Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Valsts. Platons

Platons

No sengrieķu valodas tulkojis: Gustavs Lukstiņš.1982

Valsts

360.g.pmē.


PLATONS UN VIŅA DIALOGS "VALSTS"

Senā Grieķija devusi cilvēcei daudz izcilu kultūras darbi­nieku, bet viens no nozīmīgākajiem to vidū ir filozofs Platons. Viņš dzimis 428. vai 427.g.pmē. un miris sava mūža 81.gadā. Platons dzimis un lielāko daļu mūža pavadījis Atēnās, taču vairākkārt diezgan ilgi uzturējies arī citās vietās Vidusjūras piekrastē, it īpaši Dienviditālijā un Sicīlijā. Filozofs cēlies no aristokrātu dzimtas, guvis labu izglītību, sevišķi ma­temātiskajos priekšmetos - aritmētikā, ģeometrijā, astronomijā un mūzikā, labi pārzinājis vēsturi, grieķu literatūru un filozofiju. Viņa īstais vārds bijis Aristokls, bet iesauku Plato viņam devis vingrošanas un cīņas skolotājs plato plecu dēļ.
Aptuveni divdesmit gadu vecumā Platons iepazinies ar So­krātu, kas šajā laikā Atēnu ielās un laukumos bieži iesaistījās sarunās ar dažādu aprindu ļaudīm, mudinādams viņus domāt par svarīgiem izziņas un ētikas jautājumiem. Sarunas ar at­jautīgo un zobgalīgo Sokrātu prasīja lielu koncentrēšanos un spēju abstrakti domāt, tādēļ mazāk izglītotie un garīgi kūtrākie atēnieši vairījās ielaisties šādās sarunās, kuru gaitā varēja at­klāties nekonsekvence viņu domāšanā un robi zināšanās. Ap runīgo akmeņkali bieži pulcējās aristokrātu ģimeņu jaunieši. Viņi bija pietiekami izglītoti, lai spētu izsekot tālejošām ab­strakcijām, un viņos izraisīja interesi dažādu problēmu teorē­tiska modelēšana. Viens no centīgākajiem Sokrāta klausītājiem bija jaunais Platons.
Laikā, kad Platons iepazinās ar Sokrātu, viņš filozofijā vairs nebija "balta lapa." Viņš jau bija mācījies filozofiju pie sofista Kratila, kurš to savukārt bija mācījies no Efesas Hērakleita. Hērakleits, kā zināms, atzina, ka pasaulē viss atrodas pastāvīgā mainībā, ka nevaram divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē ( jo nedaudz mainījusies gultne un plūst citi ūdeņi ). Kratils šo tēzi attīstīja līdz absurdam, apgalvojot, ka nav iespējams iekāpt upē arī vienreiz, jo arī šās kāpšanas laikā upe mainās. Taču, ja kustību un maiņu absolutizējam un noliedzam, ka lietās ir ari relatīva pastāvība, lietas izzūd. Var domāt, ka Platonam bija zināms arī Pitagora viedoklis, ka pasaulē galvenais regulējošais princips ir matemātiskās proporcijas un skaitļu attiecības. Tā­pat ir pamats uzskatīt, ka Platonam jau diezgan agri ir bijuši labi zināmi arī ievērojamāko sofistu uzskati, proti, Protagora viedoklis, ka cilvēks ir visu lietu mērs ( tādēļ nav pamata meklēt objektīvu patiesību ), kā arī Gorgija uzskats, ka nekā nav, ja arī kaut kas būtu, to nevarētu zināt, ja ari kaut ko zinātu, to ne­varētu pateikt citam. Platons daudzos jautājumos nepiekrita iepriekšminēto sofistu viedoklim. Lietu pastāvību viņš gan no­liedza, taču atzina matemātisku sakarību un citu abstrakciju mūžīgumu. Viņa mācība par idejām ir savdabīgs netiešs tur­pinājums iepriekšminēto filozofu mācībām, protams, paceļot teorētisko domāšanu jaunā, augstākā līmenī.
Sokrāta nāves laikā - 399.g.pmē. Ptons nav atradies Atēnās. Drīz viņš devies ilgstošā ceļojumā pa daudzām Vidusjūras piekrastes zemēm, pēc atgriešanās Atēnās nodibi­nājis tur mācību iestādi - Akadēmiju, kas pastāvēja vairāk nekā 900 gadu, līdz pat 529.g.mē., un būtiski ietekmēja antīkās pasaules kultūru. Ievērojamākais Platona skolnieks ir Aristotelis, kurš Akadēmijā mācījies aptuveni 20 gadu, bet mā­cību beigu posmā viņam ar Platonu bijušas nopietnas domstar­pības.
Platona dzīves laikā, sevišķi viņa brieduma gados, Atēnas bija zaudējušas savu militāro varenību un politisko ietekmi, kāda tām bija bijusi neilgi pirms filozofa dzimšanas, taču jo­projām tā palika nozīmīgs ekonomisks un svarīgs kultūras centrs. Senās Grieķijas polišu sistēma šajā laikā piedzīvoja sma­gu krīzi, taču saimnieciskā rosība turpinājās un dažas kultūras nozares, arī filozofija, piedzīvoja pat uzplaukumu.
Platona uzskati izziņas jautājumos ir vairāk izstrādāti un niansētāki nekā viņa priekšgājējiem, jo viņa laikā Atēnu sa­biedrība bija sasniegusi ļoti augstu vispārējās kultūras līmeni, te regulāri notika teātra izrādes, ieradās daudzu citu pilsētu filozofi, daiļrunas skolotāji. Arī Atēnu sabiedriskā dzīve, sevišķi Platona jaunības gados, kad tur netrūka asu konfliktu, lie­kulīgu demagogu virzīta pūļa patvaļas un netaisni izlietu asiņu, deva daudz rosinājumu filozofiskai jaunradei un apcerēm par valsts pastāvēšanas jēgu. Ir pamats uzskatīt, ka Platons pār­spīlējis abstraktās domāšanas lomu izziņā un absolutizējis vienu no abstraktās domāšanas elementiem - jēdzienu. Tomēr Platons savus uzskatus pastarpinājis ar labākajiem sava laika zinātnes un kultūras sasniegumiem, tādēļ viņa darbiem ir pa­liekoša vieta un loma cilvēces domas augstāko sasniegumu vidū.
Agrā jaunībā Platons esot rakstījis drāmas, taču pēc iepa­zīšanās ar Sokrātu viņš visus savus agrīnos sacerējumus esot sadedzinājis. Turpmākajos gados viņš rakstījis galvenokārt dia­logus, kuros centrālā persona ir Sokrāts. Jau agrīnie Platona dialogi liecina par rakstīšanā ievingrinātu roku. Pirms dažiem gadsimtiem Platonu uzskatīja par vairāk nekā 40 dialogu autoru. Antīkās kultūras speciālisti pēc rūpīgas pārbaudes daļu no tiem atzinuši par atdarinājumiem, jo tajos minēti fakti, ko Platons savas dzīves laikā nevarēja zināt. Arī to literārā vērtība ir daudz zemāka. Mūsdienās par diezgan drošiem atzīst un kopotajos rakstos parasti ievieto 35 dialogus, no tiem par neap­šaubāmi drošiem uzskata 24, ieskaitot Sokrāta aizstāvēšanās runu jeb Apoloģiju. Dialogus Platons rakstījis visa mūža gaitā. To apjoms ir nevienāds. Dažos dialogos ir viena centrālā tēma, citos - vairākas.
Vairums pētnieku uzskata, ka dialoga "Valsts" pirmo grā­matu Platons sarakstījis jau diezgan agri, taču sacerējuma lie­lāko daļu - sava mūža brieduma periodā, tātad 4.gs.pmē. 70. vai 60.gados. Tas notika laikā, kad gadu gaitā Aka­dēmija bija pilnīgi izveidota un Platonam bija izauguši skol­nieki, kuri jau mācīja Akadēmijā, bet Platons gatavojās otro vai trešo reizi doties uz Sirakūzām, cerēdams īstenot dzīvē savus uzskatus par valsti.
Saskaņā ar sižetu saruna notikusi dievietes - trāķiešu Arte-mīdas - Bendidas svētkos, pēc svētku gājiena, kas visticamāk varēja būt priekšpusdienā, gaidot vakaru, kad bija paredzēta jātnieku stafete ar lāpām.
Nav zināms, vai šāda saruna ir reāli notikusi un, ja arī tā būtu bijusi, vai tai ir kāds sakars ar te apspriežamo dialogu. Ja šāda tikšanās būtu reāla, tajā varētu skart tikai niecīgu daļu Platona dialogā iztirzāto jautājumu. Tik garu tekstu, pat ja tas būtu jau gatavs, vienas dienas laikā nevarētu izrunāt. Taču Platona dialoga dalībnieki risina problēmas, kas viņiem ir jau­nas, dod cits citam trāpīgas atbildes, kas nebūtu iespējams bez rūpīgām pārdomām, izvirza arvien jaunus argumentus un pret­argumentus. Tādēļ ir pamats uzskatīt, ka, tāpat kā citos Pla­tona dialogos, Sokrāts un viņa sarunu biedri ir tikai literāri tēli. Problēmu ziņā tik bagātu sacerējumu arī izcili apdāvināts un pieredzējis autors varēja izveidot tikai vairāku gadu, varbūt pat gadu desmitu laikā.
Nav izslēgts, ka dažus te skartos jautājumus Sokrāts varēja būt minējis savās daudzajās sarunās Atēnu laukumos, taču Platona dialogā visas tēmas lielākā vai mazākā mērā grupētas ap vienu sižetu. Filozofijas vēsturnieki uzskata, ka Sokrāts pievērsies galvenokārt individuālā cilvēka problēmām, bet Pla­tona dialogā "Valsts" iztirzāti ļoti daudzi indivīda, sabiedrības un valsts dzīves jautājumi. Sokrāts miris 399.g.pmē.bet cits sarunas dalībnieks Kefals - jau 404.g.pmē., laikā, kad bija jau pagājuši vairāki gadu desmiti kopš dialogā tēlotajiem notikumiem, kad gandrīz neviens vairs nevarēja pre­cīzi atcerēties Sokrāta uzskatus. Platons droši varēja likt lite­rārajam Sokrātam paust savu viedokli, jo vairāk tāpēc, ka Pla­tons visumā turpināja Sokrāta filozofiju, nekur nenostājoties pret to, tikai, kā var domāt, izplatīja sava skolotāja attieksmi arī uz tādām nozarēm, kam Sokrāts nebija pievērsies.
Arī pārējie dialoga varoņi tā vai citādi pauž Platona pārdomu vai šaubu rezultātus, tikai citā rakursā. Dažkārt viņi gatavo tiem ceļu, jautājot, lūdzot paskaidrot sīkāk vai iebilstot pret Sokrāta nostāju. Atbildot uz jautājumiem vai atspēkojot iebil­dumus, Sokrātam ir pamats savu viedokli izklāstīt detalizētāk un niansētāk. Sokrāta koncepcijas it kā vājo vietu, apstrīdamo secinājumu un iekšējo pretrunu īpaši sīka izgaismošana at­bruņo daudzus tās iespējamos pretiniekus. Te gan jāpiebilst, ka Platons dialogu iztirzājis tā, ka visi tā dalībnieki, arī tie, kas polemizē ar Sokrātu, savas domāšanas metodoloģiskos pamatus pilnīgi pieskaņojuši viņa viedoklim. Ja zinām, ka Senajā Grieķijā pastāvēja vairāki atšķirīgi filozofijas virzieni un nejau visi tie atzina tos pašus pamatprincipus kā Sokrāts un Platons, tad var pieņemt, ka reālā strīdā labi izglītotie oponenti varētuizvirzīt arī tādus argumentus, kas Platona aprakstītajā domu gaitā neiekļaujas. Taču šajā dialogā kaujas lauku un arī ieročus pilnīgi izvēlējies Sokrāts. Viņš gūst spožas uzvaras citu pēc citas tāpat kā citos Platona dialogos. Dažiem Sokrāta sarunas bied­riem ir tikai rezonatoru loma - viņi ar izbrīna, piekrišanas vai uzmundrinājuma izsaucieniem padara dzīvākus citādi samērā smagos un grūti apjēdzamos Sokrāta abstraktos prātojumus.
Līdzās Sokrātam sarunā samērā aktīvi piedalās Platona ve­cākie brāļi Adeimants un Glaukons. Kā vēsturiskas personas viņi neko nozīmīgu nav paveikuši. Mūsdienās viņi zināmi gan­drīz vienīgi no sava jaunākā brāļa sacerējumiem (viņu vārdi minēti arī "Sokrāta aizstāvēšanās runā" un dialogā "Parme-nids"). Platona laikabiedrs vēsturnieks Ksenofonts savās at­miņās par Sokrātu raksta, ka Sokrāts esot atrunājis Glaukonu no piedalīšanās politiskajā dzīvē.
Dialogs "Valsts" saskaņā ar sižetu noris cienījama sirmgalvja Kefala mājās. Kefals Atēnās juridiski bija svešinieks bez pil­soņtiesībām. Viņš dzimis Sicīlijā, pēc Perikla uzaicinājuma ap 434. g. p.m.ē. pārcēlies uz Atēnām, bijis samērā turīgs cilvēks, miris 404. g. p.m.ē. Viņa dēls Polemarhs, kas arī piedalās sa­runā, aizgāja bojā Trīsdesmit tirānu valdīšanas laikā Atēnās (404.-403. g. p.m.ē.), kad viņam lika iedzert indi, neizvirzot nekādu apsūdzību. Kefala otrajam dēlam Līsijam, kurš Platona atainotajā sarunā klausās, bet pats tajā aktīvi nepiedalās, Trīs­desmit tirānu valdīšanas laikā izdevās no Atēnām aizbēgt, un vēlāk viņš kļuva par ievērojamu oratoru. Arī dialoga dalībnieks Trasimahs no Halkēdonas ir vēsturiska persona - Atēnās iece­ļojis sofists. Viņa uzskatiem raksturīga vispārpieņemto morāles normu ignorēšana, viņš pozitīvi vērtē patvaļu un stiprākā tie­sības. Dialogā viņš tēlots kā ļoti pašpārliecināts cilvēks, kas stūrgalvīgi turas pie savas pārliecības. Tajā pašā laikā viņš ir labi izglītots, ļoti atjautīgs, spējīgs skaidri un niansēti formulēt savas domas tiklab īsās replikās, kā arī garākos izteicienos. Vārds Trasimahs tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē "pār­drošs cīnītājs". Līdzība starp šā sofista politiskajiem uzskatiem un vārda etimoloģisko nozīmi, protams, ir tikai gadījuma sakri­tība.
Domas spriegums visās šā dialoga daļās nav vienāds. Tik bagāta un neviendabīga materiāla pakārtošana vienam sižetam bija iespējama vienīgi ar daudzām pārejām. Tomēr arī vienas problēmas apspriešanas ietvaros visi jautājumi nav vienlīdz nozīmīgi. Daudzo blakus jautājumu iztirzāšanas gaitā teorē­tiskais līmenis nevarēja palikt tikpat augsts, kā risinot funda­mentālas problēmas. Jāņem vērā arī tas, ka šim sacerējumam vairākos aspektos ir novatorisks raksturs. Daudzas filozofijas problēmas dialogā ir ne tikai pirmo reizi iztirzātas, bet arī pirmo reizi izvirzītas. Dialoga dalībnieki, it īpaši Sokrāts, lieto jē­dzienus, kādi tālaika grieķu valodā vēl nav pazīstami, un visi sarunas biedri tos tūlīt pieņem zināšanai. Ja kādu uzdevumu risina pirmo reizi, tad arī izcili pētnieki līdzās ievērojamiem veikumiem darījuši daudzus sīkus darbus, kam it kā nebūtu tiesības ieņemt paliekošu vietu zinātnes vēsturē, taču tos bieži nav iespējams atdalīt no to veicēju lielajiem sasniegumiem. Ik­viena darba nozīmību vislabāk parāda laiks.
Platona filozofija daudzos aspektos ir turpinājums agrākajai sengrieķu filozofijai, taču akcentē izmaiņas, ko tajā ienesuši sofisti un Sokrāts. Pirmajā, tā saucamajā pirmssokrata periodā domātāji bija meklējuši atbildes galvenokārt uz jautājumiem par to, kas ir fizikālā pasaule, kā tā veidota un no kā sastāv, dažkārt interesējoties arī par atsevišķiem izziņas jautājumiem. Ētikas, estētikas un sabiedriski politiskie jautājumi šā perioda filozofu darbos lielākoties skarti tikai garāmejot un, ja arī mi­nēti, tad jau kā gatavas konstatācijas un rekomendācijas.
Sākot ar sofistiem un Sokrātu, par filozofijas galveno pētī­šanas objektu kļuva cilvēks, viņa uzskati, tikumi, viņa kultūras daudzveidīgās izpausmes, it īpaši valoda, cilvēka sabiedriskā un politiskā darbība. Filozofi šajā laikā sāka interesēties ne tikai par izziņas un it īpaši domāšanas procesa rezultātiem, bet ari par paša šā procesa norisi, par iespējamām novirzēm un kļūdām izziņas gaitā, par sakarībām starp cilvēka teorētiskajiem se­cinājumiem un praktisko rīcību jeb, citādi sakot, par rīcības motivāciju.
Nozīmīgs bija sofistu iesāktais un Sokrāta, kā arī Platona turpinātais darbs ar vārdu, kas tika veikts ļoti daudzveidīgi: gan kā vārda etimoloģiska interpretācija, gan kā semantiskās nozīmes analīze, gan kā vārda tiešās un pārnestās nozīmes pretstatīšana, gan arī kā dažādu vārdu tropu skaidrošana. Vārds, izkustināts no ikdienas utilitārās inerces, ieguva jaunudinamiku. Tas deva iespēju aktualizēt tiklab vārda potenciālo elastību un daudznozīmību, kā ari etimoloģisko pamatjēgu.
Tomēr jāpiebilst, ka, pētīdami vārdu un dažādu izteicienu jēgu, sofisti bieži vien to tālāk attīstīja vienpusīgi, pārspīlēdami un absolutizēdami tikai vienu jēgas aspektu, pametot novārtā visus pārējos. Cenzdamies nonākt pie risinājumu galējām kon­sekvencēm, viņi filozofijā dažkārt nonāca pie tendencioziem, deformētiem, bet tiesu runās - pat pie apzināti falsificētiem secinājumiem.
Pret sofistu relatīvismu pirmais uzstājās Sokrāts. Pretēji sofistiem viņš atzina, ka pastāv objektīva patiesība, ko nevar patvaļīgi grozīt katrs pēc sava prāta. Tā kā nav saglabājušies nekādi Sokrāta sacerējumu teksti un, visticamāk, viņš savus uzskatus rakstveidā nekad nav fiksējis, par Sokrāta uzskatiem parasti spriež, vadoties pēc laikabiedru, sevišķi Ksenofonta at­miņām. Sokrāta filozofijas galvenos principus turpināja Pla­tons, taču, kā domā vairums pētnieku, ievērojami paplašinot iztirzājamo jautājumu novadu un risinot problēmas līdz tā­lākām konsekvencēm. Platons piekrīt tiem, kas materiālās lie­tas uzskata par mainīgām, nestabilām, nepilnīgām, zūdīgām. Dialoga "Valsts" 7. grāmatas sākumā ievietotajā alegorijā viņš tās salīdzina ar ēnām. Platons nesamierinās ar subjektīvistiskiem, relatīvistiskiem vai agnostiskiem secinājumiem. Iz­strādājot un attīstot Sokrāta viedokli, attiecinot to uz arvien plašāku parādību loku, viņš pauž viedokli, ka materiālās lietas gan ir pārejošas un virzās pretī iznīcībai, taču pasaulē ir arī kaut kas stabils un nepārejošs. Šis nepārejošais un paliekošais esot jāmeklē nevis jutekliski tveramajās lietās, bet gan vis­pārīgajos jēdzienos - idejās, kas, pēc viņa domām, veidojot citu, augstāku un krāšņāku pasauli. Tā neesot tverama cilvēka ju­tekļiem, bet gan tieši prātā - inteligibli.
Daudzos jautājumos Platons savas koncepcijas, kas balstītas uz jēdzienu absolutizāciju, projicējis atpakaļ uz juteklisko pa­sauli. Tādēļ daudzi vēlāko laiku filozofi, sākot jau ar Platona skolnieku Aristoteli, ir kritizējuši Platona mācību par pasaules uzbūvi, kā arī par izziņu. Platona kritiķi jaunajos laikos priekš­roku devuši uzskatiem, ko izstrādājuši antīkās pasaules atomisti - Dēmokrits, Epikūrs un Lukrēcijs Kārs. Mūsdienu zinātne augstu vērtē ikviena ievērojama filozofa ieguldījumu cilvēces kultūrā, tādēļ cenšas izmantot visas tās atziņas, pie kādām nonākuši iepriekšējo paaudžu filozofi, virzot uz priekšu cilvēces izziņu. Tā atzīst, ka Platona mācība kopumā ir liels veikums, attīstot filozofiju, kaut gan daži viņa uzskati ir vien­pusīgi.
Dialogā "Valsts", tāpat kā vairākos citos Platona darbos, samērā reljefi jaušams, ka filozofa doma aizsteigusies priekšā sava laika valodas attīstības līmenim. Tad grieķu valodā vēl nebija nostabilizējusies viennozīmīga terminoloģija abstraktu filozofisku jēdzienu izteikšanai. Tie bija jāformulē vai vismaz jākonstatē to saturs un apjoms, ja tos izteica ar ikdienas sarunu vārdiem. Risinot šādu uzdevumu, bija jāmin daudz piemēru, taču piemēru virknēšana pazemina domas abstrakcijas līmeni un padara gausāku sižeta pamatlīnijas virzību.
Vienlaikus jāatzīst, ka filozofs pamanījis cilvēkā ļoti smalkas ētiska vai psiholoģiska rakstura nianses, detalizēti pievērsies dažādu sabiedrisku procesu norises savdabībai, bet valodā vēl nav bijis specifisku vārdu, kas šos konstatējumus un atzinumus precīzi fiksētu. Arī fakts, ka izraudzīti tieši šādi, nevis citādi piemēri, kas arī varētu ilustrēt izsacīto viedokli, rosina domāt, ka autors daudz laika un uzmanības veltījis ne tikai dialoga galvenajam sižetam, bet arī atzarojumiem no tā.
Plašas nozīmes jēdzieni bija ļoti piemēroti un derīgi sabied­rības attīstības agrīnā līmenī, kad cilvēka uzvedību un prak­tisko rīcību detalizēti regulēja tradīcija, bet vārdi tikai pavēs­tīja, ko un kad darīt, lai rīcība atbilstu jau gataviem, tradicio­nāliem kritērijiem. Turpretī attīstītas sabiedrības apstākļos garīgā dzīve (vismaz izglītotajiem grieķiem Atēnās un dažās citās pilsētās) bija kļuvusi ļoti diferencēta un daudzskaldņaina. Tad cilvēki, jo sevišķi turīgāko aprindu jaunie pilsoņi, sāka sevi apzināties ne vien kā tādu savas ģimenes vai savas dzimtas sastāvdaļu, kuras sabiedriskā loma līdz sīkām detaļām jau ieprogrammēta visās sabiedrības tradīcijās, aizspriedumos, uzvedības normās utt., bet arī kā individualitāti, kurai pašai piemīt darbības iniciatīva un ir tiesības izteikt savu, pat no visiem citiem atšķirīgu viedokli.
Tiesa gan, Platona laikā šādas tendences vēl tikai veidojās un viņam, kā tas redzams arī šajā dialogā, tās nepavisam ne­likās simpātiskas. Individuālā apziņa sākotnēji visbiežākizpaudās nevis kā jaunu garīgu vērtību radīšana, bet gan kā pastāvošo morāles principu un sadzīves normu apšaubīšana vai noliegšana, vai nu tās vienkārši atmetot (kā Diogens), vai arī izmantojot šaubas par tām savas amorālās rīcības attaisnošanai (kā, piemēram, Alkibiāds). Tikai ļoti retos gadījumos (iespē­jams, ka tā darījis Sokrāts) novēršanās no tradīcijas bija ceļš uz augstākiem tikumības principiem.
Tipiskākie savu uzskatu oriģinalitātes sludinātāji tajā laikā bija sofisti, bet viņu patvaļa domas virzīšanā Platonā izraisīja tikai nicinājumu. Taču izeju viņš saredzēja nevis izglītības iz­platīšanā, kas mazinātu sofistu iespējas ļaunprātīgi izmantot savu zināšanu pārākumu, bet gan individualitātes jaunā pa­kļaušanā, tiesa gan, nevis ģimenes, bet gan valsts stingrai aiz­bildniecībai un kontrolei. Tomēr tikai individuālās grieķu verg­tura personības attīstība, kas vissekmīgāk norisa tieši Platona nīstās demokrātijas apstākļos, darīja iespējamu tālaika filo­zofijas uzplaukumu, arī Platona antidemokrātiskās filozofijas veidošanos. Taču tad, kad šis uzplaukums bija sācies, izrādījās, ka daudzi apjomīgi un daudznozīmīgi vārdi vairs nespēj adek­vāti atspoguļot nedz atsevišķā cilvēka, nedz visas sabiedrības daudzveidīgās dzīves norises, savstarpēji pretrunīgās tieksmes, noskaņas un ilūzijas.
Šāda domāšanas un valodas izkoptības līmeņu nesaskaņa, kuru Platons un citi tālaika filozofi centās mazināt, veidojot jaunus jēdzienus un precizējot to apjomu, iespējams, ir viens no galvenajiem cēloņiem, kādēļ Platons vissarežģītāko un no­vatoriskāko jautājumu risināšanā labprātāk lietojis mākslinie­ciska tēlojuma nekā zinātniska traktāta formu. Niansējot vai sniedzot jaunā interpretācijā tradicionālos sengrieķu mītus, no citām tautām aizgūtus leģendārus nostāstus, sacerot jaunus mī­tus, fabulas un alegorijas, Platons radis iespēju padarīt saviem klausītājiem un visu turpmāko paaudžu lasītājiem saprotamus vai vismaz apjēdzamus tādus savu domu gājienus, kuru izteik­šanai diskursīvi loģiska pierādījuma formā tālaika grieķu valodā vēl nebija piemērotu līdzekļu. No mūsdienu lasītāja viedokļa jāatzīst, ka gadījumā, ja Platona dialogi būtu sarakstīti, nelietojot mākslinieciskās tēlošanas paņēmienus, bet tikai zinātniskus jē­dzienus, tos lasīt, iespējams, būtu vēl grūtāk nekā dažus gadu desmitus vēlāk sarakstīto Aristoteļa "Metafiziku".
Lasot dialogu "Valsts", nevaram nejust, ka tā atsevišķo daļu uzbūvē un visa dialoga kompozīcijā nav regularitātes; doma virzās dažāda satura sarunu gaitā ar pārtraukumiem, iestar­pinājumiem un atkārtojumiem, radot nesistemātiska izklāsta iespaidu. Kompozicionālā nepārskatāmība lielā mērā izskaid­rojama ar to, ka autors pie šā darba atsevišķajām problēmām strādājis dažādos sava mūža posmos un viss dialogs kopumā palicis tikai daļēji pabeigts. Sava nozīme šajā ziņā ir arī autora izvēlētajai izklāsta formai. Varbūt arī tam, ka dažu jautājumu risināšanā autoram nav bijis īstas pārliecības un viņš sargājies nonākt pretrunās pats ar sevi.
Nepiespiestas sarunas, kuru dalībniekiem piemīt patiesa zinātkāre un vēlēšanās tuvoties patiesībai un kuru gaitā gan­drīz ikviena jautājuma risinājums tūdaļ izvirza nākamo vai pat vairākus nākamos jautājumus, Sokrātam raksturīgā ļoti brīvā disputēšanas metode un arī tas ļoti plašais jautājumu loks, ko sengrieķu domātāji, arī Platons, saistīja ar valsti, tās iekārtu un pilsoņu dzīvi valstī, - visi šie faktori kopā veidojuši darba struktūru un ietekmējuši to nenoteiktības virzienā. Vienlaikus darbā skaidri jūtama tendence disciplinēt domu un virzīt izziņu no šķietami skaidra, bet virspusējā līmeņa pie dziļākām un vispārīgākām atziņām. Daudzus jautājumus, kuri risināti pir­majās piecās dialoga grāmatās, var īsti labi apjēgt un saprast vienīgi pēc tam, kad iepazītas arī pārējās grāmatas, kad iz­sekotas daudzās atkāpes no iesāktās tēmas un notikusi at­griešanās pie tās. Tādēļ, lai dziļi izprastu dialogu, tas jālasa vairākas reizes.
Problēmu daudzveidība, sarežģītais to izklāsts un risinā­jums padara grūtu arī dialoga teorētiskā satura īsu atstāstī­šanu. Šeit iespējams minēt vienīgi pašas galvenās dialogā iztir­zātās problēmas un svarīgākās atziņas par tām.
Dialoga tematiskā pamatievirze ir ideālas valsts projekta iztirzājums, bet idejiskais pamats - taisnīguma problēma. Tais­nīgums, pēc Platona uzskatiem un Platona formulējumā, ir ne tikai atsevišķa pilsoņa un valsts laimes priekšnosacījums, bet arī valsts vienotības, t.i., esamības garantija un ideālās valsts struktūras pamatprincips. Ar taisnīguma problēmu Platons tā vai citādi saista visas pārējās problēmas - ne tikai sociāli po­litiskās un valsts teorijas, cilvēku savstarpējās attiecības,izglītību un audzināšanu ideālajā valstī, mākslas lomu sabied­rībā utt., bet arī jautājumu par visu lietu īstenajiem cēloņiem un par visaugstāko cēloni - labā ideju, jautājumu par cilvēka dabu, par cilvēka dvēseli un tās izziņas spēju, par dvēseles un ķermeņa attiecībām, par dvēseles iemājošanu cilvēka ķermenī un tās likteni pēc cilvēka nāves. Daži šāda rakstura jautājumi dialogā iztirzāti ļoti plaši.
Virsraksts "Valsts" [politeiā] tik daudzveidīgam jautājumu klāstam šķiet pārāk šaurs, taču te jāņem vērā vismaz divi ap­stākļi: pirmkārt, sengrieķu vārds politeiā valsti apzīmē lielā­koties struktūras jeb konstitucionālas iekārtas aspektā, nevis kā noteiktu teritoriju, otrkārt, tālaika Grieķijā pilsoņu sabied­riskās piederības apziņa parasti nesniedzās tālāk par savas po-lisas ietvariem. Šī attieksme, sevis identifikācija ar dzimto pil­sētu, t.i., valsti, un valsts struktūras projicēšana uz visām pārējām dzīves nozarēm bija pavirzījusies tik tālu, ka daudzi grieķu domātāji to uzskatīja par universālu shēmu un lietoja tiklab kosmisku, kā arī ģimenes un individuālā cilvēka apziņas problēmu risināšanā. Arī Platona politiskā teorija cieši savijas ar ētikas, psiholoģijas un daudziem citiem tematiem, turklāt saskaņā ar viņa koncepciju valsts un cilvēka dvēseles struktūrai ir viens un tas pats modelis.
Ir pamats domāt, ka Platons pats nav iedalījis dialogu grā­matās. To veikuši viņa darbu pārrakstītāji un sistematizētāji jau pēc autora nāves. Iztirzāto tēmu robežas vietumis sakrīt ar grāmatu ietvariem, bet daudzos gadījumos sniedzas tiem pāri.
I grāmata ir ievads, kurā iepazīstamies ar dialoga da­lībniekiem un vispārējo situāciju. Te izvirzās arī jautājums, kas ierosina disputu, proti, jautājums par taisnīguma būtību un definīciju, kā arī par tā vietu un jēgu valstī. Sākumā tiek aplū­kotas dažas taisnīguma ārējās izpausmes, bet pēc tam (jau nā­kamajās grāmatās) sarunas dalībnieki pamazām noskaidro šā jēdziena dziļāko nozīmi, saturu un vietu citu jēdzienu vidū.
II, III un IV grāmatā pamatvilcienos ieskicēts ideālās valsts projekts. (Jāpiebilst, ka jautājumi, kas tādā vai citā aspektā attiecas uz ideālo valsti, nav skarti vienīgi astotajā grāmatā.) Sākotnēji sarunas dalībnieki spriež par valsts izvei­došanās elementārajiem priekšnosacījumiem - par darba dalī­šanas nepieciešamību un tai atbilstošo sabiedrības locekļu iedalījumu grupās vai kārtās. III grāmatā Platons min kādu feniķiešu mītu, ka visi cilvēki esot Zemes bērni, bet Zeme, viņus radīdama, vienu cilvēku asinīm piejaukusi zeltu, citu - sud­rabu, bet vēl citu - varu vai dzelzi. Tāpēc cilvēki jau no dzim­šanas esot atšķirīgi, un līdz ar to viņu uzdevumi un pienākumi valstī nevarot būt vienādi. Valsts pastāvēšanai, pēc Platona domām, vajadzīgi trīs sabiedrības slāņi: 1) amatnieki un zem­kopji; 2) kareivji jeb sargi; 3) sabiedrības pārvaldītāji jeb filozofi. Ikvienai no šīm kārtām atbilstoši tajā ietilpstošo cilvēku spējām un tieksmēm jāveic savi specifiski uzdevumi. Platons šos uz­devumus stingri diferencē un norobežo. Valsts, pēc viņa do­mām, būšot vienota un stipra vienīgi tad, ja ikviens veikšot tos uzdevumus, kuriem radīts jau no dabas. Trīsdaļīgu hierarhiju Platons atzīst ne tikai valsts sociālajā struktūrā, bet arī ikviena atsevišķā cilvēka dvēseles uzbūvē. Dvēseles trīs daļas (sākot ar augstāko) esot šādas: 1) prāts ās 2) niknums jeb dedzība hymoeides; 3) iekāres epithymiai. Harmonisku un veselīgu cilvēku varot veidot tikai tāda šo daļu saskaņa, kad valdot prāts. Harmonisks, iekšēji saskanīgs cilvēks, pēc Platona koncepcijas, ir korelatīvs vienotai un saskanīgai valstij, ko sarunas biedri atzīst par ideālu.
V VI u n VII grāmatā saruna nevis turpina IV grāmatas beigās iztirzāto jautājumu risināšanu, bet gan atgriežas pie jau agrāk (IV grāmatas 3. nodaļā) izteiktās domas par sievu un bērnu kopību, kā arī par īpašuma kopību iecerētajā valstī. Šajā sakarībā Platona tēlotais Sokrāts min tikai sabiedrības augs­tāko slāņu - valdītāju un sargu dzīvesveidu. Jau Aristotelis konstatēja, ka Platona attieksmē pret trešā slāņa - amatnieku un zemkopju dzīvesveidu nav skaidrības. Platona tēlotā So­krāta izturēšanās pret šā jautājuma apspriešanu - dažādas atrunas, vilcināšanās, nevēlēšanās tos iztirzāt - rāda, ka šis projekts arī tā autoram licies ne tikai novatorisks, bet arī ļoti polemisks un viņš bažījies, ka laikabiedriem tas nebūs sapro­tams. Te jāpiebilst, ka Platona pēdējā darbā "Likumi", kur arī runāts par vēlamību pārkārtot sabiedrību, sievu un bērnu ko­pība vairs nav minēta.
Tālāk sarunās iztirzāti sargu un filozofu audzināšanas jau­tājumi. It kā pa ceļam skarti un vairāk vai mazāk iztirzāti daži fundamentāli teorētiski jautājumi, ar ko ir nesaraujami saistīta audzināšana un izglītība. Taču šīs no dialoga vispārējā sižeta aspekta it kā blakusproblēmas īstenībā ir Platona ontoloģijas (mācības par esamību) un gnozeoloģijas (izziņas teorijas) sma­guma centrs.
Vissvarīgākos jautājumus, kā domā Platons, spējīgi risināt vienīgi filozofi. Filozofi (to raksturojums sniegts galvenokārt V grāmatas beigās un VI grāmatas sākumā) esot ļaudis, kuri spējot apjēgt to, kas ir mūžīgi identisks pats sev, proti, idejas. Pārējiem ļaudīm piemītot tikai rosīšanās. Filozofiem jau no dabas piemītot taisnīgums, naids pret meliem un patiesības mīlestība. Vienīgi filozofs esot spējīgs tvert visu esamību ko­pumā, nepaliekot parādību daudzveidības līmenī un nonākot pie ikvienas lietas būtības.
Ja ar iedzimto spēju apveltīts cilvēks, kurš dzimis, lai būtu filozofs, saņem labu izglītību, tad spēja attīstoties par tiku­miem, turpretī sliktas audzināšanas rezultātā visapdāvinātākie cilvēki varot kļūt par vislielākajiem noziedzniekiem. Ļaužu lie­lajam vairākumam jeb, kā izsakās Platons, pūlim nepiemītot pat niecīga spēja filozofēt. Lai izšķirtu jautājumu par ikvienam cilvēkam piemērotāko vietu un lomu sabiedrībā, esot vajadzīga skaidrība par to, kādas ir attiecīgā cilvēka spējas, tieksmes un tikumiskā krietnība. Par visaugstāko vērtēšanas kritēriju Pla­tons atzīst labā idejas izpratni. Labais esot tas, kas izzinā­majām lietām piešķirot patiesumu, bet cilvēkiem dāvājot pa­tiesas izziņas spēju. Labais esot vēl skaistāks nekā izziņa un patiesība, tāpat kā saule esot pārāka par gaismu un redzi.
Tālāk Platons iztirzā jautājumu par divām esamībām, kuras pastāvot šķirti viena no otras. Viena no šīm esamībām ir inteligibla - tā esot tverama vienīgi ar prātu, bet neesot konsta­tējama ar jutekļiem. Otra esamība ir visiem redzamā pasaule. Šī visiem redzamā pasaule pastāvot divos veidos: a) kā ēnas jeb atspulgi ūdenī vai spožās un gludās virsmās; b) kā dzīvas būtnes un priekšmeti jeb lietas, t.i., kā viss, kas aug vai ir izgatavots. Savukārt pirmā, inteligiblā, vienīgi prātam tveramā pasaule, ko Platons uzskata par augstāko, pastāvot divos veidos: a) kā hipotēzes - visas atziņas, kuras gūtas no jutekliskās pasaules uztveres; b) kā tāda joma, ko mūsu prāts aizsniedzot vienīgi ar savas spriešanas spējas palīdzību. Izziņas gaitā dvēsele varot darboties četros dažādos veidos. Tie esot prāta darbība [noēsis], sapratne [diánoia], ticība [pistis] un tēlaina pielīdzināšana [eikasia]. Uz īsto atziņu vedot prasme spriest jeb dialektika. Tā esot visu zināšanu augstākā virsotne.
Platona sniegtajam dvēseles jeb psihes darbības veidu dife-rencējumam, it īpaši prāta un sapratnes funkciju nošķiršanai, bija nozīmīga loma filozofijas vēsturē.
Platona filozofijas nozīmīgākais jēdziens ir jēdziens par ideju [ideā], kura, kā jau minējām, viņa izpratnē ir ne tikai reālā, bet arī vienīgā īstā esamība. Šis jēdziens dialogā raksturots trijos aspektos:
1) gnozeoloģiski (no idejas aspekta) ideja ir inteligibla - vie­nīgi ar prātu tverama esamība;
2) ontoloģiski (no esamības aspekta) ideja ir esamība pati par sevi jeb, kā raksta Platons, Viens pats par sevi;
3) aksioloģiski (no vērtības aspekta) ideja ir vienīgā absolūtā vērtība, kas nosaka jēgu, esamību un nozīmīgumu visam pā­rējam.

Platona lietotajā valodā šie saliktie termini, kuri sastāv no diviem vai vairākiem vārdiem, ir ļoti zīmīgi: tikko minētais Viens pats par sevi [auto to henj; labais pats par sevi [auto agathónj; skaistais pats par sevi [auto kalónj u.c. Minētās ter­minoloģiskās vārdkopas rāda Platona vēlēšanos maksimāli pre­cīzi izteikt ikviena jēdziena būtību. Arī tulkojumā latviešu va­lodā šādi termini lielākoties atveidoti ar vārdkopu.
Atslēga Platona mācībai par divām esamībām ir alegorija par gūstekņiem alā, kas tēlota VII grāmatas sākumā. Gūstekņa pacelšanās no alas pie lietu, nevis vairs tikai ēnu pasaules ir it kā filozofa dvēseles pacelšanās no juteklisko lietu pasaules in-teligiblajā pasaulē. Redzamajā pasaulē jau minētā labā ideja radot gaismu un tās valdnieci - sauli, bet inteligiblajā pasaulē tā pati esot valdniece. No labā idejas esot atkarīga patiesība un saprašana, un uz to jāraugoties tam, kurš vēloties apzināti rīko­ties tiklab privātajā, kā arī sabiedriskajā dzīvē.
Izziņas spēju, pēc Platona domām, neesot iespējams iedot cilvēkam no ārienes; tā jau esot viņa dvēselē, tikai nepareizi ievirzīta. Jautājums par audzināšanu saskaņā ar Platona kon­cepciju galvenokārt ir jautājums par līdzekļiem, kādi jālieto, lai cilvēkam atvieglotu pacelšanos pie inteligiblo lietu vērojuma. Šajā sakarībā dvēselei vajagot novērsties no visa, kas top un ir mainīgs, tātad no jutekliskās materiālo lietu un parādību pa­saules daudzveidības. Ja cilvēkā jau kopš bērnības neļaušot attīstīties dažādām baudkāres tieksmēm, tad viņa dvēsele, no tām atbrīvojusies, spēšot pievērsties patiesībai. Protams, tas notikšot vienīgi tajā gadījumā, ja šai dvēselei jau no dzimšanas būšot saprašanas spēja.
Taču tad, ja labākie cilvēki, kas dzimuši, lai varētu būt par filozofiem, tikšot atstāti mierā, kā domā Platona tēlotais So­krāts, viņi nodarbošoties vienīgi ar sevis izkopšanu un piln­veidošanu, bet necentīšoties nodarboties ar valsts lietām. Valsti tādā gadījumā pārvaldīšot mazvērtīgi ļaudis par nelaimi sev un visiem pārējiem. Tādēļ valsts pārvaldīšanā visu valsts iedzī­votāju interesēs esot jāiesaista filozofi, atgādinot viņiem, cik lielu palīdzību tie saņēmuši no valsts savas audzināšanas gaitā. Labākajiem cilvēkiem citam pēc cita ne jau viņu pašu, bet gan valsts interesēs vajagot kāpt zemē no savu ideju augstumiem pie pārējiem cilvēkiem un pieradināties skatīt dzīves ēnas pu­ses. Un, ja valstī valdīšot tie, kas nemaz netiecas pēc varas, tad šī valsts būšot vislabāk pārvaldīta un tur nebūšot nekādu ķildu.
Filozofu audzināšanā Platons paredz lielu vietu ierādīt gan atlētikai, gan arī dažādu mākslu un zinātņu, ko viņš pats dēvē par mūzu mākslām, apgūšanai. Taču visaugstāk viņš vērtē čet­ras zinātnes - aritmētiku, ģeometriju, astronomiju un mūziku jeb mācību par harmoniju.
Mācoties aritmētiku, norāda Platons, jāizmanto tādi skaitļi, ko iespējams vienīgi domāt. Tāda prasība mūsdienu izpratnē nozīmē nelietot uzskati un reālus priekšmetus - pirkstus, skai­tāmās nūjiņas, kauliņus utt., bet izprast skaitļus pilnīgi ab­strakti. Ģeometrijai, tāpat kā aritmētikai, pēc Platona atzi­numa, ir liela nozīme arī karavīru apmācībā. Tās pārzināšana dod prasmi iekārtot nometni, izvērst karaspēku utt., taču šā­diem nolūkiem pietiktu ar nelielu daļu no ģeometrijas un rēķi­nāšanas. Ģeometrijas galvenais nopelns esot tāds, ka tā spiežot vērot mūžīgo esamību (mūsdienu izpratnē - abstraktās likum­sakarības), nevis tikai tapšanu (mainīgo, juteklisko, materiālo pasauli). Mācoties astronomiju, jāapzinās, ka zvaigžņu raksti debesīs gan ir visskaistākais un pilnīgākais šādu lietu rangā, taču tās stipri atpaliek no īstenajām (mūsdienu izpratnē - ab­straktajām, ideālajām) lietām, kuras varot uztvert ar prāta, nevis ar redzes palīdzību. Mūzika ausīm esot tas pats, kas astro­nomija acīm, bet arī attiecībā uz to vajagot ņemt vērā, ka ausis nedrīkst vērtēt augstāk par prātu un ideālā harmonija ir pārāka par dzirdamo.
Nodarbošanās ar četrām minētajām zinātnēm palīdzot ap­gūt dialektisko spriešanas spēju (dialektisko spriešanu Platons izprata citā nozīmē nekā mūsdienās un ietilpināja tajā lielu daļu no tā, ar ko vēlāk nodarbojās galvenokārt loģika, kas viņa laikā kā īpaša zinātne vēl nepastāvēja). Šī spriešanas spēja vienīgā vedot uz tikai prātam aizsniedzamo inteligiblo patiesību virsot­nēm, - nevis vairs pie patiesības tēla, bet gan pie pašas patiesības.
Platons neparedzēja vest uz zinātņu virsotnēm visus ļaudis, bet tikai nelielu daļu sabiedrības. Turp, pēc viņa domām, jā­virza viscildenākie, vīrišķīgākie, ar labu atmiņu un stingriem tikumiem apveltītie cilvēki, kas pie tam labprāt veiktu gan fi­ziskos, gan arī garīgos vingrinājumus. "Starta līnija" dzīvē vi­siem jaunpiedzimušajiem, kas būtu veseli un labi attīstīti (vienīgi tādiem Platons atzina tiesības dzīvot), tomēr būtu viena, jo vecāki un bērni nepazītu cits citu. Tādēļ ģimenes pastiprinātas rūpes par bērna izglītošanu un iekārtošanu dzīvē nevarētu kompensēt nepietiekamu apdāvinātību, kā tas dažkārt gadījās Senās Grieķijas turīgo ļaužu aprindās.
Platons prasīja, lai sākotnējā apmācība visiem būtu vienāda. Jau agrā bērnībā jāmāca rēķināšana, ģeometrija un citas pirms dialektikas apgūstamās zinātnes. Saskaņā ar viņa plānu agrajā bērnībā šīs zinātnes jāmāca bez piespiešanas, it kā rotaļājoties. Rotaļīgs mācīšanas veids dotu iespēju labāk iepazīt katra audzēkņa spējas un tieksmes, kā arī vēlāk ļautu atlasīt vis­labākos ilgstošai teorētiskai izglītošanai.
Kad fundamentālajai izglītošanai atlasītie audzēkņi būtu sasnieguši divdesmit gadu vecumu, viņiem dotu visu zināšanu pārskatu, kura mērķis būtu parādīt, cik radniecīgas un ne­saraujami saistītas ir visas zinātnes gan savā starpā, gan arī ar (ideālo, teorētisko, abstrakto) esamību. Šādā kārtā notiktu arī audzēkņu pārbaude - vai ikvienam no viņiem ir dabiskas spējas nodarboties ar filozofiju vai ne. Visspējīgākie būtu īpaši jāat­zīmē. Ja viņi turpmākajā dzīvē izceltos zinātnēs, kara lietās un likumu ievērošanā, tad trīsdesmit gadu vecumā viņus atkal vajadzētu pārbaudīt, atlasot tos, kam īpašas spējas dialektikā.
Visspējīgākos (turklāt tos, kuri nepakļaujas sofistikas ietek­mei, ir kārtīgi un stabili savos spriedumos) vēl piecus gadus vajadzētu mācīt. Pēc tam viņiem atkal būtu jākāpj alā, proti, uz 15 gadiem jāatgriežas praktiskajā dzīvē un jāveic dažādi valsts uzdevumi. Tad viņi iegūšot lielu dzīves pieredzi, turklāt būšot redzams, vai viņi spēj pretoties kaitīgām ietekmēm. Izcilākie piecdesmit gadu vecumā tiktu izraudzīti visaugstāko un cie­nījamāko uzdevumu veikšanai. Lielu daļu laika viņi tad veltītu filozofijai, bet rindas secībā nodarbotos arī ar svarīgām valsts lietām; ne tādēļ, ka tas ir skaisti, bet tādēļ, ka tas vajadzīgs valstij. Vienlaikus viņi audzinātu jauniešus, līdzīgus sev. Kā redzam dialoga turpinājumā, Platons ir skaidri apzinājies, ka pastāvošajos sabiedriskajos apstākļos viņa paredzēto audzinā­šanas sistēmu nav iespējams realizēt.
Dialoga VIII un IX grāmatā sarunas dalībnieki atgriežas pie IV grāmatas beigās izvirzītās problēmas un sāk iztirzāt tādas valsts formas, kuru iekārtas neatbilst iepriekš tēlotajai ideālajai konstitūcijai. Tās, pēc Platona domām, ir ne­pareizas un slimīgas. Te sniegtajai varas formu klasifikācijai lielā mērā piemīt formāls raksturs. Tā neatspoguļo reālo poli­tisko notikumu norisi grieķu polisās. Platona politiskās kon­cepcijas izejas punkts ir no mitoloģijas aizgūtais nostāsts par teiksmainajiem "zelta laikiem" pagātnē. Vienlaikus nav nolie­dzams, ka dialoga autors labi pārzinājis sava laika sabiedrības ēnas puses un kritika, ko viņš vērš pret šo sabiedrību, ir labi pamatota. Mācība par valsts formu un cilvēku raksturu mij­iedarbību, par sabiedrības formu un ētisko principu pāriešanu savos pretstatos ir lielisks dialektiskās domāšanas paraugs.
Pastāvošās valsts formas Platons grupēja atbilstoši tajās dominējošam varas tipam un šādas klasifikācijas rezultātā se­cināja, ka pastāv četras sliktas valsts formas: timokrātija, kur valdot varaskārie un godkārīgie; oligarhija, kur valdot bagā­tākie; demokrātija, kur it kā valdot brīvo pilsoņu vairākums, taču īstenībā neesot nekādas kārtības; tirānija, kad visi brīvie pilsoņi pakļauti viena pavēlnieka patvaļai. Pārējās valsts for­mas (dinastisku monarhu varu, t.i., tādu, kas tieši pērkama par naudu, u.c.) Platons atzina par starpformām. Pēc viņa domām, vissliktākā esot tirānija, jo tirāns, baidīdamies no sazvērestībām, cenšoties karot, lai pilsoņi justu stipras varas nepieciešamību.Turklāt izcilākos valsts pilsoņus, kam visgrūtāk samierināties ar varmācību un patvaļu, tirāns cenšoties iznīcināt vai padzīt no valsts.
IX grāmatas beigās šīm sliktajām valsts formām atkal tiek pretstatīta Platona iztēlotā ideālā valsts, kas savā būtībā ir aristokrātiska. Tās priekšgalā būtu vai nu viena izcila perso­nība (tad tā būtu ķēniņvalsts jeb monarhija), vai arī vairāki vislabākie un gudrākie pilsoņi (tad tā būtu aristokrātija). Fakts, ka autora politiskie ideāli paredzēja sagādāt sabiedrības lielum lielajam vairumam beztiesīgu dzīvi, mazina demokrātiski no­skaņotu lasītāju simpātijas pret tiem.
X grāmatā saruna atkal atgriežas pie jautājuma par dzejas un mākslas būtību, kā arī par to vietu un lomu ideālajā valstī. Estētikā Platona uzskati ir vienpusīgi, un mākslai viņš paredz tikai šauri utilitāras funkcijas. Tālāk sarunas dalībnieki turpina cildināt taisnīgumu un taisnīgu cilvēku pielīdzina die­viem. Dialogs "Valsts" beidzas ar mītu, kas it kā pierāda dvēseles nemirstību.
Platona mācība jaušami ietekmējusi visu turpmāko periodu filozofu uzskatu veidošanos. Tai bijuši gan dedzīgi piekritēji, it īpaši Romas impērijas pēdējos gadsimtos un renesanses laik­metā, gan arī konsekventi pretinieki. Vispusīgu un argumen­tētu kritiku pret Platona uzskatiem vērsa jau viņa skolnieks Aristotelis. Turpmāk, jo sevišķi kopš XVII gadsimta, Platona uzskatus kā nesavienojamus ar zinātnes atzinumiem kritizējuši daudzi filozofi, it īpaši tie, kas bija saistīti ar dabaszinātnēm un filozofijā attīstīja mehāniskā materiālisma virzienu.
No mūsdienu zinātnes viedokļa, kad ir zināms daudz kas tāds, ko Platons nezināja un nevarēja zināt, nav grūti pamanīt vāji pamatotas vietas viņa pasaules uzskatā. Platona attieksme pret izziņu ir vienpusīga. Viņš atrāvis abstraktos jēdzienus no reālajām lietām un piešķīris tiem patstāvīgu eksistenci. Šie jēdzieni kā idejas, pēc viņa domām, dzīvojot ideju pasaulē, kas pastāvot paralēli lietu pasaulei un esot pārāka par to. Vien­laikus jāatzīst, ka Platons savos dialogos ir izvirzījis un risinājis reālas problēmas. Viņš bija augsta un, pēc dažu filozofijas vēs­turnieku domām, augstākā virsotne sava laika filozofijā.
Platona sabiedriski politiskie uzskati atstājuši lielu ietekmi uz dažādu laikmetu sabiedrības dzīves teorētiķu uzskatu veidošanos un mācībām. Gandrīz visas renesanses un jauno laiku sabiedriski politiskās utopijas tādā vai citā aspektā ir kaut ko aizguvušas no Platona "Valsts". Platona dialogā "Valsts" iesāktajai tradīcijai vistuvākā ir T. Kampanellas "Saules pilsēta". Mēģinājumi kaut daļēji realizēt sabiedrības dzīvē šajā sacerējumā paustās idejas allaž beigušies ar neveiksmi. To piere­dzēja Platons pats savos neveiksmīgajos braucienos uz Sirakūzām. Par to mūsu ēras III gadsimtā pārliecinājās arī tie neoplatonisma dibinātāja Plotīna sekotāji Romas ķeizara galmam tuvās aprindās, kuri centās īstenot Platona ideāliem diezgan tuvus plānus, kā arī visi, kas renesanses laikā aizrāvās ar Pla­tona idejām.
Politiskajiem režīmiem, kuri dažā ziņā centās īstenot citas utopijas, piemēram, jezuītu valstij Paragvajā 17. un 18. gad­simtā, kā arī Padomju Savienībai Staļina diktatūras laikā, da­žos aspektos bija attāla līdzība ar Platona "Valsti" plašu aprindu beztiesības un gandrīz visu iedzīvotāju individualitātes nomāk­šanas ziņā, taču reālie ekonomiskie un sociālie procesi, kā arī politiskie notikumi te allaž ienesa korektīvas un neļāva sa­glabāt sabiedrībā tādu sastingumu un ilgstošu valsts varas kun­dzību pār cilvēku prātiem, kā to iztirzājamā dialogā vēlējies Platons. Vistuvāk Platona "Valstī" paredzētajai kārtībai 20. gad­simtā nonācis Kambodžas diktators Pols Pots, kas pirms tam Sorbonnas Universitātē bija studējis klasisko filoloģiju un ori­ģinālā lasījis Platona darbus. Viņš Platona ideju īstenošanas vārdā nobendējis vairākus miljonus savas zemes iedzīvotāju. Kambodžas eksperiments izrādījās vēl īslaicīgāks nekā jezuītu un Staļina izdarītais. Protams, būtu dīvaini un netaisnīgi uzlikt Platonam atbildību par visām nejēdzībām, kādas dažādu laik­metu nelieši un fanātiķi sadarījuši viņa sacerējumu ietekmē.
Platona filozofija ar savu ideju bagātību rosinājusi daudzu vēlāko paaudžu domātāju darbību. Arī mūsdienās ievērojamāko Platona dialogu apgūšana ir svarīgs faktors, kas veicina teo­rētiskās domāšanas iemaņu attīstību. Katrs lasītājs arī mūs­dienās Platona darbos atrod daudz materiāla par Senās Grie­ķijas sabiedrību, par tās garīgo dzīvi. To lielākā daļa valodas bagātības un izteiksmes krāšņuma ziņā ir arī lieliski sengrieķu literatūras pieminekļi. Iekšējās daudzveidības un domu bagā­tības dēļ sarežģītākos dialogus ieteicams lasīt vairākas reizes.
Tā kā Platona dialoga "Valsts" teksts ir ļoti garš, bet Avota sērijas grāmatu apjoms ir ierobežots, darbs šeit nav publicēts pilnībā. īsinātas vai konspektīvi pārstāstītas tās vietas, kur sižeta darbība nevirzās strauji uz priekšu un tiek iztirzāti attāli blakusjautājumi. Tekstā pēc iespējas saglabāti svarīgākie for­mulējumi un secinājumi, skaistākās un nozīmīgākās alegorijas un leģendas. Vienlaikus mēs apzināmies, ka īsināšanas dēļ nav ievietotas arī samērā nozīmīgas šā ļoti bagātīgā dialoga daļas. Tāpēc lasītājiem, kuri vēlas šo sacerējumu iepazīt visā pilnībā, varam ieteikt jebkuru no tā daudzajiem tulkojumiem visās lie­lajās pasaules valodās.
Pirmo reizi šādā apjomā Platona dialogs "Valsts" latviešu valodā iznāca 1982. gadā. Tagad šis izdevums jau kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Tā kā Platona dialogu iepazīšana pare­dzēta daudzos augstskolu kursos, uzskatām par mērķtiecīgu atkārtot izdevumu iepriekšējā apjomā ar dažām izmaiņām priekšvārdā un pavisam niecīgām izmaiņām tulkotajā tekstā.

Vilnis Zariņš, Ināra Ķemere

VALSTS

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

DIALOGA PERSONAS: SOKRĀTS, GLAUKONS, POLEMARHS, TRASIMAHS, ADEIMANTS, KEFALS

PIRMĀ GRĀMATA

I. Vakar es ( *Sokrāts ) nogāju lejā uz peiraju kopā ar Glaukonu, lai pielūgtu dievi ( **Peirajā bija trāķiešu dieves Bendidas templis ) un noskatītos arī, kā peirajieši svinēs svēt­kus, jo viņi tos svin pirmo reizi. Peirajiešu svētku gājiens man patika, tikpat lielisks likās arī trāķiešu rīkotais. Pie­lūguši dievi un noskatījušies gājienā, mēs devāmies atpakaļ uz Atēnām. Polemarhs, redzēdams, ka esam jau kādu ga­balu aizgājuši, pavēlēja kādam savam zēnam skriet un mūs lūgt, lai viņu uzgaidām. Zēns, mani panācis un satvēris aiz himatija stūra, teica:
- Polemarhs lūdz jūs uzgaidīt viņu.
Es apgriezies jautāju, kur tad viņš pats.
- Viņš nāk tūlīt aiz manis, bet, lūdzu, uzgaidiet.
- Mēs pagaidīsim, - teica Glaukons.
Tūlīt bija klāt arī Polemarhs, Glaukona brālis Adeimants, Nīkerats un daži citi. Tieši no gājiena. Tad Polemarhs man teica:
- Sokrat, man liekas, jūs taisāties iet atpakaļ uz Atēnām.
- Tā tas arī ir.
- Bet vai tad tu neredzi, cik daudzi mēs esam?
- Kā tad nu neredzu.
- Tāpēc palieciet un nesāciet cīnīties pret pārspēku.
- Bet šeit ir vēl trešā iespēja, ja mēs jūs pārliecinām, ka jums jāļauj mums iet.
- Ja pārliecināsiet! Bet kā jūs to izdarīsiet, ja mēs nemaz neklausīsimies?
- Tad jau nu gan ne, - teica Glaukons.
- Tad ziniet, ka mēs neklausīsimies. Bet Adeimants piebilda:
- Bet vai jūs tiešām nezināt, ka šovakar dievei par godu jās jātnieki ar lāpām?
- Jātnieki? - es izsaucos. - Tas ir kaut kas jauns. - Vai viņiem būs lāpas un sacenzdamies viņi tās nodos cits citam?
- Tā tas būs, - teica Polemarhs. - Un tad būs nakts svētki, un tos būs vērts redzēt. Tūlīt pēc mielasta mēs iesim tos skatīties. Jūs tur satiksiet daudzus jauniešus un varēsiet parunāties ar tiem. Tātad palieciet un neatsakieties.
- Šķiet, ka būs jāpaliek, - teica Glaukons.
- Ja tu tā domā, tad tā arī jādara, - es viņam piekritu.

II. Mēs tātad gājām atpakaļ uz Polemarha māju un tur satikām viņa brāļus Līsiju un Eutidēmu. Tāpat arī halkedonieti Trasimahu, paianieti Harmantīdu un Aristonīma dēlu Kleitofontu. Mājās bija arī Polemarha tēvs Kefals. Man viņš likās ļoti vecs: jau sen es nebiju redzējis viņu. Uz viņa atzveltnes krēsla bija spilvens, un galvā viņam bija vainags, viņš tikko bija pagalmā upurējis. Mēs apsēdāmies viņam blakus, jo apkārt bija vairāki atzveltnes krēsli. Mani ieraudzījis, Kefals tūlīt sveicināja un teica:
- Reti gan, Sokrat, tu nonāc uz Peiraju. Tā nevajadzētu. Ja man būtu viegli aiziet uz Atēnām, tev nemaz nevajadzētu šurp nākt, es tevi tur apmeklētu, bet tagad tev jānāk biežāk, jo tu taču labi zini - jo mazāk man prieka par fiziskiem spēkiem, jo vairāk es priecājos par sarunām un ilgojos pēc tām. Tātad neatsakies, pakavējies pie šiem jauniešiem un mūs atkal apmeklē kā draugus un labus paziņas.
- Es tiešām, Kefal, priecājos sarunāties ar ļoti veciem ļaudīm; man šķiet, no viņiem vajag izzināt, kā viņi nogājuši šo ceļu, pa kuru laikam arī mums būs jāiet. Kāds tas ir? Vai bedrains un nelāga vai viegls un gluds? Labprāt no tevis dzirdētu, kāds tas tev liekas, jo tev jau ir tie gadi, par kuriem dzejnieki saka, ka tie ir vecuma slieksnis. Vai tas ir grūts dzīves laiks? Ko tu par to teiksi?

III. - Labi, Sokrat. Zvēru pie Zeva, es teikšu, kā es pats to sajūtu. Mēs, veci ļaudis, būdami aptuveni vienos gados, bieži satiekamies. Lielākā daļa tad žēlojas un ilgojas pēc jaunības dienu baudām, atceras mīlas priekus, dzeršanu un ēšanu dzīrēs un citas tādas lietas. Gaužas, ka tas viss jau beidzies. Cik jauki viņi tad dzīvojuši, bet vai tagadējo dzīvi vispār varot saukt par dzīvi. Daži arī žēlojas par tuvinieku aizvainojošo izturēšanos viņu vecumdienās un bez mitas skandina, cik daudz tagad vecumā nelaimju. Bet man, Sokrat, liekas, ka viņi nevaino īsto vainīgo. Ja tas tā būtu, kā viņi saka, tad arī es, Sokrat, būtu izjutis visas šīs vecuma nelaimes, tāpat arī visi citi, kas tik ilgi dzīvojuši, bet es esmu saticis daudzus, un viens no tiem ir dzejnieks Sofokls, kas tā nesaka. Kad Sofoklam kāds jautāja: "Kā tev, Sofokl, tagad ir ar mīlas lietām? Vai tu vari vēl iegūt sievieti?" - viņš atbildēja: "Cilvēk, kā tu tā vari runāt? Esmu tik priecīgs, ka no visa tā esmu ticis vaļā kā no nikna un nežēlīga kunga!" Man tad likās, ka tā bija laba atbilde, un arī tagad es domāju tāpat, jo no šīm nelaimēm vecumā ir pilnīgs miers un brīvība. Iekāres kļūst vājākas un palaiž grožus brīvi. Ir tieši tā, kā teica Sofokls: "Mēs esam tikuši vaļā no ļoti daudziem neprā­tīgiem kungiem." Bet, ja runājam par nesaticību ar mājinie­kiem un tuviniekiem, tad tam ir tikai viens iemesls un tas nav vecums, Sokrat, tas ir mūsu raksturs. Ja mēs esam pieklājīgi un laipni, tad arī vecums nav tik grūts; ja tas tā nav, tad mums, Sokrat, grūti klāsies kā vecumā, tā arī jaunībā.

IV. Es priecājos par Kefala runu un, gribēdams, lai viņš vēl turpinātu, to mudināju, teikdams:
- Nedomāju, ka daudzi tev tagad piekritīs. Viņi domā, ka tev viegli panest vecumu nevis tava rakstura, bet tavas bagā­tības dēļ, jo saka taču, ka bagātajiem ir daudzi mierinājumi.
- Tas tiesa, daudzi nepiekritīs, un viņiem ir zināms pa­mats, kaut gan mazāks, nekā viņi domā. Tomēr taisnība ir Temistoklam. Kad kāds serifietis viņam nikni uzbrucis un viņu pēlis, teikdams, ka viņš kļuvis ievērojams savas pil­sētas, nevis sevis paša dēļ, Temistokls atbildējis, - ja viņš būtu bijis serifietis, viņš nebūtu kļuvis slavens vīrs, bet arī šis serifietis nebūtu kļuvis par tādu, būdams atēnietis. To pašu var labi teikt par tiem, kas nav bagāti un grūti cieš no vecuma. Arī krietnam vīram nav viegli vecumā, bet nesa­prātīgs vīrs, pat bagāts būdams, nekad nebūs apmierināts.
- Bet vai tu, Kefal, lielāko daļu no sava īpašuma esi man­tojis vai pats ieguvis?
- Tu jautā, ko es esmu ieguvis? Kā īpašuma vairotājs es būtu vidū starp vectēvu un tēvu. Mans vectēvs ( viņam bija tāds pats vārds kā man ) mantoja gandrīz tikpat daudz, cik man ir tagad, un mantoto vairākas reizes pavairoja, bet manam tēvam Līsanijam iegūtais tā saruka, ka viņam pa­lika mazāk, nekā man ir tagad. Es varu priecāties, ka sa­viem dēliem atstāju nevis mazāk, kā esmu saņēmis, bet pat mazliet vairāk.
- Es tā jautāju, jo man likās, ka par naudu tu daudz nerūpējies. Tā tas ir ar lielāko daļu no tiem, kas paši to nav ieguvuši, bet pašiegūtā nauda ļaudīm ir divreiz dārgāka. Tāpat arī dzejniekiem labāk patīk viņu pašu darbi un tē­viem - pašu dēli. Kas naudu paši ieguvuši, tie par to rūpējas, tā taču ir viņu darbs; iegūtā izlietošanā viņi daudz neat­šķiras no citiem. Saprasties ar viņiem nav viegli, viņiem tīk cildināt tikai naudu.
- Tev taisnība.

V. - Tas tiešām tā ir, - es teicu. - Bet saki man vēl vienu: "Kas ir lielākais labums, ko ieguvuši tie, kas ieguvuši daudz naudas?" Un Kefals man atbildēja:
- Man šķiet, es daudzus nepārliecināšu. Tu taču zini, Sokrat, ja kāds nojauš, ka viņam drīz jāmirst, viņu sāk mākt bažas un bailes par to, par ko viņš agrāk nemaz nedomāja, -teikas par Aīda valstību, kur būs jāsaņem sods par šeit no­darīto ļaunumu. Par tām viņš līdz šim tikai smējās, bet tagad tās viņu moka - ja nu tas tomēr ir taisnība? Cilvēks aiz vecuma nespēka vai arī tāpēc, ka atmaksa tagad ir tik tuvu un viņš to labāk saskata, pastāvīgi baiļojas un pūlas atcerēties, cik daudz netaisna viņš darījis. Ļaunu nojautu pilns viņš trūkstas no miega, kā tas bieži notiek ar bērniem, un dzīvo, nekā laba negaidīdams. Bet, kas neatmin, ka būtu nodarījis kaut ko netaisnu, cerē visu jauku, un, kā Pindars saka, tas ir viņa mierinājums vecuma dienās. Šis dzejnieks par taisnīgi un krietni dzīvojušiem teic:
Cerība salda tiem sirdi vecumā priecina:
Tā mirstīgiem mainīgo prātu vislabāk prot vadīt.
Tas ir apbrīnojami labi teikts. Tad, lūk, šajā ziņā īpašuma iegūšana ir ļoti vērtīgs sasniegums, turklāt ne jau kuram katram, bet krietnam vīram. Nevienu nepiekrāpt un ne­pievilt, pat to neapzinoties, nepalikt parādā ne dieviem upu­rus, ne cilvēkiem naudu un droši aiziet no šīs dzīves - to sasniegt mums ļoti palīdz mūsu īpašums un nauda, kas sagādā mums arī daudz cita laba, bet, salīdzinot un vērtējot dažādos labumus, ko dod mums bagātība, es teiktu, ka sa­prātīgam cilvēkam, Sokrat, šī iespēja ir pati vērtīgākā.
- Ļoti jauki tu runā, Kefal, bet vai šis taisnīgums nozīmē vienkārši tikai to, ka jāatdod, ko esam saņēmuši? Varbūt tā darīt dažreiz ir taisnīgi, bet dažreiz netaisni? Kā es to sa­protu? Katrs taču teiks - ja kāds saņēmis no drauga ieroci, kad šis draugs bija pie pilnas saprašanas, bet tas prasīs to atpakaļ, vairs tāds nebūdams, tad atdot nevajadzētu un atdevējs nerīkotos taisnīgi. Viņš nerīkotos taisnīgi, arī teik­dams visu patiesību.
- Tev taisnība, - teica Kefals.
- Tātad patiesības runāšana un saņemtā atdošana vien­mēr nav taisnīguma īstais definējums.
- Tik tiešām, - iejaucās Polemarhs, - vismaz, ja mēs piekrītam Simonīdam.
- Nu tad, - teica Kefals, - turpiniet sarunu, bet man jāiet parūpēties par upurēšanu.
- Vai tad Polemarhs paliek visu tavu īpašumu manti­nieks? - es jautāju.
- Tā tas ir, - Kefals aiziedams smiedamies teica.

VI. - Bet tagad, - es teicu, - sarunas mantiniek, saki, ko Simonīds, pēc tavām domām, tik pareizi ir teicis par tais­nīgumu.
- Viņš teica, ka atdot parādu ir taisnīgi, un man šķiet, ka viņš ir pareizi teicis.
- Ir grūti, - es teicu, - Simonīdam nepiekrist: viņš ir gudrs un dieva iedvesmots vīrs. Bet ko gan tas nozīmē? Varbūt tu, Polemarh, to zini, es ne. Tas noteikti nenozīmē (nupat mēs par to runājām), ka vienmēr jāatdod uzglabā­šanā nodotais, pat ja atprasītājs nebūtu vairs pie pilna prāta. Vai tad ne? [..]
- Tev taisnība, - teica Polemarhs.
- Liekas, ka Simonīds domā ko citu, teikdams, ka aiz­ņemtais katrā ziņā jāatdod un tas esot taisnīgi.
- Patiešām citu, - teica Polemarhs, - jo viņš domā, ka draugiem jādara labu, nevis ļaunu.
- Es tagad saprotu, ka neatdodu saņemto, kad atdodu zeltu, kas man nodots uzglabāt, ja atdošana un saņemšana ir kaitīga kā devējam, tā ņēmējam un tie abi ir draugi. Vai tu neteiksi, ka Simonīds domā tāpat?
- Tieši tā.
- Bet vai ienaidniekam jāatdod, lai tas būtu kas būdams?
- Noteikti tas, kas viņam pienākas, un tas, kas ienaid­niekam pienākas no viņa ienaidnieka, ir kaut kas ļauns, un tā tas vajadzīgs.

VII. - Man šķiet, Simonīds dzejiski un mīklaini pateicis, kas ir taisnīgi. Liekas, viņš domāja, ka taisnīgi ir dot katram to, kas tam piemērots, un to viņš nosauca par vajadzīgo.
- Kā tu to saproti?
- Ak dievs, - es teicu, - ja kāds Simonīdam jautātu: "Simonīd, par ārstniecību taču sauc mākslu, kas katram dod tam piemēroto un vajadzīgo?" "Protams," viņš atbildētu, "miesai zāles, ēdienu un dzērienu."
- Bet vai mākslu, kas dod piemēroto un vajadzīgo, nesauc arī par pavārmākslu?
- Sauc, tā gādā par labu garšu ēdieniem.
- Labi. Bet vai mākslu, kas gādā par piemēroto, nevarētu saukt par taisnīgumu?
- Ja mēs paliekam pie tā, par ko esam vienojušies, tā ir māksla dot draugiem derīgo un ienaidniekiem kaitīgo.
- Vai to sauc par taisnīgumu - darīt labu draugiem un ļaunu ienaidniekiem?
- Man tā šķiet.
- Bet kas tad visvairāk spēj darīt labu slimiem draugiem un ļaunu ienaidniekiem attiecībā uz slimībām un veselību?
- Ārsts.
- Bet kas to spēj, ja mēs braucam pa jūru un mums draud briesmas?
- Stūrmanis.
- Bet taisnīgais? Kādā gadījumā un kādā brīdī tas visvairāk var būt noderīgs draugiem un visvairāk kaitēt ienaidniekiem?
- Man šķiet, kā cīņu biedrs kaujā un sabiedrotais karā.
- Labi. Bet, mīļais Polemarh, kas nav slimi, tiem ārsts nav vajadzīgs.
- Pareizi.
- Un, kas nebrauc pa jūru, tiem nav vajadzīgs stūrmanis.
- Protams.
- Un, kas nekaro, tiem nav vajadzīgs taisnīgais.
- Man tā nešķiet.
- Tātad arī miera laikā taisnīgums ir derīgs.
- Derīgs gan.
- Tāpat kā zemkopība ražas ievākšanai.
- Jā.
- Un ādu apstrāde apavu izgatavošanai.
- Arī.
- Kādai vajadzībai, kā tu domā, miera laikā ir vajadzīgs taisnīgums?
- Līgumiem, Sokrat.
- Ar līgumiem tu saproti kādu kopēju pasākumu vai ko citu?
- Kopēju pasākumu, protams.
- Bet vai taisnīgais ir labs un derīgs biedrs kauliņu spēlē? Vai labs kauliņu spēlētājs nav derīgāks?
- Derīgāks ir labs kauliņu spēlētājs.
- Bet vai, mūrējot kaut ko no ķieģeļiem un akmeņiem, taisnīgais būs labāks un derīgāks biedrs par mūrnieku?
- Nekādā ziņā.
- Bet kādā kopējā pasākumā taisnīgais ir tikpat labāks par kitaras spēlētāju, cik kitaras spēlētājs labāks mūzikā par taisnīgo?
- Man šķiet, naudas ziņā.
- Izņemot varbūt tikai naudas izlietošanu, Polemarh. Kad par kopējo naudu jāpērk vai jāpārdod zirgs, tad, es domāju, labāks, Polemarh, ir tas, kas pazīst zirgus. Vai ne?
- Šķiet gan.
- Un, kad jāpērk vai jāpārdod kuģis, vai tad labāks nav kuģu būvētājs vai stūrmanis?
- Laikam gan.
- Bet kādā gadījumā, kopīgi rīkojoties ar zeltu un sud­rabu, taisnīgs cilvēks ir derīgāks par citiem?
- Kad nauda ir jānodod glabāšanā un jāgādā par tās dro­šību, Sokrat.
- Tu domā, kad tā nav jāizlieto, bet tikai jāsaglabā.
- Tieši tā.
- Kad nauda tātad nav izlietojama, tad taisnīgums šai ziņā noder.
- Liekas, ka tā tas būtu.
- Kad jāglabā dārznieka nazis, taisnīgums ir derīgs kā kopējā, tā personiskā glabāšanā, kad nazis jālieto, vajadzīga vīnkopja prasme.
- Tā liekas.
- Tu teiksi, ka taisnīgums ir derīgs vairoga un līru glabā­šanai, kad tie nav jālieto, bet, kad tie jālieto, vajadzīga mū­ziķa un kareivja prasme.
- Tā tiešām vajadzīga.
- Un tad arī par visu pārējo - taisnīgums neder nekādā lietošanā, bet ir derīgs, ja kaut ko nelieto.
- Tā šķiet.

VIII. - Tādā gadījumā, dārgais draugs, taisnīgums nav nekas nopietns, ja tas der tikai tad, kad kaut ko nelieto. Bet padomāsim vēl. Vai tad tas, kas prot dot neatvairāmus cir­tienus kaujā vai bīstamus sitienus dūru cīņā vai kaut kā citādi, nepratīs arī lieliski aizstāvēties?
- Pratīs un turklāt labi.
- Bet vai tas, kas ļoti labi pratīs izsargāties no slimības, nepratīs tikpat labi kādam to tā izraisīt, ka neviens to ne­pamanīs?
- Domāju gan.
- Viņš būs labs vadonis karā, pratīs slepeni izzināt ienaid­nieka nodomus un paredzēt viņu rīcību.
- Noteikti.
- Tas, kas prot kaut ko labi sargāt, prot to arī lieliski zagt.
- Laikam gan.
- Ja taisnīgais prot lieliski sargāt naudu, viņš pratīs to arī labi zagt.

Tālāk Sokrāts atsaucas uz Homēru, kas cildina Odiseja vectēvu kā labāko zagli pasaulē. Tas ļoti labi pratis arī nepatiesi zvērēt. Vispār taisnīgums esot zādzības veids par labu draugiem un par ļaunu ienaid­niekiem.

- Vai tu tā neteici? - [ jautā Sokrāts ].
- Zvēru pie Zeva, es vairs nezinu, ko esmu teicis. Tomēr man arvien vēl šķiet, ka taisnīgums palīdz draugiem un kaitē ienaidniekiem.
- Par draugiem tu taču sauc tos, kas kādam liekas krietni ļaudis, vai ari tos, kas tādi ir, kaut arī neliekas tādi; tas pats par ienaidniekiem.
- Protams, tā ir, mēs mīlam tos, kurus atzīstam par kriet­niem, nīstam nekrietnos.
- Bet vai ļaudis šai ziņā nekļūdās, vai viņiem neliekas, ka daudzi ir krietni, kaut gan tie nav tādi?
- Kļūdās gan.
- Viņiem tātad labie ļaudis ir ienaidnieki, ļaunie - draugi.
- Tā tas ir.
- Bet tomēr ir taisnīgi, ka viņi tad dara labu ļauniem, kaitē labiem.
- Tā šķiet.
- Bet labie un taisnīgie nerīkojas netaisni.
- Tas tiesa.
- Bet no tā, ko tu teici, izriet, ka ir taisnīgi darīt ļaunu tiem, kas nav netaisni.
- Nē, nē - tā tas nav, Sokrat, liekas, tu nespried pareizi.
- Tad, - es teicu, - ir taisnīgi darīt ļaunu netaisniem un labu taisniem.
- Tā tas, liekas, ir labāk.
- Bet redzi, Polemarh, kas bieži notiek, ja mēs nepareizi spriežam par cilvēkiem, - taisnīgi esot draugiem kaitēt, ja draugi mums ir nekrietni, taisnīgi darīt labu ienaidniekiem, ja ienaidnieki mums ir krietni. Tā mēs darām pilnīgi pretējo tam, ko paši piedēvējam Simonīdam.
- Tā tas tiešām iznāk, bet šeit kaut kas jāmaina. Mēs laikam kļūdījāmies, noteikdami, kas ir draugi, kas ienaid­nieki.
- Kā tad mēs to noteicām, Polemarh?
- Kas šķita krietns, to atzinām par draugu.
- Bet tagad ko mainīsim?
- Kas šķiet krietns un tāds ir, tas ir draugs, bet kas tāds šķiet, bet nav, tas tikai šķiet draugs. Tas pats ar ienaid­niekiem.
- No mūsu sarunas izriet, ka krietnais būs draugs, ne­krietnais - ienaidnieks.
- Jā.
- Tu ierosini piebilst kaut ko pie vārda "taisnīgs", kā mēs to sapratām, teikdami, ka taisnīgs dara labu draugam, ļaunu ienaidniekam; tagad mēs teiksim - taisnīgs dara labu krietnam draugam, ļaunu ienaidniekam, ja tas ir nekrietns.
- Ļoti labi, tagad, man šķiet, ir pareizi teikts.

IX. - Bet vai taisnīgs cilvēks vispār kādam dara ļaunu?
- Noteikti. Jādara ļaunu nekrietniem un ienaidniekiem.
- Bet, ja pāri dara zirgiem, vai tie kļūst labāki vai nede­rīgāki?
- Nederīgāki.
- Kādā ziņā? Pēc suņu vai zirgu tikuma?
- Nederīgāki pēc zirgu tikuma.
- Bet vai arī suņi, kuriem nodarīta pārestība, nekļūst nederīgāki pēc sava, nevis pēc zirgu tikuma?
- Tā tam jābūt.
- Bet cilvēki, mans draugs, kuriem nodarīta pārestība, vai mēs par tiem neteiksim, ka viņi kļūst sliktāki cilvēku tikumā?
- Tā tam jābūt.
- Bet vai taisnīgums nav cilvēku tikums?
- Noteikti tā ir.
- Bet, ja viņiem tiek darīts pāri, mans draugs, vai viņi nekļūst netaisnāki?
- Šķiet gan.
- Bet vai mūziķi var cilvēkus ar mūziku padarīt nemu­zikālus?
- Tas nav iespējams.
- Vai lietpratīgs jātnieks ar savu jāšanas prasmi var pa­darīt kādu par nederīgu jātnieku?
- Nē.
- Vai taisnīgais ar taisnīgumu var kādu padarīt netaisnu? Bet, vispārīgi izsakoties, - vai krietnie var ļaudis padarīt nekrietnus ar tikumu?
- Tas nav iespējams.
- Siltuma uzdevums, es domāju, taču nav atdzesēt - tas ir gluži pretējs.
- Tā ir.
- Nav arī sausuma uzdevums radīt mitrumu, bet tam pretējo.
- Noteikti tā ir.
- Labais arī nedara ļaunu, bet tam pretējo.
- Tā šķiet.
- Bet vai taisnīgais nav labs?
- Noteikti tā ir.
- Tātad taisnīgā uzdevums, Polemarh, ir nedarīt ļaunu ne draugam, ne kādam citam - to dara netaisnīgais, viņa pretstats.
- Man šķiet, ka tas ir pilnīgi pareizi, Sokrat.
- Ja kāds saka, ka ir taisnīgi dot katram to, kas viņam pienākas, un ar to domā, ka taisnīgajam pienākas darīt ļaunu saviem ienaidniekiem un labu saviem draugiem, tad tā nav gudra cilvēka valoda un tas nav taisnība. Mēs taču noskaid­rojām, ka taisnīgs cilvēks nevienam nekad nedara ļaunu.
- Es piekrītu, - teica Polemarhs.

Tālāk Sokrāts ar Polemarhu vienojas kopīgi vērsties pret katru, kas ar viņiem šai ziņā nav vienisprātis.

X. Mums tā sarunājoties, Trasimahs jau vairākas reizes centās iejaukties, bet citi klātesošie, gribēdami dzirdēt, kā mūsu saruna beigsies, viņu atturēja. Kad mēs uz brīdi pie­rimām, viņš vairs mierā nepalika. Kā zvērs, sagatavojies lēcienam, viņš mums nikni uzbruka, lai saplosītu gabalu gabalos. Es un Polemarhs izbijušies palikām klusu, bet Tra­simahs, pie visiem vērsdamies, nikni kliedza:
- Kas tā par tukšu mēles kulstīšanu, Sokrat! Kā naivi vientiesīši jūs tur sēžat viens otram blakus. Bet, ja jūs tie­šām gribat zināt, kas ir taisnīgs, tad nepietiek jautāt un doto atbildi vīzdegunīgi apstrīdēt, jo ir labi zināms, ka jautāt ir vieglāk nekā atbildēt. Atbildi jel pats un pasaki, kas, tavuprāt, ir taisnīgs, bet nesaki izvairīgi - tas ir pienācīgs, tas derīgs, tas izdevīgs, tas atmaksājas. Un, lai tu teiktu ko teikdams, saki to skaidri un noteikti. Ja tu teiksi tamlīdzīgus niekus, es tos noraidīšu.
To dzirdēdams un uz viņu paskatījies, es iztrūkos un biju ļoti nobijies. Man likās, es būtu kļuvis mēms, ja nebūtu uz viņu paraudzījies, pirms viņš uz mani, bet tagad, kamēr viņš tā dusmojās par manu un Polemarha sarunu, es atguvos un varēju atbildēt. Vēl arvien trīsēdams, es teicu:
- Neesi taču, Trasimah, tik dusmīgs uz mums. Ja es un Polemarhs esam kļūdījušies šajā iztirzājumā, tad tas ir no­ticis, esi par to pārliecināts, bez iepriekšēja nolūka. Ja mēs būtu gribējuši atrast zeltu, mēs nebūtu, to meklēdami, tik viegli un labprāt viens otram piekāpušies un tā atrašanu padarījuši neiespējamu. Meklēdami taisnību, kas ir daudz vērtīgāka par lielu zelta daudzumu, vai mēs būtu tik ne­saprātīgi, ka viens otram tikai piekristu un necenstos, kā vien varēdami, to atrast? Saproti pats, mans draugs, ka mēs to tiešām nevarējām. Tāpēc jums, tik gudriem vīriem, drī­zāk pienāktos mūs nožēlot, nevis dusmoties.

XI. To dzirdēdams, Trasimahs skaļi iesmējās un teica:
- Ai, Hērakl, šī ir tik labi pazīstamā Sokrāta ironija, to zinādams, es visiem šeit teicu, ka tu negribēsi atbildēt, tikai dzīsi jokus un, ja kāds tev kaut ko jautās, visvisādi mēģināsi izlocīties.

Sarunā ar Trasimahu Sokrāts apgalvo, ka viņš labprāt pamācītos no tā, kas ir gudrāks.

Tu taču saki, ka zinot un tev esot, ko teikt. Tāpēc neatsakies, atbildi, dari man to prieku, neesi skaudīgs, pamāci Glaukonu un citus.

XII. Man tā runājot, Glaukons un citi lūdza Trasimahu neatteikties. Bija redzams, ka Trasimahs vēlas runāt, lai gūtu ievērību. Viņš bija pārliecināts, ka viņam ir lieliska atbilde, bet izlikās, ka ļoti vēlas, lai atbildētu es. Galu galā viņš piekāpās un teica: "Te nu jūs redzat Sokrāta gudrību, pats viņš mācīt negrib, staigā apkārt, mācīdamies no citiem, un tiem pat nepateicas."
- Ka es mācos no citiem, tas ir taisnība, Trasimah, bet, ka es viņiem pat nepateicos, tas nav tiesa, es cenšos viņiem atlīdzināt kā varēdams, bet es varu viņus tikai cildināt, naudas man nav. Ka es labprāt to daru, ja kāds man liekas labu runājam, par to tu tūlīt pārliecināsies, kad atbildēsi, jo es domāju, ka tu runāsi labi.
- Klausies jel, - teica Trasimahs, - es noteikti apgalvoju, ka taisnīgais ir tikai stiprākajam izdevīgais. Bet kāpēc tu mani neslavē? Vai tev tas nepatīk?
- Vispirms man būtu jāsaprot, ko tu saki, pašlaik tas man vēl nav saprotams. Tu, Trasimah, apgalvo, ka taisnīgais ir stiprākajam izdevīgais. Bet ko tas īsti nozīmē? Tu taču ne­gribi teikt: "Ja pankrātists (*Pankrātijs - laušanās un dūru cīņas apvienojums Senajā Grieķijā) Pūlidamants ir par mums stip­rāks un viņam ir derīga vērša gaļa, tad šis pats ēdiens pie­nākas arī mums, vājākiem, un ir derīgs?"
- Tas ir riebīgi, Sokrat. Ar šādu pavērsienu tu samaitāsi visu runu.
- Nekādā ziņā, mans labais draugs, bet pasaki skaidrāk, ko tu domā.
- Vai tad tu nezini, ka dažās pilsētās ir tirānija, citās demokrātija, citās aristokrātija?
- Kā tad nu ne?
- Tātad vara ir tā rokās, kas valda?
- Noteikti.
- Bet katra valdība izdod likumus, kas tai izdevīgi: demo­krātija - demokrātiskus, tirānija - tirāniskus un tā tālāk. Tā rīkodamās, valdība taču it kā atzīst, ka šie likumi ir pavalstniekiem taisnīgi un pašai izdevīgi, bet likuma pār­kāpējus tā soda par netaisnību. Tieši to, mans labais draugs, es gribu teikt: visās pilsētās par taisnīgu atzīst pastāvošai valdībai izdevīgo, bet tās rokās ir vara, un tam, kas pareizi spriež, jāsecina, ka taisnīgais ir viss tas, kas izdevīgs stip­rākajam.
- Tagad es saprotu, ko tu domā, bet es mēģināšu ari noskaidrot, vai tas ir patiesība. Izdevīgo tu, Trasimah, at­zini par taisnīgo, bet man tu aizliedzi tā atbildēt. Kaut ko tu tomēr piebildi - stiprākajam izdevīgo.
- Tikai maza piebilde, šķiet.
- Nav vēl skaidrs, vai tā nav liela, bet ir skaidrs, ka jāpār­bauda, vai tu esi pareizi teicis. Arī es piekrītu, ka taisnīgais ir izdevīgs. Bet tu piebildi - stiprākajam izdevīgs. Es nezinu, tas jāpārbauda.
- Nu tad pārbaudi.

XIII. - Tā arī darīšu, - es teicu. - Bet vai tu domā, ka paklausīt valdībai ir taisnīgi?
- Domāju gan.
- Bet vai valdība visās valstīs ir nemaldīga? Vai tā nevar arī maldīties?
- Katrā ziņā tā var arī maldīties.
- Izdodama likumus, tā dažreiz izdos pareizus, dažreiz ne.
- Es ari tā domāju.
- Izdodama pareizus likumus, tā izdos sev izdevīgus, bet, izdodama nepareizus, tā izdos sev neizdevīgus likumus. Vai tu tā nedomā?
- Tieši tā.
- Bet, lai tie būtu kādi būdami, pavalstniekiem tie jāiz­pilda, un tas ir taisnīgi.
- Kā gan citādi?
- Pēc tavām domām, tātad taisnīgi ir ne tikai darīt to, kas izdevīgi stiprākajam, bet taisnīgi ir arī darīt pretējo, kas tam nav izdevīgi.
- Kā tu tā vari runāt?
- Man šķiet, es saku to pašu, ko tu, bet padomāsim labāk. Vai tad mēs neesam vienojušies, ka valdība kļūdīdamās daž­reiz pavēl pavalstniekiem darīt to, kas tai nav izdevīgi, bet, lai tā pavēlētu ko pavēlēdama, pavalstnieki, to izpildīdami, darītu taisnīgi? Vai tad mēs neesam tā vienojušies?
- Man šķiet, ka tā ir.
- Padomā tagad, - es teicu, - vai tad mēs tādā gadījumā neesam vienojušies, ka taisnīgi ir arī darīt to, kas valdībai un stiprākajiem nav izdevīgi, ja valdība maldīdamās pavēl kaut ko tādu, kas tai pašai ir par ļaunu, bet pavalstnieki, kā tu saki, dara taisnīgi, izpildīdami, ko tā pavēl. Bet vai no tā, visgudro Trasimah, nepieciešami neizriet, ka pavalstniekiem, ja tie rīkojas taisnīgi, jādara tieši pretējais tam, ko tu teici: vājiem ir jādara tas, kas nav izdevīgi stiprākajiem?
- Jā, Sokrat, zvēru pie Zeva, - teica Polemarhs, - tas ir pilnīgi skaidrs.
- Ja tu pats Sokrātam to apliecini, - pārtrauca viņu Kleitofonts.
- Kāds tur vēl vajadzīgs liecinieks? Pats Trasimahs taču piekrīt, ka valdība dažreiz pavēl to, kas tai ir par ļaunu, bet pavalstnieki dara taisnīgi, to izpildīdami.
- Trasimahs tātad atzina, Polemarh, ka izpildīt valdības pavēles ir taisnīgi.
- Bet viņš, Kleitofont, atzina arī, ka izdevīgais stiprā­kajam ir taisnīgs. To atzīdams, viņš piekrita, ka valdība dažreiz pavēl pavalstniekiem un vājākajiem darīt to, kas tai pašai nav izdevīgi, bet, to atzīstot, stiprākajam izdevīgais ir tikpat taisnīgs kā neizdevīgais.
- Bet, - teica Kleitofonts, - par stiprākajam izdevīgo viņš atzina to, ko par izdevīgu atzina pats stiprākais. Tas ir jā­dara vājākajam, un tas tika atzīts par taisnīgu.
- Nē, tā tas netika runāts, - iebilda Polemarhs.
- Tas nav svarīgi, Polemarh, - es teicu, - bet, ja Trasi­mahs tagad te apgalvo, tad pieņemsim, ka viņš tam arī pie­krīt.

XIV. - Saki man, Trasimah, vai tu gribēji saukt par tais­nīgu to, kas stiprākajam pašam liekas esam viņam izdevīgs, vai nu tas tā ir, vai ne? Vai mēs varam apgalvot, ka tu tā domā?
- Nepavisam ne. Vai tu domā, ka es saukšu par stiprāku to, kas kļūdās, saukšu tieši tad, kad viņš kļūdās?
- Es vismaz sapratu, ka tu tā domā, atzīdams, ka valdība nav nemaldīga, ka tā dažreiz arī kļūdās. [..]

XIV XV XVI. Tālāk Trasimahs uzsver, ka ārstu, kas kļūdās, nevar saukt par īstu ārstu un īsts valdītājs vienmēr pareizi noteiks, kas viņam izdevīgi. Taisnīgs ir tas, kas izdevīgs stiprākajam. Sokrāts, to apstrīdēdams, aizrāda, ka īsts, t.i., taisnīgs, ārsts pirmām kārtām rū­pējas par slimnieku, t.i., par vājāko, nevis par sevi. Ikviena māksla un prasme ir derīga vājākajam. Trasimahs tam, protams, nepiekrīt. Gans domā par to, kas viņam pašam, nevis kas aitām izdevīgi. Stiprākais vienmēr gādā pirmām kārtām pats par sevi. Sokrāts ir īsts vientiesis, ja viņš nesaprot, ka netaisnais ir vienmēr labākā stāvoklī par taisno, vai tas būtu privātā vai valsts dzīvē. Netaisnību nosoda, kamēr tā ir vāja, bet, ja tā guvusi īstu spēku, to atzīst par tikumu un taisnīgumu. Kam nags, tam tiesa.

XVII. To teicis, Trasimahs gatavojās iet projām. Kā pirt­nieks viņš bija izgāzis pār mūsu ausīm savas garās runas nepārtraukto straumi. Klātesošie viņu tomēr nelaida, tie spieda viņu palikt un paskaidrot svarīgāko savā runā. Arī es viņu ļoti lūdzu, teikdams:
- Tu esi dīvains, Trasimah. Sācis tik īpatnu runu, tu tagad gribi aiziet, mums pietiekami nenoskaidrojis, vai tas tiešām tā ir vai nav. Vai tu domā, ka to ir viegli izdibināt? Tas taču ir svarīgākais dzīvē: katram no mums jāzina, kā jādzīvo, lai dzīvotu visizdevīgāko dzīvi.
- Bet es domāju, - teica Trasimahs, - ka tas pavisam tā nav.
- Šķiet, par mums tu nemaz nerūpējies un nedomā, vai mēs dzīvosim labāk vai sliktāk, nezinādami to, ko tu sakies zinām. Bet tagad, labais draugs, esi tik laipns un papūlies mums pastāstīt; tas būs tev labs ieguldījums, ja tu mums, kas esam šeit sanākuši liels pulks, palīdzēsi. Es tev savukārt tūlīt pateikšu, ko domāju. Es neesmu pārliecināts un ne­domāju, ka netaisnība ir izdevīgāka par taisnīgumu, pat tad ne, kad tai ir pilnīga brīvība un neviens nekavē darīt to, ko katrs grib. Pieņemsim, ka šeit ir netaisns cilvēks, ka viņš var netaisni rīkoties gan slepeni, gan lauzdams pretestību, -tas mani tomēr nepārliecinās, ka netaisna rīcība ir izde­vīgāka par taisnīgu. Varbūt arī vēl kāds cits spriež tāpat, ne tikai es vien. Pārliecini, mīļais, noteikti pārliecini, ka mēs maldāmies, taisnīgumu vērtēdami augstāk nekā netaisnību.
- Kā lai es tevi pārliecinu, ja viss līdz šim teiktais tevi nav pārliecinājis? Ko lai es ar tevi iesāku? Kā lai es ielieku tev dvēselē pārliecību?
Dieva dēļ, nedari to, bet vispirms, lai tu būtu teicis ko teikdams, paliec pie reiz teiktā un, ja tu kaut ko maini, tad maini atklāti un nekrāp mūs. Redzi, Trasimah, atgriezī­simies pie jau teiktā - tu sākumā paskaidroji, kas ir īsts ārsts, bet vēlāk nepadomāji, ka tikpat rūpīgam jābūt, runājot par īstu ganu. Tu domāji, ka viņš nobaro aitas tāpēc, ka viņš ir gans, nedomādams, vai aitām tas ir tas labākais, bet varbūt arī tāpēc, ka grib iet uz dzīrēm un mieloties, vai arī domādams tās pārdot kā tirgonis, nevis kā gans. Bet aitu gana prasme attiecas tikai uz gana tiešo uzdevumu, lai tas tiktu veikts pēc iespējas labāk. Par pašu šo māku ir pie­tiekami labi gādāts, ja tā atbilst sava uzdevuma prasībām. Es domāju tāpēc, ka mums tagad ir nepieciešami vienoties: katra valdīšana, ja tā ir īsta valdīšana, lai tā būtu valsts vai privātā vara, cenšas panākt tikai to labāko tiem, kuri tai padoti un par kuriem tai jārūpējas. Vai tu domā, ka valsts vadītāji, īsti vadītāji, labprātīgi uzņemas valdīt un vadīt?
- Zvēru pie Zeva, es tā nedomāju, es zinu, ka ne.

XVIII. - Bet, Trasimah, - es teicu, - vai tu nedomā, ka vispār neviens labprātīgi neko neuzņemas valdīt un vadīt, jo saprot, ka pašam no tā nebūs nekāda labuma? Katrs prasa atalgojumu, jo labums esot tikai padotajiem. Vai mēs ne­sakām, ka katra māka atšķiras no pārējām ar to, ka katrai ir sava spēja? Bet saki godīgi, ko tu domā, mans draugs, citādi mēs nekad netiksim galā.
- Jā, tieši ar to tās atšķiras.
- Tad arī no katras mums ir savs īpašs labums. Nav jau no visām viens un tas pats. Tā, piemēram, ārsta prasme gādā par veselību, stūrmaņa prasme - par drošību brau­cienos pa jūru un citas tāpat.
- Protams.
- Un prasme pelnīt naudu mums naudu gādā. To tā spēj. Bet vai tu tāpēc ārstniecību un kuģa vadīšanu sauksi par vienu un to pašu māku, ja, pieņemsim, stūrmanis, vadot kuģi, atrod, ka tas viņam nāk par labu, un viņš izveseļojas? Vai tādā gadījumā kuģa vadīšanu tu sauksi par ārstēšanu? Nekas tam­līdzīgs: tu taču pats ierosināji stingri ievērot atšķirības.
- Tas noteikti jādara.
- Tāpat par ārstniecību tu nesauksi naudas pelnīšanu, ja kāds izveseļojas, strādādams algotu darbu.
- To nu gan ne.
- Vai mēs nevienojāmies, ka no katras mākas ir savs īpašs labums?
- Tā bija.
- Bet ir skaidrs, visi amatnieki iegūst vēl kādu kopīgu labumu, un viņi to iegūst, veikdami kaut ko tādu, kas tiem visiem kopējs. ( *Bez viņu tiešā darba, protams )
- Tā šķiet.
- Mēs sakām, ka amatnieki dabū algu, un to viņi dabū, izlietodami savu algas pelnīšanas māku.
Nelabprāt viņš tam piekrita.
- Tātad šis labums - algas dabūšana - nevienam nenāk no viņa paša mākas, jo, precīzi izsakoties, ārstniecība dod veselību, celtnieka māka - māju, un tāpat tas ir ar citām mākām. Katra māka veic darbu, kas ir tās uzdevums, bet, ja par šo uzdevumu netiek maksāta arī alga, vai tad amat­nieks gūst kādu labumu no savas mākas?
- Man liekas, ka ne.
- Tātad viņam nav nekāda labuma, ja viņš strādā par velti.
- Domāju, ka tā.
- Trasimah, tagad ir jau skaidrs, ka nekāda māka, ne­kāda vara nesagādā nekādu labumu pati sev, bet, kā mēs jau teicām, sagādā un nodrošina to padotajiem, rūpēdamies par to, kas noderīgs vājākajam, nevis stiprākajam. Tāpēc ari, mans draugs Trasimah, es nupat vēl teicu, ka neviens negrib labprātīgi uzņemties valdīšanu un citu nodarīto ļau­numu labošanu, katrs prasa par to atalgojumu, jo katrs, kas grib darīt labi un atbilstoši savai mākai, nekad nedara to, kas viņam pašam būtu tas labākais. Viss tiek darīts padoto labā. Tāpēc arī, šķiet, jāparedz atalgojums tiem, kas gribēs valdīt, - vai nu nauda, vai gods, vai sods, ja viņi atteiksies.

XIX. Tad Glaukons jautāja:
- Kā tas jāsaprot, Sokrat? Divus atalgojuma veidus es saprotu, bet sodu kā atalgojumu es nesaprotu.
- Tad jau tu nesaproti pašu labāko atalgojumu, kas pa­nāk, ka valda paši krietnākie, ja viņi ir ar mieru valdīt. Vai tad tu nezini, ka dzīšanos pēc goda un pēc naudas atzīst par kaunu, un tā tas īstenībā arī ir.
- Es arī tā domāju.
- Tāpēc arī krietni ļaudis negrib valdīt ne naudas, ne goda dēļ. Viņi negrib atklāti prasīt algu par amata pildīšanu, lai viņus nesauktu par algotņiem, negrib arī paši, izlieto­dami savu stāvokli, to ņemt slepeni, lai viņus nesauktu par zagļiem, negrib valdīt arī goda dēļ, jo nav godkārīgi. Viņi jāpiespiež un jāsoda, pat ja viņi īstenībā grib valdīt. Tā va­rēja rasties dīvains stāvoklis: cilvēks grib pildīt valsts amatu, bet atzīst par kaunu nenogaidīt, kamēr viņu piespiež to darīt. Taču pats lielākais sods ir būt nederīgāka cilvēka pa­kļautībā, ja pats tu neesi gribējis valdīt. Man šķiet, ka, no tā baidīdamies, krietni ļaudis uzņemas šo pienākumu. Viņi pie tā stājas, nevis it kā labu kaut ko sasnieguši, nevis laimi un prieku gaidīdami - nē, tas viņiem ir rūgta nepieciešamība, jo viņi nav varējuši nodot to tiem, kas par viņiem labāki vai tikpat krietni. Ja visi valsts pilsoņi būtu krietni ļaudis, viņi tāpat vairītos no valsts amatiem, kā viņi tagad tos cenšas iegūt, un tad kļūtu skaidrs, ka īsts valdītājs neskatās, kas viņam pašam ir izdevīgi, bet kas izdevīgi padotajiem, un katrs, to redzēdams, vēlētos, lai citi viņam būtu noderīgi, nevis pūlētos būt noderīgs citiem. Un es tāpēc nekad ne­piekritīšu Trasimaham, ka taisnīgs ir tas, kas izdevīgs stip­rākajiem, bet šo jautājumu aplūkosim vēlāk. Daudz sva­rīgāk man liekas tas, par ko viņš nupat runāja un teica, ka netaisnam cilvēkam ir labāk dzīvot nekā taisnajam. Ko tad tu, Glaukon, izvēlētos? Kas ir pareizāk teikts?
- Izdevīgāk ir taisnīgi dzīvot.
- Vai tu nedzirdēji, kādus labumus stāstīja Trasimahs par netaisna cilvēka dzīvi?
- Dzirdēju, bet nepiekrītu.
- Vai mēs nemēģinātu viņu pārliecināt? Vai mēs nevarētu pierādīt, ka viņš maldās?
- Kāpēc es gan to negribētu?
- Vai neteiksim, viņu apstrīdēdami, pamatojums pret pamatojumu, cik labi ir būt taisnīgam? Lai tad runā atkal Trasimahs, un mums atkal nāksies uzskaitīt taisnīgas dzī­ves labumus un novērtēt, ko mēs katrs savā runā sakām. Būs mums vajadzīgi arī tiesneši, kas strīdu izšķirs, bet, ja mēs panāksim savstarpēju vienošanos, tad paši būsim kā tiesneši, tā strīdīgās puses.
- Katrā ziņā, - viņš teica.
- Kas tev labāk patīk?
- Beidzamais.

XX. - Tagad, Trasimah, sāc atkal no paša sākuma un pasaki mums, kā tu vari apgalvot, ka lielākā netaisnība ir izdevīgāka par pašu pilnīgāko taisnību.
- Es to noteikti varu un esmu jau teicis, kāpēc tas tā.
- Ļoti labi, bet vispirms vienu vēl pasaki - kaut ko tu taču sauksi par tikumu, kaut ko par netikumu.
- Kā tad citādi?
- Tātad taisnīgumu par tikumu, netaisnību par neti­kumu.
- Tieši tā ( *Teikts ar ironiju ), mans mīļais, jo es taču saku, ka netaisnība ir izdevīga, taisnība ne.
- Bet kā tad tu gribi?
- Gluži otrādi, - teica Trasimahs.
- Vai tad taisnīgumu sauksi par netikumu?
- Nē, bet par cildenu vientiesību.
- Netaisnību taču gan tu sauksi par netikumu.
- Nē - par saprātīgumu.
- Vai tad netaisnie tev, Trasimah, šķiet prātīgi un labi?
- Vismaz tādi netaisnie, kas spēj nesodīti darīt citiem pāri, kas var sev pakļaut valstis un tautas, bet tu laikam domā, ka es runāju par tiem, kas nogriež makus. Arī tas un citas tādas prasmes ir izdevīgas, ja nepieķer. Par to nav vērts runāt, varbūt tikai sakarā ar taisnīgumu.
- Es labi saprotu, ko tu gribi teikt, tikai brīnos, ka tu netaisnību atzīsti par tikumu un gudrību, bet taisnīgumu par gluži pretējo.
- Tā es tiešām daru.
- Tas ir vēl asāk teikts, mans draugs, un nav jau viegli atrast, ko iebilst. Ja tu būtu teicis, ka netaisnība ir izdevīga, bet piekritis, ka tā ir netikums un kauns, kā daudzi citi, tad mums būtu daudz ko teikt, jo tas ir vispāratzīts. Tagad turpretim ir skaidrs, ka tu atzīsti netaisnību par kaut ko skaistu un varenu, piedēvē tai visu, ko mēs piedēvējam tais­nībai, un iedrošinies to stādīt blakus tikumam un gudrībai.
- Tas ir pilnīgi pareizi.
- Tagad nevajadzētu kavēties, bet turpināt jautājuma iz­tirzāšanu un noskaidrošanu, kamēr es vēl esmu pārliecināts, ka tu runā tieši to, ko domā, nevis vieglprātīgi jokojies.
- Vai tev nav vienalga, vai es tā domāju vai ne? Vai tāpēc tu mani nevari izjautāt?
- Tiešām, starpības tur nav. Papūlies tomēr vēl atbildēt. Vai tu domā, ka taisnīgs cilvēks gribētu būt pārāks par citu taisnīgu?
- Nekādā ziņā. Tad jau viņš nebūtu pieklājīgs un lab­sirdīgs, kā tas tagad ir.
- Arī attiecībā uz taisnīgu rīcību?
- Arī šai ziņā ne.
- Bet vai par netaisno viņš domātu būt pārāks un atzītu, ka tas ir taisnīgi? Bet varbūt viņš to par taisnīgu arī ne­atzītu?
- Viņš tā domātu un atzītu, bet nevarētu.
- To jau es nejautāju. Bet vai tu apgalvo, ka taisnīgais nevēlas un negrib būt pārāks par citu taisnīgo, bet grib tāds būt attiecībā uz netaisno?
- Tā tas ir.
- Labi, bet ko teiksim par netaisno? Vai viņš negrib būt pārāks par taisnīgo arī attiecībā uz taisnīgu rīcību?
- Protams, viņš taču atzīst sevi par pārāku visās lietās.
- Tāpat netaisnais būs pārāks par citu netaisno arī at­tiecībā uz netaisnu rīcību? Viņš centīsies tātad būt pārāks par visiem un iegūt vairāk par visiem?
- Tā tas ir.

XXI. - Teiksim tātad šādi: taisnīgais negrib būt pārāks par kādu, kas tam līdzīgs, bet gan par tādu, kas tāds nav, bet netaisnais grib būt pārāks gan par sev līdzīgo, gan par to, kam viņš nav līdzīgs.
- Tas ir ļoti labi teikts.
- Un netaisnais tad vēl ir saprātīgs un krietns, taisnajam šo īpašību nav.
- Arī tas ir pareizi.
- Tad jau netaisnais ir līdzīgs saprātīgajam un kriet­najam, bet taisnais tiem līdzīgs nav.
- Bet kā gan citādi?
- Labi. Tad katrs būs tāds, kam viņš līdzīgs.
- Protams.
- Lieliski, Trasimah! Vai tu kādu sauc par izglītotu, citu par neizglītotu?
- Jā, saucu.
- Kuru par saprātīgu, kuru par nesaprātīgu?
- Izglītoto par saprātīgu, neizglītoto par nesaprātīgu.
- Tad jau katrs ir labs nozarē, kurā tas ir izglītots, un nederīgs nozarē, kurā nav izglītots.
- Protams.
- Bet ārstniecībā? Vai nav tāpat?
- Tāpat.
- Bet vai tev liekas, mans draugs, ka muzikāls cilvēks, noskaņodams liru un pievilkdams stingrāk vai atlaizdams vaļīgāk stīgas, grib būt pārāks un ievērojamāks par citu muzikālu cilvēku?
- Man tā neliekas.
- Bet attiecībā uz nemuzikālu cilvēku?
- Tad gan noteikti.
- Bet ārsts? Vai viņš, noteikdams ēdienu un dzērienu, grib būt pārāks par citu ārstu un par šī ārsta rīcību?
- Nē.
- Bet ja tas nav ārsts?
- Tad jā.
Padomā - vai tas nav ikvienā zināšanas un nezināšanas veidā? Katrs, kas tev šķiet lietpratējs, negribēs taču izvē­lēties sev plašāku iespēju nekā cits lietpratējs, lai tajā kaut ko veiktu un pateiktu, kas nebūtu gluži tas pats, ko šis otrs viņam līdzīgais varētu pateikt šajā pašā lietā.
- Varbūt tam nepieciešami tā arī jābūt.
- Bet kā ar nelietpratēju? Vai viņš negribēs būt pārāks kā par lietpratēju, tā par nelietpratēju?
- Var būt.
- Bet vai lietpratējs nav gudrs?
- Piekrītu.
- Un vai gudrais nav labs?
- Es ari tā domāju.
- Bet labais un gudrais negribēs būt pārāks par sev līdzīgo, bet gan par to, kas viņam nav līdzīgs, kas viņam ir pretējs.
- Šķiet, ka tā.
- Bet ļaunais un nemācītais grib būt pārāks kā par sev līdzīgo, tā par to, kas viņam nav līdzīgs, bet pretējs.
- Liekas gan.
- Tātad, Trasimah, vai netaisnais negrib būt pārāks kā par sev līdzīgo, tā arī par to, kas viņam nav līdzīgs? Vai tā tu neteici?
- Teicu gan.
- Bet taisnīgais taču negrib būt pārāks par sev līdzīgo, bet gan par to, kas viņam nav līdzīgs.
- Jā.
- Tātad taisnīgais ir līdzīgs gudrajam un labajam, bet netaisnais - ļaunajam un nemācītajam.
- Tā tas varētu būt.
- Bet mēs vienojāmies, ka katrs ir tāds kā tas, kam viņš līdzīgs.
- Vienojāmies gan.
- Tad arī taisnīgs cilvēks jāatzīst par labu un gudru, bet netaisns par nemākuli un ļaunu.

XXII. Trasimahs visam tam piekrita, kaut gan ne tik viegli, kā es tagad atstāstu, bet ļoti nelabprāt, gandrīz pie­spiests, viss vienos sviedros, - bija taču vasara, - un tad es redzēju kaut ko tādu, ko agrāk nekad nebiju redzējis, - Tra­simahs bija nosarcis. Galu galā vienojāmies, ka taisnīgums ir tikums un gudrība, netaisnība - ļaunums un muļķība.
- Labi, - es tad teicu, - tā mēs šo lietu esam nokārtojuši. Bijām arī vienisprātis, ka netaisnība ir stipra. Vai tu vēl to atceries, Trasimah?
- Atceros gan, bet tas, ko tu tagad saki, man nepatīk, man tur būtu kaut kas iebilstams. Ja es tagad runātu, esmu drošs - tu teiktu, ka esmu balamute. Vai nu ļauj tāpēc man teikt, ko gribu, vai jautā, ja gribi jautāt, bet es tikai teikšu - "turpini" un piekrītoši pamāšu ar galvu vai noliedzoši to pakratīšu, kā to dara, kad vecas sievas stāsta pasakas.
- Bet nekad pretēji savai pārliecībai.
- Kā tev tīk, jo runāt tu man neļauj. Ko gan tu vēl gribi?
- Neko, zvēru pie Zeva. Ja tu tā darīsi, es jautāšu.
- Tad jautā.
- Es tad jautāju to pašu, ko nupat vēl, lai mēs soli pa solim iztirzātu un noskaidrotu, kas ir taisnība salīdzinā­jumā ar netaisnību. Tika jau teikts, ka netaisnība ir stip­rāka un varenāka par taisnību, bet tagad, kad izrādījās, ka gudrība un tikums ir taisnība, es domāju, viegli būs pār­liecināties, ka tā ir stiprāka par netaisnību, jo netaisnība ir nezināšana un neprašana. Nebūs neviena, kas to nesaprastu, bet es, Trasimah, tik vienkārši šo jautājumu nostādīt ne­gribu. Aplūkosim to šādi. Vai tu neteiktu, ka netaisna ir tā valsts, kas nodomājusi netaisni pakļaut un jau pakļāvusi citas valstis, kad tās pakļautībā turklāt jau bija daudzas?
- Kāpēc gan ne? Un visbiežāk to darīs pati izcilākā un līdz ar to pati netaisnākā valsts.
- Es atceros, tā tu teici, bet tur es saskatu vēl kaut ko. Vai šī valsts, kļūdama stiprāka par kādu citu, tādu varu ir iegu­vusi, būdama netaisna, vai tai nepieciešama bija arī taisnība?
- Ja tas ir tā, kā tu nupat teici, ka taisnība ir gudrība, tad taisnība bija vajadzīga, ja tā, kā es teicu, tad netaisnība.
- Tas ir lieliski, Trasimah, tu ne tikai piekrizdams pamāj ar galvu vai nepiekrizdams to purini, tu ļoti labi atbildi.
- Tev par patikšanu.

XXIII. - Tas ir labi. Bet esi vēl tik laipns un saki: vai tu domā, ka kāda valsts vai armija, vai laupītāju vai zagļu banda, vai pat kāda tauta, kopīgi sākdama kādu netaisnu lietu, varētu kaut ko panākt, ja pasākuma dalībnieki būtu cits pret citu netaisni?
- Protams, ne.
- Bet vai nepanāktu vairāk, nebūdami netaisni?
- Protams.
- Netaisnība, Trasimah, radītu naidu un savstarpējas cīņas, taisnīgums - vienprātību un draudzību.
- Pieņemsim, negribu ar tevi strīdēties.
- Sirsnīgi pateicos, mans draugs, bet saki man vēl šādu lietu. Vai netaisnība visur, kur vien tā rodas, vai starp brīviem vai vergiem - nerada naidu un šķelšanos? Vai visi nesāk cits citu ienīst?
- Tā noteikti ir.
- Un tad? Ja tā rodas starp diviem, vai tie nesāks strī­dēties, nesāks ienīst viens otru un arī taisnīgos?
- Tā būs.
- Bet, ja netaisnība, tu dīvainais cilvēk, rodas vienā kādā personā, tai taču nezudīs tās spēks, tā to saglabās?
- Nu, lai saglabā ar.
- Tātad, šķiet, ka netaisnības vara ir šāda: visur, kur netaisnība rodas - vai valstī, vai tautā, vai armijā, vai citur kaut kur, tā vispirms jau ar to vien, ka tā ir vienmēr klāt, padara neiespējamu katru rīcību, izraisīdama šķelšanos un strīdus, un katrs tad kļūst par cita, it sevišķi par katra taisnīgā ienaidnieku. Vai tā nav?
- Tieši tā.
- Arī vienā cilvēkā, es domāju, netaisnība darīs visu to pašu, kas ir tās dabā. Vispirms tā ņems tam iespēju rīkoties -viņš nebūs vienis pratis pats ar sevi un sacelsies pats pret sevi, būs ienaidnieks kā sev pašam, tā taisnīgajiem.
- Tā būs.
- Bet dievi, mans draugs, taču arī ir taisnīgi.
- Pieņemsim.
- Tad netaisnais būs arī dievu ienaidnieks, Trasimah, taisnīgais - viņu draugs.
- Priecājies droši par savu gudrību, es neiešu to apstrī­dēt. Negribu kļūt par klātesošo ienaidnieku.
- Tad turpini vēl šo pacienāšanu ( *Šāda jautājuma iztirzāšana ir visiem klātesošiem liela bauda, īsts svētku mielasts ) līdz beigām un atbildi tāpat kā līdz šim. Liekas tagad, kad taisnīgie ir gudrāki, labāki un spējīgāki kaut ko veikt, bet netaisnie neko nevar veikt kopīgi. Ja mēs tomēr sakām, ka netaisnie dažreiz ko­pīgiem spēkiem enerģiski kaut ko izdarījuši, tad īsti pareizi tas nav teikts. Būtu viņi bijuši pilnīgi netaisni, viņi nebūtu atturējušies no vardarbības, bet šajā gadījumā ir skaidrs, ka viņos ir arī kāds taisnīgums, kas viņus kavēja vienlaikus mēroties kā vienam pret otru, tā arī pret tiem, kam viņi un tāpēc tie varēja sasniegt to, ko viņi arī sasnie­dza. Uz netaisnību viņus pamudināja netaisnība, bet viņi bija tikai pa daļai netaisni. Pilnīgi nekrietnie un pilnīgi ne­taisnie itin neko sasniegt nevar. Tā es to saprotu un nevis tā, kā tu sākumā teici. Jāaplūko vēl, vai taisnīgie dzīvo labāk un ir laimīgāki par netaisniem. To mēs nolēmām aplūkot vēlāk. Tagad man šķiet, ka tas ir tā. To es secinu no šeit teiktā, tomēr tas jāiztirzā plašāk, jo mēs nerunājam par niekiem, bet par to, kā jādzīvo.
- Nu tad iztirzā.
- Es jau to daru. Saki man, vai tev neliekas, ka zirgam ir kāds uzdevums.
- Protams.
- Vai tu neteiksi, ka zirga un ikviena cita uzdevums ir tas, ko var veikt tikai ar viņu vai vislabāk ar viņu?
- Es nesaprotu.
- Tas ir tā. Vai tu vari redzēt arī ar kaut ko citu vai tikai ar acīm?
- Tikai ar acīm.
- Labi. Vai vari dzirdēt ar kaut ko citu vai tikai ar ausīm?
- Tikai ar ausīm.
- Vai tad nebūs pareizi teikt, ka redzēšana un dzirdēšana ir acu un ausu uzdevums?
- Ļoti pareizi.
- Un tālāk. Vai vīnkoka zarus tu varētu apgriezt ar vien­kāršu nazi vai zobenu, vai vēl ar kādiem citiem daiktiem?
- Kāpēc gan ne?
- Bet ne ar vienu tik labi kā ar dārznieka sirpi, kas tieši tam pagatavots.
- Taisnība.
- Vai tad mēs neteiksim, ka tas ir šī sirpja uzdevums?
- Teiksim.

XXIV. - Tagad, manuprāt, tu labāk sapratīsi, ko es do­māju, jautādams, vai tieši tas nav katras lietas uzdevums -veikt to, ko vienīgi ar to var veikt vai vismaz veikt vislabāk.
- Jā, tagad es saprotu, un man šķiet, ka tas ir katras lietas uzdevums.
- Labi, vai tu nedomā tā - reiz katrai lietai ir savs uz­devums, tad tai ir arī šim uzdevumam atbilstoša spēja. Atgriezīsimies pie reiz teikta. Acīm, mēs sakām, ir savs uz­devums.
- Ir.
- Vai tām ir arī sava spēja?
- Ir arī sava spēja.
- Tālāk, vai ir savs uzdevums arī ausīm?
- Jā.
- Vai ir arī tām sava spēja?
- Arī tām.
- Un kā ar visu citu? Vai nav tāpat?
- Tāpat.
- Mazliet uzmanības. Vai acis varētu labi veikt savu uz­devumu, ja tām nebūtu savas īpašas spējas, bet šīs spējas vietā kāds trūkums?
- Kā gan tas būtu iespējams? Tu acīmredzot domā redzes vietā aklumu?
- Redze patiešām ir acu spēja, bet par to es nejautāju. Es jautāju, vai ar savu īpašo spēju acis neveic uzdevumu, kas tām darāms, un, ja šo spēju nav, vai acis neveic savu uzde­vumu slikti.
- Tu runā pareizi.
- Bet vai arī ausis, ja tām maz spējas, neveic vāji savu uzdevumu?
- Tieši tā.
- Vai tas pats neattiecas arī uz visu citu?
- Man tā liekas.
- Labi. Tagad padomā par sekojošo. Vai dvēselei ir kāds uzdevums? Vai to var veikt kaut kas cits no visa, kas ir pasaulē? Piemēram, sekojošo: rūpēties, valdīt un vadīt, pa­redzēt un izkārtot, un visu tamlīdzīgo? Vai ir vēl kaut kas, izņemot dvēseli, kam mēs varētu to uzticēt un teikt, ka tas ir tā tiešais pienākums?
- Nekas cits.
- Bet dzīvība? Mēs taču teiksim, ka bez dvēseles tās nav.
- Noteikti.
- Vai tad mēs neteiksim, ka dvēselei ir savas spējas?
- Teiksim.
- Bet vai dvēsele, Trasimah, labi veiks savus uzdevumus, ja tai nebūs īpašas spējas? Vai tas ir iespējams?
- Nav iespējams.
- Nekrietna dvēsele tātad nenovēršami slikti valdīs un vadīs, slikti rūpēsies, krietna dvēsele visu to veiks labi.
- Tā tam jābūt.
- Bet vai tad mēs nevienojāmies, ka taisnīgums ir kriet­nas dvēseles tikums, netaisnība - nekrietnas?
- Vienojāmies.
- Taisnīga dvēsele un taisnīgs cilvēks dzīvos laimīgi, ne­taisns laimīgs nebūs.
- Spriežot pēc taviem vārdiem, liekas, ka tā ir.
- Kam dzīve laba, godīga, krietna, tas ir laimīgs, ne­laimīgs tas, kam tādas nav.
- Kāpēc tad ne?
- Taisnīgs cilvēks tāpēc ir laimīgs, netaisnīgs nelaimīgs.
- Lai tā būtu.
- Bet būt nelaimīgam ir neizdevīgi, izdevīgi ir būt lai­mīgam.
- Kā tad citādi?
- Nekad tāpēc, mans laimīgais draugs, netaisnība nav izdevīgāka par taisnību.
- Pieņemsim, Sokrat, to kā cienastu ( *Trasimahs līdz ar to atsakās tālāk disputēt ar Sokrātu ) Bendidas ( **Svētki par godu šai dievei pieminēti dialoga pašā sākumā ) svētkos.
- Tu mani esi labi cienājis, Trasimah, esi kļuvis rāms un pārstājis dusmoties. īsti paēdis tomēr neesmu, bet tā ir mana, nevis tava vaina. Kā kārumnieks steidzīgi tver katru apkārt nesto bļodu, lai nogaršotu, iepriekšējo nemaz lāgā neaizticis, tā es, šķiet, daru tāpat. Neatradis to, ko biju nodomājis atrast, nenoskaidrojis, kas ir taisnība un tais­nīgums, atstāju šo jautājumu un pievērsos citam tematam par taisnīgumu: vai taisnīgums ir ļaunums un nezināšana vai gudrība un tikums? No tā novirzījos pie apgalvojuma, ka netaisnība esot izdevīgāka par taisnīgumu, un nespēju noturēties, nepametis iesākto un nepārgājis pie šī jautā­juma, tā ka no visas sarunas es īsti neko neizzināju. Arvien vēl nezinu, kas īsti ir taisnība, un nez vai izzināšu, vai tā ir vai nav kāda spēja un vai tas, kam tā ir, ir laimīgs vai nav.

 

OTRĀ GRĀMATA

I. To teicis, es nodomāju, ka sarunu esmu beidzis, bet izrādījās, ka tas ir bijis tikai ievads, jo Glaukons, vienmēr būdams pats drosmīgākais, arī šoreiz nevarēja paciest Trasimaha atteikšanos.
- Sokrat, - viņš teica, - vai tu gribi panākt tikai šķitumu, ka esi mūs pārliecinājis, vai arī īstenībā pārliecināt, ka no visiem viedokļiem labāk ir būt taisnīgam nekā netaisnīgam?
- Ja tas no manis atkarīgs, - es teicu, - tad gribu to panākt īstenībā.
- Tādā gadījumā tu nedari to, ko pats gribi. Saki man, vai tev nešķiet, ka ir tāds labā veids, ko mēs gribētu iegūt, netīkodami pēc tā, kas ar to saistīts, bet tikai tieši paša labā dēļ, piemēram, prieks un nekaitīgas baudas; to vienīgās sekas ir laimes sajūta.
- Man šķiet, ka tāds ir.
- Tad turpinām. Kā ar to labā veidu, kas mums patīk gan pats par sevi, gan arī seku dēļ, kas no tā izriet? Pie­mēram, saprātīgums, redze, veselība. Tie mums patīk abu minēto iemeslu dēļ.
- Tā ir, - es teicu.
- Bet vai tu neredzi arī trešo labā veidu? Tas ietver spor­tisko treniņu, veselības kopšanu, arī ārstēšanu un citus peļņas veidus. Tie nav viegli, tu teiktu, bet tie ir noderīgi, citādi neviens tos arī neuzņemtos. Mēs to darām atalgojuma un citu no tiem atkarīgu labumu dēļ.
- Jā, ir arī šis trešais labā veids, bet kas tālāk?
- Kur mēs starp tiem novietosim taisnīgumu?
- Domāju - goda vietā pie tiem labumiem, kurus mēs augstu vērtējam kā pašu to, tā no tiem izrietošo seku dēļ. Tā jādara cilvēkam, kas grib būt laimīgs.
- Tā tomēr nedomā cilvēku lielākā daļa. Viņi taisnīgumu pieskaita pie tiem labumiem, ar kuriem mēs nodarbojamies atalgojuma, goda un cieņas dēļ, bet citādi tas ir grūts uz­devums un no tā jāvairās.

II. - Zinu, ka ļaudis tā domā un ka tieši tāpēc Trasimahs visu laiku taisnīgumu pēla un slavināja netaisnību. Bet es, kā šķiet, esmu slikts skolnieks.
- Taču uzklausi arī mani, ja tev labpatīk. Man šķiet, ka Trasimahs ātrāk, nekā tas būtu vajadzīgs, kā čūska pa­kļāvās tavai burvestībai, es neesmu tomēr apmierināts ar tavu izklāstu par taisnību un netaisnību, gribu dzirdēt, kas katra no tām īsti ir un kāda katrai ir vara dvēselē. Ne­runāsim par atalgojumu un par to, ko no katras mēs gūs­tam. Ja tu necelsi iebildumus, es rīkošos šādi. Es vēlreiz atgriezīšos pie Trasimaha izklāsta. Vispirms es gribu pa­teikt, ko vairākums atzīst par taisnīgumu un ko tas saka par tā izcelsmi; otrkārt, es teikšu, ka visi, kas cenšas to ievērot, to dara nelabprāt, nepieciešamības spiesti, un nekā laba tur nesaskata; treškārt, ka viņi tā dara pamatoti, jo saka, ka daudz patīkamāka esot netaisna nekā taisna cil­vēka dzīve. Pats es tā nedomāju, Sokrat, lūdzu nepārproti mani, esmu tomēr apjucis, jo par to man ausis ir pieskan­dinājis Trasimahs un tūkstošiem citu. Ne no viena tomēr neesmu dzirdējis, kā to labprāt gribētu, taisnīguma aiz­stāvēšanu - kāpēc tas labāks par netaisnību. Es gribu dzir­dēt tā cildināšanu neatkarīgi no kaut kādiem blakus ap­stākļiem. Domāju, ka visdrīzāk es to varētu izzināt no tevis, tāpēc es runāšu un cik vien spēdams cildināšu netaisnu dzīvi, lai tu saprastu, kādā veidā es gribu dzirdēt tevi tais­nīgumu slavējam un netaisnību nosodām. Padomā, vai tu tam piekriti.
- Pilnīgi. Par ko gan saprātīgam cilvēkam vairāk patiktu runāt un klausīties?
- Lieliski, tad klausies par to, ar ko es teicos sākt: kāds īsti ir taisnīgums, un kā tas radies? Saka taču, ka darīt netaisnību ir labi, ciest netaisnību - ļaunums, bet ļaunums no netaisnības, ko ciešam, ir lielāks par labumu, ko, darot netaisnību, gūstam. Ja cilvēki, savstarpēji darbojoties, netaisnību gan dara, gan cieš un abas šīs iespējas vērtē, tad, nevarēdami no vienas izvairīties un otru izmantot, tie atrod par izdevīgāku vienoties - netaisnību nedarīt un to arī ne-paciest. Tad viņi sāka izdot likumus un slēgt līgumus, sāka saukt to, ko likums prasa, par likumīgu un taisnīgu. Tā ir radies taisnīgums, un tāda tā īstā būtība. Tas ir kaut kas vidējs starp labāko iespējamību - darīt netaisnību un palikt nesodītam - un ļaunāko - ciest netaisnību un nevarēt par to atriebties. Būdams vidū starp šīm divām iespējām, tais­nīgums netiek godāts kā labais, bet tikai cienīts kā netais­nības vājums. Kas ir īsts vīrs un var netaisnību sev atļau­ties, tas ne ar vienu nevienosies netaisnību nedarīt, nedz to ciest, tad jau viņš nebūtu pie pilna prāta. Tāda vai aptuveni tāda ir taisnīguma būtība, un to, Sokrat, stāsta par tā iz­celšanos.

III. Ja iedomāsimies šādu piemēru, tad vislabāk mēs sapratīsim, ka pat tie, kas cenšas būt taisnīgi, to dara, ne­būdami tik stipri, lai varētu būt netaisni. Dosim brīvību kā taisnajam, tā netaisnajam darīt visu, ko vien tie grib, tad sekosim viņiem un vērosim, kurp katru no tiem aizvedīs viņu vēlmes. Kā taisnīgo, tā netaisno mēs tad notvertu no­zieguma vietā, kurp tos aizvedusi mantkārība, jo pēc man­tas kā pēc kaut kā laba dzenas katrs, pati daba ir visiem devusi šo tieksmi, tikai likuma vara spiež ievērot tiesu un taisnību. [..]

III (beigas) līdz X (beigas). Lai paskaidrotu savas domas, Glaukons pastāsta teiksmu par Gigu, Lidijas valdnieka ganu ( *Gigs - Lidijas valdnieks VIII-VII gadsimtā p.m.ē. Tautas no­stāstos dažkārt viņš tēlots sākumā kā valdnieka gans ). Tas atradis brīnišķīgu gredzenu, kuru noteiktā veidā pagriežot tā valkātājs kļu­vis neredzams un varējis nesodīti darīt netaisnus darbus. Ja tādu gredzenu, saka Glaukons, dabūtu kā taisnīgs, tā netaisnīgs cilvēks, tad izrādītos, ka starp tiem nav nekādas starpības. Katrs ir tik netaisns, cik vien netaisns tas iedrošinās būt. Netaisnības augstākā pakāpe ir ne­taisna cilvēka izlikšanās par taisnīgu. Tāds netaisnais sagrābs varu valstī, jo visi viņu atzīst par taisnīgu. Taisnīgajiem turpretim būs jācieš visnežēlīgākās mocības, un nāves sods izbeigs viņu dzīvi.

Kad Glaukons beidz runāt, viņa vietā stājas tā brālis Adeimants. Tas aizrāda, ka pat dievi dod nelaimju pilnu dzīvi krietniem cilvēkiem, bet labklājību un laimi nekrietniem. Adeimants tad uzaicina Sokrātu parādīt, kā darbojas cilvēkā taisnība vai netaisnība. Disputēdams ar Trasimahu, atbild Sokrāts, viņš esot pietiekami pamatoti izteicis sa­vas domas, bet tās nav atzītas. Tad Sokrāts ierosina jautājumu par taisnību un netaisnību aplūkot valsts mērogā. Abi šie principi tad būšot labāk saskatāmi. Adeimants tam piekrīt.

XI. - Es domāju, - teica Sokrāts, - ka valsts top tāpēc, ka neviens neiztiek pats ar sevi, bet viņam daudz kas ir vajadzīgs. Vai tu vari iedomāties vēl kādu citu iemeslu, kā­pēc radusies valsts?
- Nē.
- Tāpēc viņš pieaicina kādu citu kādas vajadzības dēļ, un, tā kā daudziem ir dažādas vajadzības, tad vienmēr nometnē sanāk daudz palīgu un dalībnieku, un šai kopējai mītnei tiek dots valsts vārds. Vai tā nav?
- Tieši tā.
- Cits citam tur kaut ko dod vai cits no cita saņem, domā­dami, ka tas viņiem izdevīgi.
- Tā tas ir.
- Bet tagad veidosim domās valsti no paša sākuma. Šķiet, ka to veidos mūsu vajadzības.
- Kā tad citādi?
- Bet pati lielākā, pati neatliekamākā vajadzība ir pār­tikas sagādāšana, lai eksistētu un dzīvotu.
- Tieši tā.
- Otra ir mājoklis, trešā - drēbes un tā tālāk.
- Tā ir.
- Tagad padomā. Kā lai valsts apmierina tik daudz vaja­dzību? Vai tad vienam nevajadzētu būt zemkopim, citam -namdarim, vēl citam - audējam? Vai nepievienosim arī ād­mini un kurpnieku, varbūt vēl kādu, kas rūpējas par mūsu miesas vajadzību apmierināšanu?
- Jā gan.
- Tātad vismazākajā iespējamā valstī būs četri vai pieci cilvēki.
- Liekas, ka tā.
- Kas tālāk? Katram no tiem savs darbs jāveltī arī visiem pārējiem. Piemēram, zemkopis ir viens, bet viņš sagādā pārtiku četriem. Viņam vajadzīgs četrreiz vairāk laika un pūļu veltīt pārtikas sagādei, lai dotu to kopējai lietošanai. Vai nebūtu labāk, ja viņš citus neievērotu, gādātu pārtiku tikai sev, tas ir, tikai ceturto tās daļu četrreiz īsākā laika daļā, bet no pārējām trim laika daļām vienu izlietotu savam namam, otru - drēbēm, trešo - apaviem? Nekas viņam nebūtu jādod kopējai lietošanai. Viņš visu darītu pats, sa­viem spēkiem, savām vajadzībām. Tad sarunā iejaucās Adeimants:
- Bet varbūt pirmais veids, Sokrat, būtu vieglāks?
- Zvēru pie Zeva, tas ir prātīgi. Kad tu tā saki, arī es pats iedomājos, ka cilvēki cits citam nav pilnīgi līdzīgi un katram ir sava daba, kas atbilst kādam darbam. Vai tev tā neliekas?
- Tieši tā.
- Bet kā tagad? Vai tad viens, strādādams dažādus dar­bus, veiks tos labāk par kādu citu, kas strādās tikai vienu darbu?
- Labāk, ja katram darbam savs darītājs.
- Domāju - skaidrs ir arī tas, ka darbu sabojās, ja palaidīs garām tam piemēroto laiku.
- Pilnīgi skaidrs.
- Nedomāju arī, ka darbs gaidīs, līdz darītājam gadīsies brīvs laiks, bet darītājam jāvēro, kad būs pienācis vajadzī­gais brīdis, nevis jārīkojas, kā pagadās.
- Tā tas jādara.
- Un vairāk, vieglāk un labāk viss tiks padarīts, ja katrs, atbrīvojies no citiem pienākumiem, veiks vienu kādu savai dabai atbilstošu darbu vajadzīgajā laikā.
- Pilnīgi pareizi.
- Būs vajadzīgi vairāk nekā četri pilsoņi, Adeimant, lai sagādātu visu, par ko mēs runājām. Zemkopis, man šķiet, nepagatavos pats sev arklu, ja vajadzīgs labs arkls, nepa-gatavos arī kapli un citus zemkopībai vajadzīgos rīkus, tāpat namdaris, ari viņa darbam vajadzīgi daudzi cilvēki, tas pats sakāms par audēju un par kurpnieku.
- Pareizi.
- Celtnieki, kalēji un daudzi citi amatnieki kļūs par mūsu līdzpilsoņiem mūsu valstiņā, un tā izaugs liela.
- Krietni liela.
- Īsti liela tā tomēr nebūs, ja mēs pieskaitīsim pat vēršu, aitu un citus ganus, lai zemkopjiem aršanai būtu vērši, lai namdarim un arī zemkopim būtu jūga dzīvnieki, audējiem un ādmiņiem - ādas un vilna.
- Bet maza šī valsts tomēr nebūtu ar visiem šiem amat­niekiem.
- Atrast tādu vietu šai valstij, kur nekas nebūtu jāieved, būtu gandrīz neiespējami.
- Tiešām neiespējami.
- Būs nepieciešami vēl daudzi, kas no citām valstīm ievestu vajadzīgo.
- Kā tad.
- Un tālāk. Ja mūsu cilvēks brauks tukšā, nepaņēmis līdzi nekā no tā, kas vajadzīgs tiem, no kuriem mūsējie gūst viņiem vajadzīgo, tad viņš ari atbrauks tukšā. Vai tā nav?
- Tā liekas.
- Vajag ne tikai mājās pagatavot pietiekamā vairumā visu, kas pašiem vajadzīgs, bet arī tādas mantas un tādā vairumā, kādas vajadzīgas tiem, kas mums vajadzīgi.
- Tā jādara.
- Mūsu valstij tātad vajadzīgs vairāk zemkopju un vairāk amatnieku.
- Jā, vairāk.
- Vairāk arī cilvēku, kas ievedīs un izvedīs dažādas pre­ces. Tie ir tirgotāji. Vai ne?
- Protams.
- Būs vajadzīgi tātad arī tirgotāji.
- Noteikti.
- Bet, ja tirdzniecība notiek pa jūru, tad būs vajadzīgi daudzi lietpratēji jūrlietās.
- Daudzi gan.

XII. - Bet kā tad pašā valstī? Kā viņi apmainīsies ar pašu pagatavotām lietām? Šīs maiņas dēļ taču izveidojām kopību un valsti.
- Skaidrs, ka pirkdami un pārdodami.
- Tamdēļ arī būs mums tirgus un nauda kā maiņas zīme.
- Tieši tāpēc.
- Ja nu zemkopis vai kāds amatnieks atvedīs uz tirgu kaut ko no saviem ražojumiem, bet neieradīsies tieši tajā pašā laikā kā tie, kas gribēs no viņa kaut ko iemainīt, vai viņš tad paliks tur sēžot un kavēs savu darbu?
- Nekādā ziņā. Tur būs cilvēki, kas, to redzēdami, pie­dāvās savu palīdzību. Labi iekārtotās pilsētās tie gandrīz visi būs fiziski vājākie, kas neder citam darbam. Viņiem jāpaliek tirgū un pret naudu jāiegādājas preces no tiem, kas grib tās pārdot, lai pret naudu atkal tās nodotu tiem, kas vēlas tās pirkt.
- Šādas vajadzības dēļ mūsu valstī radīsies sīktirgotāji. Vai tad mēs tos nesaucam par sīktirgotājiem, kas kā starp­nieki pirkšanā un pārdošanā apmetušies tirgū, bet tos, kas brauc no pilsētas uz pilsētu, - par tirgotājiem?
- Tieši tā.
- Domāju, ka ir vēl daži citi palīgi, kuriem pietiek spēka fiziskam darbam, bet kuri pēc savām gara spējām īsti neder par mūsu līdzdalībniekiem. Viņi pārdod mums tiesības iz­lietot viņu spēku un maksu par to sauc par algu. Es domāju, ka viņus sauksim par algādžiem. Vai ne?
- Tieši tā.
- Arī algādži, manuprāt, vajadzīgi, lai valsts būtu pilnīga.
- Man tā šķiet.
- Vai tagad, Adeimant, mūsu valsts nav sasniegusi savu pilnvērtību?
- Varbūt.
- Bet kur tad tajā ir taisnība un netaisnība? Kur tā pa­rādījās, kur mūsu iztirzājumā esam tās saskatījuši?
- Es nezinu, Sokrat. Iespējams, ka minēto ļaužu kate­goriju savstarpējās attiecībās.
- Varbūt tā ir pareizi, bet tas jānoskaidro bez kavēšanās. Vispirms tātad aplūkosim, kāds būs šo algādžu dzīvesveids. Ko gan citu viņi darīs, ja negādās par pārtiku, drēbēm, apa­viem un māju celšanu? Vasaru viņi pa lielākai daļai strādās gandrīz kaili un staigās basām kājām, bet ziemu - pietie­kami apģērbušies un apāvušies. Ēdienu gatavos no miežu un kviešu miltiem. Ēdīs kopā ar bērniem un, vainagiem ro­tāti, dzers vīnu, dziesmām dievus cildinādami. Priekpilna būs viņu kopība. Viņi vairīsies no trūkuma un sargāsies no kara, un bērnu viņiem nebūs vairāk, kā tos atļaus viņu līdzekļi.

XIII. Glaukons ierosina ēdienu karti papildināt ar dažām garš­vielām un gardumiem.

Tā viņi vadīs mierīgu un veselīgu dzīvi, un, kad viņi mirs, kā tas sagaidāms, sirmā vecumā, tādu pašu dzīvi viņi atstās saviem pēcnācējiem.
Tad Glaukons izsaucās:
- Ja tu, Sokrat, iekārtotu valsti cūkām, ar kādu gan citu ēdienu tu viņas barotu?
- Bet ko gan vēl vajadzētu, Glaukon?
- To, kas vispār pieņemts: gulēt uz atgultnes un ēst pie galda, lai nejustos kā nabagi, ēst arī visus gardumus un uzkodas, ko ļaudis tagad ēd.
- Labi, es saprotu. Mēs aplūkojam ne tikai, kā vispār rodas valsts, bet arī, kā rodas valsts, kur viss ir pārpilnībā. Varbūt tas nemaz nav ļauni. Domādami par tādu valsti, mēs varbūt drīzāk sapratīsim, kā valstī rodas taisnība un ne­taisnība, īsta, veselīga valsts man šķiet tāda, kādu mēs to tikko raksturojām, bet, ja jūs gribat aplūkot valsti, kuru krata drudzis, nekas mūs nekavēs to darīt. Liekas, ka daži nebūs apmierināti ar tādu tik vienkāršu dzīvi - viņiem vaja­dzīgas atgultnes, galdi un cita iekārta, gardi ēdieni, ziedes, smaržas, meitenes un cepumi, turklāt liela dažādība no visa tā. Bet tāda jau nav vairs tā nepieciešamība, par ko mēs runājām sākumā, - mājas, drēbes, apavi. Bet tagad vaja­dzīgs zelts, ziloņkauls un daudz kā tamlīdzīga, un tas viss jāgādā. Vai ne?
- Jā.
- Vai tad mums nevajadzētu lielāku valsti? Ar mūsu ve­selīgo tad vairs nepietiks. Tā ir jāpiepilda ar lielu ļaužu baru, kas valstī nemaz nav nepieciešams, piemēram, ar dažādiem medniekiem (*Pārnestā nozīmē), gleznotājiem, tēlniekiem, aktieriem, mūzi­ķiem, dzejniekiem, rapsodiem, dejotājiem, dažādu darbu uz­ņēmējiem, dažādiem amatniekiem, to skaitā ar tādiem, kas gatavos sieviešu tērpus un rotas. Būs mums vajadzīgi arī daudzi mājkalpotāji. Vai tad iztiksim bez zēnu uzraudzītā­jiem, auklēm, zīdītājām, apkopējām, bārddziņiem, pavāriem, konditoriem? Būs vajadzīgi arī cūkgani. Agrākajā pilsētā tādu nemaz nebija. Nebija vajadzības. Tagadējā bez visiem tiem neiztiks. Būs vajadzīgi arī daudzi citi mājas dzīvnieki, jo būs jau, kas ēd viņu gaļu. Vai ne?
- Kā tad citādi?
- Vai mums nebūs vajadzīgs daudz vairāk ārstu nekā agrāk, ja mēs tā dzīvosim?
- Noteikti daudz vairāk.

XIV. - Un mūsu zeme, kas agrāk bija pietiekami liela, lai uzturētu savus iedzīvotājus, tagad ir kļuvusi par mazu. Vai tā nav?
- Tā ir.
- No kaimiņu zemēm tātad jāpaņem kāds gabals, lai būtu pietiekami daudz ganību un tīrumu, bet arī kaimiņiem būs vajadzīga mūsu zeme, ja viņi pievērsīsies neapvaldītai bagā­tības iegūšanai un neievēros nepieciešamā robežu.
- Tā būs, Sokrat.
- Vai tad nebūs jākaro, Glaukon? Kas gan cits atliek?
- Tā būs gan.
- Nav ko runāt, vai no kara mums būs kāds ieguvums vai zaudējums, teikšu tikai, ka tagad esam atraduši, kāpēc kari izceļas. Ja tas notiek, tad tā ir vislielākā nelaime kā visai valstij, tā atsevišķiem pilsoņiem.
- Tiešām vislielākā.
- Tagad, mans draugs, mums būs vajadzīga lielāka valsts, nevis mazliet, bet daudz lielāka, būs vajadzīga vēl vesela armija. Tā dosies karā, lai aizsargātu pret uzbrucējiem visu, kas mums ir, un, protams, arī to, par ko nupat runājām.
- Bet kāpēc tad tā? Vai ar mums pašiem nepietiek?
- Nē, jo tu un mēs visi, kad plānojām šo valsti, bijām vienisprātis, tu taču atceries, ka viens cilvēks nevar labi veikt vairākus amatus.
- Tas tiesa.
- Bet kas iznāk? Vai cīņa ar ienaidniekiem, tavuprāt, nav amats?
- Protams, ka amats.
- Par ko tad mums vairāk jārūpējas - par kurpnieka vai karavīra amatu?
- Par karavīra.
- Bet mēs tad aizliedzām kurpniekam strādāt zemkopja, audēja vai namdara darbu, lai tāpēc jo labāk tiktu padarīts viņa paša, kurpnieka darbs. Arī pārējiem mēs tāpat uzde­vām katram vienu darbu un tieši to, kuram viņš visvairāk piemērots. No citiem pienākumiem atbrīvotam, viņam vaja­dzēs to strādāt visu mūžu un nepalaist garām izdevību labi to veikt. Bet vai pats svarīgākais nav labi izpildīt karavīra pienākumu? Vai tas ir tik viegls, ka zemkopis vai kurpnieks, vai kāds cits amatnieks var būt arī karavīrs? Neviens nekļūs par labu spēlētāju galda vai kauliņu spēlē, ja viņš ar to ne­nodarbosies jau no bērnības, bet spēlēs tikai šad un tad. Vai tad pietiek paņemt vairogu vai citu kādu ieroci, lai tūlīt būtu labs cīnītājs smagi bruņoto kājnieku vai kādā citā kareivju ierindā? Nekāds darbarīks nevienu nepadarīs par meistaru un nevienam nederēs, kas nebūs iemācījies ar to rīkoties un nebūs ieguvis pietiekamu veiklību.
- Ja tas tā nebūtu, tad darbarīku nozīme būtu milzīga.

XV. - Tātad, jo svarīgāks ir sargu uzdevums, jo vairāk nekā pārējiem tam ir vajadzīgs brīva laika, prasmes un gādības.
- Es arī tā domāju.
- Vai šim uzdevumam nav vajadzīgs arī piemērots raks­turs?
- Kā tad ne?
- Mūsu uzdevums, šķiet, tad būtu atlasīt, ja vien mēs to spējam, valsts aizsardzībai vīrus ar piemērotu raksturu.
- Jā, mums tas jādara.
- Pie Zeva, vieglu uzdevumu neesam izvēlējušies, tomēr nav ko baidīties, darīsim, cik vien tas mūsu spēkos.
- Tātad drosmi!
- Kā tu domā, vai labas sugas suns un labas dzimtas jaunietis ir vienādi labi noderīgi sarga uzdevumam?
- Kā tu domā?
- Viņiem abiem vajag būt ar asu uztveri, lai pamanītu ienaidnieku, ātriem, lai to vajātu un panāktu, stipriem, lai vajadzības gadījumā uzveiktu.
- Jā, tas viss tiešām vajadzīgs.
- Arī vīrišķīgiem, ja grib labi cīnīties.
- Kā tad citādi?
- Bet vai var būt vīrišķīgs un drosmīgs zirgs, suns vai kāds cits dzīvnieks, ja viņam nav niknuma? Vai tu neesi ievērojis, cik neuzvarams un neuzveicams ir niknums? Ja tāds ir, tad katra dvēsele ne no kā nebaidās un nekas to neuzvarēs.
- Esmu novērojis.
- Skaidrs tātad, kādām jābūt sarga fiziskām dotībām.
- Jā.
- Un kādām garīgām arī - viņā jābūt niknumam.
- Arī tam.
- Bet vai tad, Glaukon, viņi nebūs nežēlīgi un varmācīgi cits pret citu un pret pārējiem pilsoņiem, ja viņiem reiz ir tāda daba?
- Zvēru pie Zeva, tā ir grūta problēma.
- Bet pret savējiem viņiem jābūt draudzīgiem un laip­niem, pret ienaidniekiem bargiem. Ja tas tā nebūs, tad nebūs jāgaida, kamēr uzbruks ienaidnieks: sargi paši sa­vējos iznīcinās.
- Tas tiesa.
- Ko lai tagad darām? Kur atradīsim lēnprātīgus un līdz ar to niknus ļaudis? Lēnprātība un niknums taču ir pretējas īpašības.
- Šķiet, ka tā.
- Tomēr, ja vienas no šīm īpašībām kādam trūkst, tad labs sargs viņš nebūs. Liekas, ka tas nav iespējams, bet tā iznāk, ka labu sargu vispār nav.
- Baidos, ka tā tas ir.
Biju nonācis grūtā stāvoklī un, pārdomādams agrāk teikto, izsaucos:
- Kā lai mēs, mīļais draugs, nebūtu strupceļā? Esam aizmirsuši pašu izvēlēto salīdzinājumu.
- Kādu tad?
- Mēs nepamanījām, ka ir raksturi, kuriem šādas pre­tējas īpašības ir, mums tas pat prātā neienāca...
- Kādi tad?
- Tie ir sastopami kā citos dzīvniekos, tā it sevišķi tajā, ar kuru mēs salīdzinājām sargu. Tu taču pazīsti labas sugas suņus, kuriem ir šāda daba. Pret pierastiem un pazīsta­miem ļaudīm tie ir iespējami laipni un draudzīgi, bet pret nepazīstamiem - pilnīgs pretstats.
- Protams, pazīstu.
- Tātad tas ir iespējams un mēs nemeklējām neko pret­dabisku, meklēdami šādus sargus.
- Liekas gan, ka ne.

XVI. - Bet vai tev neliekas, ka sargam vēl kaut kas ir vajadzīgs? Pēc savas dabas viņam vajadzētu ne tikai būt niknam, bet arī mīlēt gudrību.
- Nesaprotu, kāpēc tas.
- To tu vari novērot suņos, un dzīvniekā tas ir kaut kas brīnišķīgs.
- Kas tad?
- Kad tas redz kādu nepazīstamu, tas dusmojas, kaut gan neko ļaunu no tā nav cietis, kad redz pazīstamu, - tam pieglaužas, kaut gan tas neko labu sunim nav darījis. Vai tu nekad neesi par to brīnījies?
- Līdz šim es to nemaz neesmu ievērojis, bet ir skaidrs, ka suns tā dara.
- Bet vai nav jauka tāda izturēšanās, it kā pēc savas dabas suns būtu īsts gudrības mīlētājs?
- Kā to varam teikt?
- Redzi, tā. Draudzīgu vai naidīgu izturēšanos suns iz­šķir tikai tāpēc, ka vienu cilvēku viņš ir iepazinis, otru ne. Vai tad suns nav zinātkārs, ja viņš izšķir savējo un svešo, vienu pazīdams, otru nepazīdams?
- Tā tam jābūt.
- Bet vai zinātkāre un gudrības mīlestība nav viens un tas pats?
- Tiešām, tā tas ir.
- Vai tad mēs droši nevaram arī par cilvēku teikt - ja viņš pret savējiem un pazīstamiem grib būt laipns un drau­dzīgs, tad vajadzīga gudrības mīlestība, vajadzīga zināt­kāre?
- Jā, to varam teikt.
- Tātad, kas pēc savas dabas grib būt īsts un krietns savas valsts sargs, vai tam nav jābūt gudrības mīlētājam un arī dedzīgam, straujam un spēcīgam?
- Tieši tādam.
- Pieņemsim, ka tas tā, bet kā mums viņus audzināt, kā mācīt? Ja mēs to iztirzāsim, vai tas mums palīdzēs izprast mūsu sarunas īsto mērķi - kā valstī rodas taisnība un ne­taisnība? Sarunu pārāk neīsināsim, bet neiesim arī par daudz plašumā.
Tad Glaukona brālis mūs pārtrauca:
- Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šī jautājuma aplūkošana mums ļoti noderēs.
- Pie Zeva, - es izsaucos, - mums tas jādara, mīļo Adeimant, ja arī tas prasītu daudz laika.
- Tā tas ir.
- Nu tad sāksim. Pārrunāsim viņu audzināšanu nesteig­damies, kā to brīvā brīdī dara tie, kas stāsta senas teiksmas.
- Tā arī vajag.

XVII. - Kāda tātad būs šī audzināšana? Vai tad viegli ir atrast labāku par to, kas sen jau ir atrasta? Ķermeņiem treniņš, garam mūzika.
- Tā tas ir.
- Bet vai nesākt audzināšanu labāk ar mūziku nekā ar treniņu?
- Kāpēc tad ne?
- Mūzikā tu ietver arī dzeju, vai ne?
- Protams.
- Bet vai dzejai nav divi veidi? Viens patiess, otrs maldi?
- Jā.
- Jāaudzina taču ar abiem? Sākumā ar maldiem?
- Nesaprotu. Kā tā var runāt?
- Tu nesaproti. Sākumā mēs taču bērniem stāstām teiks­mas. Visumā tie ir maldi, bet tajos ir arī patiesība. Sākam tātad audzināt ar teiksmām, nevis ar treniņu. [..]
- Tā ir.
- Es tātad teicu, ka jāsāk ar mūziku, nevis ar sporta treniņiem.
- Pareizi.
- Tu taču zini, ka katrā darbā pats svarīgākais ir sākums, sevišķi vēl nenobriedušam jaunietim. Tad visvieglāk izstrā­dāt un nostiprināt to veidolu, kuru izvēlamies par paraugu.
- Tieši tā.
- Vai tad mēs lai vieglprātīgi ļaujam bērniem klausīties nezin kādas teiksmas, kuras nezin kas izdomājis, ļaujam, lai tās nostiprinās viņu apziņā, kaut gan tās pa lielākai daļai ir pretstatā ar uzskatiem, kas tiem, kad viņi būs pieauguši, būs jāatzīst par pareiziem.
- Nekādā ziņā neļausim.
- Vispirms mums, man šķiet, jānodibina uzraudzība pār teiksmu sacerētājiem, ja viņi ir kaut ko labu radījuši - tas jāpieņem, ja ne - jāatmet. Pārliecināsim audzinātājus un mātes stāstīt bērniem par derīgām atzītās un ar tām veidot viņu dvēseles labāk nekā ar rokām viņu ķermeņus ( *Te Platons domājis masiera veikumu ), bet lielākā daļa no tām, ko tagad stāsta, jāatmet.
- Bet kādas tad?
- Lielākajās teiksmās mēs saskatīsim arī mazākās. Kā lielākām, tā mazākām vajag būt tam pašam raksturam un tāpat tām vajag iedarboties. Vai tu tā nedomā?
- Tieši tāpat. Bet es nezinu, kuras tu sauc par lielākām.
- Tās, kuras mums atstāstījuši Hēsiods, Homērs un citi dzejnieki. Tie, sacerējuši maldīgas teiksmas, tās stāstīja ļau­dīm un stāsta vēl tagad.
- Kādas? Un ko tu tajās atzīsti par ļaunu?
- To, ko vajag pelt pirmām kārtām un visvairāk, sevišķi, ja izdoma nav krietna.
- Ko tad īsti?
- Ja kāds dzejā pilnīgi nepareizi tēlo dievus un varoņus, kā to dara gleznotājs, kas, gribēdams panākt tuvu līdzību, tad to nemaz nepanāk.
- Tāds ir pelnījis bargu nosodījumu. Bet kādu saturu un kādu izteiksmes veidu tad mēs atzīstam?

Sokrāts savā atbildē vispirms pasaka, kāda satura teikas viņš ne­atzīst. Par visnekrietnākiem meliem viņš nosauc Hēsioda atstāstītās teikas par Urānu, viņa dēlu Kronu un Krona dēlu Zevu.

- Mūsu valstī, Adeimant, par to nemaz nav jāstāsta. Nav jāstāsta, jaunietim dzirdot, ka viņš nedara neko ārkārtēju, ar visnežēlīgāko sodu sodīdams savu noziedzīgo tēvu. Viņš darot tikai to pašu, ko darījuši paši ievērojamākie un vare­nākie dievi.
- Zvēru pie Zeva, arī man liekas, ka to nenākas stāstīt.
- Ne tikai to, bet arī vispār, ka dievi karo ar dieviem, perina cits pret citu ļaunus nodomus un cīnās savā starpā. Turklāt tas nav taisnība. Mēs gribam, lai tie, kuriem nāksies sargāt valsti, par vislielāko kaunu uzskata savstarpēju naidu. Ne­kādā ziņā nevajag stāstīt teikas par dievu cīņām ar gigantiem un attēlot tās gleznās, tāpat arī par dažādām dievu ķildām un sadursmēm ar saviem radiniekiem un tuviniekiem. Bet, ja mēs gribam pārliecināt, ka nekad neviens pilsonis nav ienīdis otru pilsoni, jo tā ir nekrietnība, tad labāk ir, ja par to stāsta tūlīt, no bērnības, bet tas jādara arī tad, kad bērni būs kļuvuši pieauguši. Arī dzejniekus ir jāpiespiež stāstīt aptu­veni to pašu. Kā Hēru ir važās iekalis viņas dēls, kā Hēfaistu no Olimpa zemē nosviedis viņa tēvs, kad Hēfaists steidzās sargāt māti no sitieniem, - tādas teiksmas nav pieļaujamas mūsu pilsētā; tāpat arī Homēra sacerētās dzejas par dievu cīņām - vienalga, vai visas šādas teiksmas jāsaprot tieši vai alegoriski. Jaunietis nevar zināt, kas šeit ir alegorija, kas ne, bet viss, ko viņš uztver šajā vecumā, paliek viņa apziņā neiz­dzēšams un neizmaināms. Tāpēc par ļoti svarīgu jāatzīst, lai tas, ko viņš dzirdēs vispirms, būtu pašas skaistākās teiksmas, visvairāk piemērotās tikumiskai izaugsmei.

XVIII. - Tur ir sava jēga, bet, ja kāds no mums jautātu arī, kas tās par teiksmām un par ko tās stāsta, ko mēs tad atbildētu?
Es tad teicu:
- Adeimant, ne es, ne tu pašlaik neesam dzejnieki, mēs dibinām valsti, bet dibinātājiem jāzina dzejas pamatievirze, lai, vadoties no tās, dzejnieki veidotu savas teiksmas. Nav pieļaujams, ka dzejnieki neievēro dotos norādījumus, bet dibinātājiem pašiem teiksmas nav jārada.
- Tas pareizi, bet pati šī ievirze - kādai tai jābūt teiksmās par dieviem?
- Aptuveni šādai. Vispirms dieva raksturojums, tam vien­mēr jābūt, vienalga, vai tā būtu episkā dzeja vai traģēdija.
- Tas tiešām vajadzīgs.
- Dievs savā būtībā ir labs, arī tas taču ir jāpasaka?
- Kā tad ne?
- Bet nekas labs nav kaitīgs. Vai ne?
- Man šķiet, ka nav.
- Vai dara ko ļaunu tas, kas nekaitē?
- Nē.
- Vai tas, kas neko ļaunu nedara, var būt kāda ļaunuma cēlonis?
- Nē, nevar būt.
- Vai labais tātad nav derīgs?
- Ir.
- Vai tas tātad nav visa labā cēlonis?
- Ir.
- Labais tātad nav visa tā cēlonis, kas notiek ar cilvē­kiem, tas ir visa labā, bet nav nekāda ļaunuma cēlonis?
- Gluži pareizi.
- Tātad dievs, kas ir labs, nav visa cēlonis, kā daudzi saka, viņš ir cēlonis tikai nedaudzos gadījumos, jo daudz mazāk dzīvē ir labā, daudz vairāk ļaunā. Par visa labā cēloni jāatzīst tātad dievs, par visa ļaunā cēloni var atzīt visu ko citu, tikai ne dievu.
- Man šķiet, ka tas ir ļoti pareizi.
- Jānoraida tātad Homēra un kura katra dzejnieka maldi, kas, runājot par dieviem, nesaprātīgi kļūdās.

XIX. - Vai nu nevar atļaut, ka tādus darbus piedēvē die­viem, vai, ja to dara, jāatrod tajos aptuveni tā pati jēga, ko mēs meklējām, un jāsaka, ka viss, ko dara dievi, ir taisnīgs un labs un katrs sods nāk par labu tiem, kurus soda. Dzej­niekam nav atļauts teikt, ka sodītie ir nelaimīgi, ja tas, kas soda, ir dievs, bet, ja viņš teiks, ka sods bija vajadzīgs, jo ļaunie ir nelaimīgi un dievs, tos sodīdams, dara tiem labu, tad tas ir jāatļauj, turpretim teikt, ka dievs, būdams labs, ir kāda ļaunuma cēlonis, nekādā ziņā nav pieļaujams. Mūsu labi pārvaldītā valstī to neviens nedrīkst teikt, neviens ne­drīkst dzirdēt - ne jauns, ne vecs, ne vārsmās, ne prozā pateiktu, tā kaut ko apgalvot ir bezdievība, tas mums neder, tur ir pretruna.
- Es atbalstu tādu likumu, tas man patīk.
- Tas ir viens no mūsu likumiem par dieviem, viens no mūsu priekšrakstiem, kas jāievēro oratoriem savās runās, dzejniekiem savās vārsmās, - dievs nav visa cēlonis, dievs ir visa labā cēlonis.
- Ar to pilnīgi pietiek.
- Bet ko tu teiksi par šādu otru likumu? Tu tak nedomā, ka dievs ir burvis, kas var, ja tam ienāk prātā, parādīties dažreiz tādā, dažreiz citādā veidā? Te viņš ir savā īstā veidā, ko maina drīz šā, drīz tā, tad viņš mūs maldina, un mums tikai liekas, ka ar viņu tas tiešām notiek, bet patiesībā viņš vienmēr ir viens un tas pats, nekad nemainās un vienmēr saglabā savu īsto veidu.
- Es pašlaik tiešām nezinu, ko teikt.
- Bet ko tu domā par šādu lietu? Ja kāds mainās, tad taču notiek viens no diviem: vai nu viņš pats sevi maina, vai viņu maina kāds cits.
- Citādi tas nevar būt.
- Bet tagad - tas, kas atrodas vislabākajā stāvoklī, visma­zāk pārmainās un pārveidojas. Piemēram, cilvēks vai dzīv­nieks ēdiena, dzēriena vai darba ietekmē un katrs stāds, saules, siltuma, vēju un citu apstākļu ietekmēts, jo tas ve­selīgāks, jo mazāk tas mainās.
- Kā tad citādi.
- Bet pašu vīrišķīgāko un saprātīgāko dvēseli vismazāk satrauks un izmainīs kāda ārēja iedarbība.
- Jā.
- Un to pašu varam teikt par visām pagatavotām lietām un celtnēm. Labi pagatavotas un labā stāvoklī tās mainās vismazāk laika un nelabvēlīgu apstākļu ietekmē.
- Tā tas ir.
- Viss, kas ir labs vai nu savā būtībā, vai tāpēc, ka ir labi pagatavots, vai arī abu šo iemeslu dēļ, vismazāk ir pakļauts mainībai kaut kā cita dēļ.
- Šķiet, ka tā.
- Bet dievs un viss, kas ir saistīts ar viņu, ir taču visla­bākajā stāvoklī.
- Kā tad citādi?
- Tāpēc tātad dievs visretāk pieņem dažādus citus veidus.
- Visretāk, protams.

XX. - Bet vai tad viņš nepārveido un neizmaina pats sevi?
- Skaidrs. Ja viņš mainās, tad tikai tā.
- Vai viņš sevi tad veido labāku un skaistāku vai neglī­tāku un nejaukāku nekā īstenībā?
- Ja viņš mainās, tad viņam noteikti jākļūst neglītākam, jo mēs taču neteiksim, ka dievam trūktu skaistuma vai ti­kuma.
- Tu runā ļoti pareizi, Adeimant, un, ja tas tā, vai tad atrastos cilvēks vai dievs, kas labprātīgi kaut kā veidotu sevi neglītāku?
- Tas nav iespējams.
- Nav tātad iespējams, ka dievs gribētu sevi izmainīt, bet, būdams, kā šķiet, iespējami skaistākais un labākais, paliek tikai pats savā veidā.
- Man šķiet, ka citādi tas nemaz nevar būt.

Tālāk Platons norāda uz vairākām vietām dzejnieku darbos, kur tēlota dievu pārvēršanās.

- Dzejnieku pārliecinātas, mātes lai nebaida bērnus un nestāsta viņiem nekrietnas teiksmas, ka daži dievi naktī klejo tālu apkārt svešinieku izskatā, lai viņas ar tādiem stāstiem nezaimo dievus un nepadara bērnus bailīgus.
- Tas nedrīkst būt.
- Dievi paši tātad nevar mainīties, bet varbūt viņi grib, mūs mānīdami un apburdami, lai mēs domājam, ka viņi var parādīties dažādos veidos.
- Varbūt ar.
- Bet vai dievs gribēs melot vai nu ar vārdiem, vai dar­biem un rādīt mums šķitumu?
- Es nezinu.
- Vai tu nezini, ka īstos melus, ja tā var teikt, ienīst visi dievi un visi cilvēki?
- Kā to saprast?
- Tā. Neviens labprātīgi nevēlas būt melis ne savā īstā­kajā būtībā, ne attieksmē uz pašu svarīgāko, bet katrs vis­vairāk baidās nebūt šai ziņā patiess.
- Arvien vēl nesaprotu.
- Vai tu domā, ka es izteicos pārāk svinīgi? Es tikai gribu teikt, ka neviens nekur un nekad neatzīs par pieļaujamu, ka dvēsele tiek maldināta un paliek neziņā par īstenību, ka tajā apmetas nepatiesība un meli, jo tieši tos dvēselē taču visi visvairāk nīst.
- Pat ļoti.
- Nezināšanu, kas maldina cilvēka dvēseli, par ko es nu­pat runāju, ļoti pareizi būtu saukt par īstiem meliem. Bet meli vārdos ir dvēseles noteikta stāvokļa atdarinājums un vēlāk radies tā attēls, tāpēc šie meli nav gluži bez kāda piejaukuma, vai ne?
- Pilnīgi pareizi.

XXI. - Bet īstos melus nīst ne tikai dievi, bet arī cilvēki.
- Es arī tā domāju.

Tālāk, iztirzājot melu problēmu, tiek konstatēts, ka meli dieviem nav ne derīgi, ne vajadzīgi. Dievišķajā nav nepatiesības, jo dievs ir patiess vārdos un darbos. Viņš ir nemainīgs un nekrāpj, viņš nekad nevienu nemudina melot. Ja dzejnieku darbos dievi cilvēkus maldina un arī paši nav patiesi, tad šādus darbus nevar izmantot jaunatnes audzināšanai. Nav atļaujamas arī drāmas, kurās dievi būtu nepatiesi tēloti.

TREŠĀ GRĀMATA

I, II, III, IV V Saruna par dieviem un dievu teiksmām turpinās. Kas grib godāt dievus un savus vecākus, tam nav ko klausīties jau no pašas bērnības teiksmas, kurās dievi ir nelietīgi, krāpj un melo. Ja dzejnieku darbos dievi nav patiesi un cilvēkus maldina, tad tas nekad nevar atbilst īstenībai.
Audzināšanai jāpanāk, lai sargi ir vīrišķīgi un drosmīgi, lai viņi nebaidās no nāves. Vajadzīga ir stingra cenzūra, kura izlemj, kas sargu audzināšanai der un kas neder, - nostāsti par Aīdu, par pazemes vals­tību rada bailes, bet bailīgais nav drošsirdīgs. Nav pieļaujami arī va­roņu vaimanu un raudu tēlojumi. Jo spilgtāki šādi tēlojumi, jo ļaunāk. Jārada pārliecība, ka nāve, kas gūta, valsti aizsargājot, nav nelaime, bet laime un gods. Dievi un varoņi nav komiski un smieklīgi, nav viņi arī mantkārīgi, ir atturīgi ēšanā un dzeršanā, viņu labvēlība nav iegūs­tama ar dāvanām. Nav pieļaujams arī attēlot, ka netaisnie cilvēki ir laimīgi un būt netaisnam ir izdevīgi, bet taisnīgie nelaimīgi un no tais­nīguma labums ir citam, pašam tikai nelaime. Sokrāts sola šos jau­tājumus apskatīt tuvāk tad, kad būs definēts taisnīgums un taisnība.

VI. - Par saturu pietiek. Tagad, es domāju, jāaplūko iz­teiksmība, tad būs pilnīgi skaidrs, kas un kā jāsaka. Tad Adeimants teica:
- Es nesaprotu, ko tu saki.
- Bet tas jāsaprot. Varbūt šādi tas būs vieglāk. Vai tad viss, ko saka teiksmu sacerētāji un dzejnieki, nav stāsts par to, kas bijis, kas ir un kas būs?
- Kā tad citādi?
- Un tas notiek ar autora paša vārdiem ( *Lirikā ), ar kādas perso­nas runas atdarināšanu ( **Drāmā ) vai ar abu šo izteiksmes veidu apvienojumu ( ***Episkā dzejā ).
- To man vajadzētu vēl labāk saprast.
- Esmu laikam smieklīgi juceklīgs skolotājs un kā tāds, kas neprot runāt, nemēģināšu tev izklāstīt jautājumu vispāri­nājumā, ņemšu atsevišķu gadījumu un ar to pacentīšos tev noskaidrot, ko gribu teikt. Saki tagad man - vai tu zini "Iliādas" sākumu? Tajā dzejnieks stāsta, ka Hrīss lūdz Agamemnonu atlaist viņa meitu. Agamemnons dusmojas, un Hrīss, neko nepanācis, nolād ahajiešus, piesaukdams Apollonu.
- Protams, zinu.
- Tad jau tu zini, ka, beidzot ar vārdiem - "un lūdza viņš ahajus visus, bet visvairāk abus valdniekus Atreidus," stāsta pats dzejnieks un necenšas mūsu domas kaut kur novirzīt, it kā stāstītājs būtu kāds cits. Pēc tam viņš stāsta, it kā pats būtu Hrīss, un mēģina pēc iespējas panākt, lai mums liktos, ka runā nevis Homērs, bet vecais priesteris. Un gandrīz visu turpmāko izklāstu par to, kas noticis Īlijā un Itakā un ko piedzīvojis un izcietis Odisejs, dzejnieks sniedz gandrīz tādā pašā veidā.
- Tieši tā.
- Un vai tas nav stāstījums, kad dzejnieks dod gan runas, gan to, kas noticis starp šīm runām?
- Kāpēc gan ne?
- Un, kad viņš liek kādam runāt, it kā runātājs būtu kāds cits, vai tad mēs neteiksim, ka viņš cenšas cik spēdams savu runu pieskaņot tai personai, kura, kā viņš pats ir teicis, runās?
- Noteikti teiksim.
- Bet pielīdzināt sevi kādam citam vai nu ar balsi, vai izskatu, tas taču nozīmē atdarināt to, kuram sevi pielīdzina.
- Protams.
- Šķiet, tādā gadījumā Homērs un citi dzejnieki stāsta atdarinādami.
- Noteikti.
- Bet, ja dzejnieks neslēpjas, visā viņa dzejā un stās­tījumā nav atdarināšanas. Bet tagad tikai atkal nesaki: "Es nesaprotu." Pateikšu, kā tas notiek. Kad Homērs saka, ka Hrīss, ieradies ar izpirkuma naudu par savu meitu, lai lūgtu ahajiešus un it sevišķi abus valdniekus, nerunā tomēr, it kā būtu kļuvis par Hrīsu, bet runā arvien vēl kā Homērs, tad ziniet, ka šeit ir vienkāršs atstāstījums, nevis atdarināšana. Varētu tas būt apmēram šāds (vārsmu gan nebūs, jo neesmu dzejnieks): "Priesteris atnāca un lūdza dievus, lai tie ahajiešiem dotu iespēju ieņemt Troju un pašiem izglābties, viņš lūdza, lai ahaji pieņemot izpirkuma naudu un atdodot vi­ņam aiz godbijības pret Apollonu meitu. Visi citi, Apollonu godādami, lūgumam piekrita, tikai Agamemnons sadusmo­jies, pavēlējis priesterim aiziet un atpakaļ vairs nenākt, nelīdzēšot tad viņam ne zizlis, ne svētais vainags. Meitu viņš neatdošot, pirms tā nebūšot veca kļuvusi, dzīvojot pie viņa Argosā. Lai ejot projām un nekaitinot viņu, ja gribot vesels tikt mājās. To dzirdēdams, vecais vīrs izbijās un klu­sēdams aizgāja. Atstājis nometni, viņš dedzīgi lūdza Apol­lonu, piesaukdams viņu visos viņa vārdos un atgādinādams, ka viņš centies dievu iepriecināt, celdams viņam tempļus un nesdams upurus, lūdza viņam par to atlīdzināt un sodīt par viņa asarām ahajiešus ar savām bultām."
Tāds, mans draugs, ir vienkāršs stāstījums bez atda­rināšanas.
- Saprotu.

VII. - Zini tagad, ka gluži pretēji nule teiktajam notiek, ja kāds izmet visu, ko dzejnieks ir teicis starp runām, un atstāj tikai pašas šīs runas.
- Arī to saprotu, tā tas ir traģēdijā.
- Tu spried ļoti pareizi. Domāju, ka tagad es tev esmu izskaidrojis, ko agrāk nevarēju, proti, ka ir divi dzejas un teiksmu sacerēšanas veidi - viens ir pilnīga atdarināšana, tu pats saki, ka tā ir traģēdija un komēdija, otrs ir paša dzejnieka stāstījums, to tu atrodi galvenokārt ditirambos. Abus šos veidus lieto epikā, bieži arī citur. Domāju, ka tu esi mani sapratis.
- Kā nu ne? Tagad es saprotu, ko tu gribēji teikt.
- Atceries arī agrāko. Mēs tad teicām - ir jau pateikts, kas jāsaka, jāaplūko vēl, kā jāsaka.
- Atceros.
- Es tad tieši teicu, ka jāvienojas, vai mēs atļausim dzej­niekam lietot atdarināšanu, varbūt atļausim dažreiz to lietot, dažreiz ne, bet tad jāvienojas, kad īsti atļausim; var­būt tomēr nemaz neatļaut.
- Es nojaušu, tu domā, vai vispār pieļaut traģēdiju un komēdiju mūsu valstī.
- Varbūt tā ir, varbūt es domāju vēl kaut ko, īsti vēl ne­zinu. Būs jāiet turp, kurp saruna mūs virzīs kā ceļavējš.
- Tas ir labi teikts.
- Ievēro, Adeimant, vēl šo: vai sargiem mūsu valstī jābūt atdarinātajiem vai ne? Bet vai tas neizriet no agrāk teiktā, ka katrs labi veic tikai vienu kādu darbu, nevis daudzus? Ja viņš ķeras pie daudziem darbiem, labi nevedas neviens un ievērojams viņš nekļūs.
- Tā tas būs.
- Vai tas pats nav jāsaka par atdarināšanu? Neviens ne­var būt tikpat labs atdarinātājs vairākās nozarēs kā vienā.
- Nekādā ziņā.
- Grūti būs kādam, nodarbojoties ar kaut ko svarīgu un ievērojamu, tajā pašā laikā būt atdarinātajam vairākās no­zarēs, jo pat divus šīs mākslas paveidus, kas šķiet radniecīgi ( piemēram, traģēdiju un komēdiju ), nevar labi apgūt viens un tas pats autors, bet tu taču kā vienu, tā otru nozari sauksi par atdarinātāju mākslu.
- Saukšu gan, un tu pareizi saki, ka viens un tas pats autors to nevar.
- Nevar arī viena un tā pati persona būt labs rapsods un labs aktieris.
- Tā tas ir.
- Un pat vieni un tie paši aktieri neder kā komēdijās, tā traģēdijās, kaut arī abos veidos ir atdarināšana. Vai ne?
- Protams.
- Un man šķiet, Adeimant, ka cilvēki pēc savas dabas ir ļoti daudzveidīgi, tā kā daudz ko nav iespējams labi atda­rināt ( *Literārā darba ), lai atdarinājums būtu līdzīgs.
- Ļoti pareizi.

VIII. Ja mēs ievērosim pirmo nosacījumu, ka sargi jāat­brīvo no visiem citiem amatiem, lai viņi būtu pēc iespējas krietnāki valsts brīvības aizstāvji, viņiem nav jānodarbojas ne ar ko citu, kas uz to neattiecas. Nekas viņiem nav jāat­darina, bet, ja viņi atdarina, tad lai atdarina no bērnu die­nām to, kas atbilst viņu uzdevumam, - drosmīgus, saval­dīgus, godbijīgus un brīvus vīrus un visu, kas tam radniecīgs, bet tas, kas neatbilst brīva cilvēka cieņai, nav viņiem jādara, nav vispār jāprot arī labi atdarināt neko nekrietnu, lai no atdarināšanas nerastos uz to patika. Vai tu neesi novērojis, ka atdarināšana, ja mēs ar to sākam nodarboties jau agrā jaunībā, kļūst par paradumu un cilvēka dabu attiecībā uz ārieni, runas un domāšanas veidu?
- Esmu un pat ļoti.
- Mēs tāpēc nepieļausim tiem, par kuriem rūpējamies un domājam, ka viņiem jākļūst par krietniem vīriem, tēlot sievieti, ( *Sengrieķu teātrī sieviešu lomas tēloja vīrieši ) vienalga, vai vecu vai jaunu, kas rājas ar vīru, strīdas ar dieviem, lielās un iedomājas, ka viņa ir laimīga vai arī nelaimīga, bēdājas, žēlojas un gaužas par slimību, par mīlas vai dzemdību sāpēm - vēl daudz ko tamlīdzīgu varētu piebilst.
- Pat ļoti.
- Neatļausim tēlot ne verdzenes, ne vergus, kas izturas kā jau vergi.
- Tos gan ne.
- Tāpat arī nekrietnus cilvēkus, jo tie, šķiet, pa lielākai daļai ir gļēvuļi un dara tieši pretējo tam, par ko mēs runā­jam, - tenko, izsmej, apmelo cits citu, gan piedzērušies, gan skaidrā. Nav jāatdarina, ko šādi ļaudis saka vai dara, kā viņi cits citu apvaino. Domāju, ka nav jāpierod arī tēlot ārprātīgos, viņu vārdus un darbus. Ārprātīgie ir jāpazīst, tāpat kā nekrietnie vīrieši un sievietes, bet nav taču jādara tas pats, ko viņi.
- Ļoti pareizi.
- Bet tagad tālāk. Vai jāatdarina kalēji un citi amatnieki, triēru airētāji un viņu priekšnieki vai kaut kas tamlīdzīgs?
- Kā tad tas pieļaujams? Mūsu sargiem taču nav atļauts pat kaut kādu vērību viņiem piegriezt.
- Labi, - bet zirgu zviegšana, vēršu baurošana, upju un jūras krākšana, pērkona dārdi un viss tamlīdzīgs - vai tas nav jāatdarina?
- Bet viņiem taču aizliegts kļūt ārprātīgiem un rīkoties kā ārprātīgiem.
- Tātad, ja es tevi pareizi saprotu, ir viens izteiksmes un stāstījuma veids, ko lieto krietns un labs cilvēks, kad viņam vajag pašam kaut ko teikt, ir arī otrs veids, kas šim pir­majam nemaz nav līdzīgs, to lieto un tajā izsakās pavisam cita rakstura un citas vides audzināšanas persona.
- Lūdzu, pasaki, kādi tad ir šie veidi.
- Man šķiet, ka kārtīgs cilvēks, nonācis savā stāstījumā pie kāda krietna cilvēka rīcības vai izteiciena, gribēs par to pastāstīt, it kā pats būtu šis runātājs vai darītājs, un par šādu atdarināšanu nemaz nekaunēsies, sevišķi tad, ja viņš stāstīs par apdomīgu un saprātīgu runu vai rīcību, bet ne tik labprāt un ne tik bieži viņš stāstīs par krietnu cilvēku, kura garīgo līdzsvaru ir iedragājusi slimība, kaislība, dzer­šana vai kāda cita nelaime. Turpretim, nonācis pie tādas personas, kas nav viņa cienīga, viņš negribēs sevi apzināti pielīdzināt mazāk vērtīgajam, viņš to darīs tikai tad, ja arī šis cilvēks būs izdarījis kaut ko labu, bet arī tad tikai uz īsu brīdi. Viņam būs kauns. Vispirms jau viņam nav pieredzes šādus cilvēkus atdarināt, turklāt viņš dusmosies, ka jāveido sevi pēc nekrietna parauga un jāiekļaujas tajā. Tāda rīcība, pēc viņa domām, ir nicināma, attaisnojama tā ir tikai joko­joties.
- Šķiet, ka tā tas ir.

IX, X, XI. Literatūrai jāsekmē pilsoņa audzināšana. No tās ne­saudzīgi jāizmet viss, kas neatbilst audzināšanas pamatprincipiem. Jūtu izteiksmei jābūt apvaldītai. Tas sevišķi jāievēro attiecībā uz die­viem un varoņiem. Vīrišķīga, savaldīga rakstura izveidošana ir katra literāra darba svarīgākais uzdevums.
Ar literatūru cieši saistīta ir mūzika. Tai ir tie paši uzdevumi kā literatūrai.

XII. - Bet vai dzejnieki vien mums jāuzrauga un vai vienīgi viņus jāpiespiež savos darbos tēlot krietnus raks­turus vai vispār mūsu valstī neko netēlot? Vai nav jāuzrauga arī citi meistari un jāpanāk, lai viņi netēlotu nekrietno, izlaidīgo, zemisko un neglīto, netēlotu to ne dzīvniekos, ne celtnēs, ne citos kādos savos darbos? Ja kāds to nevar, tad pie mums tam nav atļauts ar savu amatu nodarboties, lai mūsu sargi netiktu baroti ar netikuma tēlojumiem kā ar indīgām nezālēm, lai viņi katru dienu, kaut arī niecīgā daudzumā, tās neplūktu, pašiem to nemaz nemanot, ar laiku neievāktu lielu ļaunuma ražu. Mums jāmeklē tādi krietni meistari, kas var atklāt skaistā un daiļā dabu, lai mūsu jaunatne, dzīvodama veselīgā vidē, no visām pusēm saņemtu labus iespaidus, lai visapkārt tai būtu daiļi darbi, kas iedar­botos uz redzi un dzirdi. Tā būtu veselību nesoša vēsma no laimīgiem novadiem, un jau tūlīt no bērnu dienām tā vestu nemanot sev līdz saliedējumu, draudzību un saskaņu ar prāta krietnumu.
- Tiešām, tā būtu pati labākā audzināšana.
- Bet, Glaukon, vai audzināšana ar mūziku un daiļajām mākslām nav tāpēc tik svarīga, ka ritms un harmonija dziļi iespiežas dvēselē, tur labi iesakņojas? Jauka un daiļa tad kļūst labi audzināta dvēsele, jo tajā ienācis daiļums; ja tas tā nav, tad notiek pilnīgi pretējais. Labi audzinātais asi iz­jutīs visas nepilnības, visas kļūdas gan mākslas darbos, gan dabā. Viņš būs dibināti sašutis, bet labo cildinās un priecīgi centīsies to apgūt. Tas kļūs par viņa dvēseles uzturu, un pats viņš kļūs skaists un labs. Nekrietno viņš pamatoti pels un ienīdīs jau no jaunības, pat īsti vēl neizprazdams, kāpēc. Kad viņš to sāks saprast, viņš dedzīgi iemīlēs labo, saskatīs tajā sev radniecīgo, jo labais ir viņa audzināšanas pamatā.
- Man šķiet, ka tāpēc jāaudzina ar mūziku un daiļajām mākslām.

Sokrāts atzīst, ka mūzikai un citām mākslām jāieaudzina harmo­niskuma izjūta un jāmāca atturēties no neprātīgas baudkāres un mīlas izlaidības.

XIII. - Pēc mūzikas un mākslām jauniešu audzināšanas pamatā jābūt fiziskam treniņam.
- Protams.
- Ar to viņiem neatlaidīgi jānodarbojas visu mūžu jau no bērnu dienām. Manuprāt, tas jādara šādi - bet padomā arī pats. Es nepiekrītu, ka veselā miesā līdz ar to būs vesels gars; gluži pretēji - krietna dvēsele, pati būdama krietna, veidos arī iespējami stipru un veselu miesu.
- Es arī tā domāju.
- Mēs varbūt darīsim pareizi, ja galvenokārt, domājot par gara izkopšanu, uzticēsim tam katrā atsevišķā gadījumā rūpēties par miesu, bet no savas puses, lai neietu plašumā, dosim tikai vispārējus aizrādījumus.
- Ļoti pareizi.
- Mēs jau teicām, ka sargiem jāatturas no apreibinā­šanās. Drīzāk jau kurš katrs cits, tikai ne sargs, drīkst tā piedzerties, ka nezina, kur atrodas.
- Smieklīgi, ja sargam vēl vajadzīgs sargs.
- Bet kā ar ēdienu? Sargiem taču jādodas pašā grūtākajā cīņā. Vai ne?
- Tā ir.
- Bet vai tad atlētiem paredzētais uzturs būs sargiem atbilstošs?
- Varbūt.
- Bet tas taču rada miegainību. Jāšaubās, vai tas ir ve­selīgs. Vai tad tu neredzi, ka viņi visu dzīvi noguļ, un, līdzko mazliet novirzās no noteiktā dzīvesveida, tūlīt šie atlēti slimo ilgi un grūti?
- Redzu.
- Kara atlētiem vajadzīga laba fiziskā sagatavotība, vi­ņiem jābūt modriem kā suņiem, jābūt ar labu redzi un dzirdi, jo jāpierod karagājienu laikā pie dažāda dzeramā ūdens, dažāda ēdiena, jāpierod arī pie saules svelmes un ziemas sala un vienmēr turklāt jābūt veseliem.
- Šķiet, ka tā.
- Bet vai tad labākā fiziskā norūdīšanās nav radniecīga mūzikai, par kuru mēs nupat vēl runājām?
- Kā to saprast?
- Vienkārša un karavīriem piemērota fiziskā norūdī­šanās.
- Kā tad īsti?
- Pat no Homēra katrs to varētu izzināt. Tu zini, ka karagājienā, varoņus pacienājot, viņiem nekad nedod ēst zivis, kaut gan viņi atrodas Hellespontā pie jūras, nedod viņiem arī vārītu, bet tikai ceptu gaļu, kas kareivjiem ļoti parocīgi, jo visur ir daudz ērtāk, protams, iztikt tikai ar uguni un nevest līdz traukus.
- Tā tas ir.
- Cik atceros, Homērs nekur nemin saldumus un garš­vielas, bet vai tad visi atlēti nezina, ka no tām ir jāatturas, ja grib būt labā formā.
- Viņi to labi zina un arī atturas.
- Ja tu, draugs, domā, ka tas ir pareizi, tu, šķiet, ne­slavēsi Sirakūzu virtuvi un sicīliešu dažādos gardumus.
- Domāju gan.
- Nedomāsi arī, ka Korintas meitene būtu laba drau­dzene vīriem, kas grib būt labā formā.
- Nekādā ziņā.
- Un kā ar Atēnu cepumiem, kurus visi atzīst par gar­diem?
- Es nu gan ne.
- Es domāju, ka mēs pareizi darītu, pilnīgi pielīdzinā­dami šādu pārtiku un dzīvesveidu melodijas komponēšanai un dziesmas sacerēšanai visdažādāko skaņkārtu un ritmu mistrojumā.
- Kāpēc gan ne?
- Vienā gadījumā šāds sajaukums būtu izlaidība, citā tas izraisītu slimību.
- Vienkāršība mūzikā radītu dvēseles līdzsvaru, vien­kāršība fiziskajā audzināšanā - vispārēju veselību.
- Ļoti pareizi.
- Ja mūsu valstī būs liela izlaidība un daudz slimību, va­jadzēs arī daudz tiesu un slimnīcu, lielā godā būs tiesneši un ārsti, jo par tādiem gribēs kļūt daudzi no labām ģimenēm.
- Tā tas noteikti būs.

XIV. - Ja kādā valstī ir liela labu ārstu un tieslietu pra­tēju vajadzība ne tikai vienkāršiem ļaudīm un dažādiem amatniekiem, bet arī tiem, kas pretendē piederēt pie labā­kās sabiedrības, tad tas ir drošs pierādījums, ka šajā valstī audzināšana ir visļaunākajā stāvoklī. Vai tad tu nedomā, ka ir kauns un negods un droša liecība par audzināšanas trūkumu, ja mēs vietējo tiesību nepietiekamības dēļ būsim spiesti atsaukties uz tiesībām, kas nākušas no svešuma, un tā atzīt tās par noteicējām un lēmējām?
- Tas būtu lielākais kauns.
- Bet vai tu nedomā, ka ir vēl lielāks kauns, ja kāds lielu savas dzīves daļu pavada tiesā gan kā sūdzētājs, gan kā atbildētājs, turklāt viņam pietiek nekaunības ar to vēl di­žoties - viņš varot būt netaisns un nebaidīties no soda, viņš protot izgrozīties un izlocīties, viņš esot pārliecināts, ka vienmēr atradīšot kādu spraugu un tikšot laimīgi cauri? Visu to viņš dara tīro nieku dēļ, viņš nesaprot, cik daudz labāk un jaukāk iekārtot savu dzīvi tā, lai nebūtu atkarīgs no snauduļojoša tiesneša.
- Jā, tas ir vēl lielāks negods.
- Un vai nav arī kauns, ja ārsts ir vajadzīgs nevis ievai­nojumu vai kādas sezonas slimības, bet bezdarbības un slin­kuma dēļ, par ko mēs jau runājām? Tad kā purvā organismā rodas sastrutojumi, un veikli Asklēpija mācekļi ir spiesti tos saukt par slimībām, par reimatismiem un katariem. ( *Mums tagad tik parastie grieķu termini slimību apzīmēšanai Platona laikā vēl nav vispārējā lietošanā ) Vai tas nav kauns un negods?
- Tā tas tiešām ir.

XIV, XV. Tālākajā sarunas gaitā Sokrāts pievēršas medicīnai sirmā senatnē. Medicīnas tēvs Asklēpijs esot aizrādījis, ka katram sabiedrībā ir savs darbs un visu dzīvi nodarboties ar savu slimību ārstēšanu esot nejēdzība. Sokrāts izsakās: ja vienkāršam amatniekam ārsts iesaka ilgstošu un sarežģītu ārstēšanos, tad tas saka, ka viņam tādai nav laika, un turpina nodarboties ar savu amatu, līdz nomirst vai izvese­ļojas. Sokrāts tam piekrīt un tālāk pamato savu domu, ka pārliecīgi rūpēties par savu veselību nav vajadzīgs.

[ Sokrats ļ - Lielākā nelaime šai ziņā ir tā, ka rodas grū­tības, kaut ko mācoties vai nopietni pārdomājot un koncen­trējoties. Ja kādam ir galvassāpes vai reiboņi, tad tur aiz­domās filozofiju - tā esot īstā vaininiece. Filozofija attīsta tikumus un tos pārbauda, bet pārmērīga rūpēšanās par savu ķermeni ir šķērslis un kavēklis, tā rada pastāvīgu nedibi­nātu žēlošanos par slimībām.
- Šķiet, ka tā.
- Mums jāatzīst, ka Asklēpijs to zināja. Ja kāds pēc sava vispārējā stāvokļa un dzīvesveida ir vesels, bet viņam tomēr ir kāda apslēpta ( *Nediagnosticēta ) kaite, tad viņš tādiem ļaudīm un tādai slimībai noteica šādu ārstēšanos. Ar zālēm un ar nazi jātiek vaļā no slimības, jādzīvo kā parasts, lai tiktu izpildīti pie­nākumi pret valsti, bet, ja iekšēji viss ķermenis ir slimības saēsts, tad nav ko mēģināt, mainot dzīvesveidu un slim­niekā kaut ko pamazām ievadot un no tā tāpat izvadot, paildzināt viņa nekam nederīgo un ciešanu pilno dzīvi un turklāt dot iespēju radīt, kā domājams, tādus pašus pēcnā­cējus. Ja kāds nevar dzīvot viņam lemtajā laikā, tad tas nav jāārstē, jo nav derīgs ne pats sev, ne valstij.
- Asklēpijs tātad, pēc tavām domām, bija saprātīgs valsts­vīrs.
- Protams. Un arī no viņa dēliem var redzēt, ka viņš tāds bija. Tu taču zini, cik krietni viņi izrādījās cīņās pie Trojas un cik labi viņi prata savu ārstniecības mākslu. Vai tad tu neatceries, ka Pandara bultas ievainotajam Menelajam tie "Asinis sūca no brūces un maigas kaisīja zāles" ( **Homērs, "Iliāda," IV dziedājums, 218.rinda). Bet, kas pēc tam bija jāēd un jādzer, viņi neteica, tāpat kā neteica to arī Euripilam. Viņi domāja, ka ar zālēm pietiek, lai izārstētu vīrus, kas pirms ievainošanas bija veseli un atturīgi dzīvoja, kaut arī pašlaik viņi būtu dzēruši kikeonu ( ***Vīna, medus, miežu putraimu un saberzta siera maisījums ), bet no sli­mīgiem pēc dabas un negausīgiem neesot nekāda labuma ne viņiem pašiem, ne citiem, ārstniecības māksla viņiem neesot domāta un viņi neesot jāārstē, kaut arī būtu bagātāki par Midu ( ****Teiksmains, ļoti bagāts frīģiešu ķēniņš ).

Tālāk Glaukons ieminas, ka jaundibināmajā valstī būs nepiecie­šami labi ārsti un labi tiesneši. Sokrāts, turpinot šo domu, paskaidro, ka par labu ārstu var kļūt tas, kas praksē būs sastapies ar daudziem slimiem un pats daudz būs slimojis, turpretim par labu tiesnesi nekļūs tas, kurš pats būs bijis nekrietns un netaisnīgs un kuram bijusi sa­skare ar daudziem nekrietniem.

XVII. [..] - Tātad mūsu valstī pēc noteikumiem par tiesu un tiesībām tu izdosi arī likumus (esam par tiem jau runājuši) par ārstniecību. Tie paredz gādību tikai par fiziski un garīgi pilnvērtīgiem pilsoņiem. Par fiziski nepilnvērtīgiem tie nerūpējas, ļauj tiem mirt. Nogalināt likums paredz tos, kam samaitāta dvēsele un kas nav dziedināmi.
- Tas ir labākais viņiem pašiem un, kā mēs redzējām, arī valstij.

Fiziski un garīgi pilnvērtīgi pilsoņi izaugs tad, ja viņi nodarbosies gan ar mūziku, gan ar atlētiku, viena mācīs savaldību un lēnprātību, otra - drošsirdību. Abām šīm īpašībām jābūt saskaņotām. Vienpusīga nodarbošanās tikai ar mūziku vai atlētiku ari raksturu audzinās vien­pusīgu.

XVIII. Tālākajā sarunas gaitā Sokrāts enerģiski vēršas pret mūziku, kas neierosina aktivitāti, bet iežūžo tīkamā mierā. Ilgstošā tādas mūzikas ietekmē pārveidojas cilvēka raksturs, un viņš kļūst nederīgs sarga uzdevumiem.

- Jānoraida arī pretējā galējība, kad cilvēks atstāj no­vārtā garīgās vērtības, pievēršas tikai savai fiziskai dabai, kļūst kurls un akls pret gudrību un daili, pret visu cildeno.
- Kas vislabāk prot apvienot mūziku ar fizisko treniņu un vissamērīgākās devās tos sniegt dvēselei, to mēs ļoti pamatoti varam saukt par vislabāko un visizcilāko lietpra­tēju mūzikā un daiļajās mākslās, daudz pārāks viņš ir par to, kas prot uzskaņot instrumentu.
- Tā laikam ir, Sokrat.
- Un arī mūsu valstī, Glaukon, vajadzīgs tāds priekš­nieks, lai valsts varētu pastāvēt.
- Vajadzīgs gan, un pat ļoti.

XIX. - Tādi ir audzināšanas un izglītošanas veidi. Bet vai ir vajadzīgs daudz runāt par dejām un medībām, par sacensībām un zirgu skriešanos? Ir taču skaidrs, ka visam tam jābūt pieskaņotam audzināšanas pamatiem, un tad nebūs grūti atrast vajadzīgo.
- Laikam gan tas nebūs grūti.
- Labi. Bet kas pēc tam mums būtu vēl jānoskaidro? Vai nevajadzēs izdibināt, kas mūsu valstī pavēlēs, kas paklau­sīs?
- Protams.
- Tik daudz jau ir skaidrs, ka gados vecākajiem jābūt valdītājiem, jaunākajiem ir tiem jāpaklausa.
- Skaidrs.
- Turklāt jāvalda pašiem labākajiem.
- Protams, ka tā.
- Vai no zemkopjiem paši labākie nav tie, kas vislabāk apstrādā laukus?
- Kā tad.|
- Bet tad jau tiem, kas vislabāk sargā valsti, jābūt valdī­tājiem, jo viņi ir labākie no sargiem.
- Protams.
- Bet vai tad viņiem nav jābūt arī saprātīgiem sargāšanā un spējīgiem? Vai viņiem nav jārūpējas par valsti?
- Protams, ka jārūpējas.
- Bet vai visvairāk par kaut ko nerūpējas tas, kas to mīl?
- Katrā ziņā.
- Un visvairāk viņš mīl to, par ko ir pārliecināts, ka tam ir derīgs tas pats, kas viņam pašam, un, ja tam klājas labi, tad labi klājas arī viņam pašam vai gluži otrādi pretējā ga­dījumā.
- Tā tas ir.
- Tātad jāatlasa no sargiem vīri, kurus esam novērojuši un par kuriem esam droši pārliecināti, ka viņi visu savu dzīvi ar lielāko dedzību centīsies darīt to, kas, pēc viņu atzi­numa, derīgs valstij, un nekādā ziņā negribēs neko darīt, kas tai nenāk par labu.
- Tādi ir mums vajadzīgi.
- Mums viņi jāuzrauga visu viņu dzīvi un jāvēro, vai viņi ir uzticami saviem sarga uzdevumiem, jāpārliecinās, ka ne ar kārdinājumiem, ne ar varu nav iespējams panākt, lai viņi izmestu no galvas un aizmirstu darīt to, kas visvairāk va­jadzīgs valstij.
- Kā saprast izmešanu no galvas?
- Tūlīt es teikšu. Man šķiet, ka cilvēks no savas pār­liecības atsakās vai nu apzināti, vai neapzināti. Apzināti to dara, ja atsakās no maldiem un atzīst kaut ko citu par parei­zāku, neapzināti, - ja kļūdās un atsakās no patiesības.
- Es saprotu apzinātu atteikšanos, bet man jāsaprot arī neapzinātā.
- Jauki. Tu taču domā, ka cilvēki tikai neapzināti atsakās no kaut kā laba un apzināti no ļauna? Vai maldīties patie­sībā nav ļauni? Vai būt patiesam nav labi? Ja kaut kas tie­šām tāds ir, kā tu domā, vai tas nenozīmē, ka tev ir taisnība?
- Tā tas ir. Arī man šķiet, ka cilvēki apzināti no pareizas pārliecības neatteiksies.
- Tātad, vai tas nenotiek, kad viņi ir piekrāpti, iekār­dināti vai piespiesti?
- Arī tagad nesaprotu.
- Baidos, ka esmu runājis pārāk augstā stilā. Par pie­krāptiem es saukšu viltīgi pārliecinātos vai aizmāršīgos. Vienus, viņiem pašiem nomanot, maldina laiks, citus - vil­tus pierādījumi. Vai tu vēl tagad nesaproti?
- Tagad saprotu.
- Bet par piespiestiem es saukšu tos, kurus pārliecinā­jušas ciešanas un sāpes.
- To es saprotu, tas ir pareizi.
- Bet par iekārdinātiem, manuprāt, arī tu atzītu tos, kas mainījuši savu pārliecību, vai nu baudu vilināti, vai baiļu pārņemti.
- Šķiet, ka tā. Kas kārdina, tas maldina.

XX. - Mums jāmeklē, kā es nupat teicu, paši krietnākie sargi, kas vislabāk izpildīs savu uzdevumu un darīs to, ko atzīs valstij par labāko. Viņi jānovēro jau no pašas bērnības, jāuzdod viņiem darbi, kuros viņi visdrīzāk varētu aizmirst savu pienākumu pret valsti un kuros viņus visvieglāk mal­dināt. Mums jāizvēlas viens ar labu atmiņu, ko grūti ir pie­krāpt, pārējie jānoraida. Vai ne?
- Pareizi.
- Izvēlētie jānovēro grūtos darbos un savstarpējā sacen­sībā.
- Tā ir pareizi.
- Jārīko arī trešā veida sacensība un pārbaude ar kārdi­nājumu. Atkal jānovēro. Mēs taču vedam kumeļus troksnī un juceklī, vērojam, vai viņi nav bailīgi, tāpat jādara ar jau­niešiem, jārada viņiem bīstams stāvoklis, tas jānomaina ar baudām un jaunieši jāpārbauda rūpīgāk nekā zelts ugunī, vai viņi vienmēr būs nepieejami kārdinājumiem, vienmēr godbijīgi un krietni sargi paši sev, kuri nekad neaizmirsīs ne mūziku, ne daiļās mākslas, ko viņi mācījušies, vienmēr jutīs savu saskaņu un kopību ar tām un vienmēr būs ļoti derīgi valstij. Bet, kas no zēniem, jauniešiem un vīriem būs pārbaudīts un atzīts par nevainojamu, tas jāceļ par valdītāju valstī un par tās sargu. Viņam jāparāda gods, gan dzīvam esot, gan pēc nāves, jārīko krāšņa apbedīšana un arī citādi jāgādā, lai saglabātu par viņu atmiņu, bet, kas tāds nav, tas noraidāms. Tādai, Glaukon, jābūt valdītāju un sargu iz­raudzīšanai. Tie ir vispārēji norādījumi, sīkumi šeit nav minēti.
- Arī man šķiet, ka tā tam jābūt.
- Tātad ļoti pareizi un pilnīgi pamatoti mēs varam viņus saukt par nevainojamiem sargiem pret ārējiem valsts ienaid­niekiem un pret draugiem pašā valstī, lai draugi negribētu un ienaidnieki nevarētu darīt neko ļaunu, bet jaunieši, ku­rus tagad mēs saucam par sargiem, būtu valdītāju palīgi un rīkojumu izpildītāji.
- Arī man tā šķiet.

XXI. - Bet vai mums, es teicu, ir kāda iespēja pārliecināt vispirms jau pašus valdītājus un, ja tas neizdodas, tad vis­maz pārējos pilsoņus, ka patiess ir sekojošs nepieciešams un cildens izdomājums? Esam jau runājuši par šādiem ne­pieciešamiem izdomājumiem.
- Par ko tad īsti jāpārliecina?
- Nav jau nekas jauns. Tas ir kāds feniķiešu nostāsts. Dzejnieki saka, ka agrāk tādas lietas ir šur tur gadījušās, un viņiem tic. Mūsu dienās tas nav noticis, un es nezinu, vai tam var ticēt. Vajadzīga laba pārliecināšanas prasme.
- Man šķiet, tu neuzdrošinies runāt.
- Kad es būšu pateicis, tu piekritīsi, ka ir iemesls vil­cināties.
- Nebaidies, runā vien.
- Labi. Teikšu, kaut gan nezinu, vai pietiks drosmes, nezinu arī īsti, kā to pateikt. Vispirms mēģināšu pārliecināt valdītājus un kareivjus, pēc tam arī pārējos pilsoņus, ka viņi ir sapņojuši. Sapnī redzējuši, ka mēs viņus mācām un audzi­nām, un visu pārējo, kas ar viņiem noticis, bet īstenībā viņi atradušies pazemē, tur audzināti un mācīti, tur veidoti un gatavoti viņi paši, viņu ieroči un citas viņu lietas. Kad viņu veidošana pabeigta, zeme, viņu māte, laidusi viņus pasaulē, un viņiem jārūpējas kā par savu māti un uzturētāju par novadu, kurā dzīvo, jāatvaira tā ienaidnieki, ja tie uzbrūk, un par brāļiem jāatzīst citi pilsoņi, jo arī tie dzimuši no zemes.
- Tava kautrība stāstīt šādus melus bija pamatota.
- Ļoti pamatota, bet tomēr noklausies arī pārējo šīs teiks­mas daļu. Visi mūsu valstī ir brāļi, tā mēs teiksim, šo teiksmu stāstot, bet dievs, jūs veidodams, ir piejaucis zeltu vielai, no kuras veidojis tos, kas vienīgie spēj valdīt. Viņi tāpēc ir vēr­tīgākie. Sudrabu piejauca viņu palīgiem, dzelzi un varu -zemkopjiem un amatniekiem. Būdami vienas izcelsmes, jūs pa lielākai daļai radīsit sev līdzīgus bērnus, bet dažreiz no zelta piedzims sudraba, no sudraba zelta pēcnācējs un tā tālāk. No valdītājiem dievs vispirms un visstingrāk prasa, lai viņi būtu viskrietnākie sargi saviem pēcnācējiem un vis­rūpīgāk par viņiem gādātu un novērotu, vai viņu dvēselēs nav kāds piejaukums, un, ja viņu pēcnācēji ir ar vara un dzelzs piejaukumu, tad nekādā ziņā nav jāžēlo, viņa dabai jādod pienācīgs vērtējums un viņš atstumjams pie amat­niekiem vai zemkopjiem, turpretim, ja kāda dabā ir zelts vai sudrabs, tas ir paaugstināms vai par sargu, vai par pa­līgu, jo ir pravietojums, ka valsts tiks sagrauta, ja tai būs dzelzs vai vara sargi. Vai tu zini, kā varētu panākt ticību šādai teiksmai?
- Nē, tagadējā paaudze neticēs, bet tas ir panākams pie viņu bērniem, pie nākamām paaudzēm.
- Bet arī tas būtu labi, pilsoņi vairāk rūpēsies par valsti un cits par citu. Man šķiet, es saprotu, ko tu gribi teikt.

XXII. Panākums šeit ir atkarīgs no tā, cik stipri šādai teiksmai ticēs, bet mēs, apbruņojuši šos zemes dēlus, lai ejam ar viņiem uz priekšu viņu valdītāju vadībā. Lai viņi apskatās, kur viņu valstī ir izdevīgākā vieta apmesties no­metnē, kur viņi savus pilsoņus visvieglāk varētu turēt paklausībā, ja tie negribētu klausīt likumiem, un visvieglāk arī atvairītu ārējos ienaidniekus, ja tie viņiem uzbruktu kā vilki ganāmpulkam. Apmetušies un upurējuši dieviem, ku­riem tas pienākas, lai viņi ceļ sev mītnes. Vai tu tam pie­kriti?
- Piekrītu.
- Taču tādas, kur viņi atrastu patvērumu ziemā un glāb­tos no karstuma vasarā?
- Kā tad citādi? Tu tak runāji par mītnēm, man šķiet.
- Jā. Mītnes kareivjiem, nevis naudiniekiem.
- Kāda tur ir starpība?
- Mēģināšu tev to paskaidrot. Ganiem lielākā nelaime un lielākais kauns ir izaudzināt tādus suņus, tādus palīgus ganīšanā, kas drīzāk ir vilki nekā suņi, kas aiz nepaklau­sības, aiz bada vai mežonības, vai cita kāda netikuma paši uzbrūk savam ganāmpulkam.
- Tas tiešām ir briesmīgi.
- Tāpēc mums, kā vien iespējams, jāsargājas, lai mūsu palīgi tā neizturētos pret pilsoņiem ( viņi taču ir stiprāki ), lai viņi nekļūtu par nežēlīgiem kungiem, bet paliktu par labiem sabiedrotiem.
- Tā mums noteikti jārīkojas.
- Bet vai mēs nebūsim ievērojuši vislielāko piesardzību, ja būsim viņus labi audzinājuši?
- To mēs tiešām būsim darījuši, - es teicu.
- Mīļais Glaukon, mums pašlaik nav tiesību to apgalvot, bet mēs varam atkārtot jau reiz teikto, ka viņiem jādabū pareiza audzināšana, lai nu tā būtu kāda būdama, lai viņi tā kļūtu saudzīgi cits pret citu un saudzīgi pret tiem, kurus viņi uzrauga. Tas ir pats svarīgākais.
- Pareizi.
- Kāds saprātīgs cilvēks teiktu, ka šādai audzināšanai jāpieskaņo viņu mītnes un pārējais īpašums, lai nekas viņus nekavētu būt par krietniem sargiem un nekas arī nemu­dinātu darīt ļaunu citiem pilsoņiem.
- Tas pareizi teikts.
- Redzi, - es tad teicu, - ja viņiem tā jādzīvo un tādām jābūt viņu mājām, kā mēs runājām, tad vispirms nevienam nevar būt nekāds privātīpašums, izņemot pilnīgi nepiecie­šamus gadījumus, nevienam nevar būt arī tāda māja vai klēts, kurā nevarētu ieiet katrs, kas to vēlētos. Pārtikai jābūt tik daudz, cik vajadzīgs saprātīgam un drosmīgam karavīram, kuram pārējie pilsoņi noteikuši tādu gada at­algojumu par sargāšanu, ka nekas pāri nepaliek un nekā arī nepietrūkst. Ēd viņi pie kopēja galda kā karagājiena laikā un dzīvo kopīgi. Par zeltu un sudrabu viņiem jāaiz­rāda, ka tas ir viņu dvēselē kā dievu dāvana, un cilvēku zelts un sudrabs viņiem nav vajadzīgs. Būtu arī nekrietnība šo dievu dāvanu aptraipīt, tai piejaucot mirstīgo zeltu, jo daudz nekrietna ar to ir darīts, bet dievu zelts ir bez piejaukuma. Vienīgi tikai sargiem mūsu valstī nav atļauts rīkoties ar zeltu un sudrabu un pat tiem pieskarties, nav atļauts ar tiem būt zem viena jumta vai ar tiem greznoties un dzert no sudraba vai zelta traukiem. Tā viņi glābs paši sevi un glābs arī valsti. Kad viņi iegūs savu personīgo zemi, savas mājas un naudu, viņi vairs nebūs sargi, bet namu īpašnieki un saimnieki, viņi kļūs par pārējo pilsoņu kungiem un ienaid­niekiem, vairs nebūs viņu sabiedrotie. Visu savu mūžu viņi dzīvos ienīsti un citus nīzdami, viņi perinās pret citiem ļau­nus nodomus, un tie atkal pret viņiem, daudz vairāk viņi baidīsies no iekšējiem nekā no ārējiem ienaidniekiem, pretī savai bojāejai steigsies viņi paši un viņu valsts. Šādu iemeslu dēļ norunāsim, kādām jābūt sargu mītnēm un visai viņu iekārtai, un noteiksim to ar likumu. Vai ne?
- Pilnīgi piekrītu, - teica Glaukons.

CETURTĀ GRĀMATA

I. Šeit iejaucās Adeimants un teica:
- Kā tu, Sokrat, aizstāvēsies, ja kāds teiks, ka šie vīri īsti laimīgi nebūs, kaut gan tas ir atkarīgs no viņiem pašiem? Valsts īstenībā ir viņu rokās, bet nekāda labuma viņi no tā negūst. Citi iegūst laukus, ceļ lielas un skaistas mājas, iegādā tām piemērotu iekārtu, nes dieviem savā vārdā upurus, uz­ņem viesus. Viņiem ir arī zelts un sudrabs, par ko tu nupat vēl runāji, viņiem ir viss, ko atzīst par vajadzīgu ļaudīm, kas grib būt laimīgi, bet tos varētu noturēt par algotņiem šajā valstī, kas tajā apmetušies, tikai lai sargātu.
- Jā. Un to viņi dara par uzturu un dzīvokli, nekādu citu atlīdzību viņi nesaņem. Nav viņiem iespējams izbraukt ār­pus valsts robežām, ja tas viņiem ienāktu prātā, neko viņi nevar dāvināt savām draudzenēm, neko nevar izdot nekā­dām citām vajadzībām, kā to dara visi, kuriem pēc vispārēja atzinuma labi klājas. Daudz šādu pārmetumu vēl varētu minēt.
- Lai nekas tad arī nepaliek neminēts.
- Lai notiek. Bet tu jautā, kā mēs aizstāvēsimies. Iedami pa to pašu ceļu, gan atradīsim, ko teikt. Teiksim, ka nav nekāds brīnums, ja mūsu sargi šādos apstākļos būs ļoti lai­mīgi, jo mēs nedibinām valsti, lai viena pilsoņu daļa būtu sevišķi laimīga, mēs to dibinām, lai visa valsts būtu tik lai­mīga, cik vien iespējams. Mēs domājam, ka šādā valstī vis­vieglāk atrast taisnību, bet slikti iekārtotā - netaisnību. Iepazinušies ar abiem veidiem, mēs tad izlemtu jautājumu, ar kuru tik ilgi jau nodarbojamies. Tagad mēs esam pārlie­cināti, ka veidojam laimīgu valsti, mēs neesam atlasījuši nelielu ļaužu skaitu, lai tie būtu laimīgi, mēs ņemam visu valsti tās kopumā. Tūlīt aplūkosim arī pretēju gadījumu. Pieņemsim, ka mēs gribam iekrāsot statujas un kāds, pie mums pienācis, mūsu darbu peltu, sacīdams, ka neesam lietojuši pašas skaistākās krāsas skaistāko ķermeņa daļu iekrāsošanai. Acis, piemēram, neesot iekrāsotas ar purpuru, bet ar melnu krāsu. Liekas, mēs būtu viņam pareizi atbil­dējuši, ja teiktu:
"Dīvains tu esi cilvēks. Mēs taču nevaram iekrāsot tik skaistas acis, ka tās nemaz vairs nebūs līdzīgas acīm. Tas pats jāsaka arī par citām ķermeņa daļām. Redzi, ja mēs katrai daļai dodam, kas tai pienākas, vai mēs tad nedabūjam kopumā skaistu darbu?" Tāpat arī tagad, neprasi, lai mēs sargiem dotu tādu labklājību, ka viņi kļūtu par visu ko citu, tikai par sargiem gan ne. Mēs varētu arī zemkopjiem pa­vēlēt tērpties krāšņās svētku drānās un valkāt zelta rotas, bet zemi lai viņi strādā sava prieka dēļ, podnieki lai liek nost savas podnieka ripas, lai atgulās apkārt ugunij, dzer un dzīro, bet podus lai taisa, kad jūt sevišķu vēlēšanos. Tik­pat laimīgus mēs varētu darīt arī visus pārējos, lai laimīga būtu visa valsts. Mūs tomēr tā nemāci. Ja mēs tev paklau­sītu, zemkopis vairs nebūtu zemkopis, podnieks nebūtu pod­nieks un vispār neviens nesaglabātu savu valstij vajadzīgo veidolu. Attieksmē pret citiem tas nebūtu tik svarīgi. Ja kurpnieki būtu nederīgi neprašas un apgalvotu, ka viņi ir lietpratēji, valstij tas nebūtu bīstami, bet, ja valsts un li­kuma sargi nebūtu tādi, kādiem viņiem vajadzētu būt, taču par tādiem tikai liktos, tad tu redzēsi, ka viņi pilnīgi sagrauj valsti, bet vienīgi viņiem ir iespēja un izdevība to labi iekār­tot un darīt laimīgu. Ja mēs sargus izaudzināsim par īstiem sargiem, viņi neko ļaunu valstij nedarīs, bet, ja kāds stāsta par zemkopjiem, laimīgiem svētku dzīrotājiem, tad tādi nav nevienā valstī un viņš nestāsta par valsti, bet par kaut ko citu. Nosakot sargu pienākumus, mums jāpadomā, vai mēs centīsimies panākt, lai pēc iespējas lielākā viņu daļa būtu laimīga, vai arī raudzīsimies, lai laimīga būtu valsts savā kopumā, bet palīgi un sargi jāpārliecina un jāpiespiež būt par krietniem sava uzdevuma pildītājiem. Tas pats jādara arī attiecībā uz visiem pārējiem, tad visa mūsu valsts būs stipra un labi iekārtota. Visām iedzīvotāju kārtām tajā jādod iespēja gūt tik daudz laimes, cik tas atbilst viņu dabai.
- Man šķiet, tu runā pareizi.

II. - Labi. Šeit vēl kaut kas iepriekšējam radniecīgs. Ne­zinu, vai tu atzīsi, ka arī tas būs saprātīgi teikts.
- Kas tad īsti?
- Novēro arī citus amatniekus. Vai tas arī viņus tā sa­maitā, ka viņi kļūst nederīgi?
- Bet kas tad tas īsti ir?
- Bagātība un nabadzība.
- Kā tas jāsaprot?
- Šādi. Vai tu domā, ka podnieks, kļuvis bagāts, vēl rūpē­sies par savu amatu?
- Nekādā ziņā.
- Vai viņš nekļūs slinkāks un nolaidīgāks kā agrāk?
- Daudz nolaidīgāks.
- Viņš būs tātad nederīgāks podnieks.
- Jā, daudz nederīgāks.
- Turklāt vēl, ja viņš nabadzības dēļ nevarēs iegādāties darbarīkus vai kaut ko citu amatam vajadzīgu, viņš taisīs sliktākus traukus. Neapmācīs arī vairs tik labi amatā savus dēlus un citus, kurus būs uzņēmies mācīt.
- Kā gan citādi!
- Tātad kā bagātības, tā nabadzības dēļ sliktāki kļūs amatnieku ražojumi, sliktāki viņi paši.
- Šķiet, ka tā.
- Tātad mēs, šķiet, vēl kaut ko esam atraduši, no kā sargiem visvairāk jāsargājas, lai tas viņu nepamanīts ne­iekļūtu valstī.
- Ko tad īsti?
- Bagātību un nabadzību. Bagātība rada greznību, slin­kumu, apvērsumus; nabadzība - zemiskumu un ļaunprā­tību apvērsumos.
- Tieši tā.

Tālākais Sokrāta atzinums ir tāds: lai karotu, nav nepieciešama bagātība, bet prasme kara lietās. Viens iespējami labi sagatavojies cīnītājs viegli uzveiks divus nesagatavotus, bagātus un aptaukojušos. Tam Adeimants piekrīt.

- Tālāk. Pieņemsim, sargi sūtīs uz vienu no divām valstīm sūtņus un teiks taisnību: "Mums nav ne zelta, ne sudraba, mums tas aizliegts, jums atļauts. Ja jūs karosit kopā ar mums, jūs dabūsit arī mūsu laupījuma daļu." Vai tu domā, ka, to dzirdējuši, viņi izvēlēsies cīnīties pret muskuļotiem, liesiem suņiem, nevis kopā ar tiem pret treknām un maigām aitām?
- To nu gan es nedomāju. Bet, ja vienā valstī tiktu savāk­tas citu valstu bagātības, vai tad nedraudētu briesmas tai valstij, kurai bagātību nav?
- Laimīgā vientiesība! Vai tu tiešām domā, ka, izņemot valsti, kuru mēs dibinām, vēl kādu citu varētu saukt par valsti? Katra no šīm citām jāsauc garākā vārdā, jo katra sastāv no daudzām vai vismaz no divām naidīgām valstīm, no nabadzīgo un bagāto valsts, un savukārt katrā no tām ir daudzas valstis, un tu rupji kļūdīsies, ja domāsi, ka tev ir darīšana ar vienu valsti, turpretim, ja tu atzīsi, ka vienā valstī ir vairākas valstis, un dosi vienai valstij otras līdzek­ļus, varu un pat pašus pilsoņus, tad tev būs daudzi sabied­rotie un maz ienaidnieku. Kamēr valsts būs saprātīgi pār­valdīta, kā mēs to nupat nolēmām, tā būs ļoti varena - ne tikai liksies, bet tiešām tāda tā būs - pat tad, ja to sargās tikai tūkstoš kareivju. Šajā ziņā varenu valsti nebūs viegli tev atrast ne Hellādā, ne barbaru zemē, bet tu atradīsi dau­dzas un daudz lielākas par mūsu valsti, kas tikai liksies lielas un varenas.
- Vai tu domā citādi?
- Nē, zvēru pie Zeva.

III. - Tātad, - es teicu, - šis apstāklis mūsu valdītājiem dos vislabāko iespēju noteikt robežas, cik lielai jābūt valstij, cik daudz zemes tai jāietver, no kādas jāatsakās.
- Bet cik tad lielai tai jābūt?
- Es domāju tā: valsts var augt, kamēr tā var palikt vie­nota, vairāk ne.
- Ļoti labi.
- Tātad būs mūsu sargiem arī otrs noteikums. Tiem vē­rīgi jāraugās, lai mūsu valsts nebūtu ne par mazu, ne par lielu, bet būtu pietiekami liela un vienota.
- Tas viņiem būs viegls uzdevums.
- Bet vieglāks par šo ir tas, ko mēs jau minējām agrāk un teicām, - ja sargiem piedzims nevērtīgs pēcnācējs, tas jā­aizsūta pie pārējām kārtām, bet, ja kādā no pārējām kārtām radīsies izcils bērns, tas jāsūta pie sargiem. No tā izriet, ka arī katram no pārējiem pilsoņiem jānorāda noteikts darbs, kuram tas ir piemērots, lai ar to nodarbotos nevis daudzi, bet viņš viens pats, tad būs arī viena valsts, nevis daudzas.
- Šis uzdevums ir tiešām vieglāks par iepriekšējo.
- Bet, mans mīļais Adeimant, šie uzdevumi nemaz nav grūti, kā dažiem tas varētu likties, ja sargi ievēros kādu svarīgu, teiksim labāk, kādu nepieciešamu nosacījumu.
- Kādu tad?
- Izglītību un audzināšanu. Ja viņi būs labi audzināti un kļuvuši par kārtīgiem vīriem, viņi viegli saskatīs visu vaja­dzīgo, arī to, ko šeit neesam minējuši, - sievu izraudzīšanu, laulības un bērnu radīšanu. Viņi sapratīs, ka draugiem tam visam saskaņā ar sakāmvārdu ( *Draugiem kopīgs ir viss ) jābūt kopīgam.
- Tas būtu ļoti pareizi.
- Un tiešām, ja valsts no paša sākuma ir labi iekārtota, tā arī augs, griezdamās kā ritenis. Ja tiks saglabāta krietna audzināšana un izglītība, radīsies arī krietni ļaudis, kas, šādi audzināti, kļūs labāki par agrāko paaudzi gan citādi, gan arī bērnu radīšanā, tāpat kā tas notiek ar visu dzīvo radību.
- Laikam gan.
- Īsi sakot, valsts vadītājiem stingri jāraugās, lai, viņiem pašiem to nemanot, nesāktos pagrimums, bet visvairāk jā­sargājas no jauninājumiem mūzikā, daiļajās mākslās un fiziskajā treniņā, kas nav saskaņojami ar valsts iekārtu.

Antīkais mūzikas teorētiķis Dāmons saka un Sokrāts ar Adeimantu tam piekrīt, ka nopietni grozījumi mūzikā vienmēr ir saistīti ar ap­vērsumu valsts iekārtā. Sokrāts atzīst, ka mūzika pieradina pilsoņus pie likumu un pareizu paražu ievērošanas. Pieradināšana jāsāk jau bērnībā, pareizi organizējot bērnu rotaļas. Paražu ievērošanu nevar noteikt ar likumu, te loma audzināšanai.

IV, V. Sokrāts atsakās izdot likumu arī par tirdzniecību, par no­dokļiem utt. Tādi likumi nav vajadzīgi, ja ievēro vispārējos principus. Ja tos neievēros, būs vajadzīgi ļoti daudzi likumi, papildinājumi pie tiem un labojumi. Ļaudis, kuriem tie vajadzīgi, ir līdzīgi slimniekiem, kas izlaidīgi dzīvo un vienmēr meklē citas, labākas zāles. Atradīsies arī likumdevēji, kas centīsies šādiem pilsoņiem izdabāt, un viņi gūs vispārēju atzinību un godu. Likumdošanā par dievu godināšanu, tempļiem un upuriem jāpaļaujas uz Delfu dievu Apollonu. Sokrāts atzīstas, ka viņam šīs lietas nav zināmas.

VI. - Pieņemsim, Aristona dēls, ka mūsu pilsēta ir no­dibināta, un tagad apskaties to labi, sadabū pietiekamu gais­mekli, pieaicini savu brāli un Polemarhu, un visus citus, varbūt mēs saskatīsim, kur tajā ir taisnība, kur netaisnība un ar ko tās atšķiras, un kura no tām jāiegūst cilvēkam, kas grib būt laimīgs. Varbūt tas nav zināms ne dieviem, ne cil­vēkiem, bet varbūt tomēr zināms.
- Nieki, - teica Glaukons, - tu taču apsolīji to noskaidrot, jo būtu nekrietnība, ja tu nepalīdzētu taisnībai, kā vien varēdams un cik vien tavos spēkos.
- Labi, ka tu man to atgādini. Tā jādara, bet arī jums jāpalīdz.
- To mēs arī darīsim.
- Ceru šādi atrast atbildi. Esmu pārliecināts, ka mūsu valsts, ja tā pareizi iekārtota, būs nevainojama.
- Tā tam jābūt.
- Skaidrs, ka tā ir gudra, vīrišķīga, savaldīga un taisnīga.
- Protams.
- Ja kādu no šīm īpašībām mēs tajā atradīsim, tad atli­kumā paliks neatrastās.
- Citādi tas nevar būt.
- Pieņemsim, ka mums ir četras lietas, viena no tām mums jāatrod. Ja mēs to tūlīt atrodam, mums ar to pietiek. Ja mēs vispirms atrodam pārējās trīs, tad līdz ar to esam atraduši arī meklējamo, jo tā var būt tikai atlikusī.
- Pareizi.
- Vai tāpat nav jāmeklē arī mūsu četras īpašības, tās taču arī bija četras?
- Protams.
- Man šķiet, ka vispirms un vislabāk saskatāma gudrība, bet kaut kas šeit šķiet dīvains.
- Bet kas?
- Domāju, ka valsts, par kuru runājam, tiešām ir gudra, jo tajā ir īstenoti gudri lēmumi. Vai ne?
- Protams.
- Bet šie gudrie lēmumi ir kaut kāda zināšana, tas taču skaidrs. Gudrus lēmumus taču var pieņemt tas, kas zina, nevis tas, kas nezina.
- Tas taisnība.
- Mūsu valstī tātad ir daudz dažādu zināšanu.
- Kā gan citādi!
- Bet vai namdaru zināšanu dēļ valsts būtu jāsauc par gudru, vai šo zināšanu dēļ tajā īstenoti gudri lēmumi?
- Tāpēc jau gan nekādā ziņā. Tad jau labāk to būtu saukt par namdaru valsti.
- Kaut gan valstij ir vēlams, lai galdnieku gatavotas lie­tas būtu pēc iespējas labākas, tomēr vai šīs prasmes dēļ mēs valsti sauksim par gudru?
- Nekādā ziņā.
- Bet varbūt vara vai citu metālu izstrādājumu dēļ?
- Nekas tamlīdzīgs.
- Un nejau arī to augļu dēļ, ko dod zeme.
- Tad jau mūsu valsti drīzāk varētu saukt par zemnie­cisku valsti.
- Tā gan.
- Labi. Bet vai nav šajā, nupat mūsu dibinātajā valstī pilsoņiem arī zināšanas, kas nav vērstas uz atsevišķo, bet uz valsts kopību, lai noteiktu, kā vislabāk kārtojamas kā iekšējās lietas, tā attiecības ar citām valstīm?
- Protams, ka ir.
- Kādas ir šīs zināšanas, un kam tās ir?
- Tā ir mācība par sargu uzdevumiem, un to zina tie val­dītāji, kurus mēs tagad saucam par nevainojamiem sargiem.
- Šo zināšanu dēļ kā tu sauksi mūsu valsti?
- Par visgudro labo lēmumu valsti.
- Kā tu domā, vai mūsu valstī būs vairāk kalēju vai šo nevainojamo sargu?
- Kalēju daudz vairāk.
- Bet vai tad vispār sargu nebūs daudzreiz mazāk nekā visu citu, kuriem ir kāda prasme un kuri pēc šīs prasmes dabūjuši savu vārdu?
- Tiešām, daudzreiz mazāk.
- Tātad visa valsts ir gudra, ja dibināta saskaņā ar dabas prasībām un ja gudra ir vismazākā tās daļa - valsts vadītāji un amatpersonas. Pavisam maz, man šķiet, ir to pilsoņu, kas piemēroti pēc savas dabas tās zinātnes apgūšanai, kuru vie­nīgo atšķirībā no citām zinātnēm varam saukt par gudrību.
- Tas ir pareizi teikts.
- Tā esam atraduši - es pats nezinu, kā - vienu no četrām īpašībām, atraduši gan pašu, gan vietu, kur tā valstī atrodas.
- Man šķiet, - tas ir pietiekami noskaidrots.

VII. - Liekas, nav grūti saprast, kas īsti ir vīrišķība un kur tā valstī atrodas. Tās dēļ taču valsti sauc par vīrišķīgu.
- Kā tas jāsaprot?
- Katrs taču sauks valsti par vīrišķīgu vai nedrošu, sprie­žot pēc tās valsts daļas, kas dodas cīņā un briesmās par to.
- Kaut ko citu neviens neteiks.
- Citu pilsoņu drosme vai gļēvums taču nenoteic, kāda šajā ziņā ir valsts.
- Nē.
- Valsts tātad ir vīrišķīga kādas savas daļas dēļ, jo tajā ir spēki, kas vienmēr un visur saglabā pārliecību, ka tikai tas, ko likumdevējs audzināšanā atzinis par bīstamu, tāds arī ir un nekas cits. Vai tu to nesauksi par vīrišķību?
- Es īsti nesaprotu, ko tu saki. Atkārto vēl.
- Es teicu, ka vīrišķība ir aizsargāšanās veids.
- Kas tā par aizsargāšanos?
- Tā, kas saglabā pārliecību par briesmām, no kurām jābaidās un no kurām nav jābaidās. Šo pārliecību veido li­kums ar audzināšanu. Tā saglabājas nelaimē un baudās, iekāres un bailēs.

Savu domu par vīrišķību Sokrāts paskaidro ar salīdzinājumu. Krāsotāji vispirms pagatavo vēlamo krāsu un to pārbauda. Ari valsts vadītāji izvēlas un sagatavo kareivjus. Tiem vienmēr noteikti jāzina, kas ir bīstams un kas nav. Šī pārliecība jāsaglabā.

- Kādu citu reizi, ja tu gribēsi, mēs par vīrišķību runāsim plašāk, bet tagad tā mums nav jāiztirzā, mums jāaplūko taisnība un taisnīgums. Domāju, ka esam pietiekami runā­juši, lai noskaidrotu vajadzīgo par vīrišķību.
- Tas ir taisnība.

VIII. - Vēl ir atlikušas divas mūsu valsts īpašības, kas tuvāk jāaplūko: savaldība un taisnība, kuras dēļ viss šis iztirzājums notiek.
- Tieši tā.
- Kā mums atrast taisnību, lai mums vairs nebūtu jāno­darbojas ar savaldību?
- Es to nezinu un arī negribētu noskaidrot, pirms nebū­sim aplūkojuši savaldību. Ja tu gribētu būt tik laipns, tad aplūkosim vispirms savaldību.
- Protams, ka gribu, atteikšanās būtu rupjība.
- Tā arī darīsim.
- Jā, tas jādara, un, kā tagad redzams, šī īpašība vairāk nekā divas iepriekšējās līdzinās saskaņai un harmonijai.
- Kā tad īsti?
- Savaldībai ir kaut kāda kārtība, tā ir baudu un iekāru savaldīšana. Ļaudis saka: "Pārvarēt pašam sevi." Bet es nezinu, kā tas var notikt. Ir arī citi tādi izteicieni, kas varētu vest mūs uz pareiza ceļa. Vai tā nav?
- Tieši tā.
- Bet vai nav smieklīgi teikt: pārvarēt pašam sevi? Tas, kas ir stiprāks par sevi, ir vājāks par sevi un, kas ir vājāks par sevi, ir arī stiprāks, jo visos šajos gadījumos mēs runā­jam par vienu un to pašu personu.
- Noteikti.
- Man šķiet, runātājs ir gribējis teikt, ka cilvēkā pašā un viņa dvēselē ir kāda laba un kāda nelāga daļa, un, kad pēc savas dabas labā uzveic nelāgo, tad mēdz teikt, ka viņš pār­varējis pats sevi. Tā ir uzslava. Bet, kad nepareizas audzi­nāšanas vai sliktas sabiedrības dēļ labo, bet mazāko daļu uzveic nelāgā, tad tādu cilvēku noniecina, saka, ka viņš padevies savai vājībai, ka viņš ir izlaidīgs.
- Šķiet, ka tā.
- Tagad paskaties uz mūsu jauno valsti. Tu atradīsi, ka tur notiek tas pats, kas pirmajā gadījumā. Tu teiksi pamatoti, ka tā ir pārvarējusi pati sevi. Ja labākā daļa valda pār ne­lāgo, tad tāda valsts jāsauc par saprātīgu.
- Es skatos un redzu, ka tev taisnība.
- Tiešām, tu atradīsi neskaitāmas visdažādākās iekāres un baudas, un ciešanas - visvairāk bērniem, sievietēm un mājkalpotājiem vai tiem, kurus mēdz saukt par lielo vien­kāršo ļaužu baru.
- Pavisam pareizi.
- Bet vienkāršas un mērenas vēlēšanās, kuras noteic apdomība, saprāts un pareizi ieskati, tu atradīsi tikai da­žiem, kuriem ir krietna daba un kas labi audzināti.
- Tas ir taisnība.
- Vai tu neredzēsi arī savā pilsētā vienkāršo ļaužu baru, kuru vada iekāres, vai neredzēsi tomēr to pakļautu krietno pilsoņu saprātīgai vadībai?
- Redzēšu.

IX. - Ja par kādu valsti jāsaka, ka tā ir stiprāka par baudām un iekārēm, stiprāka pati par sevi, tad tas jāsaka arī par mūsu valsti.
- Noteikti tā jāsaka.
- Bet, ja mēs ņemam visu to vērā, vai tad tā nav arī saprātīga?
- Ļoti saprātīga.
- Bet, ja vispār kādā valstī valdītājiem un padotajiem būtu vienāda pārliecība par to, kam jāvalda, tad tai vaja­dzētu būt arī mūsu valstī. Vai tu tā nedomā?
- Esmu pilnīgi un noteikti par to pārliecināts.
- Bet tādā gadījumā kuriem pilsoņiem būtu šis saprāts -valdītājiem vai padotajiem?
- Kā vieniem, tā otriem.
- Tagad redzi, ka mēs pareizi pielīdzinājām savaldību harmonijai. ( *"Savaldības" vietā latviski dažkārt būtu jālieto arī vārds "samērīgums" )
- Kā tad?
- Ar savaldību ir citādi nekā ar vīrišķību un gudrību, kuras mājo katra savā valsts daļā ( **Piemīt kādai pilsoņu daļai ), bet dara visu valsti vīrišķīgu vai gudru, ar savaldību tā nav, tās darbība pilnīgi ietver visu valsti ( ***Attiecas uz visiem pilsoņiem ), un mēs darītu ļoti pareizi, ja vien­prātību jautājumā, kuriem jābūt valdītājiem valstī, sauktu par savaldību.
- Pilnīgi piekrītu.
- Labi, trīs īpašības mūsu valstī ir saskaitītas, bet atlikusī, kas valstī iesaista tikumu, - ir taču skaidrs, ka tā ir taisnība.
- Skaidrs.
- Tātad, Glaukon, tagad mums kā medniekiem jānostā­jas apkārt biezoknim un vērīgi jāraugās, lai taisnība neiz­bēgtu, nekļūtu neredzama un nepazustu. Šeit tai jābūt, tas ir skaidrs, tātad pacenties to ieraudzīt. Varbūt tu ieraudzīsi pirmais, tad parādīsi arī man.
- Kaut tas tā būtu, bet drīzāk jau es varētu būt tavs pavadonis, kas saskatīs, ko viņam rāda. Tad es tev gluži labi noderēšu.
- Seko tad man, kopā ar mani dievus piesaukdams.
- To es darīšu, bet tikai tad, ja tu vedīsi.
- Tiešām, šī vieta liekas necaurejama un tumša. Neko nevar saskatīt un cauri varbūt netiksim, bet tomēr jāiet.
- Jāiet gan, - un tad es, kaut ko ieraudzījis, izsaucos: - Ai, ai, Glaukon, tūlīt, tūlīt mēs būsim uz pēdām, man šķiet, tā mums vairs neizbēgs!
- Laba ziņa.
- Cik muļķīgas gan mūsu bažas!
- Bet kāpēc?
- Jau sen, mīļais draugs, man šķiet, ka tā jau no paša sākuma pinas mums pa kājām, bet mēs to neredzam. Par mums tiešām jāsmejas, tā dažreiz mēs meklējam to, kas mums jau rokā. Mēs uz to nemaz neskatāmies, raugāmies pavisam uz citu pusi, it kā tā būtu no mums slēpušies.
- Nesaprotu, ko tu saki.
- Tas ir tā. Man liekas, ka mēs tieši par to visu laiku runājam un viens otru uzklausām, bet paši nesaprotam, ka esam runājuši tieši par to.
- Garš ievads tam, kas nepacietīgi gaida.

X-XI, XII, XIII, XIV. Sarunas dalībnieki ir jau daudz runājuši par taisnīgumu, un tagad viņiem kļūst skaidrs, ka ir taisnīgi, ja katrs nodarbojas ar savu darbu. Pats lielākais pilsoņa noziegums ir jauk­šanās kādas citas kārtas darbā. Tā ir netaisnība, taisnīguma pretstats. Kas līdz šim sarunā noskaidrots attiecībā uz valsti, tas tagad jāiztirzā attiecībā uz atsevišķu pilsoni. Katra cilvēka dvēselē ir tās pašas īpa­šības, kas valstī. Tās tuvāk jāaplūko.

- Izslāpuša cilvēka dvēsele, ja viņš, piemēram, tiešām ir izslāpis, vēlas tikai dzert, pēc tā viņš tiecas, to viņš grib.
- Skaidrs.
- Ja viņa dvēseli, kurai tik ļoti slāpst, kaut kas attur, vai tad tajā, kas viņu kā zvēru dzen dzert, nav vēl kaut kas cits? Mēs taču sakām, ka viens un tas pats faktors ar vienu un to pašu savu daļu vienā un tajā pašā laikā nevar pretēji dar­boties.
- Protams, ka ne.
- Domāju arī, ka nav labi teikt par strēlnieku, ka viņa rokas vienā un tai pašā laikā gan velk loku uz strēlnieku, gan velk no tā prom, būtu jāsaka - viena roka velk loku uz strēlnieku, otra velk no tā prom.
- Pilnīgi pareizi.
- Bet vai mēs nevaram teikt, ka ir daži, kas izslāpuši negrib dzert?
- Daudz ir tādu, un tas notiek bieži.
- Ko tu par tādiem varētu teikt? Vai viņu dvēselē nav, kas liek dzert, vai nav arī kas cits, kas to liedz? Vai liedzējs nav cits nekā pavēlētājs, vai viņš to neuzveic?
- Man tā liekas.
- Un vai liedzējs, ja tāds rodas, nav prāts, bet mudinātāji un skubinātāji - kaislības un slimības?
- Šķiet, ka tā.
- Mēs pilnīgi dibināti atzīstam, ka tie ir divi un dažādi principi. To, kas domā un spriež, mēs saucam par dvēseles saprātu, to, kas mīl, cieš badu un slāpes, kas pakļauts mai­nīgām iekārēm, to mēs saucam par dvēseles neprātu un alkatību, kas ir biedros ar negausību un baudkāri.
- Tās būtu tīri saprātīgas domas.
- Lai tā arī būtu - noteiktas divas dažādas dvēseles daļas.
- Bet kā tad ir ar niknumu un dusmām? Vai tā ir trešā daļa, un kurai no iepriekšējām tā ir radniecīga?
- Varbūt otrajai, alkatīgajai.
- Labi. Kādreiz man stāstīja, un es tam ticu, ka Leontijs, Aglaiona dēls, iedams no Peirajas uz Atēnām, ārpusē pie Ziemeļu mūra ieraudzīja bendes pamestus līķus. Viņam ra­dās gan vēlēšanās tos skatīt, gan, pats uz sevi dusmodamies, viņš taisījās iet prom. Kādu laiku viņš cīnījās, seju aizklājis, līdz iekāre beidzot uzveica. Plaši iepletis acis un pie līķiem pieskrējis, viņš izsaucās: "Nolādētās, priecājieties, cik tīk, par šo skaisto skatu!"
- Arī es par to esmu dzirdējis.
- No šī nostāsta redzam, ka dusmas dažreiz cīnās ar iekārēm, ka tās ir dažādas jūtas.
- Jā, tas ir redzams.

XV. - Bet bieži arī citos gadījumos mēs redzam, ka iekā­res piespiež cilvēku rīkoties pretēji savai pārliecībai, viņš pārmet to sev, viņš dusmojas sevī uz to, kas viņu spiež tā darīt. Viņā notiek it kā divu pretēju spēku cīņa. Dusmas viņā kļūst par saprāta sabiedroto. Bet, ka dusmas iet kopā ar iekārēm un saprāts ir nolēmis tām nepretoties, tādu gadī­jumu, domāju, tu neesi novērojis ne sevī, ne kādā citā.
- Zvēru pie Zeva, ka ne.
- Labi. Ja kāds ir pārliecināts, ka viņš rīkojas netaisni, tad - jo cildenāks viņš ir, jo mazāk viņš spēj dusmoties, gan badu, gan aukstumu, gan visu citu tamlīdzīgu ciezdams no tā, kas pēc viņa pārliecības viņam to sagādā taisnīgi, un tas nozīmē, ka viņā nemodīsies pret šo cilvēku dusmas.
- Tas taisnība.
- Labi. Bet, ja kāds domā, ka pret viņu rīkojas netaisni, vai tad viņš neiedegsies dusmās, vai viņš necīnīsies pret to, gan badu, gan aukstumu, gan visu citu tamlīdzīgu ciez­dams, līdz uzvarēs, bet nekad neatteiksies no savas tais­nības, pirms nebūs to panācis vai miris vai arī viņa paša saprāts nebūs licis viņam rimties kā sunim gana balss?
- Tas ir ļoti labs salīdzinājums, un mūsu valstī mēs esam likuši valdītājiem palīgus kā suņus, jo valdītāji ir valsts gani.
- Tu labi saproti, ko es gribu teikt, bet padomā arī par šādu lietu.
- Par kādu tad?
- Par to, ka par niknumu mums tagad ir cits priekšstats nekā agrāk, tad mēs domājām, ka tas ir radniecīgs alkatībai, tagad mēs sakām, ka tur ir liela starpība, drīzāk jau cīņā, kas notiek dvēselē, tas nostājas saprāta pusē.
- Katrā ziņā.
- Bet vai tas atšķiras no saprāta vai ir tikai saprāta veids? Bet tad jau dvēselei nebūs trīs, bet tikai divas daļas - sa­prātīgā un alkatīgā. Un, kā valsti satur kopā trīs tās kārtas -saimniecības pārvaldītāju (*Kuri darbojas ar materiālām vērtībām), sargu un lēmēju -, vai tāpat arī dvēselei nav trešā - niknā daļa, kas pēc savas dabas ir sa­prātīgās palīgs, ja nav nepareizas audzināšanas samaitāta?
- Nepieciešama arī trešā daļa.
- Tā patiešām būtu nepieciešama, ja izrādītos, ka tā at­šķiras no saprātīgās tāpat, kā tā atšķiras - kā mēs jau redzējām - no alkatīgās.
- To nav grūti parādīt. Paskaties uz bērniem, un tu re­dzēsi, ka jau no dzimšanas viņi ir niknuma pilni, bet daži, man šķiet, nekad neiegūst saprātu un lielākā daļa tikai vēlu.
- Zvēru pie Zeva, tas labi teikts. Arī novērojot dzīvniekus, var redzēt, ka tev taisnība. Turklāt mēs jau citējām Ho­mēru, tas saka:
"Sita viņš [Odisejsļ sev pa krūtīm un sirdij uzklie­dza..." ( **Homērs, "Odiseja," XX dziedājums, 17.rinda ) Šeit mēs redzam, ka Homēra vārsmā saprātīgā dvēseles daļa, kas saskata starpību starp labo un ļauno, nikni vēršas pret sirdi, kas nesaprātīgi dusmojas.
- Pavisam pareizi.

XVI. - Šiem ūdeņiem mēs ar grūtībām esam pārpeldējuši un nonākuši pie saprātīgas vienošanās, ka katrā dvēselē ir tās pašas trīs daļas, kas ir valstī.
- Tā tas ir.
- Tad vēl nepieciešams ir arī sekojošais: kā un ar ko gudra ir valsts, tāpat un ar to pašu gudrs ir atsevišķs pil­sonis.
- Protams.
- Un kādā veidā un ar ko ir vīrišķīgs atsevišķs pilsonis, tādā pašā veidā un ar to pašu vīrišķīga ir valsts, un tas attiecas arī uz citiem tikumiem.
- Tā tam jābūt.
- Un es, Glaukon, domāju, ka būtu taisnīgi, ja mēs teiktu, ka atsevišķs pilsonis ir tādā pašā veidā taisnīgs, kādā tais­nīga ir valsts.
- Arī tas ir pilnīgi nepieciešams.
- Neaizmirsīsim arī, ka valsts ir taisnīga, ja katra no tās trim kārtām dara savu darbu.
- Man šķiet, to mēs neesam aizmirsuši.
- Mums jāatceras, ka katrs no mums būs taisnīgs un darīs savu darbu, ja katra dvēseles daļa darīs savu darbu.
- Tas labi jāatceras.
- Saprātīgai daļai tātad jāvalda, jo tā ir gudra un tai jārūpējas par visu dvēseli, bet niknumam jābūt pakļautam, tam jābūt saprāta sabiedrotam.
- Protams.
- Tad, kā mēs jau teicām, fiziska treniņa un mūzikas apvienošana radīs dvēseles daļu saskaņu, kas saprātu at­tīstīs, barodama ar krietnām runām un mācībām, bet nik­numu padarīs maigāku, ar harmoniju un ritmu to nomie­rinās.
- Tieši tā.
- Abas šīs dvēseles daļas, tā audzinātas un labi sapra­tušas savu uzdevumu, valdīs pār alkatību, kura ir katras dvēseles lielākā daļa un kurai nekad nav diezgan mantas. Tā jāuzmana, lai, piesātinājusi sevi ar tā sauktajām fizis­kajām baudām, tā nekļūtu pārāk stipra un liela, lai tā darītu savu darbu, bet nemēģinātu uzkundzēties un valdīt pār pārējām daļām, kas pēc savas būtības tai nenākas, un tā neapgrieztu ar kājām uz augšu visu dzīvi.
- Tev tiešām taisnība.
- Bet vai tad ( *Kad katra dvēseles daļa darītu, kas tai pienākas ) arī abas pārējās daļas vislabāk neatraidītu ārējos ienaidniekus ( **Platons dvēseli pielīdzina valstij; tāpat kā valsti apdraud ārējie ienaidnieki, tā dvēseli - iekāres un baudas ), sargādamas gan miesu, gan dvēseli? Viena dotu labus padomus, otra cīnītos, abas paklausītu vadībai, abas drošsirdīgi izpildītu pieņemtos lēmumus.
- Tā tiešām būtu labi.
- Un par vīrišķīgu, es domāju, mēs sauksim ikvienu, kurš bēdās un priekos ievēros saprāta norādījumus, kas ir bīs­tams un kas tāds nav.
- Tas ir pareizi.
- Bet par gudru mēs kādu sauksim tad, ja viņā valdīs un dos norādījumus tā niecīgā daļa, kurā ir zināšana par to, kas derīgs katram atsevišķi un kas derīgs kopumā visai valstij, visām trim kārtām.
- Tas tiešām tā.
- Labi. Bet vai par savaldību nerunāsim tad, ja starp mūsu trim kārtām būs draudzība un saskaņa, ja valdītāji un pakļautie būs vienisprātis, ka jāvalda ir saprātam un pret to nav jāsaceļas?
- Savaldība tātad nav nekas cits kā šī saskaņa valstī un pilsoņos.
- Bet taisnīgs - mēs jau bieži par to esam runājuši - būs taisnīgs tieši tāpēc un tieši tādā veidā.
- Katrā ziņā.
- Bet vai šeit nav radusies neskaidrība? Vai taisnīgs ne­liekas tagad valstī kaut kas cits, nekā mēs par to vieno­jāmies?
- Es tā nedomāju.
- Ja mums radīsies šaubas, mēs gūsim pilnīgu drošību, iedomādamies piemērus no ikdienas dzīves.
- Kādus tad?
- Piemēram, šādu. Ja mums būtu jāvienojas attiecībā uz mūsu pilsētu un kādu pēc savas dabas un audzināšanas tai radniecīgu pilsoni šādā gadījumā: ja šim pilsonim būtu no­dots glabāšanā zelts un sudrabs, vai tu domā, ka viņš to paturēs sev? Vai tu nebūtu pārliecināts, ka kurš katrs cits to varētu drīzāk izdarīt nekā šāds cilvēks?
- Visi tā domātu.
- Un ko tu domā par svētnīcu aplaupīšanu, par zādzību un nodevību - vai nu tā būtu savu draugu, vai savas valsts nodevība - vai viņš nav tālu no visa tā?
- Tālu.
- Labi. Viņš taču nebūs arī zvēresta lauzējs un ievēros savas vienošanās.
- Protams.
- Bet laulības pārkāpšana, nerūpēšanās par vecākiem, dievu negodāšana - kuram katram citam to drīzāk varētu piedēvēt, tikai ne viņam.
- Drīzāk kuram katram citam.
- Un vai tas nav tāpēc, ka katra viņa dvēseles daļa dara savu darbu gan valdīdama, gan pakļaudamas?
- Tikai tāpēc, cita cēloņa nav.
- Un kādu citu taisnīgumu tu vēl meklē, ja ne šo spēku, kas veido šādus vīrus un šādas valstis?
- Zvēru pie Zeva, citu vairs ne.

XVII. - Mūsu sapnis tātad ir pilnīgi piepildījies, un mēs esam padarījuši par īstenību to, ko, sākdami dibināt mūsu pilsētu, nojautām. Kāda dievība mūs, šķiet, ir pievedusi pie taisnīguma pamata un parauga.
- Tā tas ir.
- Tas bija, Glaukon, it kā derīgs taisnīguma attēls, ja mēs apgalvojām, ka tam, kas pēc savas dabas ir kurpnieks, jā­strādā kurpnieka darbs un nekas cits, bet tam, kas ir nam­daris, jāstrādā namdara darbs un tā tālāk.
- Šķiet, ka tā.
- Tas īstenībā, šķiet, arī ir taisnīgums, tomēr nevis da­rītāja ārējā darbībā, bet viņa īstajā būtībā. Taisnīgums ne­ļauj nevienai viņa dvēseles daļai darīt to, kas tai nepienākas, neļauj tai jaukties citu daļu darbos. [..]

XVII, XVIII, XIX. Taisnīgs cilvēks saskaņo savas dvēseles trīs daļas. To viņš panāk ar savu gudrību. Tagad saruna pievēršas ne­taisnībai, kurai raksturīga dvēseles trīs daļu nesaskaņa, kādas daļas iejaukšanās citas darbībā. Sokrāts konstatē, ka visumā ir panākta vienprātība, kāds ir taisnīgs cilvēks un kāda ir taisnīga valsts. Atzīmē arī, ka tikums ir veselība, skaistums un dvēseles labklājība, un arī to, ka, cik ir dažādu valsts iekārtu, tikpat daudz ir dažādu dvēseles veidu. Ir piecas dažādas valsts iekārtas un pieci dažādi dvēseles veidi. Viena no šīm piecām valsts iekārtām ir tā, kuras konstitūcija tiek iztirzāta šajā dialogā. To varētu nosaukt gan par ķēniņvalsti - ja valdītājs ir viens, gan par aristokrātiju - ja tādu ir vairāk, bet būtībā, pēc Sokrāta domām, tā ir viena valsts iekārta, kuras pamatā ir noteikto likumu ievērošana.

PIEKTĀ GRĀMATA

I. - Par labu es tātad atzīstu šādu valsti un valsts iekārtu un šādus cilvēkus, bet, ja šī valsts iekārta ir laba, tad visas pārējās ir nederīgas. Tās pieskaitāmas pie viena no četriem nederīgajiem veidiem gan attiecībā uz valsts pārvaldi, gan uz atsevišķu pilsoņu raksturu izveidošanu.
- Bet kādi tad ir šie četri nederīgie veidi? - viņš jautāja, un es pašlaik gatavojos tos minēt tādā kārtībā, kādā tie man likās cits citu nomainām, kad Polemarhs - viņš sēdēja ne­tālu no Adeimanta -, izstiepis roku, satvēra pie pleca viņa apmetni, pievilka Adeimantu pie sevis un, noliecies uz priekšu, kaut ko teica. Noteikti mēs dzirdējām tikai:
- Vai atstāsim viņu mierā vai kaut ko uzsāksim?
- Nekādā ziņā, - teica Adeimants tagad jau skaļi.
- Ko tad jūs abi, - es jautāju, - negribat atstāt mierā?
- Tevi, - viņš teica.
- Bet kāpēc tieši mani?
- Mums liekas, ka tu baidies un apzināti izlaid lielu daļu, lai tā nebūtu jāiztirzā. Vai tu domā, ka tik viegli tiksi vaļā ar dažām īsām piezīmēm, it kā par sievām un bērniem visiem būtu skaidrs, ka tie ir kopēji?
- Vai tā nav, Adeimant?
- Jā, bet arī šim, tāpat kā citiem apgalvojumiem, vaja­dzīgs paskaidrojums, kāda veida ir šī kopība, to varētu taču būt daudz, tev jāpasaka, kādu tu domā. Tik ilgi mēs gai­dījām, ko tu teiksi par bērnu radīšanu, par viņu audzinā­šanu, vispār par šo sievu un bērnu kopību. Mēs domājam, ka šim apstāklim, vai nu tas ir, vai nav pareizi nokārtots, ir ļoti liela nozīme un izšķirīga ietekme visā valsts iekārtā, bet tu pirms šī jautājuma izsmeļošas aplūkošanas sāc runāt par kādu citu valsts iekārtu. Tāpēc mēs nolēmām, kā tu jau to dzirdēji, neļaut tev turpināt, pirms tu neesi šo lietu tikpat pamatīgi iztirzājis kā visu iepriekšējo.
- Un mani, - teica Glaukons, - pieņemiet par līdzdalīb­nieku šajā pasākumā.
- Tu, Sokrat, noteikti vari būt pārliecināts, ka šajā ziņā mēs visi esam vienisprātis, - piebilda Trasimahs.

II. - Ko jūs darāt, tā sazvērēdamies pret mani? Kādu runu spietu par valsts iekārtu jūs atkal, šķiet, gribat ievadīt no paša sākuma, bet es tā priecājos, ka esmu par to jau beidzis. Man ļoti patiktu, ja to visu atstātu tā, kā bija teikts. Es jau to paredzēju un tāpēc, lai nesagādātu grūtības, izlaidu.
- Kā tad, - teica Trasimahs, - vai tu domā, ka mēs esam šurp atnākuši spēlēties, nevis nopietni diskutēt?
- Jā, - es teicu, - bet ar mēru.
- Lai klausītos šādas sarunas, Sokrat, saprātīgam cil­vēkam mērs ir visa dzīve, - teica Glaukons. - Bet nerunāsim par mums pašiem. Tev tagad jāizklāsta, ko tu domā par mūsu jautājumiem, - nav ko atrunāties ar nogurumu - kāda tad īsti būs sargiem šī sievu un bērnu kopība, kāda būs gluži jauno mācīšana līdz īstas audzināšanas sākumam - tas, šķiet, ir pats grūtākais laiks. Mēģini pastāstīt, kā jānotiek šai mācīšanai.
- Nav viegli, - es tad teicu, - to izklāstīt, mans draugs. Šeit neticamā ir vēl vairāk nekā visā agrāk teiktajā. Ja mēs teiksim, ka tas ir iespējams, mums neticēs, ja teiksim, ka tas būtu pats labākais, ja to īstenotu, atkal neticēs, un tāpēc es kavējos sākt, lai manu runu, mīļais draugs, nenoturētu par jauku sapni.
- Nav ko kavēties, tavi klausītāji nebūs nejēgas, viņi tev uzticēsies, būs labvēlīgi.

III. Sokrāta tālākā domugaita ir šāda: tāpat kā ganāmpulku apsargā gan suņi, gan kuces, tāpat arī vīrieši un sievietes var veikt vienus un tos pašus uzdevumus. No tā izriet, ka arī audzināšanai jābūt vienādai. Te stāvoklis sarežģījas: tā kā vīriešu audzināšanā ietilpst atlētiskais treniņš un jaunieši trenējas kaili, tad tādas pašas prasības būtu piemērojamas arī sievietēm. Tas ir pretrunā ar paražām un vienam otram varētu likties smieklīgi, lai gan smieklīga, atzīst Sokrāts, te nekā nav. Lai pamatotu savu domu par vienādu audzināšanu un vienādiem pienākumiem valstī vīriešiem un sievietēm, Sokrāts izvirza jautājumu: vai vīrietis un sieviete pēc savas dabas ir vienādi vai ne? Uz šo jautājumu atbildēt ir svarīgi, jo vairāk tāpēc, ka viens no jaun­dibināmās valsts pamatprincipiem ir - katram jādara tas darbs, kam viņš pēc savas dabas ir piemērots.

IV. Sokrāts tad aizrāda, ka daudzi neprot loģiski atspēkot pretējus uzskatus, viņi nedisputē, bet tikai strīdas un apgalvo pretējo. Ja sievietēm un vīriešiem ir dažādas dabas, tad viņiem nevar dot vienādu darbu, saka Sokrāta pretinieki, bet nav noskaidrots, kā tad īsti izpaužas šī dažādība; tai jābūt būtiskai.

V. - Ja vīriešu vai sieviešu dzimums tātad, šķiet, ir dažādi attiecībā uz kādu prasmi vai darbu, tad mēs sakām, ka tas attiecīgi vienam vai otram no tiem arī jāpiešķir, turpretim, ja atšķirība ir tikai tā, ka sievietes dzemdē, bet vīrieši ap­augļo, tad mēs teiksim, ka tas nemaz vairāk nepierāda sie­vietes atšķirību no vīrieša, un mēs būsim pārliecināti, ka sargiem un viņu sievām jādara tas pats darbs.
- Tas ir pareizi.
- Tāpēc mēs tagad uzaicinām tos, kas mums nepiekrīt, paskaidrot, kādā no tām prasmēm un darbiem, kas attiecas uz valsts iekārtu, sieviešu un vīriešu daba ir tik dažāda.
- Tas ir pareizi.
- Iespējams, ka ari kāds cits teiks to pašu, ko tu nupat vēl teici, ka nav viegli tūlīt to pietiekami izskaidrot, bet, ja padomās, tad nebūs grūti.
- Varbūt, ka teiks ar.
- Lūdzu, esi tik laipns, - mēs teiksim tam, kas mums nepiekrīt, nāc mums līdz, varbūt mēs pierādīsim, ka nav nekādu īpašu sieviešu darbu valsts iekārtošanā.
- Labprāt.
- Mēs viņam tad teiksim - tu taču apgalvoji, ka dažs ir kaut kam piemērots, dažs tāds nav, dažs viegli kaut ko iemācās, dažs grūti, dažs pēc īsas mācības ir ļoti attapīgs nozarē, kurā mācījies, cits pēc ilgas mācīšanās un praktikas nevar atcerēties, ko mācījies, daža fiziskās spējas sekmē viņa gara attīstību, citam tas ir otrādi. Vai šīs vai vēl kādas citas pazīmes noteic kāda piemērotību noteiktam darbam?
- Neviens neko citu nepateiktu.
- Bet vai tu zini kādu no cilvēku darbiem, kurā vīrieši attiecībā uz minētajām īpašībām nebūtu pārāki par sievie­tēm? Vai sākt mums garu stāstu par to, kā sievietes auž, cep un vāra? Šai ziņā sievietes ir pārliecinātas, ka viņas kaut ko spēj, un visvairāk par viņām smejas, ja viņas tad tiek uz­veiktas.
- Tev taisnība, ka, īsi sakot, visās lietās viens dzimums ir daudz pārāks par otru, kaut gan daudzas sievietes tiešām ir pārākas par daudziem vīriešiem daudzās lietās, bet visumā ir tā, kā tu saki.
- Tātad, mans draugs, pilsētu iekārtojot, nav neviena darba, kas būtu veicams sievietei, tāpēc ka viņa ir sieviete, vai vīrietim, tāpēc ka viņš ir vīrietis, bet dažādas dabas ir izkaisītas abos dzimumos, un sievietes pēc savas dabas var piedalīties visos darbos, visos arī vīrietis, bet visumā sie­vietes ir vājākas par vīriešiem.
- Noteikti.
- Bet vai tāpēc mēs visu uzdosim vīriešiem, neko sie­vietēm?
- Kā tad tā?
- Mēs teiksim, ka daža sieviete var būt ārste, cita ne, dažai ir spējas mūzikā un daiļajās mākslās, citai pēc savas dabas to nav.
- Protams.
- Dažai patīk fiziskais treniņš un karalietas, bet cita nemaz nav kareivīga un fiziskā piepūle nav tās dabā.
- Domāju gan.
- Tālāk - dažai patīk filozofija, cita to neieredz, daža ir strauja un enerģiska, cita - gļēva.
- Ir arī tā.
- Ir tātad sarga pienākumiem piemērotas sievietes, visas tam neder. Bet vai mēs ari no vīriešiem par sargiem neiz­vēlējāmies tos, kas pēc dabas tam der?
- Protams, ka tādus.
- Tātad kā vīriešiem, tā sievietēm var būt valsts sargu pienākumiem atbilstoša daba, tikai vieni ir vājāki, otri -stiprāki.
- Šķiet, ka tā.

VI. - Šādas sievietes tad jāizvēlas tādiem pašiem vīrie­šiem, lai viņi dzīvotu kopā un kopā valsti sargātu, jo viņas ir tam piemērotas un pēc dabas sargiem radniecīgas.
- Protams.
- Bet vai tiem, kam vienāda daba, nav dodami arī vienādi darbi?
- Vienādi.
- Tā mēs esam gājuši pa apli un nonākuši tur, kur sākām, esam vienojušies, ka nav pret dabu ļaut sargu sievām no­darboties ar mūziku, daiļajām mākslām un fiziski trenēties.
- Pilnīgi pareizi.
- Mūsu likums tātad neprasa neiespējamo, tas ir saskaņā ar dabu, tas nav tikai sapnis, tad jau drīzāk pretdabisks ir tas, kas tagad notiek.
- Šķiet, ka tā.
- Mums vajadzēja tātad pārbaudīt, vai mūsu ierosinā­jums ir iespējams un vai tas ir pats labākais.
- Tā tas bija.
- Vai mēs nevienojāmies, ka tas ir iespējams?
- Vienojāmies.
- Tagad jāvienojas, vai tas ir pats labākais.
- Protams.
- Lai sieviete kļūtu par sargu, vajadzīga audzināšana, bet vai tai jābūt citādai vīriešiem, citādai sievietēm, sevišķi ievērojot, ka daba abos gadījumos ir vienāda?
- Dažādai tai nav jābūt.
- Ko tu domā par sekojošo?
- Par ko tad?
- Vai tu pats neesi pārliecinājies, ka viens cilvēks ir kriet­nāks, otrs mazāk krietns, bet varbūt tu domā, ka visi ir vienādi?
- Nekādā ziņā.
- Bet vai, pēc tavām domām, tajā pilsētā, kuru mēs dibi­nām, vīri, kurus mēs gatavojam par sargiem un kuri dabūs jau raksturoto audzināšanu, nebūs krietnāki par kurpnie­kiem, kurus audzina viņu amats?
- Smieklīgi tā jautāt.
- Labi. Bet vai no pārējiem pilsoņiem viņi nebūs paši labākie?
- Noteikti paši labākie.
- Bet sievietes, vai tās nebūs pašas labākās no sievietēm?
- Ari tās būs daudz labākas.
- Bet vai valstī var būt kaut kas vēl labāks par krietniem vīriem un krietnām sievām?
- Nekas.
- Kā mēs jau teicām, to veiks mūzika un fiziskais treniņš.
- Noteikti.
- Mēs devām tātad valstij ne tikai izpildāmu, bet arī pašu labāko likumu.
- Lai sargu sievas tagad met nost savas drānas, lai himatija vietā tērpjas tikumā, ar vīriešiem kopīgi tām tagad jāiet karā, kopīgi jāpilda valsts aizsardzības dienests, nekas cits viņām nav jādara, tomēr, tā kā sievietes ir vājākas, vi­ņām jādod vieglāki uzdevumi nekā vīriešiem. Bet vīrietis, kas smejas par kailām sievietēm, kuras vingrinās cildena uzdevuma pildīšanai, ar saviem smiekliem plūc nenobrie­dušus gudrības augļus, pats, šķiet, nesaprazdams, par ko viņš smejas un ko dara. Patiess un jauks arvien ir bijis un vēl tagad ir izteiciens, ka derīgais ir skaists, kaitīgais - ne­glīts.
- Pilnīgi pareizi.

VII. - Mēs varam teikt, ka, apspriežot likumu par sie­vietēm, mums it kā izdevies izbēgt no kāda bīstama viļņa, tas nav mūs pilnīgi apracis. Kaut gan mēs ierosinājām, ka sargiem un sardzēm ir kopīgi jāveic visi darbi, mums izdevās pierādīt, ka tie ir izpildāmi un derīgi.
- Tas tiešām nebija nekāds mazais vilnis, no kura tu izbēgi.
- Nekas liels, tu teiksi, kad redzēsi nākamo.
- Turpini, lai es redzu.
- Pēc šī likuma būs vēl kāds un, es domāju, vēl daži pirms tā.
- Kāds tad?
- Šīs sievas būs kopīgas sievas visiem šiem vīriem. Ne­viena nebūs sieva kādam atsevišķi. Arī bērni visiem būs kopīgi, un tēvs nezinās, kurš ir viņa bērns, un bērns, - kurš ir viņa tēvs.
- Šis likums izraisīs daudz vairāk šaubu par tā iespē­jamību un derīgumu.

Sievu un bērnu kopība, pēc Sokrāta domām, nepieciešama gal­venokārt tāpēc, lai dzimtu viskrietnākie pēcnācēji. Pilsoņus valstī Sokrāts pielīdzina ganāmpulkam, kura saimnieks rūpējas par labas sugas dzīvnieku vairošanu. Krietnākajiem vīriešiem jāizvēlas kriet­nākās sievietes, to bērni jāaudzina, bet nederīgo vecāku bērni nav jāaudzina. Kopīgas sievas un kopīgi bērni neizslēdz laulības kā svinīgu rituālu, bet kopīgā dzīvošana ( kopīgie nami, maltītes, treniņi, bērnu audzināšana u.tml. ) neļaus noteikt bērnu piederību noteiktiem vecā­kiem. Laulību organizēšana un jautājums par to, kurus pēcnācējus atstāt, kurus ne, ir noteiktu amatpersonu kompetencē, pārējiem par šiem jautājumiem nekas nav jāzina. Tā kā jaunpiedzimušie, kurus nolemts audzināt, visi atradīsies vienā kopīgā mītnē, tad nebūs tik grūti panākt, lai neviena māte nepazītu savu bērnu.
Pilsoņu kopības apziņa, kad visi jūtas kā savstarpēji radinieki, visi priecājas par vienu un to pašu un bēdājas par vienu un to pašu, ir vislabākais priekšnoteikums, lai valsts būtu vienota. Nav lielāka ļau­numa par to, kas valsti sašķeļ un vienas vietā rada vairākas.

XII. - Mēs atzinām pilsoņu kopības izjūtu par mūsu valsts vērtīgāko ieguvumu, pielīdzinādami labi iekārtotu valsti ķermenim, kura daļas ar veselo ir saistītas gan sāpēs, gan priekos. Šī vērtīgākā mūsu valsts ieguvuma pamats: tās aizstāvju sievu un bērnu kopība.
- Ļoti labi.
- Tas labi saskan ar mūsu agrāko vienošanos: mēs teicām, ka viņiem nevar būt ne mājas, ne zemes, ne cita personīga īpašuma. Līdz ar visu pārējo uzturu viņi saņem algu par savu sarga dienestu, ko arī kopīgi tērē, ja viņi grib būt īsti sargi.
- Tas pareizi.
- Bet vai tad kā agrāk, tā arī tagad teiktais vēl vairāk viņus neizveidos par īstiem sargiem, kas nesaraus valsti gabalos? Viņi teiks vienprātīgi: "Tas ir mans," ( *Ne piederības, bet attieksmes nozīmē ) - nevis katrs apgalvos kaut ko citu, nevilks katrs uz savu namu to, ko tam izdevies iegūt atsevišķi no citiem, jo tā rodas katram savi īpaši prieki un savas īpašas sāpes. Visiem ir viena un tā pati pārliecība, visi viņi tiecas pēc viena un tā paša, visiem, cik vien tas iespējams, ir tādas pašas bēdas, tādi paši prieki.
- Tieši tā.
- Bet kā tālāk? Vai nepazudīs starp viņiem visas sūdzības un žēlošanās, jo neko viņi nebūs ieguvuši atsevišķi, izņemot savu miesu, viss pārējais taču ir kopīgs? Kā gan viņiem varētu rasties strīdi un nesaskaņas-, kas rodas īpašuma, bērnu un radu dēļ?
- Katrā ziņā šādu nesaskaņu nebūs. [..]

XV. [..] - Tagad tālāk. Kā mūsu kareivji izturēsies pret ienaidniekiem?
- Kā to saprast?
- Vispirms par paverdzināšanu. Vai ir taisnīgi, ka hellēņi paverdzina hellēņu valstis, vai drīzāk tas nemaz nav pie­ļaujams, ja vien to varētu aizliegt, un hellēņi būtu piera­dināmi saudzēt savu tautu, lai tā nevarētu nonākt barbaru verdzībā?
- Šādai saudzībai ir milzīga nozīme.
- Tātad ari mūsu pilsoņiem nevarētu būt hellēņi vergi, un tas pats jāieteic ari citiem hellēņiem.
- Pilnīgi piekrītu. Tā viņi vērsīsies vairāk pret barbariem un atstās savējos mierā.
- Labi. Bet vai nav labi uzvaras gadījumā paņemt tikai kritušo ieročus un visu pārējo atstāt? Tā gļēvuļiem nebūtu iegansta nedoties cīņā un līkņāties ap kritušajiem, atru­nājoties, ka darāms kas vajadzīgs. Vai daudzas armijas šā­das laupīšanas dēļ nav sagrautas?
- Loti daudzas.
- Šķiet, ka aplaupīt līķus ir zemiska mantkārība un ne­cila, sievišķīga saprāta pazīme ir domāt, ka kritušā līķis ir ienaidnieks, kad īstais ienaidnieks ( *Kareivja dvēsele ) aizlidojis un palicis tikai tas, kas bija ierocis cīņā. Vai tu domā, ka ir kāda starpība starp tiem, kas šādi rīkojas, un suņiem, kas nikni uzbrūk akmeņiem, ar kuriem viņiem sviež, bet sviedējus neaiztiek?
- Nekādas starpības.
- Vai var tātad atļaut aplaupīt kritušos un neļaut aiznest līķus?
- Nekādā ziņā, zvēru pie Zeva.

XVI. - Nenesīsim uz tempļiem ieročus kā veltes, sevišķi hellēņu ieročus, ja mums rūp labas attiecības ar citiem hellēņiem, it īpaši sargāsimies apgānīt templi ar ieročiem, kas atņemti mūsu pašu tautiešiem, ja tikai dievs nebūs teicis kaut ko citu.
- Ļoti pareizi.
- Bet kā tad būs ar hellēņu zemes postīšanu un ēku de­dzināšanu? Kā mūsu kareivji šai ziņā izturēsies pret ienaid­niekiem?
- Es labprāt dzirdētu, kādas ir tavas domas.
- Man šķiet, ka viņi neko tādu nedarīs, bet paņems tikai gada ražu. Ja tu vēlies, pateikšu tev arī - kāpēc.
- Ļoti labprāt.

Turpmākajā sarunas gaitā Sokrāts atzīmē, ka ir divi kara veidi: viens - starp hellēņiem un barbariem, otrs - karš starp hellēņu vals­tīm vai arī kādas vienas hellēņu valsts pilsoņu starpā. ( * Šo pēdējo Platons sauc par "stasis," etimoloģiski "sacelšanās" )
Karš starp hellēņiem ir Hellādas slimības pazīme, jo hellēņi pēc savas dabas ir savstarpēji draudzīgi un visa Hellāda viņiem jāatzīst par savu dzimteni. Postīt Hellādu nozīmē postīt savu barotāju un uzturētāju. Sargiem stingri jāievēro likums - nepostīt Hellādas zemi, nededzināt hellēņu ēkas.

XVII. - Bet man, Sokrat, liekas - ja vien tev ļautu runāt, tu nekad neatcerētos, ka kādu brīdi atpakaļ, pirms šīs novirzīšanās, tu atliki iztirzāt jautājumu, vai šī mūsu valsts vispār varētu rasties un kā tas notiktu. Katrā ziņā šāda valsts iekārta būtu laba valstij, kur tas būtu īstenots. Es teikšu arī to, ko tu neesi minējis. Mūsu pilsoņi drosmīgi cīnīsies ar ienaidniekiem, un nevienam pat prātā nenāks atstāt pārējos, jo viņi cits citu pazīst un cits citu sauc par brāli, tēvu un dēlu. Un, ja ar viņiem kopā cīnīsies arī sievietes - vai nu pašā ierindā, vai nostādītas aiz tās, lai ierinda liktos draudīgāka un lai vajadzības gadījumā viņas varētu arī palīdzēt, - esmu pārliecināts, ka tad mūsu ierinda būs neuzvarama. Es labi saskatu arī tos labumus, kādi pilsoņiem būs mājas dzīvē, un vēl daudzus, daudzus citus, ja šī valsts būs nodibināta. Nerunāsim tāpēc vairs par to, bet mēģināsim mums pašiem noskaidrot, vai šāda valsts ir iespējama un kā tā ir iespējama. Pārējo pagaidām atliksim.
- Tu devies it kā pēkšņā triecienā pret manu runu un nejuti nekādu līdzcietību pret manu grūto stāvokli. Varbūt tu pat nezināji, ka es ar pūlēm izbēgu no diviem viļņiem, un tagad tu gāz man virsū lielāko un bīstamāko no visiem trim ( *Trešais vilnis, pēc grieķu domām, ir pats bīstamākais. Mēs par tādu atzīstam devīto ). Ja tu šo vilni redzētu un dzirdētu, tu būtu pret mani daudz saudzīgāks. Saprazdams, ka mana vilcināšanās ir gluži da­biska, atturoties izteikt tik neparastu domu, baidījos pat sākt iztirzāšanu.
- Jo vairāk tu šādi runāsi, jo mazāk mēs gribēsim tevi atbrīvot no iztirzāšanas, kā šāda valsts ir iespējama. Tāpēc nevilcinies un runā.
- Vispirms tātad jāatgādina, ka mēs centāmies noskaid­rot, kas ir taisnība un kas netaisnība, un tā mēs līdz šejienei nonācām.
- Tas bija vajadzīgs, bet kā tālāk?
- Nezinu. Bet, ja mēs atradīsim, kas ir taisnība, varbūt arī atzīsim, ka taisnīgs cilvēks nevar no tās daudz atšķirties un viņam visādā ziņā jābūt tādam, kāda ir taisnība, bet varbūt tomēr mēs apmierināsimies, ka viņš būs pēc iespējas tai tuvāks un par citiem taisnīgāks.
- Jā, ar to mēs būsim mierā.
- Mēs centāmies noskaidrot, kas ir taisnīgums un kas ir īsti taisnīgs cilvēks, ja tāds būtu, un kāds viņš tad īsti būtu laimē un nelaimē, to pašu arī par netaisnību un netaisnīgāko cilvēku, lai, uz tiem raugoties kā uz paraugiem, mēs varētu salīdzināt ar mums pašiem un atzīt, ka tam no mums, kas viņiem ir ļoti līdzīgs, ir viņiem arī ļoti līdzīgs liktenis. Bet to mēs darījām nejau tāpēc, lai pierādītu, ka tas ir iespējams.
- Tas ir pareizi.
- Tu taču nedomā, ka tas būtu vājāks gleznotājs, kas, uzgleznojis paraugu, kādam vajadzētu būt ļoti skaistam cilvēkam, un visu pietiekami gleznā izteicis, tomēr nevarētu pierādīt, ka tāds cilvēks īstenībā varētu būt.
- Zvēru pie Zeva, es to neteiktu.
- Labi. Bet vai arī mēs ar vārdiem neveidojām labas valsts paraugu?
- Tieši tā.
- Bet vai tu domā, ka mūsu iztirzājums būs vājāks, ja nevarēsim pierādīt, ka ir iespējama tāda valsts, kā mēs tei­cām?
- Nepavisam ne.
- Pieņemsim tātad, ka tas ir pareizi. Bet, ja tevis dēļ jā­pūlas arī pierādīt, kā īsti un kādā sakarībā tas visvieglāk izdarāms, tad tev savukārt jāatzīst, ka tu piekriti sekojošam.
- Kam tad?
- Vai ir iespējams pilnībā realizēt to, kas ir izteikts vār­dos? Vai tu piekriti tam, ka realizējums jau pēc savas dabas vājāk saistās ar īstenību nekā vārdi, kaut arī dažs tā ne­domā?
- Piekrītu.
- Tāpēc neuzstāj, lai es pierādītu, ka arī īstenībā visam jānotiek pilnīgi tā, kā mēs spriedām. Ja mēs varētu atrast, kā iekārtot valsti, lai tā pēc iespējas tuvāk atbilstu mūsu tēlojumam, tad tev jāatzīst, ka mēs esam pierādījuši, ka tā ir iespējama, ko tu arī no mums prasi. Vai tu nebūsi ar to mierā? Man nebūtu iebildumu.
- Man arī ne.

XVIII. - Bet pēc tam, man šķiet, mēs mēģināsim atrast un parādīt, kas pašlaik mūsu valstī nav labā kārtībā, kas traucē to nodibināt un kāda gluži niecīga pārmaiņa būtu vajadzīga, lai valsts iegūtu mūsu domāto veidu. Labi būtu, ja iztiktu tikai ar vienu pārmaiņu, ja ar to nepietiktu, tad kādas divas, ja vēl nepietiktu, tad ar vismazāko iespējamo skaitu.
- Pilnīgi piekrītu.
- Ir viena kāda izmaiņa, un es domāju, ja tā notiktu, es varētu parādīt, ka viss ir kļuvis citāds, tā, protams, nav ne maza, ne viegla, bet tomēr iespējama.
- Kāda tā būtu?
- Tagad esmu nonācis pie tā, ko saucu par pašu lielāko vilni. Es tomēr teikšu, kaut arī pār mani gāztos izsmieklu un nievu brāzma. Tad nu klausies, ko es gribu teikt.
- Lai notiek.
- Ja filozofi nebūs valdnieki un ja tie, kurus tagad sauc par ķēniņiem un valdniekiem, nekļūs par īstiem un kriet­niem filozofiem, ja nesaplūdīs kopā valsts vara un filozofija un ja netiks ar likumu no valsts dzīves izslēgti tie ļautiņi, kas tagad atsevišķi uz savu roku cenšas kļūt par valsts­vīriem vai filozofiem, tad, mīļais Glaukon, nelaimju ne tikai mūsu valstīm būs daudz, bet, man šķiet, ari visam cilvēku dzimumam, un šī mūsu valsts, kuru mēs veidojām domās, nekad nekļūs par īstenību un nekad neredzēs saules gaismu. Redzi, tāpēc es arī tik ilgi vilcinājos runāt, es sapratu, ka manis teiktais būs asā pretrunā ar vispār atzīto, un tāpēc sāpīgi bija redzēt, ka citādi nevar būt laimīgs ne atsevišķs pilsonis, ne visa valsts.
- Ai, Sokrat, kādus vārdus, kādu mācību tu nometi mums. Tagad sagaidi, ka daudzi, ļoti daudzi un krietni ļaudis, nometuši himatijus, pilnīgi kaili ( *Kā dūru cīnītāju sacensībās. Šeit, protams, himatiju nomešana ir tikai tēlains izteiksmes veids ) tvers visu, kas gadīsies pie rokas, un sparīgi jo sparīgi bruks tev virsū, lai bargi tevi pārmācītu. Ja tu viņus neatturēsi ar vārdiem vai neizbēgsi, viņi par tevi ņirgāsies un sodīs.
- Un vai tad tu nebūsi vainīgs?
- Nudien, labi būšu darījis. Bet es tevi neatstāšu, aiz­stāvēšu, kā vien varēdams. Būšu tev labvēlīgs. ( **Sarunas laikā neapstrīdēšu tavas domas ) Centīšos viņus vest pie prāta un varbūt arī labāk par kuru katru citu tev atbildēšu ( ***Atbildēšu tā, ka tev būs viegli pierādīt savu domu pareizību ). Bet, ja tev būs tāds palīgs, tad pamēģini neticīgajiem pierādīt, ka tā tas ir, kā tu saki.
- Jāmēģina ir, jo tu man būsi stiprs sabiedrotais. Ja mēs gribam izbēgt no niknajiem uzbrucējiem, tad, man šķiet, ir nepieciešams noteikt, kas īsti ir šie filozofi, par kuriem iedro­šināmies teikt, ka viņiem jāvalda. Ja tas kļūtu skaidrs, tad varētu aizstāvēties, aizrādot, ka daži pēc dabas ir piemēroti pievērsties filozofijai un vadīt valsti, citiem turpretim ar filozofiju nav jānodarbojas un politikā jāseko vadītājiem.
- Jā, ir laiks to pateikt.
- Labi. Pavadi mani šajā ceļā, varbūt mēs kaut kā varē­sim to pietiekami pamatot.
- Ved mani.
- Nezinu, vai tev jāatgādina vai ari tu pats to atceries, ka pareizi teikt ir tā: ja kāds ko mīl, tad viņš mīl to visu, nevis vienu tā daļu mīl, citu ne.

XIX. - Liekas, ka jāatgādina: noteikti to nezinu.
- Kāds cits to varētu teikt, nevis tu, Glaukon. Neklājas aizmirst lietpratējam mīlas lietās, ka visi jaunieši dzīves ziedonī kaut kā satrauc un saviļņo katru, kam patīk zēni un kas viegli iemīlas. Tam liekas, ka ir vērts tiem pievērsties un tos mīlēt. Vai tad jūs tā neizturaties pret tiem, kas ir skaisti? Kam ir uzrauts deguns, to jūs cildināsit par piemī­lību, kuprains deguns ir kaut kas ķēnišķīgs, vidējs deguns -samērīgs, melnīgsnējie ir vīrišķīgi, gaišmatainie - dievu bērni. īsi sakot, jūs atrodat visdažādākos ieganstus un lie­tojat dažādākos vārdus, un nenoraidāt nevienu, kas pašlaik ir dzīves ziedonī.
- Ja tu gribētu pēc mana piemēra spriest par mīlētājiem un viņu izturēšanos - es piekrītu šīs sarunas labad.
- Labi. Vai tu neteiksi to pašu par tiem, kas labprāt iedzer? Tiem labs ir katrs iegansts, tie labprāt dzer kuru katru vīnu.
- To pašu arī teikšu.
- Tu redzi, es domāju arī, ka godkārīgie, ja viņi nevar vadīt lielas armijas, vada tritijas ( *Karaspēka trešā daļa ), un, ja viņus arī negodā ievērojamas un svarīgas personas, viņiem tomēr patīk, ja viņus godā parasti, mazi ļaudis, bet gods tiem katrā ziņā vajadzīgs.
- Tā tas noteikti ir.
- Tātad vai nu piekriti, vai noraidi sekojošo: ja mēs sakām, ka dažs ir kaut ko iekārojis, tad tas nozīmē, ka viņš ir iekārojis visu kādu kopumu, nevis kaut ko no tā viņš vēlas, kaut ko ne.
- Viņš vēlas visu.
- Mēs tātad teiksim, ka filozofs ir iemīlējis gudrību, nevis kādu daļu no tās iemīlējis, kādu atkal ne. Visu gudrību viņš ir iemīlējis.
- Tas tiesa.
- Tāpat ari tas ir, ja kāds pukojas par zinātni, sevišķi, ja viņš vēl jauns un nesaprot, kas ir derīgs un kas nav. Par viņu mēs neteiksim, ka viņš ir zinātkārs un gudrības mīlē­tājs, t.i., filozofs. Ja kādam ēdiens ir pretīgs, mēs neteiksim, ka viņš izsalcis vai ilgojas pēc ēdiena, neteiksim ari, ka vi­ņam patīk ēst, teiksim, ka viņš ir ņerga.
- Pareizi mēs teiksim.
- Bet, kas labprāt nobauda no katras zinātnes, ar prieku sāk mācīties un nezina sāta, to mēs dibināti sauksim par filozofu. Vai ne?
- Daudz tev būs tādu savādnieku. Tādi, man šķiet, ir tie, kas visu grib redzēt un par to priecājas, un par filozofiem mēs nekad jau nesauksim tos, kas neiet uz nopietnām pār­runām un diskusijām, bet, it kā būtu izīrējuši savas ausis, skrien no Dionīsijiem uz Dionīsijiem klausīties visus korus un neizlaiž nevienu pilsētu, nevienu ciemu. Vai tad mēs tos, kas visus niekus grib zināt, visas blēņas apgūt, sauksim par filozofiem?
- Nekad, bet dažā ziņā viņi ir tiem līdzīgi.

XX. - Bet ko tu sauksi par īstiem filozofiem?
- Tos, kas cenšas saskatīt patiesību.
- Tas ir pareizi, bet kā tas jāsaprot?
- Nav viegli to katram izskaidrot, bet es domāju, ka tu man piekritīsi.
- Kādā ziņā?
- Ja skaistais ir pretstats neglītajam, tad tās ir divas dažādas lietas.
- Kā tad citādi?
- Bet, ja ir divas lietas, tad katra no tām ir atsevišķa.
- Tā tas ir.
- Un par taisno un netaisno, par labo un ļauno un par visiem tādiem jēdzieniem jāsaka tas pats. Katrs no šiem jēdzieniem pats par sevi ir viens, bet, savstarpēji saistīts ar darbību, ar ķermeņiem, tas visur parādās kā vairums.
- Tas ir pareizi.
- Šeit ir šķirtne. Atsevišķi ir tie, par kuriem tu saki, ka viņi grib visu redzēt, visu grib apgūt, visādā ziņā praktiski ļaudis, bet atsevišķi atkal tie, par kuriem mēs pašlaik ru­nājam, kas ir īsti filozofi.
- Kā tas jāsaprot?
- Vienā pusē ir tie, kas tik labprāt klausās un tik labprāt skatās, priecājas par skaistām krāsām, par skaistām ska­ņām un formām un par visu, kas ar tām veidots, bet viņu prāts nespēj saskatīt un iemīlēt pašu skaistuma būtību.
- Tā tas tiešām ir.
- Bet vai ir daudz to, kas spēj pacelties līdz skaistumam pašam par sevi un saskatīt tā īsto būtību?
- Pat ļoti maz.
- Bet, ja kādam patīk skaistas lietas, bet pašu skaistumu viņš nesaskata, un ja kāds ved viņu pie tā izpratnes, bet viņš nespēj sekot, vai tāds, tavuprāt, dzīvo nomodā vai sapnī? Padomā! Vai cilvēks nesapņoja viņš miegā vai nomodā kaut kam līdzīgo neatzīst tikai par līdzīgo, bet par pašu to lietu, kurai tas ir līdzīgs?
- Es teiktu, ka viņš sapņo.
- Labi. Ja kāds pretēji šim gadījumam pazītu skaistumu tā būtībā un varētu saskatīt gan skaistumu pašu, gan visu, kam tas piemīt, un nesamainītu to nedz ar lietām, kurām tas piemīt, nedz šīs lietas ar viņu pašu - vai tāda cilvēka dzīve, tavuprāt, ir nomods vai sapnis?
- Noteikti nomods.
- Vai nebūtu pareizi, ja šāda cilvēka domu veidu mēs sauktu par izziņu, jo viņš izzina, bet otrajā gadījumā - par šķitumu, jo viņam tā šķiet?
- Tas būtu ļoti pareizi.
- Bet kā tagad? Ja šis cilvēks uz mums dusmotos par to, ka mēs apgalvojam, ka viņam tas tikai šķiet un viņš neko nezina, ja viņš ar mums strīdētos un teiktu, ka mums nav taisnība, vai mums tad būtu iespējams viņu mierīgi pār­liecināt, nemaz nesakot, ka viņš nav pie pilna prāta?
- To vajadzētu.
- Labi. Klausies tad, ko mēs atbildētu. Bet varbūt tu gribētu, ka mēs vispirms sāktu viņu izjautāt un teiktu: ja tu kaut ko zini, neviens uz tevi par to neļaunojas, bet mēs priecājamies, ka atradies cilvēks, kas kaut ko zina, bet saki mums: tas, kas kaut ko cenšas izzināt, vai nu kaut ko izzina, vai neko neizzina. Atbildi man viņa vietā!
- Es teikšu, ka viņš kaut ko izzina.
- Vai to, kas ir, vai to, kā nav?
- To, kas ir. Vai tad var izzināt to, kā nav?
- Tātad mēs esam pietiekami pārliecināti - lai mēs to pārbaudām kā pārbaudīdami -, ka tas, kas noteikti eksistē, ir noteikti izzināms, bet tas, kas nekur un nekad neeksistē, ir pilnīgi neizzināms.
- Pilnīgi noteikti esam par to pārliecināti.
- Labi. Bet, ja kaut kas ir tāds, it kā tas būtu un it kā nebūtu, vai tad tas nav vidū starp noteikti esošo un nekad un nekur neesošo?
- Jā, starp tiem abiem.
- Tātad, ja zināšana ir vērsta uz to, kas ir, un nezināšana nepieciešami uz to, kā nav, tad jāmeklē kaut kas, kas būtu vērsts uz to, kas atrodas starp zināšanu un nezināšanu, ja tā kaut kas vispār eksistē.
- Protams.
- Vai ir kaut kas, ko mēs saucam par šķitumu?
- Kā tad ne?
- Vai tas ir kaut kas cits nekā zināšana?
- Kaut kas cits.
- Tātad šķitums ir vērsts uz kaut ko citu nekā zināšana, jo katram ir sava spēja.
- Tā tas ir.
- Zināšana ir vērsta uz eksistējošo, lai to izzinātu. Bet, man šķiet, vispirms jāiztirzā sekojošais.
- Kas tad?

XXI. - Par spējām mēs teiksim, ka tās ir esošā veids. Ar tām mēs varam visu, ko mēs varam, ar tām arī viss pārējais spēj visu, ko tas var. Piemēram, redze un dzirde ir spējas, ja tu saproti, ko es ar to gribu teikt.
- Jā, es saprotu.
- Tad klausies, ko es par tām domāju. Spējās es nesa­skatu ne krāsu, ne veidu, ne vispār kaut ko tādu, kā daudzās citās lietās. Šīs pazīmes vērodams, es lietas izšķiru - tā ir viena, tā ir cita, bet, par spējām domājot, es tikai jautāju, uz ko tā ir vērsta, ko ar to panāk, un atbilstoši tam es spējas arī saucu. Ja kāda spēja ir vērsta uz to pašu un panāk to pašu, ko cita, tad tā ir tā pati spēja, ja kāda ir vērsta uz kaut ko citu un panāk kaut ko citu, tad tā ir cita. Bet tu? Kā tu domā?
- Tāpat.
- Tagad, mans draugs, atgriežamies atkal pie agrākā. Vai zināšanu tu sauksi par spēju vai kaut kā citādi?
- Par spēju, par ievērojamāko no visām.
- Bet šķitums? Vai tā ir spēja vai kaut kas cits?
- Tas noteikti nav nekas cits, jo ir noteikti spēja, ar ko mēs iegūstam šķitumu.
- Bet mazliet agrāk tu piekriti, ka zināšana un šķitums nav viens un tas pats.
- Kā gan cilvēks ar veselu prātu var teikt, ka maldīgais un nemaldīgais ir viens un tas pats?
- Labi, ir skaidrs tātad un esam vienojušies, ka zināšana un šķitums nav viens un tas pats.
- Nē, tās ir dažādas spējas.
- Katra no tām pēc savas dabas ir vērsta uz kaut ko citu un var kaut ko citu.
- Tā tam jābūt.
- Zināšana ir vērsta uz esošo, lai izzinātu, kāds tas ir.
- Jā.
- Šķitums ir vērsts uz šķietamo.
- Jā.
- Vai šķitums sasniedz to pašu, ko zinātne ar izzināšanu? Vai izzinātais un šķietamais ir viens un tas pats? Vai tas ir iespējams?
- Nē, nav iespējams, ja ievērojam vienošanos, ka katra spēja ir vērsta uz kaut ko citu, bet, kaut gan kā zināšana, tā šķitums ir spējas, no tā neizriet, ka izzinātais un šķietamais ir viens un tas pats.
- Ja esošais tātad ir izzināms, tad šķietamais ir kaut kas cits nekā esošais.
- Jā, kaut kas cits.
- Vai šķitums tātad ir vērsts uz neesošo? Bet varbūt par neesošo nevar būt nekāda šķituma? Padomā. Vai tad šķitums nav vērsts uz kaut ko? Vai ir iespējams šķitums bez šķie­tamā?
- Nav iespējams.
- Bet šķitums ir par kaut ko?
- Jā.
- Bet par neesošo nevar teikt "kas", pareizāk būtu jāsaka "nekas."
- Katrā ziņā.
- Uz neesošo mēs attiecinām nezināšanu, uz esošo - zinā­šanu.
- Pareizi.
- Tātad šķitums nav vērsts ne uz esošo, ne uz neesošo.
- Nē, nav vērsts.
- Šķitums tātad nav ne zināšana, ne nezināšana.
- Liekas, ka ne.
- Nebūdams ne viens, ne otrs, vai tas ir pārāks par zinā­šanu ar skaidrību un par nezināšanu ar neskaidrību?
- Ne vienādi, ne otrādi.
- Tādā gadījumā šķitums ir tumšāks par zināšanu un gaišāks par nezināšanu.
- Turklāt vēl daudzreiz.
- Vai tas šai ziņā nebūtu vidū starp abām?
- Noteikti.
- Vai tad mēs neesam par to jau runājuši? Ja atrastos kaut kas tāds, kas it kā būtu un it kā nebūtu, vai tad tas nebūtu vidū starp pilnīgi skaidro un gluži tumšo, un, ja uz to nebūtu vērsta ne zināšana, ne nezināšana, vai tad tas nebūtu vidū starp tām abām?
- Pareizi.
- Bet tagad starp tām ieradies kaut kas, ko mēs saucam par šķitumu.
- Ir parādījies.

XXII. - Liekas, ka mums vēl tikai ir atlicis atrast kaut ko tādu, kas pa daļai piederētu pie esošā, pa daļai pie ne­esošā, un nebūtu pareizi to noteikti apzīmēt ar vienu no šiem diviem vārdiem. Ja kaut kas tāds atradīsies, mums būs tiesība to saukt par šķietamo. Malējiem locekļiem mēs pie­dēvētu galējību, vidējiem viduvējību. Vai ne?
- Tieši tā.

Tālāk Sokrāts atzīst, ka lietu īpašību apzīmējums ir nenoteikts. Tas, kas dažreiz liekas skaists, citreiz liksies neglīts, tas pats sakāms arī par citiem lietu īpašību apzīmējumiem - liels, mazs, viegls, smags u.c. Ne par vienu lietu nevar teikt, ka tā ir tieši tāda un nevis citāda. Tāpēc šādiem apzīmējumiem vislabākā vieta ir starp esamību un ne­esamību.

- Mēs tātad, šķiet, esam atraduši, ka daudzi spriedumi par skaisto un citu tamlīdzīgo pa lielākai daļai svārstās starp neesamību un pilnvērtīgu esamību.
- Esam tiešām atraduši.
- Jau agrāk esam vienojušies, ka tādā gadījumā tas, ko atradīsim, būtu jāsauc par šķietamo, nevis par izzināto, jo tas atrodas vidū un to uztver ar vidusspēju.
- Tiešām, esam vienojušies.
- Un par tiem, kas redz daudz skaistu lietu, bet pašu skaistumu nesaskata un nevar sekot, ja kāds viņus pie tā ved, tāpat par tiem, kas redz taisnīgus darbus, bet pašu taisnīgumu neredz, par visiem tādiem mēs teiksim, ka vi­ņiem ir šķitums, bet viņi neko nezina.
- Tā tam vajag būt.
- Bet ko mēs teiksim par tiem, kas visu to redz, redz mūžam nemainīgu un paliekošu? Vai ne to, ka viņiem ir zināšanas, ne šķitums?
- Nenoliedzami.
- Vai mēs neteiksim, ka viņi dedzīgi mīl to, ko zina, bet tie citi - šķietamo? Vai tad mēs neatceramies, ka teicām: viņš mīl skaistas skaņas un krāsas un tik labprāt tajās rau­gās un tās klausās, bet neatzīst, ka eksistē skaistais pats sevī.
- Atceramies.
- Vai tad mēs kļūdīsimies, teikdami, ka viņi ir drīzāk šķituma nekā gudrības mīlētāji, vai viņi uz mums ļoti ne­dusmosies, ja tā teiksim?
- Tā būs, ja mēs viņus nepārliecināsim, ka dusmoties par patiesību nevienam neklājas.

SESTĀ GRĀMATA

I. - Pēc ilga iztirzājuma, Glaukon, beidzot ar lielām pū­lēm noskaidrojās, kas ir filozofi un kas nav tādi.
- īsāks iztirzājums varbūt nemaz nebūtu vieglāks.
- Šķiet, ka ne. Domāju tomēr, ka tas būtu vieglāk sapro­tams, ja runātu tikai par vienu, nemaz neskarot daudzus citus jautājumus, un nevajadzētu noskaidrot, ar ko taisnīga cilvēka dzīve atšķiras no netaisnā dzīves.
- Bet ko tagad?
- Turpināsim, kā esam sākuši. Ko gan citu? Ja filozofi ir tie, kas spēj tvert vienmēr nemainīgo un pastāvīgo, bet, kas to nevar, kas maldās un mīņājas uz vietas, tie nav filozofi, tad kuriem gan jāvalda mūsu valstī?
- Kā vajadzētu atbildēt, lai nebūtu par daudz teikts?
- Tiem jāvalda, kurus atzīsim par spējīgiem sargāt liku­mus un valsts iekārtu.
- Tas pareizi.
- Labi. Bet vai nav skaidrs, kādam sargam jāsargā - ak­lam vai tam, kam laba redze?
- Tas jau nu gan ir skaidrs.
- Bet kāda gan starpība starp aklo un to, kam nav īstas izpratnes un kam nav dvēselē skaidra priekšstata par ik­vienas lietas būtību? Tāds nevar līdzīgi gleznotājam sa­sprindzināti raudzīties uz visīstāko īstenību, ar to salīdzināt un no turienes iegūt, ja tas vajadzīgs, skaistā, patiesā, labā paraugus un saglabāt jau esošos.
- Zvēru pie Zeva, daudz jau neatšķiras.

Tālākajā Sokrāta sarunā ar Glaukonu tiek minētas galvenās filo­zofa rakstura īpašības un nepieciešamie tikumi. Filozofs dedzīgi mīl un tiecas pēc zināšanām par nemainīgo lietu būtību. Viņam raksturīga patiesības mīlestība un melu ienīšana. Filozofs ir saprātīgs, atturīgs, nav mantkārīgs un sīkumains, lielīgs un gļēvs, nesaticīgs un netaisns. Filozofam no dabas jābūt apdāvinātam, ar labu atmiņu, viņa dvēselei jāpiemīt tieksmei uz harmoniju, taisnīgumu, vīrišķību un savaldību. Tieši šādiem cilvēkiem, secina Sokrāts, būtu jāuztic valsts. Bet tas jādara tikai tad, kad viņi sasnieguši noteiktu vecumu un pilnībā ap­guvuši filozofam nepieciešamās gudrības.

III. Tad Adeimants teica:
- Neviens, Sokrat, to nevarētu apstrīdēt, bet tavi klau­sītāji katru reizi, kad tu ar viņiem runā, tā kā tagad, jūtas mazliet neērti, jo, nepieraduši jautāt un atbildēt, viņi jūt, ka katrs jautājums viņus novirza mazlietiņ sāņus, bet, kad sarunas beigās sakrājas daudz šādu mazliet, atklājas liela kļūda un pretruna ar pirmajiem atzinumiem. Tā tas ir kau­liņu spēlē, kad stiprie spēlētāji iesprosto mazāk pieredzē­jušos un tiem vairs nav kur iet, tāpat arī top iesprostoti tavi sarunas biedri, un viņiem arī nav ko teikt šajā spēlē, kura noris nevis ar kauliņiem, bet ar vārdiem, un patiesības tik­pat daudz ir kā vienā, tā otrā (*Kā kauliņu spēlē, tā arī disputā). Es tā saku, domādams par stāvokli mūsu sarunā. [..]

III, IV. Adeimants tālāk konstatē, ka Sokrāta vārdiem par filozofu kā valsts vadītāju nevar nepiekrist, bet dzīvē daudzi filozofi izrādās labākajā gadījumā dīvaini ļaudis, lai neteiktu, galīgi samaitāti, pat labākie ir valstij nederīgi. Sokrāts tam šķietami piekrīt. Kad viņam aizrāda, ka viņš pats taču teicis, ka nelaimes valstīs mitēsies tikai tad, kad tajās valdīs īsti filozofi, viņš atzīst savu stāvokli sarunā par ļoti grūtu. Savas domas pamatošanai viņam jāizsakoties ar līdzību.
Valsts esot it kā kuģis, tā stūrmanis esot ļoti spēcīgs vīrs, bet viņš ne lāgā dzirdot, ne lāgā redzot. Neapmierinātie jūrnieki sagrābj varu uz kuģa, bet tiem nav jēgas par kuģa vadību. Saprātīgu cilvēku domas neuzklausa. Uz kuģa sākas dzeršana. Šī līdzība ir atbilde uz jautā­jumu, kāpēc filozofus neciena. Par to neesot jābrīnās. Jābrīnās būtu par pretējo.
Sokrāts atzīst, ka cilvēki ar filozofam nepieciešamām dotībām un raksturu ir ļoti reti sastopami, dzīvē redz daudzus filozofus, kam pie­mīt visdažādākie netikumi. Ja tādi cilvēki nodarbojas ar filozofiju, viņi sagādā tai tikai neslavu. Netikumi rodas no nepareizas audzināšanas. Pareiza audzināšana ir tikpat kā sēklas iesēšana labi sagatavotā augsnē. Lielais neizglītoto ļaužu vairums nesaprot filozofijas uzdevumus un neatzīst nodarbošanos ar to. Citi atkal cenšas glaimot tiem, kas ir gudrāki par viņiem pašiem, un tādā veidā daudzus padara augstprā­tīgus. No nopietnas nodarbošanās ar filozofiju var novērst arī pārmē­rīgas bagātības un dažādas ērtības. Šo nelabvēlīgo apstākļu dēļ daudzi, kuriem pienāktos ar filozofiju nodarboties, to pamet, bet viņu vietā iebrūk ļaudis, kas nav filozofijas cienīgi. Šo cilvēku uzskatos un do­māšanā nav nekā patstāvīga un pareiza, viņu spriedumus pamatoti var dēvēt par sofismiem.
Tomēr ne visi krietnie filozofiju ir pametuši. Sokrāts atgādina, ka ari viņu kāda iekšēja balss ir brīdinājusi filozofiju nepamest. īsta filo­zofa uzdevums ir ne tikai nodarboties ar filozofiju, bet dot labumu ari savai valstij. Tālāk sarunā tiek konstatēts, ka neviena no tajā laikā zināmajām valsts iekārtām neatbilst īsta filozofa dabai, tāpēc tā tiek kropļota, pielāgojas svešiem apstākļiem, nesaglabā savas spējas, iegūst citu raksturu. Filozofa dievišķā daba atklājas, tiklīdz viņš nonāk viņa dabai atbilstošā valsts iekārtā. Daudzi ir naidīgi filozofijai tāpēc, ka tajā trokšņaini iebrucis liels bars nepiederīgu ļaužu, kas strīdas, cits citu pastāvīgi apvainodami un aprunādami, kas nemaz neklājas filo­zofiem. Būdams kopā ar dievišķo un harmonisko, filozofs, cik tas cil­vēkam iespējams, pats kļūst harmonisks un dievišķīgs. Vairumu vajag pārliecināt, ka filozofi grib pilnveidot valsti, izveidojot to it kā pēc dievišķa parauga. Jāpierāda, ka nelaimes nemitēsies nedz valstij, nedz pilsoņiem, kamēr vara nebūs valdītāju - filozofu rokās. Atliek noskaid­rot, kā valstī radīsies šie glābēji. V-XIV [..]

XV XVI, XVII, XVIII, XIX, XX, XXI. Cilvēku, kas pēc sava raks­tura un spējām derīgi pašiem grūtākiem uzdevumiem, nav daudz. Viņi jāpārbauda, lai atrastu pašus derīgākos, bet pārbaudot visvairāk jā­raugās, vai viņi var izprast pašas augstākās atziņas. Tas ir tikpat svarīgi kā fiziskā sagatavotība, un pats svarīgākais šajā ziņā ir izprast labā ideju, ko ļaužu vairums ļoti vāji saprot. Pēc labā tiecas katra dvēsele, bet to sasniegt, t.i., saprast, ir ļoti grūti. Valsts uzdevums ir audzināt pilsoņus labā izpratnei, bet tā audzināt var, protams, tikai tie, kas paši sasnieguši augstu līmeni, t.i., filozofi. Visi kaut kā saprot kaut ko redzamu un dzirdamu, jo mums ir acis un ausis; ideju, lietu pirmveidolu maņu orgāni nedod, to tver tikai domāšana. Ar to jācen­šas sasniegt to, kas ir pilnīgi neatkarīgs, jo labā idejai tādai jābūt, citādi tā nebūtu augstākā ideja.

SEPTĪTĀ GRĀMATA

I. Pēc tam es ( *Sokrāts ) teicu, - tu vari pielīdzināt cilvēku dabu ar tās izglītību vai izglītības trūkumu šādai ainai. Iedomājies cilvēkus alai līdzīgā pazemes miteklī ar gaismas atveri visā alas platumā. Tajā jau no bērnības at­rodas cilvēki, kuru kājas un kakls ieslēgti važās, un tā vi­ņiem arī jāpaliek. Skatīties viņi var tikai uz priekšu, jo važu dēļ viņi nevar pagriezt galvu. Gaisma nāk no uguns, kas atrodas tālu aiz viņiem un augstāk par viņiem. Starp uguni un gūstekņiem ir ceļš, augstākā līmenī nekā gūstekņi, gar ceļu ne visai augsts mūris, līdzīgs kā izrāžu laikā aizsegs skatītāju pusē, kam pāri tiek rādīti dažādi brīnumi.
- Varu to iedomāties.
- Nu tad redzi - aiz šā mūra nes visvisādas lietas, kas redzamas pāri mūrim - akmens un koka cilvēku un dzīv­nieku tēlus un daudz vēl ko citu. Daži no nesējiem runā, citi iet klusēdami.
- Kāda dīvaina aina, kādi dīvaini gūstekņi!
- Cik līdzīgi tie ir mums! Bet saki man: varbūt tu domā, ka šie gūstekņi sevi un citus ir redzējuši citādā izskatā, nevis tikai kā ēnas, kas no uguns krīt uz alas pretējo sienu?
- Kā gan tas varētu būt, ja visu savu dzīvi viņi nevar pakustināt galvu?
- Bet kā ar lietām, kuras nes pa ceļu? Vai ar tām nav tāpat?
- Noteikti tāpat.
- Ja gūstekņi varētu cits ar citu sarunāties, viņi būtu pārliecināti, ka, nosaukdami garāmejošās ēnas, viņi nosauc lietas. Vai tu tā nedomā?
- Tā tam jābūt.
- Labi. Ja kāds no garāmejošiem kaut ko teiktu un no pretējās sienas atskanētu atbalss, vai viņi nedomātu, ka runātājs var būt tikai garāmejošā ēna?
- Zvēru pie Zeva, esmu par to pārliecināts.
- Un vispār šie gūstekņi neko citu neatzītu par īstenību kā tikai ēnu ēnas. ( *Cilvēku rokām darinātas lietas ir īstenības atveidojums, t.i., ēnas )
- Tas pilnīgi sagaidāms.
- Bet tagad padomā, kāda būtu viņu atbrīvošanās no važām un izdziedināšanās no maldiem, ja tas notiktu da­biskā gaitā. (**Bez pārdabiskas varas iejaukšanās) Pieņemsim, kādam noņem važas un viņu pie­spiež piepeši piecelties, pagriezt galvu, iet un paskatīties augšup uz gaismu. Tas būs viņam sāpīgi, un spilgtās gais­mas dēļ viņš nepazīs priekšmetus, kuru ēnas bija redzējis. Kā tu domā, ko gan viņš teiktu, ja kāds viņam sacītu, ka viņš līdz šim redzējis niekus, bet tagad, būdams tuvāk īste­nībai, vairāk pievērsies patiesai lietu būtībai, viņš pareizāk redz? Ja kāds, rādīdams uz katru garāmejošu lietu, viņam jautātu un spiestu atbildēt, kas tas ir? Vai tu domā, ka viņš nebūtu grūtā stāvoklī un nebūtu pārliecināts, ka agrāk re­dzētais ir tuvāk īstenībai nekā tas, ko pašlaik viņam rāda?
- Noteikti.

II. - Tātad, ja nu viņu vēl spiestu skatīties tieši uz gaismu un viņam sāpētu acis, vai viņš nebēgtu pie tā, uz ko viņš var droši skatīties, un vai nedomātu, ka agrākais ir savā būtībā skaidrāks par to, ko tagad viņam rāda?
- Tā tas ir.
- Bet, ja no tumsas viņu kāds ar varu vilktu augšā pa klinšaino un kraujo uzeju un nelaistu vaļā, pirms nebūtu izvilcis saules gaismā, vai viņš tad nežēlotos un nedusmo­tos? Nonācis saulē un apžilbis no tāda spožuma, viņš taču nevarētu neko saskatīt no tā, ko tagad sauc par īstenību.
- Neko gan, ja viss notiktu tik piepeši.
- Viņam vajadzētu pierast, ja viņš gribētu augšā kaut ko redzēt. Vispirms un visvieglāk viņš ieraudzītu ūdenī cil­vēku, dzīvnieku, stādu un dažādu lietu attēlus, vēlāk arī viņus pašus, pēc tam visu, kas ir pie debesīm un pašās debesīs, naktī zvaigžņu un mēness gaismā viss būtu vieglāk saskatāms nekā dienā saulē un saules gaismā.
- Noteikti.
- Galu galā, es domāju, viņš ieraudzītu arī sauli, kāda tā ir pati sevī, savā īstajā vietā, nevis tās mainīgo un mānīgo attēlu ūdenī vai kādā citā vidē, tad viņš varētu arī spriest par tās īsto dabu.
- Tā vajadzētu būt.
- Un tikai pēc tam viņš sāktu secināt, ka no tās atkarīga gadalaiku maiņa un gada gaita un tai pakļauts viss, ciktāl no šejienes var redzēt, un tā ir cēlonis visam, ko viņi līdz šim bija redzējuši.
- Skaidrs, ka pie tādiem secinājumiem viņam būtu jā­nonāk.
- Labi. Bet, atcerēdamies agrāko mitekli, agrāko gudro spriešanu un savus ieslodzījuma biedrus, viņš taču atzītu, ka viņa dzīvē notikusi laimīga pārmaiņa, un nožēlotu savus biedrus.
- Pat ļoti.
- Un vai viņš iekārotu balvas, kuras viņiem bija parasts piešķirt tiem, kas vislabāk saskatīja pa ceļu nestos priekš­metus, vislabāk atcerējās, kuri priekšmeti tika nesti pa priekšu, kuri - pēc tam, kuri - vienā laikā ar kādu citu, vis­labāk uz šo novērojumu pamata paredzēja nākotni, - vai tu domā, ka viņš tad iekārotu šo godu un balvas un apskaustu tos, kurus godā un kam vara? Bet varbūt viņš no visas sirds gribētu, kā saka Homērs (*Homērs, "Odiseja", XI dziedājums, 489.-490. rinda), dzīvot uz zemes, kalpot pat kā algādzis nabadzīgam cilvēkam, kuram nav zemes, un drīzāk visu paciest, nekā vēlētos dzīvot kā šie ieslodzītie.
- Es domāju, viņš visu paciestu, bet nekad neizvēlētos tādu dzīvi.
- Padomā vēl par sekojošo. Ja, atkal pazemē nonācis, viņš apsēstos savā agrākajā vietā, vai viņam, kas pēkšņi atnācis no saules gaismas, neliktos viss tumsā tīts?
- Noteikti.
- Un, ja viņam atkal būtu jāpazīst ēnas un jāsacenšas ar tiem, kas vienmēr bija atradušies ieslodzījumā, vai viņš nebūtu pavisam nevarīgs un smieklīgs, pirms viņa acis pēc ilgāka laika atkal nebūtu pieradušas? Par viņu tad runātu, ka viņš uzkāpis augšā un atnācis atpakaļ ar bojātu redzi, un tāpēc nav vērts pat mēģināt kāpt augšā, un to, kas gribētu ieslodzītos atraisīt un vest augšup, vajadzētu sodīt ar nāvi, ja izdotos dabūt viņu rokā.
- Tā noteikti būtu jādara.

III. - Šī līdzība, mīļo Glaukon, jāattiecina uz visu agrāk teikto. Pasaule, ko mēs redzam, pielīdzināma cietumam, uguns cietumā - saules gaismai, uzeja un augšējās pasaules aina - dvēseles augšupejai uz to pasauli, kas tikai ar prātu tverama. Tāds salīdzinājums atbilstu manai domai, ko tu vēlies izprast, bet tikai dievs vien zina, vai tā ir pareiza. Es esmu pārliecināts, ka izzināmajā pasaulē labā ideja ir pati augstākā un ka tā ir tik tikko tverama, bet, ja tā ir saskatīta un saprasta, tad ir arī skaidrs, ka tā ir visa patiesā un skaistā pamats. Redzamajā pasaulē tā rāda gaismu un gaismas vald­nieku, ar prātu tveramajā - tā pati ir valdniece pār patiesību un gudrību, un tā ir jāredz katram, kas grib saprātīgi rīko­ties kā pats savā, tā valsts dzīvē.
- Arī es piekrītu, ciktāl es tevi sapratu.
- Redzi, es teicu, padomā arī un nebrīnies, ka tie, kas to sasnieguši, negrib vairs nodarboties ar šejienes lietām, bet viņu dvēseles tiecas uz augšu, lai tur arī paliktu; tas arī saprotams, ja pareizs ir mūsu tēlojums.
- Šķiet, ka tā tas ir.
- Labi. Vai tu domā, ka būtu jābrīnās, ja kāds, nonācis no dievišķīgajām ainām pie cilvēku nelaimēm un ļaunuma, lik­tos lempīgs un ļoti smieklīgs, kad viņš, tumsā vēl neko lāgā neredzēdams un pie tās nepieradis, būtu spiests tiesā vai kaut kur citur cīnīties par īstā taisnīguma ēnu vai ēnas ēnu un strīdēties par to tā, kā to saprot ļaudis, kas īsto tais­nīgumu nekad nav redzējuši.
- Par to nav ko brīnīties.
- Bet, ja kāds ir saprātīgs, tad viņš zinās arī, ka ir divē­jāda veida redzes traucējumi un tiem ir divi dažādi cēloņi, vai nu pārejot no gaismas tumsā, vai no tumsas gaismā. Tas pats ir ar dvēseli. To var novērot, kad dvēsele ir apjukusi un neko nevar saredzēt. Par to nav vieglprātīgi jāsmejas, bet jānoskaidro, vai tā nākusi no gaišākas dzīves un pie tumsas nav pieradusi vai arī, no lielas nezināšanas nākdama, ap­žilbuši spožā gaismā. Šādu dvēseli tad varētu apsveikt par laimīgo pavērsienu dzīvē, bet to pirmo tikai nožēlot. Ja kāds gribētu par to smieties, sirsnīgāki smiekli būtu par dvēseli, kas nonākusi lejā no gaismas.

IV. Ja tas ir pareizi, tad mums par dvēselēm jāspriež šādi: izglītība nav tas, ko daži par to teic: viņi apgalvo, ka dvēselē neesot saprašanas un viņi to ieliekot, tāpat kā redzi aklām acīm.
- Jā, viņi tā saka.
- Bet šis mūsu iztirzājums pierāda, ka dvēselē ir šāda spēja un orgāns, kas katram palīdz saprast. Un, kā acs nevar redzēt, ja viss ķermenis nepagriežas no tumsas gaismā, tā­pat ari visai dvēselei ir jāaizgriežas prom no visa topošā, līdz tā var panest skatīšanos uz īsto būtību un uz pašu spo­žāko būtību, ko mēs saucam par labo. Vai ne?
- Jā.
- Šeit vajadzīga pārveidošanas (*Pārveidošana, pārvēršana ir vārda "pagriešana" tulkojums pārnestā nozīmē. Cilvēks, kas pagriezies no tumsas pret gaismu, ir pilnīgi pārveidots) māksla - kā pēc iespējas vieglāk un sekmīgāk cilvēku pārveidot. Nejau dodot viņam redzi, tā jau viņam ir, bet nav pareizi vērsta, neraugās turp, kurp vajadzīgs. Tā jāizlabo.
- Šķiet, ka tā.
- Dažas no tā sauktajām dvēseles spējām ir ļoti radnie­cīgas miesas spēkiem. Sākumā to nav, bet agrāk vai vēlāk tās rodas no paraduma un vingrināšanās, bet saprāts, kā šķiet, ir pati dievišķākā spēja, kas nekad nezaudē savu spēku. Tas var būt gan derīgs un lietojams, gan nederīgs un pat kaitīgs atkarībā no tā, uz kuru pusi tas pavērsts. Vai tu neesi ievērojis, ka ir cilvēki, kurus dēvē par nekrietniem, bet gud­riem; sīks ir viņu gars, bet labi izprot visu, kam pievērsies. Nevar teikt, ka tiem būtu slikta redze, bet tā ir spiesta kalpot ļaunumam, tāpēc, jo asāka tā ir, jo vairāk ļauna tā nodara.
- Tieši tā.
- Ja tūlīt, jau kopš pašas bērnības tiktu noskaldīta tā cilvēka dabas daļa, kurai tuvs un radniecīgs ir mainīgais un topošais un kura kā svina piekarekļi velk lejup dvēseles skatienus uz ēdieniem un citām tādām baudām un kārībām, tad no tām atbrīvotā dvēsele pievērstos patiesībai un tie paši cilvēki tikpat skaidri redzētu cildenākas lietas nekā tās, kurām pašlaik viņi pievērsušies.
- Šķiet, ka tā tas būtu.
- Labi. No teiktā, šķiet, izriet šāda atziņa: neizglītotie, kas nav saskatījuši patiesību, nevar vadīt valsti, tāpat arī tie, kuriem atļauts līdz viņu dzīves galam turpināt savu izglītību. Pirmie to nevar tāpēc, ka viņiem nav noteikta dzīves mērķa, kuru cenzdamies sasniegt tie darītu visu vaja­dzīgo kā personiskajā, tā ari valsts dzīvē, otrie tāpēc, ka viņi labprātīgi neuzņemtos grūto vadības pienākumu, domā­dami, ka, vēl dzīvi būdami, viņi nonākuši Svētlaimīgo salās.
- Tas tiesa.
- Mūsu, valsts dibinātāju, uzdevums ir piespiest labākos ļaudis pievērsties tai mācībai, kura, kā mēs jau runājām, ir pati svarīgākā - redzēt labo un doties augšup pie tā. Kad tie būs pietiekami to skatījuši, mēs viņiem neatļausim to, kas viņiem tagad atļauts.
- Bet ko tad īsti neatļausim?
- Palikt augšā un nekāpt lejā pie gūstekņiem, ar kuriem viņiem būs jādalās grūtībās un godā, vai nu viņi to būtu pelnījuši, vai ne.
- Bet tad jau mēs būsim pret viņiem netaisni, un viņu dzīve būs ļaunāka, nekā tā varētu būt.

V. - Tu aizmirsti, mīļais draugs, ka nav likuma nolūks panākt, lai daļai pilsoņu klātos sevišķi labi. Lai klātos visai valstij, to likums grib panākt gan ar pārliecināšanu, gan ar varu, grib piespiest pilsoņus dalīties savos ieguvumos, cik vien katrs ar to var sekmēt vispārējo labklājību. Labākos pilsoņus iekļauj valstī nevis tāpēc, lai dotu tiem iespēju iet pa to ceļu, kas katram patīk, bet lai viņus izlietotu valsts saliedēšanai.
- Taisnība, biju to aizmirsis.
- Redzi, Glaukon, ka mēs nebūsim netaisni pret filo­zofiem, kas pie mums rodas, un ka mūsu prasības būs tais­nīgas, ja mēs piespiedīsim viņus rūpēties par citiem un tos aizstāvēt. Mēs viņiem teiksim, ka citās valstīs topošiem filo­zofiem ir tiesības neuzņemties valstiskus pienākumus, jo viņi tādi ir kļuvuši paši saviem spēkiem, un nevienas valsts likumi to nav prasījuši, tāpēc ari gluži taisnīgi viņi nejūtas parādnieki par uzturēšanu un audzināšanu. Mēs jūs esam radījuši pašiem un visai valstij kā bišu spietā ir radīti vadoņi un ķēniņi, jūs esat audzināti labāk un mērķtiecīgāk, esat labāk piemēroti iet pa vienu vai pa otru dzīves ceļu, nokāpt, kad būs pienākusi kārta, pārējo cilvēku mājokļos, lai pie­rastu pie tumsas un to vērotu. Pie tās pieraduši, jūs redzē­siet tūkstoš reizes labāk nekā tie, kas tur dzīvo, pazīsiet kuru katru tēlu un priekšmetu, zināsiet, kā ēna tas ir, jo būsiet redzējuši skaisto, taisnīgo un labo īstenībā, un pilsētu tad iekārtos ļaudis, kas nesapņo, bet ir nomodā, turpretī tagad lielākajā daļā valstu ļaudis cīnās cits ar citu varas dēļ, it kā tā būtu kāda liela laime. īstenībā stāvoklis ir šāds: valsts, kurā vismazāk vēlas valdīt tie, kam būs jāvalda, ir vislabāk un vismierīgāk pārvaldīta valsts, un tā tam arī jābūt, bet, kur valdītāji ļoti vēlas valdīt, tur stāvoklis ir ļauns.
- Tā tas noteikti ir.
- Bet vai tu domā, ka mūsu audzēkņi, to dzirdēdami, mums paklausīs un vēlēsies pūlēties kopā ar pilsoņiem, kad būs pienākusi viņu rinda? Vai viņi drīzāk nevēlēsies kopīgi bez rūpēm un pienākumiem mierīgi vadīt savu brīvo laiku?
- Tas nav iespējams. Mēs taču dodam taisnīgus uzde­vumus taisnīgiem ļaudīm. Katrā gadījumā ikviens no vi­ņiem tomēr stāsies pie valdītāja pienākumu izpildīšanas tikai tad, kad tas būs nepieciešams, - pilnīgs pretstats tam, kā tas notiek tagad katrā valstī.
- Tā tas ir, mans draugs. Ja tu atradīsi tiem, kam būs jāvalda, dzīvi labāku par valdītāja dzīvi, tad būs tev iespē­jama labi pārvaldīta valsts.(* Tad neviens necentīsies kļūt par valdītāju) Vienīgi tādā valstī valdīs tie, kas tiešām ir bagāti, bagāti nevis ar zeltu, bet ar to, kas vajadzīgs, lai cilvēks būtu laimīgs, lai viņa dzīve būtu krietna un saprātīga. Ja trūcīgie un nabadzīgie cenšas pēc valsts amatiem, jo savu īpašumu viņiem nav un viņi cer ar lau­pīšanu pie tādiem tikt, tad labi pārvaldīta valsts nav iespē­jama. Tikt amatos vēlas daudzi; iekšējas ķildas un nesa­skaņas pazudina viņus pašus un grauj valsti.
- Ļoti pareizi.
- Vai ir vēl kāda cita dzīve, kas tik nicīgi izturas pret valsts amatiem kā īsta filozofa dzīve?
- Nav, zvēru pie Zeva.
- Ja valdītkārie tiecas pēc varas, viņu sāncenši uzsāk cīņu.
- Kā gan citādi?
- Bet kurus gan citus tu piespiedīsi aizstāvēt valsti, kā tikai tos pilsoņus, kas vislabāk saprot, kā valsts pārval­dāma? Viņi visādi citādi pelna lielāku cieņu par praktisku politiķi, un arī dzīvi viņi pazīst labāk.
- Tikai tos.

VI. - Bet vai tu negribētu tagad aplūkot, kā rodas šādi vīri un kā viņus izvest augšup gaismā? Stāsta taču, ka daži no pazemes uzvesti augšā pie dieviem.
- Kāpēc gan es negribētu?
- Tas nelīdzinās rotaļai, kad, metot lausku, tā pagriežas uz vienu vai otru pusi. Ceļš no tumsas uz gaismu ir pilnīga dvēseles pagriešana no naktij līdzīgās dienas īstajā dienā, tas ir ceļš augšup, ko mēs saucam par īstu filozofiju.
- Protams.
- Vajadzīgs tātad noskaidrot, kurai no mācībām ir šāds spēks.

VI-XIV. Svarīgākais visu mācību uzdevums ir vest dvēseli no mai­nīgās tapšanas pie nemainīgās esamības. Fiziskais treniņš vērsts uz to, kas var rasties, var arī zust. Daiļās mākslas var būt tuvākas pa­tiesībai, var būt tālākas, bet tās tikai atdarina esamību. Visām mākslām un mācībām ir kaut kas kopējs - tie ir skaitļi un skaitīšana. Prasme ar tiem rīkoties ir nepieciešama katram. Filozofam skaitļi vajadzīgi, lai saskatītu esamību, bet viņam jāpazīst skaitlis sevī. Ja ģeometrija māca mūžīgo esamību, tad tā filozofam der. Astronomija nedod īsto esamību, jo debess spīdekļi ir ķermeņi. Svarīgi ir vispārīgie astronomijas principi. Arī mūzikā svarīgi ir vispārīgie jautājumi. Ne­vajag ausis vērtēt augstāk par prātu. Visām zinātnēm ir kopējs pamats. Saprast kopējo pamatu un katras lietas būtību māca dialektika. Tā pievēršas tam, kas nav ne redzams, ne dzirdams, ne taustāms, bet tverams tikai ar prātu. Dialektika ir patiesības meklēšana, tā ir ceļš uz labā izpratni. Tā ir dzega, kas vainago visu zināšanu celtni.

XV. - Vai tu atceries valdītāju izvēlēšanos? Kādus tad mēs izvēlējāmies?
— Kā gan es neatcerētos?
Visumā šādus: pašus stingrākos un patstāvīgākos, pašus vīrišķīgākos, pēc iespējas arī pašus glītākos, turklāt vēl ne tikai cildena un cienījama rakstura vīrus, bet arī tādus, kas pēc savas dabas atbilstu paredzamās audzināšanas mērķiem.
—Un kādi tie būtu?
—Viņiem jābūt apdāvinātiem un viegli jāapgūst mācības, jo cilvēki daudz vairāk bīstas no grūtām mācībām nekā no grūtas fiziskas slodzes, bet grūtas mācības ir grūtas dvē­selei, nevis miesai.
—Tas tiesa.
—Mums jāmeklē cilvēks ar labu atmiņu, neatlaidīgs un ļoti uzcītīgs. Kā gan citādi kāds vēlētos panest visas dzīves grūtības un apgūt tik grūtas mācības un vingrinājumus?
—Neviens, ja viņš nebūtu sevišķi spējīgs un vispusīgi apdāvināts.
—Katrā ziņā mūsu dienu lielā kļūda un negods, kuru, kā es jau teicu, izpelnījusies filozofija, radušies tāpēc, ka ar to sākuši nodarboties ļaudis, kas nav tās cienīgi, bet nodar­boties ar filozofiju vajadzētu cildeniem ļaudīm, nevis nejau­šiem, gadījuma rakstura cilvēkiem.
—Kā tas jāsaprot?
—Vispirms jau - ja kāds sāk nodarboties ar filozofiju, tad tai jāveltī visi spēki, lai nebūtu nekādas svārstīšanās, nekā­das klibošanas, kā tas notiek, piemēram, ar tādu, kas lab­prāt nodarbojas ar atlētiku vai ar medībām, vai vispār ar to, kas vairo ķermeņa spēkus, bet ar mācībām ne, viņš nav zinātkārs, viņam nav arī pētnieka gara, un visas šāda veida grūtības viņš ienīst. Klibs ir arī tāds, kura centībai ir pretējs virziens.
—Ļoti pareizi.
—Arī attiecībā uz patiesīgumu mēs tādu dvēseli atzīsim par sakropļotu, kas neieredz apzinātus melus un ļoti dus­mojas, ja citi melo, neapzinātus turpretim mierīgi uzklausa un nejūtas aizskarta, ja citi tai pierāda nezināšanu; kā cūka tā vārtās tajā.
- Tā noteikti ir.
- Bet attiecībā uz savaldību, vīrišķību, plašu vērienu un citām tādām rakstura īpašībām svarīgi ir atšķirt cildenos no zemiskiem. Ja kāds to neprot saskatīt, vai nu tas būtu atsevišķa persona, vai valsts, tad viņš kļūdās un kādā pasā­kumā par saviem draugiem vai arī valdītājiem izraugās vai nu klibotājus, vai zemiskus ļaudis.
- Tā gadās ļoti bieži.
- Mums no tā ļoti jāsargājas. Ja mēs šādām mācībām, šādiem vingrinājumiem un šādai audzināšanai izvēlēsimies ļaudis ar veselu miesu un veselu garu, tad pašai taisnības dievei nebūs mums ko pārmest un mēs saglabāsim veselu kā valsti, tā arī valsts iekārtu, bet, ja mēs izvēlēsimies nepie­mērotus ļaudis, tad panākumi būs pilnīgi pretēji un filo­zofija gūs tikai izsmieklu.
- Tas būtu negods un kauns.

Tālāk Sokrāts atzīst, ka visas tās zināšanas, kas nepieciešamas filozofam, jāsāk apgūt jau bērnībā.

XVI. - Tātad rēķināšanu, ģeometriju un visu, kas vaja­dzīgs kā ievads dialektikā, jāsāk mācīt jau zēniem, bet bez piespiešanas.

- Kā tad tā?
- Tāpēc, ka brīvam cilvēkam nekas nav jāmācās kā ver­gam. Spaidu kārtā pārvarētas grūtības miesu nepadara vār­gāku, bet tā iemācītas zināšanas nav paliekošas.
- Tas taisnība.
- Tātad, mīļais draugs, lai bērni apgūst zināšanas spēlē­joties, nevis piespiesti, lai vieglāk būtu saskatāms, kādam uzdevumam katrs no viņiem piemērots.
- Tam, ko tu saki, ir sava jēga.
- Tu tātad arī atceries, ka mēs likām bērnus vest jāšus skatīties karu un, ja tas nav bīstami, tad arī gluži tuvu, lai viņi kā kucēni justu asinis.
- Atceros gan.
- Un visās šajās grūtībās, mācībās un briesmās tos, kurus atzītu par vislabāk piemērotiem, ierakstītu sevišķā sarakstā.
- Bet kādā vecumā?
- Tad, kad viņi būs atbrīvoti no nepieciešamās trenē­šanās. Šo treniņu laikā, divus vai trīs gadus, viņiem nevar uzlikt nekādu citu slodzi. Nogurums un miegs ir mācību ienaidnieki. Šie treniņi ir viens no svarīgākajiem pārbau­dījumiem, kad noskaidro, ko katrs spēj fiziski.
- Kā gan citādi?
- Pēc šī laika šie no divdesmit gadus veciem atlasītie tiks vairāk godāti, un mācības, kurām viņu zēnu gados nebija vienības, tagad jāapvieno noteiktā kopībā, lai parādītu kā to savstarpējo saikni, tā arī saikni ar esamības dabu.
- Tikai šādi iegūtas zināšanas būs noturīgas tiem, kas tās apguvuši.
- Tas būs arī noteiktākais pierādījums, vai māceklim ir vai nav īsta filozofa daba. Kas spēj visu skatīt kopībā, tas ir dialektiķis, kas to nevar, tas tāds nav.
- Es domāju tāpat.
- Tev būs jānovēro, kurš no viņiem visvairāk atbilst šīm prasībām, būs visneatlaidīgākais mācībās, visdrosmīgākais karā, viskrietnākais pārējo likumu izpildītājs, lai tad, kad viņiem būs pilni trīsdesmit gadi, no atlasītiem viņus atkal atlasītu un ieceltu atbildīgākos amatos. Tad jāpārbauda viņu spējas dialektikā, lai noskaidrotu, kurš no viņiem, at­teicies no redzes un citu sajūtu orgānu palīdzības, var sa­sniegt lietu īsto būtību un patiesību, bet šajā lietā, mans draugs, jābūt sevišķi piesardzīgam.

XVII, XVIII. Tagad, tālāk saka Sokrāts, daudzi nesagatavoti, gadī­juma rakstura cilvēki nodarbojas ar disputēšanu un jaunieši bieži aizraujas ar nepamatotu spriedelēšanu, citu izteikto domu bezjēdzīgu apstrīdēšanu un atspēkošanu. Tas nodara lielu ļaunumu filozofijai. Pierādīšanas māksla ir jāizkopj, tā prasa vismaz divreiz ilgāku laiku nekā fiziskā sagatavotība. Pēc tam kad dialektiskā pierādīšanas māksla apgūta teorētiski, jauniešiem jāuzņemas pienākumi kara lietās un dažādi amati, lai viņi neatpaliktu pieredzē un lai viņi varētu nostip­rināt savu rakstura stingrību dažādos apstākļos.

[..] - Kad viņiem būs pilni piecdesmit un viņi būs atzīti par piemērotiem vai izciliem kā darbos, tā zināšanās, tiks noteikta beidzamā pārbaude: viņiem būs jāvērš augšup sa­vas dvēseles skatiens, jāraugās uz to, kas visam dod gaismu, lai, skatījuši labo paši sevī, vērotu to kā paraugu un, kad būs pienākusi katram viņa kārta, pilnveidotu kā pilsētu, tā pilsoņus un sevi pašus uz visu atlikušo dzīves laiku. Lielāko daļu no tā viņi veltīs filozofijai, bet, ja tas būs vajadzīgs, uzņemsies grūtu darbu un būs valdītāji pilsētā nevis tāpēc, ka tas sagādātu viņiem lielu prieku, bet tāpēc, ka tas ir nepieciešami. Tā, citus vienmēr audzinādami par sev līdzī­giem, viņi atstās tos savā vietā par pilsētas sargiem un paši aizies dzīvot uz Svētlaimīgo salām. Valsts uz sava rēķina uzcels viņiem pieminekļus un iekārtos upurus kā dēmo­niem, ja Pitija ( *Priesteriene pareģe Apollona templī Delfos ) tam piekritīs, ja ne, tad kā svētlaimīgiem vīriem.
- Tu, Sokrat, kā tēlnieks veido ļoti skaistus valdītājus.
- Arī valdītājas, Glaukon. Nedomā, ka tas ir teikts vairāk par vīriešiem kā par sievietēm; par tām, protams, kuras pēc savas dabas būs spējīgas.
- Tas pareizi, jo viņām, kā mēs jau runājām, būs tie paši pienākumi kā vīriešiem.
- Ļoti jauki. Jūs taču piekrītat, ka par valsti un tās iekārtu mēs neesam pateikuši tikai saldus sapņus. Tiesa, tās ir grū­tas lietas, bet kaut kā tomēr iespējamas, taču tikai tā, kā mēs to teicām, - ja valdnieki, viens vai vairāki, būs īsti filo­zofi, kas neievēros ārēju goda parādīšanu, atzīs to par ver­dzisku un pilnīgi nevērtīgu, bet īsto godu un ar to saistītos pagodinājumus vērtēs ļoti augsti. Bet par pašu svarīgāko un pašu nepieciešamāko viņi atzīs taisnīgumu. Tam kal­podami, to vairodami, viņi iekārtos savu valsti.

Šāda valsts, atzīst Sokrāts, nesīs laimi un labklājību tautai, kura tajā dzīvos.

ASTOTĀ GRĀMATA

I. - Labi. Mēs, Glaukon, esam vienojušies, ka vislabāk iekārtotā valstī sievām jābūt kopīgām, bērniem kopīgiem un kopīgai arī viņu audzināšanai, tāpat kā visām nodar­bībām kara un miera laikā, bet par valdniekiem jābūt pa­šiem izcilākajiem filozofijā un kara lietās.
- Jā, esam vienojušies.
- Vienprātību esam panākuši vēl šajā ziņā: kad būs izrau­dzīti valdītāji, viņi ierādīs kareivjiem tādas mājas, kādas jau minējām, nevienam māja nebūs personisks īpašums, visas būs kopējas. Un arī par citu mantu, cik atceries, mēs vie­nojāmies, kāda tā būs.
- Jā, atceros. Nevienam nevar būt nekā tāda, kā nebūtu arī citiem, bet, tā kā viņi ir kara lietpratēji un sargi, viņi saņems katru gadu no pārējiem pārtiku un viņiem būs jā­rūpējas kā par sevi, tā arī par visu valsti.
- Tas ir pareizi. Bet tagad, kad mēs šo lietu esam nokār­tojuši, atcerēsimies, kā mēs līdz šejienei esam nonākuši, lai turpinātu iet tālāk pa to pašu ceļu.
- Tas nav grūti, gandrīz tāpat kā līdz šim. Kad mēs bijām beiguši iztirzājumu par valsti (*Domāts ideālās valsts projekta iztirzājums galvenokārt IV un V grāmatā), tu teici, ka tā būtu laba valsts, ja to iekārtotu tā, kā toreiz runājām, un tai atbilstoši pilsoņi būtu krietni pilsoņi, un, man šķiet, tu arī teici, ka tu varētu vārdos to attēlot vēl skaistāk (**Glaukons šeit atgādina Sokrāta domu par to, ka tuvāk patie­sībai ir vārds nekā darbība. Pārrunātā ideālā valsts ir etalons jeb paraugs (lietojot grieķu vārdu paradigma), kura realizējums dzīvē labākajā gadījumā būs maksimāli tuva līdzība tam), un, ja tāda valsts ir pareizi iekārtota, tad visas pārējās nepareizi. Tu teici, ja atmiņa mani neviļ, ka esot četri nepareizo valsts iekārtu veidi. Par tiem būtu vērts parunāt un aplūkot viņu trū­kumus, tāpat arī par citiem, kas tiem līdzīgi. Tos aplūkojuši un panākuši saprašanos, izraudzīsimies pašus krietnākos un pašus nekrietnākos pilsoņus un noskaidrosim, vai paši krietnākie ir arī paši laimīgākie un paši nekrietnākie paši nelaimīgākie vai tas ir kaut kā citādi. Kad es jautāju, kādas ir šīs četras valsts iekārtas, mani pārtrauca Polemarhs un Adeimants, tad arī tu sāki runāt, un tā mēs nonācām līdz šejienei.
- Tu ļoti labi visu atceries.
- Tagad nostājies kā cīkstonis tajā pašā stāvoklī un, kad es atkal to pašu jautāšu, pamēģini to pašu atbildēt, ko toreiz gribēji teikt.
- Ja tikai varēšu.
- Man patiesi gribētos dzirdēt, kādas tu minēji četras valsts iekārtas.
- Nav jau grūti man to pateikt. Vārdi, kurus šeit minēšu, ir diezgan pazīstami. Vispirms Krētas un Lakonikas iekār­tas, kuras daudzi slavē. Tad otrā vietā, arī daudz slavēta, ir oligarhija, tai ļaunumu pārpilnam. Oligarhijai tūlīt seko no tās tik atšķirīgā demokrātija, tai – cildenā ( *Te ironiskā nozīmē ) tirānija, kas tā atšķiras no visām iepriekšējām, tā ir ceturtā un beidzamā valsts slimība. Vai tu vēl zini kādu citu valsts veidu, kurai ir savs noteikts saturs? Mantojamā ( **Grieķiski – dinastija ) un par naudu pērkamā ķēniņa vara un citas tam līdzīgās valsts iekārtas atrodas kaut kur starp šīm minētajām, atrast tās var tikpat bieži pie barbariem, kā pie hellēņiem. Stāsta, ka tādu esot daudz un tās esot dīvainas.

II. Bet vai tu zini, ka jābūt tikpat daudzām valsts iekār­tām, cik daudz ir cilvēku raksturu veidu? Vai tu domā, ka valsts iekārtas rodas no koka vai no akmens - nē, tās veido cilvēki. Kurp tiecas to vairākums, turp velk tas līdz arī pā­rējos.
- Nekā citādi, kā tikai tā.
- Tātad, ja ir piecas valsts iekārtas, tad vajadzētu arī būt pieciem pilsoņu raksturu veidiem.
- Kādiem tad?
- Mēs jau pārrunājām par raksturu, kas radniecīgs aris­tokrātijai. Pamatoti teicām, ka tas ir labs un taisnīgs ( *No V grāmatas beigām līdz VII grāmatas beigām ).
- Pārrunājām.
- Bet vai pēc tam nav jāaplūko arī maz slavējamo - nesa­ticīgo un godkārīgo, kas atbilst lakedaimoniešu valstij, pēc tam oligarhisko, demokrātisko un tirānisko, lai, redzējuši pašu taisnīgāko, to pretstatītu pašam netaisnīgākajam un tā pabeigtu mūsu jautājuma aplūkošanu - kāda ir pilnīga taisnīguma attiecība pret pilnīgu netaisnīgumu, kāda raks­tura cilvēks ir laimīgāks, kāda - nelaimīgāks? Tad vai nu, Trasimaha pārliecināti, mēs steigsimies pie netaisnības, vai arī, sekodami tagad jau labi saskatāmai sarunas ievirzei, dosimies pie taisnības.
- Tā noteikti jādara.
- Bet, tā kā mēs esam sākuši vispirms aplūkot paražas un tikumus nevis pilsoņu, bet valsts dzīvē, kur tie ir labāk saskatāmi, tad darīsim arī tagad tāpat un pārrunāsim pir­mām kārtām valsts iekārtu, kuras pamatā ir godkāre ( **Filotimija ( "goda mīlestība" )). Vispār atzīta vārda man nav. Nezinu, vai to nesaukt par timokrātiju vai timarhiju ( ***Goda spēks vai goda vara ( tulkojumā )). Pēc tam runāsim par attiecīgo pilsoni, tad par oligarhiju un oligarhisko pilsoni. Tad atkal, pievērsdamies demokrātijai, aplūkosim demokrātisku pil­soni. Ceturtkārt, nonākuši pie valsts, kurā ir tirānija, un par to pārrunājuši, aplūkosim tirānisku dvēseli, tad mēģi­nāsim kļūt par pietiekami labiem tiesnešiem iztirzājamā jautājumā.
- Tad lai arī mūsu jautājuma aplūkošana un izlemšana notiek paredzētajā kārtībā.

III. - Labi, pamēģināsim tagad paskaidrot, kā no aris­tokrātijas rodas timokrātija. Vispirms jau ir skaidrs, ka kat­ras valsts iekārtas pārveidošanos izraisa tie, kuru rokās ir vara, ja viņu starpā rodas šķelšanās. Kad viņi ir vienprātīgi, kaut to arī nebūtu daudz, viss paliek pa vecam.
- Tā tas ir.
- Bet kā tad, Glaukon, mūsu valstī radīsies šķelšanās, kā sanāks naidā palīgi un valdītāji, kā radīsies naids viņu pašu vidū? Varbūt tu gribi kā Homērs lūgt mūzas, lai viņas mums pasaka, kā radusies pati pirmā šķelšanās ( *Platons šeit pārfrāzē Homēra vārdus no "Iliādas" XVI dziedā­juma 112.-113. rindas: "Tagad nu sakait man, mūzas, kas Olimpa mitekļos esat, kā šeit uz ahaju kuģiem ir pirmoreiz uzmesta liesma!" ), un mēs tad teiktu ( **Mūzu vārdus atstāstīdami ), ka mūzas vēstījušas traģēdijas cildeni nopietnā tonī, lai gan viņas mūs kā bērnus zobgalīgi izsmējušas.
- Ko tad?
- Aptuveni sekojošo ( ***Runā mūzas ): "Ir grūti radīt jukas tik labi iekārtotā valstī, bet visam, kas ir radies, jāiet arī bojā, un arī šāda iekārta nebūs mūžīga; tā izirs, un izirums būs šāds."

III, IV. Tālāk mūzas pavēstī, ka visas dzīvās dabas auglība ir pa­kļauta cikliskai attīstībai pa apli. Šādi auglības un neauglības periodi ir arī cilvēkiem, taču pat gudro prātam un sajūtām tie paslīd garām. Tāpēc valsts vadītāji vairs nepratīs noteikt, kad bērniem jādzimst, un tie dzims neparedzētā laikā. Agrākie sargi nozīmēs par saviem pēc­tečiem labākos no šiem bērniem, bet tie nebūs šāda uzdevuma cienīgi. Viņi sāks nevērīgi izturēties pret mūzu mākslām un atlētiku, jauniešu izglītība būs atstāta novārtā. Šādā valstī vairs nebūs harmonijas un vienotības, tur sāksies kari, naids un asas nesaskaņas. Tiks atzīts zemes un ēku privātīpašums. Zemi sadalīs, bet visiem tās nepietiks. Bezzemnieki kļūs par laukstrādniekiem un kalpiem.

V. - Kāds tad būs šai valsts iekārtai atbilstošais cilvēks? Kā viņš izveidojies, kāds viņš būs?
- Domāju, - teica Adeimants, - ka viņš būs radniecīgs mūsu Glaukonam ar savu cenšanos izvirzīties.
- Tas iespējams, bet man šķiet, ka dažā ziņā viņš nebūs līdzīgs.
- Kādā tad?
- Viņš būs augstprātīgāks, nebūs tik izglītots, tomēr viņam patiks mūzika un mākslas, labprāt viņš klausīsies labus runātājus, bet pats viņš tāds nepavisam nebūs, pret vergiem viņš būs bargs, bet vergus nenicinās, jo būs pie­tiekami labi audzināts, pret brīviem ļaudīm būs laipns, valdībai ļoti paklausīgs. Valdīt viņam patiks, patiks arī gods; viņš būs pārliecināts, ka vara nav jāiegūst ar prasmi runāt vai kaut kā tamlīdzīgi, bet ar nopelniem karā un ar visu, kas attiecas uz karu; patiks viņam arī fiziskais treniņš un medības.
- Tāds ir arī šīs valsts iekārtas raksturs.
- Būdams jauns, viņš naudu nicinās, bet, jo vecāks viņš kļūs, jo vairāk tā viņam iepatiksies, jo viņa dabā ir mant­kārība. Nevainojams viņa tikums nebūs: viņa labākais sargs taču viņu atstājis.
- Kas ir šis sargs?
- Prāts kopā ar mūziku un daiļajām mākslām. Vienīgi tas palīdz visu dzīvi saglabāt tikumu.
- Ļoti jauki.
- Tāds ir timokrātiskais jauneklis, kas tik līdzīgs šai valstij.
- Tieši tāds.
- Veidojas viņš aptuveni šādi. Dažreiz viņš ir krietna tēva dēls, kas dzīvo valstī, kurai nav labas iekārtas, viņš vairās no goda un amatiem, no tiesām ( *Senajā Grieķijā ( arī Romā ) nebija prokuratūras, tāpēc katra pil­soņa sabiedriskais pienākums bija ierosināt un uzturēt tiesā lietu pret likuma pārkāpēju ) un visas tādas kņadas. Dažreiz viņš samierinās ar netaisnību, lai tikai nebūtu jā­uzņemas nepatīkamas pūles.
- Un kas tad notiek?
- Sākumā viņš dzird, ka māte dusmojas, ka viņas vīrs neesot kāds no valdītājiem un citas sievas viņu tāpēc neie­vērojot. Viņa redz ari, ka vīrs par naudu daudz nerūpējas, necenšas aizstāvēties, ja viņam uzbrūk vai nu privātā dzīvē, vai tiesā, vai sapulcēs, bet visu mierīgi pacieš, domādams ( viņa to ir ievērojusi ) tikai par sevi. Savu sievu viņš daudz neievēro, bet ari neapvaino. Par šādu izturēšanos dusmo­damās, viņa dēlam saka, ka tēvs esot gļēvs, visur piekāp­joties, kā sievietes šādos gadījumos mēdz skandināt.
- Ļoti labprāt un ļoti bieži viņas tā dara, tas viņu dabā.
- Bet vai tu zini, ka arī kalpi, izlikdamies labvēlīgi, bieži paslepus to stāsta dēliem un, ja viņi redz kādu parādnieku, kuru tēvs neiesūdz tiesā, vai kādu citu personu, kas viņu aizskārusi, viņi dēlu kūda: "Kad tu būsi pieaudzis, tu visiem tādiem atriebsies un būsi īsts vīrs, nevis tāds kā tēvs." Arī izgājis no mājas, dēls dzirdēs gandrīz to pašu un redzēs, ka tos, kas pievēršas savām personiskajām lietām, sauc par vientiešiem un neko neievēro, bet tos, kas tā nedara, godā un cildina. Tad šis jauneklis, apkārtējos daudz neievēro­dams un visu to (ari tēva vārdus) dzirdēdams, un viņa rīcību no vistuvākā tuvuma vērodams, nonāk pretēju spēku varā. Tēva saprāts viņa dvēseli dara bagātāku un stiprāku, bet iekāre, kaislības un slikto draugu sabiedrība, kaut arī šis jauneklis nav ļauns pēc dabas, velk viņu uz pretējo pusi. Varu pār viņu tad iegūst šo pretstatu apvienojums un ne­apvaldīts sacensības gars. Ir izveidojies augstprātīgs un god­kārīgs cilvēks.
- Man liekas, tu labi izskaidroji viņa rašanos.
- Tagad mēs esam nonākuši pie otrās valsts iekārtas un otrā pilsoņu tipa.
- Tā tas ir.

VI. - Vai tagad nederētu citēt Eshilu ( *Sokrāts necitē, bet pārfrāzē Eshila traģēdijas "Septiņi pret Tēbām" 451. vai arī 570.rindu ) - citai valstij citu vīru par vadoni liksim. Bet vai neparunāsim papriekšu par valsti, kā tas bija paredzēts?
- Tā būs daudz labāk.
- Es domāju, ka pēc šīs valsts iekārtas nākamā varētu būt oligarhija.
- Bet kādu valsts iekārtu tu sauksi par oligarhiju?
- Tā ir valsts iekārta, kurā viss atkarīgs no pilsoņa īpa­šuma. Tajā valda bagātie, nabadzīgajiem nav nekādu tiesību piedalīties valsts pārvaldē.
- Saprotu.
- Bet vai papriekš nepateikt, kā timokrātija kļūst par oligarhiju?
- Tas jāpasaka.
- Pat aklam ir skaidrs, kā tas notiek.
- Un kā tad?
- Zelta pilna mantnīca sagrauj šo iekārtu. Vispirms ba­gātnieki izdomā, kā viņi varētu šos līdzekļus iztērēt, un attiecīgi groza likumus, tomēr ne viņi paši, ne viņu sievas tiem nepaklausa.
- Tā laikam gan ir.
- Pēc tam, es domāju, tie cits citu novēro, cits ar citu sacenšas un padara visu tautu sev līdzīgu.
- Šķiet, ka tā.
- Tā viņi turpina raust naudu, un, jo vairāk tā viņiem iepatīkas, jo mazāk viņi cieni tikumu. Un vai bagātība tieši ar to neatšķiras no tikumības, ka, noliktas svaru kausos, tās cenšas viena par otru būt smagākas un vērtīgākas?
- Noteikti.
- Ja valstī godā bagātību un bagātus ļaudis, tad tajā ne­tiek godāts tikums un krietni cilvēki.
- Skaidrs.
- Ko godā, to cenšas iegūt, ko negodā, to arī neievēro. Tā galu galā ļaudis iemīl naudu un naudas raušanu, bet vairs necenšas goda un cieņas dēļ, bagātos viņi cildina un apbrīno, tie kļūst par amatvīriem, nabadzīgais godāts netiek.
- Tieši tā.
- Tad arī izdod likumu par oligarhiskās valsts iekārtas ietvariem. Tos noteic īpašuma lielums. Tas ir lielāks, ja oligarhija ir šaurāka, mazāks, ja tā ir plašāka. Iepriekš jau paziņo, ka valsts pārvaldīšanā nevar piedalīties tie, kam nav noteikta lieluma īpašuma. To panāk vai nu ar ieroču varu, vai ar pilsoņu iebaidīšanu pirms šādas satversmes pieņem­šanas. Vai tā nav?
- Tā tas ir.
- Tā aptuveni šāda iekārta rodas.
- Jā. Bet uz ko tā ir vērsta un kādi ir tās trūkumi? Mēs jau teicām, ka tādi tai ir.

VII. - Vispirms jau šis tiesību ierobežojumu veids. Iedo­mājies, kā būtu, ja kāds izvēlētos kuģu stūrmaņus pēc viņu mantas un šo pienākumu neuzticētu nabadzīgajam, kaut gan viņš būtu labāks stūrmanis nekā citi.
- Nekam nederētu šāda kuģa vadīšana.
- Vai tas nebūtu ar kuru katru citu vadību?
- Domāju gan.
- Izņemot valsts vadību. Bet varbūt ar to arī tāpat?
- Ar to visvairāk, jo tā ir pati grūtākā un pati svarīgākā.
- Tas būtu viens no lielākajiem oligarhijas trūkumiem.
- Šķiet, ka tā.
- Labi. Bet varbūt šāds trūkums nebūtu tik nopietns?
- Kāds tad?
- Lūk, šāds: ir pilnīgi neizbēgams, ka rastos divas valstis -nabadzīgo un bagāto valsts, tās dzīvotu kopā, bet katra cens­tos otrai nodarīt kaut ko ļaunu.
- Zvēru pie Zeva, mazāks trūkums tas nebūtu.
- Bet, zvēru pie Zeva, arī tas nebūtu labi, ka šīs valstis nevarēs karot, jo tad tās būtu spiestas vai nu apbruņot vien­kāršo tautu un baidīties no tās vairāk nekā no ienaidnie­kiem, vai arī to nedarīt, un tad kaujā tās būs tiešām īsti oligarhi ( niecīgs mazākums ). Tās negribēs karam dot arī naudu, jo naudu tās ļoti mīl.
- Nelāga stāvoklis.
- Bet kā nu tagad? Jau agrāk mēs nekādā ziņā neatzinām par labu, ka zemkopji, tirgotāji un kareivji nodarbojas kādā valstī ar visu kaut ko. Bet varbūt tev liekas, ka tas ir pareizi?
- Nekādā gadījumā.
- Tagad padomā, vai šī iekārta pirmā nepieļauj pašu ļau­nāko no visām ļaunām lietām.
- Kādu tad?
- Tā atļauj kādam pārdot visu savu īpašumu un citam to visu iegūt, tā atļauj tam dzīvot tajā pašā valstī un nebūt nekādai šīs valsts daļai - ne tirgotājam, ne amatniekam, ne smagi bruņotam kājniekam, ne jātniekam. Viņu sauc tikai par nabadzīgo un trūcīgo.
- Tas šajā valstī ir pats lielākais ļaunums.
- Oligarhijas tas ir pilnīgi atļauts. Citādi tajās nebūtu ne pārāk bagāto, ne gluži nabadzīgo.
- Pareizi.
- Padomā tagad vēl par šādu lietu. Ja bagāts cilvēks tērē savu naudu, vai no tā ir kāds labums viņa valstij tajā nozīmē kā mēs nupat vēl runājām? Varbūt tikai šķiet, ka viņš pieder pie valdītājiem, īstenībā viņš nav ne valdītājs, ne kalps, bet tikai gatavā patērētājs.
- Tā tas varēja likties ( *Ka viņš ir kāds no valdītājiem ), bet viņš bija tikai patērētājs.
- Ja tu piekriti, tad teiksim, ka bišu šūnās ir radies trans, saimes slimība, jo šāds bagātnieks gluži tāpat ir valsts sli­mība.
- Pilnīgi piekrītu tev, Sokrat.
- Tātad, Adeimant, visus lidojošos tranus dievs ir radījis bez dzeloņa, bet no tiem, kas staigā kājām, daži ir bez dze­loņa, bet citiem ir milzīgi dzeloņi. Tie, kuriem dzeloņu nav, visu savu mūžu nodzīvo kā nabagi, bet tranus ar dzeloņiem sauc par ļaundariem.
- Tas ir ļoti pareizi.
- Ir skaidrs - ja tu valstī redzi nabagus, tad zini, ka starp tiem ir zagļi, maku griezēji, tempļu izlaupītāji un visu šādu darbu pratēji.
- Tas ir skaidrs.
- Labi. Bet vai valstīs ar oligarhisku iekārtu nav naba­dzīgo?
- Gandrīz visi ir tādi, izņēmums ir tikai valdītāji.
- Vai tad mums nav jādomā, ka starp tiem, kuriem ir dzeloņi, ir daudz noziedznieku un valdībai ir lielas pūles tos savaldīt?
- Par to esam pārliecināti.
- Vai tad mēs neteiksim, ka sliktas audzināšanas un izglī­tības un sliktas valsts iekārtas dēļ tur radušies tādi ļaudis?
- Teiksim.
- Tāda būtu tātad šī oligarhiskā valsts un tādi tās trū­kumi. Varbūt to ir vēl vairāk?
- Aptuveni tā arī ir.
- Ar to beigsim iztirzāt šo iekārtu, kuru sauc par oligar-hiju un kuras valdītājus izraugās pēc viņu mantas stāvokļa. Tagad aplūkosim radniecīgu pilsoni. Kā tas top, un kāds tas ir?
- Noteikti.

VIII. - Visumā timokrātiskais cilvēks kļūst par oligarhisko šādi.
- Kā tad īsti?
- Dēls sākumā cenšas būt tāds pats kā viņa tēvs un iet viņa pēdās, bet viņš redz, ka tēvs pēkšņi, it kā klintij uz­skrējis kuģis, cieš pilnīgu neveiksmi, sanāk naidā ar valsti un jūrā tiek noskalots viņš pats un viņa krava. Ja viņš ir stratēgs vai izpilda citu augstu amatu, tad pret viņu tiek celta sūdzība, viņu apmelo sikofanti, viņu soda ar nāvi vai izraida trimdā, viņš zaudē pilsoņa tiesības un visu savu īpašumu.
- Tas var būt.
- To, mans draugs, redzēdams, viņa dēls, daudz cietis un savu īpašumu zaudējis, un, es domāju, pat ļoti izbijies, savā dvēselē nesaudzīgi gāž no troņa godkāri un sava gara de­dzību. Nabadzīgs tagad un pazemots viņš pievēršas sīku­mainai naudas raušanai. Skopulīgi dzīvodams un grūti strā­dādams, viņš mazpamazām uzkrāj līdzekļus. Vai tu domā, ka tagad šis cilvēks nenosēdinās uz troņa savu alkatību un mantkārību, nepadarīs savā dvēselē tās par Lielo ķēniņu, kas greznots ar kaklarotu, apjozts ar akinaku un valdnieka tiāru ( *Persijas ķēniņa valdnieka regālijas. Akinaks - īss valdnieka zo­bens. Tiāra - augsta ķēniņa cepure, turbāns )?
- Es piekrītu.
- Tieši uz zemes, pie šī valdnieka kājām viņš nosēdinās kā vergus saprātu un cildeno dedzību. Tiem atļauts domāt tikai par to, kā no mazas naudas taisīt lielu; apbrīnot un godāt vajag tikai bagātību un bagātos; vienīgais godkāres mērķis ir naudas iegūšana un tas, kam ar to kāds sakars.
- Nav citas pārvērtības tik straujas un dziļas kā tā, kas jaunekļa cenšanos pēc goda un ievērības padara par cen­šanos pēc naudas un mantas.
- Un vai šāds naudaskārs cilvēks nav oligarhisks?
- Šāda atsevišķas personas pārvērtība atbilst tai pār­vērtībai, kas notiek ar valsts iekārtu, kad tā kļūst par oligarhiju.
- Paskatīsimies, vai tās abas ir vienādas.
- Paskatīsimies.

IX. Sokrāts un Adeimants vienojas par kopīgām iezīmēm oligarhiskai valstij un oligarhiskam cilvēkam. Kā viens, tā otrs augstāk par visu vērtē naudu, ne vienā, ne otrā nav vienības un harmonijas: iekāres cīnās ar iekārēm, ļaunās parasti gūst pārsvaru pār labajām.

X. - Šķiet, ka tagad jāaplūko demokrātija, kā tā rodas un kāda tā ir, lai, iepazinušies ar šai iekārtai atbilstošu pilsoni, dotu par viņu savu spriedumu. Tā mēs turpināsim iet tālāk pa mūsu izraudzīto ceļu. Par demokrātiju oligarhija izveidojas aptuveni šādi. Oligarhiju raksturo nekad neremdināma vēlēšanās sasniegt savu par labu atzīto mērķi – kļūt pēc iespējas bagātākam.
- Kā tas jāsaprot?
- Valsts valdītāji, kļuvuši bagāti, negrib ar likumu iero­bežot izlaidīgus jauniešus, un viņiem aizliegts iztērēt un izšķērdēt savu mantu, bet paši aizdod viņiem naudu un viņu īpašumus uzpērk, tā kļūdami vēl bagātāki un ievērojamāki.
- Skaidrāks par skaidru.
- Labi. Šajā valstī kļūst arī skaidrs, ka godāt bagātību un līdz ar to pietiekami gādāt par savaldību pilsoņiem nav iespējams. Viens viņiem būs jāievēro, otrs ne.
- Arī tas ir pietiekami skaidrs.
- Oligarhiskās valstis daudz neuztraucas par izlaidību, tai ļauj vaļu, un tāpēc arī ļaudīm no labas ģimenes dažreiz ir jānonāk trūkumā.
- Tas tiešām tā ir.
- Un tā šie ļaudis valstī ir bez darba, viņi ir apbruņoti, viņiem ir dzeloņi, daži parādos līdz kaklam, daži zaudējuši pilsoņa tiesības, ir arī tādi, kam abas šīs nelaimes. Viņi ienīst tos, ka ieguvuši viņu īpašumus, viņi rīko pret tiem un arī pret citiem sazvērestības un cerē uz apvērsumu.
- Tā ir.
- Naudinieki, savu darījumu aizņemti, neliekas viņus pat redzam, viņi vēro citus, mazāk stingros, aizdod tiem naudu, iepin savos tīklos un dabū augļu veidā par aizdevumu vai­rākkārt lielāku summu. Daudz tranu un nabagu tā rodas valstī.
- Pat ļoti daudz.
- Pat tad, kad valsts ir tik bīstamās liesmās, viņi negrib tās dzēst, viņi neaizliedz pilsoņiem rīkoties ar savu īpašumu pēc patikas un neizlieto līdzekli, kas visu šo nelaimi novērš ar citu likumu.
- Ar kādu?
- Ar nākamo pēc šī ( *Kas aizliedz pilsoņiem brīvi rīkoties ar savu īpašumu ), kas pilsoņiem uzliek pienākumu rūpēties par savu tikumu. Ja būtu noteikts, ka lielākā daļa no brīviem līgumiem pilsoņiem jāslēdz uz savu risku, valstī tik nekaunīgi nerīkotos un mazāk būtu to nelaimju, par kurām nupat runājām.
- Daudz mazāk.
- Bet tagad visu šo apsvērumu dēļ valdītāji tieši tā no­skaņojuši valstī viņiem padotos. Bet attiecībā uz pašiem valdītājiem un viņu tuviniekiem jāsaka, ka viņu jaunieši ir izlutināti, nav pieraduši ne pie fiziskām, ne citām grūtībām. Viņi nespēj panest ne baudas, ne ciešanas, viņi ir neuz­ņēmīgi.
- Noteikti.
- Valdītājiem pašiem svarīga ir tikai iedzīvošanās, ne par ko vairāk viņi nerūpējas, tikums viņiem ir tikpat vienaldzīgs kā nabadzīgajiem.
- Nemaz ne vairāk.
- Ja šādi valdītāji un viņiem padotie ir kopā kādā ceļā vai citā kādā kopējā pasākumā, piemēram, svētkos un kara­gājienos, vienā kuģī vai vienā karaspēkā, ja viņi redz cits citu kopējās briesmās, tad nabadzīgie bagātajiem nemaz neliekas nicināmi. Bieži turpretim kalsnais, saulē iedegu-šais nabadzīgais, atrazdamies kaujā blakus ar ēnā augušo bagāto, kas aptaukojies no citu labuma, redz, ka bagātais elš un nezina, ko iesākt, - vai tev tad neliekas, ka naba­dzīgais iegūst pārliecību, ka bagātie ir bagāti tikai naba­dzīgo drosmes trūkuma dēļ? Vai nabadzīgais, saticis vie­natnē otru tādu pašu, tam neteiks: "Mūsu vīri nekā nav vērti." ( ** Ja viņi nesaceļas pret šādu netaisnību )
- Esmu pārliecināts, ka viņi tā arī dara.
- Kā slimīgam cilvēkam vajadzīgs tikai viegls grūdiens, lai kristu un saslimtu, bet dažreiz arī nav vajadzīgs nekāds ārējs iemesls, lai viena ķermeņa daļa saceltos pret otru, tāpat arī valsts, kas ir tādā pašā stāvoklī kā šis cilvēks, saslimst gluži niecīgu ārēju iemeslu dēļ, ja viena pilsoņu daļa dabū palīdzību no kādas oligarhiskas valsts, otra no demokrātiskas. Dažreiz ārējo iemeslu nemaz nav, un tomēr izceļas pilsoņu karš.
- Un ļoti bieži.
- Demokrātija, manuprāt, rodas, kad uzvarējušie naba­dzīgie nogalina dažus no saviem pretiniekiem, citus padzen no valsts, bet pārējiem dod vienādas pilsoņu tiesības un vienādu iespēju pildīt valsts amatus. Pa lielākai daļai šādā valstī amatus piešķir ar lozi.
- Tā rodas demokrātija, ko dažreiz panāk ar ieroču varu, bet dažreiz tās pretinieki izbijušies atstāj valsti.

XI. - Bet kā tad ļaudis tajā dzīvo un kāda tad ir šī valsts iekārta? Skaidrs, ka šai iekārtai atbilstošs cilvēks būs demo­krātisks.
- Tiešām skaidrs.
- Vispirms tātad viņi būs brīvi ļaudis, valstī būs pilnīga brīvība, tajā katrs varēs brīvi izteikties un darīt, kas tam tīk.
- Tā vismaz runā.
- Kur šāda brīvība, tur katrs savu dzīvi var iekārtot, kā viņam patīk.
- Skaidrs.
- Es tāpēc domāju, ka šajā valstī ir visdažādākie ļaudis.
- Kā gan citādi?
- Gandrīz šķiet, ka tajā ir pati labākā valsts iekārta. Kā košs himatijs mirdz visdažādākajās krāsās, tā arī šī valsts iekārta zaigo savu paražu daudzveidībā un šķiet pati skaistākā. Par pašu skaistāko to varbūt atzītu ļoti daudzi, kuri kā bērni un sievietes priecātos par tās raibumu.
- Protams.
- Ir izdevīgi, mans draugs, tajā meklēt piemērotu valsts iekārtu.
- Kā to saprast?
- Lielās brīvības dēļ tur var iepazīties ar visu veidu iekār­tām, un, ja kāds gribētu dibināt valsti, kā mēs to darījām, viņam nepieciešams doties uz demokrātisku un izvēlēties to iekārtu, kas viņam vislabāk patīk, un tad tādu valsti arī nodibināt.
- Paraugu varbūt netrūktu.
- Nav nepieciešams tādā valstī ne valdīt, ne būt padotam, ja kāds pats to negrib, nav arī jākaro, kad citi karo, nav jāievēro miers, kaut gan citi to ievēro, ja tu pats pēc tā neilgojies. Ja kāds likums tev aizliedz būt par valdītāju vai tiesnesi, tu tomēr par tādu vari būt, ja tev tas ienāk prātā. Vai nav brīnišķīgi patīkama tāda dzīve, ja tāda tā vienmēr varētu būt?
- Varbūt, ja vienmēr būtu.
- Labi. Vai sūdzība pret dažiem notiesātiem nav jauka? Vai tad tu neesi redzējis šādā valstī, ka cilvēki, kam pie­spriests nāves sods vai izraidīšana, tomēr paliek, it kā ne­viens neko nezinātu un neko neredzētu. Kā varoņi viņi mie­rīgi pastaigājas.
- Esmu redzējis daudz tādu.
- Tas nav demokrātiskās iekārtas saudzīgums vai sī­kumu neievērošana, nē, tā ir visu mūsu svinīgo principu nicināšana, kurus mēs paziņojām, valsti dibinādami. Mēs teicām: neviens nevar kļūt krietns vīrs, ja viņš jau pēc savas dabas nav izcila personība un jau no bērna dienām rotaļās un darbos nesaskaras ar skaisto. Demokrātiskā iekārta augstprātīgi to visu min kājām un nemaz nejautā, ko tāds cilvēks ir darījis, pirms viņš sāk nodarboties ar politiku. Pietiek ar to, ka viņš paziņo, ka ir labvēlīgs pūlim, lai viņu godātu.
- Cik cildeni!
- Tāda ir demokrātija un tai radniecīgas iekārtas. Šķiet, ka tā ir patīkama un ļoti dažāda, bet tajā nav īstas vadības. Vienlīdzību tā piešķir vienlīdzīgajiem un nevienlīdzīgajiem.
- Ļoti prātīgi vārdi.

XII. - Tagad paskaties, kāds ir šādas iekārtas cilvēks. Varbūt sākt tomēr ar jautājumu, kā viņš rodas. Tā mēs da­rījām, runādami par valsts iekārtu.
Tā ir labāk.
- Vai tas nenotiek šādi? Taupīgajam oligarhiskajam vī­ram piedzimst dēls, kuru tēvs audzina pēc savas pārliecības.
- Kā gan citādi?
- Arī viņš savalda savas vēlēšanās, kas to mudina uz izdevumiem, nevis uz uzkrāšanu. Nepieciešamas tās nav.
- Skaidrs.
- Lai mūsu saruna būtu skaidra, noteiksim vispirms, kādas vēlēšanās ir nepieciešamas, kādas nav. Vai tu tā ne­vēlētos?
- Protams, ka vēlos.
- Par nepieciešamām mums pamatoti būtu jānosauc vē­lēšanās, kuras nav novēršamas un kuru apmierināšana mums ir derīga. Vai tā nav?
- Tā tas ir. Noteikti.
- Mums būtu tātad tiesības par tām teikt, ka tās ir ne­pieciešamas.
- Tādas mums būtu.
- Labi. Bet vēlēšanās, no kurām var atbrīvoties, ja kāds no agras jaunības cenšas to darīt, un no kurām nekāda la­buma nav, kuras dažreiz pat ir kaitīgas, vai mēs nedarīsim labi, ja teiksim, ka tās nav nepieciešamas?
- Ļoti labi.

Demokrātiskās iekārtas pilsonis, nebūdams pareizi audzināts un izglītots, pakļaujas tām vēlmēm, kas nav nepieciešamas. Baudkāre un dažādas citas iekāres ir ieņēmušas viņa dvēseles akropoli, jo tajā nav ne zināšanu, ne skaistu tikumu, ne krietnu domu. Viņā izšķērdētāja tieksmes uzveic taupību, godprātību viņš sauc par vientiesību, savaldību - par gļēvumu, saprātīgus un mērenus izdevumus - par neaptēstu laucinieku muļķību. Šāds jaunietis nododas baudu brīvībai un vaļībai. Viņš cenšas izpildīt katru vēlēšanos, kas viņā rodas. Viņa dzīvi nenosaka nepieciešamība, tajā nav kārtības. Šāds pilsonis ir ļoti daudzveidīgs, un dažādas ir viņa iedabas. Kā viņā pašā, tā viņa valstī ir daudz ļoti dažādu iekārtu un raksturu paraugu.
Tālāk sarunas dalībnieki sāk iztirzāt tirānijas iekārtu, tā ir nā­kamā, kas seko aiz demokrātijas. Demokrātiskā iekārtā pilsoņi nerē­ķinās ar likumiem, neviens nav drošs par savu īpašumu. Apdraudētie visbiežāk kļūst par oligarhijas piekritējiem. Tiem rodas vadoņi, kas vēlas kļūt par tirāniem un savas varas nostiprināšanai visus, pat visnežēlīgākos līdzekļus atzīst par labiem.

DEVĪTĀ GRĀMATA

[..] I, II, III. Tālākajā Sokrāta un Adeimanta sarunas gaitā tiek raksturots tirānijas cilvēks, viņa greznība un baudkāre. Tāds cilvēks padodas vēlmēm, kas ne tikai nav nepieciešamas, bet ir pat neatļautas. Tirāns ļoti līdzinās prātā jukušam vai cilvēkam, kas līdz nemaņai piedzēries. Viņa iekāres aug ar katru dienu, ar katru nakti, līdzekļi izsīkst, viņš sāk raudzīties, vai kādam ar viltu vai varu nevar kaut ko atņemt. Kad stāvoklis kļūst bīstams, viņš bēg no savas zemes, bieži kļūst par algotni svešumā. Glaimotāju tirānam daudz, draugu nav. Tirāns ir cilvēks, kas nomodā līdzinās guļošam, kura dvēselē mostas zvēriskais un mežonīgais. Jo ilgāku savas dzīves laiku tirāns valda, jo vairāk viņā nostiprinās tirāniskā daba. Tam piekrīt Glaukons, kas no šī brīža iesaistās atkal sarunā.

- Bet vai tas, es teicu ( *Sokrāts ), kas liekas pats ļaunākais, nebūs ari pats nelaimīgākais? Un vai tas, kas visilgāk bijis īsts tirāns, nav īstenībā arī nelaimīgs? Liela ļaužu daļa tā arī domā.
- Tā tam ari jābūt.
- Turklāt tirāniskam pilsonim atbilst tirāniska valsts, demokrātiskam - demokrātiska un tā tālāk.
- Kā gan citādi?
- Un, kā viena valsts atšķiras no otras ar savu ētiku un labklājību, tā arī vienas valsts pilsonis no citas valsts pilsoņa.
- Noteikti.
- Bet kāda ir ētiski tirāna pārvaldīta valsts salīdzinājumā ar tādu ķēniņvalsti, par kādu mēs jau runājām?
- Pilnīgs pretstats. Viena ir ļoti laba, otra neder nekam.
- Es nejautāšu, kuru no tām tu sauc par labu, tas taču skaidrs. Bet vai tu to pašu saki arī par šo valstu labklājību un grūtībām? Mēs šausminātos, ja raudzītos tikai uz tirānu vienu pašu un uz dažiem viņam tuviem ļaudīm, bet mums jāierodas viņa valstī, viss jāaplūko, ar visu labi jāiepazīstas un tikai tad jāizsaka savas domas.
- Dibināta prasība. Ir taču visiem skaidrs, ka nav valsts, kas būtu nelaimīgāka par tirāna valsti un laimīgāka par ķēniņvalsti.
- Bet vai to pašu varētu teikt arī par šo valstu pilsoņiem, ja par viņiem spriestu tas, kas prastu dziļi ielūkoties cilvēka dabā, nevis skatītos uz to kā bērns no ārpuses un brīnītos par tirānijas lielisko krāšņumu, kas radīts apbrīnošanai? Šīs lietas vajag labi izprast. Es domāju, ka mums visiem jā­uzklausa cilvēks, kas var pareizi spriest, kas dzīvojis ar ti­rānu vienā namā, redzējis visu, kas tur notiek, redzējis, kā tirāns izturas pret katru no saviem tuviniekiem, kāds viņš ir bez parādes kostīma, kā viņš izturas, kad briesmas viņam draud viņa paša valstī. Tad mēs uzaicinātu šo aculiecinieku mums pastāstīt, cik laimīgs vai nelaimīgs ir tirāns salīdzi­nājumā ar citiem.
- Ļoti pareiza būtu tāda prasība.

Sokrāts ar Glaukonu vienojas, ka viņi paši būs spriest spējīgie, kas it kā bijuši kopā ar tirānu un viņa ļaudīm. Sarunā tiek atklāta līdzība starp tirānu un viņa valsti. Tirānam pakļauta valsts ir vislielākā ver­dzība, arī tirāna dvēsele ir verdziska un zemiska, jo tajā valda ne­krietnākā un neprātīgākā daļa. Tirāniska valsts ir baiļu, sāpju un bēdu pilna, tāpēc tā ir nelaimīgākā no visām valstīm. Tāda pati ir tirāniska dvēsele. Tirāns dzīvo it kā cietumā ieslodzīts, viņu māc daudz dažādu briesmu un kaislību, viņš neiedrošinās nekur izbraukt, gan­drīz vienmēr viņš kā sieviete dzīvo ieslēdzies savā namā. Liktenis piespiedis viņu būt par valdnieku, kas, nevaldīdams pats pār sevi, grib valdīt pār citiem.

- Labi. Bet tagad tu, kā no visiem atzīts tiesnesis ( *Sacensību tiesnesis ), izšķir, kas, pēc tavām domām, ir pats laimīgākais, kas otrais un tāpat tālāk pēc kārtas no pieciem valsts iekārtu pārstāvjiem - ķē­niņa varas, timokrātijas, oligarhijas, demokrātijas, tirānijas.
- Izlemt ir viegli. Es spriežu par viņiem tādā pašā kār­tībā, kā viņi ienāca, spriežu, it kā tie būtu teātra kori, kas iznāk skatuvē, vērtēju viņu tikumus un netikumus, viņu laimi un nelaimi.
- Nolīgsim tātad saucēju, bet varbūt es to darīšu pats, teikšu, ka Aristona dēls ( *Glaukons; viņa tēvu sauca par Aristonu ) atzina, ka pats krietnākais un pats taisnīgākais ir arī pats laimīgākais, ka viņš ir īsts ķēniņš, kas valda pats pār sevi, bet pats nekrietnākais un netaisnī­gākais ir arī pats nelaimīgākais, tas ir īsts tirāns gan pats pār sevi, gan pār savu valsti.

Tālāk Sokrāts ierosina iztirzāt vēl otru pierādījumu par labu tam, ka taisnīgākais cilvēks ir arī laimīgākais.

VII. [..] - Kāds tad tas būs?
- Šāds. Ja dvēselē ir trīs daļas, tad, man šķiet, ir arī trīs dažādi baudu veidi, katrai daļai savs. Tikpat daudz ari iekāru veidu un tikpat daudz veidu tai varai, kas pār tām valda.
- Kā to saprast?
- Viena no šīm daļām ir tā, ar kuru mēs iegūstam zinā­šanas, otra tā, kas rada kaismi, trešai tās daudzo veidu dēļ mums nav viena kopēja vārda, mēs to nosaucām pēc pazī­mes, kas tajā ir pati spilgtākā, pati aktīvākā - par alkatīgo, jo tā izteicas spēcīgās iekāres pēc ēdiena, dzēriena, mīlas tieksmēm un pēc visa, kas ar to sakarā. To var saukt ari par mantkārību, jo šo iekāru apmierināšanai vajadzīga nauda.
- Tas pareizi.
- Tātad, ja mēs šīs baudas un tieksmes saucam par mant­kārību vai alkatību, tad mēs ar šo vārdu pašu svarīgāko esam pateikuši un mums ir skaidrs, par kādu dvēseles daļu mēs runājam.
- Man tā šķiet.
- Labi. Bet dedzība un kaisme - tā taču noteikti pievēr­susies cīņai, uzvarai un slavai.
- Pat ļoti.
- Vai tāpēc nebūtu pareizi, ja mēs to sauktu par goda un uzvaras mīlētāju?
- Pavisam pareizi.
- Bet kā ar to dvēseles daļu, ar kuru mēs kaut ko izzi­nām? Katram ir skaidrs, ka tā visa un pilnīgi pievērsusies patiesībai, nauda un slava tai rūp vismazāk.
- Tiešām, vismazāk.
- Vai mēs pareizi darītu, ja to sauktu par zināšanu un gudrības mīlētāju?
- Kāpēc gan ne?
- Arī dvēselēs tātad valda gan viena, gan otra tās daļa, kā pagadās.
- Tā tas ir.
- Tāpēc teiksim vispirms, ka ir trīs cilvēku veidi - filozofi, godkārīgie un mantkārīgie.
- Tieši tā.
- Arī baudu ir trīs veidi, un tās atbilst cilvēku veidiem.
- Noteikti.
- Ievēro. Ja tu jautāsi trim dažāda veida cilvēkiem pēc kārtas, kuru dzīvi katrs no tiem atzīst par tīkamāko, katrs cildinās savu. Mantkārīgais teiks, ka salīdzinājumā ar nau­das iegūšanu bauda, ko gūstam no goda un zināšanām, nav neko vērts, izņemot gadījumus, kad arī tie kaut ko ienes.
- Tas tiesa.
- Bet kā ar godkārīgo? Vai viņš nav pārliecināts, ka bauda, ko var dot nauda, ir rupja un vulgāra, bet bauda, ko gūstam no zināšanām, ja tās nekādu godu mums nesagādā, ir dūmi un tukša niekošanās?
- Tā tas ir.
- Bet ko mēs teiksim par filozofu? Par ko viņš atzīs visas citas baudas salīdzinājumā ar patiesības izzināšanu un ar šīs izzināšanas nemitīgo izaugsmi? Visas pārējās baudas ir tālu no šīs īstās, tās viņš sauc par nepieciešamām, un tās nebūtu arī vajadzīgas, ja varētu iztikt bez tām.
- Tas labi jāzina.

VIII. - Tā kā nav vienprātības atziņās par dažādu cil­vēku baudām un viņu dzīvi, turklāt ne tikai par to, kas dara to krietnāku vai nekrietnāku, labāku vai sliktāku, bet vispār nav zināms, kura dzīve ir patīkamāka un no ciešanām brī­vāka, tad kā gan mēs varam noteikt, kuram no viņiem tais­nība?
- Droši pateikt to es nevaru.
- Bet padomā, kā jāizlemj tas, kas labi jāizlemj. Vai to nevar panākt ar pieredzi un saprātīgiem secinājumiem? Vai ir vēl kāds labāks viedoklis?
- Kāds gan tas varētu būt?
- Padomā tagad. Ja mums ir trīs cilvēki, kurš no viņiem ir ar lielāku pieredzi visās tajās baudās, par kurām runā­jām? Vai alkatīgais, kas izzina patiesību, kāda tā ir pati sevī, tavuprāt, ir ar lielāku pieredzi baudā, ko gūstam no zinā­šanas, nekā filozofs baudā, ko gūst no naudas raušanas?
- Tur ir liela starpība. Filozofam jau no bērnības bija jāiepazīstas kā ar vienu, tā ar otru baudas veidu, alkatī­gajam, kad viņš varēja jau izprast īstenību un izjust, cik tā ir jauka, nebija nekādas vajadzības to darīt, pat ja viņš cens­tos to panākt, tas nebūtu viegli.
- Tātad ir liela starpība attiecībā uz abiem šiem baudu veidiem starp alkatīgo un filozofu.
- Tiešām liela.
- Bet kāds ir stāvoklis šajā ziņā starp filozofu un god­kārīgo? Vai filozofam ir mazāk pieredzes baudā, ko gūstam no goda, nekā godkārīgajam baudā no gudrības?
- Bet godu taču sasniedz tie, kas panākuši savus nodo­mus. Daudzi godā bagāto, drošsirdīgo, gudro, tā ka tie visi pazīst baudu, ko gods sagādā, bet, kāda bauda ir skatīt lietas īsto būtību, to zina tikai filozofs.
- Cik tālu sniedz pieredze, viņš ir pats labākais tiesnesis.
- Noteikti pats labākais.
- Un turklāt viņš vienīgais apvieno pieredzi ar gudrību.
- Noteikti. Bez tam arī ierocis, ar kuru tiek panākts sprie­dums, nav alkatīgā, ne arī godkārīgā, bet filozofa ierocis.
- Kāds tas ir?
- Jāspriež, pamatojoties uz pierādījumiem. Vai ne?
- Protams. Bet pierādīšana ir galvenokārt filozofu ierocis.
- Kā gan citādi?
- Tātad, ja mūsu jautājumu vislabāk būtu izlemt, pama­tojoties uz bagātību un peļņu, tad spriedumam, kuru slavētu vai peltu alkatīgais, katrā ziņā vajadzētu būt pašam parei­zākajam.
- Bez šaubām.
- Ja mūsu pamats būtu gods, uzvara, drosme, vai tad labākais tiesnesis nebūtu godkārīgais un uzvaras cildinātājs?
- Skaidrs.
- Bet ja tāds pamats būtu pieredze, saprāts un pierā­dījumi?
- Tad nepieciešami par pareizāko būtu jāatzīst tas, ko izteiktu filozofs un filologs ( *Ne mūsdienu izpratnē; filologs šeit nozīmē - tāds, kas mīl dis­putēt, spriest, pierādīt ).
- Ir trīs baudas, un bauda, kuru sniedz tā dvēseles daļa, ar kuru mēs gūstam atziņas, ir pati jaukākā, un, kurā no mums tā valda, tā dzīve ir vislaimīgākā.
- Kā gan tas varētu būt citādi? Saprātīgais taču zina, kas ir slavējams, un viņš slavē pats savu dzīvi.
- Un kura dzīvei, kura baudai viņš, šis tiesnesis, piešķir otro vietu?
- Noteikti kareivīgā un godkārīgā dzīvei. Tā taču viņam ir tuvāka nekā alkatīgā dzīve.
- Beidzamā vieta, šķiet, ir alkatīgajam.
- Katrā ziņā.

IX. - Sacensība tātad mums ir notikusi: divas reizes un divreiz taisnīgais ir uzvarējis netaisno. Trešā sacensība būs olimpiskā, par godu Olimpijas Zevam - Glābējam. Ievēro, tātad pārējo bauda nav pilnīga, tāda ir tikai saprātīgajam un tīrajam, citiem tā ir it kā ieskicēts siluets. To, man šķiet, esmu dzirdējis no kāda gudra vīra, un tā jau būtu pati lie­lākā un galvenā sakāve.
- Tiešām, pati lielākā, bet kā tas jāsaprot?
- To noskaidrosim, bet tu man palīdzēsi ar savām at­bildēm.
- Nu tad jautā.
- Saki, sāpes taču ir pretstats baudai.
- Pat ļoti.
- Tātad jābūt kādam stāvoklim, kas nav ne bauda, ne sāpes.
- Tā tas arī ir.
- Bet vai starp baudu un sāpēm nav kaut kāds dvēseles miers? Vai tu tā nedomā?
- Domāju gan.
- Bet tu taču atceries, ko ļaudis saka, kad viņi slimo?
- Ko tad?
- Būt veselam esot lielākā bauda, bet to viņi atcerējušies tikai tad, kad saslimuši.
- Esmu to dzirdējis.
- Bet tu esi tātad arī dzirdējis, ka ļaudis, kas cieš lielas sāpes, saka, ka sāpju rimšana esot lielākais prieks.
- Esmu to dzirdējis.
- Man liekas, tu zini, ka arī daudzos citos gadījumos, kad cilvēki cieš sāpes, viņi kā pašu jaukāko cildina nevis prieku, bet sāpju rimšanos un mieru.
- Tad, šķiet, miers kļūst mīļš un jauks.
- Bet, ja kādam zūd prieks, tad šīs baudas zudums ( *Grieķu tekstā šeit lietots vārds "miers, rimšanās" ). Sokrāts šajā iztirzājumā grib pierādīt, ka miers ( resp., rimšanās, izbeigšanās ) var šķist gan patīkams, gan nepatīkams, tāpēc viņam ir svarīgi lietot vienu un to pašu vārdu pie sāpēm un pie baudām) taču ir sāpīgs.
- Var jau būt.
- Bet miers, par to mēs taču teicām, ka tas ir vidū, būs varbūt kā viens, tā otrs, kā sāpes, tā prieks?
- Šķiet, ka tā.
- Bet, nebūdams ne viens, ne otrs, vai tas var kļūt gan par vienu, gan par otru?
- Es tā nedomāju.
- Kā patīkamais, kas rodas dvēselē, tā arī sāpīgais ir kaut kāda šo abu kustība. Vai tā nav?
- Tā ir.
- Bet, kas nav sāpīgs un nav arī patīkams, ir noteikti miers, ko mēs nupat vēl redzējām parādāmies starp tiem abiem.
- Parādījās gan.
- Kā tad var būt pareizi atzīt atbrīvošanu no sāpēm par baudu un prieka trūkumu par mokošu?
- Nekādā ziņā tas nav iespējams.
- Tas tā nemaz nav, tas tikai tā liekas. Miers blakus sāpīgajam liekas patīkams, blakus patīkamajam - sāpīgs. Šis šķitums, salīdzinot to ar patieso baudu, ir tikai māns.
- Mūsu iztirzājums to pierāda.
- Paskaties tagad uz baudām, kas nav no sāpēm radušās, un tu secināsi, ka nav tā no pašas dabas iekārtots, ka bauda ir sāpju rimšanas sekas, sāpes - baudas izbeigšanās.
- Kādas tad ir šīs baudas, un kur tās redzamas?
- To ir daudz, un tās ir dažādas. Ja piekriti, aplūkosim kā piemēru baudas, ko dod oža. Pirms tās nekādu ciešanu nav, tā rodas pēkšņi, ir ļoti asa, un tās izbeigšanās nekādas ciešanas nesagādā.
- Ļoti pareizi.
- Tātad neticēsim, ka tīra bauda ir sāpju izbeigšanās un sāpes - baudas beigas.
- Nekādā ziņā. Tomēr tās baudas, kas nonāk dvēselē ar ķermeņa starpniecību, pa lielākai daļai rodas no sāpju iz­beigšanās, un tās ir pašas stiprākās.
- Tā tas ir.
- Vai to pašu tātad neteiksim par paredzamajām baudām un ciešanām, kad mēs jau priekšlaikus jūtam baudu vai ciešanas?
- To pašu.

X. - Vai tu zini, kādas tās ir un kam tās līdzīgas?
- Kam tad?
- Vai tu domā, ka dabā ir augša, apakša un vidus?
- Domāju gan.
- Ja kādu nes no apakšas uz vidu, vai viņš, tavuprāt, nedomās, ka viņš ceļas uz augšu, nevis kaut kā citādi? Un, ja viņš ir vidū un raugās, no kurienes viņš šeit nokļuvis, viņš taču nedomās, ka ir augšā, un neko citu, jo īsto augšu viņš nebūs redzējis.
- Nudien, ko gan citu viņš vēl varētu domāt.
- Un, ja viņu atkal nestu atpakaļ, viņš domātu, ka dodas lejup, un pareizi domātu.
- Kā gan citādi?
- Un tas viss notiktu tāpēc, ka viņš nezina no pieredzes, kas īsti ir augša, vidus un apakša.
- Tas ir skaidrs.
- Vai būtu ko brīnīties, ja tiem, kas patiesību nezina, par daudzām lietām nebūtu saprātīga priekšstata? Arī par baudu un sāpēm un par to, kas starp tām, jāsaka tas pats. Kad viņš tuvojas sāpēm, viņš spriež pareizi un tiešām jūt sāpes; kad viņš no sāpēm tuvojas vidum, viņš ir pilnīgi pārlie­cināts, ka sasniegta baudas pilnība. Raudzīdamies uz pelēko un nepazīdami balto, viņi kļūdās, pretstatīdami pelēko mel­najam, tāpat viņi kļūdās, nepazīdami baudu un pielīdzi­nādami to sāpju trūkumam.
- Zvēru pie Zeva, būtu daudz vairāk jābrīnās, ja tas tā nebūtu.
- Padomā vēl par šādu lietu. Vai izsalkums, slāpes un cits tamlīdzīgais nav tukšuma sajūta mūsu ķermenī?
- Tieši tā tas ir.
- Nezināšana un nesaprašana, vai tā nav tukšuma sajūta dvēselē?
- Noteikti.
- Vai šāds tukšums nebūtu aizpildāms, paēdot vai kļūstot gudrākam?
- Tieši tā.
- Ar ko būtu labāk aizpildīt - ar īstu esamību vai ar mazāk īstu?
- Protams, ka ar īstu.
- Bet kas, pēc tavām domām, ir ciešāk saistīts ar tīro esamību: ēdiens, dzēriens, aizdars un vispār pārtika vai kāds patiesas pārliecības, zināšanu, prāta un tikuma veids? Par to spriežot, jautā: vai tīrai esamībai ir tuvāks tas, kas nekad nemainās, kas ir nemirstīgs un patiess un kas rodas nemai­nīgajā, vai varbūt tai tuvāks ir tas, kas nekad nepaliek nemai­nīgs pats sevī, ir mirstīgs un rodas mainīgajā un mirstīgajā?
- Daudz nozīmīgāks ir tas, kas vienmēr paliek nemainīgs pats sevī.
- Bet vai mainīgajā esamības nav vairāk kā zināšanu?
- Nekādā ziņā.
- Varbūt vairāk patiesības.
- Arī ne.
- Bet, ja patiesības mazāk, tad, protams, arī esamības?
- Tā tam jābūt.
- Tad vispār lietās, kas paredzētas rūpēm par ķermeni, ir mazāk patiesības un tīras esamības nekā tajās, kas do­mātas rūpēm par dvēseli.
- Daudz mazāk.
- Vai tu domā to pašu arī par ķermeni un dvēseli?
- Noteikti.
- Tātad, ja dvēsele, kura, pati būdama īstākā īstenība, tiek pildīta ar to, kas ir īstākā īstenība, tad tā ir labāk pildīta nekā ķermenis, kas, pats būdams mazāk īsta īstenība, tiek arī pildīts ar mazāk īstu īstenību. ( *Ar dažādiem ēdieniem un dzērieniem )
- Kā gan citādi?
- Ja ir patīkami, kad tevi piepilda ar to, kas atbilst tavai dabai, tad tas, kas ir piepildīts ar patieso, kļūs patiesi un īsti spējīgs priecāties par īstu baudu, turpretim tas, kas piepildīts ar mazāk patieso un īsto, gūs baudu, kura nebūs ne tik droša, ne patiesa.
- Tas pilnīgi nepieciešams.
- Tātad tie, kam nav ne saprāta, ne tikuma, kas pastāvīgi piedalās dzīrēs un izpriecās, tiek rauti lejup un tad atkal paceļas līdz vidum un tā klaiņo visu savu dzīvi. Nekad ne-nokļuvuši augšā pie patiesības, nesaskatījuši to, viņi nav guvuši īsto piepildījumu, drošu un tīru baudu. Kā kustoņi, noliekuši galvas, viņi vienmēr skatās uz leju, uz galdiem, kāri rij un kopojas. Šīs rijības dēļ viņi sper cits citam, badās ar dzelzs ragiem un nogalina, jo viņi nepiepilda ar kaut ko īstu ne savu īsto dabu, ne savu nesātīgo vēderu.
- Lieliski tu, Sokrat, kā orākuls tēlo lielākās ļaužu daļas dzīvi.
- Bet vai nepieciešami baudām, šiem īsto baudu ēnu tē­liem, nepiejaucas sāpes?

Sokrāts tad raksturo šos ēnu tēlus, kas cilvēkus satrauc, rada ne­prātīgu kaisli, strīdu un naidu.

XI. Tālāk tiek runāts par baudām, kuras sagādā dvēseles otra daļa tin pēc kurām tiecas godkārīgie. Šādi cilvēki, skaudības, dusmu un sacensības gara pārņemti, bez jēgas cenšas panākt savas godkāres apmierinājumu, gūt uzvaru un būt pārāki. Turpretim, ja dvēsele seko savai labākajai, filozofiskajai daļai, tad tajā nav strīdu un nesaskaņas. Vistālāk no likuma un kārtības ir tirāniskās un mīlestības tieksmes. Turpinot noskaidrošanu, kurš no cilvēku veidiem ir laimīgākais, tiek sasniegti ļoti precīzi rezultāti: tirāna dzīve ir 729 reizes grūtāka par ķēniņa dzīvi. Sarunas dalībnieki iztēlojas dvēseles modeli, ko veido daudzgalvains nezvērs, lauva un cilvēks. Visi trīs veidoli tā apvienoti, ka saaug kopā un no ārpuses pilnīgi atgādina cilvēku. Netaisnīgs cil­vēks ļauj sevī vaļu nezvēram un lauvai, tie ņem pārsvaru un uzveic cilvēcisko cilvēkā. Taisnīgs turpretim savalda un pakļauj saprātam gan nezvēru, gan lauvu. Turklāt lauva palīdz cilvēkam rūpēties par vispārēju labklājību un harmoniju.

XII. - No visiem viedokļiem raugoties, nekļūdās tas, kas cildina taisnību, melo tas, kas slavē netaisnību. Vai mēs ņemam vērā baudu, labo slavu vai izdevīgumu, taisnīguma aizstāvim visumā būs taisnība, tās nievātājs nepateiks ne­kad kaut ko saprātīgu, viņš pat nezinās, ko īsti viņš peļ.
- Tas tiesa, neko viņš nesaprot.
- Mēģināsim viņu mierīgi pārliecināt. Viņš taču apzināti nerunā nepatiesību. Mēs viņam jautāsim: "Mīļais draugs, vai visi mūsu atzinumi par labo un nekrietno nav šādi radušies: kad zvērisko mūsu dabā pakļauj cilvēciskajam vai, labāk sakot, dievišķajam, tad tas ir labi, nekrietni ir, ja me­žonīgais pakļauj sev lēnprātīgo." Viņš taču piekritīs, vai ne?
- Ja paklausīs manam padomam.
- Vai tad vispār ir kāds, kuram, ņemot vērā iepriekš teikto, būtu izdevīgi netaisni piesavināties zeltu, ja rastos tāda iespēja, jo tad viņš paverdzinātu savu labāko daļu savai nekrietnajai? Un vai viņam būtu izdevīgi, ja, saņēmis zeltu, kaut arī ļoti daudz, viņš atdotu verdzībā savu dēlu vai meitu, turklāt vēl mežonīgiem un nežēlīgiem ļaudīm. Nežēlotu un atdotu dievišķo sevī pašam neģēlīgākajam un bezdievīgā­kajam? Vai viņš nav nelaimīgs, vai neies vēl briesmīgāk bojā kā Erifīle ( *Erifīle nodeva savu vīru, kas gribēja izvairīties no piedalīšanās karagājienā ), kas par sava vīra dzīvību ieguva kaklarotu?
- Daudz nelaimīgāks, - teica Glaukons. - Es šoreiz atbil­dēšu tava sarunu biedra vietā.

XIII. - Bet arī izlaidība, kā tu domā, vai netiek tāpēc pelta jau no seniem laikiem, ka tā ļauj pārāk lielu vaļu mil­zīgajam daudzveidīgajam briesmonim?
- Tas ir skaidrs.
- Bet iedomību un īgnumu vai nepeļ tad, kad cilvēkā nesamērīgi ir izaudzis un kļuvis stiprs lauvam vai čūskai radniecīgais?
- Ļoti pareizi.
- Izlutināšanu un mīkstčaulību, kas cilvēku padara gļēvu, nosoda izlaidības un izvirtības dēļ.
- Noteikti.
- Vai glaimošana un izdabāšana nepakļauj cilvēka de­dzību un godkāri nezvēram, kas savā nesātībā un alkatībā tik līdzīgs zemiskajam pūlim? Naudas un bagātības dēļ šāds cilvēks jau no agras jaunības pierod mīt dubļos visu cildeno un lauvu padarīt par pērtiķi.
- Tieši tā.
- Kāpēc gan, pēc tavām domām, tiek nievāta nodarbo­šanās ar kādu amatu un vienkāršu fizisku darbu? Vai gan ne tāpēc, ka tādā cilvēkā viņa labākā daļa ir par vāju, lai valdītu pār visiem zvēriem un dzīvniekiem viņā? Viņš var tiem tikai kalpot un mācīties izdabāt un glaimot.
- Šķiet, ka tā tas ir.
- Tātad šāds cilvēks ir vadāms un viņa vadītājam vaja­dzētu būt tādam pašam kā paša krietnākā cilvēka vadītā­jam, tāpēc mēs teiksim, ka viņam vajadzētu būt tāda krietna cilvēka vergam, kurā valda dievišķais. Vergs jāvada tā, lai tas viņam nenāktu par ļaunu, kaut gan Trasimahs teica, ka vadīšana vienmēr nākot par ļaunu tiem, kurus vada. Mēs domājam, ka katram ir labāk, ja viņu visur vada dievišķais saprāts, sevišķi vēl tad, ja viņā pašā ir kaut kas tam rad­niecīgs. Ja tas tā nav, tad lai saprāts iedarbojas no ārpuses, lai mēs pēc iespējas būtu līdzīgi un draudzīgi kā jau tie, kuriem kopēja vadība.
- Tas ir pareizi.
- Ir skaidrs, ka arī likums, būdams mūsu valstī visiem sabiedrotais, grib to pašu, to pašu arī bērnu audzināšana. Mēs neļaujam bērniem būt brīviem, kamēr neesam, tāpat kā valstī, nodibinājuši viņiem noteiktu kārtību, atbalstī­dami pie viņiem, tāpat kā pie mums pašiem, to labāko. Jaunā kārtība būs viņiem vadītājs un sargs, un tad mēs viņiem dosim brīvību.
- Tas ir skaidrs.
- Bet kāds pamats mums būtu, Glaukon, apgalvot, ka ir izdevīgi būt netaisnam, izlaidīgi dzīvot vai kaut ko nekrietnu darīt, kas darītājam pašam nāktu par ļaunu? Vai tāpēc, ka viņš iegūs daudz naudas vai lielāku varu?
- Nekādā ziņā.
- Bet kas par labumu, ja netaisni darbi nenāks gaismā un vainīgais netiks sodīts? Ja viņš netiks atklāts un sodīts, viņš kļūs vēl nekrietnāks, ja viņu atklās un sodīs, zvēriskais viņā tiks savaldīts un apslāpēts, bet labais atbrīvots, un visa dvēsele būs labāka, tiks godāta un cienīta, būs taisnīgāka, savaldīgāka un saprātīgāka. Šāds dvēseles stāvoklis ir tikpat daudz reižu vērtīgāks par ķermeņa spēku, veselību un skaistumu, cik dvēsele ir vērtīgāka par ķermeni.
- Katrā ziņā.
- Katrs saprātīgs cilvēks centīsies tā dzīvot un visvairāk godās mācības, kas tā veidos viņa dvēseli, citas daudz ne­ievērodams.
- Tas ir skaidrs.
- Nedzīvos viņš turklāt, pilnīgi pakļaudams sava ķermeņa uzturēšanu un attīstību zvēriskai un neprātīgai baudai. Neraudzīsies viņš un nevēros, ka jābūt spēcīgam, veselam un skaistam, ja līdz ar to viņš nekļūs saprātīgs, vienmēr viņš pieskaņos ķermeņa harmoniju dvēseles ritmam.
- Pilnīgi pareizi, ja viņš gribēs būt saskaņots un har­monisks.
- Bet vai arī naudas iegūšanā nebūs tā pati kārtība un saskaņa? Naudas daudzums nebūs viņam pats svarīgākais, kaut gan ļoti daudzi to atzīst par lielāko laimi. Viņš necen­tīsies bezgalīgi to vairot. Pārāk daudz nav labi.
- Tā gan.
- Apcerot savu domās izveidoto valsti, viņš bažīsies, vai tur kaut kas netiks sagrozīts - mantas varbūt būs par daudz vai arī par maz. Tā spriezdams, viņš atbilstoši pavairos vai samazinās savus īpašumus, kā nu varēdams.
- Tieši tā.
- Arī par pagodinājumiem un amatiem viņš būs tādās pašās domās. Dažus, par kuriem viņš būs pārliecināts, ka tie padarīs viņu labāku, viņš labprāt pieņems un par tiem priecāsies, bet, ja tie izjauks viņa sasniegto saskaņu, viņš no tiem izvairīsies kā savā privātajā, tā sabiedriskajā darbībā.
- Ja jau viņa mērķis ir tāds, tad viņš vairīsies arī no­darboties ar politiku.
- Zvēru pie suņa, savā valstī jaunu pavisam ne, bet var­būt citā piemērotākā, ja radīsies tāda brīnišķīga izdevība.
- Saprotu. Tu domā par mūsu dibināmo valsti, par to, kura vēl ir tikai domās, kuras, manuprāt, nekur uz zemes vēl nav.
- Bet varbūt debesīs ir kāds paraugs, kuru katrs, kas grib, var apskatīt un tad tur apmesties uz dzīvi.
Vienalga, vai tāda kaut kur ir vai tikai būs, šis cilvēks tikai tādā gribēs darboties, citur nekur.
- Tā, šķiet, ir.

DESMITĀ GRĀMATA

I. - Domādams par mūsu valsti, es pārliecinos, ka mēs to esam iekārtojuši pareizi daudzējādā ziņā, bet visvairāk es to gribētu teikt par dzeju.
- Kā tas jāsaprot?
- Mēs nekādā ziņā neatļaujam dzeju, ja tā atdarina ( *Domāta traģēdija un komēdija. Sk. III grāmatas 7. nodaļu ). Tagad, man šķiet, šis jautājums ir kļuvis vēl skaidrāks, jo mēs esam aplūkojuši atsevišķi katru dvēseles daļu.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Teikšu to tikai jums, jūs taču neatstāstīsit to traģēdiju autoriem un visiem citiem atdarinātajiem. Atdarinātajā dzeja saindē visu klausītāju prātus, jo viņiem nav līdzekļu, lai izzinātu, kā tas īstenībā ir.
- Bet ko tu īsti ar to domā?
- Tas tomēr jāpasaka, kaut gan Homērs man ir mīļš un godbijība pret viņu, kas man ir jau no bērnu dienām, to liedz. Šķiet, ka viņš bijis visos traģēdiju daiļumos vadītājs un skolotājs. Cilvēks tomēr nav stādāms augstāk par patie­sību. Es teikšu, kas man jāsaka.
- Noteikti tas tev jāsaka.
- Tad klausies un atbildi, jo tas ir svarīgi.
- Tātad jautā.
- Vai tu varētu mums pateikt, kas īsti ir atdarināšana? Pats es lāgā nezinu, kas tā varētu būt.
- Kā tad es to lai zinu?
- Tur nav nekā dīvaina. Cilvēki ar vājāku redzi bieži vien saskata kaut ko agrāk nekā cilvēki ar labām acīm.
- Pieņemsim, ka tā tas ir, bet tavā klātbūtnē es neie­drošinātos teikt, ko atzīstu par pareizu. Saki labāk pats.
- Labi. Bet vai mēs nevarētu sākt iztirzāšanu pēc mūsu parastās metodes? Parasti mēs kādu daudzumu, ko apzī­mējam ar vienu un to pašu vārdu, aizvietojam ar vienu no­teiktu vispārīgo. Vai tu mani saproti?
- Saprotu.
- Ņemsim tagad pēc tavas patikas kādu daudzumu. Ir taču, piemēram, daudzas atgultnes ( *Grieķi un romieši pie galda nesēdēja, bet atgūlās, balstīdamies uz viena elkoņa. Atgultne ietvēra pakavveidā galdu, uz tās bija vietas trim cilvēkiem ( triklīnijs )) un galdi.
- Protams.
- Bet pamatā tiem ir tikai divas idejas ( nojēgumi ), viena atgultnēm, otra galdiem.
- Jā.
- Tāpēc mēs arī esam paraduši teikt, ka amatnieks katru priekšmetu pagatavo, raudzīdamies uz ideju; viens gatavo atgultnes, otrs galdus, un mēs tos lietojam, tāpat tas ir ar citiem priekšmetiem, bet pašu ideju neviens amatnieks ne­gatavo. Vai tā nav?
- Tā noteikti ir.
- Bet kā tu sauksi, piemēram, šādu cilvēku?
- Kādu tad?
- Kas var pagatavot visu, ko vien gatavo amatnieki.
- Tas nu gan būtu brīnišķīgs vīrs.
- Tas vēl nekas. Tev būs vēl vairāk jābrīnās. Tas pats meistars prot pagatavot ne tikai dažādus priekšmetus, bet arī visu, kas aug uz zemes, turklāt vēl visus dzīvniekus un arī pats sevi, un pašu zemi, un debesis, un dievus, un visu, kas ir debesīs, un visu, kas ir Aīdā zem zemes, - visu to viņš var pagatavot.
- Apbrīnojami gudrs būtu tāds vīrs.
- Tu laikam netici? Saki atklāti. Tev laikam liekas, ka tāds meistars ir pilnīgi neiespējams. Kā gan varētu kāds rasties, kas visu to prastu? Kā gan tas varētu būt? Bet vai tu nenojaut, ka arī tu pats varētu ar kaut kādu paņēmienu visu to izdarīt?
- Un kas tas būtu par paņēmienu?
- Nekas grūts. To var izdarīt visur, vienmēr un ātri. Vis­ātrāk tas izdarāms, ja tu paņemtu spoguli un to dažādi gro­zītu. Ātri vien tu būsi pagatavojis sauli un visu, kas pie debesīm, tad pats sevi, tad visu citu, kas dzīvs, tad stādus un dažādus priekšmetus un visu citu, par ko mēs runājām.
- Jā gan, bet tas ir tikai šķitums, īstenībā tā nav.
- Lieliski. Tieši tas vajadzīgs mūsu sarunai. Tāds meis­tars, es domāju, ir katrs gleznotājs. Vai tā nav?
- Ir gan.
- Man liekas, tu teiksi, ka tā nav īstenība, ko viņš rada, lai gan gleznotājs kaut kādā veidā taisa atgultni. Vai tad ne?
- Jā, bet tas ir tikai šķitums.

II. - Bet atgultņu taisītājs? Tu taču nupat vēl teici, ka ideju viņš netaisa, tikai atsevišķu noteiktu atgultni. Bet tieši ideja ir tā, par kuru mēs sakām, ka tā ir atgultnes īstā esamība.
- Tā mēs sakām.
- Ja viņš tātad netaisa īsto esamību, tad viņš taisa kaut ko, kas tai līdzīgs, nevis esamību. Ja kāds tātad teiktu, ka atgultņu taisītāja vai kāda cita meistara darbs ir īstenība šī vārda patiesā nozīmē, viņš laikam gan kļūdītos.
- Tā vismaz domātu tie, kas raduši iztirzāt šādus jau­tājumus.
- Nebūtu ko brīnīties, ja viņu darinājumiem būtu tikai neskaidra līdzība ar patiesību.
- Tā tas tiešām būtu.
- Ja tu neiebilsti, tad, pamatojoties uz šo piemēru, mē­ģināsim noskaidrot, kas īsti ir atdarinātājs.
- Labi, mēģināsim.
- Ir trīs dažāda veida atgultnes. Viena ir pašā dabā, un par to, es domāju, mēs varētu teikt, ka to ir pagatavojis dievs. Kas gan cits?
- Cits neviens.
- Otra ir tā, kuru pagatavojis galdnieks, trešo - gleznotājs.
- Pieņemsim.
- Gleznotājs, galdnieks, dievs - tie ir trīs dažādo atgultņu veidu meistari.
- Tiešām trīs.
- Dievs ir pagatavojis tikai vienu vienīgu atgultai, kas ir īsta atgultne. Vai nu viņš tā gribēja, vai arī bija nepiecie­šams, lai dabā būtu tikai viena viņa pagatavota atgultne, divas vai vairākas tādas dievs nav pagatavojis.
- Kāpēc tad tā?
- Ja viņš būtu uztaisījis divas, tad rastos atkal viena, kuras ideju ietvertu abas iepriekšējās, un tā būtu īstā at­gultne, nevis tās divas.
- Pareizi.
- Es domāju, ka, to zinādams, dievs gribēja būt īstais un vienīgais īstās un vienīgās atgultnes pagatavotājs, nevis kā­das atgultnes kāds pagatavotājs, un tāpēc viņš pagatavoja vienu atgultai, vienīgo visā pasaulē.
- Šķiet, ka tā tas ir.
- Bet kā mēs viņu sauksim? Par radītāju vai kaut kā tamlīdzīgi?
- Tas būtu pareizi, jo viņš ir radījis kā atgultai, tā ari visu pārējo.
- Bet kā mēs sauksim galdnieku? Vai nesauksim vinu par atgultnes meistaru?
- Sauksim.
- Bet kā gleznotāju? Par šādu lietu meistaru un paga-tavotāju?
- Nekādā ziņā.
- Bet kā tad tu viņu sauksi attiecībā pret atgultai?
- Pats piemērotākais vārds viņam būtu - citu pagatavotā atdarinātājs.
- Labi. Tu sauksi tātad viņu par atdarinātāju trešajā pakāpē no īstenības.

II, III, IV V VI, VII. Tālāk izvirzās jautājums, vai gleznotājs attēlā dod īstenību vai tikai šķitumu. Gleznotājs ir atdarinātājs, bet atdarinātajā māksla ir tālu no īstenības. Par labu dzejnieku saka, ka viņš lieliski zina, par ko runā. Ja dzejnieks lieliski pārzinātu to, par ko viņš runa, tad viņš neapmierinātos ar atdarināšanu, viņš radītu pats un viņa laikabiedri grieztos pie viņa svarīgos jautājumos. Tā tas tomēr nav. Pie Homēra nemeklē zināšanas karalietās. Homēra vadībā nav gūta uzvara nevienā karā. Dzejnieka darbos ir tikai īstenības un tikuma šķitums. īsts kādas lietas pazinējs ir tikai tās lietotājs. īsts flautas pazinējs ir tikai flautists. Dzeja turklāt neatbilst īstenības kritērijiem - ne skaitlim, ne izmēram, ne smagumam, tā ir tālu no īstenības izpratnes.
Cilvēkam jābūt savaldīgam priekos un bēdās, bet pie dzejniekiem mēs varam mācīties nesavaldību. Starp filozofiju un dzeju ir nesaskaņa jau no seniem laikiem. Dzeja maitā dvēseles labāko dalu. Dzejai tomēr jādod iespēja aizstāvēties. Ja tās aizstāvēšanās ir sekmīga, ja tā pierāda, ka ir derīga valstij un cilvēka dzīvei, tad tā var palikt mūsu valstī, tā mūs bagātinās, bet tā nedrīkst aizmirst, ka vispirms jācildina tikums.

VIII. - Bet, ja tas tā nebūs, mīļais draugs, tad darīsim tā, kā to dara iemīlējušies, kad viņi ir pārliecinājušies, ka mīlestība viņiem nav derīga. Viņi negrib no tās atteikties, bet viņiem tas jādara pret savu gribu. Tāpat arī mēs. Mums mīlestību pret atdarinātāju dzeju ir iepotējusi audzināšana, ko mums devušas tagadējās lieliskās (*Teikts ironiskā nozīmē) valsts iekārtas, un tā mums likusies pati labākā un patiesākā. Bet tagad, kaut gan tā vēl nav attaisnojusies, mēs tomēr to uzklausīsim, atkārtodami paši sev mūsu apsvērumus un burvju vārdus, lai atkal neiekristu bērnišķīgajā mīlestībā, kāda pret to ir lielākai ļaužu daļai. Mēs taču saprotam, ka šī dzeja, tālu būdama no patiesības, nav lielas ievērības vērta. Klausītājam tomēr jābūt piesardzīgam, jābaidās par sava gara stiprumu un vienmēr jāatceras, ko mēs esam teikuši par dzeju.
- Pilnīgi piekrītu.
- Tā ir grūta cīņa, mīļais Glaukon, grūtāka, nekā liekas, tā ir cīņa par to, vai cilvēks būs labs vai ļauns. Neievērot taisnīgumu un citus tikumus mēs nedrīkstam ne goda, ne naudas, ne varas, pat ne dzejas dēļ.
- Piekrītu tev, tas taču izriet no tā, par ko esam runājuši. Arī kurš katrs cits tev piekritīs.

IX. - Mēs tomēr neesam apsprieduši pašu svarīgāko par tikumu - par atlīdzību un balvām, kas par to paredzētas.
- Tu laikam gribi runāt par kaut ko ļoti nozīmīgu, ja vien ir vēl kāda lielāka balva par tām, kas jau minētas.
- Bet kas nozīmīgs gan varētu notikt tik īsā laikā? Viss laiks no bērnības līdz vecumam taču būtu ļoti īss salīdzi­nājumā ar mūžību.
- Gandrīz nekas.
- Labi. Bet vai tu domā, ka nemirstīgai būtnei jārūpējas par šo īso laika sprīdi, nevis par visu bezgalīgo laiku?
- Tā es nedomāju. Bet ko tu par to domā?
- Vai tu nekad neesi nojautis, - es teicu, - ka mūsu dvē­sele ir nemirstīga un nekad neiet bojā?
Glaukons izbrīnījies uz mani paskatījās un teica:
- Zvēru pie Zeva, man tas nav ienācis prātā. Bet vai tu to vari apgalvot?
- Es melotu, ja teiktu, ka ne. Domāju, ka arī tu par to esi pārliecināts. Tas taču ir skaidrs.
- Es tā nedomāju un labprāt paklausītos par šo skaidro lietu.
- Nu tad klausies.
- Es klausos, runā.
- Tu taču kaut ko sauc par labu vai par ļaunu.
- Nu, protams.
- Bet vai tu par to domā tāpat kā es?
- Kā tad īsti?
- Kas bojā un iznīcina, ir ļauns, kas saglabā un noder, ir labs.
- Piekrītu.
- Labi. Vai tu nedomā, ka katrai lietai kaut kas ir par ļaunu, kaut kas par labu? Piemēram, acīm iekaisums, visam organismam slimība, labībai miltrasa, koksnei puve, varam un dzelzij rūsa, un, kā jau teicu, gandrīz katrai lietai ir tai raksturīgs ļaunums un slimība.
- Piekrītu.
- Ja tāda kaut kur rodas, tā samaitā lietu, kurā tā rodas, un galu galā to pilnīgi iznīcina.
- Tā tas ir.
- Katrai lietai raksturīgais ļaunums un slimība to iznī­cina, bet, ja tā to neiznīcina, tad arī cits nekas to neiznīcina, jo es nedomāju, ka to varētu iznīcināt labais vai kaut kas tāds, kas nav ne labs, ne ļauns.
- Kā gan tas varētu notikt?
- Ja mēs atrastu kaut ko tādu, kas kādai lietai ir par ļaunu un to bojā, bet tomēr to nevar sagraut un iznīcināt, vai tad mēs nebūtu pārliecināti, ka tā nav iznīcināma?
- Šķiet, ka tā tas ir.
- Tātad vai nav kaut kas, kas maitā dvēseli?
- Noteikti ir. Par to visu mēs tikko runājām: netaisnība, nesavaldība, gļēvums, neizglītība.
- Bet vai kaut kas no minētā var to sagraut un iznīcināt? Padomā par to, lai mēs nekļūdītos, domādami, ka netaisns un nesaprātīgs cilvēks, kas savu netaisno rīcību neapzinās, iet bojā savas netaisnības dēļ, kas ir dvēseles slimība. Spriedīsim labāk šādi: kā slimība, miesas kaite novārdzina un novājina ķermeni, tā ka tas galu galā nemaz vairs nav ķermenis, tāpat arī nupat vēl minētās lietas ( metāli, labība ) iznīkst no ļau­numa, kas tajās iesēdies un tās bojā. Vai tā tas nav?
- Ir.
- Labi. Aplūko tagad tāpat arī dvēseli. Vai netaisnība un citi netikumi, kas tajā iesakņojušies, to nenovājina un ne­samaitā, līdz tā šķiras no miesas un mirst?
- Nekādā ziņā.
- Vai tur ir kāda jēga? Kāda cita ( metālu, labības ) kaites visu iznīcina ( *Piemēram, slimība miesu, vispār to, kam kaite piemetusies ), dvēseles netikumi ( kaites ) dvēseli ne?
- Tas nav saprotams.
- Padomā arī, Glaukon, par to: mēs taču esam pārlie­cināti, ka miesai nav jāiet bojā tāpēc, ka samaitāta un ne­derīga ir pārtika, bet, ja tāda pārtika rada organismā kādu organisku kaiti, tad mēs teiksim, ka tas gājis bojā šīs savas organisma slimības dēļ. Mēs nekad nedomāsim, ka samaitāta pārtika, kas ir kaut kas cits nekā organisms un kas nav iz­raisījusi organismam iedzimtu slimību, būtu to iznīcinājusi.
- Tas ir pavisam pareizi.

X. - Pamatojoties uz to pašu apsvērumu, mēs varam ap­galvot: ja miesas kaite neizraisa dvēseles kaiti pašā dvēselē, tad dvēsele, pati būdama bez kaites, nekad neiet bojā šādas tai svešas kaites dēļ.
- Saprātīgi teikts.
- Mums būtu tāpēc vai nu jāpierāda, ka šāds apgalvojums nav pareizs, vai arī, kamēr tas nebūtu pierādīts, mums nebūtu pamata teikt, ka dvēsele iet bojā no drudža vai citas slimības, ka to var nogalināt, sagriežot pēc iespējas mazākos gabaliņos, ka to vispār var iznīcināt ar šādiem vai citiem līdzekļiem. Vispirms tad kādam būtu jāpierāda, ka šādu miesas ciešanu dēļ tā kļūtu netaisnāka un nekrietnāka. Ja dvēselei svešas ciešanas nerodas dvēselē pašā ( *Piemēram, ja tās rodas miesā ), tad mēs nekad neļausim teikt, ka dvēsele vai kaut kas cits ir tādā veidā iznīcināts.
- Bet neviens arī nepierādīs, ka mirstošo dvēseles kļūst nekrietnākas.
- Ja kāds tomēr tikai tāpēc iedrošināsies teikt, ka cilvēks mirdams kļūst ļaunāks un netaisnāks, lai nebūtu spiests atzīt, ka dvēsele ir nemirstīga, tad, ja viņam taisnība, mēs teiktu, ka netaisnīgums ir sava īpašnieka slimība un nāves kaite, ka viņu nogalina īpašnieka paša dabas īpatnība un ātrāk nomirst tie, kas stiprāk aplipuši, lēnāk, kas mazāk, nevis tā kā tagad, kad citi viņus soda ar nāvi.
- Zvēru pie Zeva, netaisnība, ja tā nāvējoša inficētam, nav nekāda briesmīga kaite: tā atbrīvo no visa ļauna. Bet es domāju, ka drīzāk tā izrādīsies tieši pretstats nupat teik­tajam. Citus tā nogalina, ja vien spēj, bet savu īpašnieku tā padara par ļoti dzīvot spējīgu un turklāt vēl par neatlaidīgu un nenogurdināmu, ļoti tālu tā, šķiet, ir no nāvi nesošās.
- Ļoti pareizi teikts. Ja dvēseles pašas samaitātība un ļaunums nevar to nogalināt un iznīcināt, tad arī ļaunums, kas paredzēts kaut kā cita izdeldēšanai, neiznīcinās ne dvē­seli, ne kaut ko citu, bet vienīgi tikai to, kam tas paredzēts.
- Tātad, ja dvēseli nekas nevar iznīcināt - ne ļaunums, kas viņā pašā, ne ļaunums, kas ārpus tās, tad skaidrs, ka tai vienmēr jābūt, bet, ja tā ir vienmēr, tad tā ir nemirstīga.
- Tā tam jābūt.

XI. - Varam tātad pieņemt, ka esam par to vienojušies, bet, ja tas tā ir, tad tev ir jāatzīst, ka dvēseles vienmēr ir vienas un tās pašas. Viņu nekļūst mazāk, jo neviena neiet bojā, nekļūst arī vairāk. Ja nemirstīgo skaits kļūtu lielāks, tad, nemirstīgajam rodoties no mirstīgā, galu galā viss kļūtu nemirstīgs.
- Tev taisnība.
- To tomēr neatzīsim, to liedz mums prāts, bet neatzīsim arī, ka savā patiesākajā būtībā dvēsele ir pārpilnām pilna ar lielu un raibu dažādību un savstarpējām pretrunām.
- Kā to saprast?
- Nav viegli tam būt nemirstīgam, kas sastāv no dažā­dām daļām, kuras turklāt nav apvienotas pašā labākajā sakārtojumā, bet tāda mums pašlaik izrādās dvēsele.
- Nē, viegli tas nav.
- Ka dvēsele ir nemirstīga, to spiež mums atzīt kā šī mūsu saruna, tā arī citi apsvērumi. Kāda tā ir īstenībā, par to mēs nevaram pārliecināties, jo redzam to izkropļotu sa-saistījumā ar ķermeni un citiem ļaunumiem. Tā jāaplūko rūpīgi savā tīrajā veidā ar domāšanu, un mēs to atradīsim daudz skaistāku, un daudz skaidrāk būs redzams tās tais­nīgums un netaisnīgums un viss pārējais, par ko mēs nupat runājām. Mēs esam pateikuši par dvēseli patiesību, esam pateikuši to, kāda tā mums tagad šķiet. Mēs redzam dvēseli tādu, kādu redzam jūras dievu Glauku, ar grūtībām sa­skatot tā agrāko dabu. Viņa locekļi ir viļņu salauzti, sadra­gāti un pilnīgi sakropļoti, viņš viss apaudzis ar gliemežiem, ūdensaugiem un sīkiem akmentiņiem, tā ka vairāk līdzīgs kādam briesmonim nekā tam, kas viņš agrāk bija. Tāpat arī dvēseli mēs redzam tūkstoš nelaimju sagandētu, bet mums jāskatās uz kaut ko citu, Glaukon.
- Uz ko tad?
- Uz dvēseles gudrības mīlestību. Mums jānovēro, uz ko tā tiecas, kādu sabiedrību meklē, būdama radniecīga die­višķajam, nemirstīgajam un vienmēr esošajam, un kāda tā kļūtu, visa dievišķajam pievērsusies, visa pēc tā tiekdamās un šajā trauksmē izrāvusies no dzelmes, kur tā tagad at­rodas, un notīrījusi akmentiņus un gliemežus, ar ko tā ap­augusi tajās dzīrēs, kuras sauc par priekpilnām, kurās cie­nasts ir zeme un akmeņi. Tad kļūtu redzama tās īstā daba -vai nu vienveidīga, vai daudzveidīga, vai šāda vai tāda. Bet tagad, es domāju, mēs esam pietiekami pārrunājuši dvēseles stāvokļus un veidus cilvēka dzīvē.
- Pilnīgi pietiekami.

XII. - Labi. Sajā sarunā mēs tikām galā ar citiem iebil­dumiem un mums nebija vajadzīgs atsaukties uz atmaksu par taisnīgumu un uz tā labo slavu, kā to darot, pēc jūsu vārdiem, Hēsiods un Homērs. Mēs atradām, ka taisnīgums savā būtībā dvēselei ir ļoti labs un ka tai jārīkojas taisnīgi, vai nu tai ir, vai nav Giga gredzens, vai nu ir, vai nav Aīda cepure. ( *Pēc sengrieķu tautas ticējumiem līdiešu valdnieka Giga gredzens, tāpat kā Aīda bruņucepure, padara valkātāju neredzamu )
- Ļoti pareizi.
- Bet vai tagad, Glaukon, mēs, neizpelnoties pārmetu­mus, nevarētu agrāk teiktajam vēl pievienot gandarījumu par taisnīgumu un citiem tikumiem, kāds tas pienākas dvē­selei no cilvēkiem un dieviem, gan cilvēkam vēl dzīvam esot, gan pēc nāves.
- Neviens mums to nepārmetīs.
- Bet vai jūs man atdosit, ko aizņēmāties sarunas laikā?
- Ko tad īsti?
- Es piekāpos, un mēs pieņēmām, ka taisnīgais var likties netaisns un netaisnais taisns. Jūs domājāt, ka šāda piekāp­šanās jums vajadzīga skaidrāka izklāsta dēļ, kaut gan, ma­nuprāt, nekādi nebūtu iespējams, ka tas paliktu apslēpts dieviem un cilvēkiem, tomēr jūs domājāt, ka tas ir nepie­ciešams, lai taisnīgumu viņa būtībā pretstatītu netaisnī­gumam tā būtībā. Vai tu to neatceries?
- Es būtu netaisns, ja teiktu, ka ne.
- Tagad, kad tie pretstatīti, es taisnības vārdā atkal prasu taisnīgumam to godu un cieņu, kāds tam ir pie dieviem un cilvēkiem, lai tiktu iegūtas balvas ( taisnīgumu taču godā ) un dotas tiem, kas ir taisnīgi, jo ir pierādīts, ka taisnīgums nepiekrāpj tos, kas to patiešām ievēro.
- Taisnīga prasība.
- Tātad vispirms atsakieties no pieņēmuma, ka dievi ne­redz, kurš ir taisnīgs, kurš netaisnīgs.
- Atsakāmies!
- Bet, ja dievi to redz, tad vienu viņi mīlēs, otru ne, kā mēs par to jau pašā sākumā vienojāmies.
- Tā tas ir.
- Bet vai mēs nepiekritīsim, ka tam, ko dievi mīl, viņi dos iespējami labāko, ja vien no kāda agrākā pārkāpuma viņam nav nolemts kaut kas ļauns?
- Pilnīgi piekrītu.
- Tas mums jāatzīst arī par taisnīgu cilvēku, ja viņš kritis nabadzībā, saslimis vai arī viņam gadījies kaut kas cits, ko parasti atzīst par ļaunu, tad viss nāks viņam par labu vai nu dzīvam, vai mirušam. Dievi nekad nepārstāj rūpēties par cilvēku, kas cenšas būt taisnīgs un, taisnīgi rīkodamies, kļūst līdzīgs dievam, cik vien tas cilvēkam iespējams.
- Sagaidāms, ka tādu cilvēku nepametīs tas, kas viņam līdzīgs.
- Tātad par netaisno jāpieņem tieši pretējais.
- Tā tas noteikti ir.
- Tādas balvas taisnīgajam sagaidāmas no dieviem.
- Tā es vismaz domāju.
- Bet no cilvēkiem? Vai īstenībā nenotiek tā: ar gudriem un netaisniem cilvēkiem ir tāpat kā ar skrējējiem sacen­sībās, kas lieliski skrien tūlīt pēc starta, bet atpakaļceļā zaudē spēkus; sāk viņi strauji, bet beigās par viņiem visi smejas, un viņi atgriežas, degunus nokāruši, un vainagoti netiek; bet īstie skrējēji, nonākuši pie mērķa, saņem balvu un vainagus. Vai tā pa lielākai daļai nenotiek arī ar tais­nīgajiem? Katra pasākuma, katra kopēja darba un pat dzī­ves beigās ļaudis viņus godā un apbalvo.
- Tās tas tiešām ir.
- Tad atļauj man teikt par taisnīgajiem, ko tu pats teici par netaisnīgajiem. Es teikšu, ka taisnīgie, vecāki kļūdami, iegūst, ja vien tie grib, augstus amatus savā valstī, sievu sev precē no ģimenēm, no kurām vien vēlas, un savas meitas izprecina, kam vien grib. Visu, ko tu saki par netaisnajiem, es tagad saku par taisnīgajiem. Par netaisnajiem es teikšu: ja viņu pārkāpumi jaunības gados arī netiek atklāti, tad ar laiku tie nāk gaismā, viņus visi izsmej, un vecuma dienās viņus nicina kā pilsoņi, tā svešzemnieki. Tu pareizi teiktu, par viņiem teikdams pat visļaunāko. Pieņem, ka visu, ko tu par viņu nelaimēm esi dzirdējis, tu no manis esi dzirdējis. Vai tu atļausi man tā teikt?
- Labprāt. Tas taču taisnība.

XIII. - Redzi, kādas dāvanas, balvas un veltes dabū tais­nīgs cilvēks vēl savā dzīves laikā no dieviem un cilvēkiem, nemaz nerunājot par visu to labo, ko dod taisnīgums pats.
- Ļoti skaistas, ļoti drošas dāvanas.
- Bet tas viss nav nekas salīdzinājumā ar daudzajām un lielajām balvām, ko dabūs katrs ( *Kā taisnīgais, tā arī netaisnais ) pēc nāves. Tev tas jādzird, lai katrs no mūsu sarunas iegūtu, kas viņam pienākas.
- Saki, lūdzu. Ko gan citu es tik labprāt gribētu dzirdēt?
- Nestāstīšu es tev tik garu stāstu kā Odisejs Alkinojam ( **Odisejs ķēniņam Alkinojam, kas viņu uzņēma kā viesi, trīs die­nas stāstījis savus piedzīvojumus ). Stāstīšu, ko redzējis drošsirdīgs vīrs, pamfīlietis Ērs Armēnija dēls. Viņš kritis karā. Kad pēc desmit dienām uzlasīja kritušos, kas bija sākuši jau trūdēt, viņu atrada vēl trūdēšanas neskartu. Aizvests uz mājām, kur viņu vajadzēja apbedīt, viņš divpadsmitajā dienā, uz sārta gulēdams, at­dzīvojās un pastāstīja, ko redzējis. Tikko izgājusi no miesas, dvēsele devusies ceļā kopā ar daudzām citām. Viņas nonā­kušas kādā brīnišķā vietā, kur bijušas zemē divas plaisas, viena blakus otrai, virs tām debesīs, tieši tām pretī, arī biju­šas divas. Starp tām sēdējuši tiesneši. Kad tie bija kādu lietu izlēmuši, tie pavēlēja taisnīgajiem iet pa labi augšup uz de­besīm un uz krūtīm viņiem piekāra sprieduma zīmi. Ne­taisnīgajiem pavēlēja iet pa kreisi lejup. Sprieduma zīme ar visiem viņu pārkāpumiem viņiem bija uz muguras. Kad pienāca Ērs, viņam pateica, ka jāejot pie cilvēkiem un jā-pastāstot par visu šeit redzēto. Stingri piekodināja vērīgi klausīties un skatīties. Ērs redzēja, ka pa vienu plaisu de­besīs un vienu zemē dvēseles, kad viņu lieta bija izlemta, gāja projām, pa divām pārējām viņas atgriezās. Pa vienu viņas devās augšā putekļainas un netīras, pa otru nāca lejā no debesīm tīras. Visas atnākošās likās ierodamies pēc ilga ceļojuma, priecīgas tās izgāja un apmetās pļavā, it kā būtu nākušas uz lieliem tautas svētkiem. Apsveicinājās tās, kas viena otru pazina. Tās, kas devās augšup no zemes, apjau­tājās, kā tur klājies, tās no debesīm jautāja par zemes dzīvi. Vienas stāstīja un žēlojās par savām sāpēm, atcerējās, ko izcietušas un redzējušas savos klejojumos pa pazemi (tie ilguši veselu gadu tūkstoti). No debesīm atgriezušās stāstīja par savu laimi un neizsakāmo debesu skaistumu. Daudz laika, Glaukon, būtu vajadzīgs, lai to visu aprakstītu, bet svarīgākais bijis par gandarījumu. Ja kāds nodarījis kādam kaut ko ļaunu, tad jādod gandarījums desmitkārtīgā ap­mērā, tas jāizdara simt gados, pieņemot, ka cilvēka dzīves ilgums ir simt gadu, lai sods būtu desmitreiz lielāks par nodarījumu (* Uzturēšanās pazemē ilgst tūkstoš gadu). Piemēram, ja kāds ir vainīgs daudzu cilvēku nāvē vai nodevis savu valsti un armiju, ja daudzi viņa dēļ krituši verdzībā, ja viņš ir vainīgs arī citos noziegumos, -par katru tādu noziegumu jācieš desmitreiz lielākas mokas. Bet, ja kāds ir darījis labus darbus, bijis taisnīgs un godājis dievus, tas saņems atlīdzību pēc nopelniem. Ērs stāstīja arī par tiem, kas miruši dzemdībās vai dzīvojuši tikai īsu laiku, bet par tiem neesot vērts runāt.

XIII, XIV. Tālāk Ērs pastāstīja par briesmīgo sodu, kas piespriests Ardiajam. Tas bijis kādas Pamfīlijas pilsētas tirāns un izdarījis daudz drausmīgu noziegumu. Kopā ar viņu bijuši ari citi lieli noziedznieki, un gandrīz visi bijuši tirāni. Viņiem nodīrāta āda, un viņi vilkti pa zemi, kas nokaisīta ar asiem dzeloņiem.

- Tādi bijuši spriedumi, tādi sodi. Pilnīgs pretstats tiem bijusi laime, kas piešķirta kā atlīdzība. Kad visiem, kas bija pļavā, pagāja septiņas dienas, astotajā vajadzēja celties un doties ceļā. Pēc četru dienu gājuma viņi nonāca kādā vietā, kur varēja redzēt no augšas gaismas staru, kas kā kolonna pāršķēla debesis un zemi. Tas bija ļoti līdzīgs varavīksnei, tikai spožāks un tīrāks. Pēc dienas gājuma viņi nonāca pie tā un redzēja tur šīs gaismas vidū no debesīm nokarājamies ķēdes galus, jo šī gaisma bija debesu saite, kas saturēja kopā visu debess velvi, tāpat kā triēru satur kopā kuģa josta. Ķēžu galos bija iekārta Anankes (**Ananke - tulkojumā nozīmē "nepieciešamība", "liktenis") vārpsta, kas lika visam griezties. Vārpstas ass un āķis bija no tērauda, bet veltņi no tērauda un citiem materiāliem.

Turpinās stāsts. Veltņi ir ar tukšu vidu. Lielākajā ieliek mazāko. Pavisam ir astoņi veltņi dažādās krāsās, kas griežas ar dažādu ātrumu, visātrāk astotais. Uz katra sēž sirēna un dzied, bet dzied tikai vienu skaņu, bet tās skan brīnišķīgā saskaņā. Netālu no sirēnām sēž trīs moiras ( likteņa dieves ) – Lahesa ( ** Tulkojumā "iedalītajā," "piešķīrēja" ) cildina pagātni, Kloto ( **Tulkojumā "vērpēja" ) - tagadni, Atropa ( ***Tulkojumā "nenovēršamā" ) - nākotni. Viņš ņēma no Lahesas ceļiem lozes un dažādus dzīves paraugus, uzkāpa uz paaugstinājuma un teica:

- Anankes meita jaunava Lahesa saka tā: "Vienas dienas dvēseles, tagad sākas cits mirstīgo dzīves periods. Ne dē­mons jūs izvēlēsies, jūs izvēlēsities dēmonu. Kas pirmais dabūs lozi, lai pirmais izvēlas sev dzīvi, un viņam nepie­ciešami būs jāpaliek ar to. Tikums nav neviena īpašums. Kas to vairāk vai mazāk godās, tas vairāk vai mazāk to iegūs. Vainojams tas, kas izvēlas, dieve nav vainojama." To teicis, pareģis iesvieda dvēseļu pulkā lozes. Katrs pacēla to, kas nokrita viņam blakus, izņemot Ēru, viņam tas nebija atļauts. Katram, kas lozi pacēla, bija skaidrs, kura pēc kār­tas ir viņa loze. Pēc tam pareģis nolika dzīves paraugus dvēseļu priekšā uz zemes. Paraugu bija daudz vairāk nekā klātesošo. Bija tie ļoti dažādi - visu dzīvnieku dzīves, visas cilvēku dzīves, starp tām arī tirānijas, dažas tirānijas ilga visu dzīvi, dažas īsu laiku un beidzās nabadzībā, trūkumā un trimdā. Bija ievērojamu cilvēku dzīves - daži no tiem izcili skaisti, citi ļoti spēcīgi dažādos sacensību veidos, citi no ievērojamām dzimtām, citiem krietni un slaveni senči. Bija tāpat necilu cilvēku, arī sieviešu dzīves. Dvēselēm ne­bija noteikta veidojuma, jo, izvēlējusies citu dzīvi, tā pieska­ņosies tai. Turklāt šeit juku jukām atradās kā bagātība, tā nabadzība, tāpat vidējais starp tām. Cilvēkam, dārgais Glaukon, vislielākās briesmas, šķiet, draud tieši šeit, tāpēc visvairāk jārūpējas, lai katrs no mums, nerūpēdamies daudz par pārējām zinībām, pievērstos šai vienai, nodotos tai un mācītos tikai to, ja vien būtu iespējams atrast kādu, kas viņam iemācītu atšķirt krietnu dzīvi no nekrietnas un no iespējamām vienmēr izvēlēties labāko. Apdomādams visu nupat pārrunāto, salīdzinādams un pretstatīdams dažādus atzinumus, viņš noskaidros, kāds visam tam sakars ar dzīvi un tikumu. Viņam jāsaprot, kas ir skaistums nabadzībā vai bagātībā, jāsaprot, kādā dvēselē tas rada kaut ko labu vai kaut ko ļaunu, kāda nozīme ir dižciltībai vai zemam dzi­mumam, privātai dzīvei vai valsts amatiem, spēkam vai vā­jumam, apdāvinātībai vai tās trūkumam un visām citām dvēseles īpašībām, kā iedzimtām, tā iegūtām, kāda ir visu šo īpašību savstarpējā attieksme. To zinot, viņš varēs izvē­lēties atbilstoši dvēseles dabai labāku vai sliktāku dzīvi. Par nekrietnu viņš atzīs to, kas viņu padara netaisnīgāku, par labu, kas viņu padara taisnīgāku. Mēs jau redzējām, ka tā ir pati svarīgākā izvēle kā dzīvam, tā mirušam. Tam, kas do­das uz Aīda valstību, vajadzīga šāda tēraudcieta pārliecība, lai arī tur viņu neapstulbotu bagātība un citi tamlīdzīgi ļaunumi, lai viņu nesavaldzinātu tirānija, nedz cita tāda vara un viņš nenodarītu daudz, turklāt nelabojama ļau­numa, un pats no tā neciestu visvairāk. Viņam jāprot dzīvē izvēlēties vidusceļu un pēc iespējas vairīties no galējībām kā šajā dzīvē, tā visā turpmākajā, tā būs viņa lielākā laime.

XVI. Un vēstnesis no viņas pasaules pastāstīja, ka pa­reģis vēl teicis:
"Pat tam, kas šeit ienāk beidzamais, ja vien viņš saprātīgi izvēlas lozi un noteikti iet savu ceļu, dzīve nav ļauna, bet patīkama. Kas pirmais izvēlas, lai ir uzmanīgs, kas beidza­mais, lai nezaudē drosmi."
Kad pareģis to bija teicis, pirmais, kas tūlīt paņēma lozi, izvēlējās paša varenākā tirāna dzīvi, bet savā neapdomībā un alkatībā viņš to paņēma neapskatījies un nepamanīja, ka viņam ir lemts apēst savus bērnus un piedzīvot daudz cita ļauna. Kad viņš nesteigdamies to apskatīja, viņš sāka sist sev pa krūtīm un gausties, ka nav ievērojis pareģa brīdi­nājumu. Sevi viņš šajā nelaimē nevainoja, vainoja likteni un dēmonus. Šis cilvēks bija no tiem, kas nāca no debesīm. Savu iepriekšējo dzīvi viņš bija nodzīvojis labi iekārtotā valstī. Viņa tikumu pamats bija ieradums, nevis filozofija. Vispār sakot, vairākums no tiem, kas nāca no debesīm, šādi iekrita, jo nebija grūtībās rūdīti, turpretim daudzi no tiem, kas nāca no zemes, tā kā paši bija daudz cietuši un redzējuši arī citus ciešam, pārāk nesteidzās ar izvēli. Šo iemeslu dēļ daudzām dvēselēm labais un ļaunais savstarpēji mijās. Liela nozīme bija arī gadījumam. Ja tagad kāds, no turienes uz­nācis šīs zemes dzīvē, daudz nodarbojas ar saprātīgu filo­zofiju un viņa izvēlētā loze nav no pēdējām, tad viņam ir laba iespēja ne tikai šeit būt laimīgam, bet viņa ceļš turp un atpakaļ nebūs akmeņiem un ērkšķiem klāts pazemes ceļš, bet gluds un līdzens ceļš pa debesīm. Ir tiešām vērts redzēt skatu, kā dvēseles izvēlas sev dzīvi. Bija žēl to redzēt, bet bija arī jāsmejas un jābrīnās. Pa lielākai daļai viņas to izvē­lējās pēc līdzības ar savu agrāko dzīvi. Ērs redzējis, ka bijušā Orfeja dvēsele izvēlējusies sev gulbja dzīvi, jo ienīduši sie­viešu dzimumu, kas viņu nogalināja, tāpēc viņa nav gribē­jusi dzimt no sievietes. Redzējis viņš arī Tamira dvēseli, kas izvēlējusies kļūt par lakstīgalu, un kādu gulbi, kas gribējis būt cilvēks, tāpat arī citas dzīvas būtnes, kurām bijusi tieksme uz mākslu. Dvēsele, kas dabūja divdesmito lozi, izvēlējās lauvas dzīvi. Tā bija Telamona dēla Ajanta dvēsele. Par cilvēku tā negribēja kļūt, atcerēdamās strīdu Ahilleja ieroču dēļ. Pēc tam bija Agamemnona dvēseles kārta, tā izvēlējās ērgļa dzīvi, jo savu ciešanu dēļ arī tā ienīda cilvēku dzimumu. Atalantes dvēselei bija kāda no vidējām lozēm. Redzējusi, cik liels ir sacensību uzvarētāju gods, viņa ne­varēja atturēties un izvēlējās šo dzīvi.

Seko vairākas analogas izvēles. Odiseja dvēsele, atcerēdamās agrākās maldīšanās, izvēlējās necila cilvēka dzīvi, kuru neviens nebija gribējis ņemt.

Arī dažādu zvēru dvēseles pārgāja vai nu cilvēkos, vai no viena zvēra citā; netaisni zvēri kļuva par plēsīgiem, taisnīgi -par rāmiem. Notika visdažādākā sajaukšanās. Kad visas dvēseles bija izraudzījušās sev dzīvi, viņas pēc kārtas piegāja pie Lahesas. Kādu dēmonu katra bija izraudzījusies, ar tādu Lahesa viņu arī sūtīja, lai tas būtu viņas sargs dzīvē un viņas izvēles izpildītājs. Dēmons dvēseli vispirms veda pie Kloto, kura, turēdama rokās vārpstu, kas nemitīgi griezās, apstiprināja likteni, ko dvēsele izvēlējusies. Kad dvēsele bija pieskārusies Kloto, dēmons viņu veda pie Atropas vērpuma, un dzīves pavediens no šī brīža kļuva nemaināms. No še­jienes viņa, atpakaļ neatskatīdamās, pagāja zem Anankes troņa un izgāja caur to. Kad tam bija izgājušas cauri arī pārējās dvēseles, tās visas briesmīgā karstumā un tveicē devās uz Lētas ( *Teiksmaina upe, tulkojumā "aizmirstība" ) upes ieleju, kur nebija neviena koka un vispār nekas neauga. Vakaram metoties, viņas apmetās pie Amelētas ( **Tulkojumā "bezrūpīgā" ) upes, kuras ūdens neturas nevienā traukā. Vi­siem bija jādzer viens mērs no šī ūdens. Tie, kas nebija saprātīgi, dzēra vairāk nekā mēru, un, kas tā dzēra, tas visu aizmirsa. Kad viņas tur bija nolikušās gulēt un pienākusi pusnakts, sākās pērkona negaiss, un notika zemestrīce. Dvēseles tika nestas augšup, kur nu katrai bija jāpiedzimst, un izkaisījās pa visu debesi kā zvaigznes. Eram bija aizliegts dzert šīs upes ūdeni, viņš tomēr nezina, kur un kā viņa dvēsele atradusi savu miesu, bet pēkšņi agri no rīta, atvēris acis, viņš ieraudzīja sevi uz sārta. Tā, Glaukon, šī teiksma nav gājusi bojā, bet saglabājusies. Tā glābs arī mūs, ja ņem­sim vērā tās mācību, mēs droši tad pāriesim pār Letes upi un neaptraipīsim savu dvēseli. Ja jūs arī man paklausīsit un atzīsit, ka dvēsele ir nemirstīga, ka tā var pārvarēt visu ļaunu un uzņemt sevī visu labu, tad mums vienmēr būs vaļā ceļš uz augšu un mēs vienmēr būsim pietiekami saprātīgi, lai ievērotu taisnīgumu un pievērstos gudrībai, tad būsim draugi paši sev un dieviem. Mēs to panāksim un būsim lai­mīgi, gan palikdami šeit un kā uzvarētāji visur gūdami bal­vas, gan tūkstošgadu ceļojumā, par kuru es jums stāstīju.