, triku taisītāju, acu apmānītāju u.c. Tirgoņi un amatnieki te sacēla savas būdas, te bija uzceltas iebraucamās vietas un naktsmītnes. Priesteriem kārtību palīdzēja nodrošināt sargi, kuru posteņi atradās uz robežas starp tuksnesi un tīrumiem, Anubisa svētnīcā.
No Anubisa svētnīcas uz serapeionu veda vairāk nekā kilometru gara aleja, kuras abās pusēs bija lielas akmens sfinksas. To bija vairāk nekā 400, bet jau Kleopatras laikā tās gulēja pa pusei apputinātas smiltīs.
Nozīmīga Serāpija svētnīca atradās arī Ptolemaju Ēģiptes galvaspilsētas Aleksandrijas tuvumā Rakotā. Šo svētnīcu bija uzcēluši pirmie Ptolemaji. No šejienes Serapija kults izplatījās pa visu helēnisko pasauli. Serapiju vienmēr pavadīja Izīda. Romas Kapitolijā atradās gan Izīdas, gan Serapija altāri. 58.g.pmē. Romā pat izraisījās plaši nemieri, kad tika grauti Serapija un Izīdas altāri.
Romiešu vēsturnieks Tacits par Serapiju rakstīja, ka "tas bija dievs, ko māņticīgā tauta (Aleksandrijas iedzīvotāji) godina vairāk nekā citus dievus. Vieni šo dievu atzīst par grieķu dievu Asklēpiju, jo viņš dziedē slimības, citi apgalvo, ka viņš esot Ēģiptes senākais dievs Ozīriss, bet daudzi domā, ka viņš valdot pār visu esošo... ka viņš esot Jupiters."
Aplūkojamie objekti.
Serapeons. Apakšzemes komplekss Sakārā. Pazīstams ar lieliem, melniem sarkofāgiem - lielākajiem pasaulē.
Serapija svētnīca Memfisā. Tajā kalpojis grieķu zinātnieks Aleksandrijas Ptolemajs. Vīnes papirusā bija minēts, ka Āpija svētnīcā bijusi balzamēšanas māja un šo svētnīcas daļu arheologi atraka 1941.gadā. Te tika uzieti Āpiju pieminoši uzraksti un 8 lieli alebastra galdi balzamēšanai - tie bija aprīkoti ar notecēm šķidrumiem.
Serapija svētnīca un katakombas Aleksandrijā. IV gs. Romas imperators Teodosijs faktiski aizliedza visas reliģijas, izņemot kristietību. Līdz ar to sākās pagānu vajāšanas. Tika sagrauta un nodedzināta Serapija svētnīca Aleksandrijā. Tagad tai vietā atrodas Pompeju pīlārs (aplami nosaukts), celts ap 298.gadu. Zem svētnīcas saglabājušās katakombas. Šeit apvienojusies ēģiptiešu, grieķu, jūdu un Austrumu reliģija un maģija.
Serapejs Romā. Tika uzspridzināts, lai vienam no Inokentiem būtu iespējams izskaistināt zirgu stalli.
Saites.
Senēģiptiešu mitoloģija.
