Fermī, Enriko (1901.-1954.g.)
Enriko Fermi.
Ievērojams itāļu fiziķis un profesors, plaši pazīstams ufoloģijā pēc sava noformulētā Fermī paradoksa.
Dzīvesgājums. Dzimis 1901.gada 29.septembrī.
1922.gadā beidzis Pizas universitāti.
1923.gadā strādājis Gētingenes universitātē pie M.Borna.
1924.-1925.gados strādājis Florences universitātē.
1927.-1938.gados bijis Romas universitātes profesors.
Kopš 1929.gada PSRS ZA ārzemju loceklis.
No 1935.gada akadēmijas "Dei Lincel" loceklis.
1938.gadā emigrējis uz ASV, kur 1939.-1944.gados bijis profesors Kolumbijas universitātē.
1944.-1945.gados strādājis pie amerikāņu atombumbas izveidošanas.
No 1945.gada bija Čikāgas universitātes profesors.
Zinātniskie darbi atomfizikā, kodolfizikā, statistiskajā fizikā, kosmiskā starojuma, augsto enerģiju fizikā, astrofizikā un tehniskajā fizikā. Viens no neitronu fizikas un kodolfizikas pamatlicējiem. 1926.gadā izveidojis fermionu statistiku - Fermī-Dīraka statistiku, 1928.gadā daudzelektronu atomu enerģijas pamatlīmeņa aprēķina tuvinātu metodi - Tomasa-Fermī atomu modeli, beta sabrukšanas teoriju un 1934.gadā ieviesis vājās mijiedarbības terminu.
1934.gadā atklājis neitronu izraisīto mākslīgo radioaktivitāti un neitronu palēnināšanu, par ko 1938.gadā saņēmis Nobeļa prēmiju.
1939.gadā atklājis, ka urāna kodolu dalīšanās procesā, ko izraisa lēnie neitroni, atbrīvojas 2-3 neitroni.
E.Fermī vadīja grupu, kas 1942.gada 2.decembrī Čikāgā ieguva ķēdes reakciju pirmajā kodolreaktorā.
1952.gadā kopā ar H.Andersonu pirmais novērojis rezonansus.
Nospiedums kultūrā.
Fermī teleskops.
