Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Staļins (1924.-1953.g.)

Īstā vārdā Jāzeps Džugašvili.
Krieviski - Иосиф Виссарионович Džugašvili.
Padomju Savienibas diktators no 1924. līdz 1953.gadam.

Radniecība. Tēvs - Visarions, kurpnieks no Gori (Gruzijā).
Pirmā sieva - Jekaterina Svanidze, ar to viņš nodzīvoja vien 3 gadus.
Otrā sieva - Svetlana Alilujeva, izdarīja pašnāvību 1932.gadā. Ir versija, ka Staļins viņu pašrocīgi nošāvis.
No S.Alilujevas 3 bērni: Jēkabs, Vasīlijs un Svetlana.
Jēkabs Staļins – krita vāciešu gūstā kā kara lidotājs II Pasaules karā. Staļins atteicās viņu apmainīt pret sagūstīto vācu ģenerāli Paulusu. Gāja bojā karagūstekņu nometnē.
Vasīlijs Staļins – nomira 40 gadu vecumā no alkoholisma.
Svetlana Alilujeva (1926.-2011.g.). Mazotnē Staļins to ļoti mīlēja, dēvēja par „mazo zvirbulēnu.” Ar laiku abu attiecības saasinājās: „Viņš bija ļoti vienkāršs cilvēks. Ļoti rupjš. Ļoti nežēlīgs. Viņš mani mīlēja un gribēja, lai esmu līdzās un kļūstu par izglītotu marksisti.” (no S.Alilujevas intervijas žurnālam Wisconsin State Journal). Svetlana iemīlējās vietējā žīdu kinorežisorā, taču Staļins to arestēja un izsūtīja uz gulaga nometni Sibīrijā.
1953.gadā pēc tēva nāves Svetlana paņēma mātes pirmslaulību uzvārdu. Viņa taisījās laulāties ar indiešu komūnistu Briješu Singhu, bet tas tika noliegts. 1967.gadā devās uz Indiju izkaisīt sava mīļotā pelnus un vairs neatgriezās PSRS. Viņa patvērās ASV vēstniecībā Deli un sadedzināja savu PSRS pasi. Vēlāk devās uz ASV. PSRS viņa pameta meitu un dēlu no iepriekšējām 2 laulībām. Viņas aizbēgšana saniknoja Kremļa varasvīrus un to mēģināja iztēlot par garīgi nestabilu.
ASV viņa apprecējās ar arhitektu Viljamu Vesliju Pīteru, pieņemot Lanas Pīteras vārdu. Abiem piedzima meita Olga.
80.gados atgriezās PSRS, taču nespēja saprasties ar radiem un devās atpakaļ uz ASV, kur pieticīgi dzīvoja kopā ar meitu.
Viņa sarakstījusi vairākas grāmatas par savu sarežģīto dzīvi. Sievieti vajāja tēva-tirāna ēna.
Nomira ASV Viskonsīnas pavalstī 2011.gada 22.novembrī 85 gadu vecumā no resnās zarnas vēža.
Tagad dzīvs viņa mazdēls – Jevgēņijs Džugašvilli.

Dzīvesgājums. Jāzeps Džugašvilli (lielinieku kriminālā iesauka – Staļins) piedzima 1878.(1879.g.?) gada 21.decembrī Gori pilsētā Gruzijā, kurpnieka ģimenē. Citi avoti vēsta, ka tas ir bijis 1878.gada 18.decembrī.
Beidzis Garīgo semināru Gori pilsētā, mācījies arī Tfilisas Garīgajā seminārā.

Cara režīma laikā bijis ohrankas aģents un bieži cara drošībniekiem nodevis savus biedrus.

Staļins - Kaukāza laupītājs. 1905.gadā jaunais Džugašvilli (kriminālā iesauka Koba vai Rjaboi) ieradās Baku, kas tolaik bija "naftas paradīze" ar visām no tā izrietošajām sekām. Šeit viņš organizēja kriminālu reketa grupu, kas lika "jumtus" naftas uzņēmējiem, pat slavenajam Nobelim.
1908.gada 26.decembra rītā pie savas mājas durvīm tika nolaupīts Baku naftas oligarhs Musa Nagijevs. Viņu veda asfalta krāsas Faetonā. Pēc trim dienām nomocītais oligarhs bija gatavs piekāpties nolaupītāju prasībām. Tad viņš tikās ar Kobu, viņi runāja līdz vēlai naktij. No rīta oligarhu nogādāja mājās. Izspiestās naudas summmas daudzums tā arī nekad atklātībā nav tapis zināms.
Kobas banda Kaukāzā nodarbojās ar laupīšanām.
Viena no slavenākajām bija Azerbaidžānas bankas kuģa aplaupīšana Baku ostā, uz kura atradās milzīga bankas naudas summa. Uz kuģa ieradās policistu formās pārģērbušies bandīti, ar iemeslu kuģi pārbaudīt, un apšāva vairumu apsardzes. Tad naudas glabātuvē ienāca divi - slavens seifu atmūķētājs Ahmeds (krievu kriminālajā pasaulē seifu atmūķētājus sauca par medvežatņik) un Koba. Ahmeds dažās minūtēs tika galā ar "gudro" Šveices seifu. Nauda bija rokā - pēc mūsu mēriem tie bija apmēram 30 miljoni ASV dolāru.
Tomēr tobrīd bija kājās sacelta jau visa Baku policija. Kuģis un viss ostas rajons bija policijas bloķēts. Tad Ahmeds un Koba izgāja uz klāja paceltām rokām, bet, par pārsteigumu aplencējiem, nolēca uz piepeši piebraukuša kutera un pazuda Kaspijas jūrā.
Otra skaļākā bankas ekipāžas aplaupīšana notika Tbilisi centrālajā laukumā. Taču tur jau no paša sākuma viss negāja pēc plāna. Ekipāžas apsardze bez brīdinājuma atklāja uguni uz piebraukušajiem laupītājiem flotes virsnieku mundieros. Tad viens no viņiem - Simons Terpetrosjans, ar kliedzienu - "Nešaut!" izlēca no ratiem un ar granātām apmētāja aplaupāmos. Pirmais sprādziens iznīcināja ekipāžas kučierus un arī kasieri. Ar nākamām - kazaku apsardzi, nogalināti tika visi. Tik brutālu un asiņainu aplaupīšanu nebija pieredzējuši visā tā laika Krievijas impērijas teritorijā. Guvums - ap 100 miljoniem ASV dolāru ekvivalents.
Tomēr šī laupīšana nepalika bandītiem bez sekām. Krievu policija izsūtīja nolaupīto banknošu numurus uz visām Eiropas valstīm. Saka pat, ka tā bijusi pirmā starptautiskā policijas operācija. Bandītiem bija nepieciešams krievu rubļus samainīt, un tie iekrita Francijā. Plašajos arestos tika paņemts ciet pat Terpetrosjans.

Baku cietumā. Kamēr viņa biedrus arestēja pa visu Eiropu, Staļins pēc kaut kāda nenozīmīga panta patvērās Baku cietumā (šis cietums darbojas vēl šodien, un tajā pat ir tā pati kamera un koja, kur viņš mitis). Cietumā viņš baudīja cieņu no ieslodzīto un cietuma personāla puses, dzīvoja labos apstākļos. Pēc laika, kad tracis ap Tbilisi laupīšanu bija norimis, Staļins par naudu (to it kā esot zaudējis spēlē viens no viņa kameras biedriem) no cietuma izbēga.

Darbība komunistiskajā partijā. KP biedrs no 1898.gada.
1913.gadā atradās Vīnē. 
No 1917.gada oktobra nozīmēts par nacionalitāšu lietu Tautas komisāru, valsts kontroles Tautas komisāru, RKI (krievu).

Pēc Oktobra apvērsuma. Staļinam izcēlās konflikts ar pirmo Sarkanās armijas virspavēlnieku latvieti Jukumu Vācieti, pēc kā 1919.gadā J.Vācietis tika pārcelts uz kara akadēmiju.

Krievijas Pilsoņu karā. Bija sarkankrievu dibinātās Ziemeļkaukāza Kara apgabala Kara padomes priekšsēdētājs. J.Staļins, locekļi K.Vorošilovs un S.Miņins no atsevišķām lielinieku vienībām izveidoja kaujas spējīgu grupējumu, kas 1918.gada oktobrī tika apvienots 10.armijā - pavēlnieks K.Vorošilovs, no 26.decembra - A.Jegorovs. Šai armijā bija apmēram 40 000 kājnieku un kavalēristu, 200 ložmetēju, 152 lielgabali un 13 bruņuvilcieni. To atbalstīja Caricinas strādnieki, 8. un 9.armija, D.Žlobas komandētā "Tērauda divīzija" - tie veica Caricinas aizstāvēšanu.

Karā pret poļiem (1920.g.). 1920.gada jūnijā krasi izmainījās situācija krievu-poļu frontē. Pārgāja uzbrukumā A.Jegorova komandētā Dienvidrieteņu fronte, tās štābā atradās arī Josifs Staļins. 

Padomju varas laikā. 1922.gadā Lazars Kaganovičs palīdzēja Staļinam kļūt par Centrālkomitejas organizatoriskās un izglītības sekcijas vadītāju.
Pēc lielinieku apvērsuma viņš kļuva par Ļeņina pēcteci un valdīja PSRS no 1922.-1953.gada.
1922.gadā kļuva par ģenerālsekretāru.
SNK (SM) un GKO (krievu) priekšsēdētājs, aizsardzības Tautas komisārs, virspavēlnieks.

Dalība kolektivizācijā. XX gs. 20.gadu beigās sākās lauksaimniecības kolektivizācija, kas tika veikta ar necilvēcīgu brutalitāti, sekojošu badu, kas paņēma daudzu miljonu zemnieku dzīvību. Tādejādi Staļinam izdevās atbrīvoties no zemniekiem – zemes īpašniekiem un likvidēt Padomju Savienībā lielāko ekonomiski neatkarīgo šķiru. Šī nozieguma pamatā bija nevis ekonomiski apsvērumi, bet gan skaidri izteikti politiskie motīvi.
30.gadu sākumā viens no viņa galvenajiem darbiem bija kolektivizācija. Tas izraisīja lauksaimniecības sabrukumu 1932.-1933.gadā un badu Ukrainā.

Staļins pirms II Pasaules kara. Par spīti vārdu karam starp PSRS un Vāciju, Staļins vienmēr bija uzskatījis krievu-vācu sadarbību par savas ārpolitikas stūrakmeni. Tomēr Hitlera agresīvais antikomunisms tuvināšanos traucēja. PSRS iestājās tautu savienībā un paļāvās uz tā saukto kolektīvo drošību un zināmu sadarbību ar rietumvalstīm. Bet visu laiku Staļins atgādināja Hitleram, ka savstarpējā sadarbība, kāda pastāvēja Veimāras republikas laikos, var tikt atjaunota.
07.09.1939, jau pēc Vācijas iebrukuma Polijā, Staļins pieņem pie sevis Kominternes vadītāju G.Dimitrovu, lai skaidrotu partijas (savu) pozīciju jaunajos apstākļos: „Karš iet starp divām kapitālistisko valstu grupām par pasaules pārdali. Mēs nebūt neesam pret to, lai viņi kārtīgi sakaujas savā starpā un novājina viens otru.”
1939.gada 10.martā Staļins teica nozīmīgu runu partijas XVIII kongresā. Tiek uzskatīts, ka tā iezīmēja pagrieziena punktu attiecību uzlabošanai starp PSRS un Vāciju. Tajā viņš apsūdzēja Angliju un Franciju intrigās pret Vāciju un PSRS, kara provocēšanā, kā arī apgalvoja, ka tās darbojoties pret kolektīvo drošību. Paziņoja par gatavību uzsākt „miera politiku” attiecībās ar Vāciju. Runā Staļins paziņoja, ka nepieļaus, lai PSRS tiktu ievilkta konfliktos, ko izprovocē tie, kas pieraduši vākt kastaņus no uguns ar svešam rokām, tādēļ vēsturē šis referāts iegāja ar nosaukumu „runa par ceptiem kastaņiem.” Precīzs citāts: „Соблюдать осторожность и не давать втянуть в конфликты нашу страну провокаторам войны, привыкшим загребать жар чужими руками.”
11.aprīlī, Maskavā bija sākušās sarunas starp PSRS, Angliju un Franciju par garantijām un par vienotu fronti pret nacistu Vāciju.
Sākumā Hitlers neizrādīja interesi par krievu aktivitātēm. Viņa plānos bija ievilkt Poliju savā varas sfērā, lai pēc tam varētu vērsties pret PSRS. Tā kā Polija izturējās noraidoši, tad Hitlers izšķīrās par karu. Nu bija vajadzīga vienošanās ar PSRS. Tādēļ Hitlers pa diplomātiskiem kanāliem atbildēja apstiprinoši. Staļins reaģēja atbilstoši. Jau 1937.gadā viņš bija nomainījis žīdu tautības vēstnieku Berlīnē pret krievu. Nu bija pienākusi arī Ļitvinova kārta – 1939.gada 3.maijā viņu nomainīja pret krievu Vjačeslavu Molotovu (Skrjabinu), jo Hitleru nevarēja lieki kaitināt.

Sarunās ar latviešiem par kara bāzēm. 1939.gadā krievi sāka uzspiest latviešiem „savstarpēju palīdzības paktu.”
Sarunās ar krieviem valsti pārstāvēja ārlietu ministrs Munters un sūtnis Maskavā Kociņš. Padomju Savienību – Staļins, Molotovs, Potjomkins un Zotovs. Pēc dažām glaimīgām ievadfrāzēm Staļins paskaidroja, ka stāvoklis ir savādāks kā 1920.gadā. „Es saku jums atklāti, interešu sfēru sadalīšana ir notikusi. Pēc Vācijas ieskata, mums vajadzēja jūs okupēt, bet mēs negribam izmantot to jums par sliktu. (...) Vācieši ir pieprasījuši sadalīt Latviju gar Daugavu, bet Padomju Savienība nevar piekrist šādai vienas tautas dzīves telpas pārdalīšanai.”

1939.gadā Staļins kļuva par Sociālistiskā darba varoni.
1943.gadā Staļins kļuva par Padomju Savienības maršalu.
1945.gadā kļuva par Padomju Savienības varoni.
1945.gadā kļuva par Padomju Savienības ģeneralisimusu.

Katiņa. Lēmums par poļu gūstekņu nošaušanu Katiņā bez kādas tiesas tika izlemts 1940.gada martā, un to pirmais parakstīja pats Staļins.

Šai laikā viņš centās atpalikušo SPRS pārveidot par industriāli attīstītu lielvalsti.
Iekšpolitikā īstenoja masu represijas pret reāliem un iedomātiem komunistu ienaidniekiem un tādējādi ir vainojams miljonu cilvēku nāvē. Viņa režīms izraisīja badu Ukrainā (golodomors), izveidoja Gulag nometņu sistēmu, deportēja veselas tautas (Krimas tatāri, inguši, čečeni) uz nomaļiem SPRS reģioniem.
Staļins parakstīja dekrētu, ka bērnus no 12 gadiem var nošaut kā tautas ienaidniekus.
Gruzīni vēl joprojām šodien lepojas ar Staļinu.

Orlovs. Šis čekists bija likvidējis visus tos dokumentus, kas liecināja, ka Staļins bijis ķeizara ohrankas aģents. Kad Orlovs saprata, ka viņš tiks likvidēts, tas aizbēga uz Ameriku un Staļinam piedraudēja, ka viņa nāves gadījumā visi šie materiāli tiks nodoti atklātībai. Staļins viņu lika mierā un tā Orlovs pārdzīvoja Staļinu un nomira tikai 1979.gadā.

Staļins un Kristus Glābēja baznīca. Kristus Glābēja baznīcas gals pienāca 1931.gada 13.jūlijā, kad PSKP CK pēc politbiroja un paša Staļina personīga ierosinājuma pieņēma lēmumu par katedrāles nojaukšanu. Bija plāns tās vietā uzbūvēt vairāk kā 400 m augstu Padomju namu ar milzīgu Ļeņina pieminekli augšā. Komunistus ļoti interesēja arī apmēram 20 t zelta ar ko bija noklāti katedrāles kupoli. Kā nekā PSRS bija uzsākta industrializācija un projektiem trūka naudas. Tomēr visa cita starpā tika nolemts saglabāt atsevišķus ēkas fragmentus ar augstu māksliniecisko vērtību.
Tomēr no šiem plāniem nekas prātīgs neiznāca, jo nebija rēķinājušies, ka katedrāle būvēta no milzīgiem smilšakmens blokiem, tos sastiprinot ar kausētu svinu. Sarkanarmieši pēc nedēļu ilgas rosīšanās bija spiesti atzīt, ka neko nespēj izdarīt. Nesekmējās pat krustu nogāšana no katedrāles kupoliem, lai gan šai darbībā tika iesaistītas vairākas ar akmeņiem piekrautas mašīnas. Lielākais krusts tā arī nenogāzās zemē, bet norauts iestrēga katedrāles kupola armatūrā.
Protams, ticīgie to iztulkoja kā Dieva zīmi, neraugoties uz lielinieku propagandu. Varas iestādēm neatlika nekas cits kā 1931.gada 5.decembrī baznīcu uzspridzināt. Baumas, ka tieši pusdienlaikā spridzināšot, izplatījās pa visu Maskavu. Tā arī notika, bet putekļiem izklīstot pēc pirmā milzīgā sprādziena, maskavieši brīnumā noelsās - katedrāle stāvēja neskarta. Tieši tāpat notika pēc 2. un 3.sprādziena. Patiesi dievišķa iejaukšanās!
Tomēr vēsturnieki uzskata, ka tāda sprādzienu sērija arī bijusi plānota, jo sapieri labi apzinājās, ka ar vienu sprādzienu tādas masīvas būves nojaukšanai nepietiks. To apstiprina arī arhīvi - nav ziņu, ka kāds būtu sodīts par 5.decembra sprādzienu, ja tas tiešām tiktu novērtēts kā neveiksmīgs. Notika tieši pretējais - partijas darboņi, ierindas karavīri un strādnieki saņēma goda rakstus par labi paveiktu darbu.
Lielinieki vēl pirms katedrāles nojaukšanas jau bija paspējuši izbazūnēt savus gigantiskos plānus - šai vietā būvēšot visu laiku iespaidīgāko ēku - Padomju namu, kas pēc nozīmības aizēnošot pat Gīzas piramīdas un apliecināšot marksisma-ļeņinisma mācības nemaldīgumu.
Tomēr katedrāles gruvešu aizvākšana vien prasīja pusotra gada. Lielākie smilšakmens bloki vēlāk tika izmantoti Maskavas metro staciju apdarē.
Jau 1933.gadā sāka rakt iecerētā Padomju nama būvbedri, bet paralēli paša Staļina modrā uzraudzībā PSRS Arhitektu savienības biedri izstrādāja arvien grandiozākus ceļamās ēkas projektus.
1939.gadā ēkas plānošana bija pabeigta, un galīgais arhitekta Borisa Jofana projekts paredzēja 415 m augstu celtni ar milzīgu Ļeņina statuju augšā. Bija plānots, ka ēkas galvenajā zālē uz kongresiem vienlaikus varēs pulcēties līdz pat 23 000 cilvēku. Maskavas apkaimē tika uzbūvēja vairākas rūpnīcas, kurās izgatavoja ēkas pamatu konstrukcijas.
Līdz ar kara sākumu 1941.gada 22.jūnijā šos darbus nācās pārtraukt, bet pamatu konstrukcijas izjaukt un izmantot Maskavas nocietinājumu būvei.
Pēc II Pasaules kara Staļins projektu ievērojami samazināja. Iespējams, ka Ļeņinu viņš vairs nav vēlējies tādejādi izcelt, jo par ievērojamāko krievpadomju valstsvīru nu uzskatījis pats sevi. Staļins koncentrējās uz tā saukto "Staļina augstceltņu" būvi Maskavā, bet lielā būvbedre blakus Kremlim palika bez turpinājuma.

Halkingolas konflikts. Uz karu ar japāņiem Staļins nosūtīja Žukovu.

II Pasaules kara laikā. Staļins uzbrukuma rītā ne par ko nevarēja noticēt, ka Hitlers sācis karu.
Staļins skarbi uztvēra ziņu par Smoļenskas zaudēšanu vāciešiem 1941.gada 15.-16.jūlijā un izdeva pavēli pilsētu atgūt. Galu galā visi krievu mēģinājumi tomēr bija nesekmīgi un tie cieta sakāvi pie Smoļenskas. Tomēr šeit pirmo reizi vācieši sašaubījās par zibenskara sekmīgu realizāciju.
1945.gada 2.septembrī Staļins uzstājās ar runu, kurā paziņoja saviem krieviem par II Pasaules kara beigām sakarā ar Japānas kapitulāciju. Runa tika oficiāli publicēta "Sarkanajā Zvaigznē," "Izvestijā," "Pravdā" 4.septembrī. 

Staļins Teherānā (1943.g.). Lidošanai kategoriski atteicās no pašmāju lidmašīnām un izvēlējās amerikāņu Duglass. Lidojumā to drošībai pavadīja 27 padomju iznīcinātāji.

Jaltas tikšanās. 1945.gada 4.februārī tikās ar Čērčilu un Rūzveltu Livādijas pilī Krimā. Te tika izlemts Eiropas pēckara liktenis un arī Baltijas valstu iekļaušana PSRS sastāvā. "Sabiedrotie" neiebilda.

Staļins Aukstā kara laikā. Čerčila runa Fultonā deva iespēju Staļinam pēc pusotras nedēļas paziņot caur avīzi "Pravda," ka viņš "sāk kara kurināšanas lietu, balstoties uz rasu teoriju, apgalvojot, ka tikai angliski runājošās nācijas ir pilnvērtīgas nācijas, kas aicinātas veidot visas pasaules likteņus." 

Staļina nāve. Staļins nomira 1953.gada 5.martā.
Lūk Krievu pareizticīgās baznīcas galvas Aleksija I piemiņas runa Staļina nāves sakarā - šeit.
Staļina nāvi cilvēki uzņēma ar atvieglojumu, jo bija noguruši no gadiem ilgajām vajāšanām un terora. Viņa nāve iezīmēja krasu pagriezienu Padomju Savienības un arī okupētās Latvijas vēsturē. Kaut gan tiešas izmaiņas likumos un lēmumos netika izdarītas un līdzšinējā sabiedrības struktūra saglabājās, bija vērojams acīm redzams sasprindzinājuma atslābums. Gāja mazumā nedrošība un nakts aresti. Baisais Staļina radītais murgs līdz ar viņa nāvi izplēnēja.

Staļins blakus Ļeņinam mauzolejā. Dzīvs esot Staļins bija izteicis vēlmi, lai viņa mirstīgās atliekas iebalzamētu un noliktu mauzolejā blakus Ļeņinam. kas pēc viņa nāves 1953.gada 5.martā tas arī tika izdarīts un mauzolejs oficiāli tika pārdēvēts par "Ļeņina un Staļina mauzoleju." Kad 1953.gada 17.novembrī vairāk nekā pēc 8 mēnešu pārtraukuma apmeklētājiem tika atvērts mauzolejs, nu tajā atradās divas mūmijas - Ļeņina un Staļina.Tikai 4 dienas pēc Staļina nāves - 1953.gada 9.martā, viņa ķermeni nolika mauzolejā apskatei blakus Ļeņinam. Tur viņš atradās mazāk kā 10 gadus un 1961.gada oktobrī viņu no turienes izņēma destaļinizācijas politikas ietvaros. Sarkanā zārkā PSRS diktatoru apglabāja pie Kremļa sienas.
Eksistē sazvērestības teorija par to, ka mauzolejā apglabāts ticis ne pats Staļins, bet gan viņa dubultnieks. Tā piemēram, ārstu pierakstos, kas pētīja Staļina ķermeni, nav nekādu atzīmju par kreisās rokas bojājumu, kāds ģensekam bija. Tā arī radās baumas par to, ka Staļins miris ātrāk par 1953.gada 5.martu, bet varas iestādes samainījušas mirušo vadoni ar dubliera līķi, jo tām tas bijis izdevīgi politiskos nolūkos. Tomēr nekādu pierādījumu šīm baumām nav atrasts un viss palicis tikai baumu līmenī.
Vēl eksistē urbānā leģenda par to, ka apglabāto Staļinu pārlējuši ar betonu, lai nevienam nenāktu prātā doma to kādeiz atkal rakt ārā. Protams, dokumentālu apstiprinājumu tam nav.

Staļina personības kulta nosodījums. 1956.gada pavasarī PSKP CK XX kongresā partijas vadība ar Ņ.Hruščovu priekšgalā nosodīja Staļina personības kultu un 30.gadu represijas.
Staļina mūmiju no Mauzoleja iznesa pēc 5 gadiem (1958.gadā?), Staļingrada tika pārdēvēta par Volgogradu.

1956.gadā PSKP XX kongresā Ņ.Hruščova vadībā tika atmaskots t.s. Staļina "personības kults," visā PSRS sāka demontēt Staļinam veltītos pieminekļus un izvirzījās arī jautājums par viņa mūmijas iznešanu no mauzoleja.

Staļina pārapbedīšanas lēmums XXII kongresā. Lēmums par Staļina pārapbedīšanu tika pieņemts 1961.gada 30.oktobrī - PSKP XXII kongresa pēdējā darba dienā. Tā laika politiskās nostādnes prasīja,lai iniciatīvas nāktu "no tautas," tādēļ jau pāris nedēļas iepriekš bija noorganizētas strādnieku sapulces Pēterpils (krieviem toreiz Ļeņingrada) Ņevas mašīnbūves rūpnīcā un Kirova vārdā nosauktajā rūpnīcā, kā arī Maskavā - Ļeņina vārdā nosauktajā mašīnbūves rūpnīcā. Šīs sapulces izteica aicinājumu "pārvietot Staļina pīšļus no mauzoleja" un tam nadzīgi atsaucās Ļeņingradas apgabala partijas pirmais sekretārs Ivans Spiridonovs,mudinot kongresa delegātus pieņemt attiecīgu lēmumu. Tā nu sanākušie cits pēc cita kāpa tribīnē un savās runās kvēli atbalstīja "darbaļaužu aicinājumu," norādot, ka Staļins "izkropļojis Ļeņina mācību" un viņa mirstīgajām atliekām nav vietas mauzolejā.
Labi izplānoto scenāriju mazliet patraucēja Gruzijas komunistu līderis Vasīlijs Mžavanadze, kurš, aizbildinoties ar aizsmakumu, tribīnē nekāpa un savu bijušo vadoni nepulgoja - kā nekā Staļins bija un vēl šodien ir visai populārs Gruzijā.
Kongresa debašu pārtraukumā Hruščovs uz prezidija telpu uzaicināja VDK 9.pārvaldes priekšnieku Nikolaju Zaharovu un Kremļa komandantu Andreju Vedeņinu, kurus informēja, ka par pārapbedīšanu būs atbildīgs PSKP CK partijas kontroles komitejas vadītājs Nikolajs Šverņiks. No tā tad arī viņiem jāsaņem instrukcijas, bet mauzoleja komandants Konstantīns Maškovs jau zina, kurā vietā rakt Staļinam kapu. Hruščovs esot piebildis: "Pārapbedīšanai jānotiek bez lieka trokšņa."
Drīzi pēc kongresa pārtraukuma delegāti vienbalsīgi (protams, kā gan citādi!) nobalsoja par pārapbedīšanu. Dokumentā bija rakstīts tā: "Atzīt par nemērķtiecīgu turpmāku sarkofāga ar J.V.Staļina zārku uzglabāšanu mauzolejā, jo Staļins personības kulta laikā nopietni pārkāpis Ļeņina novēlējumus, ļaunprātīgi izmantojis varu, veicis masu represijas pret godīgiem padomju cilvēkiem un izdarījis citus pārkāpumus. Tas padara neiespējamu zārka ar viņa mirstīgajām atliekām atrašanos V.I.Ļeņina mauzolejā."
Vēlāk savos memuāros partijas darbonis Nikolajs Jegorjevs raksta: "Kongresa delegāti jutās ne pārāk komfortabli. Staļina autoritātes ietekme vēl nebija pilnībā zudusi. Mēs vēl no saviem pleciem nebijām nokratījuši personības kulta slogu. Ar Staļina vārdu lielākajai daļai no mums saistījās induatrializācija, valsts lauksaimniecības kolektivizācija, uzvara Lielajā Tēvijas karā (tā Krievijā dēvē II Pasaules karu) un valsts pēckara atjaunošanas periods. Iznesot Staļinu no mauzoleja, mēs kaut ko izmetām no sirdīm. Bija nelāga sajūta - ne jau tāpēc, ka būtu žēl Staļina, bet tāpēc, ka daudziem izplēnēja romantiskie sapņi."

1961.gada 31.oktobrī (Helovīnā!) PSRS galvenais laikraksts "Pravda" nopublicēja īsu informāciju par partijas kongresā pieņemto lēmumu, gan neminot, kad notiks pārapbedīšana. Visdrīzāk, Ņ.Hruščovs uzmanīgi pētīja situāciju - vai tikai šāds lēmums nevar izsaukt Staļina piekritēju pretreakciju un kādus nemierus. Dienas laikā tā arī nekādas protesta akcijas nesākās, turklāt cilvēku uzmanību vairāk piesaistīja iepriekšējā dienā Novajazemļas salas poligonā notikušais pasaulē jaudīgākās ūdeņraža bumbas izmēģinājums.
31.oktobra pēcpusdienā Ņ.Hruščovs deva rīkojumu veikt pārapbedīšanu,kas sākās līdz ar tumsas iestāšanos - ap sešiem vakarā. Vienlaikus Sarkanajā laukumā norisa armijas gatavošanās svētku parādei 7.novembra Oktobra apvērsuma (lielinieku laikā saukts par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju) ikgadējai atzīmēšanai un arkanais laukums nepiedrošajiem bija slēgts.
Ievŗojot Hruščova vērtīgos norādījumus pasākumu izvest "bez lieka trokšņa," pārapbedīšanā piedalījās tikai kādi 30 cilvēki.iesākumā VDK 9.pārvaldes (tā atbildēja par partijas un valdības funkcionāru apsardzi) darbinieki ar finiera plāksnēm aizsedza mauzoleju un daļu Kremļa sienas ap plānoto apbedīšanas vietu. Astoņi virsnieki Staļina zārku pērnesa uz muzeja laboratoriju, kur no Staļina parādes mundiera noņemti apbalvojumi un ģeneralisimusa zīmotnes, bet mundiera zelta ogas aizstājaar misiņa pogām. Klīdaleģendas, ka politbiroja locekļi vēlējās šos niekus paturēt kā suvenīrus, taču patiesībā tie līdz patmūsu dienām tiek glabāti īpašā telpā Kremlī - tajā atrodas arī visu citu pie Kremļa sienas apglabāto apbalvojumi.
Staļina mirstīgās atliekas pārvietotas pavisam vienkāršā koka zārkā, kas bija pagatavots mauzoleja darbnīcā. Zārks bija drapēts ar melnu un sarkanu audumu. Pa to laik 6 Kremļa pulka karavīri jau bija izrakusi kapu un nostiprinājuši tā malas ar betona plāksnēm. Neviens tā arī neteica nekādus atvadu vārdus, jo tuvinieki nebija aicināti, gruzīnu komunistu līderis Mžavanadze izvairījās it kā slimības dēļ , bet pārējiem čekistiem un partijiekiem, acīmredzot, šādā kutelīgā situācijā teikt neko negribējās.
Maškovs: "Pēc krievu paražas katrs uzmeta zārkam pa pāris saujām smilšu, bet pēc tam karavīri ātri aizraka kapu un novietoja uz tā baltu marmora plāksni ar gravējumu STAĻINS JOSIFS VISARIONOVIČS 1879.-1953.g."
Zem mauzoleja tribīnes atrodas telpa, kurā PSRS līderi parāžu laikā reizēm devās sasildīties un iestiprināties. Ģenerālis Vedeņins bija licis tur uzklāt galdu, taču pārapbedīšanas ceremonijas dalībnieki, it īpaši Šverņiks (pateicoties Staļinam, vinš bija kļuvis par Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju) un Gruzijas MP vadītājs Givi Džavahišvili, bijuši ļoti nomākti. Tā arī nekāda pasēdēšana nav sanākusi, bijis daudz darāmā. Zaharovs un Vedeņins devušies uz Kremli parakstīt pārapbedīšanas protokolu, Šverņiks devies ziņot Hruščovam, ka viss noticis pēc plāna. Savukārt Maškovam mauzolejā bijis jāparūpējas, lai Ļeņina sarkofāgs tiktu novietots atkal telpas centrā un jānomaina mauzoleja izkārtne - Maškovs visai tālredzīgi nebija ļāvis iznīcināt veco plāksni ar uzrakstu ĻEŅINS, un nu to atgādāja no armijas noliktavas un uzstādīja no jauna. Uzstādīšana gan aizņēma zināmu laiku, tādēļ 1.novembrī, kad mauzolejs atkal vēra durvis, vecā plāksne bija aizklāta ar audumu, uz kura bija tikai Ļeņina vārds. Ļaunas mēles melš, ka pirmajās dienas starp mauzoleja apmeklētājiem lielākā daļa bijuši čekisti, kas uzmanīgi ieklausījušies ļaužu runās.
1970.gadā tur uzstādīja Staļina krūšutēlu, kas ir pie Kremļa sienas arī tagad. Saskaņā ar vienu no hipotēzēm tas ticis darīts tādēļ, lai uzlabotu attiecības ar Ķīnu, kur Staļina vārdu joprojām tur godā. 

Staļinisms Latvijā.
„Zin vēl Latvijā ik kalns un leja
Dziesmu skaistāko par Staļinu, kas dzied,
Tautai ciešanās mirdz Tava gudrā seja,-
Gaišums cilvēcīgs no viņas nenoriet.” A.Brodele, „Dziesma par Staļinu.”

Šodien. Krievijas impērijā 37% pozitīvi vērtē Staļinu (2009.gada dati), viņu atbalsta komunistu partija.

Staļins - politiķis. Viņa politika bija panākt visu iespējamo diplomātiskā ceļā, un vēl pagrābt to, ko šādi nevar dabūt, tomēr ne tik daudz, lai pretējā puse sāktu karu.
Tā, piemēram, kad Jaltas konferencē runāja par Polijas rieteņu robežu pa Oderu un Neisi, Čērčila padomnieki nebija pamanījuši, ka Polijā ir divas Neises. Kad Staļins okupēja teritoriju starp Rietumneisi un Austrumneisi, tad to piešķīra poļiem. Trešajā konferencē Potsdamā Sabiedrotie tika nostādīti fakta priekšā un panāca tikai to, ka robežu noteikšana jāatliek līdz miera konferencei. PSRS diplomātija pēc kara tika virzīta tā, lai šādu konferenci vācu jautājumā nevarētu sasaukt. Līdz ar to arī Potsdamas pagaidu lēmums ieguva paliekošu raksturu.

Staļina dubultnieki. Nostāsti vēsta, ka tādu Staļinam bijis daudz - no 12 līdz 20. 
Pirmais. Baumo, ka pirmais dubultnieks esot bijis kāds kaukāzietis Rašids. Tas aizvietojis "vadoni" dažādās sapulcēs, demonstrācijās un mītiņos, kur Staļinam nebija vajadzības daudz sarunāties. Pēc vienas versijas Rašidovs gājis bojā automašīnā zem tās uzsprāgstot mīnai. Tieši ar to bijis jābrauc ģenerālsekretāram. Pēc citas versijas Rašidovs sveiks un vesels miris savā dabiskā nāvē 1991.gadā.
Pazīstamākais. Par tādu kļuva grāmatvedis Jeisejs Ļubickis (Евсей Лубицкий), kas pats patstāvīgi izstāstījis patiesību par šo savu darbību. Pēc viņa vārdiem varas iestādes pie viņa ieradušās 1937.gadā un savākušas pavisam kopā ar visu ģimeni. Pusgadu viņu apmācīja un gatavoja būt par "vadoņa" aizvietotāju, Ļubickim pat veica divas plastiskās operācijas. Viņaprāt, visi cilvēki, kuriem bija kāda saistība ar šo aizvietošanas projektu, tikuši nogalināti. Iespējams, tieši tas bijis arī iemesls NKVD vadītāja Henriha Jagodas nošaušanai. Ļubickis piedalījies daudzos mītiņos, stāvējis Mauzoleja tribīnē, ticies ar ārzemju valstsvīriem Staļina vietā. Neviens no Staļina līdzgaitniekiem 15 gadu laikā tā arī neesot samanījis atšķirību.
1952.gadā Ļubicki arestēja un aizsūtīja uz Solovecas lēģeri. No ieslodzījuma viņš atgriezās jau tad, kad nomira Staļins - viņam piedāvāja dzīvot Vidusāzijā. Viņam tieši rokās iedeva prēmiju līdz mūža galam, lai viņs neatklātu savu noslēpumu. Tomēr pirms nāves 1981.gadā viņš to atklāja visai pasaulei.
Fēlikss Dadajevs. Феликс Дадаев. Vēl viens zināms Staļina dubultnieks, daudz reižu spēlējis Staļinu kinolentēs, iespējams, arī dzīvē. 1943.gadā Dadajevam pavēlēja skatīties kinofilmu ar Staļinu un mācīties līdz pat sīkumiem kopēt viņa izturēšanos. Dadajevs apgalvoja, ka tolaik "vadonim" bijuši vēl trīs "dvīņi." To galvenais uzdevums bijis novērst sabiedrības un preses uzmanību no īstā ģenerālsekretāra - Dadajevs devies ārā no Kremļa vajadzīgajā brīdī, kamēr īstais Staļins slepus palicis vai devies prom citā virzienā. Tāpat arī Dadajevs devies uz tikšnām ar partijas biedriem un uzstājās pa radio.

Aplūkojamie objekti.
Muzejs Gori. Leila Abuašvili – gide Gori muzejā. Pēdējo reizi ekspozīcija atjaunota 1979.gadā.

Piemineklis Gori. 6 m augstā statuja te nostāvēja gandrīz 60 gadu. 2010.gada 25.jūnija naktī Sākašvili varas iestādes pieminekli pa nakti demontēja: „Staļina pieminekļiem nav vietas XXI gs. Gruzijā.” Jaunajos laikos statuja pārvesta uz muzeju Gori un uzstādīta tur.
Pieminekļa vietā plānots uzcelt memoriālu Staļina represiju un 2008.gada krievu-gruzīnu kara upuriem.

Piemineklis Tkibuli. 3 m augsta statuja. Pirmo reizi šo pieminekli demontēja pēc toreizējā Gruzijas prezidenta Zviada Gamsahurdijas rīkojuma XX gs. 90.gadu sākumā. Nākamais prezidents Eduards Ševarnadze 90.gadu beigās deva rīkojumu pieminekli atkal uzstādīt. Atkal to demontēja Mihails Saakašvilli 2010.gada jūnija beigās.

Vasarnīca Piemaskavā. Staļina vasarnīca atrodas Kolčugas ciematā Piemaskavā, netālu no "biezo" rajona Rubļovkas.
Vasarnīca pie Ricas ezera. Abhāzijā.

Citāti.
Staļina doma - rakstnieki ir „dvēseļu inženieri” un literatūra – veids, kā ietekmēt masas. 

Raksti.
Patriarha Aleksija I runa Staļina nāves sakarā.

Saites.
Krievijas ķeizari.