Vladimiras-Suzdaļas kņazi
Jurijs Garrocis (vai Garnadzis?) (~1147.g.). Krieviski - Юрий Долгорукий.
Radniecība. Dēls - Andrejs Dievmīlis, nākamais kņazs.
Dzīvesgājums. Rostovas-Suzdaļas kņazs. Viņa valdīšanas laikā hronikās pirmo reizi 1147.gadā minēta Maskava kā neliels ciemats Maskavas upes krastā ar koka nocietinājumiem, kas toreiz bija viņa īpašums. Viņš veica mērķtiecīgu politiku, lai pilsētā nometinātu pārceļotājus no dienvidiem.
Visiem spēkiem centās, lai nonāktu pie varas Kijevā. Viņš savu mērķi arī sasniedza, tomēr galu galā viņu noindēja Kijevas bajāri.
Hronikās pirmo reizi minēta 1147.gadā kā neliels ciemats Maskavas upes krastā ar koka nocietinājumiem, šis gads tad arī tiek uzskatīts par pilsētas dibināšanas gadu. Toreizējos pirmsākumos tā aprakstīta kā kņaza Jurija Garroča (Юрий Долгорукий) uzcelts cietoksnis Suzdaļas kņazistes dienvidu robežās - aizsardzībai pret naidīgo Čerņigovas un Rjazaņas kņazistu sirojumiem. Cietoksnim bija vairāki nosaukumi - Москва, Москов un Кучково. Viņš veica mērķtiecīgu politiku, lai pilsētā nometinātu pārceļotājus no dienvidiem.
Andrejs Dievmīlis (1157.-1176.g.). Андрей Боголюбский.
Radniecība. Tēvs - Jurijs Garrocis, iepriekšējais kņazs.
Brālis - Vsevolods Lielā ligzda, nākamais kņazs, Gļebs (jaunākais brālis) - atstāts valdīt ieņemtajā Kijevā.
Dēls - Jurijs. 1185.gadā apprecēja Gruzijas ķēniņieni Tamāru, diemžēl izrādījās pederasts.
Dzīvesgājums. 1157.gadā Vladimiras-Suzdaļas kņaziste tika nodota Andrejam Dievmīlim, kurš padarīja Vladimiru par savu galvaspilsētu - pārcēla to no Suzdaļas. Tieši šī kņaza un viņa brāļa Vsevoloda valdīšanas laikā Vladimira uzplauka un ieguva lielāku nozīmi. Viņš Vladimiru uzskatīja par balstu cīņā pret Rostovas bajāriem.
Dievmīļa valdīšanas laiks Vladimiras-Suzdaļas zemēs izcēlās ar drausmīgām slepkavībām, kurām tika pakļauti visi, kas nevēlējās brīvprātīgi kristīties, kā arī tika pakļauti baltu tautas vēl brīvie ciemati Pievolgā, izkaujot vīriešus, bērnus, viņu mātes un nodedzinot ciematus, kuru teritorijas un druvas aizauga ar mežiem.
Neveiksmīgi karoja ar Novgorodu, okupēja Kijevu, paplašinādams kņazu pārvaldītās teritorijas, ik reizes sarīkojot okupētajās teritorijās jau pazīstamo etnisko tīrīšanu.
Neizrādīja vēlmi pārelties uz Kijevu, bet nodevās savu mantoto zemju attīstīšanai. Tomēr jaunais kņazs aktīvi iemaisījās norisēs krievu zemju dienvidos, cenšoties pēc tā, lai Kijevā valdītu viņam draudzīgs un pakļāvīgs cilvēks. Viņa politikas rezultāts bija 11 kņazu koalīcijas karaspēka karagājiens pret Kijevu, kura rezultātā pilsēta tika ieņemta un izlaupīta. Pats viņš Kijevā nepalika un atstāja tur valdīt savu jaunāko brāli Gļebu.
Atradumi.
Kņaza zīme uz Zelta vārtiem Vladimirā. Triumfālie vārti Vladimiras pilsētas ieejā, bagātīgi rotāti. Uzcelti 1164.gadā Andreja Dievmīļa laikā, to apstiprina kņaza zīme uz viena no akmeņiem.
Vsevolods Lielā Ligzda (1176.-1212.g.). Всеволод Большое Гнездо.
Radniecība. Tēvs - Garnadzis.
Brālis - Andrejs Dievmīlis, iepriekšējais kņazs.
Dēli vairāki.
Dzīvesgājums. Vsevoloda valdīsanas laikā turpinājās Vladimiras pilsētas uzplaukums, kas bija sācies vēl tā priekšteča - brāļa Andreja Dievmīļa valdīšanas laikā.
Vsevoloda valdīšanas laiks Vladimiras-Suzdaļas kņazistēs iezīmēja drausmīgas slepkavības gan cilšu kopienās, gan citu krievu kņazu "ligzdās." Dibināta Rjazaņas kņaza ligzda. Piespieda Smoļenskas zemju, Čerņa (Čerņigovas) zemju un Galīcijas zemju kņazus maksāt lēņus Vladimiras-Suzdaļas lielkņazam, pieņemot lielkņaza titulu un nosakot par saviem īpašumiem ziemeļa Aizvolgas somugru zemes, kuras vēl bija brīvas. Tādējādi kņazu īpašumi pirmo reiz tika izsludināti tiem nepiederošās un vēl nepakļautās teritorijās.
Reizē ar to atjaunojās kara stāvoklis ar Novgorodas kņaziem, kuri šajās teritorijās vāca lēņus līdz pat Urālu kalniem, ierazdamies uz savākšanu katru pavasari. Tā arī palika nepiepildīta Vsevoloda deklarācija par neiekaroto zemju iekļaušana lielkņazistē, jo nepietika karaspēka varas uzturēšanai - kopienas turpināja maksāt nodevas Novgorodai.
1194.gadā Garnadža dēls Vsevolods okupēja zviedriem piederējušo Valdiholmāru Kļazmas upes piekrastē un nodeva mandātā Konstantinopoles metropolītam Mitrofānam, kurš lika uzcelt šajā pilsētiņā baznīcu. Tā ir pazīstama ar Detinecas vārdu. Tai pašā gadā Vsevolods okupēja Suzdaļas un Jurjevas cietokšņus, paplašinādams valdījumu 50-70 km rādiusā ap katru cietoksni. Tātad valdījumu rādiuss arvien paplašinājās. Lai tas notiktu, tika nodedzināti latgaļu, vepsu un ingru ciemati un izkauti vīrieši, ieskaitot zīdaiņus, izvarotas sievietes, bet no krieviem dzimušie jaunekļi padarīti par smerdiem (dzimtļaudīm). Tātad Krievzemē marksistu teorijai par parādu kā feodālistiskās sabiedriskās kārtības rašanās cēloni nebija pamata - tas notika vardarbīgi.
Vsevolods Lielā Ligzda bija pēdējais Vladimiras-Suzdaļas kņazs, kas aktīvi cīnījās par Kijevu. Šai ziņā viņš turpināja sava brāļa Andreja Dievmīļa politiku un aktīvi iejaucās dienvidkrievu kņazistu lietās - gan karoja, gan slēdza savienības ar Čerņigovas un Smoļenskas kņaziem.
Mira 1212.gadā.
Pēc Vsevoloda nāves 1212.gadā Vladimiras-Suzdaļas kņaziste tika sadalīta starp viņa dēliem, kas nemitējās naidoties savā starpā. No tā laika ziemeļkrievu zemju valdnieki arvien mazāk interesējās par dienvidkrievu kņazistu darīšanām. Pēc mongoļu iebrukuma viss kļuva savādāk.
Romāns Mstislavovičs (1199.-1220.g.).
Krieviski - Роман Мстиславич.
Dzīvesgājums. Kņazs Volīnijā. Volīnijas un Galīcijas paplašināto kņazistu galīgā apvienošana.
Salauzis Vladimīras-Suzdaļas kņazu pretestību, viņš pakļāva Kijevas kņazistes īpašumus, pasludināja sevi par lielkņazu.
Tāpat kā Vsevolods Lielā Ligzda viņš bija viens no ietekmīgākajiem krievu kņaziem XII gs. beigās - XIII gs. sākumā.
Jurijs II (~1218.-~1230.g.). Krieviski - Юрий Всеволодович).
Radniecība. Dēls - Vladimirs (krieviski - Владимир Юрьевич), kļuva Maskavas valdnieks ap 1236.gadu.
Dzīvesgājums. 1218.-1230.gados Jurijs II karoja ar Galīcijas-Volīnijas kņaziem šo kņazistu okupēšanas nolūkā. Karš beidzās ar Jurija II karaspēka sakāvi un nākamās Ukrainas rieteņa teritoriju patstāvības saglabāšanu, kurās dzīvoja jauktas etniskās izcelsmes cilvēki, sindu, sembru, huņņu, sarmatu, lejiešu un sudāvu paliekas, kas visi kopā veidoja nākamā ukraiņu etnosa pamatu.
1230.-1303.g. Vladimiras-Suzdaļas kņazu šķelšanās. Lietuvas un atsevišķo baltu, somugru, bulgāru un Aizūrala somugru atbrīvošanās karš pret krievu kņaziem, šo kņazistu teritoriju atkalatgūšana, ko Padomju Krievijas vēsturē sauca par mongoļu-tatāru jūgu.
Saņēmis ziņu par dēla nāvi hana Batija nometnē, Rjazaņas kņazs Jurijs deva pavēli savam karaspēkam doties pretim mongoļu armijai. Palīdzību no vladimiriešiem un čerņigoviešiem knazs tā arī nesagaidīja, lai gan 1237.gada decembra sākumā Vladimiras kņaza dēls Vsevolods ar karadraudzi bija devies palīgos rjazaņiešiem.
Jaroslavs Vsevolodičs.
Smoļenskas kņazs vērsās pēc palīdzības pie Jaroslava Vsevolodiča, kas pēc Jurija nāves kļuva par Vladimiras kņazu. 1236.gadā 19 gadu vecumā Jaroslava dēls Aleksandrs (vēlākais Ņevskis) devās karagājienā uz Smoļensku, kurā pirmo reizi nospēlēja nozīmīgu lomu. Vsevolods Mstislavovičs tika atjaunots tronī un leišu karavadonis krita gūstā. Smoļenskas kņazi sāka atzīt Vladimiras kņazu virsvadību.
Aleksandrs Ņevskis (1252.-1263.g.).
Vasīlijs, Dāvida dēls. Maskavas kņazs Ivans I Kaļita pastāvīgi konfliktēja ar kaimiņu krievu kņaziem. Tā, piemēram, cīnījas ar Jaroslavļas kņazu Vasīliju, Dāvida dēlu (Василий Давыдович).
Aleksandrs Vasiļjevičs (~1328.-1331.g.). (Александр Васильевич). 1328.gada ziemā Zelta Ordas hana Uzbeka karaspēks kristieša Fedorčuka (Федорчук) vadībā, kam pievienojās maskavieša Ivana Kaļitas un Suzdaļas kņaza Aleksandra Vasiļjeviča karaspēks, nežēlīgi sagrāva Tveras kņazisti par to, ka tās iedzīvotāji 1327.gadā apkāva Tverā Ordas karavadoņa Šeikala (Ščolkana) vienību. Sirojums guva nosaukumu "Fjodorčuka karadraudze" ("Федорчукова рать") un tas bija pēdējais gadījums, kad Zelta Orda novāca tai netīkamu krievu lielkņazu.
Tveras kņaziste, tobrīd stiprākā Krievzemē, tika sagrauta dažu nedēļu laikā. Pēc Tveras sagrāves hans Uzbeks Vladimiras kņazisti sadalīja starp Ivanu II Kaļitu un Suzdaļas Aleksandru. Divvaldība turpinājās 3 gadus, kamēr nomira Suzdaļas kņazs - pēc tam visu Vladimiras kņazisti ieguva Ivans II Kaļita, ko arī bija vēlējies. Pēc šīs katastrofas Tveras kņaziem ar Maskavu sacensties vairs nekad spēka nepietika un tā Suzdaļas kņazs arī ņēma dalību Maskavas pacelšanās procesā.
Konstantīns Vasiļjevičs (~1340.g.). Krieviski - Константин Васильевич Суздальский.
Dzīvesgājums. Ap viņu apvienojās visi neapmierinātie ar Maskavas izvirzīšanos un ar tās jaunā kņaza Simeona Lepnā uzvedību. No formālā viedokļa Suzdaļas kņazam, saskaņā ar tā saucamo "лествичному праву" bija vairāk tiesību uz Vladimiras jarliku nekā maskavietim. Pretimstāvēšana izvērtās mongoļu hana Uzbeka mītnē un ilga vairākus mēnešus. Tika izmantota uzpirkšana un dāsni solījumi. Beidzot tomēr hans nolēma atstāt jarliku Simeonam un tā šis Maskavijas kņazs sevi dēvēja jau par "visas Krievzemes lielkņazu" ("великий князь всея Руси"), tā it kā apstiprinot savu pievārdu "Lepnais."
Ņižegorodas-Suzdaļas kņazs Konstantīns, Vasīlija dēls (Константин Васильевич) no jauna uzsāka cīņu par Vladimiras lielkņaza titulu. Panākumu gan viņam nebija, tomēr viņa dēls, arī Dmitrijs, uz īsu laiku tomēr kļuva par visu krievu ziemeļu kņazistu valdnieku - jau pēc Ivana II Skaistā nāves 1359.gadā.
Dmitrijs Konstantinovičs (~1359.-~1376.g.). (Дмитрий Константинович) 1376.gadā Ņižņenovgorodā un Suzdaļā valdošais kņazs Dmitrijs Konstantinovičs vērsās pēc palīdzības pie Maskavas kņaza. Tika nolemts organizēt karagājienu uz Mamajam piederošajām zemēm, kas tāds nebija noticis kopš Batija laikiem. Nosprieda uzbrukt Volgas Bulgārijas zemēm. Ar tām krievi naidojas jau izsenis, periodiski rīkodami sirojumus viens pret otru. Abu kņazu rīkotais uzbrukums bija negaidīts. Krievu vienību komandēja Dmitrijs Bobroks-Volīnietis (Дмитрий Боброк-Волынский), kuram pieraksta ideju izdalīt atsevišķu slēpņa pulku Kuļikovas kaujā, un Ņižegorodas kņaza dēli Vasīlijs un Ivans. Hronikās teikts, ka krievu vienības izposījušas daudz ciemu. Pēc tam pie Bulgāras pilsētas sienām sakāvuši vietējo valdnieku savākto armiju. Toreiz krievi pirmo reizi iepazinušies karstajiem ieročiem, no Bulgāras sienām pa viņiem šāvuši ar dižgabaliem. Šos ieročus izveda uz Maskavu un uzstādīja turienes Kremļu sienās.
Saites.
Vladimiras-Suzdaļas kņaziste.
Krievi.
