Vai Indas ielejas civilizācija ir senākā pasaulē?

Detaļas: Publicēts 13 Jūlijs 2016; Skatīts: 5756

Ceturtā gadu tūkstoša otrajā pusē pirms mūsu ēras Nīlas ielejā, Divupē un Indas ielejā radās pasaulē senākās civilizācijas. Taču nesen indiešu zinātnieki žurnāla "Nature" maija numurā publicējuši pētījumu, kurā apgalvo, ka Indas ielejas civilizācija ir par 2500 gadiem senāka nekā Ēģiptes un Divupes civilizācija, tātad senākā visā pasaulē.

Indas ielejas civilizācija

Ap 3300.g.pmē. Indas upes ielejā, mūsdienu Pakistānas teritorijā, radās viena no pasaules senākajām civilizācijām, kura savos ziedu laikos bronzas laikmetā 2600.-1600.g.pmē. bija izpletusies apmēram vienu miljonu kvadrātkilometru lielā teritorijā, kas aptvēra mūsdienu Afganistānas ziemeļaustrumu daļu, Pakistānu un Indijas ziemeļrietumu daļu. Šajā milzīgajā platībā labi plānotās pilsētās un ciematos dzīvoja apmēram 5 miljoni cilvēku.

Keramikas un metāla izstrādājumu atradumi dažādās Hārapas civilizācijas vietās liecina, ka senie hārapieši bija prasmīgi amatnieki un metalurgi, kuri lieliski prata apstrādāt varu, svinu un alvu, prata liet bronzu kā arī apdedzināt ķieģeļus un ierīkot kanalizācijas sistēmu ūdens piegādei un notekūdeņu aizvadīšanai.

Galvenie Indas ielejas civilizācijas centri bija Mohendžodara (sk.: "Mohendžodara - Indas ielejas civilizācijas pērle", aliens.lv, 01.05.2013.) un Hārapa. Abas pilsētas bija labi plānotas ar taisnām ielām, vairākstāvu mājām un lielisku ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu.

Indas ielejas civilizācija tirgojās ar Divupi: no Indas ielejas uz šumeru pilsētām, piemēram, Ūru, veda, kokvilnu, kokmateriālus, ziloņkaulu un dārgakmeņus. III gadu tūkstotī pmē. Ūrā pastāvēja pat hārapiešu tirgotāju kolonija.

Tāpat, kā senajām Tuvo Austrumu civilizācijām arī Indas ielejas civilizācijai bija sava rakstība. Tomēr Indas ielejas civilizācijas rakstība vēl līdz šim laikam nav atšifrēta.

Indas ielejas civilizācijas hronoloģija

Indas ielejas civilizācijas vēsture hronoloģiski tiek iedalīta šādos periodos:

agrīnais Hārapas periods (3300.–2600.g.pmē.)
Hārapas brieduma periods (2600.–1900.g.pmē.)
vēlais Hārapas periods (1900.–1300.g.pmē.)

Jaunais datējums

Saskaņā ar dažādas Indijas pētniecības un pieminekļu aizsardzības institūcijas pārstāvošās arheologu komandas veikto pētījumu, Indas ielejas civilizācija ir apmēram 8000 gadus veca, tas ir, par 2500 gadiem senāka, nekā līdz šim tika uzskatīts.

“Mūsu pētījums ved 8000 gadus senā pagātnē un sniedz ieskatu cilvēku apmetņu attīstībā Indijas subkontinentā,” - ibtimes.com pastāstīja Indijas Tehnoloģiju institūta Ģeoloģijas un ģeofizikas nodaļas profesors Anindja Sarkars (Anindya Sarkar).

Jaunais datējums iegūts, analizējot hārapiešu apmetnē Indijas ziemeļos, Birānā (Bhirrana) iegūtus keramikas fragmentus un dzīvnieku kaulus.
Balstoties uz dažādos Birānas slāņos ar radioaktīvo oglekli datēto materiālu, indiešu arheologi secināja, ka tā ir senākā šobrīd zināmā hārapiešu civilizācijas apmetne.

Lai apstiprinātu 14C datējumu un noskaidrotu, vai civilizācija savā brieduma pakāpē piedzīvoja klimata izmaiņas, pētnieki izmantoja arī optiski stimulētās luminiscences metodi, kas ļauj noteikt keramikas vecumu.

Tomēr jājautā - uz kāda pamata vienkāršas ganu apmetnes (autori nesniedz liecības par zemkopību) pastāvēšanu (acīmredzot šajos slāņos nav pilnīgi nekā ievērības cienīga, jo pētījuma autori tos savā darbā nekādi konkrēti neapraksta, bet runā vienīgi par datējumu) vienādot ar civilizācijas pirmsākumiem? Protams, pastāv liela iespējamība, ka tūkstošiem gadu vēlāk Birānas senāko slāņu apdzīvotāju ģenētiskie pēcteči, kopā ar citiem reģiona iedzīvotājiem radīja Indas ielejas civilizāciju. Taču ne vairāk. Viena no civilizācijas pazīmēm ir rakstība. Nav liecību par to, ka senajā Indijā, tostarp aplūkojamā publikācijā pētītajā apmetnē, rakstība būtu pastāvējusi jau pirms 8000 gadiem. Ar tikpat lielām sekmēm tad jau var par pirms-pirms-hārapiešiem nosaukt arī Ziemeļindijas mezolīta vācējus-medniekus...

Turklāt, būtu vēl nepieciešams veikt neskaitāmas pārbaudes (t.sk. veicot no indiešu pētniekiem neatkarīgas analīzes rietumu laboratorijās), pirms, balstoties tikai uz izrakumiem vienā seno cilvēku apmetnē, izteikt tik sensacionālu apgalvojumu par Indas ielejas civilizāciju kā senāko pasaulē. Latviešu indologs Viktors Ivbulis savā grāmatā “Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi” norāda, ka vairums indiešu arheologu tiecās noraidīt visus eiropiešu zinātnieku pētījumus par Indijas senvēsturi un par katru cenu cenšas nostiprināt nacionālo mītu par Indiju kā senākas civilizācijas šūpuli. Līdz ar to pagaidām nav nekāda pamata uzskatīt Indas ielejas civilizāciju par senāko pasaules civilizāciju.

Indas ielejas civilizācijas bojāeja

Par Indas ielejas civilizācijas bojāejas (pilsētu pamešanas) cēloņiem zinātnieki ir izvirzījuši vairākas teorijas:

āriešu iebrukums;
katastrofāli plūdi;
mainīgs jūras līmenis;
sociāli nemieri;
infekcijas slimību izplatība.

Jaunā pētījuma autori noraida teoriju par klimata izmaiņām kā Indas ielejas civilizācijas straujas bojāejas cēloni.

Indiešu zinātnieki piedāvā jaunu hipotēzi, kas izskaidro, kāpēc Indas ielejas civilizācija beidza pastāvēt.

Klimata rekonstrukcija, kura veikta, izpētot dažādus Birānas apmetnes kultūrslāņus liecina, ka dažas no hārapiešu apmetnēm Gagras-Hakras upju ielejās attīstījušās sausā/daļēji sausā joslā mūsdienu Pakistānā un Indijas ziemeļu daļā pirms apmēram 9000 gadiem un ir uzskatāmas par vecākajām Indijā.

Laika posmā starp 9000 un 7000 gadiem pirms mūsdienām nokrišņus šim reģionam atnesa spēcīgi musoni. Izrakumi Birānā liecina, ka apmetnes turpināja attīstīties arī pēc tam, kad bija beidzies stipro musonu periods.

Arvien vairāk uzkrājās liecību par to, ka senie cilvēki, sākoties vājākam musonu periodam, nomainīja spēcīgo musonu periodā audzētās lielgraudaino labību kultūras, piemēram, kviešus un miežus, pret sausumizturīgām mazāku graudu kultūrām, piemēram, prosu un rīsiem. Tādā veidā, mainot iztikas iegūšanas stratēģiju, Indijas ziemeļu reģiona pastāvošā kultūra turpināja attīstīties.

Tā ka jaunās graudaugu kultūras bija mazāk ražīgas, Hārapas civilizācijas brieduma fāzē būvētās izmēros lielās labības noliktavas tika pamestas un nomainītas ar mazākām, individuālām labības uzglabāšanas telpām. Tas viss vēlajā Hārapas civilizācijas periodā sekmēja deurbanizāciju, respektīvi, pilsētas tika pamestas, taču, atbilstoši pētījuma autoru uzskatiem, nevis strauji, kādai katastrofai visu momentāli sagraujot, bet pamazām, pašai civilizācijai zināmā mērā saglabājoties, vien kļūstot mazāk pamanāmai arheoloģiskās liecībās...

Avoti:
dailymail.co.uk
en.wikipedia.org/wiki/Indus_Valley_Civilisation
nature.com
lr1.lsm.lv
Vuds, Maikls. 2009. Pirmo civilizāciju meklējumi. Rīgā: Avots.