Inkvizīcija (XII-XIX gs.)
Inquisitio - „izmeklēšana,” "pētīšana" (latīņu val.).
Pilnā nosaukumā - "Ķecerīgā grēcīguma izmeklēšanas svētais nodalījums."
Romas katoļu baznīcas institūcija, reliģisko pārkāpumu izmeklēšanas iestāde, kas raksturojas ar lielu varu un bardzību.
Vēsture. Par inkvizīcijas dibinātāju uzskata Romas pāvestu Gregoru IX, jo laikā no 1231.-1235.gadam pāvests pakāpeniski nodalīja ķecerību izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, ieceļot tai īpašus izmeklētājus - inkvizitorus, - no šī laika var sākt runāt par Svēto inkvizīciju kā par sistēmu. 1229.gadā pāvests Gregors IX ieviesa reliģiskās jeb inkvizīcijas tiesas pret ķeceriem, un daļa vēsturnieki tieši šo gadu uzskata par inkvizīcijas dibināšanas sākumgadu. Sākotnēji inkvizitorus rekrutēja no dominikāņu, bet pēc tam arī no franciskāņu ordeņiem.
Dominikāņi bija patiesi fanātiski katoļi. Piemēram, pats Dominiks uzstāja, lai tie ķeceri, kas neatsakās no savām mācībām, tiktu ne tikai tiesāti, bet arī iznīcināti. Ne velti pāvests Gregors IX 1233.gadā nodeva inkvizīcijas procesu dominikāņu rokās. Par pirmo ģenerālinkvizitoru kļuva tieši Dominiks, kurš visai raiti nosūtīja ķecerus uz sārtu.
1478.gadā Izabella deva piekrišanu „pāvesta kancelejas” darbībai Spānijā. Līdz ar to sākās spāņu inkvizīcijas darbība. Sākotnēji tā tika radīta, lai cīnītos ar ķecerību kristiešu vidū. Beigu beigās tā vajāja kristietībai pievērstos jūdus un musulmaņus.
Spāņi ieņemtajā Granādā iedibināja inkvizīciju. Musulmaņus spieda lūgties kristiešu svētvietās, tādēļ tie sacēlās Alpuharasā un vēl citos anklāvos, taču spāņu vara nežēlīgi tos apspieda.
No 1483.gada spāņu inkvizīciju vadīja dominikānis Tomass Torkvemada. Viņš panāca žīdu izdzīšanu no Spānijas, galu galā Kastīlijas Izabella izdeva pavēli par visu to musulmaņu izdzīšanu no Spānijas, kas atteicās pieņemt kristietību. Pārgājušie mauri tomēr atradās inkvizīcijas pastiprinātas uzmanības lokā.
Inkvizīcija vajā zinātniekus. 1327.gadā Florencē tika sadedzināts uz sārta itāļu astronoms Čeko 'Askoli, kas iedrošinājās propagandēs antīko zinātnieku uzskatu, ka Zemei ir lodes forma.
Progresīvo domātāju un zinātnieku, visu citādi domājošo cilvēku vajāšanu un nogalināšanu inkvizīcijas darbinieki uzskatīja par principu un praktizēja līdz tam neredzētos apmēros. Tikai spāņu inkvizitori vien, pēc stipri nepilnīgiem datiem, laikā no 1481.-1598.gadam notiesāja vairāk nekā 340 000 cilvēku, no kuriem sadedzināja gandrīz 32 000 vīriešu, sieviešu un pat pusaudžu.
Inkvizīcija vajā raganas. XVI gs. pāri Eiropai virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem vēlās raganu medību vilnis, kas pieņēma vispārējas psihozes raksturu. Elles vārtus pavēra 1486.gadā Ķelnes universitātes profesoru dominikāņu mūku Heinriha Krāmera un Jakoba Šprengera uzrakstīta inkvizīcijas rokasgrāmata "Raganu veseris," kas tika gadu vēlāk izdots Strasbūrā. Tajā apkopoja teorētiķu atzinumus un raganu klasifikatoru, atļaujot nopratināšanu un spīdzināšanu. kurā teikts, ka raganu lietas tiesa var izskatīt, neievērojot ex officio, t.i., parastos procesa noteikumus. Tas nozīmēja, ka „atzīšanos” varēja panākt ar praktiski neierobežotu rīcību. Tā varēja sākties ar "iebiedēšanu vārdiem" (territio verbalis) un beigties ar "iebiedēšanu darbiem" (territio realis). Pārbaudījums par sakariem ar Sātanu bija arī šāds: apsūdzētā, kas iemesta upē vai ezerā, sasieta noslīka. Tātad viņa bijusi bez vainas, jo dēmoniskie spēki tai nav palīdzējuši. Tiesa nevienu, kas atzina savu vainu, neatbrīvoja no nāves uz sārta. Tika izmantotas arī halucinācijas izraisošas vielas, lai panāktu atzīšanos. Tās varēja radīt arī lidojuma sajūtu, un varbūt tad apsūdzētā tiešām sāka ticēt, ka „lidojusi” kā ragana? Tiesai vadoties no šīs rokasgrāmatas, upurim bija praktiski neiespējami izvairīties no sadedzināšanas sārtā.
Interesanti, ka 1518.gadā, kad katoļu baznīca vērsās pret M.Luteru, tad celt apsūdzību tika uzticēts nevis inkvizīcijas tribunālam, bet gam apustuliskās kameras ģenerālprokuroram.
1542.gadā pāvests Pāvils III ar bullu Licet ab initio nodibināja Svēto inkvizīciju kā atsevišķu Baznīcas struktūru.
Itāļu ārsts A.Vezālijs ar lielām grūtībām saņēma atļauju anatomiski pētīt ar nāvi sodīto noziedznieku līķus. Tā viņš veica daudz atklājumu anatomijā un 1543.gadā radīja anatomijas pamatus. Par visu to spāņu inkvizīcija piesprieda zinātniekam nāves sodu. Vienīgi pateicoties karaļa Kārļa I (Vācijā Kārlis V) aizbildnībai, šo sodu aizstāja ar grēku nožēlošanas ceļojumu uz Palestīnu.
Parīzes Gijoms tika Francijas karaļa nozīmēts par izmeklētāju lietā pret templiešiem un spīdzināja pēdējo lielmestru Žaku de Molē. Vēlāk tika iecelts par Francijas lielinkvizītoru.
Ar spiegu un denunciantu palīdzību inkvizitori izsekoja ķecerus un visus, kurus turēja aizdomās, ka viņi nepiekrīt baznīcas mācībai. Apsūdzētos turēja cietumos, šausmīgi spīdzināja, cenšoties panākt, lai tie atzīst savu vainu. Daudzi neizturēja spīdzināšanu un nepatiesi apmeloja sevi un vēl citus nevainīgus cilvēkus.
Atdodot viņus sodīšanai varas iestādēm, garīdznieki lūdza izrādīt žēlastību un sodīt tos „bez asinsizliešanas” - t.i. dzīvu sadedzinot uz sārta.
Ķeceru vajāšanas deva baznīcai lielus ienākumus, jo notiesātā mantu sadalīja savā starpā baznīca, varas iestādes un denunciants.
Katoļi - grāmatu dedzinātāji. Katoļu baznīca izjuta dziļu nepatiku pret zinātnisko domu un zinātniekiem, visiem spēkiem centās nepieļaut zināšanu izplatību ticīgo vidū.
1513.gadā pirmais no tā dēvētajiem "lielinkvizitoriem" - pāvesta kardināls Karaffa izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru nevienu grāmatu nedrīkstēja laist klajā bez īpašas inkvizīcijas atļaujas.
1559.gadā pāvests Pāvils IV izdeva "Aizliegto grāmatu sarakstu," kurā bija minēti darbi, kuru lasīšana ticīgajiem bija aizliegta. Par to lasīšanu draudēja apsūdzība nāves grēkā un pat izslēgšana no baznīcas.
Sakarā ar "Saraksta" parādīšanos kāds vēsturnieks rakstīja: "Vēl nekad līdz tam laikam pasaule nebija redzējusi tādu vēršanos pret zinātni un literatūru... Pirmajam "Grāmatu sarakstam" bija drausmīgas sekas. Romā, Neapolē un gandrīz visur kūpēja sārti, kuros milzīgām kaudzēm sadedzināja aizliegtās grāmatas."
Inkvizitoru "melnā saraksta" prasību garā ieturēts arī Vatikāna koncila pasludinātais baznīcas lāsts tam, "kas sacīs, ka cilvēku zinātnes jāattīsta tādā brīvības garā, lai drīkstētu uzskatīt to apgalvojumus par patiesiem pat tad, kad tie runā pretī Dieva atklāsmes mācībai."
Bez autoriem un grāmatām, kas bija tieši minētas "Sarakstā," ticīgajiem bija aizliegts lasīt arī daudzus tūkstošus citu darbu, piemēram, darbi, kas saturēja marksistu idejas, evolūcijas teoriju u.c.
Gadu gaitā tas nemitīgi tika papildināts un piedzīvoja 32 izdevumus. Pēdējais izdevums ietvēra jau 4000 grāmatu.
1589.gadā Luīss Paramo savā traktātā "Par svētās inkvizīcijas izcelšanos un attīstību" pirmais izvirzīja ideju par "svētā tribunāla" plašāku izpratni. Autoraprāt, ķeceru vajāšanu aizsācis pats Dievs, izdzenot Ādamu un Ievu no paradīzes dārza. Par sodu Tas Kungs cilvēkiem licis "dzimt mokās," "pelnīt sev dienišķo maizi vaigu svieros," būt skartam no slimībām, bada, dabas katastrofām un kariem. Tālāk vēl trakāk - ar Lielajiem plūdiem Dievs iznīcina gandrīz visu cilvēci, "ar sēru un uguni" iznīcina Sodomu un Gomoru kā arī daudz citu vietu Vecajā derībā.L.paramo inkvizitoriem pieskaitīja arī Jēzu un viņa 12 apustuļus.
1592.gadā Romas Ziedu laukumā inkvizīcija sadedzināja Dž.Bruno.
Dž.Bruno idejas ietekmēja turpmāko filozofijas attīstību. Viņa zinaātnisko un ateistisko ideju bezbailīgs propagandists bija Lučilio Vanini (1586.-1619.g.), kas pasniedza filozofiju Lionā un Tulūzā. Viņš noliedza, ka pastāv brīnumi, ka Dievs radījis pasauli, ka dvēsele ir nemirstīga. Pēc sava galvenā darba "Par dabas - mirstīgo valdnieces un dievietes - brīnišķajiem noslēpumiem" publicēšanas viņam nācās stāties inkvizīcijas tiesas priekšā un baznīcas tumsoņi piesprieda filozofam nāves sodu. Viņam izrāva mēli, pēc tam viņu pakāra, līķi sadedzināja un pelnus izkaisīja vējā. Kā stāsta, Vanini pirms soda izpildīšanas saviem bendēm teicis: "Nav ne Dieva, ne velna! Bet, ja Dievs būtu, es viņu lūgtu, lai viņš raida savu zibeni uz šo netaisnīgo un neģēlīgo parlamentu. Un, ja būtu velns, es viņu lūgtu, lai elle aprij šo tiesu. Bet es to nedaru, jo ne Dieva, ne velna nav."
Sevišķi inkvizīcija trakoja Spānijā – šeit sadedzināšanu uz sārta sauca par autodafē („ticības lieta”).
Nāves sodu izpildi organizēja publiski kā baznīcas svētkus. Bieži piedalījās karalis un feodāļi.
Spānijas pārvaldītajā Dienviditālijā inkvizīcija pastāvēja tikai no XIII-XIV gs., bet Vācuijā - vēl mazāk.
1826.gada 26.jūlijā Valensijā (Spānija) ar nāvi sodīts pēdējais inkvizīcijas upuris.
Ģenerālinkvizitori.
Dominiks (1233.-?).
Tomass Torkvemada.
Aplūkojamie objekti.
Inkvizīcijas muzejs Limā. Bolivāra laukumā līdzās parlamentam.
Saites.
Romas Katoļu baznīca.
