Dievi un mīti

Atons

Atons Atons seno ēģiptiešu valodā - "saules ripa." Atons bija saules diska personifikācija, sākotnēji viena no saules dieva Ra hipostāzem un zināmā senās Ēģiptes valsts vēstures periodā Atons kļuva par pastāvīgu saules dievu, un pat par galveno un vienīgo dievu. Dievībai pielīdzinātais Atons bija Amenhotepa IV, kurš vēlāk ieguvis vārdu Ehnatons, iedibinātās monolatristic, henoteitiskās un monoteitiskās Atonisma reliģijas centrā. Savā poēmā „Lielā Atona himna” Ehnatons slavē Atonu kā dzīvības radītāju un devēju. Atona kultu izbeidza Horemhebs. Saturs. Atonisms Ikonogrāfija Atons pirms Ehnatona Ehnatona reforma Atonisma kontrasts ar tradicionālo seno ēģiptiešu reliģiju Atonisms un vienkāršā tauta Atonisma iespaids uz Ēģiptes ārpolitiku Ehnatona valdīšanas laikā Atonisma noriets Teoloģija Aizkapa dzīve atonisma priekšstatos Atona kulta prakse Atona reliģija ievieš pārmaiņas ēģiptiešu mākslā Atona tempļi Saistība ar jūdaismu „Lielā Atona himna” Nobeigumā Atonisms. Atonisms jeb Amarnas ķecerība attiecināma uz reliģiskām pārmaiņām, kuras īstenoja astoņpadsmitās dinastijas faraons Amonhoteps IV, kas vislabāk zināms pēc sava pieņemtā vārda Ehnatons. 14. gadsimtā pirms mūsu ēras atonisms bija Ēģiptes valsts reliģija apmēram divdesmit gadus, iekams Ehnatona pēcteči atjaunoja tradicionālos ēģiptiešu dievus un faraonu saistību ar atonismu izdzēsa no ēģiptiešu rakstiem. Ikonogrāfija. Sākotnējos ikonogrāfiskajos attēlojumos Atons redzams kā cilvēks ar piekūna galvu un saules disku uz tās(Wilkinson 2000.). No šā attēlojuma palika saules disks ar stariem, kas noslēdzās ar plaukstām, dāvājot „dzīvību” Ehnatonam un Nofretetei un šī grupa (Atons- Ehnatons- Nofretete) aizstāja Tēbu triādi(Amonu- Mutu- Honsu). Šeit vajadzētu atzīmēt, ka šāda Atona ikonogrāfija datējama ar laiku pirms Amonhotepa IV valdīšanas, minot vairākus piemērus no Amonhotepa II valdīšanas laika, lai gan tad tas kļuva par vienīgo veidu kāda Atons tika attēlots. Atons pirms Ehnatona. Atons, mitoloģijā starojošs saules disks, ir ne tikai vienreizējs ēģiptiešu vēsturē, bet arī viens no sarežģītākajiem un strīdīgākajiem senās Ēģiptes aspektiem. Senākas liecības par dievu Atonu ir no Vidējās valsts laika. Pie tam vārds „Atons” sākotnēji nebija dieva vārds. Par Atonu sauca sauli debesīs. Kāds 12. dinastijas laika uzraksts vēsta: „Tas pacēlās debesīs un tika savienots ar Atonu, dieva miesu, kas bija viņu radījis.” Pirmoreiz Atons kā dievs parādās stāstā par Sinuhetu, kas datējams ar 12. dinastiju, tātad ar Vidējo valsti. Stāstā aprakstīts kā Amenemhat I paceļas debesīs un savienojās ar savu radītāju Atonu. Šajā laikā Atons „kā saules disks...bija tikai viens no Saules dieva Ra aspektiem”. Tekstos, kas rakstīti astoņpadsmitās dinastijas laikā, termins[Atons]bieži lietots saules dieva „troņa” vai „vietas” nozīmē. Vārds Atons rakstīts, izmantojot dievu apzīmējoša hieroglifa zīmi, tāpēc, ka ēģiptiešiem bija raksturīgi personificēt zināmas izpausmes. Galu galā Atonu iedomājās kā tiešu saules dieva manifestāciju. Uz 18. dinastijas pirmā faraona Jahmosa(Ahmose) stēlas, kura tika uzieta astotā pilona priekšā Karnakā, rakstīts sekojošais: „Viņš bija valdnieks pār visu, ko aptvēra Atons”, savukārt citā vieta rakstīts, ka faraons izskatoties „kā mirdzošais Atons”. Inenni kapenes uzraksti par Amenhotepu I vēsta: „Viņš pacēlās debesīs un savienojās ar Atonu.” Uz Tutmosa I laika klinšu stēlas pie Nīlas trešajām krācem rakstīts: „Viņš(Tutmoss)parādījās kā Abu zemju valdnieks, valdnieks par visu, ko aptvēra Atons.” Divās valdnieces Hatšepsutes laikā celtajās kapenēs, kur ticis apbedīts Jahmoss un Senofru, ir lasāms teikums: „...viņš aizgāja no šīs pasaules lai satiktos ar Atonu..” Tāpat arī uz Hatšepsutei veltītā obeliska Karnakas templī lasāms Atona vārds, kas apzīmējis astronomisko diska jēdzienu, lai gan tas bija patiesībā Amonhotepa II valdīšanas laiks, kurā visagrāk Atons ikonu glezniecībā redzams uz monumenta pie Gīzas kā spārnots saules disks ar izstieptām rokām, satveram faraona kartušu. Uz kādas stēlas Sinaja pussalā, kura tika uzstādīta Tutmosa III 25. valdīšanas gadā lietota uzruna: „Karaļu karalis, valdnieku valdnieks, visu zemju Atons...” No Tutmosa IV valdīšanas laika(Amonhotepa IV vectēva) mēs atrodam uzrakstus, kur pieminēts Atons. Tutmoss IV izpētīja karaļu kārtas solāros aspektus, īpaši tos, kuri saistīti ar saules dievu(Bryan, 2001.) un Berman(2004.)piekrīt, piebilstot, ka Tutmoss IV arvien vairāk pats sevi identificējis ar saules dieviem. Tutmoss IV tika saistīts ar saules dievu[Ra] Ivni pilsētā(iwnw, nozīmē pilārs vai- kā grieķi to nosauca- Heliopole vai Saules pilsēta), drīzāk nekā ar Amonu- Ra. Tutmoss IV izdeva piemiņas skarabeju, kurā Atons funkcionē kā kara dievs, aizsargājot faraonu. Jaunās valsts 18. dinastijas faraona Amenhotepa III valdīšanas laikā ( 1455.-1419.g.pmē. ) Atons tika pielūgts kā pastāvīgs saules dievs. Amona-Ra priesteri bija uzkrājuši milzīgas bagātības, viņu rokās atradās faktiskā vara. Amenhoteps III mēģināja ierobežot Amona-Ra priesteru varu un ietekmi. Lai mazinātu Amona-Ra priesteru ietekmi Ēģiptes politiskajā dzīvē, viņš ieviesa saules dieva Atona kultu. Uz Amonhotepa III valdīšanas laiku attiecināma stēla Lahunas tuvumā, kuru uzgājis Flinders Pitrijs. Tajā lasāms: „Tu redzi Atonu, kad dodies savās ikdienas gaitās.” Viens no ķēniņa epitetiem bija „Tjekhen-Aten” vai „starojošais Atons”, izteicieni, kuri tika izmantoti arī dažādos citos kontekstos viņa valdīšanas laikā. No Amonhotepa III valdīšanas laika ir liecības par Atona priesteriem Heliopolē, kas bija tradicionāls saules dieva Ra kulta centrs, un viņš iekļāva norādi uz Atonu nosaukumā, ko deva savai pilij Malkatā(„Atona krāšņums”), savas armijas divīziju un pat izpriecu kuģi nosauca par „Atona mirdzums”. Arī vairāki ierēdņi viņa valdīšanas laikā nēsāja titulus, kas bija saistīti ar Atona kultu, tādus, kā, piemēram, Hatiay, kurš bija divu Atona tempļa noliktavu Memfisā rakstvedis un kāds Ramose(ne jau vezīrs), kurš bija „Atona lielā nama pārvaldnieks”. Tomēr Amonhoteps III paturēja politeitisko panteonu un akcentēja dievību lielo skaitu. Viņš novietoja simtiem Sehmetas statuju Mutas templī Karnakā. Iepriekšminētās liecības pierāda, ka Atons tika pielūgts ilgi pirms Ehnatona dzimšanas. Pirms Amonhotepa IV, saules disks bija simbols, kurā parādās galvenie dievi un tik tiešām ir saglabājušās tādas frāzes, kā, piemēram, „Atums, kurš ir savā diskā(Atona)”. Lai nu kā, bet no turienes tas ir tikai mazs solis paša diska pārtapšanai par dievu. Ehnatona reformas. Amenhoteps IV Atonismu ieviesa savas valdīšanas piektajā gadā, ieceļot Atonu augstākā dieva statusā, sākumā atļaujot turpināt godāt tradicionālos ēģiptiešu dievus. Līdz tam jaunais faraons pats godināja vecos dievus un viņu pat dēvēja- „tas, kuru Amons ir izvēlējies no daudziem”! Par to, ka pāreja uz jaunu reliģiju nenotika pēkšņi, liecina tas nedaudzas liecības par Ehnatona pirmajiem valdīšanas gadiem, kas saglabājušās līdz mūsdienam. Saules dievs Atons jau tika godāts Amonhotepa III valdīšanas laikā, kurš savu karalisko barku nodēvēja „Atons mirdz”, bet Amohoteps IV pirmajos valdīšanas gados vēl goda arī Amonu. Divi piemiņas uzraksti Augšēģiptes akmeņlauztuvēs vesta par liela obeliska priekšdarbiem, ko Amonhoteps iecerējis uzbūvēt Tebas. Šaja piemiņas akmenī jaunais faraons attēlots sniedzam upuri Amonam- Ra. Otrajā, jaunākajā piemiņas akmenī Amonhoteps IV nodēvēts jau par „Ra- Hora abu gaismas vietu pirmo priesteri”. Dieva vārds, kuram tiks celts obelisks ir: abu gaismas vietu Ra- Hors, kurš gaismas vietā gavilē savā Šu, kas ir Atons. Lai uzsvērtu pārmaiņas, Atona vārds tika rakstīts kartušā, kurā parasti rakstīja faraona vārdu, tas bija Atonisma jauninājums. Šī reliģijas reformēšana sakrita ar [Heb]Seda svētku, karaliskas jubilejas faraona dievišķās varas pastiprināšanai, proklamēšanu. Tradicionāli svinēti faraona trīsdesmitajā valdīšanas gadā, šīs, iespējams, bija svinības par godu Amenhotepam III, kurš, kā daži ēģiptologi domā, valdīja kopā ar savu dēlu divus vai pat desmit gadus(Amenhotepa III un Amenhotepa IV dubultvaldība gan ir tikai teorija). Savas valdīšanas trešajā gadā Amonhoteps IV Karnakā uz austrumiem no Lielā Amona- Ra tempļa uzcēla milzīgu templi, ko veltīja jaunajām dievam Atonam. Templis ietvēra pagalmus ar kolonnām, pārsteidzoši milzīgām ķēniņa statujām, un vismaz trīs svētnīcās, no kurām viena tika saukta Hwt-benben. Tā uzsvēra saistību starp Atonu un Heliopoles saules dieva kultu. Ben- ben simbolizēja pirmatnējo pauguru, uz kura no Nūna parādījās saules dievs un radīja Visumu. Vienā tempļa sektorā īpaši izceļas Amonhotepa IV galvenās sievas Nofretetes darbības sfēra, un vienā ainā viņa attēlota kopā ar divām meitām, bet bez sava vīra, pielūdzot saules disku, kas attēlots virs viņām. Atona templi Tēbas Ehnatona pēcteči nojauca un izmantoja jaunās konstrukcijās Karnakas templī: arheologi atrada ap 36 000 dekorētiem blokiem no sākotnējā Atona tempļa, kuros bija saglabājušies daudzi elementi no sākotnējo reljefu tēmām un uzrakstiem. Mākslinieciski šis templis Karnakā tika izgreznots jaunā „ekspresionistiskā” stilā, kas salauza agrāko tradīciju un ietekmēja visu figūru attēlojumu. Schlogl (2001.)paskaidro, ka izmaiņas mākslā notikušas vienā laikā ar izmaiņām reliģijā. Šīs mākslinieciskais stils visvairāk redzams Amonhotepa III vezīra Ramosa kapenēs. Ramoss savas kapenes sāka celt jau Amonhotepa III valdīšanas laikā un nomira vēl pirms Amonhotepa IV kāpšanas tronī. Viņa kapenēs uz diviem reljefiem abās pusēs durvju ailei lielās zāles rietumu zāles sienā redzams jaunais faraons. Pirmajā reljefā Amonhoteps IV attēlots kopā dievieti Mutu. Šis reljefs klasiskajā ēģiptiešu stilā tapis tūlīt pēc Amonhotepa III nāves. Reljefs durvju ailes otrā pusē tapis nedaudz vēlāk un diemžēl nav līdz galam pabeigts. Šajā reljefā ir jau redzams Atona disks ar cilvēka plaukstām staru galos un Amonhoteps IV tipiskajā jaunajā plastiskajā stilā, kā arī Nofretete. Amonhotepa IV ceturtajā valdīšanas gadā dumpīgi noskaņoti augstmaņi un priesteri organizēja sazvērestību pret faraonu. Šo notikumu atspoguļo kāda freska un uzraksts policijas priekšnieka kapenēs. Freskā attēlots kā policijas priekšnieks lielvezīra priekšā atved trīs notvertus sazvērniekus. Uzrakstā lielvezīrs pateicās Atonam par palīdzību noziedznieku noķeršanā un svētī Ehnatonu. Arī uz kādas Amarnas robežstēlas ir atspoguļots kaut kas „slikts”. Tā kā tālāk sekojošais teksts ir sabojāts, var tikai izteikt minējumus, kas tas par notikumu bija. Kā raksta Filips Vandenbergs, ļoti iespējams, „ka „sliktais notikums” ir Amona priesteru sazvērestība, kuri redzēja, ka līdz ar seno dievu noliegšanu mazinās arī viņu vara”. Amona priesteri mēģinājuši dabūt savā pusē arī Nofreteti, bet cieta neveiksmi. Pēc sazvērestības atklāšanas faraons kļuva par niknu vecās ēģiptiešu reliģijas apkarotāju. Piektais valdīšanas gads, kā tiek uzskatīts, iezīmē Amenhotepa IV jaunās galvaspilsētas Ahetatonas(Atona apvārsnis/horizonts) celtniecības sākumu, vietā, kas šodien zināma ar nosaukumu Amarna. Pierādījums tam redzams trīs robežu stēlas, kuras izmantoja jaunās galvaspilsētas robežu iezīmēšanai. Šai laikā(pēc F. Vandenberga „Nofretetes” tas bija 6. valdīšanas gads)Amenhoteps IV mainīja savu vārdu uz Ehnatons(Atonam patīkamais/derīgais), lai apliecinātu savu tuvo saikni ar jauno augstāko dievu. Viņa valdīšanas septītajā gadā galvaspilsēta tika pārcelta no Tēbam uz Ahetatonu(netālu no mūsdienu Amarnas), kaut gan pilsētas celtniecība turpinājās vairāk nekā divus gadus. Pārvietojot savu galmu no tradicionālajiem ceremoniju centriem, Ehnatons deva signālu par dramatiskām transformācijām politiskās un reliģiskā varas viduspunktā. Pārcelšanās ne tikai atšķīra faraonu un viņa galmu no priesteru un tradicionālo kulta centru ietekmes, bet tai bija arī dziļa reliģiska nozīme- veikta kopā ar sava vārda maiņu, tā(pārcelšanās uz Amarnu), iespējams, bija arī iecerēta kā Ehnatona simboliskās nāves un atdzimšanas zīme. Tas varēja arī sakrist(?!)ar viņa tēva nāvi un dubultvaldības beigām. Līdztekus jaunās galvaspilsētas par godu Atonam celtniecībai, Ehnatons pārraudzīja arī masīvu tempļu kompleksu celtniecību: viens tika uzcelts Karnakā, cits Tēbas netālu no vecā Amona tempļa. Devītajā gadā(1344. vai 1342. gads p.m.ē.), Ehnatons nostiprināja Atonismu, pasludinot, ka Atons nav tikai augstākais dievs, bet ir vienīgais dievs, universāla dievība, un aizliedza visu citu dievu pielūgšanu, tika aizliegta elku godināšana, pat privātajos cilvēku mājokļos- nekad agrāk Ēģiptes valstī neviens nebija aizskāris reliģiskus terminus. Atons tika uzrunāts Ehnatona lūgšanās, tādās, kā, piemēram, „Lielā Atona himna”: „O, viens vienīgais Dievs blakus, kuram nav neviena”. Ēģiptiešu tauta pielūdza Ehnatonu; tikai Ehnatons un Nofretete pielūdza Atonu. Ehnatons inscenēja rituālu vecā augstākā dieva Amona nogalināšanu, un pavēlēja iznīcināt Amona tempļus visā Ēģiptē un visus vecos dievus. Vārds „dievi”(daudzskaitlī)tika aizliegts, un atrasti uzraksti, kuros pat vārda „māte” hieroglifs ticis izgriezts, un pārrakstīts alfabētiskās zīmēs, tāpēc, ka tam bija tā pati skaņa seno ēģiptiešu valodā kā Tēbu dievietes Mutas vārda skaņai. Tāpat no visiem sienu reljefiem un sienu gleznojumiem tika izdzēstas zosis- Amona svētais putns. Arī Atona vārds pēc devītā Ehnatona valdīšanas gada tika rakstīts savādāk. Vairs Atona vārda rakstībā netika izmantots starojoša saules diska simbols, bet tā vietā tas tika rakstīts fonētiski. Nofretetes loma. Atona tempļa Karnakā datora rekonstrukcija liecina, ka Nofretete pat bijusi daudz dedzīgāka Atona kulta piekritēja nekā viņas vīrs. Tas, ka arī fakts, ka Nofretete bija iesaistīta teju vai visos faraona rīkotajos valstiskajos pasākumos, ēģiptologiem liek pārskatīt agrāko uzskatu, ka Atona reliģiju radījis tikai Amonhoteps IV. Kā zināms, pēc Amonhotepa III nāves dažus gadus Ēģiptē valdījusi viņa laulātā draudzene Tije un jaunais ķēniņš, kas vēl bija zēns, šajā laikā darīja visu, ko viņam teica māte. Viņa sieva Nofretete, kura bija arī viņa tēva sieva, laikam bija cēlusies no Āzijas- Filips Vandenbergs savā grāmatā raksta, ka viņa bija Mitānijas princese. Jaunais faraons neapšaubāmi atradās viņu- Tijes un Nofretetes ietekmē. Par to liecina arī sienu gleznojumi Amarnā. Viņa aukles vīrs Eje bija Atona priesteris un savu agrīno gadu laikā viņš uzsūca no šās personu grupas Atona kulta pamatprincipus un zināšanas par Mitānijas dāmu reliģiozajiem uzskatiem ēģiptiešu galmā. Tas nosēdās viņa prātā un nesa augļus, kā rezultātā viņš sāka neieredzēt ne tikai Amonu, bet arī visus vecos ēģiptiešu dievu un dievietes, izņemot Heliopoles saules dievus. Atonisma kontrasts ar tradicionālo seno ēģiptiešu reliģiju. Ehnatons realizēja radikālu reliģisko reformu programmu, kura, apmēram divdesmit gadu periodā, lielā mērā aizstāja mūžsenās ticības un Ēģiptes valsts reliģijas praksi, un gāza tās reliģiozo hierarhiju ar vareno Amona garīdzniecību priekšgalā Tēbās. Piecpadsmit gadsimtus ēģiptieši bija pielūguši paplašinātu dievu un dieviešu saimi, kurā tiem katrām bija sava komplicēta priesteru, tempļu, svētnīcu un rituālu sistēma. Šo kultu atslēgas iezīme ir dievu attēlojumu un statuju cienība, kuri tika pielūgti slēgto tempļu robežās. Šīs reliģiozās hierarhijas virsotnē atradās faraons, kas bija gan ķēniņš, gan dzīvais dievs, un Ēģiptes valsts pārvalde bija tādā veidā sarežģīti sasieta ar to, un galvenokārt priesteru kontrolēta, kuri laika gaitā bija ieguvuši lielu ietekmi un varu. Ehnatona reformas satricināja filozofiskos un ekonomiskos priesteru varas pamatus, likvidējot visu pārējo dievu kultus, un līdz ar viņiem plašo un ienesīgo upurēšanas un nodevu industriju, kuru kontrolēja priesteri. Tajā pašā laikā palielinājās faraona loma. Dominiks Montserrata(Dominic Montserrat), analizējot dažādas „Lielās Atona himnas” versijas, pierādījis, ka visas himnas versijas fokusējās uz valdnieku un ierosina, ka patiesais jaunievedums ir jauna dieva un valdnieka radniecības stāvokļa definīcija, kas deva labumu Ehnatonam, citējot ēģiptologa John Baine apgalvojumu, ka „Amarnas reliģija bija dieva un valdnieka reliģija, vai pat pirmkārt valdnieka un dieva pēc tam.” Ņemot vērā augstāk teikto, jāsecina, ka faraona reliģiskās reformas būtība bija cīņa dēļ varas pret aristokrātiju un priesteriem. Monoteisma ieviešana atspoguļoja faraona centienus pēc vienvaldības(Z.Kosidovskis „Kad saule bija dievs”). Sākotnēji Ehnatons stādīja priekšā Atonu ēģiptiešu tautai kā labi zināma augstākā dieva Amuna- Ra variantu, mēģinot pasniegt savas idejas pazīstamā reliģiskā kontekstā. Atons bija saules diska nosaukums, ievērojot to, Ehnatona dieva pilnais tituls bija Ra- Horus, kurš līksmojās apvārsnī savā gaismas vārdā, kas ir saules disks(Atons). Šis apzīmējums izmainīja visu teoloģiju Ēģiptē. Tradīcijas, kuras ēģiptieši bija pieņēmuši kopš senseniem laikiem, vairs netika lietotas. Pēc Ehnatona, Ra un saules dievi Hepri(Khepri), Horakhty un Atums vairs netika atzīti par saules dieva manifestācijām. Jaunā dieva jēdziens neapzīmēja tik daudz saules disku, bet drīzāk dzīvību dodošo saules gaismu. Atons bija ķēniņu ķēniņš, kuram nebija vajadzīgi dievi kā sabiedrotie vai ienaidnieki, kuri draud viņam. Rezultāts, šai Atona pielūgšanai, nebija pēkšņs viena ķēniņa jaunievedums, bet ēģiptiešu reliģisko meklējumu pēc žēlīga dieva, neierobežotā spēkā un izpausmēs visās zemēs un dabas fenomenos, kulminācijas punkts. Pēc tam, kad Atons bija uzkāpis panteona virsotnē, daudzi no vecajiem dieviem paturēja savas pozīcijas, lai gan tās tikpat labi varēja mainīties. Mirušo dievi, tādi kā Ozīris un Sokers bija no daudzajiem, kas pirmie izzuda no ēģiptiešu reliģiskās fasādes. Savas devītās valdīšanas gadā Ehnatons deklarēja radikālāku savas jaunās reliģijas versiju, pasludinot Atonu ne tikai par augstāko, bet arī par vienīgo dievu, un, ka viņš, Ehnatons, ir vienīgais starpnieks starp Atonu un savu tautu. Viņš pat inscenēja rituālu Amona valdnieka nogalināšanu, un pavēlēja izpostīt Amona tempļus visā Ēģiptē. Raksturīgas Atonisma iezīmes bija elku un citu Atona attēlojumu aizliegums, izņemot izstarojošo saules disku, kura stari, šķiet ,attēlo neredzamo Atona būtību. Tika celti jauni tempļi, kuros Atons tika pielūgts atklāti saules gaismā, atšķirībā no vecajiem dieviem, kas tika pielūgti slepeni tempļa iežogotās vietās. Lai arī elki bija aizliegti- pat cilvēku mājās- tie simboliski tika aizstāti ar funkcionāli līdzvērtīgiem Ehnatona un viņa ģimenes attēlojumiem, godājot Atonu, un saņemot ankh no viņa. Devītajā radikālo reformu gadā Ehnatona pienācīga apņēmības pilna rīcība izkliedēja nepareizos priekšstatus vienkāršajā tautā, ka Atons tiešām ir saules dieva veids, līdzīgs Ra. Tā vietā tika attīstīta ideja, ka tādi attēlojumi ir pirmkārt koncepta par Atona universālo klātesamību attēlojumi, nevis ķermeniskas būtnes, vai lietas attēlojumi. Atonisms un vienkāršā tauta. Vienkāršā tauta sākumā Ehnatona reliģisko reformu uztvēra mierīgi. Taču tik ilgi, kamēr Ehnatons nesāka vajāt vietējos dievus. Aizliedzot daudzdievību un elku kultu, faraons sastapās ar tautas masu pasīvu pretestību un neapmierinātību. Šie dievi bija vienkārši un labsirdīgi, kas bija saistīti ar zemnieku dzīvi un darbu. Tie reizēm gan mēdza sadusmoties un nereti bija atriebīgi, bet tiem piemita tīri cilvēciskas, zemniekam labi saprotamas īpašības. Turpretī Atons, neredzamais, saules diskā iemiesotais dievs, bija vienkāršai tautai nesaprotams un vienaldzīgs. Ehnatons samierinājās ar to, ka tautas masas ar kurnēšanu uztvēra viņa jauno Atona reliģiju, kā arī ar veco priesteru pretestību. Tauta bija pārāk tumsonīga, tāpēc faraons varēja nerēķināties ar tās viedokli, bet priesterus varēja nomainīt, tāpat kā ierēdņus. Atonisma iespaids uz Ēģiptes ārpolitiku Ehnatona valdīšanas laikā. Ehnatons atšķirībā no saviem priekštečiem nedevās militārās ekspedīcijās, lai iekarotu jaunas teritorijas Ēģiptes lielvalstij, taču tas nenozīmē, ka faraonam nebija jaunu zemju iekarošanas plānu. Gluži otrādi! Ieviešot atonismu, Ehnatons loloja lielus iekarošanas mērķus. Ehnatona priekšgājēji bija karagājienos Ēģiptei pievienojušas Sīriju, Palestīnu un Nūbiju. Visās šajās zemēs cilvēki pielūdza sauli, tāpēc Ehnatons cerēja, ka nebūs grūti šo iekaroto zemju tautas pievērst Atona kultam, kurš tādā kārtā kļūtu par kopīgu, universālu valsts dievību. Ehnatons sapņoja, ka jaunais Atona kults šīs zemes ar ciešākām saitēm par ieroču spēku piesaistītu Ēģiptei. Tomēr tā nenotika. Ehnatons, nodevies ģimenes dzīves lietām un jaunās reliģijas nostiprināšanai, bija atstājis novārtā valsts lietas, īpaši ārpolitiku. Sīrijas valdnieki, redzēdami šādu faraona nevērību pret ārpolitiku un pat nespēku, dibināja slepenus kontaktus ar Ēģiptes valsts ienaidniekiem. Pamazām šie valdnieki cits pēc cita atkrita no Ēģiptes. Arheologi Amarnā uzgājuši apjomīgu Ehnatona korespondenci. No tur atrastajām vēstulēm var uzzināt, ka ēģiptiešu pārvaldnieki un karaspēka pavēlnieki Sīrijā sūtījuši ziņnešus pie faraona ar vēstīm par katastrofālo stāvokli un, ka Ēģipte zaudēs šos novadus, ja netiks atsūtīti jauni papildspēki. Jeruzalemes komandants rakstīja: „Pasaki karalim bez aplinkiem: visu mana karaļa un pavēlnieka zemi sagaida posts.” Ehnatons ne tikai neatbildēja uz šīm izmisuma pilnajām vēstulēm, tādējādi pamezdams garnizonus likteņa varā, bet pat atteicas pieņemt vēstnešus, kuri pēc garā un nogurdinošā ceļa cerēja, ka faraons viņus morāli uzmundrinās un, protams, sniegs palīdzību. Taču Amarnas sarakste neļauj noskaidrot faraona apātijas iemeslu. Kā jau pierasts tamlīdzīgos gadījumos, arī šajā gadījumā nekas cits neatliek, kā izteikt minējumus un pieņēmumus. Iespējams, ka cēlonis jāmeklē Atona reliģijā. Ehnatons postulējis, ka Atons ir miera dievs. Ehnatons uzskatīja, ka pakļauto zemju paklausība Ēģiptei jānodrošina ar miermīlīgiem līdzekļiem, izplatot Atona kultu. Acīmredzot Sīrijas pārvaldnieku izmisuma pilnās vēstules ar lūgumiem pēc palīdzības nostādīja faraonu nepatīkamas izvēles priekšā: vai nu sūtīt palīgspēkus Sīrijā izvietotajiem ēģiptiešu garnizoniem, tā pārvelkot strīpu visai savai ideoloģijai, vai arī pieļaut sadumpojušos zemju atdalīšanos no Ēģiptes. Un Ehnatons izvēlējas nesūtīt palīgspēkus uz Sīriju. Atonisma noriets. Līdz ar Ehnatona nāvi, Atona kults, kuru viņš bija radījis, gandrīz tūlīt izbeidzas un Amona priesteri atguva savas pozīcijas. Tutanahatons, kas sekoja pēc viņa, valdījis astoņus gadus(kopā ar Ehnatona vecāko vezīru Eji kā reģentu), savas valdīšanas 3. gadā nomainīja savu vārdu uz Tutanhamons un pameta Ahetonu. Tutanhatons kļuva par ķēniņu- marioneti, kuru kontrolēja priesteri un tas arī bija cēlonis viņa vārda maiņai. Priesteri draudēja nestabilajām bērnam ķēniņam un piespieda viņu veikt radikālas darbības, kuras sabojāja rakstiskos Ēģiptes pēctecības un vēstures dokumentus, izdzēšot Amarnas revolūciju un atonismu. Tempļi, kurus bija uzcēlis Ehnatons, tai skaitā templis Tēbas, tika demontēti/nojaukti, izmantoti atkal kā celtniecības un apdares materiāla avots viņu pašu tempļiem, un uzraksti ar Atona vārdu sabojāti. Galu galā Ehnatons, Smenhkare, Tutanhamons un Eje tika izņemti no oficiālajiem faraonu sarakstiem, kuru vietā ziņots, ka pēc Amonhotepa III tūlīt sekojis Horemhebs. Teoloģija. Ehnatona mācība par Atonu bija revolucionāra, to var saukt par apvērsumu seno ēģiptiešu reliģijā. Pēc šis mācības Atons bija vienīgais dievs, visa radītājs un dzīvības avots. Viendievība, monoteisms bija pilnīgi jauna parādība ne vien Ēģiptes, bet visu seno Austrumu tautu reliģiskajos uzskatos. Atonu uztvēra kā prieka, līksmības un skaistuma nesēju. Ēģiptiešu monoteisms bija gaiša un optimistiska reliģija. Atonu raksturo viņa nesavtīgā mīlestība uz paša radīto: cilvēkiem, dzīvniekiem, visu dabu. Jauna reliģija pauda ideju par visu cilvēku vienlīdzību dieva priekšā. Atons lēja dzīvinošo gaismu gan par faraonu un augstmaņiem, gan par zemniekiem un vergiem, gan par ēģiptiešiem un svešzemniekiem- barbariem. Tas bija pilnīgi jauns domāšanas modelis. Līdz tam ēģiptieši tāpat kā visas tālās pagātnes tautas bija pārliecināti, ka Ēģipte ir pasaules centrs, ka viņi paši, lielās Hapi zemes dēli, ir vienīgās būtnes, uz kurām pilnībā attiecināms vārds „cilvēks”, ka viņu dievi- Amons, un Ra, Ozīriss un Izīda u.c. - ir tikai Ēģiptes un ēģiptiešu radītāji, kuriem nav daļas gar citām zemēm un citiem cilvēkiem. Šo domāšanas modeli var raksturot kā etnocentrisku. Atonisms iespējams pirmo reizi cilvēces vēsturē pauda universālu pasaules uzskatu. Zemes un tautas, paražas un tikumi ir dažādi, bet par visām zemēm spīd viena saule un visās zemēs cilvēki ir cilvēki. Visi cilvēki ir Atona bērni. Aizkapa dzīve atonisma priekšstatos. Jaunā reliģija, kuras centrā bija vienīgais dievs Atons, bija atstājusi novārtā ēģiptietim tik nozīmīgo mirušo piemiņas kultu. Kapenes Amarnā vairs nav tik greznas kā rietumu Tēbas. Ehnatons nerunāja par savu kāpeņu ierīkošanu ar līdz tam ierasto eiforiju, nerunāja vairs par „pacelšanos debesīs”, runāja vienīgi par apbedīšanu. Taču Atona reliģijai ar veco reliģiju kopīgs bija priekšstats, ka mirušie dzīvo pazemes valstībā. Arī Atonismā tāpat kā tradicionālajā reliģijā pēc nāves tika veikts mutes atvēršanas rituāls, lai Ka(1)varētu tikt laukā pa muti. Līdzīgi kā vecajā reliģijā arī Atona reliģijā mirušajiem kapenēs līdzi dotajiem priekšmetiem un ēdieniem vajadzēja viņsaulē īsināt laiku. Šajos punktos Atonisms saskanēja ar tradicionālo ēģiptiešu reliģiju. Vienīgi jaunajā reliģijā vairs nebija priekšstata par mirušo tiesu, kas lēma par mirušā dvēseles tālāko likteni aizkapa dzīvē. Atona kulta prakse. Reliģiskās ceremonijas tempļos bija vienkāršas un pieticīgas, kurās galvenokārt dziedāja himnas un upurēja ziedus un augļus. Atona kulta piekritēji parasti sapulcējās rītausmā un mijkrēslī, griezdamies ar lūgšanām pie dzīvības radītāja un dēvēja Atona. Atona reliģija ievieš pārmaiņas ēģiptiešu mākslā. Ehnatona valdīšanas laikā mākslā notika atkāpšanās no kanonizētajām formām un tradicionālās faraona tēla idealizācijas. Mākslā kļuva brīvāka, dzīvāka, dabiskāka, tajā bija vairāk gaismas, krāsainības un dzīves prieka. Ehnatona mācība par Atonu kā vienīgo dievu sekmēja reālistisku tendenču attīstību. Vismazāk šīs pārmaiņas skāra arhitektūru. Bet tēlotājmākslā ( tēlniecībā, glezniecība ) šīs pārmaiņas bija dziļas. Šo periodu Ēģiptes mākslas vēsturē pēc atradumiem mēdz dēvēt par „Amarnas periodu”’. Tas gan bija ļoti īss periods, taču atstāja paliekošas pēdas turpmākajā mākslas vēsturē. Atona tempļi. Atona templis Karnakā. Par Atona tempļa eksistenci Karnakā ēģiptologi zināja jau no deviņpadsmitā gadsimta beigām. Taču tas bija kā zeme iegrimis- pat pamati un gruveši nebija pāri palikuši. Priekšlikumu atklāt Atona templi no jauna izteica franču ēģiptologs Anri Šervje, kurš 1926. gada no Senlietu pārvaldes saņēma uzdevumu restaurēt otro pilonu pie ieejas lielajā kolonnu zālē Amona- Ra templī Karnakā. Haremheba celto otro pilonu 1. gs. p.m.ē. bija sašūpojusi zemestrīce un divdesmitā gadsimta sākumā Senlietu pārvalde saprata, ka celtnei draud bojāeja, ja netiks veikti rekonstrukcijas darbi. Anri Šervjē nolēma pilonu nojaukt un uzcelt no jauna. Viņam ne sapņos nerādījās, ka pilonā atklās vēl senākas, vēl nozīmīgākas celtnes paliekas. Izpētot pilonā izmantoto pildmateriālu franču arheologs secināja, ka Haremhebs savā būvē izmantojis leģendārā Atona tempļa daļas. Atklājis divdesmit septiņu dažādu Ehnatona statuju fragmentus, Šervje vairs nešaubījās, ka kaut kur turpat slējies Atona templis. 1965. gadā Karnakā ieradās bijušais diplomāts no Pensilvānijas Rejs Vinfīlds Smits kopā ar Bostonas ēģiptologu Viljamu Stīvensonu Smitu, lai tuvāk apskatītu akmeņus, kas 14. gs. p.m.ē. veidoja gigantisko Atona templi Karnakā. Angāra rindās cits pie cita un cits virs cita sakrauti gulēja aptuveni dažāda lieluma kaļķakmens bluķi. Gandrīz uz katra bija redzams reljefa zīmējums. Rejs Vinfīlds Smits bija patiesi pārsteigts, ka līdz pat viņa vizītei nav veikti kaut cik vēra ņemami pētījumi. Tāpēc bijušais diplomāts pats nolēma veikt pētījumus un ar īpašas datorprogrammas palīdzību rekonstruēt Atona tempļa sākotnējo veidolu. Sadarbībā ar starptautisko datoru koncernu IBM, ar Pensilvānijas universitātes finansiālu atbalstu, Reja Vinfīlda Smita vadītajai pētnieku komandai ar 1965. gadā ražota datora palīdzību veiksmīgi izdevās rekonstruēt aptuveni 1360. gadā p.m.ē. celto Atona templi Karnakā. Atona templis bijis 1,6 km garš( pēc R.V. Smita). Tomēr pat ar IBM datora palīdzību līdz šim brīdim nav izdevies noteikt precīzus tempļa izmērus, jo senēģiptiešu arhitektūrā nepazina nekādus statistikas likumus vai pieturas punktus sakarībai starp augstumu un garumu. Arhitekti sagrautas celtnes izmērus nosaka pēc apstrādāto un neapstrādāto bluķu attiecībām. Pētnieki, reģistrējuši četrdesmit tūkstoši apstrādātus akmeņus, secināja, ka templis būvēts no divsimt piecdesmit tūkstošiem akmeņu. Tomēr tās ir tikai spekulācijas, droši zināms ir tikai viens- tā bija viena no lielākajām jebkad uzceltajām celtnēm. Tā kā Atona templim bijuši astoņi nosaukumi( „saules disks ir saules diska namā”), komplekss sastāvējis no vairākām celtnēm. Donalds B. Redfords divus no Atona tempļa monumentiem meklē „kaut kur Karnakas kompleksa ziemeļu- dienvidu ass dienvidu galā” un pārējos trīs- „austrumu- rietumu ass rietumu galā”(F.Vandenbergs „Nofretete”). Atona templim bija simetrisks plānojums, sienu reljefi kreisajā un labajā pusē atbilst cits citam. Turklāt Atona tempļa izpētē tika atklāts, ka Nofretei bija daudz lielāka lomā Atona kā vienīgā dieva kulta izveidošanā un nostiprināšanā. Kā Filips Vandenbergs raksta savā grāmatā, Atona tempļa arhitektūra atspoguļo cīņu par varu starp enerģisko Nofreteti un vājo Ehnatonu, kas galu galā zaudē šajā cīņā. Nofretete un viņas vārda kartuša Atona templī attēlota 564 reizes. Kamēr Ehnatons Atona templī Karnakā attēlots tikai 320 reizes. No tā secināms, ka Nofretetes politiskā ietekme tempļa pabeigšanas laikā bijusi daudz lielāka nekā viņas vīram. Par lielo Nofretetes politisko (arī reliģisko) svaru liecina arī tas fakts, ka valdniece likusi sev iekārtot kolonnu zāli ar 28 milzīgam kolonām, kuras no augšas līdz apakšai klāja tikai Nofretetes attēlojumi, kādas nebija pat Ehnatonam. Atona tempļi Amarnā. Savā jaunajā galvaspilsētā Aheotonā Ehnatons uzcēla divus tempļus: Lielo Atona templi un mazo templi. Lielais Atona templis atradās pašā Ahetonas centrā. Tā izmēri bija sekojoši: platums- 275 m, garums- 800 m. Svēto teritoriju apņēma vairāk nekā divus kilometrus garš mūris. Atona templis sastāvēja no vairākām būvēm, kas visas bija bez jumta. Tai kā saules, vienīgā dieva kulta vietai vajadzēja būt brīvi pieejamai. Spekulatīvas teorijas. Ehnatona kā reliģiskā reformatora statuss ir vadošais daudzās spekulācijās, klasificējamās no patiesi zinātniskām hipotēzēm līdz neakadēmiskām teorijām. Daži ēģiptologi apgalvo, ka Amonhoteps IV Atonu pielīdzinājis paša tēvam Amonhotepam III. Saistība ar jūdaismu. Atonisma monoteitiskā rakstura dēļ vairāki autori izteikuši domu par tā ietekmi uz jūdaismu. Piemēram, psihoanalīzes tēvs Zigismunds Freids savā grāmatā „Mozus un Monoteisms” pieņēma, ka Ehnatons bija monoteitiskās reliģijas celmlauzis un Mozus bija viņa sekotājs, Atona priesteris, kurš pēc faraona- reformatora nāves bija spiests kopā ar saviem sekotājiem pamest Ēģipti. Ahmeds Osmans savā grāmatā „Mozus, Ēģiptes faraons” apgalvo, ka Ehnatons un Mozus ir viena un tā pati persona. Vēl Ahmeds Osmans apgalvo, ka Ehnatona vectēvs no mātes puses bija Juja, kas Bībelē figurē ar vārdu Jāzeps(„Svešinieks Valdnieku ielejā). Juja meita Tije bija faraona Amenhotepa III galvenā sieva. Juja kalpoja faraonam Amonhotepam II. Bībele vēstīts, ka faraons iecēlis Jāzepu par kaujas ratu pavēlnieku, bet Jujas tituls bija „Mina zirgu pavēlnieks”. Tomēr fakts, ka Juja bija saistīts ar Augšēģiptes pilsētu Akhmim un piederēja pie tās aristokrātijas, padara mazticamu, to, ka viņš bija ārzemnieks, jo aziātiskie ieceļotāji visbiežāk apmetās uz dzīvi Nīlas deltā, Lejasēģiptē. Lai nu kā, bet daži ēģiptologi viņam piedēvē Mitānijas izcelsmi. Arī angļu pētnieks Džeralds O Farels piekrīt Ahmeda Osmāna teorijai un savā grāmatā „Tutanhamona noslēpums” atvēl vietu Ahmeda Osmana pieņēmuma izklāstam. Vai žīdi varēja nonākt saskarē ar Ehnatona radīto Atona reliģiju? Ehnatona uznāciens vēsturē ir gandrīz divus gadsimtus pirms pirmajām arheoloģiskajām un rakstiskajām liecībām par jūdaisma un izraēļu kultūru, kas ir uzietas Levantē(Levant). Pēc Bībeles žīdu iziešanu no Ēģiptes(sauktu par Exodus)un Zālamana tempļa celtniecību šķir 480 gadi. Zālamana tempļa celtniecība notikusi ap 980. gadu p.m.ē. Ņemot vērā šo faktu, žīdu izceļošanai no Ēģiptes vajadzēja notikt ap 1460. gadu p.m.ē. Ehnatona reforma notikusi simts gadus vēlāk. Tas nozīmē, ka žīdi nevarēja neko zināt par Atona reliģiju. Tomēr kāda citā vietā Vecajā derībā stāstīts, ka žīdi pirms exodus pildījuši klaušas Pitomā un Ramzesā. Abas šīs pilsētas radušās Ramzesa II valdīšanas laikā(1290.- 1224. g. p.m.ē.). Saskaņā ar šo avotu žīdi tomēr piedzīvojuši Ehnatona ķecerību. Roberts Silverbergs savā Ehnatona biogrāfijā daudz vietas atvēlējis arī Atona reliģijas ietekmei uz ebreju ticību. Viņš norādījis, ka Amenhoteps II, Ehnatona vectēvs, pēc kāda karagājiena uz Sīriju un Kanaānu mājas atgriezies ar tūkstošiem gūstekņu no apiru cilts, kuri Ēģiptē tika izmantoti kā vergi smagos darbos. Amarnas vēstulēs patiešām vairākas reizes pieminēti nomadi, kurus sauca apiru vai habiru. Viņi regulāri uzbrukuši Sīrijas un Kanaānas pilsētām. Visiem šiem vārdiem- apiri, habiri un ebreji- ir viena tā pati leksiskā sakne. Līdz ar to var pieņemt, ka ebreji jeb izraēļi bija nomadu tauta, ko veidoja vairākas ciltis. Tas arī būtu iespējamais izskaidrojums tam, ka žīdi izgāja no Ēģiptes ap 1460. gadu p.m.ē., bet no otras puses tiem vēl Ramzesa II laikā vajadzēja pildīt smagas klaušas. Vienkārši runa šajā gadījumā varētu būt par dažādām žīdu ciltīm. Pēc Vecās derības, ebreju monoteisma pamatlicējs bija Mozus. Ņemot vērā to faktu, ka Palestīna - jūdaisma un kristietības šūpulis - senatnē atradās Ēģiptes politiskās un kultūras ietekmes joslā, šķiet visai ticami, ka Ehnatona idejas tika izmantotas gan jūdaismā, gan kristietībā. Vecajā derībā uzzinām, ka Mozus Ona(Heliopolē) „tika apmācīts visās ēģiptiešu zinībās”. Tur viņš varēja iepazīties ar ēģiptiešu reliģiskajām doktrīnām. Tāpēc var pieļaut iespēju, ka Mozus reliģiskā doktrīna bija kaut kā saistīta ar Atona reliģiju. Izrakumi rāda, ka Atona kults slepeni Ēģiptē pastāvējis līdz pat 13. gadsimtam p.m.ē. Pie tā piederēja tikai izglītoti cilvēki, kuriem bija tuva viena dieva, pasaules radītāja un labestīgā aizbildņa, abstraktā koncepcija, tāpat kā kulta vienkāršība un morāles kodeksa cildenums. Līdz ar to Mozus varēja nonākt saskarē ar Atona kulta piekritējiem un pat piedalīties viņu slepenajās ceremonijās par godu sauli. Tomēr, kā norāda Zenons Kosidovskis, visiem pieņēmumiem par Atona reliģijas ietekmi uz Mozus reliģiskajiem uzskatiem ir tikai minējumu raksturs. Vecākie Vecās derības avoti radušies 9- 8. gs. p.m.ē., kad Atona reliģija bija vairākus gadsimtus aizmirsta. Turklāt mūsu laikos ir skaidrs, ka Mozus nevarēja būt piecu Mozus grāmatu autors. Kaut vai tāpēc, ka nav nekādi iedomājams, ka autors varētu aprakstīt pats savu nāvi. Piecu Mozus grāmatu avoti ir trīs vai četri dažādos laikmetos un vidēs radīti sacerējumi; „Jahvists”(9. gs. p.m.ē.)radies Jūdejā, Jeruzalemes galma rakstvežu vidē, „Elohists”(8. gs. p.m.ē.), kas radies Izraēlā un „Priesteru kodekss”, kas radies 6. gs. p.m.ē., Babilonas trimdas apstākļos. Tātad laikā, kad tika pierakstītas piecas Mozus grāmatas, tajās attēlotie notikumi bija jau vairākus gadsimtus sena pagātne. Turklāt daudzi pētījumi arvien pārliecinošāk liecina, ka piecas Mozus grāmatas, kas ataino Izraēlas cilšu agrīnās vēstures periodu, ir milzīgs, fantastisks sadzejojums. Mūs šajā gadījumā interesē vai iziešana no Ēģiptes vispār notikusi? Ja nav notikusi, tad visi pieņēmumi par Atona ietekmi uz ebreju reliģiju ir atmetami kā spekulatīvi. Ja nu tomēr ebreju iziešana ir notikusi, tad gan ir vērts tālāk pētīt šo hipotētisko saikni. Jautājumā par Mozus dzīves laiku un notikumu hronoloģisko saistību valda īsts sajukums. Pētnieku domas par to dalās. Turklāt nevar izslēgt varbūtību, ka Mozus bija mitoloģisks varonis, nevis vēsturiska persona. Vairāki pētnieki ebreju iziešanu datē ar Vidējas valsts XIII dinastijas valdnieku laiku(18.gs. p.m.ē.), kad centralizēta valsts vara Ēģiptē bija vāja un valstī no Mezopotamijas ziemeļiem iebruka hiksi. Bailēs no hiksiem, kas tuvojās Nīlas deltai, Gošenē dzīvojošie ebreji devās uz Sinaja tuksnesi, lai no turienes Kanaāna, bet tur valdīja hiksiem draudzīgas vietējās ciltis un ebrejiem Mozus vadība nācas klīst pa tuksnesi 40 gadus. Ja exodus noticis Vidējā valsts beigās, tad nav vajadzības spekulēt par hipotētisko atonisma un jūdaisma saikni, jo Ehnatona reliģiskās reformas norisinājās 14. gs. p.m.ē. Jaunās valsts astoņpadsmitās dinastijas laikā. Daudz zināmāka versija ir tā, kas saista Mozus dzīves laiku ar Jaunās valsts laiku. Vairāki zinātnieki, īpaši balstoties uz arheoloģiskajiem izrakumiem sliecas domāt, ka iziešana no Ēģiptes nav notikusi: • Ēģiptologs Dr. E. Pušs no Hildsheimas, kurš desmit gadus veicis izrakumus Bībelē minētājās divās pilsētās Pitomā un Ramzesā, kur ebreji it kā veikuši smagas klaušas, nav uzgājis nekādas norādes par ebreju klaušu strādniekiem. • Bībelē(Jozuas grāmatā) dramatiski aprakstīta Izraēļa bērnu ieiešana apsolītajā zemē Jozuā vadībā. Ebreji ar zobenu un uguni iekaroja Kanaānas zemi, ieņēma un izpostīja pilsētas Aju un Hebronu, kā arī slaveno Jēriku. Tomēr neskatoties uz milzīgajām pūlēm, arheologi, īpaši Izraēlas arheologi, nav atraduši liecības par Palestīnas militāru iekarošanu. • Arheologs profesors I. Finkelšteins no Telavivas universitātes iztēlojās apmēram šādu notikumu ainu: ap 1200. gadu p.m.ē. kanaāniešu cilšu apdzīvotājā teritorijā no Transjordānijas ienāca nomadu ciltis, kuras pārtika no aitkopības. Nomadi jaunajā zemē apmetās uz dzīvi un tas noticis samērā miermīlīgi, bez nopietnām militārām aktivitātēm. Ienācēji būvēja nelielus ciemus un pakāpeniski radīja savu politisku veidojumu, tādu kā atsevišķu valstu konglomerātu. Ņemot to vērā, jāsecina, ka tēze par Atona reliģijas ietekmi uz jūdaismu prasa pārliecinošākus pierādījumus. Pat ja ebreju iziešana no Ēģiptes ir vēsturisks fakts, arī tad visi apgalvojumi par Ehnatona reliģijas saistību ar jūdaismu ir jāuztver kā hipotētiski un spekulatīvi pieņēmumi, nevis kā vēsturiski pierādīti fakti. Filips Vandenbergs norāda uz vienu fundamentālu atšķirību starp Atonu un Mozus dievu. Proti, Atons ir mīlestības un harmonijas dievs, turpretī Mozus dievs ir kareivīgs, bieži vien dusmīgs dievs, kas parādās dūmu, uguns un pērkona dārdu pavadībā. Tikai vēlāk, Jesajas laikā Jahve kļūst par mīlestības un prieka dievu. Tomēr viena kopīga iezīme gan vieno Atonu ar Jahvi: abi necieš citus dievus sev līdzās. Abas dievības ir abstraktas un tikai simboli norāda uz viņu identitāti. Vēl viena iezīme ir tāda, ka gan Atons, gan izraēļu dievs nelīdzinās cilvēkam, taču Jahvem bija dažas antropomorfiskas iezīmes, kas rada iespaidu, ka viņam bija ķermenis(viņš varēja „pastaigāties vēsajā dienā” un Ādams un Ieva no viņa noslēpās). Vēl viena atšķirība: Atons bija universāls dievs, bet Jahve- izredzētās tautas dievs. Pats Filips Vanenbergs sliecās domāt, ka Atona reliģija kaut kāda veidā varēja ietekmēt Mozus reliģisko uzskatu veidošanos. Vēl tiek norādīts uz „Lielās Atona himnas” līdzību ar Bībeles 104 psalmu. Taču vai šī līdzība nozīmē tiešu ietekmi vai vispārēju literāru tradīciju- par to var strīdēties. Daži pielīdzinājuši dažus Ehnatona radniecības ar Atonu aspektus Jēzus Kristus radniecībai ar Dievu kristīgajā tradīcijā- īpaši interpretācijā, kas akcentē atēnismu vairāk kā monoteitisku reliģiju, nekā henoteitisku reliģiju. Donalds B. Redfords atzīmējis, ka daži Ehnatonā saskatījuši Jēzus vēstnesi. „Turpmāk Ehnatons nosauca sevi par viena vienīgā dieva dēlu: ’Tavs vienīgais dēls, kas nācis no tava ķermeņa.’ ” Džeims Henrijs Bresteds viņu pielīdzināja Jēzum, Arturs Veigals viņu aplūkoja kā neizdevušos Kristus priekšgājēju. Redfords polemizēja, ka kaut arī Ehnatons sevi nodēvēja par „Saules diska” dēlu un darbojās kā vadonis starpnieks starp dievu un radību, ķēniņi jau tūkstošiem gadu pirms Ehnatona laika bija izteikuši pretenzijas uz tādu pašu radniecību un priestera lomu. Lai kā, Ehnatona gadījums varētu būt atšķirīgs ar uzsvaru klasificējot debesu tēva un dēla radniecību. Ehnatons pats sevi aprakstījis kā „tavs dēls, kas nācis taviem locekļiem”, „tavs bērns”, „tavs mūžīgais dēls, kas nācis no Saules diska” un „tavs vienīgais dēls, kas nācis no tava ķermeņa”. Tuvas attiecības starp tēvu un dēlu ir tādas, ka vienīgi ķēniņš patiesi sirdī pazīst „savu tēvu”, un atbildot viņa tēvs uzklausa sava dēla lūgšanas. Viņš ir sava tēva attēls uz zemes un tāpat kā Ehnatons ir ķēniņš zemes virsū, tā viņa tēvs ir ķēniņš debesīs. Kā augstākais priesteris, pravietis, ķēniņš un dievība viņš pretendēja uz centrālo vietu jaunajā reliģiskajā sistēmā. Tā kā tikai viņš zināja sava tēva prātu un gribu, Ehnatons vienīgais varēja izskaidrot tā gribu kopā ar mācību, kas nākusi vienīgi no viņa, visai cilvēcei. Avoti. Ehnatons nav atstājis svētos rakstus, kuros būtu sistemātiski izklāstīta mācība par Atonu. Daļēji Ehnatona teoloģiskā mācība par Atonu ir izklāstīta divos svarīgos tekstos- Robežstela „‘M’ at Akhetaten” un „Lielā Atona himna”, kas iemūžināta Ejes kapenēs. Bet, protams, šie teksti ir lielā mērā Ehnatona personīgā pasaules refleksija. „Lielā Atona himna”. Eksistē divas himnas versijas- „Mazā Atona himna” un „Lielā Atona himna. 1. Mazā Atona himna. Ipi kapenēs un nedaudz variētā formā arī citās Amarnas kapenēs ir lasāma tā sauktā mazā Atona himna. Mazās Atona himnas tekstu publicēja Bouriant, Daressy, Piehl un citi, bet korektākā ir tā, kas norakstīta no Ipi kapenēm un ko publicēja Mr. N. de G. Davies. 2. Lielā Atona himna. Tā iemūžināta Ejes kapenēs. Lielā Atona himna tika pirmoreiz publicēta Bouriant Mission Archéologique, un vēlāk, jau izlabojis iepriekšējā izdevumā pieļautās kļūdas, viņš to iekļāva savā Monuments du Culte d'Atonou. Latīņu tulkojumā himnu 1894. gadā Bresteds publicēja savā e Hymnis in Solem sub rege Amenophide IV conceptis, un angļu tulkojumā tā tika iekļauta viņa monumentālajā darbā „Ēģiptes vēsture”( History of Egypt). Citus tulkojumus un izvilkumus publicējis Grifits(Griffith) „Pasaules literatūra”( World's Literature); Wiedemann Religion, Hols(Hall) „Senā vēsture”( Ancient History), Erman Religion u.c. Ēģiptologs Tobijs Vikinsons(Toby Wilkinson)teicis, ka „tā tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem un lieliskākajiem poēzijas darbiem pirms Homera laika pasaulē”. Ēģiptologs John Darnell apgalvo, ka himna tika dziedāta. Ieskatam piedāvajām fragmentu no šās himans(citēts no Z. Kosidovska grāmatas “Kad saule bija dievs”): Cik dižens tavs uzlēkts apvāršņa malā, Ai dzīvīgo Aton, kas dzīvību dodi! Debesu velvē tev augšup kāpjot, Tavs košums lejas pār zemju zemēm. Pār pasaules plašumiem dižs un varens tu zaigo, Staru vainagā ieskāvis paša radīto zemi. O Ra, kas tautas ņem savā varā, Saistot visus ar laipnības valgiem, Kauču pats debesīs tālu, Pār zemi dāsni tavs spožums izliets, Un mirklis jebkurš mūsu mūžā Ir pēda, ko atstājis tu savā gaitā. Bet kolīdz tu izgaisti rieta pusē, Nodziest gaisma un zemi klāj tumsa. Tinušies segās, atdusas vīri Miegā tik ciešā, ka apzagt tos var. Siro plēsīgie lauvas un ložņā čūskas, Tumsā nodzisis pēdējais gaismas stars, Jo dzīvības devējs pats devies pie miera. Tikai tam uzlecot, atausAtons Atons seno ēģiptiešu valodā - "saules ripa." Atons bija saules diska personifikācija, sākotnēji viena no saules dieva Ra hipostāzem un zināmā senās Ēģiptes valsts vēstures periodā Atons kļuva par pastāvīgu saules dievu, un pat par galveno un vienīgo dievu. Dievībai pielīdzinātais Atons bija Amenhotepa IV, kurš vēlāk ieguvis vārdu Ehnatons, iedibinātās monolatristic, henoteitiskās un monoteitiskās Atonisma reliģijas centrā. Savā poēmā „Lielā Atona himna” Ehnatons slavē Atonu kā dzīvības radītāju un devēju. Atona kultu izbeidza Horemhebs. Saturs. Atonisms Ikonogrāfija Atons pirms Ehnatona Ehnatona reforma Atonisma kontrasts ar tradicionālo seno ēģiptiešu reliģiju Atonisms un vienkāršā tauta Atonisma iespaids uz Ēģiptes ārpolitiku Ehnatona valdīšanas laikā Atonisma noriets Teoloģija Aizkapa dzīve atonisma priekšstatos Atona kulta prakse Atona reliģija ievieš pārmaiņas ēģiptiešu mākslā Atona tempļi Saistība ar jūdaismu „Lielā Atona himna” Nobeigumā Atonisms. Atonisms jeb Amarnas ķecerība attiecināma uz reliģiskām pārmaiņām, kuras īstenoja astoņpadsmitās dinastijas faraons Amonhoteps IV, kas vislabāk zināms pēc sava pieņemtā vārda Ehnatons. 14. gadsimtā pirms mūsu ēras atonisms bija Ēģiptes valsts reliģija apmēram divdesmit gadus, iekams Ehnatona pēcteči atjaunoja tradicionālos ēģiptiešu dievus un faraonu saistību ar atonismu izdzēsa no ēģiptiešu rakstiem. Ikonogrāfija. Sākotnējos ikonogrāfiskajos attēlojumos Atons redzams kā cilvēks ar piekūna galvu un saules disku uz tās(Wilkinson 2000.). No šā attēlojuma palika saules disks ar stariem, kas noslēdzās ar plaukstām, dāvājot „dzīvību” Ehnatonam un Nofretetei un šī grupa (Atons- Ehnatons- Nofretete) aizstāja Tēbu triādi(Amonu- Mutu- Honsu). Šeit vajadzētu atzīmēt, ka šāda Atona ikonogrāfija datējama ar laiku pirms Amonhotepa IV valdīšanas, minot vairākus piemērus no Amonhotepa II valdīšanas laika, lai gan tad tas kļuva par vienīgo veidu kāda Atons tika attēlots. Atons pirms Ehnatona. Atons, mitoloģijā starojošs saules disks, ir ne tikai vienreizējs ēģiptiešu vēsturē, bet arī viens no sarežģītākajiem un strīdīgākajiem senās Ēģiptes aspektiem. Senākas liecības par dievu Atonu ir no Vidējās valsts laika. Pie tam vārds „Atons” sākotnēji nebija dieva vārds. Par Atonu sauca sauli debesīs. Kāds 12. dinastijas laika uzraksts vēsta: „Tas pacēlās debesīs un tika savienots ar Atonu, dieva miesu, kas bija viņu radījis.” Pirmoreiz Atons kā dievs parādās stāstā par Sinuhetu, kas datējams ar 12. dinastiju, tātad ar Vidējo valsti. Stāstā aprakstīts kā Amenemhat I paceļas debesīs un savienojās ar savu radītāju Atonu. Šajā laikā Atons „kā saules disks...bija tikai viens no Saules dieva Ra aspektiem”. Tekstos, kas rakstīti astoņpadsmitās dinastijas laikā, termins[Atons]bieži lietots saules dieva „troņa” vai „vietas” nozīmē. Vārds Atons rakstīts, izmantojot dievu apzīmējoša hieroglifa zīmi, tāpēc, ka ēģiptiešiem bija raksturīgi personificēt zināmas izpausmes. Galu galā Atonu iedomājās kā tiešu saules dieva manifestāciju. Uz 18. dinastijas pirmā faraona Jahmosa(Ahmose) stēlas, kura tika uzieta astotā pilona priekšā Karnakā, rakstīts sekojošais: „Viņš bija valdnieks pār visu, ko aptvēra Atons”, savukārt citā vieta rakstīts, ka faraons izskatoties „kā mirdzošais Atons”. Inenni kapenes uzraksti par Amenhotepu I vēsta: „Viņš pacēlās debesīs un savienojās ar Atonu.” Uz Tutmosa I laika klinšu stēlas pie Nīlas trešajām krācem rakstīts: „Viņš(Tutmoss)parādījās kā Abu zemju valdnieks, valdnieks par visu, ko aptvēra Atons.” Divās valdnieces Hatšepsutes laikā celtajās kapenēs, kur ticis apbedīts Jahmoss un Senofru, ir lasāms teikums: „...viņš aizgāja no šīs pasaules lai satiktos ar Atonu..” Tāpat arī uz Hatšepsutei veltītā obeliska Karnakas templī lasāms Atona vārds, kas apzīmējis astronomisko diska jēdzienu, lai gan tas bija patiesībā Amonhotepa II valdīšanas laiks, kurā visagrāk Atons ikonu glezniecībā redzams uz monumenta pie Gīzas kā spārnots saules disks ar izstieptām rokām, satveram faraona kartušu. Uz kādas stēlas Sinaja pussalā, kura tika uzstādīta Tutmosa III 25. valdīšanas gadā lietota uzruna: „Karaļu karalis, valdnieku valdnieks, visu zemju Atons...” No Tutmosa IV valdīšanas laika(Amonhotepa IV vectēva) mēs atrodam uzrakstus, kur pieminēts Atons. Tutmoss IV izpētīja karaļu kārtas solāros aspektus, īpaši tos, kuri saistīti ar saules dievu(Bryan, 2001.) un Berman(2004.)piekrīt, piebilstot, ka Tutmoss IV arvien vairāk pats sevi identificējis ar saules dieviem. Tutmoss IV tika saistīts ar saules dievu[Ra] Ivni pilsētā(iwnw, nozīmē pilārs vai- kā grieķi to nosauca- Heliopole vai Saules pilsēta), drīzāk nekā ar Amonu- Ra. Tutmoss IV izdeva piemiņas skarabeju, kurā Atons funkcionē kā kara dievs, aizsargājot faraonu. Jaunās valsts 18. dinastijas faraona Amenhotepa III valdīšanas laikā ( 1455.-1419.g.pmē. ) Atons tika pielūgts kā pastāvīgs saules dievs. Amona-Ra priesteri bija uzkrājuši milzīgas bagātības, viņu rokās atradās faktiskā vara. Amenhoteps III mēģināja ierobežot Amona-Ra priesteru varu un ietekmi. Lai mazinātu Amona-Ra priesteru ietekmi Ēģiptes politiskajā dzīvē, viņš ieviesa saules dieva Atona kultu. Uz Amonhotepa III valdīšanas laiku attiecināma stēla Lahunas tuvumā, kuru uzgājis Flinders Pitrijs. Tajā lasāms: „Tu redzi Atonu, kad dodies savās ikdienas gaitās.” Viens no ķēniņa epitetiem bija „Tjekhen-Aten” vai „starojošais Atons”, izteicieni, kuri tika izmantoti arī dažādos citos kontekstos viņa valdīšanas laikā. No Amonhotepa III valdīšanas laika ir liecības par Atona priesteriem Heliopolē, kas bija tradicionāls saules dieva Ra kulta centrs, un viņš iekļāva norādi uz Atonu nosaukumā, ko deva savai pilij Malkatā(„Atona krāšņums”), savas armijas divīziju un pat izpriecu kuģi nosauca par „Atona mirdzums”. Arī vairāki ierēdņi viņa valdīšanas laikā nēsāja titulus, kas bija saistīti ar Atona kultu, tādus, kā, piemēram, Hatiay, kurš bija divu Atona tempļa noliktavu Memfisā rakstvedis un kāds Ramose(ne jau vezīrs), kurš bija „Atona lielā nama pārvaldnieks”. Tomēr Amonhoteps III paturēja politeitisko panteonu un akcentēja dievību lielo skaitu. Viņš novietoja simtiem Sehmetas statuju Mutas templī Karnakā. Iepriekšminētās liecības pierāda, ka Atons tika pielūgts ilgi pirms Ehnatona dzimšanas. Pirms Amonhotepa IV, saules disks bija simbols, kurā parādās galvenie dievi un tik tiešām ir saglabājušās tādas frāzes, kā, piemēram, „Atums, kurš ir savā diskā(Atona)”. Lai nu kā, bet no turienes tas ir tikai mazs solis paša diska pārtapšanai par dievu. Ehnatona reformas. Amenhoteps IV Atonismu ieviesa savas valdīšanas piektajā gadā, ieceļot Atonu augstākā dieva statusā, sākumā atļaujot turpināt godāt tradicionālos ēģiptiešu dievus. Līdz tam jaunais faraons pats godināja vecos dievus un viņu pat dēvēja- „tas, kuru Amons ir izvēlējies no daudziem”! Par to, ka pāreja uz jaunu reliģiju nenotika pēkšņi, liecina tas nedaudzas liecības par Ehnatona pirmajiem valdīšanas gadiem, kas saglabājušās līdz mūsdienam. Saules dievs Atons jau tika godāts Amonhotepa III valdīšanas laikā, kurš savu karalisko barku nodēvēja „Atons mirdz”, bet Amohoteps IV pirmajos valdīšanas gados vēl goda arī Amonu. Divi piemiņas uzraksti Augšēģiptes akmeņlauztuvēs vesta par liela obeliska priekšdarbiem, ko Amonhoteps iecerējis uzbūvēt Tebas. Šaja piemiņas akmenī jaunais faraons attēlots sniedzam upuri Amonam- Ra. Otrajā, jaunākajā piemiņas akmenī Amonhoteps IV nodēvēts jau par „Ra- Hora abu gaismas vietu pirmo priesteri”. Dieva vārds, kuram tiks celts obelisks ir: abu gaismas vietu Ra- Hors, kurš gaismas vietā gavilē savā Šu, kas ir Atons. Lai uzsvērtu pārmaiņas, Atona vārds tika rakstīts kartušā, kurā parasti rakstīja faraona vārdu, tas bija Atonisma jauninājums. Šī reliģijas reformēšana sakrita ar [Heb]Seda svētku, karaliskas jubilejas faraona dievišķās varas pastiprināšanai, proklamēšanu. Tradicionāli svinēti faraona trīsdesmitajā valdīšanas gadā, šīs, iespējams, bija svinības par godu Amenhotepam III, kurš, kā daži ēģiptologi domā, valdīja kopā ar savu dēlu divus vai pat desmit gadus(Amenhotepa III un Amenhotepa IV dubultvaldība gan ir tikai teorija). Savas valdīšanas trešajā gadā Amonhoteps IV Karnakā uz austrumiem no Lielā Amona- Ra tempļa uzcēla milzīgu templi, ko veltīja jaunajām dievam Atonam. Templis ietvēra pagalmus ar kolonnām, pārsteidzoši milzīgām ķēniņa statujām, un vismaz trīs svētnīcās, no kurām viena tika saukta Hwt-benben. Tā uzsvēra saistību starp Atonu un Heliopoles saules dieva kultu. Ben- ben simbolizēja pirmatnējo pauguru, uz kura no Nūna parādījās saules dievs un radīja Visumu. Vienā tempļa sektorā īpaši izceļas Amonhotepa IV galvenās sievas Nofretetes darbības sfēra, un vienā ainā viņa attēlota kopā ar divām meitām, bet bez sava vīra, pielūdzot saules disku, kas attēlots virs viņām. Atona templi Tēbas Ehnatona pēcteči nojauca un izmantoja jaunās konstrukcijās Karnakas templī: arheologi atrada ap 36 000 dekorētiem blokiem no sākotnējā Atona tempļa, kuros bija saglabājušies daudzi elementi no sākotnējo reljefu tēmām un uzrakstiem. Mākslinieciski šis templis Karnakā tika izgreznots jaunā „ekspresionistiskā” stilā, kas salauza agrāko tradīciju un ietekmēja visu figūru attēlojumu. Schlogl (2001.)paskaidro, ka izmaiņas mākslā notikušas vienā laikā ar izmaiņām reliģijā. Šīs mākslinieciskais stils visvairāk redzams Amonhotepa III vezīra Ramosa kapenēs. Ramoss savas kapenes sāka celt jau Amonhotepa III valdīšanas laikā un nomira vēl pirms Amonhotepa IV kāpšanas tronī. Viņa kapenēs uz diviem reljefiem abās pusēs durvju ailei lielās zāles rietumu zāles sienā redzams jaunais faraons. Pirmajā reljefā Amonhoteps IV attēlots kopā dievieti Mutu. Šis reljefs klasiskajā ēģiptiešu stilā tapis tūlīt pēc Amonhotepa III nāves. Reljefs durvju ailes otrā pusē tapis nedaudz vēlāk un diemžēl nav līdz galam pabeigts. Šajā reljefā ir jau redzams Atona disks ar cilvēka plaukstām staru galos un Amonhoteps IV tipiskajā jaunajā plastiskajā stilā, kā arī Nofretete. Amonhotepa IV ceturtajā valdīšanas gadā dumpīgi noskaņoti augstmaņi un priesteri organizēja sazvērestību pret faraonu. Šo notikumu atspoguļo kāda freska un uzraksts policijas priekšnieka kapenēs. Freskā attēlots kā policijas priekšnieks lielvezīra priekšā atved trīs notvertus sazvērniekus. Uzrakstā lielvezīrs pateicās Atonam par palīdzību noziedznieku noķeršanā un svētī Ehnatonu. Arī uz kādas Amarnas robežstēlas ir atspoguļots kaut kas „slikts”. Tā kā tālāk sekojošais teksts ir sabojāts, var tikai izteikt minējumus, kas tas par notikumu bija. Kā raksta Filips Vandenbergs, ļoti iespējams, „ka „sliktais notikums” ir Amona priesteru sazvērestība, kuri redzēja, ka līdz ar seno dievu noliegšanu mazinās arī viņu vara”. Amona priesteri mēģinājuši dabūt savā pusē arī Nofreteti, bet cieta neveiksmi. Pēc sazvērestības atklāšanas faraons kļuva par niknu vecās ēģiptiešu reliģijas apkarotāju. Piektais valdīšanas gads, kā tiek uzskatīts, iezīmē Amenhotepa IV jaunās galvaspilsētas Ahetatonas(Atona apvārsnis/horizonts) celtniecības sākumu, vietā, kas šodien zināma ar nosaukumu Amarna. Pierādījums tam redzams trīs robežu stēlas, kuras izmantoja jaunās galvaspilsētas robežu iezīmēšanai. Šai laikā(pēc F. Vandenberga „Nofretetes” tas bija 6. valdīšanas gads)Amenhoteps IV mainīja savu vārdu uz Ehnatons(Atonam patīkamais/derīgais), lai apliecinātu savu tuvo saikni ar jauno augstāko dievu. Viņa valdīšanas septītajā gadā galvaspilsēta tika pārcelta no Tēbam uz Ahetatonu(netālu no mūsdienu Amarnas), kaut gan pilsētas celtniecība turpinājās vairāk nekā divus gadus. Pārvietojot savu galmu no tradicionālajiem ceremoniju centriem, Ehnatons deva signālu par dramatiskām transformācijām politiskās un reliģiskā varas viduspunktā. Pārcelšanās ne tikai atšķīra faraonu un viņa galmu no priesteru un tradicionālo kulta centru ietekmes, bet tai bija arī dziļa reliģiska nozīme- veikta kopā ar sava vārda maiņu, tā(pārcelšanās uz Amarnu), iespējams, bija arī iecerēta kā Ehnatona simboliskās nāves un atdzimšanas zīme. Tas varēja arī sakrist(?!)ar viņa tēva nāvi un dubultvaldības beigām. Līdztekus jaunās galvaspilsētas par godu Atonam celtniecībai, Ehnatons pārraudzīja arī masīvu tempļu kompleksu celtniecību: viens tika uzcelts Karnakā, cits Tēbas netālu no vecā Amona tempļa. Devītajā gadā(1344. vai 1342. gads p.m.ē.), Ehnatons nostiprināja Atonismu, pasludinot, ka Atons nav tikai augstākais dievs, bet ir vienīgais dievs, universāla dievība, un aizliedza visu citu dievu pielūgšanu, tika aizliegta elku godināšana, pat privātajos cilvēku mājokļos- nekad agrāk Ēģiptes valstī neviens nebija aizskāris reliģiskus terminus. Atons tika uzrunāts Ehnatona lūgšanās, tādās, kā, piemēram, „Lielā Atona himna”: „O, viens vienīgais Dievs blakus, kuram nav neviena”. Ēģiptiešu tauta pielūdza Ehnatonu; tikai Ehnatons un Nofretete pielūdza Atonu. Ehnatons inscenēja rituālu vecā augstākā dieva Amona nogalināšanu, un pavēlēja iznīcināt Amona tempļus visā Ēģiptē un visus vecos dievus. Vārds „dievi”(daudzskaitlī)tika aizliegts, un atrasti uzraksti, kuros pat vārda „māte” hieroglifs ticis izgriezts, un pārrakstīts alfabētiskās zīmēs, tāpēc, ka tam bija tā pati skaņa seno ēģiptiešu valodā kā Tēbu dievietes Mutas vārda skaņai. Tāpat no visiem sienu reljefiem un sienu gleznojumiem tika izdzēstas zosis- Amona svētais putns. Arī Atona vārds pēc devītā Ehnatona valdīšanas gada tika rakstīts savādāk. Vairs Atona vārda rakstībā netika izmantots starojoša saules diska simbols, bet tā vietā tas tika rakstīts fonētiski. Nofretetes loma. Atona tempļa Karnakā datora rekonstrukcija liecina, ka Nofretete pat bijusi daudz dedzīgāka Atona kulta piekritēja nekā viņas vīrs. Tas, ka arī fakts, ka Nofretete bija iesaistīta teju vai visos faraona rīkotajos valstiskajos pasākumos, ēģiptologiem liek pārskatīt agrāko uzskatu, ka Atona reliģiju radījis tikai Amonhoteps IV. Kā zināms, pēc Amonhotepa III nāves dažus gadus Ēģiptē valdījusi viņa laulātā draudzene Tije un jaunais ķēniņš, kas vēl bija zēns, šajā laikā darīja visu, ko viņam teica māte. Viņa sieva Nofretete, kura bija arī viņa tēva sieva, laikam bija cēlusies no Āzijas- Filips Vandenbergs savā grāmatā raksta, ka viņa bija Mitānijas princese. Jaunais faraons neapšaubāmi atradās viņu- Tijes un Nofretetes ietekmē. Par to liecina arī sienu gleznojumi Amarnā. Viņa aukles vīrs Eje bija Atona priesteris un savu agrīno gadu laikā viņš uzsūca no šās personu grupas Atona kulta pamatprincipus un zināšanas par Mitānijas dāmu reliģiozajiem uzskatiem ēģiptiešu galmā. Tas nosēdās viņa prātā un nesa augļus, kā rezultātā viņš sāka neieredzēt ne tikai Amonu, bet arī visus vecos ēģiptiešu dievu un dievietes, izņemot Heliopoles saules dievus. Atonisma kontrasts ar tradicionālo seno ēģiptiešu reliģiju. Ehnatons realizēja radikālu reliģisko reformu programmu, kura, apmēram divdesmit gadu periodā, lielā mērā aizstāja mūžsenās ticības un Ēģiptes valsts reliģijas praksi, un gāza tās reliģiozo hierarhiju ar vareno Amona garīdzniecību priekšgalā Tēbās. Piecpadsmit gadsimtus ēģiptieši bija pielūguši paplašinātu dievu un dieviešu saimi, kurā tiem katrām bija sava komplicēta priesteru, tempļu, svētnīcu un rituālu sistēma. Šo kultu atslēgas iezīme ir dievu attēlojumu un statuju cienība, kuri tika pielūgti slēgto tempļu robežās. Šīs reliģiozās hierarhijas virsotnē atradās faraons, kas bija gan ķēniņš, gan dzīvais dievs, un Ēģiptes valsts pārvalde bija tādā veidā sarežģīti sasieta ar to, un galvenokārt priesteru kontrolēta, kuri laika gaitā bija ieguvuši lielu ietekmi un varu. Ehnatona reformas satricināja filozofiskos un ekonomiskos priesteru varas pamatus, likvidējot visu pārējo dievu kultus, un līdz ar viņiem plašo un ienesīgo upurēšanas un nodevu industriju, kuru kontrolēja priesteri. Tajā pašā laikā palielinājās faraona loma. Dominiks Montserrata(Dominic Montserrat), analizējot dažādas „Lielās Atona himnas” versijas, pierādījis, ka visas himnas versijas fokusējās uz valdnieku un ierosina, ka patiesais jaunievedums ir jauna dieva un valdnieka radniecības stāvokļa definīcija, kas deva labumu Ehnatonam, citējot ēģiptologa John Baine apgalvojumu, ka „Amarnas reliģija bija dieva un valdnieka reliģija, vai pat pirmkārt valdnieka un dieva pēc tam.” Ņemot vērā augstāk teikto, jāsecina, ka faraona reliģiskās reformas būtība bija cīņa dēļ varas pret aristokrātiju un priesteriem. Monoteisma ieviešana atspoguļoja faraona centienus pēc vienvaldības(Z.Kosidovskis „Kad saule bija dievs”). Sākotnēji Ehnatons stādīja priekšā Atonu ēģiptiešu tautai kā labi zināma augstākā dieva Amuna- Ra variantu, mēģinot pasniegt savas idejas pazīstamā reliģiskā kontekstā. Atons bija saules diska nosaukums, ievērojot to, Ehnatona dieva pilnais tituls bija Ra- Horus, kurš līksmojās apvārsnī savā gaismas vārdā, kas ir saules disks(Atons). Šis apzīmējums izmainīja visu teoloģiju Ēģiptē. Tradīcijas, kuras ēģiptieši bija pieņēmuši kopš senseniem laikiem, vairs netika lietotas. Pēc Ehnatona, Ra un saules dievi Hepri(Khepri), Horakhty un Atums vairs netika atzīti par saules dieva manifestācijām. Jaunā dieva jēdziens neapzīmēja tik daudz saules disku, bet drīzāk dzīvību dodošo saules gaismu. Atons bija ķēniņu ķēniņš, kuram nebija vajadzīgi dievi kā sabiedrotie vai ienaidnieki, kuri draud viņam. Rezultāts, šai Atona pielūgšanai, nebija pēkšņs viena ķēniņa jaunievedums, bet ēģiptiešu reliģisko meklējumu pēc žēlīga dieva, neierobežotā spēkā un izpausmēs visās zemēs un dabas fenomenos, kulminācijas punkts. Pēc tam, kad Atons bija uzkāpis panteona virsotnē, daudzi no vecajiem dieviem paturēja savas pozīcijas, lai gan tās tikpat labi varēja mainīties. Mirušo dievi, tādi kā Ozīris un Sokers bija no daudzajiem, kas pirmie izzuda no ēģiptiešu reliģiskās fasādes. Savas devītās valdīšanas gadā Ehnatons deklarēja radikālāku savas jaunās reliģijas versiju, pasludinot Atonu ne tikai par augstāko, bet arī par vienīgo dievu, un, ka viņš, Ehnatons, ir vienīgais starpnieks starp Atonu un savu tautu. Viņš pat inscenēja rituālu Amona valdnieka nogalināšanu, un pavēlēja izpostīt Amona tempļus visā Ēģiptē. Raksturīgas Atonisma iezīmes bija elku un citu Atona attēlojumu aizliegums, izņemot izstarojošo saules disku, kura stari, šķiet ,attēlo neredzamo Atona būtību. Tika celti jauni tempļi, kuros Atons tika pielūgts atklāti saules gaismā, atšķirībā no vecajiem dieviem, kas tika pielūgti slepeni tempļa iežogotās vietās. Lai arī elki bija aizliegti- pat cilvēku mājās- tie simboliski tika aizstāti ar funkcionāli līdzvērtīgiem Ehnatona un viņa ģimenes attēlojumiem, godājot Atonu, un saņemot ankh no viņa. Devītajā radikālo reformu gadā Ehnatona pienācīga apņēmības pilna rīcība izkliedēja nepareizos priekšstatus vienkāršajā tautā, ka Atons tiešām ir saules dieva veids, līdzīgs Ra. Tā vietā tika attīstīta ideja, ka tādi attēlojumi ir pirmkārt koncepta par Atona universālo klātesamību attēlojumi, nevis ķermeniskas būtnes, vai lietas attēlojumi. Atonisms un vienkāršā tauta. Vienkāršā tauta sākumā Ehnatona reliģisko reformu uztvēra mierīgi. Taču tik ilgi, kamēr Ehnatons nesāka vajāt vietējos dievus. Aizliedzot daudzdievību un elku kultu, faraons sastapās ar tautas masu pasīvu pretestību un neapmierinātību. Šie dievi bija vienkārši un labsirdīgi, kas bija saistīti ar zemnieku dzīvi un darbu. Tie reizēm gan mēdza sadusmoties un nereti bija atriebīgi, bet tiem piemita tīri cilvēciskas, zemniekam labi saprotamas īpašības. Turpretī Atons, neredzamais, saules diskā iemiesotais dievs, bija vienkāršai tautai nesaprotams un vienaldzīgs. Ehnatons samierinājās ar to, ka tautas masas ar kurnēšanu uztvēra viņa jauno Atona reliģiju, kā arī ar veco priesteru pretestību. Tauta bija pārāk tumsonīga, tāpēc faraons varēja nerēķināties ar tās viedokli, bet priesterus varēja nomainīt, tāpat kā ierēdņus. Atonisma iespaids uz Ēģiptes ārpolitiku Ehnatona valdīšanas laikā. Ehnatons atšķirībā no saviem priekštečiem nedevās militārās ekspedīcijās, lai iekarotu jaunas teritorijas Ēģiptes lielvalstij, taču tas nenozīmē, ka faraonam nebija jaunu zemju iekarošanas plānu. Gluži otrādi! Ieviešot atonismu, Ehnatons loloja lielus iekarošanas mērķus. Ehnatona priekšgājēji bija karagājienos Ēģiptei pievienojušas Sīriju, Palestīnu un Nūbiju. Visās šajās zemēs cilvēki pielūdza sauli, tāpēc Ehnatons cerēja, ka nebūs grūti šo iekaroto zemju tautas pievērst Atona kultam, kurš tādā kārtā kļūtu par kopīgu, universālu valsts dievību. Ehnatons sapņoja, ka jaunais Atona kults šīs zemes ar ciešākām saitēm par ieroču spēku piesaistītu Ēģiptei. Tomēr tā nenotika. Ehnatons, nodevies ģimenes dzīves lietām un jaunās reliģijas nostiprināšanai, bija atstājis novārtā valsts lietas, īpaši ārpolitiku. Sīrijas valdnieki, redzēdami šādu faraona nevērību pret ārpolitiku un pat nespēku, dibināja slepenus kontaktus ar Ēģiptes valsts ienaidniekiem. Pamazām šie valdnieki cits pēc cita atkrita no Ēģiptes. Arheologi Amarnā uzgājuši apjomīgu Ehnatona korespondenci. No tur atrastajām vēstulēm var uzzināt, ka ēģiptiešu pārvaldnieki un karaspēka pavēlnieki Sīrijā sūtījuši ziņnešus pie faraona ar vēstīm par katastrofālo stāvokli un, ka Ēģipte zaudēs šos novadus, ja netiks atsūtīti jauni papildspēki. Jeruzalemes komandants rakstīja: „Pasaki karalim bez aplinkiem: visu mana karaļa un pavēlnieka zemi sagaida posts.” Ehnatons ne tikai neatbildēja uz šīm izmisuma pilnajām vēstulēm, tādējādi pamezdams garnizonus likteņa varā, bet pat atteicas pieņemt vēstnešus, kuri pēc garā un nogurdinošā ceļa cerēja, ka faraons viņus morāli uzmundrinās un, protams, sniegs palīdzību. Taču Amarnas sarakste neļauj noskaidrot faraona apātijas iemeslu. Kā jau pierasts tamlīdzīgos gadījumos, arī šajā gadījumā nekas cits neatliek, kā izteikt minējumus un pieņēmumus. Iespējams, ka cēlonis jāmeklē Atona reliģijā. Ehnatons postulējis, ka Atons ir miera dievs. Ehnatons uzskatīja, ka pakļauto zemju paklausība Ēģiptei jānodrošina ar miermīlīgiem līdzekļiem, izplatot Atona kultu. Acīmredzot Sīrijas pārvaldnieku izmisuma pilnās vēstules ar lūgumiem pēc palīdzības nostādīja faraonu nepatīkamas izvēles priekšā: vai nu sūtīt palīgspēkus Sīrijā izvietotajiem ēģiptiešu garnizoniem, tā pārvelkot strīpu visai savai ideoloģijai, vai arī pieļaut sadumpojušos zemju atdalīšanos no Ēģiptes. Un Ehnatons izvēlējas nesūtīt palīgspēkus uz Sīriju. Atonisma noriets. Līdz ar Ehnatona nāvi, Atona kults, kuru viņš bija radījis, gandrīz tūlīt izbeidzas un Amona priesteri atguva savas pozīcijas. Tutanahatons, kas sekoja pēc viņa, valdījis astoņus gadus(kopā ar Ehnatona vecāko vezīru Eji kā reģentu), savas valdīšanas 3. gadā nomainīja savu vārdu uz Tutanhamons un pameta Ahetonu. Tutanhatons kļuva par ķēniņu- marioneti, kuru kontrolēja priesteri un tas arī bija cēlonis viņa vārda maiņai. Priesteri draudēja nestabilajām bērnam ķēniņam un piespieda viņu veikt radikālas darbības, kuras sabojāja rakstiskos Ēģiptes pēctecības un vēstures dokumentus, izdzēšot Amarnas revolūciju un atonismu. Tempļi, kurus bija uzcēlis Ehnatons, tai skaitā templis Tēbas, tika demontēti/nojaukti, izmantoti atkal kā celtniecības un apdares materiāla avots viņu pašu tempļiem, un uzraksti ar Atona vārdu sabojāti. Galu galā Ehnatons, Smenhkare, Tutanhamons un Eje tika izņemti no oficiālajiem faraonu sarakstiem, kuru vietā ziņots, ka pēc Amonhotepa III tūlīt sekojis Horemhebs. Teoloģija. Ehnatona mācība par Atonu bija revolucionāra, to var saukt par apvērsumu seno ēģiptiešu reliģijā. Pēc šis mācības Atons bija vienīgais dievs, visa radītājs un dzīvības avots. Viendievība, monoteisms bija pilnīgi jauna parādība ne vien Ēģiptes, bet visu seno Austrumu tautu reliģiskajos uzskatos. Atonu uztvēra kā prieka, līksmības un skaistuma nesēju. Ēģiptiešu monoteisms bija gaiša un optimistiska reliģija. Atonu raksturo viņa nesavtīgā mīlestība uz paša radīto: cilvēkiem, dzīvniekiem, visu dabu. Jauna reliģija pauda ideju par visu cilvēku vienlīdzību dieva priekšā. Atons lēja dzīvinošo gaismu gan par faraonu un augstmaņiem, gan par zemniekiem un vergiem, gan par ēģiptiešiem un svešzemniekiem- barbariem. Tas bija pilnīgi jauns domāšanas modelis. Līdz tam ēģiptieši tāpat kā visas tālās pagātnes tautas bija pārliecināti, ka Ēģipte ir pasaules centrs, ka viņi paši, lielās Hapi zemes dēli, ir vienīgās būtnes, uz kurām pilnībā attiecināms vārds „cilvēks”, ka viņu dievi- Amons, un Ra, Ozīriss un Izīda u.c. - ir tikai Ēģiptes un ēģiptiešu radītāji, kuriem nav daļas gar citām zemēm un citiem cilvēkiem. Šo domāšanas modeli var raksturot kā etnocentrisku. Atonisms iespējams pirmo reizi cilvēces vēsturē pauda universālu pasaules uzskatu. Zemes un tautas, paražas un tikumi ir dažādi, bet par visām zemēm spīd viena saule un visās zemēs cilvēki ir cilvēki. Visi cilvēki ir Atona bērni. Aizkapa dzīve atonisma priekšstatos. Jaunā reliģija, kuras centrā bija vienīgais dievs Atons, bija atstājusi novārtā ēģiptietim tik nozīmīgo mirušo piemiņas kultu. Kapenes Amarnā vairs nav tik greznas kā rietumu Tēbas. Ehnatons nerunāja par savu kāpeņu ierīkošanu ar līdz tam ierasto eiforiju, nerunāja vairs par „pacelšanos debesīs”, runāja vienīgi par apbedīšanu. Taču Atona reliģijai ar veco reliģiju kopīgs bija priekšstats, ka mirušie dzīvo pazemes valstībā. Arī Atonismā tāpat kā tradicionālajā reliģijā pēc nāves tika veikts mutes atvēršanas rituāls, lai Ka(1)varētu tikt laukā pa muti. Līdzīgi kā vecajā reliģijā arī Atona reliģijā mirušajiem kapenēs līdzi dotajiem priekšmetiem un ēdieniem vajadzēja viņsaulē īsināt laiku. Šajos punktos Atonisms saskanēja ar tradicionālo ēģiptiešu reliģiju. Vienīgi jaunajā reliģijā vairs nebija priekšstata par mirušo tiesu, kas lēma par mirušā dvēseles tālāko likteni aizkapa dzīvē. Atona kulta prakse. Reliģiskās ceremonijas tempļos bija vienkāršas un pieticīgas, kurās galvenokārt dziedāja himnas un upurēja ziedus un augļus. Atona kulta piekritēji parasti sapulcējās rītausmā un mijkrēslī, griezdamies ar lūgšanām pie dzīvības radītāja un dēvēja Atona. Atona reliģija ievieš pārmaiņas ēģiptiešu mākslā. Ehnatona valdīšanas laikā mākslā notika atkāpšanās no kanonizētajām formām un tradicionālās faraona tēla idealizācijas. Mākslā kļuva brīvāka, dzīvāka, dabiskāka, tajā bija vairāk gaismas, krāsainības un dzīves prieka. Ehnatona mācība par Atonu kā vienīgo dievu sekmēja reālistisku tendenču attīstību. Vismazāk šīs pārmaiņas skāra arhitektūru. Bet tēlotājmākslā ( tēlniecībā, glezniecība ) šīs pārmaiņas bija dziļas. Šo periodu Ēģiptes mākslas vēsturē pēc atradumiem mēdz dēvēt par „Amarnas periodu”’. Tas gan bija ļoti īss periods, taču atstāja paliekošas pēdas turpmākajā mākslas vēsturē. Atona tempļi. Atona templis Karnakā. Par Atona tempļa eksistenci Karnakā ēģiptologi zināja jau no deviņpadsmitā gadsimta beigām. Taču tas bija kā zeme iegrimis- pat pamati un gruveši nebija pāri palikuši. Priekšlikumu atklāt Atona templi no jauna izteica franču ēģiptologs Anri Šervje, kurš 1926. gada no Senlietu pārvaldes saņēma uzdevumu restaurēt otro pilonu pie ieejas lielajā kolonnu zālē Amona- Ra templī Karnakā. Haremheba celto otro pilonu 1. gs. p.m.ē. bija sašūpojusi zemestrīce un divdesmitā gadsimta sākumā Senlietu pārvalde saprata, ka celtnei draud bojāeja, ja netiks veikti rekonstrukcijas darbi. Anri Šervjē nolēma pilonu nojaukt un uzcelt no jauna. Viņam ne sapņos nerādījās, ka pilonā atklās vēl senākas, vēl nozīmīgākas celtnes paliekas. Izpētot pilonā izmantoto pildmateriālu franču arheologs secināja, ka Haremhebs savā būvē izmantojis leģendārā Atona tempļa daļas. Atklājis divdesmit septiņu dažādu Ehnatona statuju fragmentus, Šervje vairs nešaubījās, ka kaut kur turpat slējies Atona templis. 1965. gadā Karnakā ieradās bijušais diplomāts no Pensilvānijas Rejs Vinfīlds Smits kopā ar Bostonas ēģiptologu Viljamu Stīvensonu Smitu, lai tuvāk apskatītu akmeņus, kas 14. gs. p.m.ē. veidoja gigantisko Atona templi Karnakā. Angāra rindās cits pie cita un cits virs cita sakrauti gulēja aptuveni dažāda lieluma kaļķakmens bluķi. Gandrīz uz katra bija redzams reljefa zīmējums. Rejs Vinfīlds Smits bija patiesi pārsteigts, ka līdz pat viņa vizītei nav veikti kaut cik vēra ņemami pētījumi. Tāpēc bijušais diplomāts pats nolēma veikt pētījumus un ar īpašas datorprogrammas palīdzību rekonstruēt Atona tempļa sākotnējo veidolu. Sadarbībā ar starptautisko datoru koncernu IBM, ar Pensilvānijas universitātes finansiālu atbalstu, Reja Vinfīlda Smita vadītajai pētnieku komandai ar 1965. gadā ražota datora palīdzību veiksmīgi izdevās rekonstruēt aptuveni 1360. gadā p.m.ē. celto Atona templi Karnakā. Atona templis bijis 1,6 km garš( pēc R.V. Smita). Tomēr pat ar IBM datora palīdzību līdz šim brīdim nav izdevies noteikt precīzus tempļa izmērus, jo senēģiptiešu arhitektūrā nepazina nekādus statistikas likumus vai pieturas punktus sakarībai starp augstumu un garumu. Arhitekti sagrautas celtnes izmērus nosaka pēc apstrādāto un neapstrādāto bluķu attiecībām. Pētnieki, reģistrējuši četrdesmit tūkstoši apstrādātus akmeņus, secināja, ka templis būvēts no divsimt piecdesmit tūkstošiem akmeņu. Tomēr tās ir tikai spekulācijas, droši zināms ir tikai viens- tā bija viena no lielākajām jebkad uzceltajām celtnēm. Tā kā Atona templim bijuši astoņi nosaukumi( „saules disks ir saules diska namā”), komplekss sastāvējis no vairākām celtnēm. Donalds B. Redfords divus no Atona tempļa monumentiem meklē „kaut kur Karnakas kompleksa ziemeļu- dienvidu ass dienvidu galā” un pārējos trīs- „austrumu- rietumu ass rietumu galā”(F.Vandenbergs „Nofretete”). Atona templim bija simetrisks plānojums, sienu reljefi kreisajā un labajā pusē atbilst cits citam. Turklāt Atona tempļa izpētē tika atklāts, ka Nofretei bija daudz lielāka lomā Atona kā vienīgā dieva kulta izveidošanā un nostiprināšanā. Kā Filips Vandenbergs raksta savā grāmatā, Atona tempļa arhitektūra atspoguļo cīņu par varu starp enerģisko Nofreteti un vājo Ehnatonu, kas galu galā zaudē šajā cīņā. Nofretete un viņas vārda kartuša Atona templī attēlota 564 reizes. Kamēr Ehnatons Atona templī Karnakā attēlots tikai 320 reizes. No tā secināms, ka Nofretetes politiskā ietekme tempļa pabeigšanas laikā bijusi daudz lielāka nekā viņas vīram. Par lielo Nofretetes politisko (arī reliģisko) svaru liecina arī tas fakts, ka valdniece likusi sev iekārtot kolonnu zāli ar 28 milzīgam kolonām, kuras no augšas līdz apakšai klāja tikai Nofretetes attēlojumi, kādas nebija pat Ehnatonam. Atona tempļi Amarnā. Savā jaunajā galvaspilsētā Aheotonā Ehnatons uzcēla divus tempļus: Lielo Atona templi un mazo templi. Lielais Atona templis atradās pašā Ahetonas centrā. Tā izmēri bija sekojoši: platums- 275 m, garums- 800 m. Svēto teritoriju apņēma vairāk nekā divus kilometrus garš mūris. Atona templis sastāvēja no vairākām būvēm, kas visas bija bez jumta. Tai kā saules, vienīgā dieva kulta vietai vajadzēja būt brīvi pieejamai. Spekulatīvas teorijas. Ehnatona kā reliģiskā reformatora statuss ir vadošais daudzās spekulācijās, klasificējamās no patiesi zinātniskām hipotēzēm līdz neakadēmiskām teorijām. Daži ēģiptologi apgalvo, ka Amonhoteps IV Atonu pielīdzinājis paša tēvam Amonhotepam III. Saistība ar jūdaismu. Atonisma monoteitiskā rakstura dēļ vairāki autori izteikuši domu par tā ietekmi uz jūdaismu. Piemēram, psihoanalīzes tēvs Zigismunds Freids savā grāmatā „Mozus un Monoteisms” pieņēma, ka Ehnatons bija monoteitiskās reliģijas celmlauzis un Mozus bija viņa sekotājs, Atona priesteris, kurš pēc faraona- reformatora nāves bija spiests kopā ar saviem sekotājiem pamest Ēģipti. Ahmeds Osmans savā grāmatā „Mozus, Ēģiptes faraons” apgalvo, ka Ehnatons un Mozus ir viena un tā pati persona. Vēl Ahmeds Osmans apgalvo, ka Ehnatona vectēvs no mātes puses bija Juja, kas Bībelē figurē ar vārdu Jāzeps(„Svešinieks Valdnieku ielejā). Juja meita Tije bija faraona Amenhotepa III galvenā sieva. Juja kalpoja faraonam Amonhotepam II. Bībele vēstīts, ka faraons iecēlis Jāzepu par kaujas ratu pavēlnieku, bet Jujas tituls bija „Mina zirgu pavēlnieks”. Tomēr fakts, ka Juja bija saistīts ar Augšēģiptes pilsētu Akhmim un piederēja pie tās aristokrātijas, padara mazticamu, to, ka viņš bija ārzemnieks, jo aziātiskie ieceļotāji visbiežāk apmetās uz dzīvi Nīlas deltā, Lejasēģiptē. Lai nu kā, bet daži ēģiptologi viņam piedēvē Mitānijas izcelsmi. Arī angļu pētnieks Džeralds O Farels piekrīt Ahmeda Osmāna teorijai un savā grāmatā „Tutanhamona noslēpums” atvēl vietu Ahmeda Osmana pieņēmuma izklāstam. Vai žīdi varēja nonākt saskarē ar Ehnatona radīto Atona reliģiju? Ehnatona uznāciens vēsturē ir gandrīz divus gadsimtus pirms pirmajām arheoloģiskajām un rakstiskajām liecībām par jūdaisma un izraēļu kultūru, kas ir uzietas Levantē(Levant). Pēc Bībeles žīdu iziešanu no Ēģiptes(sauktu par Exodus)un Zālamana tempļa celtniecību šķir 480 gadi. Zālamana tempļa celtniecība notikusi ap 980. gadu p.m.ē. Ņemot vērā šo faktu, žīdu izceļošanai no Ēģiptes vajadzēja notikt ap 1460. gadu p.m.ē. Ehnatona reforma notikusi simts gadus vēlāk. Tas nozīmē, ka žīdi nevarēja neko zināt par Atona reliģiju. Tomēr kāda citā vietā Vecajā derībā stāstīts, ka žīdi pirms exodus pildījuši klaušas Pitomā un Ramzesā. Abas šīs pilsētas radušās Ramzesa II valdīšanas laikā(1290.- 1224. g. p.m.ē.). Saskaņā ar šo avotu žīdi tomēr piedzīvojuši Ehnatona ķecerību. Roberts Silverbergs savā Ehnatona biogrāfijā daudz vietas atvēlējis arī Atona reliģijas ietekmei uz ebreju ticību. Viņš norādījis, ka Amenhoteps II, Ehnatona vectēvs, pēc kāda karagājiena uz Sīriju un Kanaānu mājas atgriezies ar tūkstošiem gūstekņu no apiru cilts, kuri Ēģiptē tika izmantoti kā vergi smagos darbos. Amarnas vēstulēs patiešām vairākas reizes pieminēti nomadi, kurus sauca apiru vai habiru. Viņi regulāri uzbrukuši Sīrijas un Kanaānas pilsētām. Visiem šiem vārdiem- apiri, habiri un ebreji- ir viena tā pati leksiskā sakne. Līdz ar to var pieņemt, ka ebreji jeb izraēļi bija nomadu tauta, ko veidoja vairākas ciltis. Tas arī būtu iespējamais izskaidrojums tam, ka žīdi izgāja no Ēģiptes ap 1460. gadu p.m.ē., bet no otras puses tiem vēl Ramzesa II laikā vajadzēja pildīt smagas klaušas. Vienkārši runa šajā gadījumā varētu būt par dažādām žīdu ciltīm. Pēc Vecās derības, ebreju monoteisma pamatlicējs bija Mozus. Ņemot vērā to faktu, ka Palestīna - jūdaisma un kristietības šūpulis - senatnē atradās Ēģiptes politiskās un kultūras ietekmes joslā, šķiet visai ticami, ka Ehnatona idejas tika izmantotas gan jūdaismā, gan kristietībā. Vecajā derībā uzzinām, ka Mozus Ona(Heliopolē) „tika apmācīts visās ēģiptiešu zinībās”. Tur viņš varēja iepazīties ar ēģiptiešu reliģiskajām doktrīnām. Tāpēc var pieļaut iespēju, ka Mozus reliģiskā doktrīna bija kaut kā saistīta ar Atona reliģiju. Izrakumi rāda, ka Atona kults slepeni Ēģiptē pastāvējis līdz pat 13. gadsimtam p.m.ē. Pie tā piederēja tikai izglītoti cilvēki, kuriem bija tuva viena dieva, pasaules radītāja un labestīgā aizbildņa, abstraktā koncepcija, tāpat kā kulta vienkāršība un morāles kodeksa cildenums. Līdz ar to Mozus varēja nonākt saskarē ar Atona kulta piekritējiem un pat piedalīties viņu slepenajās ceremonijās par godu sauli. Tomēr, kā norāda Zenons Kosidovskis, visiem pieņēmumiem par Atona reliģijas ietekmi uz Mozus reliģiskajiem uzskatiem ir tikai minējumu raksturs. Vecākie Vecās derības avoti radušies 9- 8. gs. p.m.ē., kad Atona reliģija bija vairākus gadsimtus aizmirsta. Turklāt mūsu laikos ir skaidrs, ka Mozus nevarēja būt piecu Mozus grāmatu autors. Kaut vai tāpēc, ka nav nekādi iedomājams, ka autors varētu aprakstīt pats savu nāvi. Piecu Mozus grāmatu avoti ir trīs vai četri dažādos laikmetos un vidēs radīti sacerējumi; „Jahvists”(9. gs. p.m.ē.)radies Jūdejā, Jeruzalemes galma rakstvežu vidē, „Elohists”(8. gs. p.m.ē.), kas radies Izraēlā un „Priesteru kodekss”, kas radies 6. gs. p.m.ē., Babilonas trimdas apstākļos. Tātad laikā, kad tika pierakstītas piecas Mozus grāmatas, tajās attēlotie notikumi bija jau vairākus gadsimtus sena pagātne. Turklāt daudzi pētījumi arvien pārliecinošāk liecina, ka piecas Mozus grāmatas, kas ataino Izraēlas cilšu agrīnās vēstures periodu, ir milzīgs, fantastisks sadzejojums. Mūs šajā gadījumā interesē vai iziešana no Ēģiptes vispār notikusi? Ja nav notikusi, tad visi pieņēmumi par Atona ietekmi uz ebreju reliģiju ir atmetami kā spekulatīvi. Ja nu tomēr ebreju iziešana ir notikusi, tad gan ir vērts tālāk pētīt šo hipotētisko saikni. Jautājumā par Mozus dzīves laiku un notikumu hronoloģisko saistību valda īsts sajukums. Pētnieku domas par to dalās. Turklāt nevar izslēgt varbūtību, ka Mozus bija mitoloģisks varonis, nevis vēsturiska persona. Vairāki pētnieki ebreju iziešanu datē ar Vidējas valsts XIII dinastijas valdnieku laiku(18.gs. p.m.ē.), kad centralizēta valsts vara Ēģiptē bija vāja un valstī no Mezopotamijas ziemeļiem iebruka hiksi. Bailēs no hiksiem, kas tuvojās Nīlas deltai, Gošenē dzīvojošie ebreji devās uz Sinaja tuksnesi, lai no turienes Kanaāna, bet tur valdīja hiksiem draudzīgas vietējās ciltis un ebrejiem Mozus vadība nācas klīst pa tuksnesi 40 gadus. Ja exodus noticis Vidējā valsts beigās, tad nav vajadzības spekulēt par hipotētisko atonisma un jūdaisma saikni, jo Ehnatona reliģiskās reformas norisinājās 14. gs. p.m.ē. Jaunās valsts astoņpadsmitās dinastijas laikā. Daudz zināmāka versija ir tā, kas saista Mozus dzīves laiku ar Jaunās valsts laiku. Vairāki zinātnieki, īpaši balstoties uz arheoloģiskajiem izrakumiem sliecas domāt, ka iziešana no Ēģiptes nav notikusi: • Ēģiptologs Dr. E. Pušs no Hildsheimas, kurš desmit gadus veicis izrakumus Bībelē minētājās divās pilsētās Pitomā un Ramzesā, kur ebreji it kā veikuši smagas klaušas, nav uzgājis nekādas norādes par ebreju klaušu strādniekiem. • Bībelē(Jozuas grāmatā) dramatiski aprakstīta Izraēļa bērnu ieiešana apsolītajā zemē Jozuā vadībā. Ebreji ar zobenu un uguni iekaroja Kanaānas zemi, ieņēma un izpostīja pilsētas Aju un Hebronu, kā arī slaveno Jēriku. Tomēr neskatoties uz milzīgajām pūlēm, arheologi, īpaši Izraēlas arheologi, nav atraduši liecības par Palestīnas militāru iekarošanu. • Arheologs profesors I. Finkelšteins no Telavivas universitātes iztēlojās apmēram šādu notikumu ainu: ap 1200. gadu p.m.ē. kanaāniešu cilšu apdzīvotājā teritorijā no Transjordānijas ienāca nomadu ciltis, kuras pārtika no aitkopības. Nomadi jaunajā zemē apmetās uz dzīvi un tas noticis samērā miermīlīgi, bez nopietnām militārām aktivitātēm. Ienācēji būvēja nelielus ciemus un pakāpeniski radīja savu politisku veidojumu, tādu kā atsevišķu valstu konglomerātu. Ņemot to vērā, jāsecina, ka tēze par Atona reliģijas ietekmi uz jūdaismu prasa pārliecinošākus pierādījumus. Pat ja ebreju iziešana no Ēģiptes ir vēsturisks fakts, arī tad visi apgalvojumi par Ehnatona reliģijas saistību ar jūdaismu ir jāuztver kā hipotētiski un spekulatīvi pieņēmumi, nevis kā vēsturiski pierādīti fakti. Filips Vandenbergs norāda uz vienu fundamentālu atšķirību starp Atonu un Mozus dievu. Proti, Atons ir mīlestības un harmonijas dievs, turpretī Mozus dievs ir kareivīgs, bieži vien dusmīgs dievs, kas parādās dūmu, uguns un pērkona dārdu pavadībā. Tikai vēlāk, Jesajas laikā Jahve kļūst par mīlestības un prieka dievu. Tomēr viena kopīga iezīme gan vieno Atonu ar Jahvi: abi necieš citus dievus sev līdzās. Abas dievības ir abstraktas un tikai simboli norāda uz viņu identitāti. Vēl viena iezīme ir tāda, ka gan Atons, gan izraēļu dievs nelīdzinās cilvēkam, taču Jahvem bija dažas antropomorfiskas iezīmes, kas rada iespaidu, ka viņam bija ķermenis(viņš varēja „pastaigāties vēsajā dienā” un Ādams un Ieva no viņa noslēpās). Vēl viena atšķirība: Atons bija universāls dievs, bet Jahve- izredzētās tautas dievs. Pats Filips Vanenbergs sliecās domāt, ka Atona reliģija kaut kāda veidā varēja ietekmēt Mozus reliģisko uzskatu veidošanos. Vēl tiek norādīts uz „Lielās Atona himnas” līdzību ar Bībeles 104 psalmu. Taču vai šī līdzība nozīmē tiešu ietekmi vai vispārēju literāru tradīciju- par to var strīdēties. Daži pielīdzinājuši dažus Ehnatona radniecības ar Atonu aspektus Jēzus Kristus radniecībai ar Dievu kristīgajā tradīcijā- īpaši interpretācijā, kas akcentē atēnismu vairāk kā monoteitisku reliģiju, nekā henoteitisku reliģiju. Donalds B. Redfords atzīmējis, ka daži Ehnatonā saskatījuši Jēzus vēstnesi. „Turpmāk Ehnatons nosauca sevi par viena vienīgā dieva dēlu: ’Tavs vienīgais dēls, kas nācis no tava ķermeņa.’ ” Džeims Henrijs Bresteds viņu pielīdzināja Jēzum, Arturs Veigals viņu aplūkoja kā neizdevušos Kristus priekšgājēju. Redfords polemizēja, ka kaut arī Ehnatons sevi nodēvēja par „Saules diska” dēlu un darbojās kā vadonis starpnieks starp dievu un radību, ķēniņi jau tūkstošiem gadu pirms Ehnatona laika bija izteikuši pretenzijas uz tādu pašu radniecību un priestera lomu. Lai kā, Ehnatona gadījums varētu būt atšķirīgs ar uzsvaru klasificējot debesu tēva un dēla radniecību. Ehnatons pats sevi aprakstījis kā „tavs dēls, kas nācis taviem locekļiem”, „tavs bērns”, „tavs mūžīgais dēls, kas nācis no Saules diska” un „tavs vienīgais dēls, kas nācis no tava ķermeņa”. Tuvas attiecības starp tēvu un dēlu ir tādas, ka vienīgi ķēniņš patiesi sirdī pazīst „savu tēvu”, un atbildot viņa tēvs uzklausa sava dēla lūgšanas. Viņš ir sava tēva attēls uz zemes un tāpat kā Ehnatons ir ķēniņš zemes virsū, tā viņa tēvs ir ķēniņš debesīs. Kā augstākais priesteris, pravietis, ķēniņš un dievība viņš pretendēja uz centrālo vietu jaunajā reliģiskajā sistēmā. Tā kā tikai viņš zināja sava tēva prātu un gribu, Ehnatons vienīgais varēja izskaidrot tā gribu kopā ar mācību, kas nākusi vienīgi no viņa, visai cilvēcei. Avoti. Ehnatons nav atstājis svētos rakstus, kuros būtu sistemātiski izklāstīta mācība par Atonu. Daļēji Ehnatona teoloģiskā mācība par Atonu ir izklāstīta divos svarīgos tekstos- Robežstela „‘M’ at Akhetaten” un „Lielā Atona himna”, kas iemūžināta Ejes kapenēs. Bet, protams, šie teksti ir lielā mērā Ehnatona personīgā pasaules refleksija. „Lielā Atona himna”. Eksistē divas himnas versijas- „Mazā Atona himna” un „Lielā Atona himna. 1. Mazā Atona himna. Ipi kapenēs un nedaudz variētā formā arī citās Amarnas kapenēs ir lasāma tā sauktā mazā Atona himna. Mazās Atona himnas tekstu publicēja Bouriant, Daressy, Piehl un citi, bet korektākā ir tā, kas norakstīta no Ipi kapenēm un ko publicēja Mr. N. de G. Davies. 2. Lielā Atona himna. Tā iemūžināta Ejes kapenēs. Lielā Atona himna tika pirmoreiz publicēta Bouriant Mission Archéologique, un vēlāk, jau izlabojis iepriekšējā izdevumā pieļautās kļūdas, viņš to iekļāva savā Monuments du Culte d'Atonou. Latīņu tulkojumā himnu 1894. gadā Bresteds publicēja savā e Hymnis in Solem sub rege Amenophide IV conceptis, un angļu tulkojumā tā tika iekļauta viņa monumentālajā darbā „Ēģiptes vēsture”( History of Egypt). Citus tulkojumus un izvilkumus publicējis Grifits(Griffith) „Pasaules literatūra”( World's Literature); Wiedemann Religion, Hols(Hall) „Senā vēsture”( Ancient History), Erman Religion u.c. Ēģiptologs Tobijs Vikinsons(Toby Wilkinson)teicis, ka „tā tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem un lieliskākajiem poēzijas darbiem pirms Homera laika pasaulē”. Ēģiptologs John Darnell apgalvo, ka himna tika dziedāta. Ieskatam piedāvajām fragmentu no šās himans(citēts no Z. Kosidovska grāmatas “Kad saule bija dievs”): Cik dižens tavs uzlēkts apvāršņa malā, Ai dzīvīgo Aton, kas dzīvību dodi! Debesu velvē tev augšup kāpjot, Tavs košums lejas pār zemju zemēm. Pār pasaules plašumiem dižs un varens tu zaigo, Staru vainagā ieskāvis paša radīto zemi. O Ra, kas tautas ņem savā varā, Saistot visus ar laipnības valgiem, Kauču pats debesīs tālu, Pār zemi dāsni tavs spožums izliets, Un mirklis jebkurš mūsu mūžā Ir pēda, ko atstājis tu savā gaitā. Bet kolīdz tu izgaisti rieta pusē, Nodziest gaisma un zemi klāj tumsa. Tinušies segās, atdusas vīri Miegā tik ciešā, ka apzagt tos var. Siro plēsīgie lauvas un ložņā čūskas, Tumsā nodzisis pēdējais gaismas stars, Jo dzīvības devējs pats devies pie miera. Tikai tam uzlecot, atausīs diena, Atkal pasaulei uzsmaida Atona seja, Atkal gaist tumsa, kad staro tavs vaigs, Atkal svin atmodu abas zemes,38 Rausušies kājās, pieceļas cilvēki, Uzpošas, mazgājas, ietērpjas drānās, Lūgsnā ceļ rokas, cildinot tevi. No jauna atsākas darbi un ikdienas gaitas. Ganīklās dodas ganāmie pulki. Zaļumā spirgtā plaukst koki un zāle. Putni izspurdz no ligzdām slīkšņu biežņās, Spārnu vēzieniem sveicinot tevi. Mundrībā žirgtā draisko auni. Lidoņi spārnotie paceļas gaisā, Dzīvību gūstot siltumā tavā. Kuģi pa upi peld augšup un lejup. Ceļos atsākas rosme, kad gaismu tu devi. Tavā spozmē zivis lēkaļā upēs, Tavi stari visdziļākā jūrā tumsu vērš gaismā. Miriam Lichtheim himnu raksturo kā „daiļu Viena Dieva doktrīnas izklāstījumu”. Henrijs Hols(Henry Hall) apgalvoja, ka faraons bija „pirmais zinātniskās domas piemērs”. Zinātnieki himnā ir pamanījuši paralēles ar Vecās derības 104. psalmu. Šīs paralēles ļauj runāt par Atona Lielās himnas poēzijas ietekmi uz 104. psalmu, par sakarību starp Atona kultu un Mozus ticību(Filips Vandenbergs „Nofretete”). Mirjama, komentējot apgalvojumus par Atona lielās himnas līdzību ar 104. psalmu, sacījusi, ka līdzība ir, taču runāt par kaut kādu specifisku literāru savstarpēju atkarību nav iespējams. Nobeigumā. Termins „Revolūcija” tiek plaši lietots, aprakstot šo periodu, kaut gan daudz pamatotāk ir lietot terminu „evolūcija”. Šī „evolūcija” gan aptver mazāk nekā 30 gadu periodu(Silverman, Wegner-&-Wegner,-2006.), kas ir viens mīklainākajiem Ēģipte vēstures periodiem. Par spīti nozīmīgiem arheoloģiskiem atklājumiem pēdējos simts gados un plašajiem zinātnieku pētījumiem, zināšanas par Ehnatona valdīšanas laiku un Atona reliģiju vēl arvien ir ierobežotas. Izmantotā literatūra. E. Heringa „Faraona tēlnieks; Mitoloģijas enciklopēdija(1.daļa); Filips Vandenbergs „Nofretete”; Filips Vandenbergs „Faraonu lāsts”; Džeralds O Farels „Tutanhamona noslēpums”; Joels Veinbergs „Kolumbi pirms Kolumba”; Z. Kosidovskis „Bībeles stāsti”; Z. Kosidovskis „Kad saule bija dievs”; Jānis Klētnieks „Svētie noslēpumi”; Wikīs

diena, Atkal pasaulei uzsmaida Atona seja, Atkal gaist tumsa, kad staro tavs vaigs, Atkal svin atmodu abas zemes,38 Rausušies kājās, pieceļas cilvēki, Uzpošas, mazgājas, ietērpjas drānās, Lūgsnā ceļ rokas, cildinot tevi. No jauna atsākas darbi un ikdienas gaitas. Ganīklās dodas ganāmie pulki. Zaļumā spirgtā plaukst koki un zāle. Putni izspurdz no ligzdām slīkšņu biežņās, Spārnu vēzieniem sveicinot tevi. Mundrībā žirgtā draisko auni. Lidoņi spārnotie paceļas gaisā, Dzīvību gūstot siltumā tavā. Kuģi pa upi peld augšup un lejup. Ceļos atsākas rosme, kad gaismu tu devi. Tavā spozmē zivis lēkaļā upēs, Tavi stari visdziļākā jūrā tumsu vērš gaismā. Miriam Lichtheim himnu raksturo kā „daiļu Viena Dieva doktrīnas izklāstījumu”. Henrijs Hols(Henry Hall) apgalvoja, ka faraons bija „pirmais zinātniskās domas piemērs”. Zinātnieki himnā ir pamanījuši paralēles ar Vecās derības 104. psalmu. Šīs paralēles ļauj runāt par Atona Lielās himnas poēzijas ietekmi uz 104. psalmu, par sakarību starp Atona kultu un Mozus ticību(Filips Vandenbergs „Nofretete”). Mirjama, komentējot apgalvojumus par Atona lielās himnas līdzību ar 104. psalmu, sacījusi, ka līdzība ir, taču runāt par kaut kādu specifisku literāru savstarpēju atkarību nav iespējams. Nobeigumā. Termins „Revolūcija” tiek plaši lietots, aprakstot šo periodu, kaut gan daudz pamatotāk ir lietot terminu „evolūcija”. Šī „evolūcija” gan aptver mazāk nekā 30 gadu periodu(Silverman, Wegner-&-Wegner,-2006.), kas ir viens mīklainākajiem Ēģipte vēstures periodiem. Par spīti nozīmīgiem arheoloģiskiem atklājumiem pēdējos simts gados un plašajiem zinātnieku pētījumiem, zināšanas par Ehnatona valdīšanas laiku un Atona reliģiju vēl arvien ir ierobežotas. Izmantotā literatūra. E. Heringa „Faraona tēlnieks; Mitoloģijas enciklopēdija(1.daļa); Filips Vandenbergs „Nofretete”; Filips Vandenbergs „Faraonu lāsts”; Džeralds O Farels „Tutanhamona noslēpums”; Joels Veinbergs „Kolumbi pirms Kolumba”; Z. Kosidovskis „Bībeles stāsti”; Z. Kosidovskis „Kad saule bija dievs”; Jānis Klētnieks „Svētie noslēpumi” debesīs un savienojās ar savu radītāju Atonu. Šajā laikā Atons „kā saules disks...bija tikai viens no Saules dieva Ra aspektiem”. Tekstos, kas rakstīti astoņpadsmitās dinastijas laikā, termins[Atons]bieži lietots saules dieva „troņa” vai „vietas” nozīmē. Vārds Atons rakstīts, izmantojot dievu apzīmējoša hieroglifa zīmi, tāpēc, ka ēģiptiešiem bija raksturīgi personificēt zināmas izpausmes. Galu galā Atonu iedomājās kā tiešu saules dieva manifestāciju. Uz 18. dinastijas pirmā faraona Jahmosa(Ahmose) stēlas, kura tika uzieta astotā pilona priekšā Karnakā, rakstīts sekojošais: „Viņš bija valdnieks pār visu, ko aptvēra Atons”, savukārt citā vieta rakstīts, ka faraons izskatoties „kā mirdzošais Atons”. Inenni kapenes uzraksti par Amenhotepu I vēsta: „Viņš pacēlās debesīs un savienojās ar Atonu.” Uz Tutmosa I laika klinšu stēlas pie Nīlas trešajām krācem rakstīts: „Viņš(Tutmoss)parādījās kā Abu zemju valdnieks, valdnieks par visu, ko aptvēra Atons.” Divās valdnieces Hatšepsutes laikā celtajās kapenēs, kur ticis apbedīts Jahmoss un Senofru, ir lasāms teikums: „...viņš aizgāja no šīs pasaules lai satiktos ar Atonu..” Tāpat arī uz Hatšepsutei veltītā obeliska Karnakas templī lasāms Atona vārds, kas apzīmējis astronomisko diska jēdzienu, lai gan tas bija patiesībā Amonhotepa II valdīšanas laiks, kurā visagrāk Atons ikonu glezniecībā redzams uz monumenta pie Gīzas kā spārnots saules disks ar izstieptām rokām, satveram faraona kartušu. Uz kādas stēlas Sinaja pussalā, kura tika uzstādīta Tutmosa III 25. valdīšanas gadā lietota uzruna: „Karaļu karalis, valdnieku valdnieks, visu zemju Atons...” No Tutmosa IV valdīšanas laika(Amonhotepa IV vectēva) mēs atrodam uzrakstus, kur pieminēts Atons. Tutmoss IV izpētīja karaļu kārtas solāros aspektus, īpaši tos, kuri saistīti ar saules dievu(Bryan, 2001.) un Berman(2004.)piekrīt, piebilstot, ka Tutmoss IV arvien vairāk pats sevi identificējis ar saules dieviem. Tutmoss IV tika saistīts ar saules dievu[Ra] Ivni pilsētā(iwnw, nozīmē pilārs vai- kā grieķi to nosauca- Heliopole vai Saules pilsēta), drīzāk nekā ar Amonu- Ra. Tutmoss IV izdeva piemiņas skarabeju, kurā Atons funkcionē kā kara dievs, aizsargājot faraonu. Jaunās valsts 18. dinastijas faraona Amenhotepa III valdīšanas laikā ( 1455.-1419.g.pmē. ) Atons tika pielūgts kā pastāvīgs saules dievs. Amona-Ra priesteri bija uzkrājuši milzīgas bagātības, viņu rokās atradās faktiskā vara. Amenhoteps III mēģināja ierobežot Amona-Ra priesteru varu un ietekmi. Lai mazinātu Amona-Ra priesteru ietekmi Ēģiptes politiskajā dzīvē, viņš ieviesa saules dieva Atona kultu. Uz Amonhotepa III valdīšanas laiku attiecināma stēla Lahunas tuvumā, kuru uzgājis Flinders Pitrijs. Tajā lasāms: „Tu redzi Atonu, kad dodies savās ikdienas gaitās.” Viens no ķēniņa epitetiem bija „Tjekhen-Aten” vai „starojošais Atons”, izteicieni, kuri tika izmantoti arī dažādos citos kontekstos viņa valdīšanas laikā. No Amonhotepa III valdīšanas laika ir liecības par Atona priesteriem Heliopolē, kas bija tradicionāls saules dieva Ra kulta centrs, un viņš iekļāva norādi uz Atonu nosaukumā, ko deva savai pilij Malkatā(„Atona krāšņums”), savas armijas divīziju un pat izpriecu kuģi nosauca par „Atona mirdzums”. Arī vairāki ierēdņi viņa valdīšanas laikā nēsāja titulus, kas bija saistīti ar Atona kultu, tādus, kā, piemēram, Hatiay, kurš bija divu Atona tempļa noliktavu Memfisā rakstvedis un kāds Ramose(ne jau vezīrs), kurš bija „Atona lielā nama pārvaldnieks”. Tomēr Amonhoteps III paturēja politeitisko panteonu un akcentēja dievību lielo skaitu. Viņš novietoja simtiem Sehmetas statuju Mutas templī Karnakā. Iepriekšminētās liecības pierāda, ka Atons tika pielūgts ilgi pirms Ehnatona dzimšanas. Pirms Amonhotepa IV, saules disks bija simbols, kurā parādās galvenie dievi un tik tiešām ir saglabājušās tādas frāzes, kā, piemēram, „Atums, kurš ir savā diskā(Atona)”. Lai nu kā, bet no turienes tas ir tikai mazs solis paša diska pārtapšanai par dievu. Ehnatona reformas. Amenhoteps IV Atonismu ieviesa savas valdīšanas piektajā gadā, ieceļot Atonu augstākā dieva statusā, sākumā atļaujot turpināt godāt tradicionālos ēģiptiešu dievus. Līdz tam jaunais faraons pats godināja vecos dievus un viņu pat dēvēja- „tas, kuru Amons ir izvēlējies no daudziem”! Par to, ka pāreja uz jaunu reliģiju nenotika pēkšņi, liecina tas nedaudzas liecības par Ehnatona pirmajiem valdīšanas gadiem, kas saglabājušās līdz mūsdienam. Saules dievs Atons jau tika godāts Amonhotepa III valdīšanas laikā, kurš savu karalisko barku nodēvēja „Atons mirdz”, bet Amohoteps IV pirmajos valdīšanas gados vēl goda arī Amonu. Divi piemiņas uzraksti Augšēģiptes akmeņlauztuvēs vesta par liela obeliska priekšdarbiem, ko Amonhoteps iecerējis uzbūvēt Tebas. Šaja piemiņas akmenī jaunais faraons attēlots sniedzam upuri Amonam- Ra. Otrajā, jaunākajā piemiņas akmenī Amonhoteps IV nodēvēts jau par „Ra- Hora abu gaismas vietu pirmo priesteri”. Dieva vārds, kuram tiks celts obelisks ir: abu gaismas vietu Ra- Hors, kurš gaismas vietā gavilē savā Šu, kas ir Atons. Lai uzsvērtu pārmaiņas, Atona vārds tika rakstīts kartušā, kurā parasti rakstīja faraona vārdu, tas bija Atonisma jauninājums. Šī reliģijas reformēšana sakrita ar [Heb]Seda svētku, karaliskas jubilejas faraona dievišķās varas pastiprināšanai, proklamēšanu. Tradicionāli svinēti faraona trīsdesmitajā valdīšanas gadā, šīs, iespējams, bija svinības par godu Amenhotepam III, kurš, kā daži ēģiptologi domā, valdīja kopā ar savu dēlu divus vai pat desmit gadus(Amenhotepa III un Amenhotepa IV dubultvaldība gan ir tikai teorija). Savas valdīšanas trešajā gadā Amonhoteps IV Karnakā uz austrumiem no Lielā Amona- Ra tempļa uzcēla milzīgu templi, ko veltīja jaunajām dievam Atonam. Templis ietvēra pagalmus ar kolonnām, pārsteidzoši milzīgām ķēniņa statujām, un vismaz trīs svētnīcās, no kurām viena tika saukta Hwt-benben. Tā uzsvēra saistību starp Atonu un Heliopoles saules dieva kultu. Ben- ben simbolizēja pirmatnējo pauguru, uz kura no Nūna parādījās saules dievs un radīja Visumu. Vienā tempļa sektorā īpaši izceļas Amonhotepa IV galvenās sievas Nofretetes darbības sfēra, un vienā ainā viņa attēlota kopā ar divām meitām, bet bez sava vīra, pielūdzot saules disku, kas attēlots virs viņām. Atona templi Tēbas Ehnatona pēcteči nojauca un izmantoja jaunās konstrukcijās Karnakas templī: arheologi atrada ap 36 000 dekorētiem blokiem no sākotnējā Atona tempļa, kuros bija saglabājušies daudzi elementi no sākotnējo reljefu tēmām un uzrakstiem. Mākslinieciski šis templis Karnakā tika izgreznots jaunā „ekspresionistiskā” stilā, kas salauza agrāko tradīciju un ietekmēja visu figūru attēlojumu. Schlogl (2001.)paskaidro, ka izmaiņas mākslā notikušas vienā laikā ar izmaiņām reliģijā. Šīs mākslinieciskais stils visvairāk redzams Amonhotepa III vezīra Ramosa kapenēs. Ramoss savas kapenes sāka celt jau Amonhotepa III valdīšanas laikā un nomira vēl pirms Amonhotepa IV kāpšanas tronī. Viņa kapenēs uz diviem reljefiem abās pusēs durvju ailei lielās zāles rietumu zāles sienā redzams jaunais faraons. Pirmajā reljefā Amonhoteps IV attēlots kopā dievieti Mutu. Šis reljefs klasiskajā ēģiptiešu stilā tapis tūlīt pēc Amonhotepa III nāves. Reljefs durvju ailes otrā pusē tapis nedaudz vēlāk un diemžēl nav līdz galam pabeigts. Šajā reljefā ir jau redzams Atona disks ar cilvēka plaukstām staru galos un Amonhoteps IV tipiskajā jaunajā plastiskajā stilā, kā arī Nofretete. Amonhotepa IV ceturtajā valdīšanas gadā dumpīgi noskaņoti augstmaņi un priesteri organizēja sazvērestību pret faraonu. Šo notikumu atspoguļo kāda freska un uzraksts policijas priekšnieka kapenēs. Freskā attēlots kā policijas priekšnieks lielvezīra priekšā atved trīs notvertus sazvērniekus. Uzrakstā lielvezīrs pateicās Atonam par palīdzību noziedznieku noķeršanā un svētī Ehnatonu. Arī uz kādas Amarnas robežstēlas ir atspoguļots kaut kas „slikts”. Tā kā tālāk sekojošais teksts ir sabojāts, var tikai izteikt minējumus, kas tas par notikumu bija. Kā raksta Filips Vandenbergs, ļoti iespējams, „ka „sliktais notikums” ir Amona priesteru sazvērestība, kuri redzēja, ka līdz ar seno dievu noliegšanu mazinās arī viņu vara”. Amona priesteri mēģinājuši dabūt savā pusē arī Nofreteti, bet cieta neveiksmi. Pēc sazvērestības atklāšanas faraons kļuva par niknu vecās ēģiptiešu reliģijas apkarotāju. Piektais valdīšanas gads, kā tiek uzskatīts, iezīmē Amenhotepa IV jaunās galvaspilsētas Ahetatonas(Atona apvārsnis/horizonts) celtniecības sākumu, vietā, kas šodien zināma ar nosaukumu Amarna. Pierādījums tam redzams trīs robežu stēlas, kuras izmantoja jaunās galvaspilsētas robežu iezīmēšanai. Šai laikā(pēc F. Vandenberga „Nofretetes” tas bija 6. valdīšanas gads)Amenhoteps IV mainīja savu vārdu uz Ehnatons(Atonam patīkamais/derīgais), lai apliecinātu savu tuvo saikni ar jauno augstāko dievu. Viņa valdīšanas septītajā gadā galvaspilsēta tika pārcelta no Tēbam uz Ahetatonu(netālu no mūsdienu Amarnas), kaut gan pilsētas celtniecība turpinājās vairāk nekā divus gadus. Pārvietojot savu galmu no tradicionālajiem ceremoniju centriem, Ehnatons deva signālu par dramatiskām transformācijām politiskās un reliģiskā varas viduspunktā. Pārcelšanās ne tikai atšķīra faraonu un viņa galmu no priesteru un tradicionālo kulta centru ietekmes, bet tai bija arī dziļa reliģiska nozīme- veikta kopā ar sava vārda maiņu, tā(pārcelšanās uz Amarnu), iespējams, bija arī iecerēta kā Ehnatona simboliskās nāves un atdzimšanas zīme. Tas varēja arī sakrist(?!)ar viņa tēva nāvi un dubultvaldības beigām. Līdztekus jaunās galvaspilsētas par godu Atonam celtniecībai, Ehnatons pārraudzīja arī masīvu tempļu kompleksu celtniecību: viens tika uzcelts Karnakā, cits Tēbas netālu no vecā Amona tempļa. Devītajā gadā(1344. vai 1342. gads p.m.ē.), Ehnatons nostiprināja Atonismu, pasludinot, ka Atons nav tikai augstākais dievs, bet ir vienīgais dievs, universāla dievība, un aizliedza visu citu dievu pielūgšanu, tika aizliegta elku godināšana, pat privātajos cilvēku mājokļos- nekad agrāk Ēģiptes valstī neviens nebija aizskāris reliģiskus terminus. Atons tika uzrunāts Ehnatona lūgšanās, tādās, kā, piemēram, „Lielā Atona himna”: „O, viens vienīgais Dievs blakus, kuram nav neviena”. Ēģiptiešu tauta pielūdza Ehnatonu; tikai Ehnatons un Nofretete pielūdza Atonu. Ehnatons inscenēja rituālu vecā augstākā dieva Amona nogalināšanu, un pavēlēja iznīcināt Amona tempļus visā Ēģiptē un visus vecos dievus. Vārds „dievi”(daudzskaitlī)tika aizliegts, un atrasti uzraksti, kuros pat vārda „māte” hieroglifs ticis izgriezts, un pārrakstīts alfabētiskās zīmēs, tāpēc, ka tam bija tā pati skaņa seno ēģiptiešu valodā kā Tēbu dievietes Mutas vārda skaņai. Tāpat no visiem sienu reljefiem un sienu gleznojumiem tika izdzēstas zosis- Amona svētais putns. Arī Atona vārds pēc devītā Ehnatona valdīšanas gada tika rakstīts savādāk. Vairs Atona vārda rakstībā netika izmantots starojoša saules diska simbols, bet tā vietā tas tika rakstīts fonētiski. Nofretetes loma. Atona tempļa Karnakā datora rekonstrukcija liecina, ka Nofretete pat bijusi daudz dedzīgāka Atona kulta piekritēja nekā viņas vīrs. Tas, ka arī fakts, ka Nofretete bija iesaistīta teju vai visos faraona rīkotajos valstiskajos pasākumos, ēģiptologiem liek pārskatīt agrāko uzskatu, ka Atona reliģiju radījis tikai Amonhoteps IV. Kā zināms, pēc Amonhotepa III nāves dažus gadus Ēģiptē valdījusi viņa laulātā draudzene Tije un jaunais ķēniņš, kas vēl bija zēns, šajā laikā darīja visu, ko viņam teica māte. Viņa sieva Nofretete, kura bija arī viņa tēva sieva, laikam bija cēlusies no Āzijas- Filips Vandenbergs savā grāmatā raksta, ka viņa bija Mitānijas princese. Jaunais faraons neapšaubāmi atradās viņu- Tijes un Nofretetes ietekmē. Par to liecina arī sienu gleznojumi Amarnā. Viņa aukles vīrs Eje bija Atona priesteris un savu agrīno gadu laikā viņš uzsūca no šās personu grupas Atona kulta pamatprincipus un zināšanas par Mitānijas dāmu reliģiozajiem uzskatiem ēģiptiešu galmā. Tas nosēdās viņa prātā un nesa augļus, kā rezultātā viņš sāka neieredzēt ne tikai Amonu, bet arī visus vecos ēģiptiešu dievu un dievietes, izņemot Heliopoles saules dievus. Atonisma kontrasts ar tradicionālo seno ēģiptiešu reliģiju. Ehnatons realizēja radikālu reliģisko reformu programmu, kura, apmēram divdesmit gadu periodā, lielā mērā aizstāja mūžsenās ticības un Ēģiptes valsts reliģijas praksi, un gāza tās reliģiozo hierarhiju ar vareno Amona garīdzniecību priekšgalā Tēbās. Piecpadsmit gadsimtus ēģiptieši bija pielūguši paplašinātu dievu un dieviešu saimi, kurā tiem katrām bija sava komplicēta priesteru, tempļu, svētnīcu un rituālu sistēma. Šo kultu atslēgas iezīme ir dievu attēlojumu un statuju cienība, kuri tika pielūgti slēgto tempļu robežās. Šīs reliģiozās hierarhijas virsotnē atradās faraons, kas bija gan ķēniņš, gan dzīvais dievs, un Ēģiptes valsts pārvalde bija tādā veidā sarežģīti sasieta ar to, un galvenokārt priesteru kontrolēta, kuri laika gaitā bija ieguvuši lielu ietekmi un varu. Ehnatona reformas satricināja filozofiskos un ekonomiskos priesteru varas pamatus, likvidējot visu pārējo dievu kultus, un līdz ar viņiem plašo un ienesīgo upurēšanas un nodevu industriju, kuru kontrolēja priesteri. Tajā pašā laikā palielinājās faraona loma. Dominiks Montserrata(Dominic Montserrat), analizējot dažādas „Lielās Atona himnas” versijas, pierādījis, ka visas himnas versijas fokusējās uz valdnieku un ierosina, ka patiesais jaunievedums ir jauna dieva un valdnieka radniecības stāvokļa definīcija, kas deva labumu Ehnatonam, citējot ēģiptologa John Baine apgalvojumu, ka „Amarnas reliģija bija dieva un valdnieka reliģija, vai pat pirmkārt valdnieka un dieva pēc tam.” Ņemot vērā augstāk teikto, jāsecina, ka faraona reliģiskās reformas būtība bija cīņa dēļ varas pret aristokrātiju un priesteriem. Monoteisma ieviešana atspoguļoja faraona centienus pēc vienvaldības(Z.Kosidovskis „Kad saule bija dievs”). Sākotnēji Ehnatons stādīja priekšā Atonu ēģiptiešu tautai kā labi zināma augstākā dieva Amuna- Ra variantu, mēģinot pasniegt savas idejas pazīstamā reliģiskā kontekstā. Atons bija saules diska nosaukums, ievērojot to, Ehnatona dieva pilnais tituls bija Ra- Horus, kurš līksmojās apvārsnī savā gaismas vārdā, kas ir saules disks(Atons). Šis apzīmējums izmainīja visu teoloģiju Ēģiptē. Tradīcijas, kuras ēģiptieši bija pieņēmuši kopš senseniem laikiem, vairs netika lietotas. Pēc Ehnatona, Ra un saules dievi Hepri(Khepri), Horakhty un Atums vairs netika atzīti par saules dieva manifestācijām. Jaunā dieva jēdziens neapzīmēja tik daudz saules disku, bet drīzāk dzīvību dodošo saules gaismu. Atons bija ķēniņu ķēniņš, kuram nebija vajadzīgi dievi kā sabiedrotie vai ienaidnieki, kuri draud viņam. Rezultāts, šai Atona pielūgšanai, nebija pēkšņs viena ķēniņa jaunievedums, bet ēģiptiešu reliģisko meklējumu pēc žēlīga dieva, neierobežotā spēkā un izpausmēs visās zemēs un dabas fenomenos, kulminācijas punkts. Pēc tam, kad Atons bija uzkāpis panteona virsotnē, daudzi no vecajiem dieviem paturēja savas pozīcijas, lai gan tās tikpat labi varēja mainīties. Mirušo dievi, tādi kā Ozīris un Sokers bija no daudzajiem, kas pirmie izzuda no ēģiptiešu reliģiskās fasādes. Savas devītās valdīšanas gadā Ehnatons deklarēja radikālāku savas jaunās reliģijas versiju, pasludinot Atonu ne tikai par augstāko, bet arī par vienīgo dievu, un, ka viņš, Ehnatons, ir vienīgais starpnieks starp Atonu un savu tautu. Viņš pat inscenēja rituālu Amona valdnieka nogalināšanu, un pavēlēja izpostīt Amona tempļus visā Ēģiptē. Raksturīgas Atonisma iezīmes bija elku un citu Atona attēlojumu aizliegums, izņemot izstarojošo saules disku, kura stari, šķiet ,attēlo neredzamo Atona būtību. Tika celti jauni tempļi, kuros Atons tika pielūgts atklāti saules gaismā, atšķirībā no vecajiem dieviem, kas tika pielūgti slepeni tempļa iežogotās vietās. Lai arī elki bija aizliegti- pat cilvēku mājās- tie simboliski tika aizstāti ar funkcionāli līdzvērtīgiem Ehnatona un viņa ģimenes attēlojumiem, godājot Atonu, un saņemot ankh no viņa. Devītajā radikālo reformu gadā Ehnatona pienācīga apņēmības pilna rīcība izkliedēja nepareizos priekšstatus vienkāršajā tautā, ka Atons tiešām ir saules dieva veids, līdzīgs Ra. Tā vietā tika attīstīta ideja, ka tādi attēlojumi ir pirmkārt koncepta par Atona universālo klātesamību attēlojumi, nevis ķermeniskas būtnes, vai lietas attēlojumi. Atonisms un vienkāršā tauta. Vienkāršā tauta sākumā Ehnatona reliģisko reformu uztvēra mierīgi. Taču tik ilgi, kamēr Ehnatons nesāka vajāt vietējos dievus. Aizliedzot daudzdievību un elku kultu, faraons sastapās ar tautas masu pasīvu pretestību un neapmierinātību. Šie dievi bija vienkārši un labsirdīgi, kas bija saistīti ar zemnieku dzīvi un darbu. Tie reizēm gan mēdza sadusmoties un nereti bija atriebīgi, bet tiem piemita tīri cilvēciskas, zemniekam labi saprotamas īpašības. Turpretī Atons, neredzamais, saules diskā iemiesotais dievs, bija vienkāršai tautai nesaprotams un vienaldzīgs. Ehnatons samierinājās ar to, ka tautas masas ar kurnēšanu uztvēra viņa jauno Atona reliģiju, kā arī ar veco priesteru pretestību. Tauta bija pārāk tumsonīga, tāpēc faraons varēja nerēķināties ar tās viedokli, bet priesterus varēja nomainīt, tāpat kā ierēdņus. Atonisma iespaids uz Ēģiptes ārpolitiku Ehnatona valdīšanas laikā. Ehnatons atšķirībā no saviem priekštečiem nedevās militārās ekspedīcijās, lai iekarotu jaunas teritorijas Ēģiptes lielvalstij, taču tas nenozīmē, ka faraonam nebija jaunu zemju iekarošanas plānu. Gluži otrādi! Ieviešot atonismu, Ehnatons loloja lielus iekarošanas mērķus. Ehnatona priekšgājēji bija karagājienos Ēģiptei pievienojušas Sīriju, Palestīnu un Nūbiju. Visās šajās zemēs cilvēki pielūdza sauli, tāpēc Ehnatons cerēja, ka nebūs grūti šo iekaroto zemju tautas pievērst Atona kultam, kurš tādā kārtā kļūtu par kopīgu, universālu valsts dievību. Ehnatons sapņoja, ka jaunais Atona kults šīs zemes ar ciešākām saitēm par ieroču spēku piesaistītu Ēģiptei. Tomēr tā nenotika. Ehnatons, nodevies ģimenes dzīves lietām un jaunās reliģijas nostiprināšanai, bija atstājis novārtā valsts lietas, īpaši ārpolitiku. Sīrijas valdnieki, redzēdami šādu faraona nevērību pret ārpolitiku un pat nespēku, dibināja slepenus kontaktus ar Ēģiptes valsts ienaidniekiem. Pamazām šie valdnieki cits pēc cita atkrita no Ēģiptes. Arheologi Amarnā uzgājuši apjomīgu Ehnatona korespondenci. No tur atrastajām vēstulēm var uzzināt, ka ēģiptiešu pārvaldnieki un karaspēka pavēlnieki Sīrijā sūtījuši ziņnešus pie faraona ar vēstīm par katastrofālo stāvokli un, ka Ēģipte zaudēs šos novadus, ja netiks atsūtīti jauni papildspēki. Jeruzalemes komandants rakstīja: „Pasaki karalim bez aplinkiem: visu mana karaļa un pavēlnieka zemi sagaida posts.” Ehnatons ne tikai neatbildēja uz šīm izmisuma pilnajām vēstulēm, tādējādi pamezdams garnizonus likteņa varā, bet pat atteicas pieņemt vēstnešus, kuri pēc garā un nogurdinošā ceļa cerēja, ka faraons viņus morāli uzmundrinās un, protams, sniegs palīdzību. Taču Amarnas sarakste neļauj noskaidrot faraona apātijas iemeslu. Kā jau pierasts tamlīdzīgos gadījumos, arī šajā gadījumā nekas cits neatliek, kā izteikt minējumus un pieņēmumus. Iespējams, ka cēlonis jāmeklē Atona reliģijā. Ehnatons postulējis, ka Atons ir miera dievs. Ehnatons uzskatīja, ka pakļauto zemju paklausība Ēģiptei jānodrošina ar miermīlīgiem līdzekļiem, izplatot Atona kultu. Acīmredzot Sīrijas pārvaldnieku izmisuma pilnās vēstules ar lūgumiem pēc palīdzības nostādīja faraonu nepatīkamas izvēles priekšā: vai nu sūtīt palīgspēkus Sīrijā izvietotajiem ēģiptiešu garnizoniem, tā pārvelkot strīpu visai savai ideoloģijai, vai arī pieļaut sadumpojušos zemju atdalīšanos no Ēģiptes. Un Ehnatons izvēlējas nesūtīt palīgspēkus uz Sīriju. Atonisma noriets. Līdz ar Ehnatona nāvi, Atona kults, kuru viņš bija radījis, gandrīz tūlīt izbeidzas un Amona priesteri atguva savas pozīcijas. Tutanahatons, kas sekoja pēc viņa, valdījis astoņus gadus(kopā ar Ehnatona vecāko vezīru Eji kā reģentu), savas valdīšanas 3. gadā nomainīja savu vārdu uz Tutanhamons un pameta Ahetonu. Tutanhatons kļuva par ķēniņu- marioneti, kuru kontrolēja priesteri un tas arī bija cēlonis viņa vārda maiņai. Priesteri draudēja nestabilajām bērnam ķēniņam un piespieda viņu veikt radikālas darbības, kuras sabojāja rakstiskos Ēģiptes pēctecības un vēstures dokumentus, izdzēšot Amarnas revolūciju un atonismu. Tempļi, kurus bija uzcēlis Ehnatons, tai skaitā templis Tēbas, tika demontēti/nojaukti, izmantoti atkal kā celtniecības un apdares materiāla avots viņu pašu tempļiem, un uzraksti ar Atona vārdu sabojāti. Galu galā Ehnatons, Smenhkare, Tutanhamons un Eje tika izņemti no oficiālajiem faraonu sarakstiem, kuru vietā ziņots, ka pēc Amonhotepa III tūlīt sekojis Horemhebs. Teoloģija. Ehnatona mācība par Atonu bija revolucionāra, to var saukt par apvērsumu seno ēģiptiešu reliģijā. Pēc šis mācības Atons bija vienīgais dievs, visa radītājs un dzīvības avots. Viendievība, monoteisms bija pilnīgi jauna parādība ne vien Ēģiptes, bet visu seno Austrumu tautu reliģiskajos uzskatos. Atonu uztvēra kā prieka, līksmības un skaistuma nesēju. Ēģiptiešu monoteisms bija gaiša un optimistiska reliģija. Atonu raksturo viņa nesavtīgā mīlestība uz paša radīto: cilvēkiem, dzīvniekiem, visu dabu. Jauna reliģija pauda ideju par visu cilvēku vienlīdzību dieva priekšā. Atons lēja dzīvinošo gaismu gan par faraonu un augstmaņiem, gan par zemniekiem un vergiem, gan par ēģiptiešiem un svešzemniekiem- barbariem. Tas bija pilnīgi jauns domāšanas modelis. Līdz tam ēģiptieši tāpat kā visas tālās pagātnes tautas bija pārliecināti, ka Ēģipte ir pasaules centrs, ka viņi paši, lielās Hapi zemes dēli, ir vienīgās būtnes, uz kurām pilnībā attiecināms vārds „cilvēks”, ka viņu dievi- Amons, un Ra, Ozīriss un Izīda u.c. - ir tikai Ēģiptes un ēģiptiešu radītāji, kuriem nav daļas gar citām zemēm un citiem cilvēkiem. Šo domāšanas modeli var raksturot kā etnocentrisku. Atonisms iespējams pirmo reizi cilvēces vēsturē pauda universālu pasaules uzskatu. Zemes un tautas, paražas un tikumi ir dažādi, bet par visām zemēm spīd viena saule un visās zemēs cilvēki ir cilvēki. Visi cilvēki ir Atona bērni. Aizkapa dzīve atonisma priekšstatos. Jaunā reliģija, kuras centrā bija vienīgais dievs Atons, bija atstājusi novārtā ēģiptietim tik nozīmīgo mirušo piemiņas kultu. Kapenes Amarnā vairs nav tik greznas kā rietumu Tēbas. Ehnatons nerunāja par savu kāpeņu ierīkošanu ar līdz tam ierasto eiforiju, nerunāja vairs par „pacelšanos debesīs”, runāja vienīgi par apbedīšanu. Taču Atona reliģijai ar veco reliģiju kopīgs bija priekšstats, ka mirušie dzīvo pazemes valstībā. Arī Atonismā tāpat kā tradicionālajā reliģijā pēc nāves tika veikts mutes atvēršanas rituāls, lai Ka(1)varētu tikt laukā pa muti. Līdzīgi kā vecajā reliģijā arī Atona reliģijā mirušajiem kapenēs līdzi dotajiem priekšmetiem un ēdieniem vajadzēja viņsaulē īsināt laiku. Šajos punktos Atonisms saskanēja ar tradicionālo ēģiptiešu reliģiju. Vienīgi jaunajā reliģijā vairs nebija priekšstata par mirušo tiesu, kas lēma par mirušā dvēseles tālāko likteni aizkapa dzīvē. Atona kulta prakse. Reliģiskās ceremonijas tempļos bija vienkāršas un pieticīgas, kurās galvenokārt dziedāja himnas un upurēja ziedus un augļus. Atona kulta piekritēji parasti sapulcējās rītausmā un mijkrēslī, griezdamies ar lūgšanām pie dzīvības radītāja un dēvēja Atona. Atona reliģija ievieš pārmaiņas ēģiptiešu mākslā. Ehnatona valdīšanas laikā mākslā notika atkāpšanās no kanonizētajām formām un tradicionālās faraona tēla idealizācijas. Mākslā kļuva brīvāka, dzīvāka, dabiskāka, tajā bija vairāk gaismas, krāsainības un dzīves prieka. Ehnatona mācība par Atonu kā vienīgo dievu sekmēja reālistisku tendenču attīstību. Vismazāk šīs pārmaiņas skāra arhitektūru. Bet tēlotājmākslā ( tēlniecībā, glezniecība ) šīs pārmaiņas bija dziļas. Šo periodu Ēģiptes mākslas vēsturē pēc atradumiem mēdz dēvēt par „Amarnas periodu”’. Tas gan bija ļoti īss periods, taču atstāja paliekošas pēdas turpmākajā mākslas vēsturē. Atona tempļi. Atona templis Karnakā. Par Atona tempļa eksistenci Karnakā ēģiptologi zināja jau no deviņpadsmitā gadsimta beigām. Taču tas bija kā zeme iegrimis- pat pamati un gruveši nebija pāri palikuši. Priekšlikumu atklāt Atona templi no jauna izteica franču ēģiptologs Anri Šervje, kurš 1926. gada no Senlietu pārvaldes saņēma uzdevumu restaurēt otro pilonu pie ieejas lielajā kolonnu zālē Amona- Ra templī Karnakā. Haremheba celto otro pilonu 1. gs. p.m.ē. bija sašūpojusi zemestrīce un divdesmitā gadsimta sākumā Senlietu pārvalde saprata, ka celtnei draud bojāeja, ja netiks veikti rekonstrukcijas darbi. Anri Šervjē nolēma pilonu nojaukt un uzcelt no jauna. Viņam ne sapņos nerādījās, ka pilonā atklās vēl senākas, vēl nozīmīgākas celtnes paliekas. Izpētot pilonā izmantoto pildmateriālu franču arheologs secināja, ka Haremhebs savā būvē izmantojis leģendārā Atona tempļa daļas. Atklājis divdesmit septiņu dažādu Ehnatona statuju fragmentus, Šervje vairs nešaubījās, ka kaut kur turpat slējies Atona templis. 1965. gadā Karnakā ieradās bijušais diplomāts no Pensilvānijas Rejs Vinfīlds Smits kopā ar Bostonas ēģiptologu Viljamu Stīvensonu Smitu, lai tuvāk apskatītu akmeņus, kas 14. gs. p.m.ē. veidoja gigantisko Atona templi Karnakā. Angāra rindās cits pie cita un cits virs cita sakrauti gulēja aptuveni dažāda lieluma kaļķakmens bluķi. Gandrīz uz katra bija redzams reljefa zīmējums. Rejs Vinfīlds Smits bija patiesi pārsteigts, ka līdz pat viņa vizītei nav veikti kaut cik vēra ņemami pētījumi. Tāpēc bijušais diplomāts pats nolēma veikt pētījumus un ar īpašas datorprogrammas palīdzību rekonstruēt Atona tempļa sākotnējo veidolu. Sadarbībā ar starptautisko datoru koncernu IBM, ar Pensilvānijas universitātes finansiālu atbalstu, Reja Vinfīlda Smita vadītajai pētnieku komandai ar 1965. gadā ražota datora palīdzību veiksmīgi izdevās rekonstruēt aptuveni 1360. gadā p.m.ē. celto Atona templi Karnakā. Atona templis bijis 1,6 km garš( pēc R.V. Smita). Tomēr pat ar IBM datora palīdzību līdz šim brīdim nav izdevies noteikt precīzus tempļa izmērus, jo senēģiptiešu arhitektūrā nepazina nekādus statistikas likumus vai pieturas punktus sakarībai starp augstumu un garumu. Arhitekti sagrautas celtnes izmērus nosaka pēc apstrādāto un neapstrādāto bluķu attiecībām. Pētnieki, reģistrējuši četrdesmit tūkstoši apstrādātus akmeņus, secināja, ka templis būvēts no divsimt piecdesmit tūkstošiem akmeņu. Tomēr tās ir tikai spekulācijas, droši zināms ir tikai viens- tā bija viena no lielākajām jebkad uzceltajām celtnēm. Tā kā Atona templim bijuši astoņi nosaukumi( „saules disks ir saules diska namā”), komplekss sastāvējis no vairākām celtnēm. Donalds B. Redfords divus no Atona tempļa monumentiem meklē „kaut kur Karnakas kompleksa ziemeļu- dienvidu ass dienvidu galā” un pārējos trīs- „austrumu- rietumu ass rietumu galā”(F.Vandenbergs „Nofretete”). Atona templim bija simetrisks plānojums, sienu reljefi kreisajā un labajā pusē atbilst cits citam. Turklāt Atona tempļa izpētē tika atklāts, ka Nofretei bija daudz lielāka lomā Atona kā vienīgā dieva kulta izveidošanā un nostiprināšanā. Kā Filips Vandenbergs raksta savā grāmatā, Atona tempļa arhitektūra atspoguļo cīņu par varu starp enerģisko Nofreteti un vājo Ehnatonu, kas galu galā zaudē šajā cīņā. Nofretete un viņas vārda kartuša Atona templī attēlota 564 reizes. Kamēr Ehnatons Atona templī Karnakā attēlots tikai 320 reizes. No tā secināms, ka Nofretetes politiskā ietekme tempļa pabeigšanas laikā bijusi daudz lielāka nekā viņas vīram. Par lielo Nofretetes politisko (arī reliģisko) svaru liecina arī tas fakts, ka valdniece likusi sev iekārtot kolonnu zāli ar 28 milzīgam kolonām, kuras no augšas līdz apakšai klāja tikai Nofretetes attēlojumi, kādas nebija pat Ehnatonam. Atona tempļi Amarnā. Savā jaunajā galvaspilsētā Aheotonā Ehnatons uzcēla divus tempļus: Lielo Atona templi un mazo templi. Lielais Atona templis atradās pašā Ahetonas centrā. Tā izmēri bija sekojoši: platums- 275 m, garums- 800 m. Svēto teritoriju apņēma vairāk nekā divus kilometrus garš mūris. Atona templis sastāvēja no vairākām būvēm, kas visas bija bez jumta. Tai kā saules, vienīgā dieva kulta vietai vajadzēja būt brīvi pieejamai. Spekulatīvas teorijas. Ehnatona kā reliģiskā reformatora statuss ir vadošais daudzās spekulācijās, klasificējamās no patiesi zinātniskām hipotēzēm līdz neakadēmiskām teorijām. Daži ēģiptologi apgalvo, ka Amonhoteps IV Atonu pielīdzinājis paša tēvam Amonhotepam III. Saistība ar jūdaismu. Atonisma monoteitiskā rakstura dēļ vairāki autori izteikuši domu par tā ietekmi uz jūdaismu. Piemēram, psihoanalīzes tēvs Zigismunds Freids savā grāmatā „Mozus un Monoteisms” pieņēma, ka Ehnatons bija monoteitiskās reliģijas celmlauzis un Mozus bija viņa sekotājs, Atona priesteris, kurš pēc faraona- reformatora nāves bija spiests kopā ar saviem sekotājiem pamest Ēģipti. Ahmeds Osmans savā grāmatā „Mozus, Ēģiptes faraons” apgalvo, ka Ehnatons un Mozus ir viena un tā pati persona. Vēl Ahmeds Osmans apgalvo, ka Ehnatona vectēvs no mātes puses bija Juja, kas Bībelē figurē ar vārdu Jāzeps(„Svešinieks Valdnieku ielejā). Juja meita Tije bija faraona Amenhotepa III galvenā sieva. Juja kalpoja faraonam Amonhotepam II. Bībele vēstīts, ka faraons iecēlis Jāzepu par kaujas ratu pavēlnieku, bet Jujas tituls bija „Mina zirgu pavēlnieks”. Tomēr fakts, ka Juja bija saistīts ar Augšēģiptes pilsētu Akhmim un piederēja pie tās aristokrātijas, padara mazticamu, to, ka viņš bija ārzemnieks, jo aziātiskie ieceļotāji visbiežāk apmetās uz dzīvi Nīlas deltā, Lejasēģiptē. Lai nu kā, bet daži ēģiptologi viņam piedēvē Mitānijas izcelsmi. Arī angļu pētnieks Džeralds O Farels piekrīt Ahmeda Osmāna teorijai un savā grāmatā „Tutanhamona noslēpums” atvēl vietu Ahmeda Osmana pieņēmuma izklāstam. Vai žīdi varēja nonākt saskarē ar Ehnatona radīto Atona reliģiju? Ehnatona uznāciens vēsturē ir gandrīz divus gadsimtus pirms pirmajām arheoloģiskajām un rakstiskajām liecībām par jūdaisma un izraēļu kultūru, kas ir uzietas Levantē(Levant). Pēc Bībeles žīdu iziešanu no Ēģiptes(sauktu par Exodus)un Zālamana tempļa celtniecību šķir 480 gadi. Zālamana tempļa celtniecība notikusi ap 980. gadu p.m.ē. Ņemot vērā šo faktu, žīdu izceļošanai no Ēģiptes vajadzēja notikt ap 1460. gadu p.m.ē. Ehnatona reforma notikusi simts gadus vēlāk. Tas nozīmē, ka žīdi nevarēja neko zināt par Atona reliģiju. Tomēr kāda citā vietā Vecajā derībā stāstīts, ka žīdi pirms exodus pildījuši klaušas Pitomā un Ramzesā. Abas šīs pilsētas radušās Ramzesa II valdīšanas laikā(1290.- 1224. g. p.m.ē.). Saskaņā ar šo avotu žīdi tomēr piedzīvojuši Ehnatona ķecerību. Roberts Silverbergs savā Ehnatona biogrāfijā daudz vietas atvēlējis arī Atona reliģijas ietekmei uz ebreju ticību. Viņš norādījis, ka Amenhoteps II, Ehnatona vectēvs, pēc kāda karagājiena uz Sīriju un Kanaānu mājas atgriezies ar tūkstošiem gūstekņu no apiru cilts, kuri Ēģiptē tika izmantoti kā vergi smagos darbos. Amarnas vēstulēs patiešām vairākas reizes pieminēti nomadi, kurus sauca apiru vai habiru. Viņi regulāri uzbrukuši Sīrijas un Kanaānas pilsētām. Visiem šiem vārdiem- apiri, habiri un ebreji- ir viena tā pati leksiskā sakne. Līdz ar to var pieņemt, ka ebreji jeb izraēļi bija nomadu tauta, ko veidoja vairākas ciltis. Tas arī būtu iespējamais izskaidrojums tam, ka žīdi izgāja no Ēģiptes ap 1460. gadu p.m.ē., bet no otras puses tiem vēl Ramzesa II laikā vajadzēja pildīt smagas klaušas. Vienkārši runa šajā gadījumā varētu būt par dažādām žīdu ciltīm. Pēc Vecās derības, ebreju monoteisma pamatlicējs bija Mozus. Ņemot vērā to faktu, ka Palestīna - jūdaisma un kristietības šūpulis - senatnē atradās Ēģiptes politiskās un kultūras ietekmes joslā, šķiet visai ticami, ka Ehnatona idejas tika izmantotas gan jūdaismā, gan kristietībā. Vecajā derībā uzzinām, ka Mozus Ona(Heliopolē) „tika apmācīts visās ēģiptiešu zinībās”. Tur viņš varēja iepazīties ar ēģiptiešu reliģiskajām doktrīnām. Tāpēc var pieļaut iespēju, ka Mozus reliģiskā doktrīna bija kaut kā saistīta ar Atona reliģiju. Izrakumi rāda, ka Atona kults slepeni Ēģiptē pastāvējis līdz pat 13. gadsimtam p.m.ē. Pie tā piederēja tikai izglītoti cilvēki, kuriem bija tuva viena dieva, pasaules radītāja un labestīgā aizbildņa, abstraktā koncepcija, tāpat kā kulta vienkāršība un morāles kodeksa cildenums. Līdz ar to Mozus varēja nonākt saskarē ar Atona kulta piekritējiem un pat piedalīties viņu slepenajās ceremonijās par godu sauli. Tomēr, kā norāda Zenons Kosidovskis, visiem pieņēmumiem par Atona reliģijas ietekmi uz Mozus reliģiskajiem uzskatiem ir tikai minējumu raksturs. Vecākie Vecās derības avoti radušies 9- 8. gs. p.m.ē., kad Atona reliģija bija vairākus gadsimtus aizmirsta. Turklāt mūsu laikos ir skaidrs, ka Mozus nevarēja būt piecu Mozus grāmatu autors. Kaut vai tāpēc, ka nav nekādi iedomājams, ka autors varētu aprakstīt pats savu nāvi. Piecu Mozus grāmatu avoti ir trīs vai četri dažādos laikmetos un vidēs radīti sacerējumi; „Jahvists”(9. gs. p.m.ē.)radies Jūdejā, Jeruzalemes galma rakstvežu vidē, „Elohists”(8. gs. p.m.ē.), kas radies Izraēlā un „Priesteru kodekss”, kas radies 6. gs. p.m.ē., Babilonas trimdas apstākļos. Tātad laikā, kad tika pierakstītas piecas Mozus grāmatas, tajās attēlotie notikumi bija jau vairākus gadsimtus sena pagātne. Turklāt daudzi pētījumi arvien pārliecinošāk liecina, ka piecas Mozus grāmatas, kas ataino Izraēlas cilšu agrīnās vēstures periodu, ir milzīgs, fantastisks sadzejojums. Mūs šajā gadījumā interesē vai iziešana no Ēģiptes vispār notikusi? Ja nav notikusi, tad visi pieņēmumi par Atona ietekmi uz ebreju reliģiju ir atmetami kā spekulatīvi. Ja nu tomēr ebreju iziešana ir notikusi, tad gan ir vērts tālāk pētīt šo hipotētisko saikni. Jautājumā par Mozus dzīves laiku un notikumu hronoloģisko saistību valda īsts sajukums. Pētnieku domas par to dalās. Turklāt nevar izslēgt varbūtību, ka Mozus bija mitoloģisks varonis, nevis vēsturiska persona. Vairāki pētnieki ebreju iziešanu datē ar Vidējas valsts XIII dinastijas valdnieku laiku(18.gs. p.m.ē.), kad centralizēta valsts vara Ēģiptē bija vāja un valstī no Mezopotamijas ziemeļiem iebruka hiksi. Bailēs no hiksiem, kas tuvojās Nīlas deltai, Gošenē dzīvojošie ebreji devās uz Sinaja tuksnesi, lai no turienes Kanaāna, bet tur valdīja hiksiem draudzīgas vietējās ciltis un ebrejiem Mozus vadība nācas klīst pa tuksnesi 40 gadus. Ja exodus noticis Vidējā valsts beigās, tad nav vajadzības spekulēt par hipotētisko atonisma un jūdaisma saikni, jo Ehnatona reliģiskās reformas norisinājās 14. gs. p.m.ē. Jaunās valsts astoņpadsmitās dinastijas laikā. Daudz zināmāka versija ir tā, kas saista Mozus dzīves laiku ar Jaunās valsts laiku. Vairāki zinātnieki, īpaši balstoties uz arheoloģiskajiem izrakumiem sliecas domāt, ka iziešana no Ēģiptes nav notikusi: • Ēģiptologs Dr. E. Pušs no Hildsheimas, kurš desmit gadus veicis izrakumus Bībelē minētājās divās pilsētās Pitomā un Ramzesā, kur ebreji it kā veikuši smagas klaušas, nav uzgājis nekādas norādes par ebreju klaušu strādniekiem. • Bībelē(Jozuas grāmatā) dramatiski aprakstīta Izraēļa bērnu ieiešana apsolītajā zemē Jozuā vadībā. Ebreji ar zobenu un uguni iekaroja Kanaānas zemi, ieņēma un izpostīja pilsētas Aju un Hebronu, kā arī slaveno Jēriku. Tomēr neskatoties uz milzīgajām pūlēm, arheologi, īpaši Izraēlas arheologi, nav atraduši liecības par Palestīnas militāru iekarošanu. • Arheologs profesors I. Finkelšteins no Telavivas universitātes iztēlojās apmēram šādu notikumu ainu: ap 1200. gadu p.m.ē. kanaāniešu cilšu apdzīvotājā teritorijā no Transjordānijas ienāca nomadu ciltis, kuras pārtika no aitkopības. Nomadi jaunajā zemē apmetās uz dzīvi un tas noticis samērā miermīlīgi, bez nopietnām militārām aktivitātēm. Ienācēji būvēja nelielus ciemus un pakāpeniski radīja savu politisku veidojumu, tādu kā atsevišķu valstu konglomerātu. Ņemot to vērā, jāsecina, ka tēze par Atona reliģijas ietekmi uz jūdaismu prasa pārliecinošākus pierādījumus. Pat ja ebreju iziešana no Ēģiptes ir vēsturisks fakts, arī tad visi apgalvojumi par Ehnatona reliģijas saistību ar jūdaismu ir jāuztver kā hipotētiski un spekulatīvi pieņēmumi, nevis kā vēsturiski pierādīti fakti. Filips Vandenbergs norāda uz vienu fundamentālu atšķirību starp Atonu un Mozus dievu. Proti, Atons ir mīlestības un harmonijas dievs, turpretī Mozus dievs ir kareivīgs, bieži vien dusmīgs dievs, kas parādās dūmu, uguns un pērkona dārdu pavadībā. Tikai vēlāk, Jesajas laikā Jahve kļūst par mīlestības un prieka dievu. Tomēr viena kopīga iezīme gan vieno Atonu ar Jahvi: abi necieš citus dievus sev līdzās. Abas dievības ir abstraktas un tikai simboli norāda uz viņu identitāti. Vēl viena iezīme ir tāda, ka gan Atons, gan izraēļu dievs nelīdzinās cilvēkam, taču Jahvem bija dažas antropomorfiskas iezīmes, kas rada iespaidu, ka viņam bija ķermenis(viņš varēja „pastaigāties vēsajā dienā” un Ādams un Ieva no viņa noslēpās). Vēl viena atšķirība: Atons bija universāls dievs, bet Jahve- izredzētās tautas dievs. Pats Filips Vanenbergs sliecās domāt, ka Atona reliģija kaut kāda veidā varēja ietekmēt Mozus reliģisko uzskatu veidošanos. Vēl tiek norādīts uz „Lielās Atona himnas” līdzību ar Bībeles 104 psalmu. Taču vai šī līdzība nozīmē tiešu ietekmi vai vispārēju literāru tradīciju- par to var strīdēties. Daži pielīdzinājuši dažus Ehnatona radniecības ar Atonu aspektus Jēzus Kristus radniecībai ar Dievu kristīgajā tradīcijā- īpaši interpretācijā, kas akcentē atēnismu vairāk kā monoteitisku reliģiju, nekā henoteitisku reliģiju. Donalds B. Redfords atzīmējis, ka daži Ehnatonā saskatījuši Jēzus vēstnesi. „Turpmāk Ehnatons nosauca sevi par viena vienīgā dieva dēlu: ’Tavs vienīgais dēls, kas nācis no tava ķermeņa.’ ” Džeims Henrijs Bresteds viņu pielīdzināja Jēzum, Arturs Veigals viņu aplūkoja kā neizdevušos Kristus priekšgājēju. Redfords polemizēja, ka kaut arī Ehnatons sevi nodēvēja par „Saules diska” dēlu un darbojās kā vadonis starpnieks starp dievu un radību, ķēniņi jau tūkstošiem gadu pirms Ehnatona laika bija izteikuši pretenzijas uz tādu pašu radniecību un priestera lomu. Lai kā, Ehnatona gadījums varētu būt atšķirīgs ar uzsvaru klasificējot debesu tēva un dēla radniecību. Ehnatons pats sevi aprakstījis kā „tavs dēls, kas nācis taviem locekļiem”, „tavs bērns”, „tavs mūžīgais dēls, kas nācis no Saules diska” un „tavs vienīgais dēls, kas nācis no tava ķermeņa”. Tuvas attiecības starp tēvu un dēlu ir tādas, ka vienīgi ķēniņš patiesi sirdī pazīst „savu tēvu”, un atbildot viņa tēvs uzklausa sava dēla lūgšanas. Viņš ir sava tēva attēls uz zemes un tāpat kā Ehnatons ir ķēniņš zemes virsū, tā viņa tēvs ir ķēniņš debesīs. Kā augstākais priesteris, pravietis, ķēniņš un dievība viņš pretendēja uz centrālo vietu jaunajā reliģiskajā sistēmā. Tā kā tikai viņš zināja sava tēva prātu un gribu, Ehnatons vienīgais varēja izskaidrot tā gribu kopā ar mācību, kas nākusi vienīgi no viņa, visai cilvēcei. Avoti. Ehnatons nav atstājis svētos rakstus, kuros būtu sistemātiski izklāstīta mācība par Atonu. Daļēji Ehnatona teoloģiskā mācība par Atonu ir izklāstīta divos svarīgos tekstos- Robežstela „‘M’ at Akhetaten” un „Lielā Atona himna”, kas iemūžināta Ejes kapenēs. Bet, protams, šie teksti ir lielā mērā Ehnatona personīgā pasaules refleksija. „Lielā Atona himna”. Eksistē divas himnas versijas- „Mazā Atona himna” un „Lielā Atona himna. 1. Mazā Atona himna. Ipi kapenēs un nedaudz variētā formā arī citās Amarnas kapenēs ir lasāma tā sauktā mazā Atona himna. Mazās Atona himnas tekstu publicēja Bouriant, Daressy, Piehl un citi, bet korektākā ir tā, kas norakstīta no Ipi kapenēm un ko publicēja Mr. N. de G. Davies. 2. Lielā Atona himna. Tā iemūžināta Ejes kapenēs. Lielā Atona himna tika pirmoreiz publicēta Bouriant Mission Archéologique, un vēlāk, jau izlabojis iepriekšējā izdevumā pieļautās kļūdas, viņš to iekļāva savā Monuments du Culte d'Atonou. Latīņu tulkojumā himnu 1894. gadā Bresteds publicēja savā e Hymnis in Solem sub rege Amenophide IV conceptis, un angļu tulkojumā tā tika iekļauta viņa monumentālajā darbā „Ēģiptes vēsture”( History of Egypt). Citus tulkojumus un izvilkumus publicējis Grifits(Griffith) „Pasaules literatūra”( World's Literature); Wiedemann Religion, Hols(Hall) „Senā vēsture”( Ancient History), Erman Religion u.c. Ēģiptologs Tobijs Vikinsons(Toby Wilkinson)teicis, ka „tā tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem un lieliskākajiem poēzijas darbiem pirms Homera laika pasaulē”. Ēģiptologs John Darnell apgalvo, ka himna tika dziedāta. Ieskatam piedāvajām fragmentu no šās himans(citēts no Z. Kosidovska grāmatas “Kad saule bija dievs”): Cik dižens tavs uzlēkts apvāršņa malā, Ai dzīvīgo Aton, kas dzīvību dodi! Debesu velvē tev augšup kāpjot, Tavs košums lejas pār zemju zemēm. Pār pasaules plašumiem dižs un varens tu zaigo, Staru vainagā ieskāvis paša radīto zemi. O Ra, kas tautas ņem savā varā, Saistot visus ar laipnības valgiem, Kauču pats debesīs tālu, Pār zemi dāsni tavs spožums izliets, Un mirklis jebkurš mūsu mūžā Ir pēda, ko atstājis tu savā gaitā. Bet kolīdz tu izgaisti rieta pusē, Nodziest gaisma un zemi klāj tumsa. Tinušies segās, atdusas vīri Miegā tik ciešā, ka apzagt tos var. Siro plēsīgie lauvas un ložņā čūskas, Tumsā nodzisis pēdējais gaismas stars, Jo dzīvības devējs pats devies pie miera. Tikai tam uzlecot, atausīs diena, Atkal pasaulei uzsmaida Atona seja, Atkal gaist tumsa, kad staro tavs vaigs, Atkal svin atmodu abas zemes,38 Rausušies kājās, pieceļas cilvēki, Uzpošas, mazgājas, ietērpjas drānās, Lūgsnā ceļ rokas, cildinot tevi. No jauna atsākas darbi un ikdienas gaitas. Ganīklās dodas ganāmie pulki. Zaļumā spirgtā plaukst koki un zāle. Putni izspurdz no ligzdām slīkšņu biežņās, Spārnu vēzieniem sveicinot tevi. Mundrībā žirgtā draisko auni. Lidoņi spārnotie paceļas gaisā, Dzīvību gūstot siltumā tavā. Kuģi pa upi peld augšup un lejup. Ceļos atsākas rosme, kad gaismu tu devi. Tavā spozmē zivis lēkaļā upēs, Tavi stari visdziļākā jūrā tumsu vērš gaismā. Miriam Lichtheim himnu raksturo kā „daiļu Viena Dieva doktrīnas izklāstījumu”. Henrijs Hols(Henry Hall) apgalvoja, ka faraons bija „pirmais zinātniskās domas piemērs”. Zinātnieki himnā ir pamanījuši paralēles ar Vecās derības 104. psalmu. Šīs paralēles ļauj runāt par Atona Lielās himnas poēzijas ietekmi uz 104. psalmu, par sakarību starp Atona kultu un Mozus ticību(Filips Vandenbergs „Nofretete”). Mirjama, komentējot apgalvojumus par Atona lielās himnas līdzību ar 104. psalmu, sacījusi, ka līdzība ir, taču runāt par kaut kādu specifisku literāru savstarpēju atkarību nav iespējams. Nobeigumā. Termins „Revolūcija” tiek plaši lietots, aprakstot šo periodu, kaut gan daudz pamatotāk ir lietot terminu „evolūcija”. Šī „evolūcija” gan aptver mazāk nekā 30 gadu periodu(Silverman, Wegner-&-Wegner,-2006.), kas ir viens mīklainākajiem Ēģipte vēstures periodiem. Par spīti nozīmīgiem arheoloģiskiem atklājumiem pēdējos simts gados un plašajiem zinātnieku pētījumiem, zināšanas par Ehnatona valdīšanas laiku un Atona reliģiju vēl arvien ir ierobežotas. Izmantotā literatūra. E. Heringa „Faraona tēlnieks; Mitoloģijas enciklopēdija(1.daļa); Filips Vandenbergs „Nofretete”; Filips Vandenbergs „Faraonu lāsts”; Džeralds O Farels „Tutanhamona noslēpums”; Joels Veinbergs „Kolumbi pirms Kolumba”; Z. Kosidovskis „Bībeles stāsti”; Z. Kosidovskis „Kad saule bija dievs”; Jānis Klētnieks „Svētie noslēpumi”; Wik