Vladimiras-Suzdaļas kņaziste
Krieviski - Владимирское великое княжество.
Jurijs Garrocis (~1147.g.). Suzdaļas kņazs ap 1147.gadu.
Hronikās pirmo reizi minēta 1147.gadā kā neliels ciemats Maskavas upes krastā ar koka nocietinājumiem, šis gads tad arī tiek uzskatīts par pilsētas dibināšanas gadu. Toreizējos pirmsākumos tā aprakstīta kā kņaza Jurija Garroča (Юрий Долгорукий) uzcelts cietoksnis Suzdaļas kņazistes dienvidu robežās - aizsardzībai pret naidīgo Čerņigovas un Rjazaņas kņazistu sirojumiem. Cietoksnim bija vairāki nosaukumi - Москва, Москов un Кучково. Viņš veica mērķtiecīgu politiku, lai pilsētā nometinātu pārceļotājus no dienvidiem.
Andrejs Bogoļubskis (1157.-1176.g.). Andreja Boguļubska valdīšanas laiks Vladimiras-Suzdaļas zemēs, kas izcēlās ar drausmīgām slepkavībām, kurām tika pakļauti visi, kas nevēlējās brīvprātīgi kristīties, kā arī tika pakļauti baltu tautas vēl brīvie ciemati Pievolgā, izkaujot vīriešus, bērnus, viņu mātes un nodedzinot ciematus, kuru teritorijas un druvas aizauga ar mežiem. Galvaspilsētu pārcēla no Suzdaļas uz Vladimīru. Neveiksmīgi karoja ar Novgorodu, okupēja Kijevu, paplašinādams kņazu pārvaldītās teritorijas, ik reizes sarīkojot okupētajās teritorijās jau pazīstamo etnisko tīrīšanu.
Vsevolods Lielā Ligzda (1176.-1212.g.).
Krieviski - Всеволод Юрьевич Великий (par "Lielo" viņu bieži dēvējuši hronisti) vai Всеволод Большое Гнездо (lielās ģimenes dēļ).
Radniecība. 12 bērni - 4 meitas un 8 dēli.
Viņa valdīšanas laiks Vladimīras-Suzdaļas kņazistēs, ko iezīmēja drausmīgas slepkavības gan cilšu kopienās, gan citu krievu kņazu "ligzdās." Dibināta Rjazaņas kņaza ligzda. Piespieda Smoļenskas zemju, Čerņa (Čerņigovas) zemju un Galīcijas zemju kņazus maksāt lēņus Vladimiras - Suzdaļas lielkņazam, pieņemot lielkņaza titulu un nosakot par saviem īpašumiem ziemeļa Aizvolgas somugru zemes, kuras vēl bija brīvas. Tādējādi kņazu īpašumi pirmo reiz tika izsludināti tiem nepiederošās un vēl nepakļautās teritorijās. Reizē ar to atjaunojās kara stāvoklis ar Novgorodas kņaziem, kuri šajās teritorijās vāca lēņus līdz pat Ūralu kalniem, ierazdamies uz savākšanu katru pavasari. Tā arī palika nepiepildīta Vsevoloda deklarācija par neiekaroto zemju iekļaušana lielkņazistē, jo nepietika karaspēka varas uzturēšanai - kopienas turpināja maksāt nodevas Novgorodai.
1194.gadā Garnadža dēls Vsevolods okupēja zviedriem piederējušo Valdiholmāru Kļazmas upes piekrastē un nodeva mandātā Konstantinopoles metropolītam Mitrofānam, kurš lika uzcelt šajā pilsētiņā baznīcu. Tā ir pazīstama ar Detinecas vārdu. Tai pašā gadā Vsevolods okupēja Suzdaļas un Jurjevas cietokšņus, paplašinādams valdījumu 50-70 km rādiusā ap katru cietoksni. Tātad valdījumu rādiuss arvien paplašinājās. Lai tas notiktu, tika nodedzināti latgaļu, vepsu un ingru ciemati un izkauti vīrieši, ieskaitot zīdaiņus, izvarotas sievietes, bet no krieviem dzimušie jaunekļi padarīti par smerdiem (dzimtļaudīm). Tātad Krievzemē marksistu teorijai par parādu kā feodālistiskās sabiedriskās kārtības rašanās cēloni nebija pamata - tas notika vardarbīgi.
Vsevolods Lielā Ligzda bija pēdējais Vladimiras-Suzdaļas kņazs, kas aktīvi cīnījās par Kijevu.
1199.-1220.g. Romāna Mstislavoviča valdīšanas laiks Volīnijā. Volīnijas un Galīcijas paplašināto kņazistu galīgā apvienošana. Salauzis Vladimīras-Suzdaļas kņazu pretestību, viņš pakļāva Kijevas kņazistes īpašumus, pasludināja sevi par lielkņazu. Mēģināja okupēt Polijas dienvidu vojevodistes un Ungārijas austreņa puses provinces. Karš beidzās ar Volīnijas un Galīcijas kņazistu sadalīšanu Polijas un Ungārijas valdnieku īpašumā (1214.g.). Karu un slepkavošanas dēļ jauniegūtās teritorijas kļuva tik reti apdzīvotas, ka trīs diennakšu jājienā gar Sindu līdz nākamai kņaza ligzdai neesot sastapuši neviena dzīva cilvēka, mežos esot plosījušies ugunsgrēki, druvas nodedzinātas, ciemati pārvērsti pelnu čupiņās, tikai izbadējušos vilku bari esot sekojuši ceļiniekiem. Kņazi atjēdzās, ka nav vairs ko aplaupīt un tāpēc tiecās pakļaut arvien jaunas teritorijas, rīkot pie savām "ligzdām" smerdu sādžas, mācīties kopt zemi un audzēt mājlopus. Tā sāka veidoties muižas. Taču jaunajās teritorijās rīkojās kā iepriekš, jo krievu kņazi neprata apstāties savā rīcībā.
1218.-1230.g. Vladimiras-Suzdaļas kņaza Jurija II karš ar Galīcijas-Volīnijas kņaziem šo kņazistu okupēšanas nolūkā. Karš beidzās ar Jurija II karaspēka sakāvi un nākamās Ukrainas rieteņa teritoriju patstāvības saglabāšanu, kurās dzīvoja jauktas etniskās izcelsmes cilvēki, sindu, sembru, huņņu, sarmatu, lejiešu un sudāvu paliekas, kas visi kopā veidoja nākamā ukraiņu etnosa pamatu.
1230.-1303.g. Vladimiras-Suzdaļas kņazu šķelšanās. Lietuvas un atsevišķo baltu, somugru, bulgāru un Aizūrala somugru atbrīvošanās karš pret krievu kņaziem, šo kņazistu teritoriju atkalatgūšana, ko Padomju Krievijas vēsturē sauca par mongoļu-tatāru jūga sākumu. Saglabājās vienīgi 3 krievu kņazistes - Suzdaļa, Maskava un Vladimira. Pārējās teritorijas tika atbrīvotas no kņazu kundzības.
1328.gada ziemā Zelta Ordas hana Uzbeka karaspēks sagrāva Tveras kņazisti. Karagājienā pret tveriešiem piedalījās arī Maskavas kņaza Ivana II Kaļitas un Suzdaļas kņaza Aleksandra karaspēka vienības. Krievu kņazi piedalījās tādēļ, ka tā cerēja iznīcināt Tveru kā spēcīgu sāncensi cīņā par Vladimiras kņaza troni. Formāli Vladimiras kņazs tika uzskatīts par visu krievu zemu valdnieku, tādēļ, piemēram, varēja savākt meslus no krieviem Zelta Ordai.
Pēc Tveras sagrāves hans Uzbeks Vladimiras kņazisti sadalīja starp Ivanu II Kaļitu un Suzdaļas Aleksandru.Divvaldība turpinājās 3 gadus, kamēr nomira Suzdaļas kņazs - pēc tam visu Vladimiras kņazistiieguva Ivans II Kaļita.
Saites.
Vladimiras-Suzdaļas kņazi.
