Tolerance, politiskā
"Politkorektums ir smuks apzīmējums ideoloģiskai dogmatikai, kas nosaka, par ko un kā drīkst domāt un runāt. Un tolerance ir viena no šādām dogmām. Sākotnēji tā radās kā ideoloģisks ierocis pret kristietību. Kristietībai pārmeta un joprojām pārmet netoleranci, proti, neiecietību pret grēku, kas tai ir dabiska nostāja. Bet šodien tolerances dogma apkalpo globalizācijas projektu, jo globāla impērija nav iespējama bez šāda ideoloģiska pamata, kas dod iespēju relativizēt un reducēt visas patiesības un vērtības.
Taču īstenībā tolerances nemaz nav. Ir ideoloģija, kas propagandē toleranci, bet tā pati nav toleranta pret citu, alternatīvu vērtību sistēmu. Neviena reliģija un neviena ideoloģija nav toleranta, jo katra ideoloģiskā sistēma pretendē uz patiesību. Tā var tolerēt, t. i., pieciest tikai tās lietas, kas nav pretrunā ar tās būtību. Piemēram, ideologi mēdz likt pretī antīko it kā toleranto reliģiju netolerantajai kristietībai. Bet tas ir tikai sofistisks triks: grieķiem un romiešiem – pretēji kristiešiem – nebija idejas par augstāko patiesību, kuras dēļ varētu mirt, tādēļ tie bija vienaldzīgi pret idejām un mācībām, bet viņiem principiāli svarīgs bija kults, tādēļ viņu tolerance beidzās, kad kāds nonāca pretrunā ar formālām kulta prasībām. Viņi represēja domātājus (atcerēsimies kaut vai Sokrātu!) un dedzināja, sita krustā un meta zvēriem saplosīšanai kristiešus, kas nevēlējās iesaistīties imperatoru kultā.Tēze, ka vienīgās patiesības nav un ka visas patiesības ir vienādi patiesas, tagad ir kanonizēta un kļuvusi par augstāko patiesību noraidīto patiesību vietā… Un vai! tam, kas neatzīst politkorektuma dogmas, – tas kļūst par ķeceri! Te visa tolerance beidzas."
Harijs Tumans, "Kā atgūt valsti un nepazaudēt sevi," "Latvijas Avīze."
Saites.
Medicīniskā tolerance.
