Andžejs Neguliners. Etiopija - ceļojuma piezīmes

Etiopija - pie mums mazpazīstama Āfrikas zeme. 2006.gada rudenī piecatā to apceļojām. Ceļojuma piezīmes publicēju vispārējai informācijai. Ceru, ka izlasīsiet ar interesi. Varbūt pat kādu tas rosinās pašam doties uz šo seno un jauku ļaužu apdzīvoto Abesīnijas zemi. Lai veicas!

2006. gada novembris

Pamatinformācija:
galvaspilsēta Adisabeba (5 milj. iedzīvotāju), kopā valstī 70 milj.;
valoda: amāru (amharic);
reliģija: kristieši, musulmaņi, pagāni;
valūta: 1 lats ~14 biras.
5.nabadzīgākā valsts pasaulē, lielākā AIDS saslimstība pasaulē, pastāvīgs kara stāvoklis ar Eritreju un Somāliju. Robežojas ar jau minētajām valstīm un vēl Keniju un Sudānu. Izejas uz jūru nav, bet ir cieša sadarbība ar ostas pilsētu-pundurvalsti Džibutiju.
Ceļojuma plānošanai tika izmantota Lonely Planet grāmata – Ethiopia & Eritrea.

Ceļotāji: Jānis Kukulis, Vilnis Strods, Māris Bērziņš, Ainārs Dudars, Andžejs Neguliners.

Ceļojuma laiks: no 2006.gada 27.oktobra - 19.novembrim.

2006.gada 28.oktobra agrā rītā pēc pārlidojuma Rīga-Londona-Adisabeba ieradāmies praktiski tukšā lidostā.

Pirmais iespaids bija maldinošs – tipiskās Āfrikas ainavas vietā Adisabeba mūs sagaidīja miglā tīta un ar knapiem +10^oC grādiem. Mūsu maldināšana turpinājās arī vēlāk un gaidāmā karstuma un savannas vietā mēs dažas dienas pat nedaudz salām. Iemesls ir vienkāršs - Etiopija atrodas virs jūras līmeņa starp 2 un 4,5 km.

1. diena, 28. oktobris

Mūs sagaida internetā atrastais Tariku – Jamaikas izskata vietējais, taču ar labām angļu valodas un vietējās ģeogrāfijas, faunas un floras zināšanām.

Lai tiktu pie vietējām naudas vienībām - birām, jāņem līdzi ASV dolāri, kurus labāk mainīt "uz ielas." Kursa atšķirība starp banku un "ielu" ir diezgan liela. Pirmo reizi gan aizbraucām uz valsts banku (pastāv tikai valsts banka). Tur mani "atbruņoja" – nācās atstāt fotoaparātu mašīnā. Pasākums izvērtās kādas 40 minūtes. Vienā lodziņā atdevu visus dolārus, par ko pretī saņēmu tādu kā monētu no lēta alumīnija ar kārtas numuru. Pēc vairākkārtējiem maniem pieprasījumiem mani pieņēma pie nākošā lodziņa, kur man izsniedza saburzītu papīrīti, taču uz tā bija minēta summa, ko nodevu. Pie trešā lodziņa saņēmu aprēķinu vietējā valūtā, kuru man skaidrā naudā izsniedza pie ceturtā lodziņa.

Jau pirmajā dienā braucam ārā no pilsētas, jo pēc iespējas ātrāk gribam nokļūt dienvidos, kur mīt slavenā muršu (Mursi) cilts, kas īstenībā bija arī mūsu galvenais apskates objekts. Tā mums sākumā šķita!

Pirmās pusdienas mūs pārsteidz ar nenormāli lielu gaļas daudzumu. Tāda vāji termiski apstrādāta nezināma lopa gaļa mazos gabaliņos ar milzumu ļoti stipru piedevu un mērcīšu. Tas viss ēdams ar rokām piekožot indžeru (injera) – vietējo pankūkas izskata raudzētu maizi un piedzerot, kā vēlāk izrādījās, ļoti garšīgo vietējo alu. Tas tur ir nopērkams vismaz 5 veidos, visi no tiem diezgan baudāmi.

Pēc 7-8 stundu braukšanas pagaidām vēl pa sliktu asfaltu, nonākam pirmajā nakšņošanas vietā. Tā pārsteidz ar salīdzinoši labiem apstākļiem, netīru, taču dušu, baltiem palagiem un moskītu tīklu virs gultas. Tas izrādījās, nebija parasts aksesuārs. Visādi lidojoši un rāpojoši mošķi ar mums nakšņoja vai visās „viesnīcās” – tā vismaz vietējie sauca tās vietas, kur mēs apmetāmies.

2. diena, 29. oktobris

Esam 270 km no Adisabebas – Avasas (Awasa) pilsētā.

Brokastīs mēs iepazinām pirmo „omletes” paveidu – sasmalcināta cepta omlete ar zaļajiem pipariem un avokado. Vēlāk iepazinām vēl vismaz 20 veidus, kā pagatavot ceptu olu. Tā arī 3 nedēļu laikā nepiespiedām nevienu ēstuvi tās uzvārīt. Viņi nesaprata – kā!?

Pēc brokastīm pamanījām kokos sasēdušos ērgļa izskata putnus. Tie bija mūsu sapratnē milzīgi un draudīgi.
Dodamies uz zivju tirgu. Tajā lielāko mūsu uzmanību piesaistīja marabū (cilvēka auguma putni, kas pat prata lidot). Paceļoties gaisā, tie saceļ vēju vairāku metru rādiusā. Zivis tirgū tika ķertas, grieztas, ēstas un visādi citādi apstrādātas. Jāpiemin, ka ēda vietējie tās jēlas. Pārsvarā mazi samiņi un citas mazas zivteles.

Tā kā ir svētdiena, tad trāpījām uz dievkalpojumu tuvumā esošajā Sv.Gabriēļa baznīcā. Braucam uz 7 stundas attālo Gobas (Goba) ciematu. Pa ceļam sastopam bariņu ar babuīniem. Ceļš ir izteikti slikts – gruntovočka, bet ļoti slikta. Pusdienas ēdam diezgan briesmīgā smirdīgā ēstuvē (pusdienās alus un siga – atkal tā pati vāji termiski apstrādāta nezināmas izcelsmes gaļa).

Ceļš ved kalnā – jau esam 3200 m virs jūras līmeņa. Ierodamies viesnīcā Gobas pilsētā, tā pilna ar farandži ("ārzemnieki").

Goba – 200-300 tūkstoši iedzīvotāju. Precizitāte apšaubāma, jo redzot kā un kur viņi dzīvo, nedomāju, ka kāds tos var saskaitīt. Pilsētā ir tikai viena centrālā iela, no kuras nekad īpaši arī nenogriezāmies.

Vakarā ejam uz krogu. Vakara rezultāts – 25 aliņi uz visiem. Jāpiemin, ka tas arī bija vienīgais produkts, ko kafejnīca piedāvāja.

3. diena, 30. oktobris

Braucam uz Bales Kalnu valsts dabas parku (Bale Mountains National Park). Ceļā pavadījām vairākas stundas, taču nobraucām tikai 30 km. Ārkārtīgi slikts, vietām mūsu sapratnē pat neizbraucams ceļš. Taču landkrūzeris rādīja patiešām izcilas spējas.

Vilnis kādā vietā pēkšņi izlēca no auto un sāka briesmīgi priecāties par redzēto. Izrādās, ka bijām nonākuši vietā, kur ūdens tek pret fizikas un gravitācijas likumiem – pret kalnu. Skats tiešām jocīgs. Faktam ir vairāki skaidrojumi – (1) mistiskais (šeit Vilnis ilgi stāstīja par kosmosu, utt.), (2) zinātniskais, bet nepierādītais - magnētisks lauks un (3) racionālais - visa zemes plātne tajā vietā vairāku kvadrātkilometru platībā ir šķība. Man pēdējais likās visreālākais.

Esam 4 km augstumā, Tariks mūs izmeta no mašīnas – teica, ka tālāk esot jāiet kājām. Temperatūra ap nulli, krūtīs spiež – ejam augšā. Nevienam no mums nav nekādas augstkalnu pieredzes, tāpēc nebija viegli. Beidzot tikām līdz otrajai augstākajai kalna virsotnei Etiopijā Tuludemtam (Tullu Deemtu) – 4377 m (augstākā ir Rasdašēna kalns – 4543 m valsts ziemeļos, kas ir 3.augstākā virsotne Āfrikā). Interesanti ir tas, ka līdz virsotnei iet ceļš un var uzbraukt ar auto (gan tikai ar jaudīgu pilnpiedziņas auto).

Lejā redzams neaptverami liels klajums – Sanetas plakankalne (Sanetti plateau). Tāda sajūta, ka visu Latvijas teritoriju tur varētu nolikt. Šis reģions ir slavens ar to, ka tur mīt visretākā vilku suga uz pasaules. Ir palikuši tikai daži tūkstoši Etiopijas vilku. Un pilnīgi normāli, ka tos arī neredzējām.

Braucam lejā uz Gobu – lejā iet ātrāk. Pusdienās tipiskā etiopiešu virtuve – asa gaļa ar ielu daudzumu alus. Nē... tur bija vīns. Vietējais – neko labi negaršoja. Tas ari viss, ko var dabūt vietās, ko viņi sauc par kafejnīcām. Deserti un citas izvirtības šeit nepastāv. Tikai galvaspilsētā un vēlāk vienā ciematā dabūjām, it kā, bulciņas. Vakarā nonācām nakšņošanas vietā, kur mūs sagaidīja lepns uzraksts – Conservation is our motto! Šis gan bija OK, bet jāsaka, ka valstī angļu valoda tiek lietotā īpaši nepareizos locījumos un katrā vārdā ir vairākas kļūdas. Tā kā jau bija vēls, ātri izstaigājam nacionālo parku, pamanījām nijalas (Nyjala - vietējās antilopes) un kārpucūkas (warthogs).

Ejam gulēt padsmitvietīgā istabā – auksts, dzeram Tarika sagādāto araki (pašdzīts alkohols, līdzīgs turku raki u.c. valstu "pašdzītajiem").

Pirms tam patērzēju ar no Lielbritānijas tikko atbraukušo jaunieti. Jau trešo reizi esot šajā valstī. Māsa strādā tūrismā. Tā viņas te regulāri tusējās – braukā pa visu valsti, uzņem ārzemju tūristus un visādi citādi pavada laiku.

4. diena, 31. oktobris

No rīta izstaigājam to pašu taku, ieraudzījām tos pašus dzīvniekus un aizbraucām dzert bunna – etiopiešu kafiju. To gatavo vienmēr un visur. Garšo lieliski - kā nekā kafijas dzimtene ir šeit - Kefas reģionā.

Jāpiemin, ka rīts šeit sākas ļoti agri – ap 6:00 doties ceļā jau kļuva par normu. Saule aust 6 no rīta, riet 6:15 vakarā. Ļoti precīzi. Līdz ar to ir 12 stundu gaišais un 12 stundu tumšais cikls. Ar pulksteni vispār bija interesanti. Viņiem diennakts sākas 6 no rīta nevis tā, kā pie mums – 12 naktī. Līdz ar to viss ir otrādi. Piemēram, kad mums ir 2 dienā, pie viņiem ir 8 no rīta. Kad mums 6 vakarā, tad viņiem diena beidzās, jo ir jau 12 vakarā. Arī gads viņiem ir cits – mēs bijām iebraukuši 1999.gadā. Caur to arī valsts mārketinga sauklis – Visit Ethiopia and be 7 years younger! Kalendārs arī cits – atšķirībā no mūsu Gregora kalendāra, Etiopijā ir Jūlija kalendārs ar 13 mēnešiem no kuriem 12 pa 30 dienām un trīspadsmitais – 5 vai 6 dienas, atkarībā no gada. Šeit vēl viens sauklis – Country of 13 months of sunshine! Lai galīgi visu sajauktu, pieminēšu tikai, ka fiskālais gads sākas 8.jūlijā, bet Jauno gadu tur svin 11.septembrī. Tātad, pēc mūsu laika 2007.gada 11.septembrī Etiopijā sagaidīs jauno tūkstošgadi (milēniums būs klāt!!!).

Braucam pa to pašu akmeņaino ceļu uz Avasu, tad uz Jabelu (Yabello). 12:30 – jau otrā kafija.

Apmeklējam skolu – tas izvērtās par notikumu. No Rīgas līdzi bijām paņēmuši kaudzi ar pildspalvām un zīmuļiem. Zinājām, ka deficīts. Bet, ka tāāds!!! Skolēni mūs gandrīz aiznesa kopā ar visām pildspalvām. Interese bija milzīga!

Braucam caur Dilu (Dilla), pa ceļam nopirkām saldu citronveidīgu augli – to sauc par Zeitun. Ieturam garšīgas pusdienas zem mango koka. Beidzot dabūjām ko līdzīgu štoviņam – kartupeļi ar gaļu un kāpostiem. Nakšņojam Agere Maryam. Vakariņās kārtējā omlete, alus un Šašemenē (Shashemene) nopirktā zālīte (efekta gan nav, laikam "vieglo zālīti" iesmērēja). Šašemene ir rasta kustības pasaules galvaspilsēta. Bobs Mārlejs arī nācis no šīs puses. Viņa atraitne pašlaik cīnās par Boba mirstīgo atlieku pārapbedīšanu Etiopijā.

5. diena, 1. novembris

6:00 izbraucam, pa ceļam redzam daudzas termītu mājas. Sākumā apstājamies pie katra otrā „staba,” vēlāk pierodam, jo māju ir ļoti, ļoti daudz. Brokastis Jabelā.

Dodamies uz Elsodas (El Sod) sāls raktuvēm. Tās atrodas milzīgā bedrē, kuras apakšā ir ezers – melns kā nafta. Vietējie nirst, sagrābj melnu masu, kas sastāv no dūņām, dubļiem un sāls un nes ārā no ūdens. To visu viņi sakrāmē ādas maisos, krauj ēzeļiem uz muguras un katru kravu 40 minūtes stiepj augšā uz ciematu. Un tā jau simtiem gadu. Mēs ieteicām efektīvāku darba organizāciju - sāli izžāvēt jau lejā, lai ēzeļiem vieglāk nest augšā. Bez rezultāta!!!

Dodamies uz Konso. Pa ceļam atkal pusdienojam Jabelā. Šajā vietā īpaši paplašināts menu, bet ēst nav ko. Kotletes un alus. Lai cik jocīgi arī nebūtu, bet augļu kokteiļi bija retums, lai gan ceļmalā aug viss, ko vien var iedomāties.

Braucam ielejā – uz leju. Paliek reāli karsti. Apkārt sāk mudžēt dažādi dzīvnieki un lidināties putni.

Iebraucam Konso – dienvidu puses lielākajā un nozīmīgākajā pilsētā. Viesnīca kā vienmēr – elektrību ieslēdz tikai vakarā un uz pieprasījuma. Ūdeni arī!

Viesnīcas bārā ņemam gaļu un alu. Ir tik tumšs, ka savus lukturīšus izmantojam kā svecītes. Oficiantes mēģina mums tuvoties, jo viņu oficianšu darba laiks iet uz beigām un nāk klāt alternatīvais nakts darbs apvienošanas kārtībā!!!

6. diena, 2. novembris

Šodien bračkam dzimene. Eju meklēt telefonu. Tie sastopami reti, bet tomēr ir. Nekad neesmu zvanījis no kartona būdas par daudz reiz lielāku tarifu nekā tas ir lielākajā daļā Eiropas – ap 2 Ls minūtē.

Pirms brokastīm jūtu, ka kuņģis netur slodzi un jāiet ap stūri, jo paliek pavisam slikti. Tā rezultātā izraisu vispārēju interesi starp vietējiem iedzīvotājiem. Visi bija gatavi man palīdzēt. Gan ar padomu, gan paturot aiz rociņas.

Brokastis man, protams, izpaliek.

Braucam pie Konso karaļa. Interesants tipiņš. Sagaida mūs uzvalciņā, bet atvainojas, ka esot jāskrien uz sapulci centrā. Būšot pēc stundas. Tad arī ieģērbsies īstajos apģērbos un pastāstīs par senčiem. Tā arī notiek. Kamēr šis uz centru, viņa bērni (prinči) mūs aizveda uz senču kapiem. Virs zemes tiem ir uzcelta koka statujiņas, bet zem zemes tie vēl tagad sēž sēdus tādā kā kambarī dažus metrus zem zemes. Pēc nāves tos 9 mēnešus, 9 dienas un 9 stundas žāvē-mumificē, tad apglabā.

Atbrauca karalis un pastāstīja savu stāstu par karalisko vēsturi. Viņam ir reliģiska, bet ne administratīva vara. Tomēr viņš regulāri piedalās Konso reģiona pašpārvaldē. Reģionā dzīvo ap 300 tūkstoši iedzīvotāju.

Pēcpusdienā braucam uz tirgu Kejafērā (K’ey Afer). Pilns ar krāsainiem (izkrāsotiem) cilvēkiem. Pat īsti dzimumu nevar noteikt. Vīrieši sadevušies rokās pastaigājas. Tas neesot nekas īpašs. Par homoseksuālismu šī valsts neko nezin. Tirgū visi tirgo visādas figņas, nekā noderīga. Viens otram pārdod garšvielas un pulverveida krāsvielas, ko matus iekrāsot. It kā palīdzot arī no karstuma. Tāds sarkans pulveris, izskatās pēc māla. Kad iesmērē matos, tad visu dienu gar muguru un krūtīm tek sarkanas tērcītes.

7. diena, 3. novembris

Braucam uz muršu ciematu. Tur ir atrodama muršu etniskā grupa, kas dzīvo Debab Omo Zone reģionā, netālu no Sudānas robežas. Muršu skaits tiek lēsts no 6-10 tūkstošiem. Ciemats ir visizolētākā vieta Etiopijā, tam apkārt ir kalni un no otras puses – Omo upe. Muršiem ir pašiem sava valoda – tā arī tiek saukta par muršu valodu. Neviens Etiopijā viņu nezin, ieskaitot mūsu gidu. Ciematā ir daži cilvēki, kas zina amāru valodu. Caur tiem tad arī komunikācija notika. Šis ir ciemats, kur sievietes jaunībā atgriež apakšlūpu un izsit priekšējos zobus, lai varētu ielikt mutē māla apļus. Viņiem jau daudzus gadsimtus šķiet, ka tas ir skaisti! Ceļvedī bija minēts, ka vēsturiski šī paraža varēja rasties vergu laikā, lai it kā sevi sakropļojot zaudētu interesi no potenciālajiem vergturiem. Māla vai koka apļu diametram jābūt 12 cm vai lielākam. Fotografējam uz nebēdu, bet par maksu – 2 biras par bildi – ap 14 santīmu. Dārgi!!! Ciematam ir arī sava reliģija – animisms. Latīņu vārds anima nozīmē dvēseli. Tātad – ticība dvēselēm, kas mājo ne tikai cilvēkos, bet arī lietās. Pašā pamatā animisms ir sastopams praktiski visās reliģijās. Vairāk par muršiem - www.mursi.org.

Lai tiktu uz Māgo Valsts dabas parku (Mago National Park) centru, braucam 2,5 stundas pa neapdzīvotu apvidu, satiekot tikai dažus araki sadzērušos vietējos. Parks tāds patukšs - satikām tikai dažus pērtiķus un nelielus bruņurupučus. Pa ceļam uz upi dēļ lielā karstuma sākām dziedāt dziesmiņu par ziediņu - Ababa. Starp citu, galvaspilsētas nosaukums tulkojumā nozīmē "Jaunais ziediņš" – Addis Ababa.

Braucam atpakaļ uz Džinku (Jinka). Vakarā tirgū iepirkām papaiju un riekstiņus.

Vakariņas šoreiz sanāca pie klātiem galdiem.

8. diena, 4. novembris

Braucam uz Turmi caur Dimekas (Dimeka) tirgu. Tirgus diezgan vienkāršs, tās pašas garšvielas un krāsvielas. Nopirku tirgū tādu kā sēdeklīti, izskatās pēc maziem sedliem. Vietējie to izmanto gan kā pagalvi, gan kā sēdekli. Unikāls priekšmets, raksturīgs tikai hameru (khamers) cilts pārstāvjiem.

9. diena, 5. novembris

No rīta dodamies uz Omorati (Omorate). Pilsēta pie Omo upes. Pārceļamies ar izgrebtām laivām uz Dasanečas (Dasanech) ciematu otrā pusē. Esam gandrīz tālākajā Etiopijas vietā dienvidos – nedaudz zemāk Turkana ezers un Kenija, pa kreisi 5 km attālumā – Sudāna. Ārkārtīgi karsts. Pārceļamies atpakaļ. Vilnis peld pār upi. Grūti bija, bet pārpeldēja. Diezgan stipra straume. Atpūšamies vietējā ēstuvē un braucam atpakaļ uz Turmi kempingu. Šī sanāca diezgan tukša diena, jo neaizbraucām uz Turkana ezeru dēļ sliktiem ceļa apstākļiem. Vakarā skaitam zvaigznes un guļam otro nakti teltīs.

10. diena, 6. novembris

6:00 no rīta izbraucam uz karo ciemu pie Omo upes. Tipisks ciemats skaistā vietā. Ja esat bijuši pie Daugavas lokiem netālu no Krāslavas, tad skats ir līdzīgs, tikai latgaliešu vietā melni bērniņi.

Dodamies atpakaļ uz Konso – 5 stundu brauciens. Dienvidi ir apgūti. Rīt stūrējam uz Ziemeļiem.
Nakts Konso.

11. diena, 7. novembris

Braucam uz Arbaminču (Arba Minch) – tas aizņem visu dienu. Salīdzinoši milzīga pilsēta – daži miljoni iedzīvotāju! Lielākā pilsēta dienvidos. Īsi pēc galējo dienvidu apmeklējuma Arbaminča liekas kā oāze ar 24 stundu elektrību, kā arī restorāniem ar zupu un kapučīno.

Dodamies pusdienās uz ceļvedī izslavēto Soma zivju restorānu. Tiešām labi un garšīgi. Ļoti garšīga zivju zupa - uz visiem atnesa vienu milzīgu katlu ko arī ātri notiesājām.

Vakarā braucam ar laivām pa ezeru. Krokodili, nīlzirgi, flamingi un cita fauna. Krokodilus gan bija grūti ieraudzīt, bet nīlzirgu bija diezgan daudz. Visbīstamākais Āfrikas dzīvnieks. Īsās distances skrien ļoti ātri - gan pa sauszemi, gan zem ūdens. Var apgāzt lielu laivu. Tāpēc arī mūsu gids ķērās pie laivas motora ikreiz, kad kāds no nīlzirgiem sakustējās.

Jānis diemžēl guļ jau otro dienu – karsts un nelabi, sirds streiko un nervi arī pie reizes. Aizvedām uz slimnīcu. Tas nāca par labu. Kad ieraudzīja slimnīcas apstākļus Āfrikā, uzreiz kļuva labāk!

12. diena, 8. novembris

Brokastīs beidzot mixed juice – vairāku augļu un dārzeņu kokteilis (papaija, mango, apelsīns, avokado, laims). Braucam uz Nečisāras Valsts dabas parku (Nechisar National Park, tulkojumā - "Baltā zāle," patiešām balta arī izskatījās). No attāluma manījām dzīvniekus – gazeles, zebras, antilopes, pērtiķus, kā arī dažādus putnus. Ļoti skaista kalnaina vieta starp Abajas (Abaya) un Čamas (Chamo) ezeriem.

Pēc tam braucam uz Forty Springs – daudzu avotu parks. Iekšā gan netikām, toties, pretēji ceļveža aizliegumiem, nopeldējāmies vienā no avotiem, kas bija sētas šajā pusē. Šī ir vienīgais gruntsūdens mežs Austrumāfrikā.

Pusdienas Arbminčā. Pēcpusdienā brauciens kalnos uz dorzu tautiņas ciemu - Dorze Huts. Ciemats, kura iedzīvotāji dzīvo no bambusa kokiem būvētā mājās, kuras no apakšas pastāvīgi grauž termīti. Tā rezultātā šīs mājas pakāpeniski "grimst," un pēc gadiem 75 no tām ir jāizvācas. Jāpiemetina, ka šīs mājas jau ar nodomu tiek celtas ļoti augstas.

Ciemata iedzīvotāji lieto uzturā ļoti skābu maizi, kas tiek gatavota no banānkoka mizām, tās sasmalcinot, raudzējot trīs mēnešus zem zemes un pēc tam izcepot. Šie banānkoki nedod augļus, toties viss pārējais tiek lietots uzturā. Mums arī izcepa maizīti – garšoja briesmīgi skābi un stipri.

Iepirkāmies ļoti labā suvenīru veikaliņā – sedziņas, cepurītes utt. Turpat arī autentiska viesnīciņa ar mazām divvietīgām mājiņām. Ideāla vieta medusmēnesim!

13. diena, 9. novembris

Ceļš uz Adisabebu – 500 km, 12 stundas.

Pa ceļam iebraucam Tijā (Tiya) – tur ir salasītas no apkārtnes stēlas. Tādi kā lieli kapakmeņi, uz kuriem ir mistiskas zīmes, pārsvarā zobeni. Praktiski nekas nav zināms par to izcelsmi, kā arī mērķi. Izgatavotas aptuveni 12.gs., augstumā no 1 līdz pat 5 metriem.

Vakarā esam atpakaļ galvaspilsētā. Labas vakariņas viesnīcā Holiday.

Vēl aizlaidām uz Roha klubu, kur spēlē un dejo nacionālās etiopiešu dziesmas un plecu dejas. Kopumā šovs diezgan primitīvs taču interesants. Zemas kvalitātes skaņa, toties iespaidīgas dejas.

14. diena, 10. novembris

Jānim no rīta pavisam slikti. Pēc nepabeigtām brokastīm braucam uz krievu slimnīcu. Pēc sarunām ar krievu ārstiem un analīžu rezultātiem Jānim palika labāk. Dēļ slimnīcas apmeklējuma paliekam pilsētā vēl vienu dienu. Un nebija nemaz slikta ideja.

Apskatījām Sv.Jura (St.George) katedrāli. Tur it kā glabājas Derības šķirsta kopija un daudz dažādu relikviju no Haile Selasija (pēdējais Etiopijas karalis) laikiem. Katedrāli cēlis imperators Meneliks II 1896.gadā kā pateicību Etiopijas svētajam aizbildnim Sv.Jurim. Pēdējie divi valsts karaļi tika kronēti šajā katedrālē, ieskaitot pašu Haili Selasiju 1930.gadā. Blakus katedrālei ir labs muzejs ar interesantiem eksponātiem, ieskaitot ceremoniju lietussargus un dažādus krustus.

Pēc tam ar taksi (žigulis) laižam uz Valsts muzeju (National Museum). Tā lielākais dārgums ir 1974.gadā atrastais 3,2 miljonus gadu vecās Lūsijas skelets. Šī 1,4 metrus garā meitene ir visslavenākais atradums mūsdienu arheoloģijā. Tās skelets ir neticami labi saglabājies. Vārds ir dots no The Beatles slavenās dziesmas – Lucy in the Sky with Diamonds (1967.g.). Īstie kauli glabājas muzeja kambaros, publikai apskatāma kopija, lai gan diezgan laba. Vēl bija daudz citu relikviju no senseniem laikiem, ieskaitot miljoniem gadus vecus zobus. Te jāpaskaidro, ka mūsu grupā bija divi zobārsti. Muzejs ir orientēts uz Etiopijas vēsturi no pirmsaksumītu, Aksumas, zālamanīdu un Gonderas periodiem, kā arī izstādīti mākslas eksponāti no 14.gs. eļļas gleznām līdz 20.gs. mūsdienu darbiem. Dzimis 1932.gadā, Afverks Tekle (Afewerk Tekle) ir vēl pie labas veselības esošais visatzītākais Etiopijas un visas Āfrikas gleznotājs, kura darbi ir plaši izstādīti muzejā.

Vakarā laižam pie slimnīcas krieviem uz pirti. Nu riktīga krievu padarīšana ar vietējo pašdzīto alkoholu un plašo krievu dvēseli. Ārsti ir salasīti uz līgumdarbiem no visas Krievijas, kas vidēji uzturas Etiopijā 2-3 gadus. Pēc viņu vārdiem, viņi tur dara lietas, par kurām runāt īsti nevēlas. Varam tikai minēt, ko krievs savā slimnīcā Āfrikas vidū varētu darīt ar pacientiem, kuru uzskaite ir nosacīta ne tikai slimnīcā, bet visā valstī.

15. diena, 11. novembris

Sākam ceļojuma nosacīto otru daļu uz ziemeļiem. Ceļš uz Bahirdāru (Bahir Dar) ir garš un smags – no 8 rītā līdz 6 vakarā ar nelielu pusdienu pauzi pa vidu. Šķērsojam Zilo Nīlu pa vienīgo tiltu.

Vēlu vakarā vakariņas zem gumijkoka ar zupu – kaut kas līdzīgs klīsterim, ar kuru varētu līmēt arī tapetes. Nosaucām to par "gūstekņu" zupu.

Gulēt!!!

16. diena, 12. novembris

No rīta paredzēts brauciens ar laivu pa Tanas (Tana) ezeru uz klosteriem, kas atrodas uz vairākām salām. Daži no klosteriem paredzēti tikai vīriešiem. Sievietes parasti paliek laivā piestātnē. Saskaņā ar vietējo nostāstiem sievietes apmeklējums izraisa letālu iznākumu apmeklētājai.

Ura Kidane Meret – 14.gs. baznīca ar 12 durvīm simbolizējot 12 apustuļus. Baznīca sastāv no diviem ārējiem apļiem, no kuriem ārējais tiek izmantots kora dziedāšanai, iekšējais – draudzes ceremonijām. Vidū neviens, izņemot priesterus netiek. Arī letāls iznākums, ja nu gadījumā kāds mēģina.

Apmeklējam arī vīriešu klosteri Kebran Gabriel. Tur bija apskatāmas vecas baznīcas grāmatas un dažādi mazi un lieli krusti.

Tana ezera krastos aug papiruss. Šī ezera papirusu norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls esot izmantojis sava plosta Ra būvniecībai ceļojumam pāri Atlantijas okeānam. Papirusa laivas vēl šodien tiek izmantotas transportēšanai pa ezeru.

Vakarā braucam uz Zilās Nīlas ūdenskritumu – viens no valsts trim spicākajiem apskates objektiem. Vietējā valodā Tis Isat ("Dūmojošais ūdens"). Ūdens krītot tiešām rada tādu kā dūmu efektu. Lai to apskatītu, jāveic 2 stundu gājiens pa kalnainu apvidu. Pirms pārdesmit gadiem valdība uzbūvēja HES, kas ūdenskritumam atņēma 70% no tā spēka. Pirms HES tas bija 400 metrus plats un 45 metrus augsts. Tagad palicis tikai augstums un ap 100 m platums. Bet vienalga iespaidīgi.
Vakarā esam atpakaļ viesnīcā. Izejam nelielā pastaigā pa Bahirdāru. Atrodam farandži viesnīcu ar ļoti labu restorānu. Bahirdāra (sauc arī par Bahardāru) ir viena no jaukākajām pilsētām valstī pateicoties infrastruktūrai un apskates objektiem. Vairākas viesnīcas tiek būvētas ezera krastā.

17. diena, 13. novembris

Braucam uz Gonderu – seno Etiopijas galvaspilsētu. Brauciens ilgst 3 stundas. Pa ceļam iebraucam ciematā, kur gatavo papirusa laivas. Vietējie par 40 birām bija uztaisījuši diezgan neinteresantu šovu – sanāca vai viss ciemats, divi no tiem rādīja kā sien papirusu.

Netālu no Gonderas atrodas falašu (Falasha) ciems. Vienīgā vieta, kur dzīvoja melnie ebreji. No 1985.-1991.gadam visi ebreji izsūtīti atpakaļ uz Izraēlu. Vienīgais, kas no viņiem ir palicis, ir māla izstrādājumu pakaļdarinājumi, kurus taisa un tirgo vietējie iedzīvotāji, lai vismaz kaut kā pievilinātu tūristus. Māla izstrādājumi bija tas, ar ko falašu ebreji bija slaveni visā valstī. Atradām vienu šķūņa izskata sinagogu. Nekas vairāk par apdrupušām sienām un Dāvida zvaigzni pie griestiem nebija saskatāms. Toties neiztrūkstošie gidi (šoreiz maza meitene) mūs pavadīja turp un atpakaļ līdz automašīnai, par to nopelnot 5 biras.

Esam atpakaļ Gonderā. Pusdienās ēdam ungāru zupu un rīsus ar gaļu. Dodamies ar kājām uz Karalisko piļu kompleksu (saukts par Royal Enclosure) - gan sabrukušas, gan atjaunotas ēkas. Kopumā izskatās kā jebkurā pilī Francijas vai Anglijas vidienē. Izložņājām vienu no lielākajām pilīm - karaļa Fasilidasa pili, pēc tam pils kafejnīcā mūs pacienāja ar tedžu (Tej) – garšoja pēc medalus, lai gan viņi to sauca par medus vīnu. Speciāli mums tika noorganizēta Etiopijā slavenā kafijas ceremonija. Tās laikā zaļas pupiņas tika apgrauzdētas uz lielas pannas, samaltas un uzlieta melna garšīga kafija.

18. diena, 14. novembris

Sākam garo un grūto ceļu uz Lalibelu. Pilsēta paslēpta kalnos (klintīs) augstumā virs 2,5 km. Iedzīvotāju skaits – tikai 15 000. Slavena ar klintīs cirstām baznīcām no 12.gs. Interesanti ir tas, ka baznīcas ir izveidotas zem zemes – reāli tas izskatās tā, ka apmeklētāji pienāk pie milzīgas bedres un atrodas vienā līmenī ar baznīcas jumtu.

Vakarā apmeklējam tedža – vietējā medus vīna (pa mūsējam - medalus) krogu. Tur arī vietējās plecu dejas un izklaide ārzemniekiem. Mūs arī izcēla uz skatuves – tad nu arī bija jāmēģina kaut kas rādīt!!!

19. diena, 15. novembris

Ļoti laba viesnīca. No rīta apskatam jau minētās baznīcas – kopumā 12 gab., kas sadalītas četrās grupās. Skats iespaidīgs. Baznīcas ir izgrebtas klintī. Jāsaka gan, ka klintis šajā apvidū ir relatīvi mīkstas, taču mūsdienu zinātnieki vēl joprojām nevar izskaidrot kā baznīcas ir tapušas. Arī ātrums, ar kādu baznīcas ir celtas nav salīdzināms ar mūsdienu tehnoloģijām. 12.gadsimtā to darīja ātrāk. Šī ir viena no vissvētākajām vietām uz zemes. Lalibelu arī dēvē par Jauno Jeruzālemi, daudzas ēkas tika nosauktas un būvētas līdzīgi kā tas ir Jeruzālemē. Lalibelas vārds pilsētai tika dots 12.gadsimtā pēc valdnieka Lalibela vārda, kurš attīstīja šo vietu, kas agrāk pzina kā Roha (atceramies, ka mūzikas klubu Adisabebā arī sauca Roha). Lalibela bija Etiopijas galvaspilsēta līdz 13.gadsimtam.

Pēcpusdienā izbraucam uz Adisabebu – 700 km ceļš ir pieveicams 2 dienās. Pirmie 300 km - slikts akmeņains ceļš, pēc tam paliek labāk.

Pusceļā šķiramies no Viļņa un Māra – viņi dodas papildus nedēļu ilgā ceļojumā uz Aksūmu pie Eritrejas robežas. Tur ir apskatāma pasaulē lielākā stēla – milzīgs akmens veidojums, kuru izcelsme īsti nav noskaidrota. Tās svars ir virs 500 tonnām, tā ir veidota no granīta bluķiem, kas precīzi sakrauti viens uz otra. Tā vairāk atgādina Manhetenas debesskrāpi nevis vairākus tūkstošus gadu vecu veidojumu. Neviens vēl nav izskaidrojis, kā granīta bluķi tika atvesti no 4 km attāla karjera un stēla pacelta vertikāli. Aksūma noteikti ir viena no Etiopijas un Āfrikas īpašākajām vietām pateicoties senā Aksūmas laikmeta pārpalikumiem – drupām, pazemes apbedījumiem un seniem veltījumiem (ierakstiem) cirstiem akmenī. Taču viss vēl ir priekšā – 98% no pilsētas vēl nav atrakta un atklāta. Arheologi strādā!

Mēs nakšņojam Desē (Dessie).

20. diena, 16. novembris

No rīta agri izbraucam uz Adisu – 16:00 esam klāt. Kopumā trīs nedēļās esam nobraukuši ap 6000 km.

Vakarā kārtējā pastaiga pa naksnīgo pilsētu un pirms gulētiešanas noskatāmies vienu eiropeisku filmu pa TV.

21. diena, 17. novembris

Rīts, brokastis, atstājam somas Balča (Balcha) slimnīcā pie krievu ārstiem un dodamies uz Merkato – lielāko tirgu Ziemeļāfrikā. Patiešām liels, netīrs un pilns ar cilvēkiem. Pārdod gandrīz visu. Iegādājamies suvenīrus, paēdam pusdienas un dodamies pie krieviem uz apsolīto boršču. To arī kvalitatīvā veidā dabūjām, iedzērām nedaudz uz atvadām un kļuvām draugi Olgai un Andrejam.

Ceļojums par Etiopiju ir beidzies, vēlu naktī izlidojam uz Londonu.

22. diena, 18. novembris

Londona - Rīga.

---

Vārdnīca:

faranji	ārzemnieks
kondžo set	jauka sieviete
turu siga	laba gaļa
bunna	kafija
shorba	zupa
lich	sīkais (gan meitene, gan puika)

Ceļojuma laiks:

Labākais laiks ceļojumam ir sākot no oktobra, kad lietus sezona ir beigusies, līdz februārim. Septembrī vēl ir slapjš, bet martā zeme jau ir izkaltusi - tad tur nav ko darīt.

Izmaksas:

-  lidojums – ap 600 Ls www.ethiopianairlines.com (no Londonas);
-  nakšņošana mazajos ciematos – no 5-10 $ no cilvēka;
-  brokastis vai pusdienas vietējās ēstuvēs - ~2-3 $, alus ~0,20-0,30 $;
-  tālruņa sakari – 3-4 $ par minūti. Dārgi un reti pieejami. LMT nav noslēdzis viesabonēšanas līgumu ar šo valsti;
-  ieejas maksas: no 10-100 birām, Lalibela – 250 biras no personas.
Cenas ir informatīvas un var mainīties dēļ inflācijas, kas ir divciparu skaitlis.

Citi ceļojumu apraksti par Etiopiju.
Vilnis Strods. Sābas ķēniņienes zemē jeb politnekorekts stāstiņš kaut kur iz Āfrikas.

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.