Inkvizīcija
„Izmeklēšana,” "pētīšana" - latīņu val.
Laikā no 1231.-1235.gadam pāvests Gregors IX pakāpeniski nodalīja ķecerību izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, ieceļot tai īpašus izmeklētājus - inkvizitorus, - no šī laika var sākt runāt par Svēto inkvizīciju kā par sistēmu. Sākotnēji inkvizitorus rekrutēja no dominikāņu, bet pēc tam arī no franciskāņu ordeņiem.
1478.gadā Izabella deva piekrišanu „pāvesta kancelejas” darbībai Spānijā. Līdz ar to sākās spāņu inkvizīcijas darbība. Sākotnēji tā tika radīta, lai cīnītos ar ķecerību kristiešu vidū. Beigu beigās tā vajāja kristietībai pievērstos jūdus un musulmaņus.
Spāņi ieņemtajā Granādā iedibināja inkvizīciju. Musulmaņus spieda lūgties kristiešu svētvietās, tādēļ tie sacēlās Alpuharasā un vēl citos anklāvos, taču spāņu vara nežēlīgi tos apspieda.
No 1483.gada spāņu inkvizīciju vadīja Tomass Torkvemada. Viņš panāca žīdu izdzīšanu no Spānijas, galu galā Kastīlijas Izabella izdeva pavēli par visu to musulmaņu izdzīšanu no Spānijas, kas atteicās pieņemt kristietību. Pārgājušie mauri tomēr atradās inkvizīcijas pastiprinātas uzmanības lokā.
Inkvizīcija vajā raganas. XVI gs. pāri Eiropai virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem vēlās raganu medību vilnis, kas pieņēma vispārējas psihozes raksturu. Elles vārtus pavēra 1486.gadā Ķelnes universitātes profesoru dominikāņu mūku Heinriha Krāmera un Jakoba Šprengera uzrakstīta inkvizīcijas rokasgrāmata "Raganu veseris," kas tika gadu vēlāk izdots Strasbūrā. Tajā apkopoja teorētiķu atzinumus un raganu klasifikatoru, atļaujot nopratināšanu un spīdzināšanu. kurā teikts, ka raganu lietas tiesa var izskatīt, neievērojot ex officio, t.i., parastos procesa noteikumus. Tas nozīmēja, ka „atzīšanos” varēja panākt ar praktiski neierobežotu rīcību. Tā varēja sākties ar "iebiedēšanu vārdiem" (territio verbalis) un beigties ar "iebiedēšanu darbiem" (territio realis). Pārbaudījums par sakariem ar Sātanu bija arī šāds: apsūdzētā, kas iemesta upē vai ezerā, sasieta noslīka. Tātad viņa bijusi bez vainas, jo dēmoniskie spēki tai nav palīdzējuši. Tiesa nevienu, kas atzina savu vainu, neatbrīvoja no nāves uz sārta. Tika izmantotas arī halucinācijas izraisošas vielas, lai panāktu atzīšanos. Tās varēja radīt arī lidojuma sajūtu, un varbūt tad apsūdzētā tiešām sāka ticēt, ka „lidojusi” kā ragana? Tiesai vadoties no šīs rokasgrāmatas, upurim bija praktiski neiespējami izvairīties no sadedzināšanas sārtā.
1542.gadā pāvests Pāvils III ar bullu Licet ab initio nodibināja Svēto inkvizīciju kā atsevišķu Baznīcas struktūru.
Parīzes Gijoms tika Francijas karaļa nozīmēts par izmeklētāju lietā pret templiešiem un spīdzināja pēdējo lielmestru Žaku de Molē. Vēlāk tika iecelts par Francijas lielinkvizītoru.
Ar spiegu un denunciantu palīdzību inkvizitori izsekoja ķecerus un visus, kurus turēja aizdomās, ka viņi nepiekrīt baznīcas mācībai. Apsūdzētos turēja cietumos, šausmīgi spīdzināja, cenšoties panākt, lai tie atzīst savu vainu. Daudzi neizturēja spīdzināšanu un nepatiesi apmeloja sevi un vēl citus nevainīgus cilvēkus.
Atdodot viņus sodīšanai varas iestādēm, garīdznieki lūdza izrādīt žēlastību un sodīt tos „bez asinsizliešanas” - t.i. dzīvu sadedzinot uz sārta.
Ķeceru vajāšanas deva baznīcai lielus ienākumus, jo notiesātā mantu sadalīja savā starpā baznīca, varas iestādes un denunciants.
Sevišķi inkvizīcija trakoja Spānijā – šeit sadedzināšanu uz sārta sauca par autodafē („ticības lieta”).
Nāves sodu izpildi organizēja publiski kā baznīcas svētkus. Bieži piedalījās karalis un feodāļi.
1826.gada 26.jūlijā Valensijā (Spānija) ar nāvi sodīts pēdējais inkvizīcijas upuris.
