Aliens

Zināms, ka 1914. gada 1. augustā Vācija pieteica karu Krievijai, taču kara darbību pirmā uzsāka Krievija, 17. augustā ar pirmo armiju iebrūkot Austrumprūsijā virzienā no Kauņas uz Karalaučiem (Kēnigsbergu, tagad – Kaļiņingradu). Pēc pāris dienām ofensīvu uzsāka arī otrā krievu armija no dienvidu (Varšavas) puses. 

     

Pirmā armija bija formēta Viļņas kara apgabalā, kurā ietilpa arī Kurzeme un Latgale. Tā kā mobilizācija notika pēc teritoriālā principa, tad šajos novados iesauktie vīrieši automātiski nonāca pirmajā armijā. Latviešus galvenokārt ieskaitīja 18. un 20. korpusā. Sevišķi daudz latviešu bija 20. korpusā, dažos pulkos pat 80% no visa sastāva. Mazākā skaitā latviešu bija arī 3. korpusā un pat dažās otrās armijas divīzijās.

     

Sākotnēji veiksmīgam krievu karagājiena iesākumam sekoja dramatiska sakāve. Šajā kara teātrī norisinājās trīs lielkaujas, kurās dzīvību zaudēja, tika ievainots un sagūstīts milzīgs skaits krievu armijas karavīru, tajā skaitā arī latviešu.

 

Mūsu ceļojuma mērķis bija apmeklēt bijušo lielkauju rajonus cerībā atrast kādas liecības par šiem senajiem notikumiem.  

 

Pirmā lielkauja (Tannenbergas kauja) norisinājās no 26. līdz 31. augustam netālu no tās vietas, kur 1410. gada 15. jūlijā slavenajā Grīnvaldes kaujā (poļi to dēvē par Grunvaldes, vācieši – par Tannenbergas, lietuvieši par Žalgiras kauju) poļi un lietuvieši kopīgiem spēkiem iznīcinoši sakāva Vācu bruņinieku ordeni. Šoreiz vācieši guva spīdošu uzvaru pār krievu otro armiju. Ofensīvu 26. augustā uzsāka krievi, taču viņu spēki drīz vien tika sašķelti, abi frontes spārni sakauti, bet centrā esošie trīs korpusi (tajos bija arī latvieši) ielenkti un iznīcināti. Otrās armijas komandierim Samsonovam neatlika nekas cits kā nošauties – tikai 10 dienas kopš iesaistīšanās kara darbībā viņa armija bija sakauta. No 135000 lielās armijas tikai 10000 izlauzās no aplenkuma.

 

Vācieši šo uzvaru uztvēra kā gandarījumu par sakāvi Grīnvaldes kaujā, un pēc kara pie Hohenšteinas (Olsztynek) uzcēla grandiozu memoriālu. Tur apglabāja 20 nezināmus vācu karavīrus, bet 1934. gadā novietoja arī Tannenbergas kaujas vadītāja felmaršala, vēlākā Vācijas prezidenta Paula fon Hindenburga un viņa sievas sarkofāgus. 1945. gadā sarkanarmieši memoriālu nolīdzināja līdz ar zemi...

 

 

Bijām iedomājušies, ka šajos kauju laukos, kur krituši karavīru tūkstoši, vajadzētu būt lieliem brāļu kapiem. Taču tā nebūt nav, kritušie ir apglabāti daudzos nelielos kapos netālu no vietas, kur tos pārsteigusi nāve. Tannenbergas kaujas rajonā mums izdevās atrast divus šādus nelielus kapus: vienu ar pareizticīgo krustiem netālu no bijušā Tannenbergas memoriāla, otru - mežā pie Modlki ciema 4 – 5 km uz austrumiem no Neideburgas (Nidzica). Šeit, acīm redzot, zem katoļu un pareizticīgo krustiem guldīti abās frontes pusēs karojušie, varbūt arī kāds latvietis (šajā apvidū ielenkuma lokā atradās 15. korpuss, kurā dienēja latvieši).

 

 

 

Ziemeļos no Bišofsburgas (Biskupiec), kur Tannenbergas kaujas pirmajā dienā 26. augustā karoja Samsonova armijas labais flangs (6. korpusa 4. kājnieku divīzija), kā atzīmēts vecā kartē, 10X6 km lielā teritorijā izkaisīti 14 brāļu kapi. Sekojot Polijā dzīvojošā uzņēmēja Rolanda Lielbrieža norādēm, divus no tiem Gorkowo ciema apkārtnē mums izdevās atrast: labi sakoptus 30 vācu karavīru kapus un pa pusei aizaugušus 66 krievu karavīru kapus.

 

 

 

 

 

Krievu spēki šeit tika sakauti un atkāpās (tas lielā mērā izšķīra krievu centra korpusu likteni). Bet kritušos krievu karavīrus ar pienācīgu cieņu ir apglabājuši vācieši, jo koka krustā iegrieztais uzraksts ir vācu valodā. Latviešu šeit nevajadzētu būt, jo 6. korpusā viņu nebija. Netālajā frontes aizmugurē Jezioranos ir atradusies lazarete, kurā ārstēti ievainotie no abām karojošajām pusēm. Lazaretē no ievainojumiem mirušie apglabāti ciema kapsētā, nešķirojot savējos no ienaidniekiem. Te blakus vāciešiem guļ zināmi un nezināmi krievu karavīri (unbekannter russicher Soldat). Viņiem karš bija beidzies. Kapi ir labi sakopti. Mūžīgs miers...

 

 

Tā nu tas ir, zaudētām kaujām pieminekļus neceļ, tās cenšas aizmirst. Toties uzvarētās! Grīnvaldes kaujas vietā poļi 1960. gadā atklāja iespaidīgu pieminekli un muzeju. Kopš 1998. gada katru gadu 15. jūlijā šeit notiek vērienīga kaujas rekonstrukcija, kurā piedalās tūkstošiem „karotāju” un desmitiem tūkstošu skatītāju. Mēs šeit pabijām nedēļu pirms „kaujas”, bet „kara nometnēs” jau kūsāja dzīvība.

 

 

 

Pēc krievu otrās armijas sakāves vācieši savus spēkus pavērsa pret krievu pirmo armiju Mazūrijas ezeru rajonā. No 7. līdz 14. septembrim tur norisinājās otrā lielkauja, kas tiek dēvēta par pirmo Mazūrijas ezeru kauju. Tās rezultātā krievu armija tika padzīta no Austrumprūsijas teritorijas. Šajās kaujās daudziem latviešiem liktenīgs izrādījās Romintenes ciema apvidus. Šos notikumus savā romānā „Karš” aprakstījis K. Štrāls. Romintene tagad atrodas Kaļiņingradas apgabalā un saucas Krasnoseļje. Maz ticams, ka tur ir saglabājušās kādas 1. pasaules kara liecības. Savā laikā sanāca vairākkārt pabūt un pat kādu laiku strādāt Kaļiņingradas apgabalā. Ne Instenburgas (Čerņahovskas), ne Gumbinenes (Gusevas) apkārtnē nekas tāds netika manīts, kaut gan tur krievu armijas iebrukuma sākumā 1914. gada augustā notika niknas kaujas (ar latviešu piedalīšanos).

 

Pēc smagajām sakāvēm krievi sakopoja spēkus, no jauna devās uzbrukumā un guva pat zināmus panākumus, atkārtoti iespiežoties Austrumprūsijas teritorijā. Taču kara laime atkal novērsās. 1915. gada 7. februārī vācieši sāka savu ofensīvu – sākās otrā Mazūrijas ezeru lielkauja, kas ilga līdz 21. februārim. Rezultātā krievu spēki pa daļai sakauti bija spiesti atkāpties. Atkāpšanās gaitā viskļūmīgākajā situācijā nonāca 20. korpuss, kas Augustovas mežos tika ielenkts un faktiski iznīcināts. No aplenkuma izglābās tikai divi pulki, kurus naktī caur purviem izveda vietējais mežsargs. Dažiem desmitiem virsnieku un pāris simtiem kareivju izdevās pazust mežos. No 35500 kājniekiem korpuss bija zaudējis divdesmit astoņus tūkstošus un no 9311 artilēristiem – 5701. Dzīvību zaudēja, bez vēsts pazuda un gūstā krita 15 – 20 tūkstoši Baltijas guberņās mobilizēto, lielāko tiesu – latviešu. Bet visā „Ziemas kaujā” krievi zaudēja 100000 kritušo un ievainoto un tikpat daudz gūstekņu, tajā skaitā bojā aizgāja un gūstā nokļuva 20000 latviešu. Nevienā citā sekojošajā, pat visasiņainākajā kaujā, ne pirmajā, ne otrajā pasaules karā latviešu karavīri nav cietuši tik smagus zaudējumus. 

Šajās kaujās, pēc ievainojuma būdams lazaretē, gūstā krita arī vēlākais brīvības cīņu vadītājs ģenerālis Jānis Balodis. Balodis 20. korpusā komandēja rotu. Par viņa kaujas prasmi liecina apbalvojumi – zelta zobens, Jura krusts, Annas, Staņislava un svētā Vladimira ordenis. 21. februārī gūstā krita arī Jorģis Zemitāns, kurš Austrumprūsijas kara laukos bija piedalījies 17 kaujās. Atlikušo kara laiku viņi pavada karagūstekņu nometnē Silēzijā.

 

Augustovas gārša (pušča), kas izplešas austrumos no Augustovas pilsētas līdz pat Baltkrievijas robežai, poļiem ir iecienīts atpūtas rajons, to šķērso daudzi tūristu maršruti un takas. Nekas te neliecina par traģiskajiem 1915. gada februāra notikumiem. Plašajā mežu masīvā izklaidus klusi un mierīgi snauž nelieli ciemati, kuros tikpat kā neredz cilvēkus. Neredz pat neviena robežsarga, kaut Baltkrievija tepat aiz Volkušas upītes. Mums tomēr izdevās atrast divas kara piemiņas vietas - Rudavkā un Lubinovā.

Atkāpjoties no Suvalku apkārtnes, 20. korpuss šķērsoja Augustovas kanālu pie Gorčicas un cerībā izkļūt no aplenkuma gari izstieptā kolonnā gar kanālu devās austrumu virzienā. Taču Rudavkā jau bija vācieši. 18. februārī kolonnas avangarda vienības gan vāciešus no Rudavkas padzina, tomēr Volkušas upei pāri netika. Ceļš uz austrumiem bija slēgts. Sekoja nesekmīgi mēģinājumi izlauzties dienvidu virzienā, bet ielenkuma loks savilkās arvien ciešāk un 21. februārī pulku atliekas padevās, pirms tam savus kaujas karogus un naudas lādes aprokot zemē.

 

 

Zināmā mērā pārsteigti bijām, ieraugot pavisam nesen (2017. g.) ierīkoto piemiņas vietu 209. Bogorodskas kājnieku pulka karavīriem Lubinavas ciema nomalē, par ko parūpējušies novadnieki.

 

 

209. pulks 19. februārī, cenšoties pārraut aplenkuma loku, uzbruka no Volkušas ciema Bogatiru virzienā. Nesekmīgi –, zaudējis 2/3 no sava sastāva, tas atkāpās. Piemiņas vieta nav iekārtota dramatiskās kaujas laukā, un apbedījumu tajā nav. Kritušo pulka karotāju, tāpat kā bojā gājušo latviešu kapa vietas tā arī paliks nezināmas.

Tomēr ir viena vieta, kur latviešu vārds ir pieminēts. Tā ir gūstā mirušo apbedījumu vieta pie Pilas pilsētas.

 

 

 

Pie visa teiktā vēl var piebilst, ka vācu gūstā kritušie tika atbrīvoti saskaņā ar 1918. gadā parakstīto pamiera līgumu, Vācijai pieņemot Sabiedroto noteikumus. Bijušie gūstekņi Jānis Balodis un Jorģis Zemitāns vēlāk kļuva leģendāri Atbrīvošanās kara gaitās. Te man rodas nedaudz skumjas asociācijas ar somu attieksmi pret saviem cīnītajiem. Pirmajā pasaules karā vācu karaspēka sastāvā cīnījās arī somu jēgeri. Notika tā, ka Smārdes kaujā 1916. gada augustā latviešu strēlniekiem pretī stāvēja somi. Vēlāk, 1939./40. gada ziemā, izmantojot šajās kaujās gūto pieredzi, bijušie jēgeri bija liels atbalsts Somijas varonīgajās Ziemas kara cīņās. Un pateicīgie somi saviem karavīriem pie Smārdes kroga ir uzcēluši skaistu pieminekli. Vai arī mūsu karavīri Augustovas mežos nebūtu pelnījuši kādu piemiņas vietu?

 

 

Ekspedīcijā 2019. g. jūlijā piedalījās:
Ance Zaķe
Elvis Čops
Martins Celms
Juris Zaķis