_30_30.jpg "Publicēta līdz šim plašākā un ģeotelpiski precīzākā Romas impērijas ceļu datubāze")
Jauns pētījums norāda uz iespējamību, ka Voiniča manuskripts varētu būt sarakstīts, izmantojot viduslaiku šifru
- Detaļas
- Publicēts 25 Janvāris 2026
- Autors Redaktors
- 9 skatījumi
Voiniča manuskripts ir noslēpumains, aptuveni 240 lappuses biezs, ilustrēts kodekss, kas, neskatoties uz daudzu valodnieku, profesionālu kriptogrāfu un amatieru mēģinājumiem, joprojām nav pārliecinoši atšifrēts. Rokraksta grāmata, kuras materiāls, izmantojot C14 metodi, datēts ar 15. gs. I pusi, ir sarakstīta ar nezināmiem burtiem nezināmā valodā un tas bagātīgi ilustrēts ar dīvainu augu, astroloģisku simbolu un cilvēku attēliem. Publiski manuskripts zināms kopš 1915. gada, kad to vairākiem interesentiem parādīja poļu antikvārs Vilfrīds Voiničs, kurš grāmatu esot iegādājies 1912. gadā. Kopš 1969. gada Voiniča manuskripts glabājas Jēla universitātes bibliotēkā.
Laika gaitā izteiktas vairākas versijas par Voiniča manuskripta tekstu. Tās var iedalīt 3 grupās: 1) manuskripts ir bezjēdzīgs zīmju virknējums, iespējams radīts kā “runāšanas valodās” pieraksts vai apzināts viltojums; 2) tajā redzama viena no pirmajām mākslīgi radītajām valodām vai, iespējams, kāda aizmirsta, mums nezināma valoda; 3) manuskripts uzrakstīts kādā labi zināmā (piem. latīņu, franču vai vācu) valodā, taču teksts ir šifrēts.
Jaunā, akadēmiskā žurnālā “Cryptologia” publicētā pētījumā aplūkota iespējamība, ka Voiniča manuskripts varētu būt sastādīts, izmantojot salīdzinoši vienkāršu, bet efektīvu šifrēšanas sistēmu, kāda hipotētiski, ar savam laikmetam pieejamiem līdzekļiem varētu būt izstrādāta un izmantota viduslaiku Eiropā.
Pētījuma autors, zinātnes žurnālists Maikls Greško savā darbā nevis centās atšifrēt manuskriptu, bet, izmantojot paša izstrādāto, itāļu viduslaiku kāršu spēles vārdā par Naibes šifru nosaukto šifrēšanas sistēmu, nošifrēja parastus latīņu un itāļu valodas tekstus. Tas tika paveikts, teksta masīvu pēc nejaušības principa sadalot atsevišķās burtu grupās, kuras tika samainītas vietām atbilstoši tabulām, kas kalpoja kā šifra atslēga. Nejaušības principa panākšanai izvēļu veikšanai teksta sadalīšanai un tabulu sakārtojumam tika izmantotas spēļu kārtis un metamie kauliņi.
Pielietojot Naibes šifru dažādiem tekstiem, Greško ieguva rezultātu, kura īpašības (zīmju biežums, tipiskais “vārdu” garums un izvietojums teksta masīvā) lielā mērā atgādina Voiniča manuskriptu. Tas varētu manuskripta pētniekiem turpmākajos atšifrēšanas centienos rosināt atgriezties pie jau atmestās versijas, ka nesaprotamais teksts ir šifrēts no latīņu vai itāļu valodas.
