Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Fosfororganiskie savienojumi

Organiskās vielas, kuru molekulu fosfora atoms tieši vai netieši (ar heteroatomu O, N, S starpniecību) saistīts ar oglekli.

Tie ir:
      -  fosfīni - pirmējie RPH2, otrējie R2PH, trešējie R3P, kur R ir organiskās grupas;
      -  fosfonija sāļi - R4P+X-;
      -  fosfīnoksīdi - R3PO;
      -  fosfonskābes - RPO(OH)2;
      -  fosfīnskābes - R2POOH;
      -  fosfonpaskābes - RP(OH)2;
      -  fosfīnpaskābes - R2POH,
kā arī so skābju atvasinājumi - ēsteri, amīdi, anhidrīdi u.c.

Pazīstami arī fosfororganiskie savienojumi ar saiti P-P, piemēram, tetrafosfīni un ciklofosfīni. Fosfīnus iegūst no fosfora trihlorīda un magnijorganiskajiem savienojumiem. Fosfonija sāļus iegūst trešējo fosfīnu reakcijā ar alkilhalogenīdiem. Fosfīnoksīdus var iegūt, oksidējot fosfīnus. Hidrolizējot hlorfosfīnus, kas satur alkilgrupas vai arilgrupas, iegūst fosfīnpaskābes un fosfonpaskābes, kuru oksidācijā savukārt rodas fosfīnskābes un fosfonskābes. 

Fosfororganiskos savienojumus lieto lauksaimniecībā - fosfororganiskie pesticīdi; tehnikā - par piedevām ziedēm, plastmasām, plastifikatoriem, virsmaktīvām vielām, retzemju elementu ekstrakcijā; medicīnā - par pretvēža preparātiem, žultsakmeņu un nierakmeņu šķīdināšanai, zobārstniecībā. Tiem ir svarīga nozīme organiskajā sintēzē, biosintēzē, molekulārbioloģiskajos un fizioloģiskajos pētījumos.

Fosforolīze

"Fosfors" + lysis ("sadalīšana" - grieķu val.).
Polisaharīdu un nukleozīdu atgriezeniska šķelšanās reakcija.

Fosforolīze noris fermentu fosforilāžu un ortofosfāta (HPO42-) ietekmē. Dzīvnieku, augu un mikroorganismu šūnās izplatītas alfa-1,4-glukānfosforilāzes, kas piedalās glikogēna un cietes lineāro virkņu pakāpeniskā noārdīšanā; atrauj no to galiem glikozes daļiņas un saistot vides neorganisko fosfštu, pārvērš glikozi glikozo-1-fosfātā. Nukleozīdu fosforolīze attiecīgās purīna vai pirimidīna nukleozīdfosforilāzes izraisa slāpekli saturošo bāzu atbrīvošanos un pentozo-1-fosfātu veidošanos.

Fosforolīzes izveidotie produkti ievada skaldproduktu enerģētiski nozīmīgas tālākās pārvērtības.

Fotoefekts

1873.gadā angļu zinātnieks V.Šmits atklāja iekšējo fotoefektu.

Fāžu teorija

1873.-1878.gados amerikāņu zinātnieks Dž.V.Gibss izstrādāja termodinamisko potenciālu metodi, formulēja termodinamiskā līdzsvara nosacījumus un izstrādāja fāžu teoriju.

Fosforilēšanās

Reakcija kustīga ūdeņraža atoma aizvietošanai ķīmiskos savienojumos ar fosforskābes atlikumu.

Organiskajā sintēze par fosforilētājiem visbiežāk izmanto fosforskābju halogenīdus, arī diarilfluorfosfātus. Fosforilēšanās paātrina bāzu un metālu jonu klātbūtne. Fosforilēšanā ar fosforskābes atvasinājumiem izmanto nukleotīdu tipa bioloģisku preparātu, ārstniecības līdzekļu un plastifikatoru ražošanā. Dažus tiofosforskābes un fosfīnskābes atvasinājumus izmanto par insekticīdiem.

Fosforilēšanos šūnā katalizē galvenokārt fosforilāzes un fosfokianāzes. Fosforilēšanās reakcijām to parastajā (neoksidatīvajā) variantā svarīga nozīme ne tikai ogļhidrātu, bet arī lipīdu, nukleīnskābju un olbaltumvielu biosintēzē un pārvērtībās. Oksidatīvajā fosforilēšanā, izmantojot substrātu oksidēšanas (noārdīšanas) realcijās iegūtu enerģiju, notiek neorganiskā fosfāta iesaistīšanās ATF un tā analogu makroerģiskajās saitēs. Šādi uzkrātu ķīmisko enerģiju šūnas izmanto anaboliskām bioķīmiskajām reakcijām, ka arī fizioloģiskajam darbam.

Oksidatīvajā fosforilēšanā piedalās polifermentu sistēmas, kas nodrošina enerģijas ieguvi noteiktās starpstadijās - substrāta tiešās oksidēšanās procesā vai elektronu pārneses elpošanas virknē.

Fosforilēšanai kā enerģijas dionoram ir svarīga nozīme arī fotosintēzē. Fotosintētiskai fosforilēšanai atšķirībā no oksidatīvās fosforilēšanās, nav nepieciešamas skābeklis, bet ir nepieciešama gaisma.

Saites.
Fosforskābe.