Sakāras putns - piekūna tēls vai planiera modelis?

Viena no aizraujošākajām alternatīvas vēstures idejām ir doma, ka seno civilizāciju rīcībā bijušas kādas augsti attīstītas, bet vēlāko cilvēku paaudžu nozaudētas tehnoloģijas. Tādi autori kā, piemēram, Ērihs fon Dēnikens un Deivids Hetčers Čaildress ieguva pasaules slavu ar savām teorijām par seno astronautu vizītēm uz Zemes pirms vairākiem tūkstošiem gadu, par aizmirstām supertehnoloģijām un futūriskām, aizvēsturiskos laikos eksistējušām civilizācijām, kuras pazudušas, neatstājot tikpat kā nekādu pēdu. Kā viens no zudušo tehnoloģiju piemēriem alternatīvas vēstures autoru darbos tiek minēts Sakāras putns, kurš it kā esot līdzīgs lidmašīnai vai planierim.

Lasīt tālāk ...

Grems Henkoks: pirms 13 000 gadiem uz Zemi nokritusi komēta iznīcināja augsti attīstītu civilizāciju

Bijušais britu žurnālists un viens no pazīstamākajiem alternatīvās vēstures pētnieku pārstāvjiem Grems Henkoks savā jaunajā grāmatā „Magician of the Gods,” kura pie lasītājiem varētu nonākt šī gada septembrī, apgalvo, ka kāda komēta, pirms 13 000 gadiem saduroties ar Zemi, šeit iznīcināja senu, ļoti attīstītu civilizāciju. 

Lasīt tālāk ...

Juris Zaķis. Kā Roņu sala tika igauņiem

Latvieši joprojām izjūt nostalģiju pēc Roņu salas, kurai pēc „tiesas un taisnības” vajadzēja būt mūsējai. Kāpēc mūsējai?

Pirmkārt, jau sava ģeogrāfiskā novietojuma dēļ – tā atrodas Rīgas jūras līcī tuvāk Latvijas nevis Igaunijas krastiem. Turklāt, novelkot taisnu līniju no Ainažiem uz Irbes jūras šaurumu, tā atrodas mūsu pusē, tātad ūdeņos, kuriem pēc starptautiskajiem noteikumiem vajadzētu būt mūsu teritoriālajiem ūdeņiem. Interesanti, ka balstoties uz šādiem formālas loģikas apsvērumiem, savā laikā ASV izdota karte, kurā sala iezīmēta Latvijas robežpusē - karte tiek glabāta salas muzejā.

Otrkārt, vēsturiski roņsaliešu dzīve gadsimtiem ilgi vairāk ir bijusi saistīta ar Latvijas nevis Igaunijas teritoriju. Livonijas laikā sala ir bijusi Rīgas domkapitula īpašums, no 1434.gada tā piederēja Kurzemes-Piltenes bīskapijai un to pārvaldīja Ģipkas soģis. Salinieku krimināllietas izsprieda Kurzemes tiesa, draudzes mācītājs dzīvoja Kurzemē (Ārdavā). No 1621. līdz 1660.gadam sala piederēja Kurzemes hercogistei. Pēc Ziemeļu kara tā ietilpa Vidzemes guberņā. 1783.gada teritoriāli administratīvās reformas rezultātā Vidzemes guberņa tika sadalīta deviņos apriņķos. Roņu sala ietilpa Sāmsalas (Ārensburgas) apriņķī, taču neskatoties uz to, šajā laikā un arī vēlāk līdz pat Otrajam pasaules karam salinieku saimnieciskā dzīve tradicionāli bija saistīta ar Rīgas tirgu. 1911.gadā ierīkotā telegrāfa stacija uzturēja sakarus ar Rīgu.

Lasīt tālāk ...

Pēdējo gadu postošākās vētras

Sinoptiķi un meteorologi prasmīgi nosaka laika apstākļus vairākas dienas uz priekšu, taču dažkārt ar to nepietiek, lai sagatavotos ārkārtas situācijām. Daba mēdz pārsteigt nesagatavotus un viesuļvētras nežēlo neko savā ceļā – atņem dzīvības un izposta gan mājas, gan laukus.

2020.gada maijā Viskonsīnas universitātes un Nacionālās okeānu un atmosfēras administrācijas pētnieki analizēja teju 40 gadu garumā iegūtus satelītu datus par vētrām visā pasaulē. Viņi atklāja, ka, diemžēl, jūras virsmas temperatūra ir daudz siltāka nekā tai vajadzētu būt un tāpēc viesuļvētras ik gadu visā pasaulē kļūst arvien spēcīgākas un postošākas.

Lai arī Latvija ir pasargāta no dažādām dabas katastrofām, tomēr arī mums viss nav gājis secen. Tā 1967.gada 18.oktobrī Liepājā brāzmu stiprums sasniedza pat 48 metrus sekundē – šis ir Latvijas rekords. 2005.gadā valstī plosījās orkāns “Ervīns” jeb “Gudruns,” kas sākotnēji izveidojās virs Botnijas līča starp Zviedriju un Somiju. Vēja ātrums Latvijā bija 40 m/s, radot nozīmīgus postījumus – izgāza lielu daudzumu koku, ēkām norāva jumtus, izskaloja jūras piekrasti. 60% Latvijas teritorijas bija traucēta elektroapgāde.

Lasīt tālāk ...

XX gadsimta ASV ietekmīgākie gangsteri

Gan Lielās depresijas laikā, gan alkoholisko dzērienu aizlieguma jeb “Sausā likuma" ērā Amerikas Savienoto Valstu mafijas bosi likumus pārkāpa teju gaišā dienas laikā, gozējās laikrakstu virsrakstos un pirmajās lapās. Ne velti daži no viņiem ir kļuvuši par populārās kultūras daļu.

Noziedznieku darbība visvairāk uzplauka tieši Čikāgā un Ņujorkā. Bosi valdīja pār pilsētām un veica nelikumīgas darbības, it īpaši popularizējot nelegālas azartspēles, aizdevumus un narkotiku tirdzniecību.

Daži no pazīstamākajiem gangsterem bija Als Kapone, Bagsijs Sīgels, Bampijs Džonsons un Vito Dženovēze. Ne velti arī FOX jaunākais seriāls “Hārlemas krusttēvs," kas TV ekrānos būs katru otrdienu plkst. 22.00 jau no 9.marta, ir balstīts Džonsona dzīves gaitās.

Lasīt tālāk ...

Nēģeru, arābu un citu "ne-āriešu" karavīri vērmahtā

Tas nav pārāk plaši zināms, bet izcili "pareizajā" un "āriskajā" vācu vērmahtā bija arī arābu, indiešu, persiešu, Senegālas un Sudānas nēģeru karavīri. No viņiem bija komplektēti veseli bataljoni, precīzāk - nacionālie leģioni: "Brīvā Indija," "Arābu leģions," leģions "Austrumi" u.c. Hitlera pusē tie savā vairumā karoja Ziemeļāfrikas smiltājos, taču daļu no šiem karavīriem ieskaitīja "F korpusā" (vāciski - Sonderstab F, latviski precīzi būtu - "īpašā F komanda") un nosūtīja karošanai uz Krieviju. Šī bija pati eksotiskākā vienība visā vērmahtā - īpašais "F korpuss," vai, kā to reizērm sauca komandiera vārdā - "Helmūta Felmī" (vāciski - Hellmuth Felmy) korpuss. Šis nacionālais raibums bija noskaņots ļoti panvāciski, jo Vācija karoja pret viņu neieredzēto Britu impēriju.

Lieliski mehanizētais "F korpuss" krievu frontē tika nogādāts Rostovas pie Donas apkaimē, viņam pa lauku ceļiem bija jāpārvietojas tikai naktīs. Tomēr krievu izlūki jau bija "uzostījuši," ka šeit vāciešiem parādījusies tāda neparasta karaspēka vienība. Kā savā grāmatā "Kaukāza piezīmes" («Кавказские записки») rakstīja buijušais frontinieks V.Zakrutkins (В.Закруткин) šie "...karavīri nebija līdzīgi vāciešiem, brūni, tiem bija nesaprotama tautība un runāja nepazīstamā valodā. Viņu rokas uzšuvēs bija attēlota palma uz lecošas saules fona, kāšukrusts un trekns F burts."

Lasīt tālāk ...

Atklāti noslēpumi par senatnē celtām būvēm un skulptūrām

Katrs mākslinieks, tēlnieks un arhitekts darbu darina ar savu ideju, kamēr mēs, vērotāji un baudītāji, meistara darbu redzam savā interpretācijā. Tā arī mēs cenšamies atklāt to mākslas darbu - skulptūru, statuju, figūru, megalītu un citu konstrukciju - nozīmi, kuru autori dzīvojuši krietni pirms mums.

Salas un kontinenti glabā vērtības, kas jau paaudžu paaudzēs ir bijis aizraujošs izaicinājums pētniekiem, vēsturniekiem un arheologiem, jo daudzas vietas un mākslas darbi ir tik seni un neizprotami, ka vēl joprojām nav skaidrs, kādiem mērķiem tās ir būvētas.

Tādēļ “National Geographic” ir apkopojis interesantākos faktus par pasaules noslēpumainākajām skulptūrām un celtnēm. 

Lasīt tālāk ...

Skaņas efekti telpā, iespējams, ietekmēja aizvēsturisko paleolīta mākslu un neolīta arhitektūru

Gadu tūkstošiem ilgi māksla apbūrusi un valdzinājusi cilvēkus. Tās pirmajā lielākajā uzplaukumā, kas tik izteiksmīgi atspoguļojas līdz mūsdienām saglabājušos Oriņjakas un Gravetes arheoloģisko kultūru pastāvēšānas laikā tapušajos alu gleznojumos, visbiežāk attēlotie objekti līdzās abstraktiem zīmējumiem, plaukstu nospiedumiem un retām cilvēku vai cilvēkdzīvnieku figūrām bija dzīvnieki. Turklāt lielais vairākums, līdz pat 80% no tiem piederēja megafaunu pārstāvošām sugām - mamuti, degunradži, pirmsumbri, brieži, alu lāči, alu lauvas... Jau pirms aptuveni 40 000 gadiem mūsdienu cilvēku tiešie priekšteči, Homo sapiens grupas Eiropā un Indonēzijā (sk.: "Indonēzijas alu gleznojumu datējums liek pārskatīt priekšstatus par mākslas rašanās laiku un vietu," aliens.lv, 27.10.2014.), alu sienas izgreznoja ar skrienošu, dabā pērkondimdošu troksni radošu savvaļas dzīvnieku baru attēliem. Parasti to skaidro ar šo dzīvnieku iespaidīgo izskatu un lielo nozīmi paleolīta cilvēka dzīvē. Taču ir arī uzskats, ka senie mākslinieki lielos dzīvniekus zīmējuši ne tikai estētisko apsvērumu vadīti, kā iespējamos senčus (totēmus) vai cenšoties piesaistīt veiksmi pirms došanās medībās. Tā sauktās akustiskās teorijas piekritēji domā, ka daudzu seno tautu mitoloģijā ar pērkona dievībām saistīto dzīvnieku biežie attēlojumi aizvēsturiskajā klinšu mākslā nav nejauša sakritība, bet likumsakarība.

Lasīt tālāk ...

Sarkanbrūno uzvaras parādei Brestā - 75

1939.gada 22.septembris ir diena, ko nepavisam nepatīk atcerēties ne vācu, ne krievu oficiālajiem vēsturniekiem un vēl jo mazāk - šo valstu politiķiem. Taču Austrumeiropas XX gs. vēsturē tā iezīmē ļoti svarīgu notikumu ar dziļi simbolisku nozīmi - pēc tam, kad abi agresori, izpildot tā paša gada 23.augustā Maskavā parakstītā Vācijas-PSRS neuzbrukšanas līguma (Molotova-Ribentropa pakta) slepenās vienošanās punktus, bija sadalījuši un iekarojuši Polijas teritoriju, Brestā (Brest-Ļitovskā), toreiz Polijā ietilpstošās Rietumukrainas, mūsdienu Rietumbaltkrievijas pilsētā, notika padomju un nacistu kopīgā militārā parāde par godu uzvarai. Krievu un vācu virsnieki, smaidot un salutējot garām soļojošajiem abu armiju izlases vienību kājniekiem, braucošajai bruņu tehnikai un pāri lidojošajām lidmašīnām, stāvēja viens otram blakus uz pilsētas centrālajā laukumā ātrumā sanaglotas nelielas dēļu tribīnes virs kuras mastā plīvoja nacistiskās Vācijas karogs ar kāškrustu centrā. 

Lasīt tālāk ...

Livonijas sabrukums

XVI gadsimta pirmajā pusē Maskavas lielkņaziste bija jau izveidojusi vienotu, spēcīgu Krievijas valsti un lielkņazs Ivans IV Bargais 1547.gadā kļuvis par patvaldnieku – caru. Augošajai Krievijas valstij, lai tā varētu īstenot savus saimnieciskos un politiskos mērķus bija nepieciešami tieši sakari ar Rietumeiropu, ko varēja nodrošināt tikai brīva pieeja Baltijas jūrai, bet to traucēja Livonija, tādejādi veidojās situācija, ka karš par virskundzību Baltijas jūrā kļuva neizbēgams. Tajā pašā laikā Livonija karam nebija sagatavota: aizvien vēl nerimās konflikti starp Ordeni un bīskapiem, pilsētu un piļu nocietinājumi bija kļuvuši nelietojami, vasaļi – muižnieki aizvien vairāk pievērsušies savas personiskās labklājības nodrošināšanai, tādēļ Livonijas karaspēks bija jāformē galvenokārt no algotņiem, kuru uzturēšanai mestram trūka līdzekļu, savukārt ne bīskapi, ne Rīgas pilsēta nevēlējās Ordeni atbalstīt. Krievijas caram vajadzēja tikai atrast kādu iemeslu, lai varētu uzsākt karadarbību pret Livoniju, un tāds arī atradās: vēl XIII gadsimtā Tērbatas novads esot maksājis krievu kņaziem nodevas, bet kopš Livonijas izveidošanās šie maksājumi pārtraukti, tādēļ tagad esot jāsamaksā visi parādi, kas sakrājušies pa šiem gadsimtiem. Cara pieprasītā summa bijusi tik liela, ka ne Tērbatas bīskaps, ne arī Livonijas ordenis nespējis to samaksāt. 

Lasīt tālāk ...