Ismailīti
„Septiņnieka šiīti.”
Pēc 6.imāma Džafara nāves atkal notika strīdi par nākamo imāmu. Kandidatūras bija divas: abi Džafara dēli – Musa (atbalstīja „Divpadsmitu šiīti” jeb „imamīti”) un Ismaīls (tā piekritēji ieguva nosaukumu „ismailīti” vai „Septiņnieka šiīti”). Lai gan Ismaīls bija vecākais dēls, taču viņš bija miris jau 760.gadā, tā ka praktiski nekādi nevarēja kļūt par imamu.
Šo domstarpību rezultātā radās jauns sektantisks novirziens, kas ieguva nosaukumu „ismailīti” jeb „Septiņnieka šiīti.”
Ismailīti aizstāvēja jaunu imama varas pārmantošanas līniju – caur Ismaila dēlu Muhamedu al Mahdi.
Tiek apsūdzēti „duālismā,” t.i. mācībā, ka ļaunais un labais eksistē neatkarīgi viens no otra. Šāda nostādne tiek noliegta no Korāna puses, taču sastopama kā neatņemama persiešu zoroastrisma un arī manihejisma sastāvdaļa.
Ismailītu jaunie līderi bija fatimīdi. 893.gadā tie meklēja atbalstu pret abasīdiem Ifrīķijā pie Abu Abdulas al Šijas.
