Haridžīti
Arābiski: خوارج; Khawārij - "aizgājušie."
Arī harīti – „tie, kas izvairījās.”
Šiītu sekta, kas radās divu valdošo grupējumu cīņas laikā Arābu kalifātā un viena no visai daudzajām sektām islāmā, kas periodiski radās ar mērķi atgriezties pie patiesi pirmējā parauga islāma no Muhameda laikiem un Korānā noteiktā.
Uzskati. Haridžīti uzskatīja tēzi par musulmaņu ticīgo draudzes suverenitāti, uzskatot to par jebkuras varas avotu.
Saskaņā ar haridžītu mācību, kalīfs var saņemt varu tikai no draudzes, obligāti vēlēšanu ceļā, un viņu var atcelt, atņemt viņam varu un pat nonāvēt pēc draudzes sprieduma.
Būdami ārkārtīgi stingri savās prasībās ticības un morāles lietās, haridžīti uzskatīja, ka muslmanis, kas smagi apgrēkojies, ir jāizraida no ticīgo draudzes. Tāds islāma veids ir visai askētisks, bez alkohola lietošanas un citām dzīves baudām, tādēļ iemantojis uzskatu, ka ir „fundamentālisks.” Haridžīti ar to arī ir ievērojami, ka bija pirmā šāda sekta.
Viņu devīze: „Nav lēmumu, bez Allaha lēmumiem.” No šejienes izrietēja arī to divas tēzes:
1) musulmaņu priekšgalā var nostāties tikai izcili tikumīgs cilvēks;
2) no musulmaņu sabiedrības (summas) izslēdzami „nāves grēkos” vainojamie musulmaņi. Pie tādiem grēkiem pieskaitīja mošejas neregulāru, vai pat vispār – neapmeklēšanu.
Haridžīti pieturējās pie Korāna „burta” un uztvēra islāmu kā nepārtrauktu revolūciju. Ja pieturēšanās pei Korāna veda uz konfliktu, tas tas bija uzskatāms par svētu pienākumu. Cīņā pret saviem politiskajiem pretiniekiem un pŗējiem citādu uzskatu pārstāvjiem viņi ķērās pie visnesaudzīgākajiem līdzekļiem un rīkojās ārkārtīgi fanātiski. Savu pretinieku nogalināšanu haridžīti uzskatīja par labāko cīņas līdzekli.
Tādējādi haridžīti vēlējās radīt taisnajo kopienu. Dažus no sektas līderiem sauca par „lasītājiem,” jo tie iemācītās Korāna sūras sludināja tautā.
Harīti bija gatavi par saviem uzskatiem cīnīties līdz nāvei – un pat ar citiem musulmaņiem.
Vēsture. Trešā kalifa Osmana valdīšanas laikā sekta atbalstīja Ali kā tuvāko Muhameda vīrieša dzimuma radinieku, jo nebija apmierināta ar 3.kalifa Osmana koruptīvo valdīšanas stilu.
Pēc Sifinas kaujas starp 4.kalifa Ali un Damaskas vietvalža Muavijas piekritējiem, atteicās atbalstīt kalīfu Ali, jo nebija mierā ar kalīfa gatavību kompromisiem – „izvairījās” (no šejienes sektas nosaukums – „tie, kas izvairījās”). Šie zemāko slāņu musulmaņi veidoja pirmās haridžītu neiernieku nodaļas.
Tai pašā 658.gadā haridžīti sāka bruņotu cīņu pret kalifu Ali Arābijā un Irākā. Ali izdevās sakaut galvenos sektas spēkus kaujā pie Nahravānas. Lai gan pēc kaujas viņš vajāja bēgošos haridžītu karotājus un tie cieta lielus zaudējumus, kopumā kustību tā arī nespēja iznīcināt un liels to atbalsta punkts bija Basrā, vēlāk arī Kufā (tolaik Arābu kalifāta galvaspilsēta) un Farsā.
Musulmaņu ēras sākumā haridžīti atradās avangardā, saceļoties pret omeijādiem. Gandrīz visu omeijādu kalīfiem nācās sīvi cīnīties pret haridžītu bruņotajiem spēkiem Irākā, Irānā un Arābijā.
Nākamo Omeijādu kalifu valdīšanas laikā no 662.-750.gadam haridžīti vairākkārt sacēla lielākus un mazākus dumpjus, jo dinastiski nododamu kalifa varu uzskatīja par būtisku atkāpi no pirmislāma. 671.gadā notika haridžītu sacelšanās Kufā pret omeijādiem, kuru visai ātri apspieda Zijāds.
684.gadā haridžīti sacēlās Basrā Nafī ibn al Azraka vadībā, un mēģināja gāzt Ibn al Zubairam simpatizējošo pilsētas vietvaldi. Tas neizdevās, un Azrakam bija jāatkāpjas. 685.gada beigās kalīfa Abdalmalika sūtītais karaspēks viņu satvēra un sodīja ar nāvi. Viņa piekritēji, kurus iesauca par azrakītiem, pasludināja džihādu un turpināja partizānu karu Irākas iekšējos apgabalos vēl 13 gadus.
Haridžīti zaudē ietekmi. Ar laiku haridžīti tomēr kļuva mazāk ekstrēmi un atteicās no vardarbības. Tomēr kalīfi vienmēr sajuta savas varas apdraudējumu no viņu puses. Ietekmes zaudēšanai par iemeslu bija iekšējās nesaskaņas sektā, kuru rezultātā VII un VIII gs. no haridžītu kustības atdalījās tādi islāmiski reformiski strāvojumi kā nadždaīti, azrakīti, vakifiji.
Otrs svarīgākais haridžītu ietekmes samazināšanās iemesls bija neapmierinātība tautas masās, kas nereti cieta no šo nesamierinamo un aprobežoto sektantu mežonīgā fanātisma.
686.gadā cita haridžītu grupa - nadždaīti (pēc to vadoņa Al Nadždas vārda) sagrāba oāzes tuksnesīgajā Centrālarābijā. 692.gadā kalīfam Abdelmalikam izdevās apspiest haridžītu novirziena nadždaītu kustību. Azrakīti gan bija vēl aktīvi dažos Irākas rajonos. Līdz ar to Otrā fitna bija beigusies, un Abdelmalika vara darbojās visā plašajā kalifāta teritorijā.
698.gadā tika galīgi sagrauti pēdējie haridžītu dumpinieki - azrakīti.
701.gadā vēl pret omeijādiem sacēlās Ibn al Ašarts, kuru atbalstīja kadirītu sekta (jaunie haridžīti), bet to apspieda pēc 4 gadiem.
Visai drīz pēc kalīfa Jazīda II nākšanas pie varas – 720.gadā, Basrā izcēlās kārtējie haridžītu nemieri. Dumpinieku vadonis bija kāds Jazīds ibn Muhalla, kas pieteica Omeijādu dinastijai džihādu. Sacelšanās tika apspiesta un vadoņa ģimene iznīcināta.
736.gadā haridžītu virkne sacelšanos noved pie tālākām nekārtībām Irākā.
Haridžītu ietekme pamazām izplatījās uz rieteņiem, kā dēļ abasīdi pamazām zaudēja kontroli pār Ifrīķijas provinci. Tā piemēram, 756.gadā haridžītu-ibadītu samusinātas, berberu ciltis ieņēma Tripoli (tagadējā Lībijā). 758.gadā šie paši haridžīti-berberi ieņēma Kairuānu (tagadējā Tunisijā). Tiem pretimstājās persiešu izcelsmes karavadonis ibadīts Rustams, kas dibināja savu dinastiju - Rustamīdus, kuri valdīja reģionā līdz 909.gadam.
795.gadā izcēlās haridžītu nemieri Horasānā kāda Hamsa ibn Adruka vadībā. Nekārtības turpinājās veselus 25 gadus. Nemieri bija tik nopietni, ka to apspiešanā 809.gadā gāja bojā pats kalīfs Haruns al Rašīds.
814.gadā, nu jau kalīfa Mamuna (813.-832.g.) valdīšanas laikā, haridžīti atkal saasināja situāciju Horasānā.
861.gadā dumpi sacēla amatnieks no Afganistānas - Jakubs ibn Leiss, kuru iesauca par Al Safāru ("vara vīru"). Viņš no Sistānas (tagad Irānas un Afganistānas daļa) izdzina tahirīdus, un nodibināja savu emirātu. 873.gadā Jakubs izdzina tahirīdus arī no Nišapūras, līdz ar to tahirīdu vara beidzās arī Horasānā. Pats Jakubs dibināja Safarīdu dinastiju.
Zaudējusi masu atbalstu, haridžītu kustība palika bez sociālās bāzes. Viņu vēsturiskā nozīme gan ir daudz lielāka – tos uzskata par vahabītu, brāļu-musulmaņu un pat talibu priekštečiem un idejiskajiem tēviem.
Ar laiku haridžīti tomēr kļuva mazāk ekstrēmi un atteicās no vardarbības. Tomēr kalīfi vienmēr sajuta savas varas apdraudējumu no viņu puses.
Haridžīti un korāns. Haridžīti atmet Korāna 12.sūru "Jusufs" kā tādu, kam mīlestības raksturs.
Mūsdienas. Haridžītu mācības pamatnostādnes mūsdienās pauž ibadīti, kas ir vairums no šodienas Omānas musulmaņiem, kā arī dzīvo vairākos anklāvos Ziemeļāfrikā. Kopumā viņu šodien ir ap 0,5 miljoniem un šajās zemēs viņi jau sen vairs neizrāda savu bijušo nesamiernieciskumu un kareivīgumu.
Saites.
Musulmaņu sektas.
Islāms un musulmaņi.
