Suvorovs, Aleksandrs (1730.-1800.g.)
Krievu val. - Александр Васильевич Суворов.
Krievu karavadonis, Rimņinskas grāfs, Itālijas kņazs.
Radniecība. Tēvs - senators, ģenerālis-anšefs, 1.krievu militārās vārdnīcas autors.
Dzīvesgājums. Ģeneralisimuss no 1799.gada.
1752.gadā ieskaitīts Semjonovas pulkā.
Karadarbība pret Bāras konfederāciju (1771.g.). 3 gadus norisa karš, kurā tā sauktā Bāras konfedrācija karoja pret Krieviju un Polijas karali Staņislavu Poņatovski. Savus pirmos apbalvojumus A.Suvorovs nopelnījis tieši šai karā ar Bāras konfederāciju. Šo kampaņu viņš sāka brigadiera dienasta pakāpē, pēc tam viņam piešķīra ģenerālmajora pakāpi. 1771.gada maijā A.Suvorovs sakāva franču ģenerāļa Šarla Dumurjē komandēto vienību kaujā pie Lanckoronas. Dumurjē bija darbojies pretēji Francijas valdība rīkojumiem, viņš bija ticis sūtīts uz Poliju kā sava veida militārais padomnieks - pavadīja virsnieku grupu un veda naudu Bāras konfederācijai. Tomēr, nonācis uz vietas, aktīvi iesaistījās karadarbībā. Par šo patvaļu Dumurjē tika atsaukts uz Parīzi.
Lai nu kā, taču Dumurjē vienība bija nozīmīgs konfederātu militarais spēks. Pats Dumurjē apgalvoja, ka viņa vienībā sapulcināti labākie Eiropas karavīri. Pēc Dumurjē sakāves konfederātu cerības tika liktas uz Lietuvas lielhetmani Mihailu Oginski, kas ļoti nelabprāt piekrita iesaistīties karadarbībā, taču pieņēmis virspavēlniecību, darbojās visai aktīvi. M.Oginskis pie Baranovičiem uzbruka pulkveža Albičeva (Албычев) komandētajai krievu armijas vienībai un to pilnīgi sakāva. Gāja bojā pats pulkvedis un ap 500 kareivju nonāca gūstā.
A.Suvorovs, uzzinājis par notikušo, tūdaļ pieņēma lēmumu uzbrukt Oginska vienībai. Suvorova rīcībā bija 900 vīru,kamēr Oginska vienībā - ap 5000, pie tam to visu laiku papildināja jauniesauktie. Suvorovs steidzās ar uzbrukumu, jo nevēlējās vēltālāku konfederātu spēku pieaugumu. 4 dienu laikāSuvorova vienības karavīri pārgājienā veica vairāk kā 200 verstis. Naktī, nonākot pie Oginska nometnes, Suvorovs deva pavēli uzreiz uzbrukt. Sākumā kaujā gāja kājnieki un durkļu cīņā atbrīvoja vietu kvalērijai, kas pabeidza konfederātu sagrāvi. Kaujas laikā tika atbrīvoti sagūstītie Albičeva vienības kareivji, kas arī ņēma dalību kaujā.
M.Oginskis pēc šīs sakāvesnemaz vairs nedomāja par karošanu, bet gan aizbēga uz ārzemēm. Suvorovs piešķīra katram savas vienības karavīram pasudraba rublim, bet pats saņēma Aleksandra Ņevska ordeni.
1772.gadā notika pirmā Polijas dalīšana starp Krievijas un Austrijas impērijām un Prūsiju. Konfederācijā bija Rečas pospoļitas magnāti un šļahtiči, kas nebija mierā ar Krievijas un Prūsijas iejaukšanos Polijas iekšējās lietās. Viņi cerēja uz Osmaņu impērijas un Francijas atbalstu. Turki patiesi sāka kārtējo karu ar Krieviju 1768.gadā, bet Francijas palīdzība izrādījās daudz vājāka.
Krievu turku karos (1768.-1774.g. un 1787.-1791.g.) izrādīja teicamu karavadoņa prasmi, sakaujot pretinieku kaujās pie Kozludžas 1774.gadā, pie Rimņikas 1789.gadā, sagrāba Izmailas cietoksni 1790.gadā.
Pugačova sacelšanās laikā. 1774.gada augustā piedalījās J.Pugačova zemnieku sacelšanās apspiešanā. Viņš pats komandēja vienību, kas nogādāja sagūstīto Pugačovu Maskavā dzīvu.
1794.gada oktobrī krievu armija Suvorova vadībā sarīkoja saktiņu Varšavā, nogalinot pat sievietes un bērnus. Tā krievi atriebās par t.s. "Varšavas rītausmu" tā paša gada aprīlī. Slaktiņa mērogi un nežēlība pārsteidza pat krievu ģenerāli Ivanu fon Kulgenu. Krievi gan raksta, ka Suvorovs laupīšanas un slepkavības atļāvis tikai Varšavas priekšpilsētā - Prāgā, bet pašā Varšavā tās neesot notikušas.
Par Varšavas slaktiņu Katrīna II iecēla Suvorovu par feldmaršalu un krievu okupācijas karaspēka priekšnieku Polijā, Lietuvā, Ukrainā un Baltkrievijā.
Krievu turku karā (1787.-1791.g.). Vienam no pirmajiem šai karā tika uzbrukts Kinburnas cietoksnim, kam bija liela stratēģiska nozīme. Pirmkārt, tas atradās netālu no Očakovas, murā toreiz atradās turki, tādēļ to varēja izmantot kā bāzi uzbrukumam Očakovai. Otrkārt, cietoksnis aizsargāja pieeju Hersonai, kurā toreiz atradās melnās jūras kara flotes būvētava un bāze. Tādejādi krievi saprata cietokšņa nozīmību un to aizsargāt nosūtīja ģenerāli-anšefu A.Suvorovu.
1787.gada 12.oktobrī turku kara kuģi ar desantu uz klāja ieradās pie Kinburnas. A.Suvorovs tobrīd atradās baznīcā, jo bija Pokrova Svētās Dievmātes (Покрова Пресвятой Богородицы) svētki, viņš pavēlēja netraucēt turkiem izsēsties krastā un veikt aplenkuma darbus. Suvorova plāniem bija nepieciešams, lai krastā būtu viss turku desants. Spēki bija visai līdzīgi - ap 5000 turku un ap 4000 krievu. Paša cietokšņa garnizons gan bija tikai 1500 vīru, bet pārējie kā rezerve atradās apmēram 40 km attālumā.
A.Suvorovs deva pavēli uzbrukt turkiem un šis uzbrukums bija neveiksmīgs - garnizons cvieta lielus zaudējumus un arī pats Suvorovs tika ievainots ar karteču un to gandrīz vai nobeidza janičāri. Suvorovu izglāba musketieris Ivans Novikovs (Иван Новиков).
Tomēr pēc rezervju pienākšanas Suvorovs deva pavēli otro reizi uzbrukt turkiem. Šoreiz tas bija daudz veiksmīgāks - turki tika atspiesti un bija spiesti doties uz kuģiem. Suvorovs vēlreiz tika ievainots.
Uzvara bija pilnīga, turki bija spiesti atteikties no plāniem ieņemt Kinburnu. Suvorovs piemiņai par kauju pie Kinburnas uzcēla Pokrovas Svētās Dievmātes katedrāli. Bet Katrīna II apbalvoja viņu ar augstāko Krievijas impērijas ordeni - Svētā apustuļa Andreja Pirmsauktā ordeni (орден Святого апостола Андрея Первозванного).
Gatavo uzbrukumu Konstantinopolei (1792.g.). Tā kā Suvorovs bija ne tikai talantīgs karavadonis, bet arī labs pārvaldnieks, Katrīna II uzdeva viņam sagatavoties savam senajam sapnim - Konstantinopoles ieņemšanai. Tobrīd Krievijas dienvidos jau bija talantīgs pārvaldnieks - Grigorijs Potjomkins (Григорий Александрович Потемкин-Таврический), taču 1792.gadā kņazs mira pa ceļam uz Moldāvijas kņazisti. Tādēļ par komandieri karaspēkam Jaunkrievijā tika iecelts A.Suvorovs.
Pēc nesenā kara pret osmaņu turkiem tagad robeža starp valstīm gāja pa Dņestras upi. Suvorovs organizēja rosīgu darbu robežas nostiprināšanā - tas nozīmēja veco nocietinājumu nostiprināšanu un jaunu nocietinājumu celtniecību. Tieši pēc Suvorova pavēles tika dibināta Tiraspole. Ņemot vērā jau iepriekšējo pieredzi attiecībās ar turkiem, Pēterpilī gatavojās jaunam karam - pie tam tādam, kas būtu uzbrūkošs līdz pat Konstantinopoles ieņemšanai. Katrīnai II bija sapnis atjaunot Bizantijas impēriju ar savu mīļoto mazdēlu Aleksandru priekšgalā.
Suvorovs ķērās pie lietas pamatīgi. Tolaik viņš bija iepazinies ar diplomātu Frīdrihu Antingu, kas krievu sūtniecības sastāvā devās uz Osmaņu impērijas galvaspilsētu. Karavadonis uzdeva tam sagatavot detalizētas atbildes uz 22 jautājumiem, kas skāra visas Konstantinopoles dzīves puses - no aizsargbūvju stāvokļa līdz pat politiskajai situācijai pilsētā.
Antings uzdoto izpildīja tik spīdoši, ka Suvorovs viņu paņēma sev uz štābu. Vēlāk Antings uzrakstija Suvorova biogrāfiju.
Taču karagājiens uz Konstantinopoli nenotika. 1796.gadā nomira Katrīna II, betviņas dēlu Pāvelu I Bizantijas impērijas atjaunošanas ideja neaizrāva.
Itālijas karagājiens (1798.-1799.g.). Krieviski - Итальянский поход. 1798.gadā A.Suvorovs bija virspavēlnieks krievu armijai Ziemeļitālijā. Vairāku mēnešu garumā Ziemeļitālijā Suvorovs turēja virkni uzvaru pār franču armiju, faktiski pilnīgi padzenot tos no iepriekš sagrābtām teritorijām.
Kauja pie Trebijas upes (06.-07.06.1799.). Suvorova armija sakāva nākamā franču maršala Etjēna Makdonalda komandēto armiju - tas bija visai jauns un talantīgs karavadonis, kam bija uzticēta franču Neapoles armijas komandēšana. Skaitliskais pārsvars bija franču pusē, jo Suvorovs bija spiests daļu savas armijas atstāt aizmugures apsardzei, to apdraudēja ģenerāļa Moro armija.
Suvorova vienībām pirms kaujas nācās veikt 80 km maršu, daļa armijas šai maršā atpalika. Tomēr šādi marši bija raksturīgi Suvorova taktikai.
Kauja sākās 6.jūnijā un krievu uzbrukums frančiem bija pilnīgi negaidīts - tie tika atspiesti pie upes. Nākamajā dienā, sagaidījis atpalikušās vienības, Suvorovs plānoja pilnīgi sagraut frančus. Galveno triecienu krievi grasījās vērst pret kreiso spārnu, pret kuru Suvorovs sakoncentrēja 2/3 krievu un austriešu spēkus. Tomēr šo plānu realizēt neizdevās - abu armij spēki bija visai līdzīgi, bet Suvorova kareivji bija piekusuši pēc ātrā pārgājiena.Bez tam frančus komandēja spējīgs karavadonis. Suvorova armija atkal atspieda frančus, tomēr sakaut tos nespēja.
Naktī makdonaldam ieradās pastiprinājumi un viņš pieņēma lēmumu pāriet uzbrukumā, jo zināja, ka Suvorova armija skaitliski nav liela. Arī Suvorovs zināja par franču papildspēku ierašanos, taču savu plānu nemainīja - joprojām grasījās triecienu vērst pret kreiso spārnu.
Kaujas gaitā kritiska situācija krieviem radās centrā, jo franči sāka atspiest krievus. Tomēr paša Suvorova parādīšanās šeit pilnībā izmainīja kaujas gaitu un makdonalda armija tika pilnīgi sakauta. Pats franču ģenerālis vēlāk teica, ka viņa karjeru glābis tikai tas, ka viņu sakāvis pats Suvorovs.
Kauja pie Novī. 1799.gada 15.augustā A.Suvorova komandētā krievu-austriešu armija sakāva frančus kaujā pie itāļu pilsētas Novī. Abas armijas skaitā bija līdzīgas. Franči bija ieņēmuši ļoti izdevīgas aizsardzības pozīcijas, Suvorovs nevarēja izmantot kavalēriju vides reljefa dēļ - visa situācija bija par labu frančiem. Tomēr franči kauju zaudēja, zaudēja arī pusi armijas un nogalināts tika viņu komandieris ģenerālis Žubērs. Tādus zaudējumus nākamreiz franči cieta tikai Borodinas kaujā.
Sabiedroto priekšā vīdēja lieliska perspektīva, taču tā nerealizējās. Praktiski visa Ziemeļitālija bija brīva no franču karaspēka, sabiedrotiem bija iespēja iebrukt Franču Rivjērā,jopretiniekam nebija pat spēku,kas spētu aizstāvēt kalnu pārejas. Tomēr uzbrukums nenotika, jo to izjauca Austrijas valdība - hofkrīgrāte (kara kabinets). Vīnē bijās pārlieku lielas krievu ietekmes, jo tobrīd uzvarošs bija ne tikai Suvorova karaspēks, bet Vidusjūrā frnčus uzveica arī admirālis F.Ušakovs. Suvorovam pastāvīgi radās domstarpības ar austriešu ģenerāļiem. Novī kaujas laikā viņš pat piedraudēja nošaut ģenerāli Melasu, ja tas neapaātrinās savu militāro spēku kustību, lai aplenktu franču divīziju.
Tikmēr austrieši atsauca savu armiju no Šveices un pret frančiem palika tikai A.Rimska-Korsakova komandētais korpuss. No plāniem iebrukt Francijā bija jāatsakās, iespēja bija neatgriezeniski zaudēta.
Šveices karagājiens (1799.g.). 1799.gada 21.septembrī Suvorova komandētā krievu-austriešu armija sāka savu Šveices karagājienu. - tā virzījās uz ziemeļiem no Ziemeļitālijas. Toreiz Šveici dēvēja par Helvēcijas republiku un tajā atradās Napoleona I maršala ģenerāļa Andrē Masēna komandētā franču armija. Suvorova kaldinātais plāns paredzēja pārgājienu no Ziemeļitālijas pāri Šveices Alpiem un franču karaspēka izspiešanu no Šveices teritorijas.
Šveicē pie Cīrihes bija izvietojies 24 000 vīru lielais krievu korpuss, ko komandēja ģenerālleitnants Aleksandrs Rimskis-Korsakovs (Александр Михайлович Римский-Корсаков) un feldmaršalleitnanta Frīdriha fon Gotces komandētais austriešu korpuss. A.Suvorovam bija jāapvienojas ar šo korpusu un jāsakauj Masēna armija.
Tobrīd franču armiju Šveicē arī piemeklēja neveiksmes, jo tos pirmajā kaujā pie Cīrihes sakāva austriešu erchrcoga Kārļa komandētais karaspēks. Trofeju skaitā bija 199 dižgabali. Uzvara bija nozīmīga un pieauga iespēja padzīt frančus no Šveices. Tomēr Vīnē izrīkojās visai savdabīgi - Kārļa armiju pārdislocēja uz Holandi, kur tika plānots angļu-krievu desants ar ko austrieši varētu apvienoties. Tā Rimska-Korsakova korpuss palika viens pret 84 000 franču. Pie tam Suvorovs aizkavējās Itālijā aplencot kādu no cietokšņiem. Erchercogs Kārlis nolēma daļu armijas aizturēt Šveicē, tomēr arī šie apvienotie krievu-austriešu spēki nevarētu turēties pretim frančiem. Otrajā kaujā pie Cīrihes krievi un austrieši tika sakauti.
Labi zināms, ka divu nedēļu ilgais pārgājiens pāri Alpiem vedās ļoti smagi. Tomēr Suvorova karaspēks ne tikai sekmīgi to veica, bet paralēli tam vairākkārt sakāva frančus. Brīdī, kad Suvorova armija parādījās Šveicē, situācija bija krasi mainījusies frančiem par labu, jo A.Masēns bija sakāvis krievu-austriešu korpusu. Tādejādi Suvorovs nespēja izpildīt uzdevumu padzīt frančus no Šveices. Viņa karavīri bija garo pārgājienu un praktiski nepārtraukto kauju novārdzināti. Tādēļ, brīdī, kad Šveicē beidzot nonāca A.Suvorova komandētā armija, ne par kādu franču izdzīšanu no Šveices vai pat iebrukumu Francijā nevarēja būt ne runas. Galvenais Suvorova uzdevums bija glābt Rimska-Korsakova armiju.
Velna tilts. Tilts virs Reisas upes 22-23 m augstumā. 1799.gada 14.(25.) septembrī pa to ar kauju pārgāja krievu karaspēks tā saucamā "Suvorova Šveices pārgājiena" laikā. Ceļš gar Reisas upi no Urzerēna ciema līdz Velna tiltam veda cauri šauram (līdz 3 m) un 60 m garam tunelim, ko aizsargāja franču vienība. Krievu jēgeri iespēja apiet tuneli pa kalniem un no upes puses, atspiežot pretinieku, izlauzās līdz Velna tiltam. Pēc tam zem ienaidnieka uguns pārcēlās pāri pussabrukušajam tiltam uz kreiso krastu un izlauza sev ceļu uz ziemeļiem.
1799.gada septembra pēdējos datumos A.Suvorova komandētā armija pabeidza pārgājienu pār Alpiem. Tomēr tagad Suvorova karavīru srtāvoklis bija vēl sliktāks nekā kauju laikā Alpos. Pats Suvorovs 29.septembra kara padomē atzina, ka ne reizi kopš Pētera I Putas karagājiena krievu armija nav bijusi tik sarežģītā stāvoklī. Suvorovs bija rēķinājies savienoties ar austriešu armiju un Aleksandra Rimska-Korsakova komandēto krievu korpusu, bet realitātē viņa armija izrādījās no trim pusēm franču ielenkta.
Situāvija bija draudoša, bet Suvorovs kara padomē pavēstīja: "Mums priekšā grūtākie darbi, vēl pasaulē nebijuši! Mēs esam bezdibeņa malā! Bet mēs - krievi! Ar mums Dievs!" Tā šai karapadomē tika nolemts lauzties uz Glarusas pilsētu Šveices austreņos. Lai gan Suvorovs pārmeta austriešiem nodevību, viņš tomēr cerēja uzlabot situāciju ar to pašu austriešu palīdzību.
Marša laikā uz Glarusu Suvorova armija vairākkārt nikni saķērās ar frančiem. Lai gan sākumā likās, ka iniciatīva pilnībā ir franču rokās, tomēr visai drīz situācija mainījās. Bija pat tā, ka kaujas laikā Mutenas ielejā krievi teju vai sagūstīja Andrē Masēnu - franču armijas komandieri Šveicē. Straujā uzbrukumā krievu armijas unteroficieris Ivans Mahotins (Иван Махотин) aiztika līdz Masēnam un norāva to no zirga. Masēnu izglāba franču virsnieks, kas metās virsū Mahotinam. Kamēr abi virsnieki cīnijās, ģenerālis Masēns aizbēga, Mahotinam kā trofeja palika ģenerāļa zelta epolete, ko tas vēlāk uzrādīja Suvorovam.
Krievu armija sekmīgi nonāca Glarusā, kur Suvorovam galīgi tapa skaidrs, ka nav cerības, ka austrieši apdomāsies. Pēc tam Suvorova armija devās uz Krieviju. Suvorovs pieņēma lēmumu atkāpties uz Austriju. Masēns pats mēģināja viņam traucēt, tomēr smagi tika sakauts kaujā un tikko nenonāca gūstā. Frančiem tomēr izdevās noturēt kontroli pār Helvēcijas republiku.
Suvorova nāve. Suvorovs krita nežēlastībā. Pāvels I neieredzēja Suvorovu, atņēma tam adjutantus. Suvorovs saslima un 1800.gada 5.maijā plkst. 13:35 nomira.
Aplūkojamie objekti.
Piemineklis Simferopolē. 1777.gadā šai vietā atradās A.Suvorova komandētās armijas nometne.
Kaps. Pēterpilī, Aleksandra Ņevska Lavrā. Uz kapu plāksnes tikai trīs vārdi: "Šeit guļ Suvorovs."
Darbi. Sarakstījis darbus par karamākslas teoriju.
Avoti.
Frīdriha Antinga sarakstītā biogrāfija.
Saites.
Krievijas impērija.
