Uzrakstu templis
Templo de las Inscriptiones.
Šī piramīda ar svētnīcu galā atrodas maiju Jukatānas senpilsētā Palenkē. Savu nosaukumu tā ieguvusi no piramīdas svētnīcā uzietajiem daudzajiem maiju hieroglifiskajiem uzrakstiem.
Uzbūve. Ticis celts 675.gadā.
Deviņpakāpju piramīda 16 m augstumā, kura ar aizmuguri atspiedusies pret stāvu pauguru. Uz svētnīcu tempļa virsotnē ved kāpnes ar 60 pakāpieniem, tās ir 20 m garas. Svētnīcai ir 5 atsevišķas ieejas, kuras veido kolonnas.
Uz kolonnām un svētnīcas ārējām sienām ir bareljefi, kādu laikam nev nekur nevienā citā maiju pilsētā, jo līdztekus vīriešiem attēlo arī sievietes. Uz katra no četriem tempļa balsta pīlāriem ir dabiska izmēra sieviešu figūras, veidotas no apmetuma, un ikviens no tām tur vai nu zīdaini, vai mazu bērnu. Jāatzīmē, ka bērni ir ļoti kroplīga izskata: katra bērna sejas vietā ir lietus dieva Čaka maska, bet no kājas tēlota izaugam čūska.
Maiju hieroglifiskie uzraksti. Augšējā svētnīcas interjerā ir trīs masīvas plāksnes ar iegrieztiem reljefiem, kuros var saskaitīt 617 hieroglifus (M.Stingls nosauc 620) un katrs no tiem veidots no trim vai četriem pamatelementiem. Pateicoties tiem arī tempļa nosaukums. Šīs plāksnes ir otrs lielākais maiju hieroglifiskās rakstības piemērs pēc Hieroglifu kāpnēm Kopanā (Hondurasa).
Uzrakstu svētnīcas hieroglifiskie raksti satur arī kalendāra datumus, kas aptver laika periodu 10 katunu garumā (1 katuns - 20 gadu) - tātad 200 gadu posmā. Par svarīgu pamata datumu pētnieki šeit uzskata to, kas atbilst mūsu 692.gadam (9.13.0.0.0.8 Ahav 8 Vo).
Pirmā plāksne vēsta par astoņu valdnieku kāpšanu tronī, no tiem seši ir vīrieši, bet divas – sievietes. Šis laiks aptver periodu no 501.–605.gadam. Pirmās plāksnes kreisā puse ir stipri bojāta erozijas dēļ, tomēr hronoloģiskie hieroglifi ir visai labi saglabājušies.
Alberta Rūza atklājums. Maiju hieroglifiskie raksti Uzrakstu piramīdas svētnīcas iekšienē bija zināmi sen, un daudzi pētnieki lielā rūpībā bija tajā kopējuši maiju rakstus. Uzrakstu piramīdas svētnīcu bija apmeklējuši grāfs Valdeks, Stīvenss ar draugiem Kazervudu un Kebotu, britu arheologs Moudslijs, Maršals Sevills un desmitiem citu. Tā viņi tur sajūsminājās, nenojaušot par lielo noslēpumu, kas atradās zem viņu kājām. Par tā atklājēju kļuva meksikāņu arheologs profesors Alberts Rūzs Luiljērs (Alberto Ruz) - 1949.gadā viņš piramīdas iekšpusē uzgāja maiju ķēniņa Pakala ("Roku vairogs") atdusas vietu. Šis atklājums kļuva par arheoloģisku sensāciju, padarīja slavenu pašu Rūzu un Uzrakstu templi.
A.Rūzs jau vairākkārt bija apmeklējis Palenki un galu galā īpašu viņa uzmanību saistīja Uzrakstu piramīda, kuras funkcija bija un palika neskaidra. Reiz, novērojot attīrīšanas darbus tempļa iekšpusē, Rūza uzmanību piesaistīja svētnīcas grīda. Grīda atšķīrās no citu svētnīcu grīdām ar to, ka to veidojošās plāksnes bija rūpīgi apstrādātas. Rūzs ievēroja grīdā kādu salaidumu un lika to uzmanīgi attīrīt. Noskaidrojās, ka tā ir taisnstūra akmens plāksne ar 12 caurumiem izvietotiem 6 pāros, caurumus blīvi noslēdza akmens aizbāžņi. Plāksne nedaudz bija augstāka par pārējo grīdu un pēc ilgiem pūliņiem viņa palīgiem to izdevās pacelt ar sviru. Iesākumā atklājās lejupejošu kāpņu pirmais pakāpiens, bet eja bija aizbērta ar zemi un akmeņiem.
Vairākus gadus arheologi attīrīja eju. Pirmās sezonas beigās izdevās attīrīt 23 pakāpienus, nākamajā – vēl 21. Kad strādnieki jau 1950.gadā sasniedza 45.pakāpienu, atklājās „U” veida laukumiņš. Kāpnes mainīja virzienu un tagad gāja uz austrumiem, piramīdas ģeometriskā centra virzienā.
1951.gadā strādnieki sienā atklāja četrstūrainu ventilācijas šahtu un strādāt kļuva vieglāk. Tai sezonā strādnieki attīrīja vēl 13 pakāpienus un darbi apstājās 66.pakāpiena līmenī. Līdz piramīdas horizontam palika tikai 3 m, un tas Rūzam ļāva prognozēt, ka nākamā sezonā izrakumi varētu tikt pabeigti.
1952.gadā iesākumā 16 m dziļumā beidzās kāpnes, aiz tām sākās kāds gaitenis. Ieeju gaitenī aizšķērsoja kaļķa javas un smilšu akmens mūrējums. Izjaucot pirmo sienu, pēc tam bija vēl otra ar iemūrētu māla podu. Tajā bija divi auskari un septiņi nefrīta rotājumi un pērle 13 mm diametrā (M.Stingls uzskaita: sarkani krāsotas gliemežnīcas, 13 mm skaista pērle, daudz rotaslietu no nefrīta).
Aiz šīs sienas attīrīja vēl vairākus pakāpienus un izjauca sienu veselu 4 m biezumā. Aiz tās atradās sarkofāgs (neliela akmens kaste) ar piecu jaunu vīriešu un vienas sievietes mirstīgajām atliekām - tie izrādījās upurēti. Upuru kauli iepriek bija tikuši salauzti, jo savādāk tos nevarētu ievietot tik mazā kastē. Tik necieņas pilna apiešanās ar šo upuru kauliem runāja pretī to aristokrātiskajai izcelsmei, uz ko tomēr norādīja galvaskausu deformācijas un zobu inkrustācijas.
Un lūk - 1952.gada 15.jūnijā Rūzs nonāca pašā vītņu kāpņu apakšā, kur liels un smags trijstūra akmens bloks (izmēri 1,6 x 2,45 m) gludā sienā slēdza ieeju velvētās kapenēs. Durvis bija nedaudz pavērtas, tā ka tur varēja iebāzt plaukstu. Tai pat dienā trijstūraino plāksni izņēma no sienas un atklājās kapeņu telpa 25 m dziļumā. Pats Rūzs sajūsmināts raksta: "Kripta atgādināja Disneja filmu pasaku pasauli." Tā patiesi varētu likties, jo 1200 gadu laikā tropiskie lieti bija izveidojuši sniegbaltas stalaktītu lāstekas.
Kapeņu kameras izmēri bija 9 m garumā, 4 m platumā un gandrīz 7 m augstumā. Tās orientētas pēc līnijas dienvidi – ziemeļi, tās atrodas 2 m dziļumā zem tempļa pamata (25 m attālumā no piramīdas virsotnes). Viena no kapenes sienām rotāta ar ģipša bareljefiem, kas attēlo kaut kur ejošu deviņu krāšņi ģērbtu personu procesiju, iespējams, ka tie ir priesteri vai arī Nakts valdnieki – maiju pazemes pasauļu dievības. Visi 9 ir krāšņi tērpti - ketcala putna spalvas un un jostas, pie katras no tām karājas 3 cilvēku galvaskausi.
Lejā atradās viena monolīta akmens plāksne 3,8 m garumā, 2,2 m platumā un 25 cm biezumā. Tās svars apmēram 9 tonnas. Iesākumā to noturēja par grīdu, bet starp tās malām un tempļa sienām bija gandrīz metra atstatums. Tādējādi arheologiem tapa skaidrs, ka viņu priekšā ir nevis grīda, bet gan gigantiska plāksne, kas sedz kādu garenisku veidojumu, kas vēlāk izrādījās sarkofāgs.
Uz šīs plāksnes atradās bagātīgi upurētas lietas. Izcilākā no tām - izcili mākslinieciski smalki izstrādātā vīrieša galva, iespējams, tā paša Pakala.
Uz ķēniņa Pakala sarkofāga vāka plāksnes attēlotais zīmējums ir tik interesants, ka pelnījis savu atsevišķu eseju - Ķēniņa Pakala sarkofāga plāksne Palenkē.
Sākot no 1952.gada 15.jūnija A.Rūzs vairākus mēnešus pavadīja kriptas izpētē, rūpīgi nokopēja Deviņu nakts valdnieku un grīdas plāksnes jeb altāra attēlus. Tad arheologs ieinteresējās par grīdas plāksni, kas atradās uz varena akmens cokola, bez tam to turēja vēl arī 6 bagātīgi rotāti akmens stabiņi. Rūzs ar klauvēšanas palīdzību centās noteikt vai zem akmens plāksnes balstošais postaments ir monolīts, vai tajā tomēr ir dobums. Kad klauvēšana pavēstīja, ka dobums tomēr ir, A.Rūzs ar palīgiem vairākas dienas pavadīja kādas spraugas meklēšanā, un kāds no strādniekiem tādu arī atrada. Rūzs caur spraugu ievadīja pavisam vienkāršu zondi, kas uzrādīja sarkanas krāsas esamību lejā. Maiju ticējumos sarkanā bija atdzimšanas krāsa.
Tālākais uzdevums saistījās ar grīdas plāksnes pacelšanu, kas bija ārkārtīgi grūts uzdevums. Tā izrādījās 5 t svarā, balsta veidojums zem tās, kas izrādījās akmens sarkofāgs 12,5 pēdu garumā, - vēl 20 t. Šaurības dēļ nebija iespējams izmantot nekādas tehniskas palīgierīces, bet turpmāko 24 stundu laikā Rūza komanda tomēr nobīdīja malā smago plāksni ar koka sviru palīdzību. Visu darba laiku neviens strādnieks kriptu nepameta. Kad beidzot akmens plāksne bija nostumta, Rūzs tepat uz vietas savam palīgam Cēzaram Sensam nodiktēja telegrammu Meksikas prezidentam: "Šodien es atklāju "uzraksta tempļa" piramīdas kriptā ķēniņa apbedījumu. Ar vislielāko cieņu Alberts Rūzs. Palenke, 1952.gada 27.novembrī."
Sarkofāgā Rūzs atrada visai gara auguma – ap 1,73 m gara, un labi noauguša cilvēka atliekas, kurš miris 692.gadā apmēram 40–50 gadu vecumā. Lietus ūdens, kas bija tecējis kapenē, tomēr visai stipri bija bojājis skeletu, īpaši tā augšdaļu, tādēļ neizdevās noteikt, vai tā galvaskauss arī bija rituāli deformēts. Apglabātajam nebija zobu inkrustācijas un galvaskausa deformācijas, kas parasti bija raksturīgas maiju aristokrātiem.
Pakals bija apbedīts svinīgās drānās, kuras arī mitrumā bija pilnīgi izirušas. Viņa ķermenis un seja bija pārklāta ar zaļa nefrīta (jašmas !?) dārglietām, kuras kontrastēja ar sarkano kanēļa stienīšu virkni ap viņa kaklu. Apglabātā zobi bijuši sarkanā krāsā un neizroboti kā parasti maiju augstmaņiem. Mirušajam bija arī diadēma, auskari ar hieroglifiem, vairākas kaklarotas (kopumā sastāvošas no vairāk kā tūkstoš nefrīta gabaliņu savirknētus 9 rindās), uz krūtīm nēsājama zīme, rokassprādzes ap abām rokām (katru veidoja 200 akmentiņu) un gredzeni visos roku pirkstos. Auskaru plāksnītes bija izraibinātas ar hieroglifiem. Mutē bija skaista gliemežnīca, ar kuru, domājams, nelaiķim būtu jāmaksā Aizkapa saulē par iztiku. Pie kājām atradās maza Saules dievēkļa statuete.
Visievērojamākā bija nefrīta mozaīkas pēcnāves maska - salikta no vairāk kā 200 žadeīta/nefrīta gabaliņiem, kurai bija baismīgi inkrustētas acis ar obsidiānu un gliemežvākiem. Kā parādīja izpēte, apglabāšanas laikā maska bijusi pielipināta tieši pie sejas ar smilšu un kaļķa javas maisījuma palīdzību. Milzīgajai pieres diadēmai bija piekarināts dieva-sikspārņa attēls. Vēlāk šī maska pazuda no Antropoloģijas muzeja Mehikā. Atrasts tika arī nefrīta kuloniņš ar kādas dievības attēlu. Rokās nelaiķis turēja ko līdzīgu lūgšanu krellēm. Sarkofāga iekšpuse bija izkrāsota sarkana. Sarkanā krāsa klāja arī kaulus un rotaslietas – acīmredzot mirušais bijis ietīts sarkanā segā, un, kad tā satrupējusi, krāsa nosēdusies uz mirstīgajām atliekām. Daži alternatīvie vēsturnieki izvirzījuši versiju, ka apglabātais bijis Atnācējs - iespējams, lemūrietis.
Sarkofāgā un zem tā atradās daudz iedzīves priekšmetu, kas atstāti pēcnāves dzīvei, vairākas statuetes, to vidū no jašmas, un divas lieliskas ģipsī veidotas galvas. Tās tikušas kaut kur izlauztas, pirms nonākušas kapenēs.
Tagad kļuvusi skaidra notikumu secība: uz sarkofāga uzlika plāksni, kapenes slēdza ar trijstūra akmeni, tad priesteri upurēja 6 jauniešus, bet pēc tam visu kāpņu telpu aizbēra ar zemi un akmeņiem, lai neviens tur nevarētu iekļūt. Tomēr kādu nezināmu iemeslu dēļ gar kāpnēm no kapenēm līdz piramīdas virsotnei izveidota šaura kaļķa javas taciņa (citos avotos teikts, ka tā ir māla caurule). Tās funkcija ir neskaidra, bet jaušas analoģija ar "ventilācijas šahtām" senēģiptiešu piramīdās.
Zināma analoģija tika saskatīta ar senēģiptiešu apbērēšanas rituāliem, un tika izteikta hipotēze par maiju ēģiptisko izcelsmi.
XX gs. 70.gados zinātnieki - maiju pētnieki: amerikānis Floids Launsberijs un Linda Šēle atšifrēja vairākus uzrakstus, kas bija atrasti uz Palenkes tempļa sienas. Viņi atklāja, ka skelets apbedījumu kapenē pieder valdniekam Pakalam, kura vārds nozīmē “Roku vairogs.” Viņa māte, augstākās sabiedrības sieviete Zak-Kuk, bija valdniece pirms viņa. Viņai bija jārīkojas kā reģentei, kad Pakals kāpa tronī 12 gadu vecumā.
Astronomiskie parametri. Ziemas saulgriežos 21.februārī saule riet tieši aiz Uzrakstu tempļa, bet pavasarī vērojams pretējs process. To piefiksējusi Alabamas pavalsts universitātes profesore Linda Šīla.
Atradumi.
Māla poda saturs pirmajā sienā. Tajā bija divi auskari un septiņi nefrīta rotājumi un pērle 13 mm diametrā (M.Stingls uzskaita: sarkani krāsotas gliemežnīcas, 13 mm skaista pērle, daudz rotaslietu no nefrīta).
Sarkofāgs ar 6 cilvēku atliekām. Tajā atrada piecu jaunu vīriešu un vienas sievietes mirstīgās atliekas - tie izrādījās upurēti. Upuru kauli iepriek bija tikuši salauzti, jo savādāk tos nevarētu ievietot tik mazā kastē. Tik necieņas pilna apiešanās ar šo upuru kauliem runāja pretī to aristokrātiskajai izcelsmei, uz ko norādīja galvaskausu deformācijas un zobu inkrustācijas.
Atradumi Pakala kapenē. 1,73 m gara, un labi noauguša cilvēka atliekas, kurš miris 692.gadā apmēram 40–50 gadu vecumā. Lietus ūdens, kas bija tecējis kapenē, tomēr visai stipri bija bojājis skeletu, īpaši tā augšdaļu, tādēļ neizdevās noteikt, vai tā galvaskauss arī bija rituāli deformēts. Apglabātajam nebija zobu inkrustācijas.
Pakals bija apbedīts svinīgās drānās, kuras arī mitrumā bija pilnīgi izirušas. Viņa ķermenis un seja bija pārklāta ar zaļa nefrīta (jašmas !?) dārglietām, kuras kontrastēja ar sarkano kanēļa stienīšu virkni ap viņa kaklu. Apglabātā zobi bijuši sarkanā krāsā un neizroboti kā parasti maiju augstmaņiem. Mirušajam bija arī diadēma, auskari ar hieroglifiem, vairākas kaklarotas (kopumā sastāvošas no vairāk kā tūkstoš nefrīta gabaliņu savirknētus 9 rindās), uz krūtīm nēsājama zīme, rokassprādzes ap abām rokām (katru veidoja 200 akmentiņu) un gredzeni visos roku pirkstos. Auskaru plāksnītes bija izraibinātas ar hieroglifiem. Mutē bija skaista gliemežnīca, ar kuru, domājams, nelaiķim būtu jāmaksā Aizkapa saulē par iztiku. Pie kājām atradās maza Saules dievēkļa statuete.
Visievērojamākā bija nefrīta mozaīkas pēcnāves maska - salikta no vairāk kā 200 žadeīta/nefrīta gabaliņiem, kurai bija baismīgi inkrustētas acis ar obsidiānu un gliemežvākiem. Kā parādīja izpēte, apglabāšanas laikā maska bijusi pielipināta tieši pie sejas ar smilšu un kaļķa javas maisījuma palīdzību. Milzīgajai pieres diadēmai bija piekarināts dieva-sikspārņa attēls. Vēlāk šī maska pazuda no Antropoloģijas muzeja Mehikā. Atrasts tika arī nefrīta kuloniņš ar kādas dievības attēlu. Rokās nelaiķis turēja ko līdzīgu lūgšanu krellēm. Sarkofāga iekšpuse bija izkrāsota sarkana. Sarkanā krāsa klāja arī kaulus un rotaslietas – acīmredzot mirušais bijis ietīts sarkanā segā, un, kad tā satrupējusi, krāsa nosēdusies uz mirstīgajām atliekām. Ir pamats domāt, ka apglabātais bijis Atnācējs - iespējams, lemūrietis.
Sarkofāgā un zem tā atradās daudz iedzīves priekšmetu, kas atstāti pēcnāves dzīvei, vairākas statuetes, to vidū no jašmas, un divas lieliskas ģipsī veidotas galvas. Tās tikušas kaut kur izlauztas, pirms nonākušas kapenēs.
Ventilācijas šahta. Tā saukto "ventilācijas šahtu" arheologs A.Rūzs uzgāja savā 3.izrakumu sezonā 1952.gadā. Šahta gāja no virsotnes cauri visai piramīdai līdz pat Pakala kapenēm. Izteikta versija, ka pēc ķēniņa Pakala nāves priesteri (vai kāds cits) pa šo šahtu sazinājās ar mirušo ķēniņu, iespējams, stāstīja tam kaut ko vai arī saņēma no tā atbildes. Kopumā tas sasaucas ar, piemēram, Inku valsts pieredzi, kur mirušos inku ķēniņus mumificēja un neapglabāja. Tos nesa uz pilīm, tie "piedalījās" valdības sanāksmēs un "lēma" dažādus valstiskus jautājumus. Iespējams, ka tā tas noticis arī Pakala gadījumā.
Neatbildēti jautājumi.
1. Kāpēc A.Rūzs savās sākuma publikācijās norādīja, ka sarkofāgā uzietā cilvēka zobi nebija nosmailināti un inkrustēti, kā tas bija parasts dižciltīgajiem maijiem, bet vēlāk šo apgalvojumu izmainīja?
2. Kāpēc blakus sarkofāgam uzieto upurēto cilvēku paliekas bija labi saglabājušās, taču sarkofāgā uzieta cilvēka pīšļi bija tik ļoti sairuši, ka pat nebija iespējams saprast, vai tā galvaskauss ir vai nav bijis pagarināts? Kāds tad tādā gadījumā ir īstais šo pīšļu vecums?
3. Kāpēc sarkofāgā apglabātā cilvēka vecumu noteica tikai pēc datumu uzrakstiem, bet vēl līdz pat šim brīdim nav veikts oglekļa tests, nemaz jau nerunājot par DNS noteikšanu? Bet varbūt tādi testi ir veikti, tikai mēs par to nezinām?
4. Kapēc gan nelaiž iekšā Uzrakstu templī, pat neļauj uzkāpt augšā, lai gan visās citās celtnēs to darīt var?
Saites.
Palenke.
