Nocirst galvu un sadedzināt – kā viduslaiku Anglijā cīnījās ar dzīvajiem miroņiem

Viduslaiku Eiropas, jo īpaši Britu salās tapušie vēstures avoti nereti vēstī par gadījumiem, kad grēcinieki, kristīgo sakramentu nesaņēmušas personas un dažāda veida “sliktā nāvē” mirušie neilgi pēc nāves, ļaunā apsēsti, atgriezušies pie dzīvajiem, lai tiem kaitētu – uzbruktu, nodarot miesas bojājumus, vai izplatītu sērgas. Visdrošākais, daudzkārt pārbaudītais līdzeklis, kā tikt vaļā no dzīvā miroņa, bija tā galvas un locekļu nociršana un sadedzināšana. Ar pētījuma rezultātiem, kas pirmo reizi sniedz pārliecinošas materiālas liecības par šāda veida fizisku cīņu pret ļaunajiem jeb dzīvajiem miroņiem viduslaiku Lielbritānijā, klajā nākuši pieminekļu aizsardzības aģentūras “Vēsturiskā Anglija” (Historical England) un Sauthemptonas universitātes arheologi. Raksts par pētījumu 2017.gada 2.aprīlī publicēts izdevumā “Journal of Archaeological Science.”

Publikācijā aplūkotajā pētījumā zinātnieki analizēja Jorkšīras grāfistes Pērsiju Varemas (Wharram Percy) viduslaiku ciema vietā, seklās bedrēs ārpus kapsētas uzietās cilvēka kaulu atliekas. Uz sajauktajiem 137 atsevišķajiem kauliem, kuri veidoja nepilnas 10 indivīdu atliekas, bija redzamas neilgi pēc mirušo nāves radušās lūzuma, griezuma un deguma pēdas. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, ar kādu nolūku laikabiedri šādi rīkojušies ar mirušo ķermeņiem. Darba gaitā kauli tika datēti ar C14 metodi, tiem noteica stroncija izotopu sastāvu, kā arī izpētīja ar osteoloģiskām metodēm. Pētījuma sākumā tika izvirzītas divas darba hipotēzes kaulu bojājumu skaidrojumam – bada laika kanibālisms vai apotropiskas, ļaunumu atvairošas darbības tā saukto dzīvo miroņu neitralizēšanai.

Lasīt tālāk ...

Arheologi atrod pierādījumus kanibālismam pirmajā pastāvīgajā angļu apmetnē Amerikā

Pirmās pastāvīgās angļu kolonijas Amerikā, Džeimsa forta (Virdžīnijā), agrīno vēsturi aptumšo grūtības, kuru smagākais posms ir tā dēvētais "bada laiks," kad 1609..-1610.gada ziemu pārdzīvoja tikai aptuveni 60 cilvēki no 500. Arheologi līdz pat nesenam laikam apšaubīja vēlāk publicētās izdzīvojušo atmiņas, kuras vēstīja, ka bada laikā, kad bija apēsti visi suņi, kaķi, zirgi, žurkas, peles, ādas siksnas un kurpju pazoles, daži no izmisušākajiem kolonistiem kļuvuši par kanibāliem. Tagad šaubu vairs nav - Smitsona institūta Valsts dabas vēstures muzeja (Vašingtona) 1.maijā publiskotais tiesu medicīnas ekspertīzes slēdziens par Džeimsa fortā atrastajām XVII gs. sākuma meitenes skeleta atliekām ir viennozīmīgs - nelaimīgā tikusi sadalīta un apēsta.

Lasīt tālāk ...

Uldis Siliņš. Neds Kellijs un citas Ķenguru zemes mūsdienu leģendas

Austrālijas iedzimto, aborigēnu, senie stāsti izgaist tālas pagātnes dzīlēs, atbalsodami t.s. Sapņu laika jeb “laika pirms laika” notikumus, kad svētie, pārdabiskām spējām apveltītie senči radīja pasauli. Pavisam cita veida leģendas stāsta eiropiešu cilmes austrālieši – tās vēstī par nesenās pagātnes dzīves reālijām, vēsturiskām personām un notikumiem. Pastāstīšu dažās no tām.

Lasīt tālāk ...

Atlantīda - vēsturiska reālija vai mīts?

Populāro filmu “Titāniks” un “Avatars” režisora Džeimsa Kamerona daļēji finansēta ekspedīcija Atlantijas okeāna dzelmē atrada sešus aptuveni 3500 - 4000 gadus senus akmens enkurus. Režisors tic, ka atradis mītiskās Atlantīdas pēdas.

Lasīt tālāk ...

Graujošu kustību loma Lielās franču revolūcijas norisēs

Lielā franču revolūcija (1789.-1799.g.) neapšaubāmi ir viens no nozīmīgākajiem, ja ne pats nozīmīgākais pagrieziena punkts jauno laiku vēsturē un Rietumu civilizācijas attīstībā. Tās iemesli, izcelšanās un norises joprojām ir vēsturnieku strīdus objekts. Un ne velti, jo no mūsu zināšanām un slēdzieniem par Franču revolūciju tieši izriet XIX un XX gs. vēstures un mūsdienu globālo norišu vērtējums.

Lasīt tālāk ...

Laimes nesējs: Iļjas Galperina alias Ulža Kurzemnieka neticamais stāsts

Es atceros dzirdējis šādu brīdinājumu:

Vecas lietas necel gaismā,
Var tev rasties dusa baisa,

bet es tomēr riskēšu. Es pazīstu vienu otru no minētajiem cilvēkiem, kuri spēlējuši tiešu vai netiešu lomu šajā neparastajā stāstā. Un ja nu es šad un tad novirzos no temata, tad neņemiet man to ļaunā. Mans aizbildinājums ir vecums! Un vecums nav ne brālis, nedz arī cits kāds rads. Gatavi klausīties? Nu tad, avanti! Kā mēs, itāļu valodas pratēji, sakām.

Lasīt tālāk ...

Kurš nezina vēsturi?

Vairāki kreisi liberālie, par nacionālo valsti regulāri ieņirdzošie jaunās paaudzes vēsturnieki, viens otru draudzīgi uzmundrinādami, savos soctīklu kontos snobiski zobojas par prezidenta R.Vējoņa teikto, ka latviešu strēlnieku izcīnītajās 1916./1917.g. Ziemassvētku kaujās zināmā mērā dzima neatkarīgā Latvijas valsts. Prezidenta padomnieki, nemaz nerunājot par viņu pašu, lūk, nezinot vēsturi...

Lasīt tālāk ...

Londonas 1952. gada Lielā migla – Eiropas vēsturē lielākā, ar gaisa piesārņojumu saistītā katastrofa

Kad 1952.gada 5.decembra rītā londonieši, pamodušies, ieraudzīja savu pilsētu biezas, smacīgas, dzeltenīgi brūnas, kvēpiem pilnas, gandrīz necaurredzamas miglas klātu, viņi vēl nezināja, ka šādos apstākļos tiem būs jāpavada četras garas dienas un naktis, kuras vēlāk, nodēvētas par Lielo miglu jeb Lielo smogu, kļūs pazīstamas kā epidemioloģisko seku ziņā smagākais, ar gaisa piesārņojumu saistītais negadījumu kopums Lielbritānijas un arī Eiropas vēsturē.

Lasīt tālāk ...

Poligonālā megalītu siena Atēnās

Poligonālu akmeņu kārtojumi sastopami daudzās un dažādās pasaules malās - Vidusjūras reģionā, Dienvidamerikā un pat Okeānijā. Pārsvarā tādus ierīkojušas senākās kultūras. Vēlāk šādas akmeņkaļu darba tradīcijas tikušas vai nu aizmirstas, vai arī, līdz ar saistvielu parādīšanos, uzskatītas kā pārlieku darbietilpīgas un atmetamas. 

2016.gada oktobra sākumā Aliens.lv nelielā ceļojuma pa Grieķiju uzgāja kādu interesantu megalītiskās sienas piemēru ar vairākiem astoņu skaldņu akmeņiem (sk. attēlā). Šī siena atrodas vienā no Atēnu arheoloģiskajām zonām - Keramikā (Keramikos).

Lasīt tālāk ...

Nacistu "trofeju" zinātnieku loma pasaulē pirmās atomelektrostacijas tapšanā PSRS

Kad 1954.gada 27.jūnijā Krievijā oficiāli tika iedarbināta Obņinskas AES – pasaulē pirmā industriālā, valsts elektroapgādes tīklam pieslēgtā atomelektrostacija – padomju prese to pasniedza kā likumsakarīgu, sociālistiskās zinātnes pārākumu apliecinošu sasniegumu. Pat vēl tagad krievu vikipēdijas lapa, rakstot par Obņinskas AES, nosauc projekta iedvesmotāju akadēmiķi Kapicu, zinātnisko vadītāju Kurčatovu un galveno konstruktoru Doležalu. Taču ne ar vārdu pamattekstā nav pieminēti daudzie vācu speciālisti, zinātnieki un tehniķi, kuri, jau sākot no 1945.gadu, daļēji piespiedu kārtā, daļēji brīvprātīgi bija iesaistīti gan PSRS atombumbas, gan "mierīgā atoma" projektos.

Lasīt tālāk ...