“Pirmā melnādainā britiete”, izrādās, bijusi balta un zilacaina
- Detaļas
- Publicēts 05 Janvāris 2026
- Autors Redaktors
- 28 skatījumi
“Vēsture ir pagātnē vērsta politika.” Šī krievu marksistiskā vēsturnieka M.N. Pokrovska 1920.-tajos gados formulētā atziņa sevi ir pierādījusi visos laikos un zemēs, sākot no grieķu polisu iekšpolitiskajām, savstarpējām un ārējām cīņām un to atspoguļojuma sava laika vēsturnieku darbos, līdz pat visjaunākajai vēsturei, kurā sastopami, piemēram, dažu ASV musulmaņu politisko aktīvistu nesen (2025. gadā) izteikti apgalvojumi, ka tieši musulmaņi (citā gadījumā somāliešu migranti, atsevišķi ņemot) esot dibinājuši un cēluši mūsdienu Ameriku...
Tieši tikpat nepamatota un absurda kā minētie musulmaņu (somāliešu) aktīvistu izteikumi par islāma un musulmaņu (somāliešu) lomu ASV dibināšanā, ir arī Lielbritānijas kultūrpolitikā jau vairākas desmitgades integrētā ideja par britu nācijas “multikulturālo” un “melno” pagātni, ar to saprotot nevis zināmos vēstures faktus par dažādu eiropiešu grupu secīgu ienākšanu Britu salās, bet melno afrikāņu izcelsmes cilvēku nozīmīgu klātbūtni un līdzdalību sabiedriski politiskajos un kultūras procesos jau sākot ar Romas impērijas okupācijas laikmetu (43. – 410. gads).
Šādu ideju rašanās un izplatība, saprotams, nav nekas cits, kā pašu eiropiešu sarkankreiso pseidoliberāļu un viņu mankurtisko līdzskrējēju politiķu organizētās un visādos iespējamos veidos atbalstītās un veicinātās, pamatiedzīvotājus aizvietojošās masu migrācijas destruktīvo seku normalizācijas un leģimitizācijas centieni ar orveliskām vēstures pārrakstīšanas un pārinterpretēšanas metodēm.
Pludmales raga sieviete
“Pirmā melnādainā britiete” tika “atklāta” 2012. gadā, kad vietējais pieminekļu aizsardzības inspektors Džonatans Sīmens Īstbornas pilsētas domes noliktavā glabātu ap 300 vēsturisko apbedījumu atlieku vidū atrada divas kastes, kurās sadalītā veidā glabājās neliela auguma, apmēram 5 pēdas un 1 collu (1,52m) garas sievietes skelets. Nekādu ziņu par atraduma apstākļiem nebija, izņemot kastei piestiprinātu Anglijas pieminekļu pārvaldes (English heritage) etiķeti ar uzrakstu “Beachy Head, something to do with 1956 or 1959”.
Par Beachy Head jeb “Pludmales ragu” sauc plašu zemesragu Austrumsaseksas piekrastē, kas pazīstams ar augstajām krīta klintīm un virkni romiešu laikmeta arheoloģiskajām vietām.
Cenšoties atrast kādas ziņas par Pludmales raga sievietes skeleta atradumu, Sīmens pārmeklēja Pieminekļu pārvaldes arhīvu, taču nesekmīgi. Beidzot, skatot cauri 19. gadsimta pārskatus par skeletu atradumiem, viņam izdevās atrast 1891. gada ziņojumu par 3 apbedījumu atsegšanu romiešu laikmeta kapulaukā Pludmales raga rietumdaļā. Šķiet, bija atrasta nezināmās sievietes skeleta izcelsmes vieta.
Vēl pirms tam, ieintriģēts par Pludmales raga sievietes skeleta piederību noteiktai vietai un laikmetam, Sīmens to iekļāva grupā kopā ar 11 citiem atlasītiem pilsētas valdes ēkā glabātajiem skeletiem, kuriem tika veikta radioaktīvā oglekļa datēšana un izotopu noteikšana, kas ļautu uzzināt, kurā apvidū konkrētā persona dzīvojusi.
Tāpat Sīmens nosūtīja Pludmales raga sievietes galvaskausu sejas rekonstrukcijas veikšanai vienai no tobrīd atzītākajiem savas jomas speciālistiem – Karolīnai Vilkinsonei no Dandijas universitātes Skotijā. Kā Sīmens atceras, tikko to ieraudzījusi, viņa izsaukusies: “Ak, [mans Dievs], vai jūs saprotat, ka esat ieguvis melnās Āfrikas personas galvaskausu?”
“Mūsu osteoloģijas speciālists to (t.i. negroīdās rases morfoloģiskās iezīmes Pludmales raga sievietes galvaskausā) nebija pamanījis,” Sīmens stāsta, “bet Karolīna galvaskausu parādīja vēl diviem ekspertiem, kas piekrita viņas slēdzienam par melnās Āfrikas personai raksturīgām pazīmēm. Viņi bija 100% pārliecināti, ka sieviete cēlusies no Āfrikas. Pēc galvaskausa izmēriem un noteiktām pazīmēm var droši noteikt, vai persona pieder kaukazoīdu (t.i. eiropeīdu) vai negroīdu rasei. Tobrīd mēs vēl nezinājām oglekļa datējuma rezultātus un tas tikai padziļināja mistēriju. Viņi izgatavoja sievietes sejas rekonstrukciju un tā uzskatāmi parādīja viņas Āfrikas izcelsmi.”
Neilgi pēc tam tika iegūti 14C analīžu rezultāti, atbilstoši kuriem sieviete bija dzīvojusi ap mūsu ēras 200. – 250. gadu. Drīz sekoja arī minerālu izotopu rezultāti, kas norādīja uz bērnības pavadīšanu dienvidaustrumu Anglijā.
Rezultāti iedvesmoja. Vilkinsones 2013. gadā izgatavotā tumšādainās, negroīdā tipa sievietes sejas rekonstrukcija kopā ar skeletu tika izstādīta Īstbornas muzejā, bet pie domājamās atraduma vietas BBC 2016. gadā izlaistā dokumentālā seriāla “Black and British: A Forgotten History” ietvaros novietoja piemiņas plāksni ar uzrakstu “Šeit netālu tika atrastas Pludmales raga sievietes atliekas. Cēlusies no Āfrikas, viņa dzīvoja Austrumsaseksā mūsu ēras 2. – 3. gadsimtā.” Seriāla vadītājs, nigēriešu izcelsmes britu vēsturnieks un filmu autors Deivids Adetajo Olusoga, Pludmales raga sievietei veltītajā pirmajā sērijā saka Sīmenam: “Tātad te nu mums ir melnā britiete? Un viņa ir tāda pati kā es – pieder abiem (Britānijai un Āfrikai), bet nodzīvojusi savu dzīvi šajā zemē.”
Pēc “Melns un britānisks” izlaišanas jaunā koncepcija par melno afrikāņu senajām saknēm miglainās Albionas zemē tika iekļauta mācību programmās, laikrakstu un tīmekļa resursu publikācijās, TV pārraidēs un akadēmiskos pētījumos.
Koncepcija gan nekur nav zudusi, bet plāksne, kas garāmgājējus informēja par Āfrikas ciešajām saitēm ar Britu salām, jau sākot no Romas impērijas laikiem, Dienvidanglijas piekrastē nostāvēja tikai līdz 2023. gadam, kad plašāku publicitāti guva pirmie, nepilnīgie, jau 2017. gadā veiktie Pludmales raga sievietes DNS analīžu rezultāti. Tie bija nepielūdzami un nekādu Āfrikas izcelsmi no tiem izburt nevarēja, tāpēc tika pieņemts iespējami tālākais, ar Eiropas populācijas marķieriem saistāmais izcelsmes novietojums – Kipra.
2025. gadā, kad izdevumā “Journal of Archaeological Science”publicēja 2024. gadā atkārtoto DNS analīžu rezultātus, krita arī pēdējais (Kipras) bastions. Pētnieki no Londonas dabas muzeja un Londonas Endija Voltona koledžas veica padziļinātu Pludmales raga sievietes DNS analīzi, secinot, ka viņa nav cēlusies (pat ne daļēji kādā vienā sānu līnijā) nedz no Āfrikas, nedz no Kipras, bet ir vietējā, dzimusi un augusi Dienvidanglijas piekrastē (ko liecināja jau izotopu analīze) un ģenētiski ir ļoti tuva gan mūsdienu etniskiem angļiem, gan romiešu dzelzs laikmeta britiem un citiem ziemeļeiropiešiem. Turklāt par fenotipu atbildīgie gēni pārliecinoši norāda, ka bijušajai “pirmajai melnajam britietei” bijusi vidēji gaiša āda, gaiši mati un zilas acis.
Kā Vilkinsone savā novērtējumā par galvaskausa piederību rases tipam tik ļoti varēja kļūdīties? Neesot fiziskās antropoloģijas speciālistam, grūti spriest. Kā norādīts 2025. gada pētījuma publikācijā, – galvaskausam bija morfoloģiskas pazīmes, kas norāda uz izcelsmi no melnās Āfrikas senčiem. Iespējams, šīs pazīmes bija nepārliecinošas un galveno lomu nospēlēja vēlamā uzdošana par esošo...
Vai Pludmales raga sievietes “noņemšana no trases” izslēdz kādu atsevišķu melno afrikāņu klātbūtni romiešu Britānijā? Noteikti nē, taču pārliecinošu pierādījumu tam joprojām tomēr nav un, ja arī daži tādi indivīdi bija, tad to ietekme uz britu salu iedzīvotāju etnoģenēzi un kultūru netika atstājusi it nekādas pēdas, lai kā to arī negribētu iztēlot “aizmirstās melno vēstures” meklētāji. Pati par sevi šādu cilvēku klātbūtne gan nebūtu nekas ārkārtējs. Jāņem vērā, ka Romas impērijā ietilpa ne tikai Eiropas zemes un Levante (Vidusjūras austrumu piekraste), bet arī plaši Ziemeļāfrikas apgabali Vidusjūras dienvidu piekrastē un turienes iedzīvotāju (pamatā feniķiešu, grieķu un romiešu kolonistu un pamatiedzīvotāju berberu) vidū (visticamāk kā vergi) jau ar lielāku iespējamību nekā Britānijā varēja būt sastopami arī Āfrikas vidienes nēģeri vai to jaukteņi. Lai gan arī tam pierādījumi pagaidām vēl nav atrasti... Savukārt augstāk minētām tautām un etnosiem piederīgi ziemeļafrikāņi (kuru vidū nav nekādu nēģeru) Britānijas romiešu administrācijas un leģionu karavīru vidū, kā liecina atsevišķi uzraksti uz romiešu laiku altāriem un kapakmeņiem, nebija nekāds īpašs retums. Gluži kā jebkur impērijas teritorijā. Ziemeļāfrikā citu starpā bija dzimis arī Romas imperators (193.–211.) Septīmijs Sevērs, kurš likteņa ironijas rezultātā mira Britānijā, tā arī nespēdams uzvarēt romiešiem pakļauties nevēlošos Skotijas piktus.
